Ar Velo Vidzemes jūrmalā un izrāviens Igaunijā

  • 4 min lasīšanai
  • 29 foto
Apraksts veidots, lai sniegtu nelielu rezumē par braucienu, varbūt kādam noder idejai plānojot savas aktīvās brīvdienas! Bāze: Salacgrīva. 2 dienas 1.diena – “Iesildīšanās diena”. Salacgrīva – Ķurmrags – Tūja: ~ 42 km Navigācija: “Jāņa sētas” Limbažu rajona karte (1: 100 000) Mērķis: nobraukt, cik nu tālu var ierobežotā laika posmā, pa ceļam – infrastruktūras, objektu un situācijas fotofiksāža (darba nolūkiem). Kompānija: Aiga, Linda, Jānis, Solvita, Anete (vecuma amplitūda: 12 – 35). Izbraucam no Salacgrīvas pēc 10.00 Pirmais posms: pa meža ceļu līdz Lāņu muižai. Vietumis sabuksē smilšu sastrēgumi, bet kopumā tik braukšanas vaina. Iespējams, vasarā ceļš ir stipri smilšaināks un braukšana ne tik viegla. Aiz Lāņu muižas iegriežam palūkot jūru, priekšā plaša pludmale, un ...satiekam nejauši paziņu no Gulbenes, Daili, kas iet pārgājienā gar jūru ar pusaudžiem, tajā brīdī pusaudži bija kaut kur pazuduši, parunājāmies, apmainījāmies pieredzē par velomaršrutiem Kurzemes pusē (kā kurzemniecei grēks būtu nepareklamēt savu pusi) un šķīrāmies. Tālāk pedalējām gar jūras krastu – pēc situācijas spriežot – gar jūru tīri labi var braukt no Svētupes ietekas līdz pat Vitrupes ietekai jūrā. Bet, protams – jāņem vērā – daba – mūžam mainīgi nemainīgā. No Vitrupes īss posms pa Via Baltica līdz pagriezienam uz Meleku kempingu (zīme gan ceļa malā šobrīd nav, tik tukšs rāmis palicis). Tālāk atkal posms pa mazo ceļu, nepārspīlējot var teikt – viens feins posms - gar akmeņaino jūrmalu, ceļš vijās gar jūru, braucam līdz Veczemju klintīm. Te neliela pusdienu pauze ar tikko kūpinātām būtēm, ko noandelēja atpūtas vietas apsaimniekotājas un dežurantes. Ar pilniem vēderiem tālāk – atkal braucam gar jūras krastu, līdz Zivtiņām. Lai gan skati skaisti ar sarkanajām klintīm, tomēr braukt kļūst arvien grūtāk, tāpēc atkal meklējam mazo ceļu, te sākas jancīgākais posms, jo kartē arī redzams ceļa pārrāvums, taču pirms brauciena izklaušinātie ļaudis, kas te jau braukuši, saka, ka izbraukt var. Ceļš ir, bet ceļa tomēr nav. Aizkrituši koki, aizauguši krūmi, graviņas, dažviet pirmās nogruvuma pazīmes, jo ceļš ļoti tuvu stāvkrastam. Bet ainava, protams, atsver kūļāšanos un staipīšanos ar velo. Ķurmragā līdz ar pirmajām mājām sākas arī normālāks ceļš, tiesa, ja brauksiet no otras puses, ceļam divās vietās “šlagbaums”, mums tas jau bija kā fakts, tā kā bez sirdsapziņas pārmetumiem tos šķērsojām, apbraucām, aplīdām un citādi pārvarējām. Savukārt, pieļauju, ka braucot virzienā uz Salacgrīvu no Rīgas puses, “šlagbaumi” uz ceļa varētu būt mulsinoši un lojālākiem pilsoņiem “tabu”. Tad nekas cits neatliktu kā griezt atpakaļ uz Ķurmragu un pa Brīvnieku stigu uz VIA Baltika līdz Oltūžiem un tad atpakaļ līdz jūrai, bet jāsaka gan, ka Brīvnieku stiga nav paradīze velotājiem – pamatīga “trepe” ar krietnu piedevu smilts. Tā kā ieteikums būtu neapmulst un šķērsot šķēršļus uz ceļa – cauri var tikt un gluži cienīgo pilsoņu māju pagalmiem un viesistabām cauri ceļš neved. Nu kādi nikni suņi gan tur varētu pieteikt savu klātbūtni. Pēdējais posms – Ķurmrags – Tūja. Teiktu kontrastains posms, jo nikni un bargi uzraksti “Privātīpašums”, “Privātā teritorija”, “Izeja uz jūru nav”, „Nikns suns” mijas ar stāvlaukumiem, kuros var piknikoties un vaļoties jūras krastā. Kādus 2 km pirms Tūjas, it kā nekurienē, kafejnīca un viesnīca “Jafa Tūja”, kas sevi reklamēja kā pirmo kāzu namu Latvijā. Nu kapiju tur padzērām, ar picām un saldējumiem pamielojāmies....bet tā...tāds samērā jancīgs iestādījums.....nu bet gaumes jau dažādas... Lembužos aiz Tūjas beidzas mūsu pirmās dienas izbrauciens ap plkst. 17.00. . Secinājums: Posms interesants, ceļi dažādi, ir iespējas dažādām alternatīvām (jūras posms, mazais ceļš, izrāviens pa lielo ceļu). Vēlams apgādāties ar dzeramām un ēdamām lietām, jo no Salacgrīvas līdz Tūjai bodes nav, iespējams, vasarā, kādā no stāvlaukumiem darbojas kāds našķu kiosks. 2. diena “Lielais izrāviens” – Salacgrīva – Ainaži – Igaunija – Treimani - Kabli – Haademeeste – Rannametsa – Heedemeeste – Arumetsa – Laiksaare – Massiaru – Latvija – Staiceles ceļš – Ainaži – Salacgrīva: ~ 128 km. Kompānija: Aiga, Linda, Jānis. Esam palikuši 3 braucēji, ap 10.00 izbraucam no Salacgrīvas. Līdz Ainažiem pa lielo šoseju. Posms Salacgrīva – Kuiviži – veloceliņš. Iečekojam Putnu novērošanas torni Randu pļavās aiz Kuivižiem. Laikam tā nebija domāts, bet taku nobraucam ar velo, jo velo nebija kur atstāt...ceļa malā atstāt ar gluži negribējās... Ainaži – neliela inspekcija Ziemeļu molā (ar kājām), un tad virziens – Igaunija. Man pase palikusi mājās, tāpēc ceram, ka robežsargiem svētdiena ir brīvdiena. Mūsu cerības piepildījās. Braucam pa t.s. veco ceļu. Jāsaka tā, ka braukt viegli – kā ja pa asfaltu...bet ...mazliet garlaicīgi... Kabli dabas rezervāts, igauņi pacentušies, ir gan putnu vērošanas platforma, gan dabas centrs, putnu gredzenošanas stacija u.c. tūristu izglītošanas un piesaistīšanas lietiņas. Aaa, vēl Kabli ir mazs veikaliņš – konditoreja ar garšīgām bulkām. Tuvojamies Rannametsa – mūsu galamērķim – tur taka, kas vijas caur purviņu, skatu tornis...un robežsargi, kas veiksmīgi aizbrauc.... Izbraucam taku ar velo, jo atkal jau nav kur nolikt tos sasodītos velo.... Sākas atpakaļceļš - līdz Heedemmestei pa to pašu turpceļu, tālāk metam līkumus, lai nebūtu jābrauc pa to pašu ceļu atpakaļ. Vārdsakot – īsti vērts atkārtot nav, bet braukt var un nav pat garlaicīgi, bet nav arī nekas īpašs, kā jau pierobežā, mājas pamestas, ceļi nu tā ne visai, grantētie ar nelielu „trepīti”, protams, mazie meža ceļi ir ideāli braukšanai, Latvijas pusē –Latvijas valsts mežu jaunās sabūvētās “autostrādes”. Ja galvenais mērķis ir pedalēšanas prieks un aktīvi pavadītas brīvdienas ar labu kompāniju, tad, protams, der arī šis maršruts. Pārmānāmies pāri robežas grāvim un ripinām Staiceles – Ainaži ceļa virzienā, tad vienā rāvienā līdz Ainažiem un tad jau turpat Salacgrīva. Pēc 20.00 pie pārtikas veikala Salacgrīvā jau sākam plānot iegādes vakariņām... Secinājums: šad tad forumos parādās izmisīgi saucieni, ka Latvijā nav kur braukt, nav veloceliņi, nekā nav, un viss ir slikti. Ieteiktu – apgūt pamatorientēšanās un kartes lasīšanas prasmes, apgādāties ar kartēm un uz priekšu, kaut vai ar pirksta dūrienu kartē – ja nezin, kurp doties. Ir tik daudz kombinācijas un versijas. Ja Pierīga un Jūrmalas veloceliņš apnicis, var arī visādās kombinācijas izmantot vilcienu, lai nokļūtu interesantās starta vietās. Un galvenais...padalieties savos atklājumos ar pārējiem....


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais