Islande - kontrastu zeme.

22.12.2016
20 min lasīšanai
218 foto

Ideja par braucienu uz Islandi radās diezgan spontāni un gandrīz vai man pašai nāca kā pārsteigums, jo nekad iepriekš šī valsts mani īpaši nebija vilinājusi, galvenokārt, protams, laika apstākļu dēļ. Bet, kad ir nodzīvoti 8 gadi Spānijas siltumā, tad uz brīdi aizbēgt no karstuma un padzīvoties blakus polārajam lokam vairs nekas tik traks neliekas. Pagājušā ceļojuma laikā, staigājot pa kalniem, pus pa jokam izdomājām, ka nākamais piedzīvojums varētu būt apskatīt kādu vulkānu. Kad uzzinājām, ka Islandē atrodas vienīgais vulkāns pasaulē, kuru cilvēkiem ir ļauts apskatīt no iekšienes, bija skaidrs, ka šis būs mūsu nākamais galamērķis. Domāts, darīts! Lidmašīnas biļetes un Lonely planet grāmatiņa tika iegādātas jau kādus 9 mēnešus pirms brauciena, jo zinām, ka ceļojums uz šo zemi nekāda joka lieta nav un tam ir pamatīgi jāsagatavojas. Patiesībā ātri vien sapratu, ka neko tā īsti es nemaz par Islandi nezinu, izņemot to, ka tā bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas neatkarību, ka tur vienmēr ir auksts, ka tur ir pilns ar vulkāniem (to, ka vēl kādi 30 no tiem ir aktīvi un daži ir uz izvirduma robežas, es gan uzzināju tikai laika gaitā), un, protams, ka neskartā daba tur ir ārkārtīgi skaista. Ātri vien sapratām, ka bez mašīnas 12 dienas Islandē īsti nebūs, ko darīt. Mašīnas īre gan bija vislielākais ar ceļojumu saistītais izdevums, bet, atrodoties uz vietas, pārliecinājāmies, ka šis bija viens no prātīgākajiem lēmumiem. Stopot vai, vēl trakāk, pārvietoties ar riteni Islandes laika apstākļos, kad uz ceļa līst bez apstājas un pūš 60-70 km/h stiprs vējš vai pēkšņi no nekurienes uzvirpuļo maza smilšu vētra, ne tikai nav nekas patīkams, bet var pat izvērsties par bīstamu pasākumu. Nekas, protams, nav neiespējams un stopotājus mēs šur tur pa ceļam redzējām, tāpat kā riteņbraucējus, bet laikam tomēr tas man būtu bijis par traku, jo īpaši ņemot vērā to, ka mums līdzi vedām arī visu iedzīvi dzīvošanai kempingā, sākot ar savu telti, guļammaisiem utt un beidzot ar portatīvo krāsniņu, pārtiku un vēl kaudzi dažādām vajadzīgām (un dažkārt ne tik ļoti) lietām. Lēmums par dzīvošanu teltī tika pieņemts finansiālu apsvērumu dēļ - principā izvēle bija vai nu palikt kempingos teltī un ieekonomēt uz komfortu, vai atteikties no vairākiem pārgājieniem, ko var veikt tikai gida pavadībā un kas gluži lēti nav.. Domāju, ka šī bilde ar ceļasomām (uz diviem cilvēkiem) runā pati par sevi...

Jau pats lidojums vai drīzāk tā noslēgums uz Islandi izvērtās mazliet sireāls. Izlidojām no Barselonas pulksten desmitos naktī, es, protams, pusceļā aizmigu, bet, pēkšņi pamostoties atklāju, ka, lai arī it kā ar katru minūti kļūst arvien vēlāks, ārā paliek arvien gaišāks un kaut kur tālumā vienos naktī saule aust!

Kad nonācām līdz Islandei, ārā bija pilnīgi gaišs un saule spīdēja uz nebēdu, bet, kad lidmašīna sāka piezemēties, izlidojām cauri vispirms vienai biezai mākoņu kārtai, pēc tam vēl vienai, pēc tam otrai un vēl otrai.. Kopumā kādām četrām biezum biezām mākoņu kārtām un, kad nonācām līdz jūras līmenim, laiks, protams, bija pamatīgi apmācies un nelielā sala no augšas izskatījās kā kaut kas līdzīgs Mordorai no Gredzenu pavēlnieka (šo līdzību man nācās piedzīvot vēl dažas dienas vēlāk). Nākamjā dienā cēlāmies agri, lai varētu mierīgā garā apskatīt "Zelta loku" un vakarā paspēt mazliet pastaigāt arī pa pašu Reikjavīku. Savācam mašīnu un dodamies ceļā! Mūsu superīgā GPS aplikācija ātri vien atņirdzas un saprotam, ka būs jāorientējas ar karti (ko es, par laimi, kā jau tālredzīga būtne biju iegādājusies "katram gadījumam" vēl pirms brauciena un labi, ka tā) - kā vecajos, labajos laikos Pirmā pieturas vieta: Thingvellir nacionālais parks.

Šī vieta ir slavena vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, te satiekas jeb, pareizāk sakot, katru gadu ik pa pāris centimetriem viena no otras atdalās Eirāzijas un Ziemeļamerikas tektoniskās plātnes:

Ar tektoniskajām plātnēm un to pārvietošanās sekām mums diezgan skarba pieredze jau ir no Nepālas ceļojuma un zemestrīces, ko izraisīja tā pati Eirāzijas plātne, saskaroties ar savu Indijas kaimiņieni.. Par laimi šī ceļojuma laikā mums no nevajadzīgām dabas katastrofām izdevās izvairīties. Snorkelinga un niršanas fani šeit var abas plātnes apskatīt arī zem ūdens. Otra lieta, ar ko parks ir slavens - te, kur plīvo Islandes karogs, 930.gadā tika sasaukta pasaulē senākā parlamenta sēde.

Turpat blakus atrodas neliels jauks dīķītis, kurā kādreiz, līdz 18.gadsimta vidum, esot tikuši slīcināti uz nāvi notiesātie noziedzinieki.

Tepat netālu arī pirmo reizi ieraugām pirmo no daudzajiem Islandes ūdenskritumiem.

Tālāk mūsu ceļš ved uz vienu no daudzajām Islandes ģeotermālajām zonām un tajā esošajiem geizeriem.

Tuvojoties ģeotermālajai zonai, kurā atrodas pasaules slavenākais geizers (kurš tā arī saucas - Geizers jeb Geysir ), sāk parādīties diezgan neciešama smaciņa (nu tāda kā puvušām olām), no zemes sāk pacelties arvien vairāk garaiņu un gar ceļa malu var redzēt nelielas karstas ūdens straumītes (par kurām ir izlikti brīdinājumi tām nepieskarties), kā arī tādus kā verdoša ūdens dobumus zemē.

Pats Geizers gan jau kādu laiku ir diezgan neaktīvs un tā izvirdumus var gaidīt stundām.. Par tā klātbūtni liecina vien neliela akmens plāksnīte.

Toties Geizera kaimiņš, Strokkur, ir gana aktīvs un to redzam izšaujamies gaisā vairākas reizes.

Tā kā mušas sāk palikt arvien uzmācīgākas un smaka arī aizvien nepatīkamāka, ātri vien dodamies tālāk, lai aplūkotu vienu no slavenākajiem (un skaistākajiem) Islandes ūdenskritumiem - Gullfoss, kas tulkojumā nozīmē zelta ūdenskritums. Pa ceļam ieraugām vienu no tipiskajiem Islandes visurbraucošajiem transportlīdzekļiem. Normālas riepas Islandē, piemēram, cilvēki pārvietojas ne tikai ar džipiem, bet arī ar "superdžipiem" Citādi salas vidienē acīmredzot nekur tālu nevar tikt.

Un te arī pats Gullfoss visā savā krāšņumā.

Tā pamazām pirmā diena sāk iet uz beigām (kaut gan ārā tumšāks nepaliek), griežamies atpakaļ uz Reikjavīkas pusi. Par pašu Reikjavīku es pat īsti nezinu, ko lai pasaka. Nezinu, kādēļ, bet vienmēr biju dzīvojusi pārliecībā, ka Reikjavīka ir līdzīga manai sirdiij tik tuvajai Kopenhāgenai, tikai mazāka izmēros. Diemžēl tā izrādījās muļķīga ilūzija.. Apskatījām moderno baznīcu, nelielo centriņu un pēc pirmā vakara sapratām, ka tā īsti vairāk tur arī nav, ko darīt. Labi, ka nākamajā dienā mums jau bija ieplānots braukt tālāk. Ziemā gan laikam dzīve pilsētā esot krietni vien rosīgāka, jo daudzi islandieši no laukiem pārvācoties uz pilsētu, tā mums kāds stāstīja, vai tā ir taisnība vai nē, grūti pateikt. 2. dienas plāns ir nobraukt aptuveni 180km uz tālāk dienvidos esošo Vík un tās melno smilšu pludmalēm, tur arī bija paredzēts pirmo reizi nakšņot teltī. Izbraucot no Reikjavīkas, laiks vēl joprojām turējās labs un pa ceļam paguvām apskatīt netālu no galvaspilsētas esošo lavas tuneli Raufarholshellir.

Iznākot no alas un dodoties uz mašīnu, konstatējām, ka ir sacēlies diezgan paliels vējš un ir sācis smidzināt. No šī brīža, jo tālāk uz Dienvidiem mēs devāmies, jo vairāk laika apstākļi sāka pasliktināties. Pa ceļam piestājām benzīntankā, kur bariņš islandiešu bija pielipuši pie televizora, skatoties ko gan citu, kā Islandes futbola spēli Nonākot Vík, lietus lija aumaļām un, kad uzjautāju kempinga uzraugam, vai ir kādas cerības, ka lietus varētu mitēties, viņš ar diezgan platu ironisku smaidu novilka - nē, vismaz līdz rītdienai nekādu izmaiņu nebūs.

Nu ko... Atliek vien cerēt uz brīnumu.. Kamēr vēl nebijām izmirkuši, uzvilkām ūdensnecaurlaidīgās drēbes un devāmies apskatīt tuvējo melno smilšu pludmali, kas šādos laika apstākļos man atkal lika iedomāties par Mordoru. Vai perfektu scenāriju kādai šausmu filmai dabā. Vispār jāpiebilst, ka Islandes klimatiskajiem apstākļiem tiešām ir grūti sagatavoties. Protams, zinām un esam lasījuši, ka tā ir sala ar vienu no ektrēmākajiem klimatiskajiem apstākļiem uz pasaules, kas atrodas blakus polārajam lokam, kur laika apstākļi var mainīties 5 minūšu laikā no spožas saules uz mežonīgu vētru, bet tā īsti no lasīšanas vien ir grūti aptvert to, ko nozīmē pēkšņi atrasties tādā vējā, ka knapi var kājās nostāvēt un vēl vējš tev sejā konstanti sviež smiltis un mazus akmentiņus, to visu pavada lietusgāzes un viss ir tā apmācies un miglā tīts, ka šķiet, ka nupat pasaules gals būs klāt.

Brīnums, protams, nepienāca un lietus nerimās. Beigu beigās pēc mašīnā pavadītām vairākām stundām (jo vietējais bārs tika slēgts jau ap apstoņiem un kempinga mazā virtuvīte bija pārbāzta ar tādiem pašiem nelaimīgiem ceļotājiem kā mēs) nolēmām, ka nekas cits neatliks, kā vien stutēt telti augšā, spītējot vējam un lietums. Lieki piebilst, ka šis pasākums mums aizņēma vairāk par stundu, kas tika pavadīta kaislīgās diskusijās par to, kā telti, kura nesen tika iegādāta un ne reizi nebija iemēģināta, uzsliet un mēģināt nostabilizēt, lai tā pilnībā neizmirktu un vējš to neaiznestu kādā nezināmā virzienā. Protams, visa šī procesa laikā es paspēju arī vairākas reizes atgādināt, ka es taču teicu, ka vajag to telti iepriekš mājās izmēģināt!

Nākamajā dienā bija jāceļas jau ap 7, lai noteiktajā laikā tiktu līdz 30km attālajam Skogar ūdenskritumam un dotos jaunā piedzīvojumā: Fimmvörðuháls pārgājienā. 24 km garš pārgājiens, kura sākumposmā skatam paveras tik daudz ūdenskritumu, ka beigās tos grūti uzskaitīt, kas turpinās pa akmeņainu līdzenumu, kur pēkšņi ir zudušas jebkādas dzīvības pazīmes, kas pāriet sniegotā līdzenumā, pa kuru nokļūt līdz 2010.gada slavenā Eyjafjallajökull vulkāna izvirduma vietai, turpināt ceļu starp diviem ledājiem un tā līdz galamērķim. Izklausās pietiekoši aizraujoši un izaicinoši, lai mēs es šādu avantūru parakstītos! Tā kā daļu šī ceļa veikt vieniem pašiem ir var izrādīties bīstami, pēc ilgām pārdomām tomēr bijām nolēmuši pārgājienā doties gida pavadībā. Brīnumainā kārtā telts bija izturējusi vēja brāzmas, bet lietus, protams, vēl joprojām nebija pārgājis un kempingā runāja, ka līšot vēl vismaz 4 dienas no vietas.. Noskaņojums nekāds superpriecīgais nebija un pat vispirms piezvanīju uz ofisu, caur kuru bijām nolīguši gida pakalpojumus, lai noskaidrotu, vai pārgājiens vispār notiks, jo ārkārtīgi lielas vēlmes pavadīt 10-12 stundas lietū un vējā nebija.. Par manu zvanu, šķiet, viņi bija diezgan izbrīnīti un teica, ka viss notiks, kā plānots. Nu neko, dodamies uz 30km attālo Skogar, no kurienes ir jāsākas mūsu trekam. Izbraucot no Vík, mūs viscaur ieskāva migla, mašīnu sāka nēsāt no vienas šosejas malas uz otru un nu šķita, ka tik tiešām pasaules gals ir pienācis. Un tad pēkšņi.. Debesis apskaidrojās, lietus rimās un, raugoties uz priekšu, tālumā pat saskatījām kādus saules starus. Un tik tiešām, nonākot Skogar, mūs sagaidīja spilgta saule un pat šāda brīnišķīga varavīksne

Satikām gidu, iepazināmies ar vēl diviem līdzgājējiem, izrunājām pārgājiena detaļas un devāmies ceļā! Vispirms, protams, jāpārkāpj pāri žogam, kas uzlikts, lai aitas neblandītos ārpus savas teritorijas.

Tālāk dodamies gar upes malu, ik pa brīdim aplūkojot daudzos un dažādos ūdenskritumus un fantastiskās ainavas.

Tuvumā un tālumā dabūjām apskatīt arī Islandes aitas. Aitas tur ir visur, kalnos, pļavās, ceļmalās, dažreiz pat kāda ar pašnāvnieciskām tieksmēm pamanās izskriet uz šosejas.. Dzīvo viņas kā karalienes, brīvā dabā, svaigā gaisā..

Kad noiets jau diezgan labs gabals, tālumā sākam manīt sniegotas kalnu galotnes un arī tuvumā arvien vairāk sastopam vēl neizkusušo sniegu.

Pamazām zaļums no ainavām sāk izzust un zemi sāk klāt vien akmeņi un sniegs.. Pārvietoties uz priekšu kļūst arvien grūtāk, jo spēkā sāk pieņemties vējš. Tāds vējš, ka vari krist uz aizmuguri un nenokritīsi, jo vēja brāzmas tevi notur kājās..

Tālakajā ceļa posmā domu par fotografēšanu varēja pilnīgi aizmirst, jo līdz ar vēju sākās ar smilšu virpuļošana un dažbrīd pat mazliet uzsmidzināja.. Kad nonācām apmēram pusceļā, bija skaidrs, ka arī tālākajā ceļā posmā laika apstākļi tikai pasliktināsies un diemžēl būs jāgriežas atpakaļ.. Tā arī mēs līdz Eyjafjallajökull izvirduma vietai nenonācām, bet, ko lai dara, vēl šādus tādus jaukus skatus atpakaļceļā uzpējām pabaudīt, bet tas arī viss. Beigu beigās pārgājiena bilance turp-atpakaļ bija 23km.

Tālāk ceļš veda atpakaļ uz Mordoru un vēl vienu nakti lietū un vējā. Kā mūsu telts šīs divas dienas neizjuka, man vēl joprojām nav skaidrs. Vēlāk gan uzzinājām no gudrākiem ceļotājiem, ka, paši to neapzinoties, bijām nopirkuši visatbilstošāko telti Islandes laika apstākļiem – ar tuneļveida arkām, ko veido mietiņi, kas apakšā savā starpā ir savienoti, līdz ar to vējam ir grūti telti apgāzt vai aiznest kaut kur pa gaisu, nu šeit tāds neliels ilustratīvs piemērs

No rīta kempingā, protams, vēl joprojām līst. Priecīgi, ka beidzot mēs no šīs vietas tiksim ārā, saliekam kopā telti, kā nu varam, un dodamies tālāk uz melno smilšu pludmali, kuru jau mazliet paspējām apskatīt pirmajā vakarā. Par to, ka Vík ir vislietainākā vieta visā Islandē, es savā LP grāmatiņā izlasīju tikai vēlāk.. Kad piebraucam pie galvenās takas, lietus it kā ir puslīdz rimies, bet vējš tikai pieņēmies spēkā. Atverot mašīnas durvis, man atmiņā atausa mūsu mašīnas izīrētāja padoms, ka neviena apdrošināšana Islandē nesedz izdevumus, kas var rasties, ja vējš aiznes mašīnas durvis.. Tagad saprotu, kāpēc šāds brīdinājums, turpmākās dienas durvis vējā vēru vaļā, pieturot tās ar abām rokām.. Par laimi turpceļā vējš ir no aizmugures un tik nes uz priekšu, par atpakaļceļu mēs vēl negribam domāt. Brīžiem, lai varētu kaut ko normāli nofotgrafēt, bija vienkārši jāapsēžas, jo bija bail, ka vējš no kājām nonesīs un es ar visu kameru attapšos uz mutes melnajās smiltīs.

Iespaidīga gan šī pludmale, protams, ir.

Acis priecē arī šādas skaistas bazalta kolonnas.

Un vēl visādi interesanti veidojumi.

Tālāk dodamies tuvāk aplūkot Reynisdrangar “troļļus” jeb trīs bazalta klinšu veidojumus, ko no tāluma arī redzējām jau pirmajā vakarā.

Par šiem trim veidojumiem stāsta, ka tie ir troļļi, kas senos laikos bija devušies jūrā nakts laikā, bet nepaspēja pirms saullēkta atgriezties savās klinšu alās un saules stari tos pārvērta akmenī. No šīs puses gan tā īsti var redzēt tikai divus no "troļļiem".

Pamazām dodamies atpakaļ, pret vēju. Sejā tiek mestas smiltis un mazi akmentiņi, bet nu jau gandrīz vai mēs pie tā esam pieraduši. Pat nosmejamies, ka labi vismaz, ka nelīst pārāk stipri.

Tālāk ceļš ved cauri šādiem apsūnojušiem lavas laukiem uz Skaftafell pusi, kur nākamajā dienā mums ir paredzēts pārgājiens pa ledājiem.

Gar ceļa malu paveras šādas jaukas ainiņas.

Kad esam jau gandrīz klāt, tālumā varam aplūkot vairākus ledājus un skatu atkal izpušķo varavīksnes. Tuvāk apskatīt ledājus gan nolemjam nedoties, jo to ir paredzēts darīt rīt.

Kad esam uzslējuši telti, dodamies nelielā pastaigāt apskatīt netālu esošo Svartifoss jeb “melno ūdenskritumu”.

4. diena, kas izvērtās par vienu no skaistākajām visa ceļojuma laikā. Ņemot vērā to, ka man sniegs un aukstums principā uzdzen šermuļus, no pārgājiena pa ledājiem es tik daudz nebiju gaidījusi, bet šis izvērtās par vienu no iespaidīgākajiem un atmiņās paliekošākajiem piedzīvojumiem Islandes apciemojuma laikā. Šī ir viena no lietām, ko es tik tiešām ieteiktu ikvienam! Pie tam mums bija pamatīgi paveicies, jo, tā kā iepriekšējās dienas bija pamatīgi lijis, tad ledāja masā varējām redzēt pavisam svaigas plaisas un atdalījušos ledus gabalus spilgti zilā krāsā, gluži kā bērnības dienu multenēs par sniega karalieni

Kad ledāji ir aplūkoti, pienācis laiks doties tālāk izbraucienā ar laivu pa ledāja lagūnu, kas radusies ledāju kušanas rezultātā un, kā izrādās, ir tikai 60 gadus veca.

Galu galā ir pienācis laiks doties atpakaļ uz kempingu, kur arī uzspīd saulīte, un iemalkot garšīgo Vikingu alu!

Nākamajā dienā ir paredzēts diezgan garš pārbrauciens pa Islandes Austrumu fjordiem, gandrīz 400 km. Austrumu krastu gan šodien ir pārņēmusi bieza migla, līdz ar to tikai varam iztēloties, cik iespaidīgi šie fjordi varētu izskatīties skaidrā un saulainā dienā..

Pabraucot vairāk uz iekšzemi, laiks mazliet uzlabojas.

Gan ne uz ilgu laiku.. Pa ceļam uz pēdējo Austrumu krasta fjordu Seyðisfjörður, kur bija nolemts palikt pa nakti, mums nācās pārvarēt tādu miglu, ka knapi pārus metrus uz priekšu varēja redzēt... Nekas patīkams tas nebija, ņemot vērā, ka migla mūs pilnīgi negaidīti pārsteidza, braucot augšā kalnā un pēc tam lejā pa strauju nogāzi un neskaitāmiem līkumiem.. Bet nu kaut kā līdz apakšā esošajam ciemam tikām. Ieskatam var salīdzināt, kāda bija redzamība uz kalna pirmajā vakarā un kāda – nākamajā dienā, kad migla bija izklīdusi un pat uzspīdēja saule..

Beigās migla nolaidās līdz pat pašai lejai un pat kempinga teritorijā tā īsti vairs neko nevarēja saredzēt. No rīta cēlāmies agri un labi, ka tā, jo, kā var redzēt zemāk esošajās bildēs, par spīti saulei, miglas vāli sāka parādīties jau dienas pirmajā pusē. Aši apskatījām ciematiņu un devāmies tālāk, par laimi šoreiz no miglas izdevās izvairīties.

šī diena kopumā laikam visprecīzāk atbilst raksta nosaukumam – kontrastu bija daudz un dažādi, arī pa ceļam ainavas ik pa brīdim nomainījās no sniegotām galotnēm uz zaļām, saules apspīdētām ielejām, uz melniem lavas veidojumiem un kūpošām ģeotermālajām zonām..

Nākamais pieturas punkts, kuru noteikti gribējām apskatīt, ir Eiropā spēcīgākais ūdenskritums Dettifoss. Pa ceļam mazliet nomaldījāmies, bet beigās atradām īsto ceļo un parkošanās vietu. No turienes gan nekas par ūdenskritumu neliecināja – plaši, akmeņaini lavas lauki, kur pat īsti nekādu dzīvības pazīmju nav, kur nu vēl kāda upe vai ūdenskritums!

Bet, pietuvojoties tuvāk aizai, troksni var dzirdēt jau pa gabalu un te nu viņš ir, pat ar dubulto varavīksni!

Ir, protams, Islandē vizuāli skaistāki ūdenskritumi, bet iespaidu, vērojot to klātienē, šis tiešām atstāj pamatīgu.

Aši apskatām turpat netālu esošo Selfoss un dodamies tālāk.

Tālāk ceļš mūs ved uz Kraflas krāteri un Hverir ģeotermālajām zonām. Šīs vietas liek atcerēties internetā lasīto, ka NASA ir sūtījusi savus astronautus trenēties uz Islandi apstākļos, kas vairāk līdzinās tam, ko varētu redzēt uz mēness vai Marsa nekā uz zemes..

Pamazām atkal sākam sajust sēra smaku, pamanīt no zemes kūpošus garaiņus un peļķes, kam labāk, protams, pārāk netuvoties.

Netālu esošais Kraflas vulkāns pēdējo reizi ir izvirdis 1984.gadā, tikai pirms 30 gadiem, līdz ar to lavas lauki vēl svaigi, zeme karsta un kūpoša.

Dodamies apskatīt arī Víti krāteri, kurš gan izveidojies pasen – 18.gadsimtā, bet tajā vēl joprojām ir saglabājies paliels “ezers” un blakus esošo nelielo ūdens krātuvi. Víti tulkojumā nozīmē “elle”, runā, ka senāk islandieši šādus vulkānu krāterus uzskatīja par elles atvērumiem.

Tālāk ceļš mūs ved uz Hverir ģeotermālo zonu, kur zeme ir vēl karstāka un sajūta vēl sirreālāka.

Tā kā sāk tuvoties vakars, atrodam kempinga zonu pie Myvatn ezera un pamazām noparkojamies. Kā izrādās, Myvatn tulkojumā nozīmē “knišļu ezers” un odu tur tik tiešām bija neciešami daudz!! Šajā brīdi lieti noderēja līdzi paņemtais pretodu šķidrums, bet pat ar tā palīdzību no visiem viņiem vaļā nebija iespējams tikt. Pavērojam saulrietu un pīļu ģimenes ezerā un vēl viena iespaidiem bagāta diena ir galā.

Nākamajā dienā bija ieplānots Myvatn ģeotermālo baseinu apmeklējums, kur skati esot skaistāki nekā tūristu pārbāztajā Zilajā lagūnā, bet, tā kā ārā bija diezgan karsts (par laiku Islandes ziemeļos tik tiešām nevarējām sūdzēties!), tad liela griba kaut kā nebija mērcēties 40 grādus karstā ūdenī, kad ārā jau ir ap 25 grādiem un spīd spoža saule. Nekur citur mums arī īsti nesanāca laika ģeotermālos baseinus apmeklēt, varbūt kādu citu reizi un droši vien, ka tos jebkurā gadījumā ir iespaidīgāk apmeklēt ziemā, kad ārā auksts. Tad nu dodamies uz Grjótagjá alu, kas slavena ar to, ka tajā notika dažu Troņu spēles ainu filmēšana.

Tālāk devāmies apskatīt Dimmuborgir lavas laukus, kas tulkojumā nozīmē tumšās pilsētas vai pilis un kas izveidojušies pirms aptuveni 2300 gadiem. Šeit gan mums pamatīgi nepaveicās, jo reizē ar mums bija sabraukuši n-tie tūristu autobusi... Pie tam visi ceļi un takas ir asfaltēti kā kārtīga tūristu atrakcija, ne kā iepriekšējā dienā apskatītās Kraflas un Hverir zonas, kur pats vari visu apskatīt, izstaigāt (saprāta robežās, protams), uzlikt kāju uz lavas paliekām un pielikt roku pie karstas zemes, nevis strikti ievērot mākslīgi izbūvētas tūristu takas. Bet nu šo to smuku jau, protams, izdevās apskatīt.

Tālāk uzkāpām Hverfjall krāterī, kam viducis ir tukšs.

Apskatījām Myvatn ezera dienvidu pusi, kur var izstaigāties arī pa dažādām meža takām. Puķes tādas pašas kā Latvijā.

Apskatījām virkni pseidokrāteru, kāpt tajos augšā gan vairs nebija liela luste.

Kad nolemjam, ka nu jau gan esam aplūkoši pietiekoši daudz lavas lauku un krāteru, ir laiks doties tālāk uz vēl vienu no zināmākajiem Islandes ūdenskritumiem Goðafoss, kas nozīmē dievu ūdenskritums. Leģendas vēsta, ka brīdī, kad Islandē tika oficiāli nolemts ieviest kristietību un atteikties no pagānu tradīcijām, šajā ūdens tvertnē tika samestas senās skandināvu dievu statujas.

Nākamais pieturas punkts ir Akureyri, otra lielākā Islandes pilsēta un tautā saukta par salas Ziemeļu galvaspilsētu, kur dzīvo aptuveni 15 000 iedzīvotāju. Lai līdz turienei tiktu, apbraucam garo un šauro fjordu, kura krastā pilsēta atrodas - Eyjafjörður.

Akureyri papildinām pārtikas krājumus un pats galvenais – beidzot varam pasēdēt kādā bārā vai kafejnīcā un pilsētas atmosfērā padzert kafiju un iemalkot kādu glāzi alus. Alu, protams, malkot varēju tikai es, jo Islandē pieļaujamais alkohola promiļu daudzums, atrodoties pie stūres, ir tieši 0 promiles, līdz ar to šoferim bija jāiztiek tikai ar kafijas krūzi. Apskatām troļļus pie suvenīru veikaliņa un dodamies nākamā kempinga meklējumos.

Jo tālāk uz ziemeļiem, jo vēl neapdzīvotāks viss šķiet. Šonakt esam nolēmuši doties uz Húsabakki, uz vienu kempingiem, kas ir uzskaitīts mūsu kempingu grāmatiņā un kur ir derīga iepriekš iegādātā kempingu karte jeb Camping card. Par šo karti gan jāsaka, ka īsti lielas jēgas no tās beigās nebija. Piedāvājums, protams, ir labs – karte maksā 110 eiro un to var izmantot divi cilvēki 28 dienu laikā, respektīvi par 55 eiro no cilvēka gandrīz veselu mēnesi var apmesties bez papildus piemaksas jebkurā no kempingiem, kur šo karti akceptē. Tā kā pat vislētākie hosteļi Islandē vasarā parasti par vienu nakti prasa gandrīz 50 eiro no cilvēka, tad, protams, šāda karte šķita ļoti izdevīga un to iegādājāmies jau pirms brauciena. Problēma, kā mēs to konstatējām, atrodoties uz vietas, ir tā, ka ļoti daudzi kempingi šajā piedāvājumā nav iekļauti un pēc garas, nogurdinošas dienas, visu dienu kāpēlējot pa kalniem un pa lejām, dažkārt vienkārši fiziski nebija spēka, ne arī gribēšanas, jo īpaši, ja bija jābrauc pa pamatīgu lietu un vēju, braukt vēl kādus 100 km līdz nākamajam kempingam, kur mūsu karte bija derīga.. Tā nu mēs šo karti izmantojām tikai pusi laika un pārējās dienas maksājām parasto kempinga cenu, kas tāpat nav tik traka, ap 10-12 eiro par nakti, šur tur gan par dušu bija jāmaksā atsevišķi. Kad nonākam līdz meklētajam kempingam (kurš pat mūsu ceļa kartē nebija atzīmēts), konstatējām, ka mūsu placītī bija uzslieta tieši viena telts.

Pilnīga pamestības sajūta. Apkārt vieni vienīgi lauki, pāris fermas un tas arī viss.

Blakus kempinga placī gan bija vēl kādi islandieši, kas atzīmēja kaut kādus ģimenes svētkus, bet ar šiem mēs tā arī īsti neiekomunicējām. Kaut gan vispār par islandiešiem jāsaka, ka viņi kopumā ir ļoti, ļoti draudzīgi, izpalīdzīgi un, jo īpaši redzot, ka esam ārzemnieki ar mugursomām, vienmēr dikti gribēja ar mums runāties un izprašņāt, no kurienes mēs esam un ko mēs gatavojamies apskatīt utt utt No rīta ātri sakravājam mantas un dodamies tālāk. Šodien paredzēts apbraukt Trollaskagi pussalu un pietuvoties pēc iespējas tuvāk Sneafellsnes pussalai, lai nākamajā dienā dotos jau uz Reikjavīkas pusi. Pagājušā nakts bija viena no aukstākajām plus no rīta mazliet sāka līņāt un pēkšņi ideja, ka ne tikai šajā dienā, bet arī pēdējo nakti mēs paliksim kempingā nešķita nepavisam pievilcīga, jo īpaši ņemot vērā, ka turpmākās dienas atkal solīja lietu un mums būtu jāmēģina pēdējo reizi salikt kopā slapju telti, kārtīgi nomazgāt mašīnu un tas viss būtu jādara agri no rīta, lai laicīgi tiktu uz Reikjavīku atgriezt mašīnu un dotos pēdējā ekskursijā. Un vēl ko mēs tajā pēdējā dienā darītu ar savām četrām lielajām somām? Jo atpakaļ lidojums atkal ir pa nakti un lidostā būtu jābūt tikai ap 23:00. Zinot, ka jūnijā Reikjavīkā parasti ir norezervētas visas apmešanās iespējas, pat pašas dārgākās, lielas cerības ko atrast uz pēdējo nakti gan nebija, bet par brīnumu tieši kā viena istaba bija brīva tajā pašā hostelī, kurā bijām palikuši pirmās divas dienas! To, protams, fiksi norezervēju un vēlāk nospriedām, ka šī bija viena no prātīgākajām idejām saistībā ar ceļojuma plānošanu. Dažreiz tomēr komforts par sliktu nenāk. Ceļš mūs ved tālāk pa kalnainām ielejām un ziemeļu fjordiem.

Un pa garajiem Islandes kalnu tuneļiem, garākais no tiem bija 7km, un daži no tiem pat ir tikai vienā virzienā! Bet, kā jau Islandē, neviens nekur nesteidzas un visu ir iespējams mierīgi atrisināt un apmainīties, vienai no mašīnām apstājoties tunelī izveidotajās “kabatiņās” un palaižot pretīmbraucēju garām.

Viens no simpātiskākajiem Trollaskagi pussalas ciematiņiem Siglufjörður.

Pa ceļam pirms sāk apmākties vēl pagūstam apskatīt šādas tādas zaļas ainavas un arī vietējos Islandes zirgus.

Bet, kā pabraucam tālāk uz Dienvidiem, atkal sāk iestāties Mordorai līdzīgi laika apstākļi. Tā kā šajā dienā mums bija paredzēta diezgan liela braukšana, tad vismaz briesmīgais laiks nekādus īpašos plānus neizbojāja.

Kad nonācām līdz Stykkisholmur kempingam, kas ierīkots blakus vietējam golfa laukumam, laika apstākļi atkal bija uzlabojušies. Šajā kempingā dušas bija par brīvu, bet... atradās ārpusē tādās kā pludmales būdiņās, kur nu nekādīgi negribējās dušoties vēlā vakarā, kad ārā ir labi ja 10 grādi! Pats Stykkisholmur ciematiņš gan bija tīri jauks.

Arī nākamajā dienā laika apstākļi mūs īpaši nelutināja, pārsvarā bija apmācies un lielu daļu Sneafellsnes pussalas mēs redzējām tikai pa miglu.. Lieki piebilst, ka braukšanas apstākļi arī nekādi superīgie nebija un beigām nolēmām vienkārši pēc iespējas ātrāk tikt līdz Reikjavīkai, pirms mūs atkal pārsteidz kāda vētra vai migla. Vienīgā vieta, ko mēs paspējām apskatīt, pirms laiks pilnībā samācās, bija Djúpalónssandur melno smilšu pludmale, uz kuru ved gadsimtiem veci lavas veidojumi.

Šīs atlūzas, kas ir izmētātas pa visu pludmali, ir no 1948.gada, kad krastam uztriecās virsū un avarēja kāds britu traleris. Īsti nezinu, kāds ir iemesls, kāpēc tās pa pludmali mētājas vēl šobrīd, varbūt avārijā bojā gājušo piemiņai, kas to lai zina. Šajā brīdī nomira mana fotoaparāta baterija un neizdevās iemūžināt pludmalē atrodošos 4 slavenos spēkavīru akmeņus. Vieglākais no tiem sver 23 kg un smagākais - 154 kg. Agrāk šos akmeņus izmantoja, lai noteiktu, vai katrs, kurš gribēja doties jūrā zvejot, ir pietiekoši spēcīgs, lai šo amatu pildītu - lai iegūtu atļauju doties zvejā, bija jāpaceļ otrs smagākais akmens, kurš sver 54 kg. Mūsdienās akmeņi tiek izmantoti spēkavīru sacensībās. Vēl paguvām apskatīt šādu nogāzi, baltie punktiņi uz klints ir putni, kas šajā apgabalā ir tik daudz, ka pat uz ceļa ir jābrauc ar samazinātu ātrumu, lai izvairītos no apkārt lidojošajiem putniem un kāds no tiem neietriektos mašīnas stiklā.

Snaefellsnes pussalā tiek piedāvāts arī "doties uz zemes centru" - pa spirālveida kāpnēm tiek piedāvāts doties 35 metru dziļumā zem zemes Vatnshellir lavas pazemes alā, kuru par sākuma punktu esot izmantojis arī Žils Verns savā grāmatā Ceļojums uz Zemes centru. Šajā piedzīvojumā gan šoreiz izlemjam nedoties pirmkārt jau tāpēc, ka nākamajā dienā ir paredzēts doties apskatīt ko ļoti līdzīgu un arī tāpēc, ka laiks paliek arvien briesmīgāks un drošības pēc gribam paspēt aizbraukt līdz Reikjavīkai, pirms atkal mūs ir pilnībā ietinusi migla, kas pamazāk sāk nolaisties arvien zemāk un zemāk..

Laimīgi nonākuši atpakaļ galvaspilsētā, vēlreiz nopriecājamies, ka pēdējā nakts nav jāpavada lietū un aukstumā kempingā, dodamies nelielā pastaigā pa pilsētu, ar lielām mokām un interneta palīdzību atrodam vienu puslīdz pieņemamu rock bāru, iemalkojam vienu no pasaulē dārgākajiem aliem un drīz dodamies atpakaļ uz mūsu hosteli. Rīt priekšā vēl viena gara, notikumiem bagāta diena. Pēdējā dienā no rīta atgriežam mašīnu, izīrēto kempinga gāzes krāsniņu un dodamies pēdējā piedzīvojumā - ceļojumā uz vulkāna krāteri! Vulkāns Thrihnukagigur ir bijis neaktīvs nu jau kādus 4000 gadus un ir vienīgais pasaulē, kur apmeklētājiem ir iespēja nolaisties tā krātera iekšienē, 120 metrus zem zemes. Vispirms gan, lai līdz vulkānam tiktu, ir jāveic neliels gājiens cauri, kam gan citam, lavas laukiem.

Pakāpjoties mazliet augstāk, varam tālienē aplūkot saules apspīdēto Reikjavīku. Kā izteicās gidi, šādas skaidras debesis un saules apspīdētu pilsētu redzēt gadās reti, un es viņiem ticu

Nonākam līdz bāzes nometnei, kur viesi tiek pacienāti ar karstu zupu un mūs noinstruē, ko drīkst un ko nedrīkst darīt un kur mūs aprīko ar ķiverēm, laternām un visu pārējo.

Pirms tam gan ieraugām kaut kādu mazu radījumu, kas žiperīgi skraida apkārt, un izrādās, tas ir polārās lapsas mazulis!! Esot palicis bez vecākiem, tā nu vietējie gidi viņu ir adoptējuši. Pako pat izdevās lapsēnu uz brīdi noķert, pirms šis mierīgi saritinājās uz gulēšanu.

Nolaišanās vulkāna iekšienē notiek ar šādu "logu tīrīšanas" liftu Pats process gan diez ko patīkams nav, jo krātera atvere ir tieši tik šaura, lai lifts pa to varētu knapi knapi nolaisties un kādā brīdī tas sāk šūpoties un bumsīties no vienas sienas pret otru.. Kopumā tas viss ilga šķiet mazliet ilgāk par minūti.

To, ko redzam krātera iekšienē, ar fotoaparātu "noķert", protams, ir grūti. Sajūta ir mazliet klaustrofobiska, viena no ceļotājām pat palūdz doties atpakaļ augšā jau ar nākamo liftu. Bet apkārt viss laistās visdažādākajās krāsās, šur tur redzami tādi kā izdeguši, ogļu melni "caurumi". Nav man tāda rakstnieces talanta, lai to kārtīgi varētu aprakstīt, jāredz klātienē! Ko tik daba nav spējīga izveidot.

Dodamies atpakaļ uz pilsētu, autobusa šoferis steidzina visus pēc iespējas ātrāk kāpt iekšā, jo visiem taču jāpaspēj atpakaļ uz Islandes-Anglijas futbola spēli! Jā, nu jau šis futbola trakums vairs nav aktuāls un lielā jūsmošana par to, kā mazais cinītis Islande gāza lielo vezumu Angliju, ir pagātnē, bet, redzot to visu dzīvajā, bija sajūta, ka klāt ir Islandes nacionālie svētki! Pat veikali centrā steidzās ātrāk slēgties ciet, lai visi paspētu uz lielo spēli un vairākos pilsētas laukumos bija izlikti lielie ekrāni, pie kuriem visiem pulcēties un sekot līdzi. Un, protams, kad Islande uzvarēja, bija skaidrs, ka nu būs lielā svinēšana līdz pat rītam.

Mums gan laiks bija doties atpakaļ uz lidostu. Arī tur, protams, noskaņojums kopumā bija diezgan jautrs un vienā brīdī pat paliels bariņš islandiešu sāka skandināt no vikingiem nočiepto futbola līdzjutēju "dziesmu" vai kā nu lai to nosauc. Un tā kārtējais piedzīvojums ir galā, varbūt kādreiz sanāks atgriezties ziemeļblāzmas meklējumos, bet pagaidām 12 dienas Islandē priekš manis ir bijis vairāk nekā pietiekami. Ja man jāizvēlas, šķiet, ka visiespaidīgākais ceļojuma brīdis bija pārgājiens pa ledājiem, varbūt arī tāpēc, ka ar laiku mums tajā dienā ļoti paveicās. Kā sniega karalienes valstībā

Islande - kontrastu zeme.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem