Piedzīvojumi ar Krievijas ierēdņiem un ne tikai (Sočos u.c.)

  • 9 min lasīšanai
Nu jau divas vasaras augustā braucu divu nedēļu ceļojumā uz Krieviju. Esmu piedzīvojusi ne mazums priecīgu un arī pilnīga izmisuma brīžu, varētu teikt uzkrājusi zināmu pieredzi par ceļošanu šajā valstī, tāpēc nolēmu uzrakstīt – varbūt kādam noder. Iesākums visam bija vēlme saviem bērniem (divdesmitgadniekiem) parādīt mūsu kādreiz tik pazīstamo un vienkārši sasniedzamo kaimiņu zemi. Gribējās, lai viņi saprot, cik plaša un daudzveidīga ir Krievija, cik sirsnīgi, atvērti un dvēseliski (duševnije) ir krievu cilvēki. Jāsaka uzreiz – tas man arī izdevās. Meita vēl joprojām apgalvo, ka šie divi vasaras ceļojumi ir skaistākie un interesantākie viņas mūžā, lai gan Eiropu viņa ir izceļojusi diezgan daudz. Arī dēls atzīst, ka pavisam citām acīm paskatījies uz Krieviju un krieviem, un tagad daudz cītīgāk apgūst krievu valodu. Mūsu galamērķis parasti bija ziemeļu Kaukāzs, kurā dzīvo mana tante, bet pa ceļam centāmies apskatīt pēc iespējas vairāk. Pirmā tikšanās ar Krievijas ierēdņiem bija Krievijas vēstniecībā, kārtojot vīzas un lai arī tiku biedēta ar stigro kārtību un garajām rindām, tad tomēr jāatzīst, ka tas ir nieks salīdzinot ar to, ko pārdzīvoju pašā Krievijā. 2007.gada augusts Pirmo vasaru vispirms ar lidmašīnu dodamies uz Kijevu (Ukraina). Lai arī uz Ukrainu mums vīzas nevajag, tomēr vislielākie pārdzīvojumi jau lidostā. Iesaku ieceļošanas kartiņas aizpildīt ļoti uzmanīgi, jo katra mazākā kļūme var radīt nevajadzīgu stresu, tas tiek kontrolēts ļoti stingri. Nākamais piedzīvojums – kad beidzot esi nokārtojis visas ieceļošanas formalitātes – uzreiz nonāc mutuļojošā un murdošā pūlī. Katrs kaut ko sauc, piedāvā, tver tavas somas, lai kaut kur nestu, vestu, palīdzētu. Pirmajā mirklī – apjukums, bērnos pat izbailes. Līdz ceļojuma beigām pie tā visa tā pieradām, ka iebraucot Latvijā, dzīve it kā zaudēja krāsas. Kijevai veltam divas dienas. Ļoti skaists centrs. Neatkarības laukums un Dņepras plašums, skaistās strūklakas. Iemīlēju, tagad nevaru vien sagaidīt, kad atkal uz turieni aizbraukšu. Tomēr ārpus centra viss spožums pazūd – mājas noplukušas, liekas, visapkārt viena vienīga tirgošanās. Toties cilvēki ļoti sirsnīgi un laipni. Bet šoreiz stāsts par Krieviju. No Kijevas tālāk braucam ar vilcienu – kupejas vagonā. Bērniem eksotika, Latvijā nav tik garu pārbraucienu, arī uz Eiropu ar vilcienu nebrauksi. Vagons kļūst par tavām mājām un pasažieri kā liela ģimene, daudzi pēc valodas atpazīst, ka esam no Baltijas un neslēpj interesi, kas mūs atvedis tik tālu. Labvēlīga interese par mums ir visu ceļojumu, daudziem ir vēlēšanās parunāties. Attieksme ļoti draudzīga, vienīgi dažkārt pavīd skumjāka nots – pie jums jau krievus necieš. Tad gan iesmeldzas, jo pilnīgi noliegt to nevaru. Varu vien stāstīt, ka Latvijā krievu ļoti daudz, ka arī bērniem ir draugi krievi, ka galvenais jau ir cilvēks, ne viņa tautība, tomēr ... Braucot ar vilcienu ir daudz plusu - iespēja redzēt dabu, šoreiz Ukrainas stepi, ukraiņu, pēc tam krievu lauku ciematus, Donas plašumus, saulrietu Azovas jūrā, un galvenais, izbaudīt slāvu cilvēku mentalitāti. Pirmajā gadā padzīvojam pie Melnās jūras Džugbā, apskatam Pjatigorsku, Kislovodsku un Elbrusu (šoreiz gan tikai no tālienes). Par naktsmītni Krievijā nav jāuztraucas – katrā stacijā būs kāds, kas izīrē istabiņu „pod kļuč” – tas nozīmē, ka būs pašam sava atslēga. Lielās konkurences dēļ, cenas nav augstas arī tūrisma sezonā. Parasti dārgāk ir tad, ja gribas dzīvot pie pašas jūras. Džubgu mums ieteica zemāku cenu dēļ, jo esot tas pats, kas Soči, tikai stipri lētāk. Tagad varu novērtēt – eksotikai derēs, bet ja vēlēšanās mierīgi atpūsties, tad labāk pameklēt kādu klusāku ciematiņu Sočos. Džugba ir viena vienīga murdoņa un ļoti netīra. Nepārtraukti kāds piedāvā kaut ko nopirkt: sladkaja vata, čak čak, kapčenaja riba.... utt., ātri tas viss tā „piegriezās”. Vietas pie jūras (ne jau smiltiņās, kā mums pierasts, bet akmeņos, kuri ir vienos končikos) tiek aizņemtas jau ap pl. 6 no rīta. Pēc tam nav kur kāju spert. Ilgāk par plkst.11 mēs arī vairs nevaram turēt to karstumu un ejam slēpties telpās. Toties tiek organizētas interesantas ekskursijas gan džipos, gan autobusos, ja tikai maks atļauj. Pjatigorska un Kislovodska. Jūtama bijusī padomju laika greznība, bet tagad skats diezgan noplucis. Jācer, ka pagaidām, jo atrodoties finansēm - viss varētu būt ļoti glīts. Daba pasakaina, visapkārt Kaukāza kalni, tāds plašums. Patīkams klimats, ārstnieciskie ūdeņi un dūņas. Izrādās, ārstnieciskos ūdeņus atklājuši karavīri, kas tajos guļot dziedējuši kara brūces. Vietējo ārkārtīgs lepnums – Ļermontovs, kas tur savulaik ārstējies, dzīvojis, rakstījis. Katrā iespējamā vietā viņa piemineklis, vai stāsts par viņu. Pēc tam vilcienā līdz Maskavai. Par Maskavu Draugos rakstīts daudz, tāpēc šoreiz nē. Vien to, ka patiešām kontrasti lieli. Sarkanais laukums ar savu simboliku un plašumu, apkārtējie super dārgie veikali, Maskavas upes panorāma, Arbats, bet no otras puses - stacijas ar utainiem bomžiem, parki ar narkomāniem. Iebraucam ļoti agri no rīta, varbūt tāpēc tas duras acīs, jo „normāli cilvēki” vēl guļ. Vienīgi par piedzīvojumu Krievijas vidienē, ceļā uz Maskavu. Vilcienā iekāpj ierēdņi dokumentu pārbaudei. Mūsu dokumentiem acis uzmetuši, ar pirkstu aicina mani skaidroties uz pavadones kupeju. Biju jau paspējusi saskarties ar Krievijas ierēdņiem, kārtojot pierakstīšanās procedūru, jo 3 dienu laikā, kad esi ieradies gala punktā, tev jāpaspēj stāties uzskaitē. Ar to parasti ir problēmas, vismaz mazajās pilsētās. Zaudēta diena, nervi un parasti arī nauda. Sajūta, ka viņi viens no otra baidās, ka tikai nepieļautu kādu kļūdu, nepārkāptu kādu formalitāti un līdz ar to ir stresā paši un tur stresā arī mani. Arī vilcienā – vīrs formā man apgalvo, ka zīmogi mūsu ieceļošanas lapiņās nav īstajā vietā. Kad stāstu, ka to taču likuši viņa valsts ierēdņi, saņemu pretī – jūs baltieši jau esiet tikpat stulbi kā somi, neziniet, kā kārto formalitātes. Tad nu gan neizturu – vai viņa ierēdņa statuss ļauj tā izrunāties par iebraucējiem, ka viņam tagad pienāktos atvainoties utt. Laikam esmu pateikusi to visu pietiekoši iespaidīgi un mani palaiž, tikai pabiedē, ka uz robežas tāpat būšot problēmas. Tāda iebiedēšanas sajūta faktiski mani pavada visu ceļojuma laiku Krievijā. Uzreiz gan saku – uz robežas problēmu nebija, tur vienkārši vairāk sastopas ar iebraucējiem. Nevaru apgalvot – bet šķiet, ka pavadones kajīte bija nepieciešama citiem nolūkiem. 2008.gada augusts Par to vēl vairāk pārliecinājos nākamajā ceļojumā kopā ar meitu. Soču lidostā uzraksts pie pasu kontroles lodziņa „Naudu un kukuļus nepiedāvāt” un tiešām viss gludi, pat nopriecājos, redz, cik labi viss sakārtots. Prieks pāragrs. Nākošais ierēdnis kā mūris – „dokumenti ne v porjadke”, pat īsti nepaskaidrojot. Noved malā un viss, jāgaida priekšnieks, lai skaidrotos, bet tā kā lidmašīnas ielido nepārtraukti, tad gaidīt nākšoties ļoti ilgi. Kad cenšos izdibināt kas un kā, tad sākas dažādi mājieni. Protams, satraukums ne pa jokam, jo mums jāpaspēj nokļūt tālāk, meita jau asarās. Pa vidu uztraukumam pamanu – viņa vasaras krekla kabatiņa piebāzta ar naudas zīmēm. Bezspēcība, izmisums un neizpratne par notiekošo ir liela - pirmo reizi mūžā nākas dot kukuli – nezinu kā un nesaprotu cik, bet vīrs formās to ātri nokārto. Pirmā parādītā naudas zīme (ap 5 lati) esot tējai, dubultoju, bet uz vairāk neesmu pierunājama. Tomēr tiekam un liekas esam tik laimīgas, lai gan mieles paliek. Tagad esmu gudrāka – izrādās problēmas esot visiem baltiešiem – atrodot kur piekasīties. Kāds lietuvietis pamācīja, viņš paprasījis uzvārdu un taisījies to pierakstīt, tad ierēdnis esot kaut kur notinies. Tomēr ir arī bēdīgāks stāsts – kādu ģimeni (starp citu krievi, Latvijas pilsoņi) noturēja tik ilgi, ka viņi nokavēja tālāko transportu, bet par taksi samaksāja vairāk nekā izmaksātu dāsns kukulis. Faktiski Soči ir 145 km gara jūras piekraste. Lidosta ir Adlerā, pašos Soču dienvidos. Tur palikt neiesaku, lidmašīnas paceļas vai nolaižas ik pēc kādām 5 minūtēm, troksnis milzīgs. Parasti visi dodas tālāk uz Sočiem vai kādu citu Soču ciematu. Visērtāk ar elektrisko vilcienu (jāsaka električka, jo parastie vilcieni ir tālsatiksmes un uz tiem pērkot biļetes, jārāda pases). Mēs dzīvojam vistālākajā – Lazarevskaja. Pasakaini. Kluss, tālu no burzmas, jūrā ļoti tīrs ūdens un piekraste. Viesmīlīgi saimnieki, bijušie sibīrieši, kas agri varēja aiziet pensijā un īstajā laikā nopirka zemi Sočos. Uzcēluši ļoti gaumīgu un mājīgu viesu namu (maksājām ap 20 latiem dienā par divvietīgu numuriņu karstajā sezonā). Katru viesi saņem kā īpaši gaidītu, pirmajā dienā visur izvadā un ierāda, pat pirmā pelde jūrā bija kopēja. Iespēja parunāt un iepazīt vienam otru. Sajūta brīnišķīga. Ja kādam gribas atpūsties civilizēti: Soči, Soču šoseja 2/13, častnaja mini-gostinnica „Sibirj”, internetā www.lazarevka.ru. Arī citu informāciju par Sočiem var atrast internetā, apskates objektus, vilcienu sarakstus utt. Tomēr mūsu otrajā dienā Sočos problēmas atsākas. Pirmo vasaru braucu uz Krieviju pēc izsaukuma, bet tā kā tante veca, Krievijā formalitātes kārtot grūti, tad nolēmu otrajā gadā braukt ar tūristu vīzu (kā man ieteica arī vēstniecībā). Te nu sākas. Kad esam izstāvējuši Lazarevkā garu garo rindu pie „majora”, tā viņu visi tur sauca, lai gan zvaigznītes bija trīs, tad izrādās, ka mūs nemaz nevar atzīmēt, jo mēs neesot apmetušās īstajā viesnīcā. Saimnieks, kā teicu, bija ļoti laipns un pat atbrauca kopā ar mums kārtot visas formalitātes. Nelīdz ne viņa pase, ne tas, ka viņa viesu nams ir oficiāli reģistrēts un maksā nodokļus. Starp citu, uzskaite viņiem stipri vienkāršāka, viesu nami maksā nodokļus pēc platības, līdz ar to nav iespēja šmaukties un nav sarežģīta uzskaite, vienīgi par katru ārzemju tūristu jāsniedz ziņas. Tātad arī par mums, tomēr „majors” to nekādi neatzīst un pastāv uz to, ka mēs esam pārkāpuši kārtību un jāmaksā sods, šoreiz gan oficiāli, ar pārskaitījumu. Sods 60 lati par cilvēku, tomēr man nākšot pretī un par meitu nebūs jāmaksā. Esmu šokā, neizpratnē un šoreiz jau pati tuvu asarām par šādu pavērsienu un prasu izskaidrot, kā tad mums bija jārīkojas. Izrādās Sočos, kur ir tūkstošiem viesnīcu, mēs drīkstējām izvēlēties tikai dažas, kurām ir piešķirts kaut kāds īpašs viesnīcu statuss, pārējās neskaitās. Labi, noskaidrojam šo viesnīcu adreses, saimnieks mūs ved. Tomēr, kad ieraudzījām viesnīcu greznību, sapratām, ka soda nauda neatsver pat vienu nakti šajos apartamentos. Tā nu gādīgais saimnieks ved mūs maksāt sodu. Jāatzīst, ka viņi ir pieraduši pakļauties visādām nejēdzībām, kā arī viņa acīs mēs baltieši esam bagātnieki, tāpēc viņš visu laiku man pārrēķina dolāros, lai es taču saprotot, ka sods nav liels tikai 100 USD un mīļā miera labad to vajadzētu samaksāt. Tikmēr diena jau beigusies. Nakts paiet nemierīgās pārdomās, ko izdarīju nepareizi. Vēl dzirdēju par reģistrēšanos Soču centrālajā pastā, tur it kā problēmu neesot. Tomēr nesakārtotās infrastruktūras dēļ, tas viss prasītu vēl vienu dienu, tāpēc neriskēju un nemeklēju jaunus piedzīvojumus. Nākamajā rītā maksāju sodu. Mierinu sevi ar domu, ka tā būs mana artava 2014. gada Olimpiskajām spēlēm. Atkal rindas, gan pastā skaitot naudu, gan pie „majora”. Tikmēr uzzinu, ka tieši šādu pašu sodu maksā ģimene no Lietuvas. Viņu grēks vēl lielāks – iebraukuši ar tūristu vīzām, bet dzīvo pie radiem, jo nevēlējās apgrūtināt radus ar formalitāšu kārtošanu. Sodu maksā arī kāds krievu puisis no Latvijas, kas iepriekšējā vakarā nedaudz uzdzīvojis un pazaudējis imigrācijas lapiņu. (Šo pavasari biju Japānā, tur patiešām par visu padomāts. Arī imigrācijas lapiņa tiek piekniedēta pie pases, lai nepazūd). Lai gan sods samaksāts, cenšos ar majoru vēl parunāt cilvēcīgi, vai viņam šķiet pareiza šāda kārtība utt., liekas jau, ka arī viņā pavīd kaut kādas cilvēciskākas emocijas, apsola, ka turpmāk varot ceļot bez bažām – problēmu nebūšot. Ceļojot patiešām, bet izbraucot no Sočiem lidostā ierēdnis cits, tomēr vecais stāsts: „U Vas Vaučer ne v porjadke” (tūrisma vīza). Nu jau esmu gudrāka. Sataisu svarīgu ģīmi un saku, ka majors teica „Viss kārtībā” un diezgan nekaunīgi eju tik garām, jo problēmas taisa ne jau pasu kontroles ierēdņi pie lodziņiem, bet kaut kādi formās tērpti vīri (domājams robežsargi). Brāzienu un draudus atņemt fotoaparātu saņemu arī Adlerā pie lidmašīnas, kad meita lūdz viņu nofotografēt pie lidmašīnas. Tas esot aizliegts. Interesanti, Rīgas lidostā fotografēju un nevienu aizrādījumu nesaņēmu. Pēc šādām cīņām rodas atziņa un prieks, ka mums tomēr šādas lietas notikt vairs nevar. Atbraucot mājās, uzrakstu savu stāstu Krievijas vēstniecības konsulam Rīgā. Pēc atbildes spriežot visur esmu rīkojusies pareizi un problēmas ar viesnīcām un reģistrāciju nevajadzējis būt. Arī sodam neesot pamata. Uzrakstīju arī par piedzīvojumiem lidostā, varbūt šovasar kaut kas būs mainījies? Vēl nedaudz par Sočiem – skaisti, ir vērts aizbraukt, un neskatoties uz rūgto pieredzi, mani jau atkal velk siltā Melnā jūra, skaistā piekraste un Kaukāza kalni. Bijām arī Krasnaja Poļjana, kur notiks Olimpiskās spēles – ļoti skaisti skati. Tas ir 40 km no Soču centra. Vietējie gan iebilst pret spēlēm, tikšot kaitēts dabai, jo tur visur ir liegumi. Kalnos pat ziemā sniega nav daudz. Krasnaja Poljana pašā virsotnē (2238 m) aug rododendri, tad var stādīties priekšā, cik silts tur augšā klimats. Par transportu Sočos. Ar auto transportu pārvietoties neiesaku, lai arī tikko iznāksiet no lidostas, tā būs neskaitāmi piedāvājumi kaut kur vest. Labāk aizbrauciet līdz stacijai un tālāk ar vilcienu. Vismaz 2008.gada vasarā ceļi bija vieni vienīgi sastrēgumi, jo ir tikai viens lielais ceļš cauri visiem Sočiem, bet satiksme liela. Arī vietējie vasarā ar auto cenšas braukt tikai sava ciema ietvaros. Tagad gan ļoti strauji notiek celtniecība - gatavojas Olimpiskajām spēlēm. Darba tur daudz – infrastruktūra gandrīz nekāda, ne jēdzīgu ceļu, kalnos novecojuši, sagrabējuši padomju laika pacēlāji. Dzelzceļš pārslogots, jo vilcieni nepārtraukti gan dienu, gan nakti ienāk no visas lielās Krievijas. Braucot mājās, abas ar meitu rakstījām ceļojuma iespaidu „Top-5”: 1. Lazarevkas skaistā pludmale, parks un viesmīlīgā viesu māja; 2. kalni Krasnaja Poljanā - ne Eiropā, ne Japānā neesmu braukusi ar vaļēju pacēlāju no pašas kalna pakājes līdz pat virsotnei, skati kolosāli; 3. Soči – skaista kūrorta pilsēta, šobrīd gan vienās celtniecības sastatnēs; 4. sastaptie sirsnīgie cilvēki, visvērtīgākā dāvana – augšā kalnos kāda puiša no Maskavas pasniegts ledus auksts un atspirdzinošs minerālūdens divām Baltijas dāmām, visgaršīgākā – tirgū dāvināts salds un sulīgs arbūzs un melone; 5. siltās naktis un peldes Melnajā jūrā. Toties sliktais iespaids ir gandrīz tikai viens – Krievijas ierēdņi. Tagad domāju, varētu jau atkal mēģināt, jo gribētu paskatīt un bērniem parādīt Pēterburgu, studiju gados tur daudz izceļojos, studentu biļetes vilcienam bija salīdzinoši lētas. Tomēr vēl neesmu izšķīrusies, vai pietiks spēka un prāta kārtējām cīņām...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais