Šveices kalnos, ielejās, pilsētās un laukos
|
Sandra Tanne
|
Šveice ir vieta, kur baudīt visu to labāko, ko dzīve var sniegt – majestātiskus kalnus, mierpilnas oāzes, pasaules smalkākos pulksteņus, romantiskus ciematus, slēpošanas kūrortus un bezgala gardu šokolādi. Šveicē, vienalga, lai kur tu būtu, visapkārt pavisam tuvu var sajust dabu. Atliek vien nobrīnīties, cik dažāda un iespaidīga tā ir. Alpu kalnu grēdas stiepjas arī Itālijā, Francijā un Vācijā, bet tieši Šveicē kalni ir visvarenākie. Vistiešāk Šveices Alpu maģiskā pievilcība izjūtama Bernes Alpos.
Beidzot arī man būs iespēja iepazīt skaisto Šveici, kas līdz šim ir palikusi kā tāds baltais plankums manā Eiropas ceļamērķu kartē. Iepriekš redzēts ir tikai pavisam nedaudz – Bodenes ezers, Reinas ūdenskritums un Sanktgalena. Valsts nosaukums “Šveice” ir cēlies no Švīces kantona nosaukuma, kas atrodas valsts vidienē.
1.diena (5.jūlijs). Ielidojam Bergamo lidostā, no kurienes tālāk uz Šveici dosimies ar īrētu auto – mums piešķir gandrīz jaunu Fiat Ducato busiņu (nobraukums 1919 km). Šoreiz esmu izvēlējusies ceļot ar “Baldones ceļotāju”, kas ir man vienīgā zināmā tūrfirma, kas piedāvā ceļot mazajās grupās – līdz astoņiem cilvēkiem. Esmu jau pazīstama ar šo tūrfirmu – ir apceļota Holande mazajā grupā un Austrija ar lielo autobusu. Ceļoju kopā ar meitu – viņai ceļojums ir dāvana par LU bakalaura pabeigšanu. Abas sēžam priekšā blakus Kārlim – mūsu šoferim un gidam vienā personā. Šveices robežu šķērsojam Como-Chiasso robežpunktā. Ceļš ir skaists – gar acīm slīd kalni, Komo ezers, Lugāno ezers, parādās sniegotās kalnu virsotnes. Pa ceļam ir daudz tuneļu. Braucam cauri arī garākajam Šveices tunelim – Gotharda tunelim, kas ir 16.7 km garš. Interesanti, ka, jo dziļāk tunelī, jo augstāk kāpj gaisa temperatūrā ārā. Minam, cik augstu tā kāps (pirms iebraukšanas tunelī bija +21 grāds). Rezultātā tuneļa vidū ir +33 grādi! Izbraucot no tuneļa, esam jau Šveices vāciskajā daļā. Pēc izbraukšanas no kārtējā tuneļa mūs pārsteidz pasakains saulriets Lucernas ezerā. Ir tik skaisti! Debesis iekrāsojušās sārtas un veido atspīdumu ezerā. Visapkārt skaisti kalni.
Jau tumsā sasniedzam savu galamērķi – Vildersvilas ciematu (Wilderswil), kas atrodas blakus Interlakenai. Mūsu deviņu cilvēku grupiņai tiek pašiem sava 2-stāvu māja ar četrām guļamistabām, viesistabu, divām vannasistabām, aprīkotu virtuvi. Saimniece visu izrāda, atstāj atslēgas, un tad mēs iekārtojamies. Mums ar meitu tiek istabiņa blakus virtuvei. Virtuvē ir gandrīz viss nepieciešamais – elektriskā plīts, mikroviļņu krāsns, ledusskapis, kafijas automāts, tosters, trauki, pat šis tas no garšvielām, eļļām. Neatrodam vienīgi tējkannu, bet izlīdzamies ar katliņiem, kas ir vairumā.
2.diena (6.jūlijs). No rīta pamostos no skaļi braucošu mašīnu trokšņa – dzīvojam uz galvenās ielas, pa kuru jau no agra rīta sākas diezgan intensīva satiksme. Pa logu pāri ielai redzu skaistu koka māju ar puķēm uz palodzēm, ar kalniem fonā un zilas, zilas debesis. Izejot uz ielas, tālumā redzamas sniegotās kalnu virsotnes ar Jungfrau virsotni vidū. Mums šodien būs kalnu diena. Mūsu maršruts ir vairāk orientēts uz kalnu pārgājieniem, bet sakārtots tā, ka pēc kalnu dienas seko atpūtas diena, kurā skatīsim pilsētas, ielejas un baudīsim Šveices labumus. Braucam gar Tūnas ezeru, kas pārsteidz savu spilgti zili zaļo krāsu. Ezers ir ap 20 km garš. Pa ceļam mūs priecē fantastiski kalnu skati – kā no pasaku grāmatas. Aizbraucam līdz Grindelvaldei (1063 m), no kurienes sāksim pārgājienu uz Meirengenu. Grindelvalde ir tipisks kalnu ciematiņš — ar vienu ielu piecu kilometru garumā un mājiņām ielas abās pusēs. Tās piesaista uzmanību ar krāšņajiem, spilgtajiem puķu podiem balkonu malās. Šveicē, lai saglabātu kopējo Alpu ainavu, pastāv valsts noteikts standarts, pēc kura jāvadās māju būvniecībā. Tāpēc pirmajā mirklī visas ēkas šķiet vienādas, tomēr, ieskatoties rūpīgāk, pamanāms, ka katrs namīpašnieks ir padomājis par kādu knifiņu, ar ko atšķirties. Daudzās mājās pirmajā stāvā iekārtoti suvenīru veikali, savukārt otrie stāvi vasarā pārvēršas par pansijām, tiek arī izīrētas mājas uz visu sezonu.
Šodien paredzēts noiet apmēram 20 km. Diena ir jauka – saule ar baltiem mākonīšiem, kuri ir tik augstu, ka neaizsedz sniegotās kalnu virsotnes. Sajūsminoties par kalnu skaistumu, enerģijas pilni sākam savu pārgājienu.
Kārlis mūs brītiņu pavada, tad ierādījis kartē, kurp jādodas tālāk, dodas atpakaļ uz busiņu, lai sagaidītu mūs otrajā pusē. Kalnos ik pa brīdim skan skanīgs satiksmes autobusa signāls, kas brīdina, ka tuvojas autobuss. Ceļi ir šauri, un gājējiem jāpamūk malā. Pārsvarā ejam pa kalnu takām, bet reizēm izmantojam arī ceļu. Kādā pļavā satiekam pirmās gotiņas ar zvaniem kaklā. Zvaniņu skaņas dzirdamas jau lielā attālumā. Gotiņas pie tūristiem ir pieradušas un neizrāda nekādu interesi par mums. Pēc kādām 2.5 stundām esam sasnieguši pārejas augstāko punktu - Grosse Scheidegg (1962 m). Šeit ierīkota kalnu viesnīca. Pamanām pirmo sniegu, līdz kuram noteikti ir jāaiziet. Pēc pusdienu pauzes turpinām ceļu, kas ved jau nedaudz uz leju. Pēc brīža satiekam Kārli un tālāk turpinām ceļu viņa pavadībā. Kalnos redzam ledāju – tas ir Rosenlaui ledājs. Nonākam pie Rosenlaui aizas, kuru paredzēts apskatīt (7 CHF). Aiza izveidojusies no ledāja ūdeņiem. Te ir ierīkota 573 m gara tūristu taka ar tuneļiem, kāpnēm, kur var izbaudīt iespaidīgus skatus ar ūdenskritumiem caur klintīm. Augstuma starpība ir 155 metri – sākam zemāk un beidzam augstāk. Valda pamatīgs troksnis, ko rada ūdenskritumi aizā. Esmu redzējusi Lihtenšteinas aizu Austrijā, taču šī aiza ir iespaidīgāka. Kopā apskate aizņem apmēram 40 minūtes.
Liela daļa mūsējo jūt, ka ir apdeguši kalnu saulē un nu tiek piesegti pleci un rokas. Man paveicās, jo biju uzvilkusi krekliņu, kas apsedz plecus, tas mani paglāba no apdegšanas.
Dodamies tālāk, pa ceļam mūs priecē vairāki ūdenskritumi. Taču pats iespaidīgākais vēl ir priekšā – tas ir Reihenbahas ūdenskritums – viens no augstākajiem ūdenskritumiem Alpos, kas sastāv no vairākām kaskādēm, kas kopā sasniedz 250 metrus. Šis ūdenskritums ir slavens arī ar to, ka tieši šeit notika Šerloka Holmsa un Moriartija pēdējā cīna. Ūdenskritums tiešām ir varens!
Nokāpjam līdz pašai apakšai. No lejas tas izskatās vēl labāk! Tad kāpjam atkal augšā un pēc tam apejot no otras puses, nonākam vietā, kur cīnījies Holmss ar Moriartiju. Te ierīkota piemiņas zīme zvaigznes veidā. Lejā jau ir redzama Meiringena, kur atrodas mūsu busiņš. Kāpiens uz leju izrādās grūtāks un tālāks, jo kalnos attālumi ir mānīgi. Meiringenā aizejam līdz piemineklim Šerlokam Holmsam un tad jau saguruši sakāpjam busiņā. Endomondo rāda, ka šodien noieti 27 km un iets ir 8.5 stundas. Šis pārgājiens bija nosaukts kā vieglais iesildīšanās pārgājiens... Diez kas būs tālāk? Atgriežoties mājās, mūs sveicina sniegotā Jungfrau virsotne. Vakarā kājas ir tā piekusušas, ka grūti iemigt, ir sajūta, ka tās pulsē.
3.diena (7.jūlijs). Atkal saulains rīts bez neviena mākonīša. Kājas ir nedaudz atpūtušās, taču labi, ka šodien nav jākāpj kalnos. Šodien dosimies uz Šveices franču daļu. Skati pa logu ir atkal kā no bilžu grāmatas – zaļi pakalni, koka mājiņas ar puķēm, sniegotas virsotnes tālumā. Skaisti, skaisti, skaisti!!!
Braucam pa mazu, līkumotu, gleznainu ceļu. Pēkšņi ceļa malās vāciskos uzrakstus nomaina uzraksti franču valodā. Citādi nekas nemainās. Nav vairs “Ausfahrt”, bet ir “Sortie”. Taču pēc kāda laika koka mājas nomaina mūra mājas. Mūsu pirmā pietura ir Grijēras siera rūpnīcā (7 CHF) (http://www.lamaisondugruyere.ch/visits-discoveries/the-cheese-factory/). Katram tiek izsniegts adiogids, kur pie attiecīgā cipara seko stāstījums. Stāstījums ir oriģināls – runā gotiņa, kura stāsta, gan par to, ko un cik viņa ēd, ko redz, dzird. Ir iespējams pasmaržot dažādas Alpu zālītes, ko gotiņas ēd. Redzams ir arī siera ražošanas process. Katram kopā ar audiogidu iedod trīs Grijēras sieru paraudziņus.
Tālāk apskatām netālu esošo Grijēras (Gruyeres) pilsētiņu, kas pavisam maziņa un ļoti tūristiska, bet vienlaikus ļoti skaista. Grijēras simbols ir stārķis, jo tulkojumā tās nosaukums arī nozīmē stārķis. Kalnā slejas Grijēras pils, kuru apskatām no ārpuses.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Cailera šokolādes rūpnīcu (https://cailler.ch/en/maison-cailler/la-chocolaterie-suisse/), kas ir pirmā šokolādes rūpnīca pasaulē (12 CHF). Te audiogids ir šokolādes tāfelītes veidā. Tiek izstāstīts par šokolādes vēsturi. Sākumā no kakao pupiņām ir iegūts un lietots dzēriens. Tieši Šveicē Cailers izgudroja, kā no kakao pupiņām iegūt šokolādi, un nodibināja savu šokolādes rūpnīcu. Šodien gan Cailera rūpnīca ir apvienota ar Nestli un ir zem Nestles nosaukuma. Pēc stāstījuma par šokolādes vēsturi, nonākam telpā, kur ir aplūkojamas, aptaustāmas, pasmaržojamas un nodegustējamas šokolādes sastāvdaļas – kakao pupiņas, kakao sviests, mandeles, lazdu rieksti. Tas beidzas ar pamatīgu pieēšanos, jo vēderi ir tukši un mandeles un rieksti ir tik garšīgi! Tālāk aplūkojam darbībā mini šokolādes ražotni, kurai seko neskaitāmas degustācijas. Te ir tik daudz ko nogaršot! Piena baltā, melnā šokolāde dažādās kombinācijās un formās. Beigās saprotam, ka visu pagaršot nav iespējams, jo ir tik saldi, ka sāk šķebināt... Šis tas arī sabirst kabatās un somās.
Pēc saldās ekskursijas dodamies iepazīt Šveices galvaspilsētu Berni. Pilsēta ir iekļauta UNESCO mantojuma sarakstā. Berne ir celta no pelēkā smilšakmens. Kā izrādās, Bernes parlaments ir slavens ar saviem mazajiem tēriņiem – gadā katrs iedzīvotājs parlamentam samaksā tikai 7 CHF!!! Te mūsu Saeimai būtu ko pamācīties! Bernes simbols ir lācis, jo tulkojumā tās nosaukums nozīmē lācis. Berne ir ceturtā lielākā pilsēta Šveicē, un tās vecpilsēta atrodas Āres upes ielokā. Vecpilsētā ir viegli orientēties, jo ir trīs paralēlas ielas, kas iziet pie upes. Ej, kur gribi, atdursies pie upes. Āres upe ir ļoti tīra, un tās ūdens ir spilgti zili zaļā krāsā. Bernē apskatām gotisko Katedrāli, kas izrotāta ar neskaitāmām figūrām. Katedrāles iekšienē ir skaistas vitrāžas. Apskatām brīnišķīgo viduslaiku torni (Zytglogge), kas celts 13. gadsimtā. Tas bijis gan cietums, gan sargtornis un pilsētas rietumu vārti, gan pulksteņtornis, gan arī piemiņas memoriāls. Vēl apskatām Rātsnamu un Parlamenta ēku, pie kuras ierīkotas strūklakas, kas ik pa laikam izšļāc ūdeni un karstajā dienā sagādā milzīgu prieku bērniem. Bernē ir daudz laukumu un statuju. Viena no tām ir cilvēkēdājs, kas ēd bērnus – ar to tiekot baidīti nepaklausīgie bērni. Aizejam līdz vietai, kur mitinās Bernes lāči, dažus arī pamanām. Brīvajā laikā uzkāpjam Rožu dārzā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Bernes vecpilsētu.
Daļa rožu jau ir noziedējušas, bet vēlākās ir vēl ziedos. Ir ļoti karsta diena, tāpēc cilvēki sasēdušies un atgūlušies Rožu dārza zālienā ēnā un relaksējas. Šeit kaut kur esot atrodama arī roze “Gaujar”, ko atceros no Limuzīna Jāņu nakts krāsā. Diemžēl šo rozi neatrodam, jo rožu dārzs ir milzīgs un arī karstums mūs ir nogurdinājis. Atpakaļceļā vēlreiz papriecājamies par vecpilsētu, iemetam aci kādā veikalā un suvenīru bodītē un tad jau laiks doties uz busiņu. Atgriežoties mājās, mūs atkal sveicina sniegotā Jungfrau virsotne. Vakarā redzam, kā pa Vildervilas galveno ielu garām mūsu mājai no ganībām tiek dzītas govis – tās iet garām mašīnām, kuras uz to brīdi piebremzē, apstājas.
4.diena (8.jūlijs). Mūs priecē saulains rīts ar baltiem mākonīšiem. Šodien atkal kalnu diena. Dodamies uz Grindelvaldi un, lai saīsinātu ceļu, uzbraucam ar Firsta pacēlāju līdz Bort stacijai (1564 m) (15 CHF). Firsta pacēlājs veic pasaulē visgarāko pacēlāja maršrutu — 4354 metrus (braucot no Grindelvaldes līdz Firsta stacijai). No Bort stacijas tālāk dodamies kājām. Sasniedzam First pacēlāja staciju (2168 m), pie kuras izbūvēta klinšu pastaigu tilts (First cliff walk) apkārt klintīm un skatu platforma virs bezdibeņa ar caurspīdīgu grīdu. Skats no tās ir pasakains, bet tiem, kam bail no augstuma, labāk uz leju neskatīties ().
Dodamies aizvien augstāk un pamazām no vasaras nonākam pavasarī – zied dzeltenas purenes, spilgti zilas genciānas, māllēpes, gaiļbiksītes, vijolītes, silpurenes un daudz citu košu, krāsainu ziedu. Alpu pļavas ir pasakaini skaistas!
Esam uzkāpuši līdz Bahalpa ezeram (Bachalpsee) 2225 m augstumā, kura skaidrajos un mierīgajos ūdeņos kā spogulī atspīd divas Alpu smailes: 4078 metru augstais Šrekhorns un Finsterārhorns 4274 metru augstumā. Priekšā jau redzams mūsu šodienas augstākais punkts – Faulhorna virsotne 2681 m augstumā. Viegli nav, bet virsotni sasniedzam. No tās paveras pasakains panorāmas skats ar sniegotiem kalniem visapkārt. Kalna otrā pusē lejā kā zili zaļa acs spīd Briencas ezers. Gribas teikt – mirkli, apstājies, tu esi tik skaists! Bija vērts uzkāpt, lai redzētu šo skaistumu!
Faulhorn virsotnē pēc fotopauzes ieturam pusdienas. Šeit atrodas arī Alpos visaugstāk esošā viesnīca. Tālāk mūsu ceļš trīs stundu garumā ved pa Schynige Platte – kalnu plato virs 2000 m augstuma, kur ik pa brīdim nākas brist pa pamatīgiem sniegiem.
Nevaru palaist garām iespēju vasarā pikoties un metu ar piku meitai. Viņa parādā nepaliek, un tā kādu brīdi uzjautrināmies. Sniegos beidzot jūtu, ka noderīgi ir mani kalnu zābaki, kas pirmajā kalnu dienā liekās lieki un kuros bija karsti. Sniegoto lauku malās akmeņos atkal zied košas puķes, te ir īsts, dabisks Alpu akmensdārzs. Pamazām taka iet uz leju, apkārtne mainās, sniegi pazūd, atkal paliek karsti. Visapkārt redzami īpatnēji akmeņu veidojumi. Nonākam līdz kalnu vilciena pieturai SchynigePplatte, no kuras līdz Vildersvilai iespējams nobraukt ar zobratu vilcienu. Vienīgā nelaime, ka šis prieks ir traki dārgs – tas maksā 32 CHF vienam. Ar kājām līdz Vildersvilai ir jākāpj vēl trīs stundas. Kaut arī esam noguruši, nolemjam kāpt ar kājām. Kāpiens ir stāvs, klumburējam pa akmeņiem, koku saknēm cauri mežam. Aiz noguruma kājas ik pa brīžam kaut kur aizķeras. Liekas, ka nekad mežs ar stāvo serpentīnu taku nebeigsies. Uz mirkli izejam no meža un lejā redzam mūsu Vidersvilu, bet tā ir vēl tik tālu... Atkal mežs, akmeņi, saknes, karstums... Visam reiz pienāk beigas, arī mežam un stāvajai takai. Iznākam uz asfaltēta ceļa un jūtu, ka manas kājas vairs neprot iet pa līdzenu virsmu. Meita saka, ka no malas izskatās, ka es kaut kā tizli eju, bet man ir vienalga, ka tik ātrāk mājās... Pārgurušas iekrītam gultās – esam pēdējās, kas atnākušas. Kā vēlāk noskaidrojām, tad pārguruši ir visi. Endomondo rāda, ka noieti ir 33 km un esam gājušas ir 12 stundas. Saprotu, ka tas man bija par daudz. Labi, ka rīt ir atpūtas diena. Krāmējot ārā mugursomu, nekur nevaru atrast saulesbrilles ar visu maciņu – laikam pa ceļam mežā izkritušas, kaut ko somā meklējot... Žēl, brilles bija piemiņa no Turcijas, un man tās ļoti patika... Vakarā izsildos karstā vannā, cerībā, ka kājas jutīsies labāk. Atkal aiz pārguruma nevaru aizmigt. Gulēt traucē arī karstums, jo esam trāpījušas Šveicē uz ļoti karstu laiku, dienā ir tuvu 30 grādiem, vakarā ir tikai nedaudz vēsāks. Kārlis stāsta, ka Šveicē nedēļas laikā parasti esot vismaz viena pavisam apmākusies un lietaina diena, bet mums tāda negadījās. Starp citu, vēss un lietains te paliek nākamajā dienā pēc mūsu aizbraukšanas.
5.diena (9.jūlijs). Šodien baudīsim Šveices labumus. Vispirms dodamies caur Ementāles ieleju, kas pazīstama ar saviem gleznainajiem, zaļajiem pauguriem un skaisto koka arhitektūru. Acis priecē skaistas koka mājiņas ar košiem ziediem uz logiem un balkoniem. Ementāles reģionā tiek saražots visvairāk siera Šveicē. Piestājam Kambly cepumu rūpnīcā (http://www.kambly.com/en/694/News.htm), kur noskatāmies filmu par to, kā savulaik sākusies šo cepumu ražošana. Dodamies iekšā veikalā, kur pie katra cepumu veida atrodas trauks ar cepumiem degustācijai. Tas ir neticami – tik daudz cepumu, visus var pagaršot, un visi garšīgi! Un tas viss ir bez maksas! Lai nepārēstos un vairāk varētu nogaršot, ēdam ar meitu katru cepumu uz pusēm. Bet tas nepalīdz, nav iespējams visus pagaršot. Beigās saldie cepumi sāk šķebināt, un tad glābiņš ir sāļie cepumi, dažādas sālsstandziņas. Pilniem vēderiem braucam tālāk, baudot skaistos skatus pa logu.
Nākamais pieturas punkts ir vienā no skaistākajām Šveices pilsētām – Lucernā. Lucerna atrodas Reisas upes krastos, kas iztek no Lucernas ezera. Lucerna atrodas starp diviem kalniem – starp Pilāta kalnu un Rigi kalnu. Pilāta kalns tulkojumā nozīmē – mākoņiem klātais. Tas attaisno savu nosaukumu un ir daļēji paslēpies aiz mākoņiem, kaut arī diena ir saulaina un karsta.
Vispirms dodamies uz seno pilsētas mūri, pa kuru iespējams pastaigāt (bez maksas), vērojot burvīgu Lucernas panorāmu no augšas. Uzkāpjam pulksteņa tornī, kur aplūkojams pulksteņa mehānisms tuvplānā. Pēc tam aizejam līdz lauvas skulptūrai, kas attēlo nāvīgi ievainotu lauvu un tiek dēvēta par skumjāko lauvu pasaulē. Skulptūra veltīta šveiciešu gvardiem. Izejam caur vecpilsētu, kura ir kompakta un atrodas starp Reisas upi un Lucernas ezeru. Aplūkojam skaisto rātsnamu, izejam cauri vairākiem skaistiem laukumiem, kuru malās slejas mājas ar apgleznotām fasādēm. Visapkārt ir daudz krodziņu, it īpaši upes krastā.
Dodamies uz segto koka tiltu – Spreierbrucke, kas celts 1408.gadā. Tilta jumtu klāj apgleznoti paneļi, kuros attēlota Nāves deja. Gar upes krastu dodamies tālāk, priecājoties par tīro un dzidro ūdeni upē. Turpat peldas gulbju pāris un pīles. Tuvojamies galvenajam apskates objektam – Kapellas tiltam, kas ir vecākais koka tilts Eiropā. Tas ir celts 14.gadsimtā, taču 1993.gadā tika daļēji nopostīts ugunsgrēkā, bet tika atjaunots, gleznojumi restaurēti. Tilta malas izrotātas ar krāšņām puķēm visā tā garumā. Tilts izskatās ļoti skaists. Upes tilta vidusdaļā tilts savienojas ar ūdenstorni, kas savulaik kalpojis kā bāka.
Tā kā pienācis pusdienas laiks un vēderi ir tukši, nolemjam paēst pusdienas kādā no vecpilsētas krodziņiem. Gribam nobaudīt slaveno šveiciešu rakleti. Vienā no Zvaigznes laukuma (Sternenplatz) apgleznotajām mājām apakšstāvā iekārtojies krodziņš “Fritschi” (https://www.facebook.com/FritschiLuzern/), kur piedāvā arī rakleti. Tur arī paliekam, glābjoties no karstuma zem saulessarga. Mums tiek atnests šķīvis ar kausētu sieru un kartupeļu gabaliem tajā, kam klāt pasniedz marinētus gurķīšus un sīpolus. Garšo lieliski, siers ir maigs. Gurķīši un sīpoli gan ir diezgan etiķaini. Porcija rakletes maksā 26.50 CHF. Bet te ir Šveice, Lucernas vecpilsēta, un ar to jārēķinās. Kā stāsta leģenda, tad sensenos laikos, kādā vēsā vakarā, kad lopu bars jau bija sadzīts aplokos un ugunskurs iedegts, nogurušie Alpu gani gatavojas vakariņām. Nemanot pēdējais siera ritulis bija nokļuvis karstajām oglēm nepiedodami tuvu un uz klints akmeņiem lēnām sācis kust. Taupīgie gani nav gribējuši to laist postā un sākuši mērcēt tajā nu pat vārītos kartupeļus. Debešķīgā siera garša ātri izplatījās pa visām Alpu ielejām un tā radās brīnišķīgais ēdiens, no tikpat brīnišķīgi kūstošā siera – raklete.
Man ir vēlme iegādāties īstu Šveices nazīti. Veikalu, kur tos pārdod, ir daudz un cenas visos līdzīgas. Ieejam vienā, tur izvēle ir milzīga. Pārdevēja piedāvā bez maksas iegravēt uz nazīša vārdu. Mazais nazītis ar dažādiem manikīra piederumiem maksā 24.90 CHF. COOP universālveikalā esmu spiesta nopirkt jaunas saulesbrilles pazaudēto vietā, jo rīt atkal būs kalnu diena un bez saulesbrillēm būtu grūti. Atrodu sev pieņemamas saulesbrilles, kas ar atlaidi izmaksā 13.90 CHF.
Dodamies prom no skaistās Lucernas. Pa ceļam apstājamies fotopauzei brīnišķīgi skaistā vietā ar skatu uz kalniem un Lungerna ezeru. Nākamā pietura ir Interlakenā, kas slavena ar kazino, dārgām viesnīcām un lielāko pulksteņu veikalu koncentrāciju Šveicē. Pie kazino izveidots ziedu pulkstenis. Tālumā slejas sniegotā Jungfrau virsotne. Gaisā lidinās daudz paraplānu. Noteikti no paraplāna paveras burvīgs skats uz kalniem. Tepat tuvējā pļavā tie laižas zemē. Man kalnu skati patīk daudz labāk par Interlakenas greznajām viesnīcām. Pārejot pāri Āres upei, nokļūstam Untereseen pilsētiņā, kas liekas daudz jaukāka, patīkamāka. Atgriežoties Vildersvilā, atkal redzam, kā govis pārnāk no ganībām. Neilgi pirms saulrieta izejam ārā un priecājamies par skaisto skatu uz Jungfrau virsotni, kuras sniegi rietošās saules staros iekrāsojušies sārti.
6.diena (10.jūlijs).
Kārtējais saulainais rīts ar zilajām debesīm. Šodien dodamies uz Kanderštegu, kas ir kārtējais skaistais ciematiņš ar burvīgajām koka mājiņām. Šodien te notiks zirgu skriešanas sacensības, bet mēs tās neskatīsimies, jo dosimies kalnos uz Ēšinenzē ezeriņu. Baudot skaistos kalnu skatus, kāpjam augstāk un augstāk.
Kāpiens šodien nav ilgs un grūts. Esam kāpuši nedaudz vairāk par stundu, kad sasniedzam burvīgo Ēšinenzē (Oeschinensee) ezeru, kas atrodas 1500 m augstumā. Ezers vīd kā spoži zili zaļa acis starp brīnišķīgiem sniegotiem kalniem. Tas tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem Šveices ezeriem. No ezera atiet vairākas pastaigu takas kalnos, un katram tiek dota iespēja izvēlēties pēc savām iespējām un patikas, ko darīt tālāk. Mēs ar meitu nolemjam pakāpties nedaudz augstāk, līdz vietai, kur no augšas pavērsies pirmais skaistais skats uz ezeru. Taka ved uz augšu cauri mežam un pēc krietna brīža iziet klinšainā klajumā, no kura lejā redzams skaistais ezeriņš.
Pēc nelielas fotosesijas dodamies atpakaļ lejā pie ezera, kur atrodam klusāku vietu, lai nopeldētos, jo diena atkal ir ļoti karsta un saulaina. Ezerā ūdens ir samērā dzestrs, bet tas ir patīkami un atvēsinoši. Ezers ir suņu paradīze – te visapkārt ir tik daudz suņu ar saviem saimniekiem! Suņi priecīgi skraida, peldas un izskatās laimīgi. Atceros savu mājās palikušo vilku suņu puiku... Cik jauki būtu, ja viņš būtu te! Pēc peldes nedaudz pasauļojamies, piesedzot plecus – kalnu saule ir ļoti stipra un burtiski kož. Apēdam pa dārgam Šveices saldējumam (virs 3 CHF). Atpakaļ dodamies pa citu ceļu, kas mūs aizved līdz rodeļu trasei. Nevar palaist garām iespēju izbraukt ar rodeļiem īstos kalnos! Viens brauciens izmaksā 3.50 CHF. Brauciens ir galvu reibinošs, skati visapkārt ir pasakaini. Tik sen neesmu braukusi ar rodeļiem! Meita ir tādā sajūsmā, ka izbrauc vairākas reizes. Tālāk taka ved tikai uz leju un ir diezgan stāva. Jo zemāk esam, jo karstāks kļūst. Šodien ir noieti 15 km, esam labi izstaigājušās, atpūtušās, izpeldējušās. Secinu, ka 15-20 km ir mana optimālā distance kalnos. Braucot mājās, termometrs rāda, ka ārā ir 30 grādi. Vakarā krāmējam somas, jo rīt agri mums no Vildersvilas jau jādodas projām.
7.diena (11.jūlijs).
Pēc karstas nakts agri mostamies, jo šodien priekšā liels pārbrauciens uz Tičīno kantonu – Šveices itālisko daļu. Kā jau ierasts, mūs priecē zilas debesis ar baltiem mākonīšiem. Pamājam ardievas Jungfrau sniegotajai virsotnei. Braucam pāri Sustenpass pārejai. Skati pa logu ir brīnišķīgi – kalni, klintis, tuneļi, ūdenskritumi, sniegi, ezeri un ceļš ar serpentīniem, kas izlokās kā čūska.
Pārejas augstākajā punktā sasniedzam 2224 m augstumu, visapkārt atkal ir sniegi un ārā ir tikai 15 grādi. Tālāk ceļš iet uz leju, sasniedzam jau mums zināmo Gotharda tuneli. Šoreiz tuneļa vidū temperatūra sasniedz 36 grādus. Tuneļa otrajā pusē atrodas Šveices itāliskā daļa – Tičīno kantons, kas mūs sagaida ar dūmaku un pamatīgu tveici. Skaistās koka mājiņas vairs neredz, arhitektūra ir kļuvusi itāliska. Mēs dosimies iepazīt Maģisko ieleju (Valle Maggia). Ar acs kaktiņu redzam Madžores ezeru un Lokarno. Augu valsts ir kļuvusi pilnīgi savādāka, dienvidnieciskāka: parādās palmas, oleandri, vīnogulāji un citi dienvidu augi. Maģiskajai ielejai ir raksturīgas mājas no pelēka akmens ar ļoti interesantiem jumtiem no akmens plāksnēm. Akmens tiek iegūts tepat no vietējiem kalniem. Kalni te ir zaļi, apauguši mežiem un tādas ovālas formas. Apstājamies vairākās pilsētiņās – Maggia, Bignasco, Cevio. Katrai vietai ir savs šarms, bet visas vieno itāliskā arhitektūra. Romatiskas, šauras, bruģētas ieliņas, mājas ar akmens jumtiem, baznīcas ar akmens jumtiem, interesants akmens tilts.
Ir ļoti, ļoti jāpiedomā, ka neatrodos Itālijā, bet gan Šveicē. Ārā ir ļoti karsts un sutīgs, gaiss iesilis virs 30 grādiem. Pa šauru serpentīnu ceļu uzbraucam līdz Mogno ciemam 1180 m augstumā, kas slavens ar ļoti modernu baznīcu - San Giovanni Battista. Kad vecā 17.gs. celtā baznīca ir lavīnā sabrukusi (1986.gadā), tās vietā 90.-tajos gados pēc arhitekta Bottas projekta uzcelta šī modernā baznīca. Baznīca tiešām ir ļoti interesanta – neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi. Tās formā ir kaut kas no taisnstūra, elipses un apļa. Askētiskā forma, balti-pelēkais svītrojums, šaurie, garie logi jumta daļā, pa kuriem saulei iespīdot, rodas interesanti saules-ēnas zīmējumi uz jau tā svītrainajām sienām. Baznīca celta no akmens, kas atrodams tepat kalnos. Braucot lejup, apstājamies pusdienu pauzei Prato Sarnico ciemā Ristorante Lavizzara, kur es nobaudu minestroni – sātīgu dārzeņu zupu, kurā ir no visa pa druskai (kartupeļi, burkāni, kāposti, zirnīši, pupiņas, pākšu pupiņas, paprika), bet meita – fokaču – kaut kas līdzīgs picai, kur kraukšķīgā maizē paslēpts gards pildījums ar sieru, dārzeņiem un gaļu. Cenas šeit ir pieņemamas – katrs ēdiens maksāja 8 CHF. Ar saprašanos gan bija, kā bija, jo krodziņa saimniece angliski saprata un runāja slikti. Vienu brīdi pat atnāca ar vārdnīcu, lai paskaidrotu kāda ēdiena sastāvdaļas.
Tālāk ceļš ved uz Tičīno kantona lielāko pilsētu – Lugāno, kas atrodas starp Brē un Sansalvatores kalniem pie Lugāno ezera. Lugāno ir arī finanšu un banku centrs. Lugāno mūs sagaida ar košiem ziediem gar ezera promenādi un ļoti sutīgu laiku, kas liek domāt par iespējamu negaisa tuvošanos. Brē un Sansalvatores kalni ir pavisam pelēku mākoņu ieskauti. Arī kopskats uz pilsētu ir pavisam pelēks.
Izstaigājam centru, vairākus laukumus, ieejam vairākās baznīcās. Pa stāvām ieliņām uzkāpjam līdz vietai, kur paveras jauks skats uz Lugāno pilsētu un ezeru. Sāk pilināt lietus. Kamēr tiekam līdz busiņam, dabūjam pamatīgu gāzienu. Tas laikam par to, ka visu laiku mūs pavadīja saulains laiks bez lietus. Kaut kādam līdzsvaram jau jābūt! Kad aizbraucam līdz Kastaņolai, lietus ir pierimis un ļauj mums aplūkot pieminekli Rainim un Aspazijai. Te ir pat norāde par Raiņa un Aspazijas dārzu. Skatoties uz San Salvatore kalnu, tapis Raiņa “Zelta zirgs”. Pabraucot vēl nedaudz uz priekšu, apstājamies Gandrijā – jaukā zvejnieku ciematiņā. Kaut arī atkal pilina lietus, dodamies uz Lugāno ezera piekrasti, kur iespējams nopeldēties. Mēs ar meitu esam nolēmušas nopeldēties – nu un tad, ka pilina lietus! Gaiss ir silts, un ūdens izrādās daudz siltāks par gaisu. Ir tik patīkami pēc karstās un sutīgās dienas ļauties peldei siltā ezerā ar skatu uz kalniem. Ar to arī beidzas mans Šveices ceļojums. Vakarā nokļūstam Bergamo, kur nakšņojam. No numuriņa terases paveras jauks skats uz Bergamo vecpilsētu.
No rīta vēl pēdējais brauciens līdz lidostai, no kuras lidojam uz Rīgu.
Kopā esam nobraukuši ļoti skaistus 1485 kilometrus. Redzēti brīnišķīgi kalni, burvīgas pilsētas, gleznaini ciemati un ielejas, zili zaļi ezeri un upes, vareni ūdenskritumi. Šveicē mani pārsteidza tieši ezeru un upju koši zili zaļā krāsa un ļoti tīrais, dzidrais ūdens. Iesaku katram izbaudīt skaistos Šveices Alpus. Visur kalnos ved pacēlāji, vilcieniņi, tāpēc var iztikt arī bez lielas staigāšanas un kāpšanas. Kalnu takas ir marķētas, ik pa laikam ir norādes ar vietu nosaukumiem un laikiem, kādos tās sasniedzamas. Kalnos noteikti vajag apavus ar labu, gumijotu protektoru. Ja ir plānots daudz staigāt virs 2000 m augstuma, tad noderīgi būs kalnu zābaki, jo šādā augstumā var nākties brist pa sniegu. Sausā laikā zemāk var iztikt ar botām vai pat sportiskām sandalēm (nelielām pastaigām).
Starp citu, dzeramo ūdeni Šveicē nav vajadzības pirkt, jo pilsētās un ciemos ir pieejami dzeramā ūdens strūklakas, bet kalnos ir lopu dzirdinātavas ar krānu, kur iespējams arī piepildīt pudeli. Arī krāna ūdens bija ļoti garšīgs.
Šveicieši ir laipni, draudzīgi, atsaucīgi. Un kāpēc gan lai viņi tādi nebūtu – tā ir viena no bagātākajām nācijām Eiropā. Šveice šodien ir dārga. Agrāk Šveices dārdzība esot bijis mīts, bet tagad, kad Šveices franka vērtība ir pietuvojusies eiro, viss tiešām likās dārgs. Toties ir atlaides bērniem, skolniekiem, studentiem. Meita ar savu ISIC karti vairākos apskates objektos saņēma atlaidi. Tā kā brauciena laikā gatavojām paši, tad daļu no produktiem vedām no Latvijas. Veikalos pirkām olas, dārzeņus, augļus, vīnu. Daļu no frankiem atvedām mājās, jo viss likās tik dārgi, ka taupības velniņš čukstēja – nepērc, tas ir pārāk dārgi!
Šveices vācu valoda ļoti atšķiras no literārās vācu valodas. Sasveicinoties viņi saka – “grüezi”. Paldies “danke” vietā lieto francisko “mersi”. Arī Šveices franču un itāļu valodas esot savādākas, nekā Francijā vai Itālijā.
Šoreiz neapskatīts palika Ženēvas ezers, Materhorns, Bāzele un Cīrihe. Tas lai paliek citai reizei. Ceļojums ir beidzies, bet atmiņas, iespaidi un fotogrāfijas paliek, saņemts pozitīvs lādiņš krietnam laikam.
1.diena (5.jūlijs). Ielidojam Bergamo lidostā, no kurienes tālāk uz Šveici dosimies ar īrētu auto – mums piešķir gandrīz jaunu Fiat Ducato busiņu (nobraukums 1919 km). Šoreiz esmu izvēlējusies ceļot ar “Baldones ceļotāju”, kas ir man vienīgā zināmā tūrfirma, kas piedāvā ceļot mazajās grupās – līdz astoņiem cilvēkiem. Esmu jau pazīstama ar šo tūrfirmu – ir apceļota Holande mazajā grupā un Austrija ar lielo autobusu. Ceļoju kopā ar meitu – viņai ceļojums ir dāvana par LU bakalaura pabeigšanu. Abas sēžam priekšā blakus Kārlim – mūsu šoferim un gidam vienā personā. Šveices robežu šķērsojam Como-Chiasso robežpunktā. Ceļš ir skaists – gar acīm slīd kalni, Komo ezers, Lugāno ezers, parādās sniegotās kalnu virsotnes. Pa ceļam ir daudz tuneļu. Braucam cauri arī garākajam Šveices tunelim – Gotharda tunelim, kas ir 16.7 km garš. Interesanti, ka, jo dziļāk tunelī, jo augstāk kāpj gaisa temperatūrā ārā. Minam, cik augstu tā kāps (pirms iebraukšanas tunelī bija +21 grāds). Rezultātā tuneļa vidū ir +33 grādi! Izbraucot no tuneļa, esam jau Šveices vāciskajā daļā. Pēc izbraukšanas no kārtējā tuneļa mūs pārsteidz pasakains saulriets Lucernas ezerā. Ir tik skaisti! Debesis iekrāsojušās sārtas un veido atspīdumu ezerā. Visapkārt skaisti kalni.
