IV Ventspils-Liepāja, 2016
|
saiva kuple (bērtiņa)
|
Ventspils-Liepāja
-Liels ceļš sākas ar mazu soli- tā man novēlēja pirms ceļojuma.
Teorētiskā daļa:
Aptuvenais ceļa garums 120 km, bet tā aprēķini veikti mērot attālumu kartē . Tas nozīmē, ka, lai iekļautos četru dienu gājienā, jāveic 30 km dienā. Pa ceļam ir Pavilosta- tātad trešās dienas rītā tur varēs iepirkties un līdzi jaņem divu dienu ēdamais. Siltas vakariņas šogad mums būs, jo līdzi ir mazais gāzes baloniņš. Tāpat līdzi beidzot ir guļammatracīši un nūjas. Laika prognoze sola 6.jūliju pilnīgi lietainu, tādēļ arī kaut kādi plēvveidīgie ir līdzi.
Prakstiskā daļa:
Ierodamies Ventspilī 5.jūlija vakarā un nakšņojam pie brīnišķīgās Stikānu ģimenes, kas laipni mūs izmitina savā mājā.
DienaApmācies, bet silts. Perfekts laiks pārgājienam. Zanes dārzā ir divas izcilas kāršu pupiņu nūjas, kas turpmāk pildīs manu ,,Maksa un Morica,, pienākumus. Pēc Zviedrijas pārgājiena secināju, ka pateicoties tām, nesāp kājas un gurni, ja ejot svars tiek novirzīts uz rokām. Šodienas plāniņš ir tikt tuvu Sārnatei.
Ha, bet liekas, ka attālums nemaz nekrītas. Negaiss skraida mums apkārt- te priekšā, te aiz muguras, kaut ko vienu brīdi uzrasina, bet gaidītais lietus pie mums tā arī neatnāk. Jūtamies Dieva mīlulesJ. Digna bez problēmām spēj atpūtas minutēs saldi iešņākt.
Jūra ir skaista un bangaina, bet pludmales plašas un diezgan vienveidīgas.
Laikam jau tomēr ejam uz priekšu un pat uzvelkamies Užavas bākā pa 70 centiem katra. Bet Sārnate ir nenormāli tālu…
Ap plkst. 20 lienam mežiņā meklēt naktsvietu un pirmo reizi izlemjam palikt pie oficiāli ierīkotas ugunskura/telts vietas. Kamēr tur rosāmies pa savām pendelēm, tikmēr ieraugam kundzi ar mapi un dažiem pavadītājiem nākam uz mūsu pusi. Viss! Beidzot esam iekritušas! (Lai gan šoreiz tak esam iekartotā atpūtas vietā!?). Mape ar kundzi ir klāt, bet lai mēs neuztraucoties, viņi tik izpētīšot šo vietu, jo grasās drīz te rīkot kaut kādu pasakumu. Uff!! Baigās bailules tomēr esam!
Ugunskuru iekuru, izmantojot Zviedrijas pārgājiena metodi pāris minūtēs, un esmu bezgala lepna par sevi. Pirmo reizi mums ir dzīva uguns!
Bet tomēr nekas nav jaukāks par gulēšanu un nekas nav grūtāks pēc gājiena, kā ielīst teltī..bet pēc tam..mmm..ah…aizmigt….nu līdz brīdim kad ir notirpis viens sāns..tad otrs…Vai jūru un vēja aurus kāds var izsleēgtēēē? tie tak traucē!
2.diena
Ņam, ņam putriņa un liekam saprast pleciem , ka viss tomēr turpināsies un te nekāda ballīte nebūs. Izejam vēlu, ap 10.30. Bet mēs tomēr sevi mīlam!
Skaidrs, ka mūsu plānā ieviešas korekcijas, jo šodien būtu janokļūst Strantē. Bet mēs tikai brienam uz Sārnati…
Pa ceļam redzam krastā izmestos roņus dažādās sadalīšanās stadijās..viens vēl ir dzīvs un savas tumšās pērļu acis uz mums noblisina un gaida savu nāvi…vai nu kāda suņa izskatā, vai lēni un mokoši saulē un vējā… Tāpat apkārt mētājās daudz zivju skeletu un to galvas. Pilns ar līķiem!
Bet ne roņi un zivis vien galu te ņēmušas. Nejauši ieraugām skaistu piemiņas vietas ,,buru,, tiem, kas 2.Pasaules karā centās no šejienes nokļūt Gotlandē.
Ūdens jūrā ir dievīgs-silts! Lieli viļņi, putas, miljoniem ūdens burbulīšu metas pret krastu, pret augumu un ar sīkiem smilšu graudiņiem nopucējot ādu. Nu kaut kā tā esot dzimusi Venēra-no jūras putām. Arī mēs tagad atdzimstam! Ūdens aizskalo sviedrus un nogurumu un dabas spa ar saules dvieli noslauka sāļos pilienus.
Esam aizkātojušas līdz Labraga pļavām. Viss! Uzlienam krastā un pilnīgā idiotismā uzceļam telti pļavā starp dažam eglītēm . Vējš ir liels. Piespraužam tentu un saprotam, ka esam blakus melno skudru pūznim.
Nu labi, gan jau izdzīvosim. Naktī pamostamies, jo telti pamatīgi purina. Vējam ir kur ieskrieties un tas ņemas apstradāt mūsu tentu. Tā stūris pļurinās un dauzās,sāni raustās un kaut kā pa miegam sķiet, ka vējš paķer tentu un liek tam rakstīt uz rakstāmmašīnas un tas paklausīgi klabina...klabina…. tad vējš saka- Gribu stiprāk, lai raksti, gribu stiprāk un ātrāk-! Un tents vēl sparīgāk sāk klabināt rakstāmmašīnu (starp citu, kur viņs to dabūjis?). Tad pie visa tā ,liekas, ka visu mūsu mantību kāds izvazā - čaukst un čab un grab un gaudo…finālā man sapnī atnak lācis. Ierēcas un metas Dignai virsū. Bet tulīt pat sapnī es noskaidroju, ka viņai viss esot ok , tikai skramba… Kaut kad pret rītu Digna manās acīs kļūst par svēto, jo izlien no telts un tents ļerpatu pieknaģo. Laikam pēc tam guļam vēl.
3.diena
No rīta skudras ir ieriktējušās zem matračiem, bet pārtikā tomēr nav salīdušas.
Dzeramais ūdens šorīt ir izbeidzies. Bet pēc 2 stundām ir Pāvilosta un tad jau jātiek līdz Ziemupei, ja vispār gribam tikt arī kādreiz līdz Liepājai.. Ieejam vienās mājas, bet tur neviena nav. Nu ko, apejam Bukuragu un dodamies uz Pāvilostu.
Pa ceļam stāvkrasts ir likvidējis pludmales joslu un bizojam caur akmeņiem viļņu putām.
Bet Pavilosta arī slinki nāk...jeb varbūt mēs tā velkamies? Plāniņs mums ir ģeniāls-jāaiziet Pavilosta uz kafelnīcu ,,Āķis,, iedzert kafiju! Tas ir vienkārši lielisks plāniņš!
Pavilostā uzduramies interesantam veikaliņam/ darbnīcai, kurā varen laipnie saimnieki gatavo rotas no jūras dārgumiem-stikliņiem, kociņiem un akmetiņiem. Tik skaisti! Abi esot pirms diviem gadiem pieņēmuši lēmumu vairs Rīgā neatgriezties.
Viss, ejam kafijot. Rezultātā apēdam zupu un pankūkas un kafiju…un ..eju atpakaļ un nopērku pudeles aizbāzni . Tas ir skaistulis!
Bet kas tur uz ielas nozib? Tā kā pazīstams kaut kas? Man pirms ceļojuma teica, ka atvedīšot šampānieti uz pludmali, bet ja būšot vēss laiks, tad sarkanvīnu. Vai tiešām?
Pieedušās ejam atpakaļ uz pludmali. Nu pilnīgi ideāla šoseja-gluds un ciets, mākslinieki ir nolasījuši visus stikliņus. Atpūšamies jūras krastā izvilktas pirtiņas durvju priekšā un vicojam tik tālāk.
Un re, kaut kas aizdomīgs pludmalē…sarkans baloniņš un no akmeņiem izlikt S burts. Uz balona datums un laiks. Parokos.. un izvelku iepakotu paciņu. Brīnumpaciņu ar karameļu ekleriem! Nu ko maza ballīteJ paldies , paldies tev !!! Mums šodien gastronomiskas izvirtības…bet plānā bija kādu kg nomest.. Paciņā teikts, ka turpinājums sekos…
Turpinām iešanu un secinām, ka gluda šoseja līgani pāriet Ziņģītes smiltīs. Kas tās tādas? Smiltis, pa kurām nav iespējams paiet, bet tikai rāpot…nu rāpošanas metodes efektīgumu ir izstrādājusi Ziņģīte un pavisam tuvu esam tam brīdim, ka pēc vairāku stundu tipināšanas arī gribam mesties un rāpot…jo apstāties nedrīkst, jātiek tak līdz tai sasodītajai Ziemupei!
Kad nu saprotam, ka laikam esam pavisam tuvu, lienam mežā. Ceru izgulēties un nepieļaut rakstammašīnu arī šonakt. Atrodam savas klasiskās sūnas, aizvēju. Maksimāli pagriežam klusāk jūru un..ar labu nakti- nokrītam matračos. Gandrīz netrūka, ka būtu tā pa ceļam ar seju smiltīs arī nokritušas, ja tā Ziemupe nebūtu pati panākusi pretī.
Gaisma izslēdzas.
4.diena.
Burvīgs rīts! Esam piedzimušas no jauna. Ziņģītes smiltīm ir piedots!
Tagad tikai Liepāja un pēc kartes secinām, ka tie būs ap 20 km. Un kas ir 20-25 km priekš mums? Nu nekas! Pēc Ziņģītes smiltīm mēs varam arī 40km norāpot!
No rīta,, 1km pēc nakstmājām atrodam otro saldo kontrollpunktu ar 8 eklēriem un karstvīnu, kanēļa standziņām un cukuru. Kurš mani raustija aiz mēles pateikt, ka karameļu eklēri ir mani mīļākie? Pēc šī brīža tās laikam būs citas kūkas. Iedzeram vīnu bez karsēšanas , saule arī sāk jau sildīt. Ja dzersim vēl, tad kādam būs mūs līdz Liepājai jāaizvelk.
Brienam. Protams Ziņģītes smiltis ir klāt, bet šodien nav tik lieli viļņi un iespējams paiet arī gar pašu krasta līnijas slīpumu. Dignai sāk palielināties potītes izmēri bet man kā Malkas cirtējam (no ,,Oza zemes burvis,,)sak čīkstēt elkoņa locītava. Nu forši!
Liepāja pienāk pavisam ātri. Kaut kā tā normālīgi un sprātīgi. Sazvanāmies ar nākamajiem nakstmītņu labvēļiem un norunājam randiņu pie karostas Jūras katedrāles.
Šķēde..Tosmare… apejam cietokšņa kanālu. Papriecājamies par vietējo piknikošanu cietokšņa piemīlīgajos tumšajos bunkuros un drupās. Pa Atmodas bezgalīgo aleju ejam un izklaidējam sevi ar kāpņu aplūkošanu, kas neved nekur, padomju ceļa stabiņu brīnumaino izglābšanos no zudības. Dzeks ar žāvētām voblām rokas mūs uzrunā angliski. Vispār vēl viens pilnīgā pālī ,izmantojot vairāku valodu miklsi, ar mums grib runāt pie pašas katedrāles kājām. Katedrāle ir ciet. Atbrauc pasakainie glabēji, lai aizvestu mūs uz savu sirsnīgi izloloto ģimenes ligzdiņu. Tik tiešām tā to var saukt un viņus tikai apbrīnot, ka divi cilvēki pēc 24 gadu kopdzīves joprojām izstaro savstarpēju attiecību harmoniju .Paldies Baibai un Sandijam Pagrabiem!
Duša, vīns, sarunas pie āra kamīna un rītdien ceļš atpakaļ uz Rīgu.
Secinājums:
It kā bijām plānojušas pārtiku, bet tomēr viena tunča bundža ,pilnīgā izmisumā piedzīvojusi otras tuņča bundža uzšķēršanu, iemanījās atbraukt mājās. Tie ir 250 g! Tāpat pilnīgi nesprotama bija džinsu bikšu ielavīšanās somā un nelegāla ceļošana ārpus drēbju skapja. Bet es zinu, uz to noteikti bija pamudinājis viens T krekliņš, kurš arī pilnīga bezdarbībā vāļājas somā… tā tie kg salasās…
Nūjas palīdz un prīmuss bija lielisks.
Šis pludmales posms tomēr ir diezgan vienmuļš, neskatoties uz stāvkrastu dažādību, upju ieteku parādīšanos. Iepriekš šķita, ka būs tiešām liels izmirums, bet tomēr tas tā nav, ir kempingi, mājas. Un ir arī romantika!
Bet ciešanas tomēr nebija tik lielas, lai nākamajā gadā neturpinātu ceļu. Solīti pa solītim…