Dienvidamerika ar riteni. Trešais piegājiens.

04.12.2016
7 min lasīšanai
88 foto

Guļu zālītē vienā no daudzajiem La Serenas parciņiem. Gaidu pēdējo busu šinī ceļojumā. Uz Santjago. Laika vēl daudz tāpec izdomāju sākt rakstīt dienasgrāmatu. Garastāvoklis tāds pacilāts un ar lielu somu tapat nav vēlēšanās kaut kur iet. Vispār rakstīt ceļojuma dienasgrāmatu ceļojuma beigās ir diezgan grūti. Pēdējo dienu vai nedēļu notikumi pilnībā aizēnojuši ceļojuma sākumu. Parasti paiet vismaz pāris nedēļas lai viss izlīdzinātos. Ujuni ezers jau liekas bij pirms kāda gada, kaut gan mēnesis vien pagājis. Šis ceļojums jau no paša sākuma aizgāja ne pēc plāna. Nācās daudz improvizēt un paļauties uz intuīciju. Tomēr ne brīdi nebij šaubu ka šis būs skaists un interesants ceļojums. Tas arī galvenais. Bez šādas pārliecības pie pirmajām neveiksmēm jau būtu grūti... Ļoti sviestainā lidojumu kombinācijā kautkā nokļūstu La Pasā. Esmu te jau bijis pagājušā ceļojuma vidū. Toreiz vairāk vienkārši atpūtos un pilsētu īpaši neapskatīju. Bet centrālās ielas liekas atpazīstamas un ir nedaudz tāda sajūta ka esmu te kā mājās. Nesteidzīgi meklēju riteni atstājot laiku arī vietējai kultūrai un izklaidei. Ar riteni iet grūti (vairāk ar bagažniekiem), kā jau parasti Dienvidamerikā. Bet lai vai kā to vienmēr ir izdevies dabūt... bet šoreiz nekā. Neskaitāmu veikalu ķemmēšana nekā nedod. Jau pēc 3 dienām ceļā iestājas plāns B. Tā kā iepriekš nekāds plāns B nav domāts tad tas uz ātru roku tiek cepts uz vietas. Domāju ka šis sacepums izrādās gana labs, lai arī tajā daudz improvizācijas un paļaušanās uz veiksmi. Tomēr ir arī sava labi saskatāma loģika. Sāku apbraukāt visas Bolīvijas lielākās pilsētas. Tā ir gan lielāka iespēja riteni atrast, gan, kas arī ne mazsvarīgi, ceļojums iegūst kautkādu saturu. Jo es galīgi nevaru izslēgt ka riteni nedabūšu vispār. Uz Oruro un Kočabambu īpašas cerības nelieku. Tās vienkārši ir pa ceļam uz kā man liekas cerīgāko Santakrusu. Un arī nākošās pilsētas pēc Santakrusas - Sukre un Potosi liekas cerīgakas. Oruro pat nemeklēju riteni, te esmu brīvdienās kas samazina jau tā niecīgas iespējas te kautko atrast. Tikai apskatu pilsētu - tā ir jūtami nabadzīgaka par La Pasu. Noputējusi un ar lielu burzmu pilsētas centrā. Oruro ir Bolīvijas kultūras centrs un ikgadējā festivāla norises vieta. Ciudad de Diablo - Nelabā pilsēta. Kas te darās tajās 4 februāra dienās kad te sabrauc vēl 400tk cilvēku. Grūti pat iedomāties... Kočabamba. Laikam pilsēta ar skanīgako vārdu kādā jebkad esmu bijis. Ar riteni atkal nekā. Eju "atzīmēt" šo veiksmi uz kādu no pilsētas krogiem ar visnotaļ cerīgakiem nosaukumiem "Pikaso","Dali","Soprāno","Mehāniskais apelsīns". Pirmais pa ceļam ir bārs "Pikaso". Un tieši šis vai nu manā kartē nevietā iezīmētais vai nu neeksistējošais bārs man izrādās pilnā loze. Te ir veloveikals ar visām nepieciešamajām ekstrām bagažniekus ieskaitot!!!! Loģika tajā ir tieši 0! Bet te nevar paļauties tikai uz loģiku. Ņem ko dod! Tā kā riteni manām nepieciešamajām vajadzībām ļoti atsaucīgias veikalnieks (veikau starp citu sauc "Spļaudīgā lama" apsolās uzruat trīs dienās tad tomēr braucu arī uz Santakrusu. Biļete tāpat jau nopirkta un otelis rezervēts. Principā diezgan nejēdzīgs līkums bet tas lieliski iederas šī ceļojuma ritmā. Te ir psihiski karsts. Gaidu kad iestāsies tumsiņa un pilsētas centru izstaigāju jau tuvojoties naktij. Joprojām ir ļoti karsts bet vismaz jau drīkst elpot. Santakrusa nav tik atšķirīga no pārējās Bolīvijas kā man likās. Nezkāpēc biju iedomājies ka šī būs eiropeiskākā un bagātākā Bolīvijas pilsēta. Bet atšķirība ir tikai tā ka te kalnu vietā ir džungļi un ir ļoti karsts. Un varbūt nedaudz mazāk indiāņu. Man nezkāpēc likās ka viņi gandrīz tikai kalnos dzīvo. Tiktālu esmu visu sarakstijis vienā elpas vilcienā. Kautkā raiti iet. Parasti rakstīšana man nāk ar diezgan lielām mokām un arī tad puse no tā ko esmu uzrakstijis man pašam ne visai patīk. Bet tik tālu viss ok. Varbūt arī iepriekšējās reizes vajadzēja rakstīt dienasgrāmatu nevis sniegotajā LV dzīvokļa 4 sienās bet gan parciņā kādas palmas ēnā. Nu beidzot sākas ceļojuma braucamā daļa. Tā kā ceļojuma sākums jau ir stipri iekavēts tad no Kočabambas braukt nesāku. Būtu pamatīgs kāpums pirmos pārsimts kilometrus. Un tādu kāpumu man šinī ceļojumā vēl tāpat pietiks. Braucu ar busiņu uz Ujuni. Skaidrs ka pēc šāda sākuma ceļojumu kādā brīdī nāksies noīsināt. Ujuni man vispār bij paredzēts kā centrālais šī ceļojuma objekts. Bet te sanāk ar viņu sākt. No pilsētiņas līdz ezeram (Ujuni par ezeru gan var saukt tikai pāris mēnešus gadā) - kādi 30 km nolidoju kā bulta tos pat īsti nepemanaot. Bet uzbraucot uz Ujuni jau drīz vējš ir tieši sejā. Tā teikt atgādina ka šis visticamāk nebūs nekāds izklaides brauciens. Un ja jau sagribēji kautko tik izcilu tad rēķinies ka katrs kilometrs var būt jāizcīna. Naktī vējš sāk pūst vēl spēcīgāk - esmu spiests stumt riteni teltī lai telti neaizpūš pa gaisu. Jo nekā cita ar ko nostiprināt telts stūrus (vēlāk vējainās naktīs telts stūros liku pa lielam akmenim) te nav tuvāko daudzu desmitu km radiusā. Izpildu abus nepraktiskos savus izsapņotos plānus - nofoķējos uz Ujuni ezera baltā kreklā un apēdu tomātu ar Ujuni sāli. Stāstīt par to cik tieši sirreāli skaisti te viss izskatās netaisos - tāpat nav jēgas no visādām "super", "hiper", "ļoooti" utt vārdu kombinācijām... Noīsinu tieši vistrakāko brauciena daļu. Aizvietoju to ar tikpat traku bet uz pusi īsāku. Žēl pašam - tas posms būtu ļoti skaists un noteikti kautkad gribētu viņu nobraukt kaut vai ar mašīnu. Bet šoreiz tā laikam bij pareiz doma. Ceļš uz Ollague, jau Čīlē, ir riktīgs pārbaudījums intuīcijai, spītībai, riteņa izturībai un spējai visā saskatīt gaišo pusi. Un man vēl paveicas ka satieku Vācijas/Francijas riteņbraucēju tandēmu un dabuju no viņiem ļoti noderīgu informāciju par šo Bolīvijas nostūri. Google Maps vai Maps.me te īsti labi neder. "Izbraucot no Sanhuanas pa vienīgo ceļu rietumu virzienā tālāk visos sazarojumos brauciet pa kuru ceļu vēlaties visi viņi iet uz aptuveni to pašu vietu. Nonākot pie dzelzceļa nebrauciet tam pāri pa pirmo pārbrauktuvi - tā ir uz armijas bāzi, un arī pār otro - tā ir uz kapiem. Izmantojiet 3 pārbrauktuvi. Un tālāk brauciet pa jebkuru ceļu tā lai Ollague vulkāns paliktu no jums kreisajā pusē un pēc kilometriem 10 būsiet pie Čīles robežas". Tieši šis apraksts izglābj mani no iepriekšējo dienu mocībām kad ceļš kurš labāk izskatās kartē var būt ar 5cm putekļu kārtiņu un katrs kilometrs jāmoka krietnu pusstundu. Bolīvijā nomīti tieši 300km un esmu mazā Čīles robežpilsētiņā Ollague. Nejaukā kārtā te nekādi nevar tikt pie Čīles naudas. Ne valūtas maiņas punktu ne bankomātu. Ne pat veikalu kur varētu iepirkties ar karti. Bet pasaule ne bez izpalīdzīgiem un atsaucīgiem cilvēkiem. Eju uz robežpunktu un prasu tur. Nekā. Bet te ir Regina. Un viņa māk angļu valodu. Tas gan nepelīdz tikt pie Čīles peso, bet palīdz atrast vienīgo iespēju pie tādas tikt. Viņa vienīgā busa šoferim kurš te iet palūdz (nu kā gan busa šoferis var atteikt robežas darbiniecei) aizvest mani uz Kalamu - tuvāko vietu ar bankomātu. Un vēl uzcienā ar tēju un cepumiem. Tieku pie peso, sen neredzētās dušas, augļiem, saldējuma un citiem mazajiem dzīves prieciņiem kas jau nedēļu man nebij pieejami. Vispār šis brauciens gandrīz pilnībā ir grūts. Pretvējš, slikti ceļi, stāvi kāpumi vai arī viss kopā. Tikai par vienu posmu esmu pārliecināts - tas nu gan būs viegls noripinājiens. Kalama - Antofagasta. 2500 metru kritums uz 200 kilometriem. Īzī. Un nekā... Te vēl ir pavasaris un ļoti spēcīgi vēji no vēl neiesilušā okeāna kuri sakās ap pusdienlaiku vai pat nedaudz ātrāk. Pēcpusdienā braukt ļoti gruti pat neskatoties uz jūtamu kritumu. Tā kautkā pasausi aiziet apraksts. Jāpaņem pauze un japārceļas zem citas palmas. Esmu atpakaļ. Zem ozola šoreiz. Kautkā pazuda pavediens. Antofagasta. Pieslēdzos pagājušā ceļojuma beigu punktam. Arī Antofagastas centrs liekas atpazīstams. Te vispār nebiju domājis iebraukt bet Ujuni sāls un Atakamas putekļi ir saēduši kurpes. Pēc vieglā posma kurš nemaz tik viegls nebij nāk grūtais. 2100 metru kāpums un kādiem 110km. Vējš tagad ir mugurā - vismaz kautkāda neliela palīdzība. Izņemot pēdējos 10 km kad vējš iegriež tieši sejā. Un es gliemeža gaitā stumjos pret kalnu un vēju. Līdz piestāj seņjors Davids un ne īpaši pat piedāvā bet uzstāj - "Met iekšā riteni!". Tā arī rokmūzikas pavadībā nobraucu nākošos apmēram 150 kilometrus līdz Taltalai. Sapērkos nākošajām 4 dienām pārtiku un dzeramo. Un turpmākās dienas nesteidzīgā gaitā minos gar okeānu. Taisot garas pauzes katrā gleznainā vietā pie Okeāna. Nakšņoju teltī parasti ne tālāk kā pārdesmit metrus no krasta. Pa ceļam ik pa brīdim kāds miestiņš vai pilsēta kur tieku pie neta un varu uzpildīt pārtikas un dzeramā krājumus. Chanaral - Caldera - Huasco. Kalderā paņemu dienas pauzi - viss kā parasti, duša, saldējums, augļi, viss kas atšķiras no ierastā maizīšu ar desu un sieru raciona. Uz Ruta 5 (Panamericana) atpakaļ negribu. Cenšos no tā cik vien varu izvairīties. Sākās sētotie posmi kurus jau līdz nelabumam esmu atēdies pirmajos divos Dienvidamerikas braucienos. Tapēc braucu pa mazāku celiņu C494. Domāju šo nosaukumu es ilgi atcerēšos. C494. Pirmie 25km ir ok. Vismaz no šobrīdējā viedokļa - slikts ceļš, bet tomēr tas ir ceļš!! Un lai arī puse no šiem 25 kilometriem ir stāvs kāpums, lielakā daļa no kura tapat ritens ir jāstumj. Tomēr ir arī padsmit kilometru stāvs kritums pa nelielu upes ielejiņu kur daži vietējie pamanās kautkādu augli vai dārzeni izaudzēt vai kādu lopiņu uzturēt. Bet tad sākas nebraucams zemes ceļš. Brīžiem pat īsti nevar pa viņu pastumties. Un tā kādi 50km ar diviem ļoti stāviem kāpumiem un vienu tikpat stāvu kritumu pa vidu. Nu labi vēl tie kāpumi - tie ir tik stāvi ka arī pa labu ceļu es riteni pinībā būtu stūmis. Bet kritums. Stumt riteni pa stāvu nebraucamu lejupceļu ir tā vēl izklaide. Ritenis visu laiku raujas uz priekšu, rokas visu laiku uz bremzēm citādi ritenis aizies brīvsolī. Be te ir lamas (pirmās un vienīgās Čīlē), tuksneša lapsiņas, kalni kur Atakama jau sāk zaudēt savu ietekmi un daži augi jau ir spējīgi izdzīvot šajos apstākļos. Un pilnīgi klusas naktis. Liekas pat jocīgs tas klusums pēc pēdējās nedēļas ierastās okeāna šalkoņas tieši pie telts. Man visā šinī laikā apmēram pusotrā dienā garām pabrauc tikai divas mašīnas. Jā un vēl tāds sīkums ka ceļš vienu brīdi izrādās slēgts!! Ceļam priekšā ekskavators. Nu labi ar riteni garām viņam es tieku un ne nu tas pirmais slēgtais ceļš pa kuru es tomēr nobraucu. Bet jau pēc kāda puskilometra ir skaidrs ka šoreiz nekā - ceļš kļūst par grūti saskatāmu taciņu. Pēdējos vismaz 5 gadus te neviens nav braucis. Nebraucu arī es, pietiek piedzīvojumu pēdējās dienās. Braucu pa nedaudz garāku blakusceļu. Tas, lai arī nav braucams, vismaz ir redzams. Atgriežos pie sava drauga okeāna. Nakšņoju idiliskā vietiņā pie neliela līcīša. Un tad tomēr nevaru vairs izvairīties no Ruta 5. Jā te ir ideāli līdzens asfalts. Bet arī sēta, sēta un sēta. Okeāns ir maksimums dažu kilometru attālumā, bieži arī dažu simtu metru attālumā, bet piekļūt pie tā vairs nevar. Nakšņoju mikroskopiskā pleķītī starp sētu un ceļu un ierastās okeāna šalkoņas vietā te visu nakti dzird mašīnu rūkoņu... La Serenā arī beidzu šo ceļojumu. 1398 kilometri nomīti. Vismaz 400 pa ļoti grūtiem ceļiem. Riteni izdodas par lētu naudu pārdot viesnīcas saimniekam. Par trīs Dienvidamerikas braucieniem kopā nomīti 10 180 kilometri. Kaut kā liekas ka tas ir mājiens ka šeit pietiks! Ar riteni pietiks! Noteikti gribēšu te atbraukt vēl, ir palikuši daudz neizbraukti gabaliņi. Un jā Dienvidamerika ir ļoti piemērota manai mentalitātei. Labi te jūtos, viegli kontaktēties ar vietējiem arī ar manu lauzīto spāņu valodu. Cilvēki te atsaucīgi, bet ne uzmācīgi. Domāju jau drīz man pietrūks visa šī - okeāna šālkoņas, tuksneša smilšu, spāņu valodas fonā...

Neliela kultūras programma. Vietējais modernās mākslas muzejs

"Balsojiet par Evo!!" Tomēr nekā - apnicis viņš bolīviešiem

Ujuni. Un atgādinājums ka te pāri braucu ne tikai es...

Mana telts. Laba naktsmītne - izžuvusi upe dod iespēju telti celt tā lai būtu aizvējš

Arī te ir lamas ja brauc pa klusākiem ceļiem

C494. Skaists bet gandrīz nebraucams ceļš

Dienvidamerika ar riteni. Trešais piegājiens.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem