Karpatu ekspedīcija – II daļa. Slovākija.

  • 3 min lasīšanai
  • 23 foto

Karpatu ekspedīcija – II daļa. Slovākija.

Uz Ukrainas-Slovākijas robežas stāvam garā automašīnu rindā. Pavisam te ir trīs slovāku puses “vārti” caur kuriem tiek organizēta iebraukšana Eiropas Savienībā. Vadoties pēc norādēm iestājamies rindā, kas paredzēta ES pilsoņiem bez deklarējamām mantām. Realitātē viss izrādās otrādi – taisni te stāv visi tie, kas nav ES pilsoņi. Pēc sarunas ar kādu ukraiņu busiņa vadītāju iegūstam informāciju, ka mums jāstāv blakus rindā, ko ar lielām pūlēm arī izdarām, jo ES nokļūt alkstošie nav laipni un ielaist savā rindā nevienu nevēlas. Beidzot viss ir skaidrs – divas rindas ES pilsoņiem un viena nepilsoņiem, tiem pašiem ukraiņiem. Bet arī ar ES pilsoņu rindām nav tik viennozīmīgi. Ievērojam, ka slovāki stāv kreisajā rindā, kas raiti virzās uz priekšu, mūsējā virzās lēnām, par nepilsoņu rindu nemaz nerunājot. Izrādās, ka rindas virzīšanās ātrums atkarīgs no rindu apkalpojošā muitnieka. Robežsargi savu darbu izdara ātri, bet tad sākas “šmons” – mūsējais liek celt ārā visas somas, kuras tad cītīgi pārbauda. Ar šādiem muitniekiem ES ekonomiskā drošība ir nosargāta! Neviens ukraiņu desas luņķis vai kefīra pudele ES ekonomiku nesagraus. Tikai pēc 3 stundu stāvēšanas tiekam atpakaļ ES, sajūtas visai nepatīkamas..

Sveika, Slovākija! Pirmais iespaids – cilvēku mazāk, ceļi labāki, degvielas cena krietni augstāka. Mūsu vienīgais mērķis Slovākijā – Košice.

Tuvojoties Košicei reljefs kļūst manāmi kalnaināks. Pēkšņi ceļa malā iznirst tanks T-34 un pašgājējs lielgabals СУ-85 – Dargovas pāreja. Te 1944. gada beigās notika 7 nedēļas ilgas kaujas, kad Sarkanā armija centās izlauzties uz Košici. Tā kā kritušo sarkanarmiešu nebija nemaz tik daudz – 20 000, tad šo pāreju un cīņas par to padomju avoti īpaši nepiemin. Pēc īsas foto pauzes turpinām ceļu uz Košici.

Košici jeb Kaša (Kassa), kā to sauc ungāri, sasniedzam ap plkst. 17.00. Pilsēta no 11 gs. līdz pat 1918. gadam ir bijusi Ungārijas sastāvā, bet pēc I Pasaules kara Košici iekļāva Čehoslovākijā. Otrā pasaules kara laikā tēvocis Ādolfs pilsētu bija atkal atdevis ungāriem, bet pēc kara tā atkārtoti nonāca

Čehoslovākijā, pēc kuras sadalīšanās attiecīgi Slovākijā. Līdzīgi kā Mukačevo Ukrainā, arī Košice ir saistīta ar ungāru nacionālo varoni Ferencu II Rākoci un viņa centieniem Ungāriju atbrīvot no Habsburgu varas. Pilsēta bija viens no Ferenca II Rākoci sacalšanās centriem, šejienes katedrālē viņš ir pārapbedīts. Košice ir Slovākijas otra lielākā pilsēta ar 240 000 cilvēku un liels rūpniecības (melnās metalurģijas) centrs. Ilgu laiku uzskatīju, ka pilsētu apmeklēt nav vērts, jo iztēlojos to līdzīgu Krievijas rūpniecības centriem ar guļamrajonu arhitektūru, redzētais pārsteidza.

Laika līdz saulrietam bija maz, tāpēc izmisīgi centāmies atrast pilsētas vēsturisko centru. Kad cerības bija jau atmestas, pamanīju baznīcu torņus, kas nozīmēja – vecpilsēta. Piebraucām tai maksimāli tuvu un atstājuši automašīnu, pa šauru vecpilsētas ieliņu devāmies iekšā.

Esam nokļuvuši pilsētas galvenajā laukumā. Daļa laukuma ir norobežota ar barjerām, te gatavojas kaut kādiem svētkiem. Pirmā ēkā kurai dodamies garām ir Košices Valts teātris, celts neobaroka stilā 1877. gadā. Aiz tā atrodas vecākā valstī Dziedošā strūklaka, kas izšļāc ūdeni atbilstoši skanošās mūzikas ritmam.

Tālāk jau iespaidīgā Svētās Elizabetes katedrāle, tā paša, kur šobrīd atrodas Ferenca II Rākoci mirstīgās atliekas. Pašreizējā Katedrāles ēka celta vairākos posmos laikā no 1378 – 1508. gadam. Taisnības labad jāsaka, ka pirms pašreizējās katedrāles te atradās vēcāka sakrālā celtne no XI gadsimta – Svētā Mihaila baznīca. Katedrāle nosaukta ungāru karaļa Andrāša II meitas Elizabetes vārdā, kas neskatoties uz to, ka bija izprecināta Tīringes grāfam Ludviķim, pievērsās franciskāņu sludinātajiem nabadzības un žēlsirdības ideāliem. Pametusi pārtikušo dzīvi galmā, viņa nodarbojās ar palīdzības sniegšanu nabadzīgajiem un slimajiem. Mira Elizabete 24 gadu vecumā un pēc savas nāves tika iecelta svēto kārtā.

Otrā pusē katedrālei, skvērā, uzstādīts interesants piemineklis – eņģelis ar ģerboni – piemineklis Košices ģerbonim. Košice bija pirmā pilsēta Eiropā kas ieguva savu ģerboni, to viņai piešķīra ungāru karalis Naģī Lajošs (Ludviķis Lielais) 1369. gadā. Tālāk nedodamies, jo ir jau vēls, bet atgriežamies pa otru Galvenā laukuma pusi.

Šajā laukuma pusē, pretī teātrim, uzmanību piesaista jūgendstila ēka – Kafejnīca “SLAVIA”. Ēka celta ap 1900. gadu un pašlaik to arī izmanto gan kā restorānu (pirmo stāvu), gan kā viesnīcu.

Pieejam vēl pie strūklakas, kurai apkārt izveidotas zodiaka zīmes, lai katrs varētu papriecāties par savējo, mēra kolonnas un dodamies atpakaļ uz mašīnu.

Mums vēl priekšā apmēram 180 km garš ceļš uz naktsmītnēm Polijā, kalnos. Šie kilometri nav braucami pa ātrgaitas šoseju, bet gan pa lauku ceļiem un pāri kalniem. Pēdējos sasniedzam naktī un kalnu pārejas pārvaram tumsā. Tikai pēc izbraucamajiem serpentīniem un motora rūkoņas saprotams, ka esam kalnos, citādi nekas nav saredzams. Ceru ieraudzīt kādu lāci, bet tas nerādās. Beidzot klāt ir arī naktsmītnes kādā Polijas kalnu pansijā. Nākošajā rītā skats no loga ir labs. Pēdējā Karpatu ekspedīcijas daļā būs bildes un apraksts par šejienes kalniem.

Košici noteikti iekļausim kādā no saviem Slovākijas maršrutiem.

Ceļosim kopā!

Tava CEĻASOMA.LV



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais