Mazliet par Francijas velobraucienu 

  • 2 min lasīšanai

Uzreiz pateikšu – man franči/francūži ne pārāk patīk. Esmu pāris reizes bijis Francijā jau agrāk un mazliet iepazinis šo tautu. Laipnība – jā, tas ir jauki, bonžūr skan no katra pretimnācēja/braucēja, mums to vajadzētu pamācīties. Bet viņu paradoksālais domu gājiens, tas, kā daudz kas dīvaini/neloģiski iekārtots... Vai tik tam nav kāds attāls cēlonisks sakars arī ar nesen piedzīvotajiem teroristu/migrantu uzbrukumiem? Diez pas, es negribu apgalvot, ka paši vainīgi, bet kaut kas tur varbūt arī ir.

Pirmais rīts Francijas Republikā. Pirmais publiskās tualetes apmeklējums kempingā. Un pirmais īsti franciskais pārsteigums – “Mēs rūpējamies par dabu. Tualetē papīra nav.”!!! Es zināju, ka no sprančiem var visādus brīnumus sagaidīt, bet šito... Laikam tomēr gaidīju, jo biju paņēmis līdzi savējos krājumus. Bet sākums labs, ne? (Jāsaka, ka turpinājums tik radikāls tomēr nebija – citos kempingos papīrs atradās)

Ja gribēsi paēst dienas vidū pēc kādiem plkst. 14 vai pustrijiem – paliksi gribot. Izrādās, ka franču restorānos, kafejnīcās virtuve strādā tikai līdz šiem laikiem. Pēc tam atsāk darbu tikai vakarā. Fiesta, vai ziniet. Vai to varbūt pie viņiem sauc citādi? Es arī brīnījos, ka mazās pilsētiņas, ciemi dienas vidū ir kā pēc atomkara (precīzāk – ūdeņraža bumbas nomešanas – tās neiedarbojoties uz ēkām, bet izpļauj dzīvās radības) – gandrīz neviena cilvēka uz ielām, veikalu skatlogi aizvērti. Mums nepierasts dzīves ritms.

Mums ir tradīcija... Katrā ceļojumā es uz mājām nosūtu pastkarti no attiecīgās vietas. Tam protams vajag i pastkarti, i marku. Ar pirmo parasti nekur nav problēmu, bet ar otro – gan. Šoreiz it kā laimējās, jo pasts bija pāri ielai. Ieeju un prasu angliski: “Can I have stamps?” Jaunkundze blisina makslīgās skropstas un neko nesaprot. Pastā!! Un viņa neizlikās! Man bija jāiesaista vēl vairāki viņas kolēģi un jāatrod aploksne un jārāda uz tās, ko man vajag, kamēr nonācām pie laimīga galaiznākuma un es markas tomēr dabūju.

Tik lielā grupā nekad vēl nebiju braucis (ja neskaita manu pašu pirmo ārzemju velobraucienu 2 mēnešu garumā cauri daudzām Eiropas valstīm 1990. gadā, kur brīžiem bija ap 70 dalībnieku). 40 svešu cilvēku. Apbrīnoju Andri Tālmani, kas organizēja visu šo pasākumu, par profesionalitāti. Nebija nekādu nopietnu problēmu, man liekas, pat nenopietnu nebija.

Pilis Francijā ir kā ūdenskritumi Norvēģijā – uz katra soļa (riteņa apgrieziena). Biezā slānī, kā vēl mēdz teikt. Gan lielas, gan mazas, gan vidējas. Kalnu virsotnēs un šķērsām upēm. Atzīšos, mani nogurdina lodāšana pa piļu zālēm, tāpēc laikam biju viens no retajiem grupā, kas apmeklēja tikai vienu pili (to, kas šķērsām upei). Slaveno Šamboras pili, kur savas dzīves gaitas esot beidzis bijušais īslaicīgais Kurzemes hercogs Morics (un kura vārdā esot nosaukta sala Usmas ezerā), vēlākais Francijas ģenerālmaršals, neapmeklēju.

No “kolēģiem”, grupas biedriem Jura un viņa sievas Elitas, uzzināju, ka netālu esot slavenā komiķa Luija de Finesa māja-muzejs. Aizbraucu, pagaidīju atvēršanu, un nenožēloju, ka to izdarīju. Bija interesanti. Pasmējāmies kopā. Manas paaudzes cilvēkiem, kas piedzīvojuši padumjos laikus, de Finesa vārds ir sinonīms jautrībai un humoram. Fantomass, komisārs Živs, Lielā pastaiga, Santropēzas žandarmi utt. Nezināju, ka viņš audzis spāniskā ģimenē.

Pāris reizes pusdienoju franču restorānos (brokastis un vakariņas mums bija kolektīvas – paši gatavojām milzu katlos uz gāzes plīts). Jāsaka, ka Mārtiņa Rītiņa restorānā Rīgā kādreiz pieredzētais brīnums (maxi šķīvis, kam pa vidu mini čupiņa ēdiena) Francijā ir izkopts līdz pilnībai – tur to čupiņu ar lupu bija jāmeklē...

Bija jūtamas neseno plūdu sekas, lai arī varēja gaidīt jūtamākas. Reiz braucu pa sava velo-GPS ieteikto maršrutu gar upi pa taciņu – kreisā pusē upes krasta krauja, labā pusē dzelzceļa uzbērums. Te pēkšņi – priekšā milzu peļķe, un nevar saskatīt, kas aiz līkuma? Drošības pēc griezu ragus riņķī un meklēju citus ceļus.

Lauku baložu dūdošana skanēja pastāvīgi. Man tēvs bērnībā iemācīja šādu pantiņu, kas it kā ritma ziņā atgādina baloža “dziesmu”: “Puspūru piedēju – tukšs, puspūru piedēju – tukšs!” Un es tad mazliet brīnījos, jo manai ausij mūsu baložu dūdojiens gluži tā neritmējās. Bet franču balodis dūdo precīzi šajā, mana tēva, ritmā! Varbūt mūsu baložu senči emigrējuši uz Franciju un viņu vietā ienākuši citi?



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais