Sāmsala (Saaremaa)

  • 4 min lasīšanai
  • 19 foto
Bijām nolēmuši veikt ģimenes braucienu kaut kur uz ārzemēm kopā visa ģimene t.i. divi pieaugušie + divi bērni un viena automašīna. Izvēl krita uz Sāmsalu, jo ir jauna prāmju līnijā Ventspils – Montu. Tā kā paši esam no Aizputes, tas likās ļoti vilinošs variants, proti, 1,5 st. līdz Ventspilij un 4 st. ar prāmi līdz Sāmsalai. Biļetes un viesnīcas rezervācijas pieteicām laikus(1,5 mēnesi) pirms ceļojuma caur IMPRO. Līdz ar to, ar šīm lietām nebija nekādu problēmu. Iepriekš nolēmām pavadīt Sāmsalā 3 dienas. Ieradāmies Ventspilī un uzbraucām uz prāmja laikus , bez nekādām problēmām. Nolikām auto uz apakšējā klāja un paši devāmies uz augšējiem klājiem, kur viss ir uzbūvēts naudas kāšanai, kurai labprāt ļāvāmies (ēstuves, veikals). Var iziet uz klājiem ārpusē. Visiem varu ieteikt - uz prāmja ļoti nāk miegs, var labi izgulēties. Prāmi nedaudz šūpo, tas ir patīkami. . Pirmajā dienā apbraukājām Salmes pussalas R krastu, kas, cik saprotams, krievu laikos bija slēgta teritorija. Vieta ir ļoti interesanta, bet ir jūtama padomju robežsargu elpa, un tas, ka Igaunijai jūras piekrastes ir ļoti daudz. Sāmsalas R piekraste ir tālu rietumos no kontinentālās Igaunijas, bet daba ir ļoti skarba un skaista. Divos vārdos – akmeņi un kadiķi. Ar lauksaimniecību šajā salas daļā nav iespējams kaut cik nopietni nodarboties, jo zem plānās augsnes kārtas ir dolomīta šķembas. Līdz ar to šī teritorija ir reti apdzīvota un pirmatnēji skaista. Jūras krasts katrā vietā ir savādāks – oļi, laukakmeņi, dolomīta plāksnes, iežu atsegumi, vienīgi smilšainas pludmales, kā Liepājā nekur neredzējām. Interesanti ir daudzie līči, līcīši un salas, pussalas. Atcerieties, ka Latvijā ir viena pussala un viens līcis. Ceļi, kas uzbūvēti pa salas perimetru pārsvarā ir grants seguma un bija ļoti bedraini. Grants ceļi Latvijā ir daudz labākā stāvoklī. Vakarā iebraucām salas galvaspilsētā Kurresārē. Apskatījām viduslaiku pili ar bastioniem. Pilī ir vairākas muzeju ekspozīcijas. To apskatei jārēķina kādas divas stundas laika. Dēlu ļoti pārņēma stāts par viduslaikos atsevišķā kambarī dzīvu iemūrēto inkvizitoru, kuru atrada vairākus simtus gadus vēlāk. Vakars bija klāt, paēdām vakariņas krodziņā, apmeklējām centra lielveikalu un devāmies meklēt moteli Tahulā. Novēroju, ka igauņi, kuri vecāki par 35 gadiem ļoti labprāt runā krieviski, īpaši ja starp mums var sanāk kāda naudiska padarīšana virzienā no manis uz igauni. Ar jauniešiem jārunā angliski vai igauniski. Krieviski viņi tiešām nemāk. Sāmsalā viss ir ļoti tuvu. Pārbraucieniem nevajag rēķināt vairāk par 1/2stundu. Otrā dienā devāmies uz Kihelkonnu. Lāga tantuks atļāva uzkāpt baznīcas zvanu tornī līdz zvaniem un tas ļāva aplūkot līčus un salas no diezgan liela augstuma. Baznīcās ieeja ir par velti, bet labai tonis liek iemest kādu naudiņu ziedojumu kastītēs. Seno baznīcu interjeri ir ļoti pieticīgi, ieskaitot altārus. Tālāk devāmies uz Undvas stāvkrastiem, pa ceļam apskatot Kureveres upurakmeņus ar iedobēm. Bez mērnieka pieredzes un intuīcijas tos atrast ir grūti, ja neesat droši, nemeklējiet. Undvas stāvkrasti ir salas pašā ZR stūrī. Bez skaistajiem skatiem, tur satikām vēl divas latviešu tūristu auto un vienu igauņu zvejnieku brigādi kas vilka krievu bobikam piekarinātu laivu. Bobikam vēl bija padomju numura zīme un vīru sejas bija skarbas, kā vietējā daba. Tālāk pamaldoties pa neizbraucamu ceļu labirintu, kurā mūs ieveda Sāmsalas karte M1: 200 000 caur Vēri devāmies uz Pidulas lašu audzētavu. Pa ceļam iebraucām apskatīties Odalatsi avotu sistēmu. Gudri vīri domā, ka te iztek pazemes upe no kāda salas vidienes ezera. Lašu audzētavā var pats noķert 2 kg lasi. Par makšķeri lieto alumīnija vieglatlētikas šķēpu kuram piesieta ~1m gara aukla ar kārtīgu āķi un pludiņu. Mēs laipni palūdzām saimnieku, lai viņš humāni ar ķeseli noķer mūsu zivi no speciāla rezervuāra un ar speciālu rundziņu bērnu acu priekšā nosit to ar pāris sitieniem. Pēc 20 min. mūsu lasis bija nogrillēts. Cik tas bija gards! Apēdām vairāk nekā 2/5. Ar pilniem vēderiem gaidījām vai neieradīsies kādi latvieši, kurus būtu uzcienājuši, bet nesagaidījām. Pārējais laikam tika vietējām sunim ar dīvaino igauņu vārdu – Rekss. Tālāk braucām uz Pangas klintīm. Tas ir augstākais dolomītu stāvkrasts Sāmsalā. Iespaidīgi. Viens solis sāņus un ... Laiks jau pagriezās uz vakaru un braucot cauri Leisiem (hmm, kaut kas šajā nosaukumā liek atcerēties Lietuvu) uz Anglu var piestāt paskatīties vējdzirnavu sistēmu, kuras veido 5 gab. šo. Vakarā lielveikalā noskaidroju, ka tā apsargs tajā dienā septiņas reizes metis ārā vienu un to pašu kaķi un meklējis pa stāvlaukumu latviešus, kas samaksājušu, bet pirkumu atstājuši pie letes. Igaunijā ar skaidru naudu rīkoties ir ļoti apgrūtinoši un sarežģīti. Iemetot aci makā, tu nevari būt drošs, ka varēsi norēķināties par pirkumu, pat tad ja tajā papīra gabalu liekas daudz. Iespējams, ka tev tur pārsvarā ir 2, 5 vai 10 EEK papīra gabali par kuriem neko lielu nenopirki. Lai vēl vairāk sarežģītu lietas, nākošā naudas zīme ir 25, kā krievu laikos. Maksāšanas process notiek tā – tu izvelc no maka visas papīra naudiņas un starp tām meklē pēc nomināla tuvāko nepieciešamajai summai. Rezultātā atlikumā saņem jaunu porciju mazo nominālu papīrīšus, maks pamst un tev liekas, ka naudas paliek arvien vairāk. 100EEK=Ls 4,50 Daudz kur var norēķināties ar EUR vai maksāšanas karti. Trešās dienas rītā apskatījām Kali meteorīta krāteri un apmeklējām meteorītu muzeju. Lai no muzeja tiktu laukā, ir jāiet cauri veikalam. Asprātīgi. To sauc par sava biznesa vairošanu. Piretas akmens apkārtējos kokos ir sasieti daudzi auduma gabaliņi, gluži kā filmā „Blēras ragana”. Bija arī konfekšu papīri, zeķes un maisiņi. Aso izjūtu cienītājiem iesaku noskatīties filmu un nākamajā naktī apmeklēt akmeni. Vienam. No Sāmsalas uz Muhu salu ir uzbērts dambis tieši jūrai pa vidu. Malači. Pārceļamies ar prāmi no salas uz mīļo labo kontinentu. Uzreiz rodas tāda drošības sajūta, pamatīgums, acīs ir prieks un visus gribas mīlēt. Braucot no Virtsu uz Pērnavu ir interesants ceļa posms. Vairāku kilometru garumā asfalts ir divas reizes platāks nekā nepieciešams. Krievu laikos bijis rezerves skrejceļš, gadījumam „Ja nu kas”. Pērnavā var pastaigāties, ja ir vēlme. Mēs paēdām ielas kafejnīcā Hommiku ielā. Pērnavā ielu segums nav labāks, kā Liepājā, bet šoseja no Pērnavas līdz Ainažiem ideāla. Pārnakšņojām Rozēnos, tas ir 20km pa jaunu asfaltu Valmieras virzienā. Braucām cauri Mērniekiem, tur skaistas bērzu alejas abpus šosejas. Mērnieku skola gan slēgta. Ceļš no Ainažiem līdz Saulkrastiem ir vienos remontos, varbūt ir vērts izvēlēties citus ceļus. Ceļojums mums ļoti patika, kopā izmaksāja ap Ls 300. Ar auto nobraucām 1000km


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais