Vārti aiz kuriem vaid zeme (Butovas un Komunarkas nāves poligoni).
|
Pēteris Vēciņš
|
Sveicināti atkal! Jau kādu labu laiku neko nebiju bublicejis un nu beidzot esmu uzdrukājia vēl vienu rakstu par maniem ceļojumiem. Un tā nu kārtējo reizi dodoties uz Krievijas Ziemeļkaukāza republikām atkal esmu iegriezies Maskavā. Kā nu bez tā? Kā nekā, lai nokļūtu uz lielāko daļu no Krievijas nomaļajiem rajoniem, gribot negribot, ir jāveic tranzīta lidojums caur šīs dižās valsts galvaspilsetu Maskavu, vai pat jāpavada šajā pilsētā kāda nakts. Tā nu ir sanācis arī šoreiz. Pirms lidojuma uz Ziemeļakukāzu ierodos Maskavā un līdz nākamajam pārlidojumam man te ir jāpavada šis vakars un vesela nākamā diena.
Ceļš līdz Butovai.
Tā kā Maskavā esmu bijis neskaitāmas reizes un lielāko daļu tās zīmīgākos tūrisma objektus jau ne vienu reizi vien esmu apskatījis, šoreiz nolēmu šajā dienā starp lidojumiem doties apskatīt kādu no Piemaskavas pilsētiņām. Agrāk esmu pabijis Tverā un vairākās pilsētiņās uz ziemeļiem no Maskavas. Tā pat esmu paceļojis pa slavenā “Krievijas zelta loka” pilstētām Vladimiru, Ivanovu, Muromu, Suzdaļu un citām, kuras atrodas austrumu virzienā no Maskavas. Nekad neesmu bijis no Maskavas dienvidu virzienā, tālāk aiz Domoģedovas un Vnukovas lidostām.
Šoreiz metu aci kartē un secinu, ka viena no intresantām vietām varētu būt Serpuhovas pilseta, kura atrodas kādu nepilnu simts kilometru attālumā no Krievijas galvaspilsētas. Tā tad došos turp! Sāku pētīt, ko Serpuhovā apskatīt un kā ar sabiedrisko transport turp nokļūt, un sastopos ar informaciju, ka braucot ar vilcienu Serpuhovas virzienā nākas šķērsot Maskavas piepilsētiņu Butovu. Te atceros, ka kaut kur šo nosaukumu Butova (Бутово) jau esmu dzirdējis! Un kā nu ne! Biju redzējis kādu dokumentālo filmu saistībā art ā saucamo “Butovas poligonu”. Te nu man ienāk prātā doma, ka arī šo vēsturiski nozīmīgo un drūmiemn Staļina laiku notikumiem saistīto vietu vēlos apskatīt, un plānoju to izdarīt pa ceļam uz jau pieminēto Serpuhovu.
Tā nu ir pienācis rīts un ceļos laicīgi, lai dotos uz Dzelzceļa staciju no kuras došos ekskursijā uz Butovu un Serpuhovu. Ceļojumu sāku no Maskavas dzelzceļa stacijas Kurskaja (Курский вокзал) līdz kurai dodos ar metro. Nonākot stacijā sāku pētīt vilciena kustības sarakstu un mēģinu atrast, kā nokļūt līdz Butovai un Serpuhovai. Biju kaut kur lasījis, ka no Maskavas dažos virzienos esot sākuši kursēt ātrvilcieni, jeb ekspreši“Lastočkas” un sākotnēji domāju, ka ar tādu arī braukšu līdz manis izvēlētajām pilsetām. Izrādās ka nekas no tā nesanāks, jo virzienā uz Tulu kur pa ceļam atrodas Butova un Serpuhova šāds moderns ātrais vilciens kursē tikai vienu reizi dienā, tieši tagad no rīta, bet šis vilciens nepietur Butovas stacijā. Tātad nāksies braukt ar parastu padomju laikos, Rīgas vagonu rūpnīcā ražotu električku, kādas vēl jo projām kursē arī mūsu pie Rīgas dzelzceļa līnijās. Uz jautājumu kasierei, kāpēc šie ātrvilcieni kursē tik reti? Saņemu atbildi, ka šie vilcieni Maskavā nonākuši no Sočiem, kur olimpiādes laikā tie vadājuši pasažierus uz olimpiskajiem ciematiem. To skaits esot bijis ierobežots, tādēļ šie vilcieni tika sadalīti kustībai dažādos virzienos no Maskavas, kuros tie kursē vienu vai pāris reizes dienā.
Tā nu esmu nonācis vilcienā un ieņemu sēdvietu. Tā kā šeit Krievijā patreiz ir tā saucamais maija svētku brīvdienu periods, ļoti daudzi lielpilsētas iedzīvotāji dodas uz saviem piepilsētas dārziņiem, jeb tā saucamajām “dāčām”(vasarnīcām). Jo tuvak nāk vilciena attiešanas laiks, jo vagoni kļūst pilnāki un pilnāki. Lielā daļa pasažieru ierodas ar milzīgām somām un kastēm, kurās sapakoti dažādi dārza instrumenti un pat stādāmais materiāls. Man nākas palīdzēt kadai kundzei gados, kura ieņem man pretīm esošo sēdvietu. Nezinu kādā veidā viņa to visu šeit dabūja šurp, bet viņa ir bruņojusies ar divām lielām somām un palielu kārbu ar tomātu stādiem. Palīdzu kundzei un uzceļu šo stādu kārbu uz plaukta virs loga, jo ejā starp sēdvietām vairs nav brīvu vietu kur to atstāt. Galu galā mūsu vagons ir parvērties par tādu kā siltumnīcu. Visa grīda un plaukti ir nokrauti ar lielām somām un stādu kārbām!
Vilciens sāk kustēties un mēs pametam Maskavu. Pa ceļām pārmiju pāris vārdus ar ceļabiedrēm. Visai runīgās tantes stāsta, ka dzīve kļūstot ar vien dārgāka un dārgāka. Tādējādi nekas neatliek, kā iekopt savu dārziņu. Tā nu lielā daļa maskaviešu to arī darot. Viss it kā būtu labi, ja nebūtu marodieru, kuri šos dārziņus aplaupot. Tā nu tante kas man pretīm sēž stāsta, ka tagad viņa savā dārziņa pavadīs pāris nedēļas, tad sekojoši viņu nomainīs un dārziņu pieskatīs viņas vīrs, un tā viņi mainīsies visu vasaru kamēr novāks ražu. Tālāk seko stāsts par dzīvi, kura tagad dēļ krīzes kļūst pavisam grūta. Galu galā stāstījusms, par mazām algāmu un pensijām, par augstām cenām un īres maksām, nonak līdz vainīgā meklēšanai. Pats interesantākais ir tas, ka šī kundze pie visām minētajām problēmām par vainīgo uzskata Obamu (ASV prezidentu)! Lūk kā! “Tagad es noteikti zinu, kas pie visām Krievijas problēmām ir vainīgs”!
Tā nu pļāpājot par šo un to laiks paiet nemanot, un vilciens pietur Butovas stacijā. Atvados no interesantajām ceļabiedrēm un pametu vagonu. Tagad jāmeklē variants kā nokļūt līdz jau pieminētajam Butovas poligonam. Te pat pie stacijas pietur arī pilsētas satiksmes autobusi. Tātad dodos uz autobusa pieturu un pētu to kustības sarakstus. Izradās ka līdz Butovas poligonam pēdējais autobuss ir aizgājis pirms piecām minūtēm, bet nākamais aties tikai pēc stundas.
Sākotnēji nodomāju, ka līdz nākamā autobusa atiešanas laikam es varētu izmest kādu lociņu pa pašu Butovas pilsētu, bet pēc brīža šī ideja jau šķiet ka nav tā labākā. Jau aplūkojot tuvākos kvartālus no stacijas gājēju tiltiņa pāri dzelzceļa sliedēm secinu, ka šo pilsētu nekādi nevar nosaukt par interesantu. Pelēkas un drūmas padomju laiku daudzstāvu majas, un dubļainas vai putekļainas ielas, tas ir viss ko šeit redzu! Vēl jo vairāk! Vēršoties pie autobusa pieturā sastaptajiem cilvēkiem ar jautājumu, ko varētu apskatīt Butovā? Saņemu atbildi, ka te nekā uzmanības cienīga neesot. Pie kam atbildes intonācija skan gandrīz šādi: “Ko tu draudziņ te vispār meklē”?!! Cenšos šiem skaidrot, ka esmu atbraucis apskatīties Butovas poligonu, bet līdz nākamajam autobusam kurš turpu kursēs man jāgaida vesela stunda. Atbilde skan šādi “tu taču vari doties turp kājām”. Ok! Cik tad ilgi turpu jāiet? Izrādās ka tas arī varētu aizņems kādu stundu. Gala rzultāta nolemju, ka došos turp ar taksi.
Butovas poligons „Krievu Golgāta”.
Te pat pie stacijas vēršos pie pirmā taksista un jautāju viņam, vai viņš var mani aizvest līdz Butovas poligonam? Kārtējais izbrīns! Šis izrādās nemaz nezin, kur tāds pligons atrodas! Vēršos pie nākamā taksista. Šoreiz veiksmīgi.
Taksists vārdā Jurijs zina kur šis poligons atrodas un labi zina kas tajā ir noticis. Uz jautājumu, kā vietējais iedzīvotājs var nezināt par šādu vēsturiski nozīmīgu vietu Jurijs atbild, ka lielā daļa Butovas iedzīvotāju šeit esot ieradušies pavisam nesen un šiem ļaudīm maz kas interesējot no vēstures. Labākajā gadījumā šie iebraucēji kaut ko zin par “dižo Pobedu”, bet pārējā vēsture, kā saka Jurijs, tiem ir “pie lampiņas (До лампочки)”. Vēl jo vairāk, tēma “Staļina noziegumi” šodien Krievijā neesot aktuāla, jo lielā daļa tautas patreiz slimojot ar “ipēriskām idejām un uzvaras māniju (Jurija vārdiem: болеет победобесием и имперскими идеями).
Ceļš no dzelzceļa stacijas līdz Butovas poligonam nav garš un pavisam drīz jau esam nonākuši līdz poligona vārtiem. Te nu ir šī drūmiem notikumiem saistītā vieta. Kas tad īsti ir šis Butovas poligons? Par to tagad apsekojot šo vēsturisko vietu arī centīšos pastāstīt. Tagad dodos līdz ieejas vārtiem un esmu nonācis paša poligona teritorijā, jeb precīzāk sakot vietā, kuru šodien sauc par “Vēstures pimineklis Butovas poligons (Исторический памятник Бутовский полигон)” un tas veltīts 20.g.s. trīsdesmito-piecdesmito gadu politisko represiju upuriem, kuri šeit masveidā tika nošauti.
Pie ieejas vātriem šī vēsturiskā kompleksa teritorijā ir uzstādīti nelieli informatīvie stendi. Sākotneji gan biju iedomājis, ka šeit būs arī kādas muzeja telpas vai administratīvā ēka, kur būs satopams arī kāds gids vai vēsturiskā kompleksa darbinieks, kurš varēs kaut ko pastāstīt par šo Butovas poligonu. Nekā! Šādu iespēju šeit neviens nepiedāvā un nākas aprobežoties ar informāciju kura pieejama uzstādītajos stendos. Patiesībā sakot, pirms šurpu devos jau biju šādu tādu informāciju savācis, apkopojis un izprintējis. Tā kā nav tā, ka neko neuzzināšu vai nesapratīšu veicot šī vēstures kompleksa apsekošanu.
Un tātad! Vispirms īsa informācija par Butovas poligonu. Šī ir vieta Maskavas pievārtē, kur ir apbedīti tūkstošiem ļaužu, jeb precīzāk būtu teikt, vieta kurā neskaitāmo Staļina represiju gaitā tika veiktas masveida slepkavības- nošaušanas. Saskaņā ar daļēji izpētītu arhīvu dokumenu liecībām, šeit laika posmā no 1935 līdz 1952.gadam tika nogalināti vairāki desmiti tūkstošu cilvēku, kurus Staļina režīms uzskatīja par padomju varas ienaidniekiem. Precīzu nogalināto skaitu nezin neviens arī šodien, bet ir zināms, ka no 1937.gada augusta līdz 1938. gada oktobrim vien šajā vietā tika nogalinats 20 761 cilvēks. Starp šiem nogalinatajiem vairāk kā 1000 esot bijuši baznīcu garīdznieki un mācītāji, kamdēļ jau pēc to laiku notikumu nākšanas gaismā, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, Krievijas patriarhs Aleksijs II šo poligonu esot nodēvējis par “Krievu Golgātu”(Русская Голго́фа).
Jāska gan ka šī nav tikai krievu Golgāta. Patiesībā šeit un vēl vienā, netālu esošajā nošaušanas poligonā- Komunarka masveidā tika iznīcināti politiķi, rakstnieki, dzejnieki, sabiedriskie darbinieki, militārpersonas un citi, kuri pārstāvēja vairākas tautības. Piemēram tikko pieminētajā Komunarkā tika nošauti arī vairāki mūsu latviešu tautieši.
Par mūsu tautiešiem un Komunarku es vēl pastāstīšu nedaudz vēlāk, bet tagad dodos apsekot Butovas poligona teritoriju un pirms tam vēl izklāstīšu pāris rindiņas no poligona vēstures.
Vietā kur tagad atrodas Butovas poligons no 1568. gada atradās Fjodora Mihailoviča Drožina muiža. Vēlāk šeit izveidojušos apdzīvoto vietu arī nodēvēja par Drožinas ciemu. 1889.gadā Drožinas muiža nonāca kāda bajāra N.Solovjova īpašumā, kurš šeit izveidoja zirgu audzētavu un uzbūvēja hipodromu. Sekojoši pirms oktobra revolūcijas muiža nonāca bajāra I. Zimina īpašumā, kurš pēc padomju varas nodibināšanas 1917.gadā pameta Krieviju, bet muižu, negaidot tās konfiskāciju, pats nodeva valsts īpašumā. Savukārt sarkanā armija uz bijušās muižas un hipodroma bāzes šeit izveidoja zirgu audzētavu (конный завод), kurā tika audzeti zirgi sarkanās armijas vajadzībām.
Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Butovā tika izveidota lauksaimniecības kolonija, kurā kā darba spēks tika izmantoti notiesātie. Savukārt 1935.gadā, līdz ko Padomju valstī pastiprinājās masu represijas, šeit Butovā tika izveidota speciāla, divu kvadrāt kilometru liela, ar augstu un dzeloņdrātīm klātu žogu nožogota teritorija. Teritorijai tika piešķirts īpaši slepenas zonas statuss un tai bija stingri aizliegts pat tuvoties. Apkārtnes iedzīvotajiem tad arī tika paziņots, ka šeit atrodas speciāls poligons kurā NKVD darbinieki trenēsis šaušanas mākslā un neviens tā īsti nedz pamanīja nedz zināja, ka šī poligona šaušanas maklsīgie mērķi patiesībā tika nomainīti pret dzīviem merķiem. Tā nu tad šeit arī tapa viena no drūmākajām vietām visā Piemaskavā. Uz šejieni ik dienu sākot no 1935. līdz pat 1952.gadam tika vesti ļaudis, kuri burtiki uz vietas tika nošauti un iemesti speciāli izraktos grāvjos. Spriežot pēc informācijas uzstādītajos stendos var saprast, ka šeit nošauti un aprakti ir vis dažādākie ļāudis starp kuriem bija arī bērni un sirmgalvji. Jaunākajam upurims nošaušanas brīdī esot bijuši tikai 13 gadi.
Sākotnēji grāvjus kuros apbedīja nošautos esot rakuši paši ieslodzītie, bet vēlāk kad slepkavību intensitāte pieauga grāvju rakšanai esot izmantoti arī karjeru ekskavatori un aizbēršanai buldozeri.
Šodien par šo grāvju izvietojumu liecina speciāli izveidoti uzbērumi, kuri norāda apbedījumu vietas. Šādi uzbērumi šeit ir vairāki un to izvietojumu var izpētīt arī teritorijas plānā.
Patiesībā vairāki šie uzbērumi atrodas arī ārpus šodien nožogotās teritorijas un tas liecina par to, ka šī Butovas poligona teritorija it bijusi visai plaša. Pie kam 1937. gadā NKVD esot konstatējusi, ka šī tā saucamā “nošaušanas poligona” (Расстрельный полигон) teritorija ir par šauru un pārāk labi uzkrītoša, un tad tika pieņemts lēmums izveidot vēl vienu šādu poligonu jau klusākā un mazāk redzamā vietā. Tad nu arī tapa otrs tā saucamais “Nošaušanas poligons -Komunarka”. Kā jau minēju par šo “Komunarku” es arī pastāstīšu, bet pēc īsa brīža.
Tagad nesteidzoties apsatigāju Butovas poligona teritoriju un aplūkoju dažas šeit uzstādītā piemiņas zīmes. Tādu te nav daudz, pie kam tās nav visai iespaidūgas un pompozas, kā cituviet Krievijā. Šķiet ka dažas no šīm piemiņas zīmēm šeit uzstādījušas dažādas sabiedriskās organizācijas un pašu upuru piederīgie. Par to liecina nedaudzie uzraksti uz šādām piemiņas plāksnēm un krustiem.
Pāris krustu šeit ir uzstādījusi pareizticīgo baznīca, kuras to laiku pārstāvji masveidā arī tika šeit nogalināti.
Vietām poligona teritorijā ir sastādītas ābelītes, plūmes un ķirši. Izrādās ka šie kociņi te esot stādīti jau labu laiku pirms tika daļēji atslepenota informācija par notikumiem Butovā. Vietējie ļaudis stāstot, ka šie augļu koki esot stādīti ar nolūku lai nomaskēt šo drūmo vietu un lai radītu ļaudīs iespaidu, ka šeit ir atradies augļu dārzs.
Patiesībā saistībā ar šiem augļu kociņiem ir pat radies nostāsts. Apkārtnes ļaudis stātot, ka šeit stādītie augļu koki līdz pat 1994 gadam nekad neesot tā īsti ziedējušu un tik pat kā nekad neesot nesuši augļus. Tikai 1994. gada pavasarī, pēc tam kad tika atslepenota informācija par notikumiem Butovas poligonā, šie augļukoki pirmo reizi esot nopietni uzziedējuši. Protams ka baznīcas pārstāvji šādu notikumu saistībā ar Butovas poligona augļu kokiem saista ar visu varenā vēstījumu!
Kā nu tur īsti bija un ir, par to man grūti spriest, bet ir viena lieta kura man šķiet nedaudz dīvaina. Burtiski aiz šīs drūmās vietas nožogojuma ir uzbūvetas vairākas ēkas, jeb tā sacīt “dāčas” (vasarnīcas)! Vietām pat šķiet, ka tās atrodas burtiski šo apzīmēto bijušo apbedījumu grāvju galā un pat nebrīnīšos, ja kāds teiktu, ka tās ir uzbūvētas arī uz nogalināto cilvēku kauliem! Nu neesmu nedz māņticīgs, nedz reliģiozs cilvēks, bet vienalga man šķiet, ka dzīvot blakus šādai drūmai vietai nav nekas patīkams un nesaprotu tos cilvēkus kuri šeit uzbūvējuši tās vasarnīcas, jeb mājas. Tā sacīt, šie ļaudis dzīvo masu slepkavību upuru kapos!
Otra lieta kas mani izbrīna ir tas, ka te nav uzstādīts neviens nopietns piemineklis šeit notikušo drūmo notikumu upuru pimiņai! Jā, ir pāris krustu un pāris piemiņas plākšņu! Ir izveidoti uzbērumi uz bijušajiem grāvjiem. Teritorija ir nopļauta, kas Krievijā nav mazsvarīgi, bet nekādu puķu dobju un stādījumu izņemot pieminētos augļukokus šeit nav. Vienīgais nopietnākais kas šeit ir redzams, tās ir pāris ar baznīcu saistītas koka celtnes.
Te nu man pretīm nāk arī kāds baznīcas drēbēs tērpies vīrs un es vēršos pie viņa. Sāku stāstīt, ka kaut kur esmu lasījis par to ka šeit esot kāda muzeja telpa, kurā var apskatīties arī nelielu ekspozīciju par Butovas poligonu. Te arī jautāju šim vīram, kur šādu ekspozīciju varu atrast? Vīrs man atbild, ka nopietna muzeja te neesot, bet blakus esošajā baznīcā esot apskatāma neliela ekspozīcija saistībā ar Butovas poligonu. Galu galā pārmijam arī pāris vārdu. No kurienes? Vai man šeit ir bojā gājis kāds ģimenei piederīgais? U.t.t. Es savukārt apjautājos vēl par to kāpēc šeit nav ierīkots nopietns piemineklis Butovas poligona upuriem? Te nu saņemu atbildi, ka valsts institūcijas poligonu ir nodevušas Krievu pareizticīgo baznīcas pārziņā un par šo pieniņas vietu tā īsti neinteresējas. Tātad šī piemiņas kompleksa teritoriju uzkopj un pieskata baznīcas parstāvji. Savukārt par godu tūkstošiem bojā gājušiem šeit esot uzbūvēta baznīca, kura atrodas te pat pāri ielai un pie tās ir uzstādīts īpašs krusts, kurš veltīts to laiku piekoptā masveida terora upuriem.
Pateicos savam sarunu biedram par informāciju un nolemju doties uz šo baznīcu, lai apskatītu pieminēto ekspozīciju un krustu.
Butovas krusts un baznīca.
Nonakot baznīcas pagalmā tiešām ieraugu vēl vienu, jau lielāka izmēra krustu. Patiesībā šis krusts ir uzstādīts par godu ne tikai šeit Butovā nogalinatajiem un tas tiešām ir īpašs krusts.
Šim krustam ir sava interesanta vēsture ar kuru var iepazīties šeit uzstādītajos stendos. Izrādās ka šis krusts esot īpaši izgatavots Solovecu salās, Baltajā jūrā, kur arī atradās viena no Staļna laika koncentrācijas nometnēm, jeb tā saucamajām zonām. Tālāk šis krusts svētceļnieku pavadībā ar upes kuģi tika transportēts uz Maskavu.
Simboliski ir arī tas, ka šis krusts tika vests cauri tā saucamajam Baltās jūras-Baltiajs jūras kanālam (Беломо́рско-Балти́йский кана́л), kuru tautā labi pazīst saīsinātā formā, kā Belomorkanal (Беломорканал).
Domāju ka man te nav plaši jāstāsta par to, kas tad tas ir par kanālu, jo daudzi noteikti par to jau ir dzirdējuši. Pāris vārdos gan piebildīšu, ka šo kanālu raka un būvēja ieslodzītie no kuriem lielākā daļa bija notiesāti par savu sabiedriski-politisko darbībau, vai arī ļaudis, kuri tika uzskatīti par tā saucamajiem “Padomju tautas ienaidniekiem”. Gar Baltās jūras-Baltijas jūras kanāla un tālāk gar Volgas-Baltijas kanāla krastiem pagājušā g.s. trīsdesmitajos gados tika izveidotas vairākas koncentrācijas nometnes kurās tika izvietoti šie ļaudis. Kopumā šo abu kanālu rakšanas un būvniecības darbu gaitā bojā gāja tūkstošiem cilvēku. Lielā daļa no tiem mira no pārslodzes, bada un nežēlīgiem apstākļiem pašās nometnēs, bet daudzi līdzīgi kā šeit Butovas poligonā vienkārši tika nošauti.
Tā nu pa šiem tikko pieminētajiem kanāliem šis krusts šķērsoja vairākas ar Staļina represijām saistītas vietas un nonāca Maskavā, un tālāk Butovā, kur tika uzstādīts šeit pie Butovas pligona tuvumā esošās baznīcas.
Pēc nelielas stendu izpētes un iepazīšanās ar šī krusta vēsturi dodos uz baznīcu. Pie baznīcas sliekšņa satieku vēl vienu baznīcas pārstāvi, kuram jautāju vai ir iespējams apskatīt ekspozīciju par Butovas poligonu. Teikšu godīgi, ar Īpašu laipnību šis baznīcas klerks neizcēlās! Vispirms man pat šķita, ka viņš tā īsti nemaz nesaprot par ko es jautāju! Pēc mirkļa gan šis saka ka baznīcas pagrabstāvā esot telpa, kur ir izstādīti dažādas lietas kas saistītas ar poligona upuriem. Jautāju vēlreiz, vai varu šo telpu apskatīt? Acīm redzot, nevisai gribīgi šis baznīcas pārstāvis tomēr piekrīt parādīt man šo telpu un aizved mani līdz tai.
Izrādās ka iepriekš pieminētās, ar Butovas poligona upuriem saistītās lietas ir dažadi reliģiozie priekšmeti un pārsvarā tās ir ikonas! Jautāju vai šeit ir izstādīts vēl kaut kas saistībā ar poligonu? Saņemu atbildi, ka to ko tagad redzu, tas ir viss. Galu galā no ne visai laipnā un nerunīgā baznīckunga teiktā saprotu, ka šeit atrodas vairākas ikonas kas piederējušas Butovas poligonā nogalinātajiem garīdzniekiem un baznīcas pārstāvjiem. Agrāk te esot bijuši apskatāmi arī dažādi citi artefakti, bet pavisam nesen tie no šejienes esot aizvesti. Uz kurieni? Uz šo jautājumu pans sarunu partneris nemāk atbildēt!
Tā kā nekā cita bez ikonām te īsti nav ko apskatīt, tad ilgi šeit nekavējos. Patiesībā man pat radās tāds iespaids, ka šī telpa pilda nevis muzeja funkcijas, bet tā kalpo kā garīgās mākslas galereja, kurā tiek tirgotas ikonas un citas ar baznīcu saistītas lietas. Jā tur tiešām bija dažas ikonas un priekšmeti kuri varēja būt saistīti ar tiem garīdzniekiem, kuri tika nogalināti Butovā. Tajā pat laikā varēja manīt, ka lielākā daļa šo ikonu un priekšmetu ir pvisam svaigi veidotas un diez vai tām ir kāda vēsturikā vērtība. Drīzāk tās šeit ir izstādītas kā paraugi, jo redzu ka te pat atrodas arī kaut kas līdzīgs baznīclietu veikaliņam.
„Nošaušanas poligons Komunarka” Vieta kur mūžībā aizgājuši arī mūsu tautieši.
Noslēdzot nelielo baznīcas apskati vēl pajautāju savam drūmajam baznīcas gidam par otru poligonu, kurš atrodas netālu no šejienes. Tas ir tā saucamā „Speciālās nozīmes zona-objekts Komunarka”, jeb tautā to biežāk to dēvē par „Komunarkas nošaušanas poligonu” (Расстрельный полигон «Коммунарка»). Patiesībā biju lasījis informāciju, ka šī poligona teritorija arī atrodas Krievu pareizticīgās baznīcas uzraudzībā, jeb kontrolē. Pie tam šis poligons neesot brīvi pieejams apmeklētājiem un tajā esot iespējams nokļūt tikai ar vietējās baznīcas pārstāvja piekrišanu. Jautāju vai tiešām man ir ar kādu jāsaskaņo Komunarkas poligona apmeklējums? Baznīckungs man atbild, ka baznīca nekādus šķēršļus šī poligona apmeklētājiem nelikot un ja man ir vēlme tajā pabūt, tad man tas jādara pa dienu, jo vakarā poligona teritorija patiešām tiekot slēgta.
Patiesībā sākotnēji šaubījos par to, ka Komunarkā ieeja būs atvērta, tādēļ tā īsti nebiju plānojis turp doties, bet gadījumam, ja kas, biju izpetījis kā turp nokļūt. Tagad pēc sarunas un optimistiskas atbildes saņemšanas no baznīcas pārstāvja nolemju, ka tomēr došos turp. Vēl jo vairāk! Man Komunarkas poligons pat vairāk piesaistīja uzmanību ar faktu, ka tajā tika nogalināti vairāki ar mūsu Latviju saistīti ļaudis!
Tātad dodos uz Komunarku! Tā kā taksometru šeit Butovas poligonā sameklēt vairs nav iespējams nolemju, ka turpināšu ceļu ar sabiedrisko transportu. Jau pie vārtiem biju paspējis aplūkot autobusu sarakstu un tagad precīzi noteiktajā autobusa atiešanas laika esmu pieturā. Tālāk ar autobusu dodos līdz tuvākajai Maskavas metro stacijai „Donas Dmitrija bulvāris” (Бульвар Дмитрия Донского). Talāk ar metro sekoju līdz stacijai „Tjoplij stan” (Тёплый стан). Sākotnēji biju iedomājies ka no šīs metro stacijas tālāk atkal varēšu doties ar autobusu, bet pakonsultējoties ar kādu no vietējiem vīriem saprotu, ka tas ir sarežģīts pasākums. Izrādās ka autobusi virzienā kurā atrodas Komunarka kursē neregulāti, pie kam no autobusu pieturas līdz pašam Komunarkas poligonam esot labs gabals ko staigāt. Tā kā ceru šodien vēl nokļūt Serpuhovā un laika kļūst ar vien mazāk nolemju meklēt taksometru, kurš mani var aizvest līdz Komunarkai.
Taksists vārdā Jevgēņijs ir gatavs mani aizvest līdz Komunarkas poligonam, nedaudz mani tur pagaidīt un tad atvest atpakaļ līdz metro stacijai no kuras pēcpusdienā plānoju doties līdz Serpuhovai. Vienojamis par cenu un varam doties ceļā. Maskavas piepilsēta Komunarka atrodas kādu 3-5 kilometru attālumā no Maskavas apvedceļa, braucot pa Kalugas šoseju (Калужское шоссе) dienvidu virzienā. Patiesībā tur atrodas vairākas apdzīvotas vietas, jeb rajoni, kuri saucās Komunarka-1, Komunarka-2 un citi. Tur starp šiem Komunarkas pilsetas rajoniem, pa labi no Kalugas šosejas, atrodas purvains mežš. Šajā mežā tad arī atrodas otrs ar drūmiem notikumiem saistītais apskates objekts- Komunarkas poligons par ko arī liecina šosejas malā uzstādīta norāde.
Pagriežamies pa labi un pa šauru meža celiņu nonākam līdz vārtiem. Tālāk ceļš auto transportam ir slēgts un vārti ir aizvērti! Šķiet ka manis rīcībā esošā informāciaja ir pareiza. Ieeja Komunarkas poligona teritorijā nav brīva. Mēģinu spiest pie vārtiem uzstādīto zvanu pogu. Neviens nenāk! Spriežot gan pēc pie vārtim atstātajam kāpnēm un instrumentiem nodomaju, ka kādam kaut kur tuvumā ir jābūt. Tā tas arī ir. Pēc kādām minūtēm piecām ierodas pāris vīru, kuri šeit strādā pie labiekārtošanas darbiem, jeb precīzāk sakot gatavojas tādiem.
Uzreiz jautāju šiem, vai ir iespēja nokļūt šī objekta teritorijā? Vīri atbild, ka lai iekļūtu teritorijā ir jāsaņem vietējā pārvaldnieka atļauja. Jautāju vai pārvaldnieks ir bznīcas pārstāvis? Jā tas esot vietējais mācītājs. Viens no vīriem ņem telefonu un mēģina kādu sazvanīt. Galu galā viņš kādu arī sazvana un saņem intrukciju, ka šodiem iekļūt Komunarkas poligona teritorijā neesot iespējams, jo pārvaldnieks neesot uz vietas. Tātad Butovas baznīcas klerks man ir sniedzis nepareizu informāciju! Neko darīt! Vīri saka ka viņie neesot tiesīgi mūs ielaist teritorijā. Galu galā vienojamies, ka es ieiešu pa vārtiem, lai nofotogrāfētu aiz tiem esošo krustu, kurš acīmredzot arī kalpo kā piemiņas zīme. Tā nu esmu tomēr iekļuvis Komunarkas poligona teritorijā.
Kas tad īsti ir šis poligons? Pirmīt kad stāstīju par Butovas poligonu jau minēju ka 1937. gadā NKVD esot konstatējusi, ka Butovas poligons nespēj tikt galā ar milzīgo uz nāvi nolemto cilvēku skaitu un to ka tas ir pārāk labi pamanāms. Tādēļ tad tika nolemts izveidot vēl pāris šādus, kā tautā tos sauca, nošaušanas poligonus un viens no tādiem tapa šeit, nomaļā mežā, tā laika Komunarkas kolhoza teritorijā, bijušās tā saucamā „NKVD tautas komisāra”- Genriha Jagodas vasarnīcas (dāčas) teritorijā. Starp citu Genrihs Jagoda, kurš pats arī vadīja šo NKVD nāves mašīnu bija viens no pirmajiem tik agsta ranga parstāvjiem, kurš kļuva par šīs sevis vadītās un pilnveidotās organizacijas upuri. 1937.gadā pec Staļina rīkojuma Genrihs Jagoda tika nošauts. Savukārt viņa amata sekotājs Nikolajs Ježovs pavēlēja Genriha Jagodas vasanīcu nodot NKVD rīcībā un tās teritorijā tad arī tika izveidots šis nošaušanas poligons, jeb kā to oficiāli sauca: Īpašas nozīmes vasarnīca (Дача особого назначения).
Tā nu arī uz šejieni tika vesti uz nāvi nolemtie, kuri šeit tā pat kā Butovā tika nošauti un samesti speciāli izraktās tranšejās. Vienīgais ar ko atšķīrās Komunarkas nošaušanas poligons no Butovas poligona ir tas, ka uz šejieni nošaušanai pārsvarā tika vesti augstāko varas aprindu parstāvji ar kuriem Staļins bija nolēmis izrēķināties. Īsāk sakot, tie bija trīsdesmito gadu Staļina piekoptās „Tīrīšanas upuri”(жертвы зачисток).
Trīsdesmito gadu tīrīšanu upuri.
Tā nu šeit Komunarkā 1937-1938. gada tīrīšanu gaitā savas mūža mājas ieguva vairāki PSKP politbiroja locekļi. Starp tiem bija tādas zīmīgas personas kā A. Bubānovs, N. Buharins, A. Rikovs, kā arī viens no mūsu tautiešiem, kurš ieņēma šādu augstu amatu: Jānis Rudzutaks.
Tāpat šeit tika nošauti arī vairāku padomju republiku, autonomo republiku, apgabalu un lielāko PSRS pilsētu pirmie sekretāri (vadošās personas) un ārvalstu kominternes līderi starp kuriem atkal bija viens mūsu tautietis- Latvijas PSR iekšlietu komisāra vietnieks (1919.g.), Sarkanās armijas 4. Izlūkošanas parvaldes priekšnieks (1924-1935.g.), PSRS Tālo austrumu armijas pavēlnieka vietnieks un Spānijas republikāņu armijas galvenais militārais padomnieks (1936-1937.g.)- Jānis Bērziņš (dzimis Pēteris Ķuzis).
Tāpat 1938. gadā Komunarkā tika nošāutas arī vairākas vadošās, sākumā Padomju Krievijas, vēlāk PSRS, militārpersonas starp kurām bija vairāki pulkveži, ģenerāļi un pat divīziju, kara apgabalu un kara flotīļu komandieri, kā arī paša NKVD vadoši darbinieki. Šeit nošauts tika arī viens no bijušajiem Padomju Kreivijas armijas virspavēlniekiem (1918-1919.g.), bijušais cariskās Krievijas armijas pulkvedis (līdz 1917.g.), sekojoši Latviešu strēlnieku divīzijas komandieris(1918.g.), mūsu tautietis- Jukums Vācietis. Patiesībā starp nošautajiem šiet ir vairāki mūsu tautieši, kurus Latvijas mūsdienu vēsturmieki tā īsti negrib atcerēties, jo šie ļaudis ieņēma dažādus vadošus amatus bijušās, šodien nemīlētās, Padomju Krievijas un PSRS struktūrās, un organizācijās. Daži no šīm personām patiešām dienēja un pat vadīja tādas militāras struktūras, kuras piedalījās un organizēja masveida teroru pret Krievijas, PSRS un citu republiku, un valstu pārstāvjiem.
Tādi piemēram bija: Frīdrihs Kalniņš- bijušais latviešu strēlnieks, vēlāk Sarkanās armijas virsnieks, Latviešu sarkano strēlnieku divīzijas komandieris (1919-1920. g.), vienlaikus Sarkanās armijas trieciengrupas komandieris. Eduards Bērziņš- latviešu izcelsmes padomju militārais un saimnieciskais darbinieks, pirmais Kolimas Daļstroj tresta priekšnieks Magadanā, kam pakļāvās arī reģionālās Gulaga nometnes. Jēkabs Peterss- bijušais latviešu komunists un profesionāls revolucionārs, velāk padomju valsts un partijas darbinieks, un viens no KSPFR Viskrievijas ārkārtas komisijas izveidotājiem un soda ekspedīciju vadītājiem Krievijā, un Vidusāzijā (1917-1929 gados).
Tā pat šeit tika nogalināti arī vairāki mūsu tautieši, kuri dienēja vai kalpoja arī tādās Padomju Krievijas un PSRS valsts srtuktūrās, kuras nebija tieši saistītas ar terora realizēšanu pret iedzīvotājiem. Tādi bija: Žanis Blumbergs-bijušais latviešu strēlnieku virsnieks, vēlāk padomju militārais darbinieks, Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara dalībnieks, Sarkanās armijas divīzijas komandieris; Rūdolfs Endrups, segvārds Krauze-bijušais latviešu marksists un profesionāls revolucionārs, Rīgas padomes priekšsēdētājs (1917 gadā), Latvijas sociāldemokrātu centrālkomitejas Krievijas biroja loceklis, KSFPR Finanšu komisārs, vēlāk (1918-1919.g.), PSRS Pārtikas komisārs; Jūlijs Kārlis Daniševskis, segvārds Hermanis- bijušais latviešu marksists, publicists un profesionāls revolucionārs, Latvijas sociāldemokrātijas centrālkomitejas Krievijas biroja loceklis un KSFPR Revolucionārās kara padomes loceklis (1918.g.), LSPR Komisāru padomes priekšsēdētāja biedrs (1919.g.).
Vēl viena persona no Latvijas, kas 1938. gadā tika nošauta šeit Komunarkā, par kuru gribu pieminēt ir bijušais cariskās Krievijas armijas virsnieks, vēlāk sarkanās armijas virsnieks- Jēkabs Alksnis. Jēkabs Alksnis bija viens no galvenajiem PSRS gaisa flotes izveidotājiem. Droši vien ir daudzi kuri vēl atcerās padomju laikus Latvijā un Rīgā, un atcerēsies arī to, ka tad Rīgā atradās Aviācijas augstskola, kuru tajā laikā tautā dēvēja par aviacijas institūtu. Tās pilns nosaukums bija šāds: Рижское высшее военное авиационное инженерное училище имени Якова Алксниса (Jēkaba Alkšņa vārdā nosauktā Rīgas augstākā kara aviācijas un inženērijas augstskola). Zīmīgi ka neskatoties uz to, ka Hruščova atkušņa laikā Jēkabs Alksnis tika reabilitēts un viņa vārdā tika nosaukta augstskola, un vairākas ielas bijušās PSRS pilsetās, informācija par viņa likteni un bojāeju padomju varas laikos tika rūpīgi slēpta un noklusēta.
Bez jau pieminētajiem militāro un valsts struktūru darbiniekiem šeit Komunarkas poligonā „Trīsdesmito gadu Staļina tīrīšanas laikā” tika nogalināti arī vairāki padomju laiku kultūras darbinieki, mākslinieki, zinātnieki un dažādu citu sfēru parstāvji. Tā šeit tika nošauti vairāki krievu un padomju rakstnieki, dzejnieki un citi kultūras, un arī zinātnes pārstāvji. Šeit savas mūža mājas ieguva krievu rakstniki Boriss Piļņaks un Artjoms Vesjolijs, zinātnieks un dzejnieks Aleksejs Gastjevs, vesturnieks un krievu literatūras pētnieks Dmitrijs Šahovskojs, akadēmiķis-mikrobiologs Georgijs Nadsons un daudzi citi. Šeit tika nogalināti arī vairāki to laiku padomju žurnālu un avīžu žurnālisti un redaktori.
Latviešu iznīcināšana PSRS 1937.—1938. gadā.
Šī nāves mašīna negāja secen arī vairākiem latviešu izcelsmes kultūras un mākslas darbiniekiem, kuri tajā laikā dzīvoja Padomju Krievijā. Patiesībā gribu šeit piebilst, ka no 1937. līdz 1938.gadam sakaņā ar Staļina rīkojumu tika relizetas vairākas tā saucamās „nacionālās operācijas”. Viena no tām skāra arī tieši mūsu tautiešus. Tā tika realizēta saskaņā ar NKVD rīkojumu un tajā bija teikts, ka tā tiek veikta: "lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbu un sagrautu latviešu nacionālistisko, pretpadomju darbību PSRS teritorijā". Šīs operācijas gaitā tika arestēti gandrīz visi latviešu biedrību locekļi un vairāki citi politemigranti no Latvijas, kuri Padomju Krievijā bija ieradušies pēc 1920. gada. Gandrīz visi Latvijas un ar to saistītie Padomju Krievijas pavalstnieki, izņemot diplomātisko iestāžu darbiniekus, tika turēti aizdomās par spiegošanu, diversijām un pretpadomju darbību. Arhīvos esot pieejami dati par vairāk kā 22 tūkstošiem 1937.-1938. gadā apcietinātajiem un notiesātajiem latviešiem, un ir zināms, ka no viņiem 16 573 tika nošauti un apglabāti masu kapos dažādās PSRS vietās, tajā skaitā šeit Komunarkā un Butovā.
Jau pieminēju dažus no latviešiem, kuri bija sastīti ar padomju pārvaldes un militārajām struktūrām, un kuri tika nogalinati šeit Komunarkas poligonā. Tagad vēl gribu piebilst, ka latviešu iznīcināšanas operacijas gaitā, jau iepriekš pieminētajā Butovas poligonā, tika nošauti arī vairāki latviešu izcelsmes mākslinieki un sabiedriskie aktīvisti. Starp tiem bija tāda personība kā: Roberts Bancāns-bijušais fabrikas strādnieks Rīgā, kurš pirms Pirmā pasaules kara pārcēlās uz Maskavu un tur darbojās latviešu teātra "Skatuve" studijā, un bija šī teātra režisors, bet teātra pastāvēšanas pēdējos gados (1932 – 1937) tā direktors.
Kopā ar Bancānu Butovā tika nošauta arī viņa vadītā teātra, Maskavā atpazīstamā, latviešu izcelsmes aktrise Marija Leiko un aktieris Ēriks Feldmanis.
Tāpat Butovā tika nošauti vairāki ne ar teātri saistīti latviešu mākslinieki. Starp tiem bija latviešu izcelsmes gleznotajs, viens no tā laika Padomju Krievijas avangarda mākslas pārstāvjiem-Aleksandrs Rūdolfs Drēviņš. Kopā ar Drēviņu tika nošauti vēl divi Maskavas latviešu kluba biedri, gleznotāji-Voldemārs Andersons un Kārlis Veidemanis.
Šeit tika nošauts arī viens no to laiku ievērojamākajiem latviešu izcelsmes plakātu dizaineriem- mākslinieks Gustavs Klucis. Gustavs pirms pirmā pasaules kara bija macījies pie tādiem slaveniem latviešu māksliniekiem, kā Jānis Roberts Tillbergs, Jānis Rozentāls un Vilhelms Purvītis. Gustavs Klucis trīsdesmitajos gados bija kļuvis par vienu no ievērojamākajiem „krievu konstruktīvisma” mākslas stila parstāvjiem un faktiski bija viens no tā iedibinātājiem. Gustava veidotie plakāti bija labi atpazīstami gan Maskavā, gan visā padomju valstī. Te gan jāpiebilst, ka šiem plakāti parsvarā bija propogandas raksturs. Tas ka Gustava plakātos tika slavēta jaunās padomju valsts dzīvesveids un tika izpaustas komunistiskās iekārtas priekšrocības, nepaglāba viņu no nelaimes. 1938.gada 26.februārī Gustava mākslinieka karjeru un dzīvi partrauca NKVD slepkavas raidītā lode.
Latvijas un citu valstu pilsoņu slepkavības Komunarkā Otrā pasaules kara laikā.
Pēc 1939. gada slepkavību intensitate Komunarkas un Butovas poligonos uz kādu īsu brīdi pierima. Savukārt uzreiz pēc tā, kā PSRS parakstīja tā saucamo Molotva-Ribentropa aktu ar Hitlerisko Vāciju, slepkavību intensitāte Butovā un Komunarkā atkal pieauga. 1939.gada rudenī PSRS okupeja Polijas austrumu daļu, Besarābiju un iebruka Somijā. Sekojoši Piemaskavas nošaušanas poligonos nonāca pirmie šo karu upuri. Uz šejieni tika atvesti un nošauti vairāki Poļu un Rumāņu diplomāti un virsnieki. Vēlāk pēc neveiksmīgām kara operācijām Somijas frontēs Komunarkā tika likvidēti vairaki somu kara gūstekņi, kā arī somu un karēļu komunisti, kuri acīmredzot nepiepildīja šajā karā uz viņiem liktās cerības.
Savukārt līdz ar hitleskās Vāciijas iebrukumu Padomju Savienībā slepkavības Butovā un Komunarkā atkal kļuva par masveidīgu pasākumu. Pie kam par upuriem tad kļuva ne tikai to tautību pārstāvji, kuri piedalījās karā. 1941.gada 10.jūlijā Komunarkas poligonā tika nošauti visi Mongolijas tautas republikas ministru kabineta ministri un tā vadītājs A. Amars, kuri slapeni tika nolaupīti un izvesti uz Maskavu. Savukārt vislielākais skaits ārzemju pilsoņu slepkavību Komunarkā notika 1941.gada rudenī, līdz ar Hitlera karaspēka tuvošanos Maskavai. Tad šeit tika nošauti vairāki Vacijas, Igaunijas, Lietuvas, Rumānijas, Ungārijas un citu valstu sabiedriskie darbinieki, politiķi, diplomāti un kara gūstekņi. Bēdīgs liktenis piemeklēja pat šo valstu, padomju varai lojālos, koministiskos darboņusi. Galu glā kopuma šeit tika nogalinati vairāk kā 60 tautību pārstāvju no 11 valstīm.
Viena no drūmākajam dienām Komunarkas vēsturē bija 1941.gada 16.oktobris, kad šeit tika nošauti 220 cilvēki. Lielākā daļa no šiem ļaudīm bija dažādu valstu diplomātisko un militāro struktūru pārstāvji, kuri nonāca gūstā vai tika arestēti pēc šo valstu nonākšanas PSRS okupacijā. Šinī diena šeit tka nogalinati arī vairāki desmiti mūsu tautiešu starp kuriem bija, gan Latviajs valsts diplomati, gan virsnieki, kā arī vairāki politiskie un sabiedriski darbinieki. Dažus no viņiem es šeit pacenīšos arī pieminēt un sākšu to ar Latvijas republikas diplomatiskā korpusa Maskavā pārstāvjiem. Komunarkā šajā dienā tika nošauti: Latvijas sūtnis PSRS -Fricis kociņš, Latvijas militārais atašejs vēstniecībā Maskavā-Jānis Zālītis, Latvijas diplomāts un iepriekš bijis divkārtējs Latvijas ministru kabineta vadītājs -Hugo Celmiņš.
Tajā pat dienā šeit Komunarkā tika nošauti divi Latvijas armijas dvīziju komandieri: Zemgales divīzijas komandieris – ģenerālis Žanis Bahs un Latgales divīzijas komandieris-ģenerālis Rūdolfs Klinsosns.
Tā pat te tika nošauti vairāki citi ģenerāļi starp kuriem bija Latvijas armijas gaisa spēku komandieris-ģenerālis Jānis Indāns un ģenerāļi: Artūrs Dannebergs, Artūrs Dālbergs, Andrējs Krustiņš, Roberts Kļaviņš, Vilis Spandegs.
Komunarkā tika nošauti arī vairāki Latvijas armijas pulkveži starp kuriem ir tādas spožas tā laikā armijas personības kā: Kārlis Lejiņš, Aleksandrs Kristovskis (nav bildes), Rūdolfs Ceplītis, Jānis Puksis, Jūlijs Rozentāls.
Kā jau iepriekš teicu, šeit tika nogalināti arī vairāki mūsu valsts sabiedriskie aktīvisti starp kuriem, tā pat kā iepriekšējā latviešu likvidācijas procesā, bija vairāki kultūras un makslas pārstāvji. Pāris no tiem es arī pieminēšu. Tā šajā drūmajā 1941.gada oktobra dienā šeit Komunarkā tika nošauts latviešu rakstnieks, ceļotājs un žurnālists, bijušais armijas pulkvedis -Otto Zeltiņš Goldfelds, kura autordarbi tajos laikos tika publicēti vairāku valstu izdevniecībās.
Tā pat šeit Komunarkā, tikai pāris mēnešus iepriekš, tika nošauts to laiku Latvijā ļoti labi zināmais mākslinieks, karikatūrists, aizrautīgs aviācijas etuazists- Sergejs Civinskis, kurš tautā tika saukts par Civi vai Čivi. Šķiet Civis par upuri šeit kļuva dēļ savām karikatūrām par PSRS un komunistiem, kuras tika publicetas neilgi pirms Latvijas nonākšanas padomju okupācijā.
Prologs.
Tā nu esmu jums nedaudz pastāstījis to, ko zinu par Butovas un Komunarkas poligoniem. Tagad pēc nelielas, jeb precīzak sakot pavisam īsas vizītes Komunarkas poligona teritorijā esmu spiests pamest to, jo strādnieki kuri mani šeit ielaida manāmi kļūst bažīgi. Šķiet viņi baidās, ka kāds varētu pamanīt to, ka viņi mani šiet vispār ir ielaiduši un acīmredzot par to viņiem ir iespējamas nepatikšanas.
Patiesībā jāsaka, ka Komunarkas poligona teritorijā šodien neko diži daudz tā arī nav iespejams apskatīt, jo to laiku drūmo notikumu upuru kapa vietas vēl jo projām tā īsti nemaz neesot apzinātas un vēl mazāk tās ir izpetītas. Zināms ir tikai dažu hektāru plašs apvidus, kur tajos laikos drīzāk tika raktas tranšejas, kurās tika aprakti nošautie cilveki. Precīzs kapu vietu izvietojums, kā tas ir Butovas poligonā, šeit nav apzināts un to ir grūti noteikt.Tas tā ir arī tāpēc, ka pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados šeit tika veikta VDK operacija, kuras mērķis acīmredzot bija paslēpt pagātnes grēkus.Tad šurp tika atvesti vairāk kā 50 pašizgāzēju ar granti un atkritumiem, kuri tika izgāzti un pēc tam izlīdzināti Komunarkas poligona mežā. Tad arī šī teritorija tika apjozta ar augsu žogu un dzeloņdrāšu pinumiem.
Jāsaka ka šis žogs vēl jo projām pilda savu funkciju un labi pasargā šo vietu no tā, lai patiesība par šeit notikušajām zvērībām netiktu pilnīgi atklāta. Pie kam man pat šķiet, ka arī pati Krievu pareizticīgā baznīca šodien palīdz slēpt šīs vietas drūmo vēsturi, jo kā savādāk var izskaidrot to, ka tieši baznīca piedalās šīs teritorijas uzraudzībā un ierobežo ļāužu nokļūšanu tajā?
Pie vārtiem jau pamanīju, ka vairāki ļaudis savu bojā gājušo tuvinieku fotogrāfiajas ir izvietojuši uz kokiem, ir poligona teritorijā, ir ārpus tās. Tā pat, mežā pie vārtiem, pamanīju arī noliktus ziedus! Tātad tas liecina par to, ka ļaudīm kuri šeit ierodas pagodināt bojāgājušos ne vienmēr ir iespējams iekļūt Komunarkas poligona teritorijā un tāpēc viņi ziedus, un piemiņas zīmes atstāj mežā pirms ieejas vārtiem.
Vārdi kurus vienā no tiesas procesiem teica A. Višinskis „Paies laiks. Neiredzēto nodevēju kapa vietas aizaugs ar usnēm un balandām, kas paslēps mūžīgi neiredzētos no godīgiem padomju ļaudīm un tautas”.
Šķiet ka to laiku bēdīgi slavenā valsts prokurora Andrēja Višinska, ar kura ziņu un apliecinātu parakstu šeit tika veiktas šīs zvērības, 1938.gada tiesas procesā teiktie vārdi gandrīz ir piepildījušies!
Nav šiet Komunarkā neviena nopietna pieminekļa! Jā ir šeit daži krusti un simboliska piemiņas plāksne tūkstošiem politisko represiju upuriem visā PSRS.
Ir šeit arī piemiņas plāksne jau pieminētajiem nošautajiem Mongolijas valdības pārstāvjiem. Ir arī uzstādīts neliels piemineklis Komunarkā nogalinatajiem Jakutijas (Sahas) republikas pārstavjiem. Tas tik pat kā viss.
Manis prāt visiespaidīgāko noskaņu šeit tomer rada simtiem un varbūt pat tūkstošiem fotogrāfiju, un dažadu sīku piemiņas plāksnīšu, kuras piestiprinātas pie kokiem mežā .
Runājot par piemiņu pārmiju arī dažus vārdus ar manu taksistu Jevgēņiju. Viņš man piekrīt, ka par šejienes notikumiem pēdejā jaikā ir tik pat kā aizmirsuši. Jēl jo vairāk! Jevgēņijs atkārto jau iepriekš dzirdetu frāzi, ka Staļina laiku noziegumi šodienas Krievijā ir zaudejuši aktualitāti.Vēl jo vairāk, Jevgēņijam pat šķiet , ka tie pat tiekot apzinati retušēti! Patreizejā Krievijas vadība esot naska organizēt iespaidīgus pasakumus Otrā pasaules kara veterānu piemiņai. Tiekot godināti miljoniem bojā gājušo šajā karā, tajā pat laika ir pilnīgi aizmirsti miljoniem bojā gājušo Staļiniskā režīma upuru. Jevgēņijs izsakās, ka pareizi būtu ja par godu šiem upuriem arī tiktu rīkotas līdzīgas akcijas, kā piemēram piemiņas gājiens ar nosaukumu „Mūžīgais pulks” (Безсмертный полк), kad ļaudis dodas gājienā nesot savu bojā gājušo un karā dalību ņēmušo tuvinieku fotogrāfijas. Tā pat kā karā arī no komunistiskā režīma represijām bojā ir gājuši miljoniem cilvēku un teroram tika pakļauti gandrīz katra Krievijas pilsoņa tuvinieki, saka Jevgēņijs.
Starp citu! Nesmu arī nekur dzirdējis un lasījis, ka arī mūsu valsts pārstāvji ļoti būtu interesējušies par mūsu nogalinātajiem tautiešiem Butovā un Komunarkā, un citur Krievijā! Labi! Varētu mēģināt saprast, kāpēc šodienas Latvijas vēsturnieki un varas parstāvji ignorē faktu par šeit bojā gājušajiem latviešiem, kuri bija komunisti un padomju varai lojāli. Savukārt to, ka praktisi ir aizmirsti arī šeit nogalinātie mūsu Latvijas brīvvalsts virsnieki un politiekie darboņi, to man ir grūti saprast!
Zinu ka šeit Komunarkā 2002.gadā tika uzstādīta piemiņas zīme nogalinātajiem Mongolijas valdības pārstāvjiem kurus jau tikko pieminēju. Toties simtiem un varbūt par vairāk kā tūkstotim šeit bojā gājušo latviešu piemiņai šeit nekas nav izveidots. Vārdusakot, piemiņas zīmju latviešiem te nav! Es tādas neatradu un cik zinu tādu te arī neesot. Ko vēl piebilst? Nu skumji!
Es patiesībā uzskatu, ka mūsu valsts pārstāvjiem vajadzetu parūpēties, lai vismaz kaut kāda cieņa pret šeit bojā gājušajiem tiktu izrādīta. Kā nekā tie taču ir mūsu tautieši! Pie kam pieminēt vajadzētu visus bojā gājušos, ir mūsu brīvvalsts virsniekus un politisko darbiniekus, ir mūsu tautiešus, kuri bija komunisti un padomju varai lojāli. Tā sacīt, ir jāciena mūsu sarežģītā vēsture!
Tas nu pagaidām arī ir viss, ko vēlējos pastāstīt par šiem diviem, tā saucamajiem poligoniem! Tagad vēlreiz atskatos uz šīs drūmās vietas vārtiem pie kuriem manis prāt labi iederētos līdzīgs uzraksts, kāds rotā mūsu Salaspils koncentrācijas nometnes simboliskos vārtus: „Aiz šiem vārtiem vaid zeme”.
Tā nu pametam Komunarkas poligonu un dodamies atpakaļ Maskavas virzienā. Pa ceļam vienojos ar Jevgēņiju, ka viņš mani aizvedīs līdz Butovas dzelzceļa stacijai no kuras es turpināšu šīs dienas ceļojumu. Kā jau sākumā teicu manos plānos šodien ietilpst divu pilsētu apmeklējums. Butovu un tās apkārtnē esošos drumās vēstures objektus esmu apskatījis, un tagad plānoju doties uz slavenā Krievijas zelta loka piemaskavas pilsētu- Serpuhovu, kurā pavadīšu visu pēcpusdienu un vakaru. Par to ko tur redzēju pastāstīšu jums nedaudz vēlāk, kādā no nākamajiem stāstiem.
Tagad pateicos tiem kuri bija pacietīgi un izlasīja manu stāstu. Uz drīzu redzēšanos!