Pa Igauniju ar vilcienu-Tallina -Paldiski-Johve-Toila

  • 6 min lasīšanai
  • 22 foto

Doma par Igaunijas apceļošanu ar vilcienu man ienāk prātā, ieraugot Latvijas Dzelzceļa uzaicinājumu - apceļo Latviju ar vilcienu. Protams, ka visu Igauniju 3 dienās neapceļosi, tāpēc izvēlamies 2 atzarus - Tallina - Paldiski un Tallina - Narva, kur līdz galam nebraucam, bet izkāpjam Johvē un ar vietējo autobusu aizbraucam līdz Toilai. Līdz vilcienam no sākuma kaut kā jānokļūst, tāpēc sēžāmies Lux Express autobusā, ziemas akcijā biļetes pa 5 euro jau nopirktas labu laiciņu atpakaļ, un dienas pirmajā pusē ieripojam Tallinas autoostā. Viesnīca norezervēta netālu no stacijas, hostelis Fat Margarets, neliels 2 vietīgs numuriņš, koplietošanas virtuve, ir pieejama arī sauna un neliels baseins. Laicīgi norezervējot - 13 eiro no cilvēka. Noliekam somas un dodamies uz Tallinas staciju. Igaunija jau 2014. gadā nomainīja savus pasažieru vilcienus pret jauniem, Šveices kompānijas Stadler Bussnang (Stadler) Polijas rūpnīcā ražotiem elektrovilcieniem un dīzeļvilcieniem - ērti, komfortabli, klusi, ar iekšējo klimata kontroli.

Igaunijas dzelzceļš jau otro gadu pārvadā savus iedzīvotājus ar Šveices uzņēmuma «Stadler Bussnang» piegādātajiem ērtajiem vilcieniem. Šodien ar tādu dodamies ceļā Tallina - Paldiski.

Kasē nopērkam biļetes līdz Paldiskiem. Tā arī līdz galam nesapratu biļešu iegādes sistēmu. Visā stacijā strādā tikai viena kase, un arī tā ir apvienota ar informācijas biroju. Pie kases biļetes nopērkam tikai mēs. Vilcienā vietējie konduktorei uzrāda plastikāta kartītes, kuras viņa nopīkstina. Nelielās stacijās ir tikai gari peroni ar vilcienu sarakstu - laikam jau darbojās kāda iekšējā sistēma, kas atvieglo vietējiem iedzīvotājiem dzīvi

Pēc sundas izkāpjam Paldiskos. Paldiski ir ostas pilsētiņa Pakri pussalā Igaunijas ziemeļu pusē, kādreizējā Padomju Savienības armijas bāze, kodolzemūdeņu mācību centrs. Tikai 90- gadu sākumā Paldiski kļuva pieejama apskatei. Lai arī Paldiski ir bijusī armijas pilsētiņa, tā nav kļuvusi par rēgu pilsētu. Ir pamestas vietas, bet kopumā pilsēta dzīvo. Šoreiz gan mūsu mērķis nav pati pilsēta, bet aiz pilsētas esošo kaķakmens klinšu apskate. Kaut cik sakarīgas Paldiski kartes mums nav, informācijas centra šeit arī neesot - tā mums stāsta vilciena konduktores, ar kurām uzsākam sarunu uz vilciena perona . Mūsu vēlmi aiziet līdz Pakri pussalas klintīm viņas uztver skeptiski - tas neesot iespējams, tur varot tikt tikai ar kuģīti. Ja mēs te nebūtu pirms gadiem septiņiem ar autobusi braukuši skatīties leduskritumus, varbūt arī noticētu, bet skaidri atceramies, ka autobusu ar kuģi nekur neveda. Tā nu paļaujamies uz saviem spēkiem un atmiņu, un dodamies uz priekšu. Izejam cauri pilsētai, garām ostai, turpinām ceļu pa pļavām gar meža malu, apkārt neviena cilvēka. Beidzot pretīm nāk vietējais ar sunīti - pajautājam viņam - kā var tikt līdz jūras krastam. Viņš apmulst, un saka, ka līdz jūrai mēs netiksim, šeit esot stāvkrasts. Bingo! Pēc pāris metriem mežā iegriežas ceļš, kurš norāda uz Pakri pussalas dabas rezervāta teritoriju. Dodamies pa to, līdz mūs sagaida nākošais pārbaudījums - ceļš ir applūdis. Un nevis tā, nedaudz, bet uz metriem trīsdesmit uz priekšu. Abās pusēs ceļam purvaina vieta. Nu ko - novelkam apavus, uzrotām bikses, Velta vēl paņem koku, ar ko pabaidīt pa priekšu peldošo ūdensčūsku un - uz priekšu! Izbrienam un nonākam līdz jūras stāvkrastam - jā, bija vērts!

Vienā pusē saulē vizuļojoša jūra...
Taciņa gar jūras stāvkrastu

Apmēram 2 km noejam pa jūras stāvkrasta taku. VIenā pusē saulē vizuļojoša jūra, otrā - ziedošas savvaļas anemoņu pļavas - tikpat daudz, cik Latvijā pienenes. Tuvojoties ostai, ir iespējams nokāpt lejā. Pakri pussalai ir raksturīgas stāvas kaļkakmens klintis, kuras ir interesantas gan vasarā, gan ziemā, kad no klintīm plūstošie strauti sasalst leduskritumu mežģīnēs. Es bildēju dabasskatus, Velta meklē fosīliju nospiedumus akmeņos.

Kaļakmens iežu atsegumi. Ziemā no kaļķakmens slāņiem plūstošie avoti sasalst un veido neparastus leduskritumus un ledus mežģīnes - gadus septiņus atpakaļ biju te aukstā februāra dienā.
Akmens izjūtas...
Interesanti, cik miljons gadu šai fosīlijai?

Pakri pussalas klintis vietām sasniedz 25 metru augstumu. Ļoti fotogēniska vieta. Pēc pāris stundu kāpelēšanas, atceramies, ka šovakar vēl jātiek atpakaļ uz Tallinu. Atkal izlīdz vietējie - parāda šauru taciņu starp klintīm, pa kuru caur ziedošu ceriņu laukiem var iziet pa taisno uz pilsētu. Vietējā veikalā nopērkam kaut ko ātrajām vakariņām un pēc stundas esam atpakaļ Tallinas stacijā. Uznāk nostaļģiskas atmiņas - kā mēs studiju gados ar nakts vilcienu braucam uz Tallinu notriekt stipendiju...Nolemjam, ka šovakar Vana Tallinu ar šampanieti nejauksim, bet vienu sidru gan paņemsim...

Nākošās dienas rīts uzaust vairs ne tik silts un saulains, pa nakti nedaudz lijis. Kopējā virtuvītē uzvāram kafiju, paēdam brokastis, pasakam attā šai vietai un atkal dodamies uz staciju. Vilciens Tallina - Narva dodas ceļā plkst. 9.00. Iekāpjam vilcienā, konduktore, pārbaudot, mūsu biļetes, palūdz mūs pāriet uz nākošo vagonu - šis esot 1.klases vagons, bet mūsu biļetes esot 2.klases vagonam paredzētas. Pārejam, bet līdz pat šim brīdim neesmu sapratusi, ar ko pirmās klases vagons atšķīrās no otrās klases - pilnīgi identiski. Ārā šodien nedaudz vēsāks, un vilcienā vakardienas kondicioniera vietā nemanāmi ieplūst siltums. Ainavas aiz loga tādas pašas kā Latvijā - pļavas, meži. Pēc 2 stundām izkāpjam nelielā Igaunijas pilsētiņā Johvi. Interesantākais, ko šeit apskatīties, ir pilsētas promenāde ar dzērveņu formas un krāsas lampām, krēsliem un ūdens strūklaku. Stundu paklīstam pa pilsētiņu, izstaigājam promenādi, apskatām Jehvi baznīcu, pie kuras ieejas atrodas interesantas formas STOP zīme, un tad jau pienāk vietējais autobuss uz mūsu šodienas ceļa mērķi - Toilu.

Pa ceļam uz Toilu iegriežamies nelielā Igaunijas mazpilsētiņā - Jehvi. Jehvi pilsētas promenāde izceļas ar dzērveņu lampam un krēsliem...
...ar dīvaini izlocītām iebrauktaizlieguma zīmēm...

Vēl pirms gada Toilas vārds man neko neizteica, līdz pagājušā gada pavasarim, kad atgriezos no Narvas, ekskursijas vadītājs uz pusotru stundu ieveda Toilas Oru parkā. Tieši tik daudz, lai āķis būtu lūpā un rastos ideja atceļot uz šejieni ilgāk. Toila ir maza pilsētiņa Somijas jūras līča piekrastē ar vienreizēju Oru parku, kas atrodas Pihaje upes ielejā, dabas takām, akmeņainu, nedaudz pirmatnīgu pludmali un iespēju relaksēties SPA viesnīcā augstā jūras krastā. Viesnīcā ierodamies pusdienlaikā. Pašlaik GISMETEO laika prognozes strādā ar apskaužamu precizitāti - kā jau tika solīts, sāk līt lietus. Noliekam somas un dodamies uz pirts kompleksu "Termi" - visas iespējamās 5 veidu pirtis - sausās , slapjās, sāls pirts, infrasarkanā, aromterapija, burbuļvannas, vairāki baseini, svaigi spiestas sula kafejnīcā. Uz jumta uzcelta guļbaļķu pirts, blakus burbuļvanna ar vēsu ūdeni. Šobrīd pat ļoti patīkami gulēt siltā baseinā, un skatīties, kā lietus sitas pret logu. Pēc pāris stundām lietus ir mitējies, un mēs dodamies izpētīt apkārtni. Noejam lejā uz jūras piekrasti. Atrodamies Somu jūras līča krastā - vietā, kur atrodas viens no Igaunijas iespaidīgakajiem ģeoloģiskajiem veidojumiem - tā sauktajiem glintiem - stāvas kraujas ar dažādu iežu atsegumiem. Zinātāji pa šo iežu slāņiem var izpētīt Baltijas vēsturi - sākums tā veidošanai sniedzas vairāk kā 500 miljonu gadu vēsturē - arī mēs ik pa brīdim atrodam dažādu fosīliju nospiedumus. Jūras krasts akmeņains, izskaloti koki, saknes, piedzītas akmeņiem, veido skarbu, savdabīgu ainavu.

Atrodam laimes akmentiņus ar caurumiem - es tādu nelielu, Velta tādu - uz pusotra kg, pa caurumu redzams gandrīz viss Somijas jūras līcis. Kurš teicis, ka laime ir viegla ...

Aizejam līdz nelielajai ostai, tur jūrā ietek Pihaje upe - neesmu pārliecināta, vai tas ir pareizais latviskotais nosaukums, bet citu neatradu. Pa upes ieteku kāpjam uz augšu, nonākam Toilas Oru parkā. Toilas Oru parku 19.gadsimtā izveidoja viens no Krievijas bagātākajiem tirdzniecības magnātiem Grigorijs Jeļisejevs. Reiz atbraucis uz šo vietu, tā viņu savaldzināja, viņš šeit izveidoja dabas parku, pieaicinot tā laika labākos speciālistus, uzcēla pili, kurā apmetās uz dzīvi ar savu sievu un bērniem. Tālākais stāsts nepretendē uz vēsturisko patiesību, atstāstu kādreiz gides stāstīto - kādā ballē Jeļisejevs iepazinies ar kādu jaunu un skaistu tirgoņa meitu, iemīlējies un lūdzis sievai šķiršanos, solot atstāt tai visu mantu. Sieva šķiršanos nedeva, bet mēģināja pārgriezt sev vēnas - izglāba. Otro reizi metās upē, izvilka. Ar trešo reizi pakārās palagos. Jeļisejevs mēnesi pēc sievas bērēm apprecējis jauno meiteni un uz visiem laikiem devies prom no šīs vietas. 1935. gadā trīs Igaunijas rūpnieki nopirka šo pili un uzdāvināja to valsts prezidentam vasaras rezidencei. Diemžēl kara laikā pils tika pilnīgi nopostīta un netika atjaunota. Palikusi tikai skaistā skatu terase ar skatu uz jūru.

Oru parku 19.gadsimtā izveidoja viens no Krievijas bagātākajiem tirdzniecības magnātiem - Grigorijs Jeļisejevs.
Oru parks atrodas Pihaje upes ielejā.

Šodien Toilas Ori parkā ir izveidotas dabas takas ar daudziem apskatāmiem objektiem -ieeju sargā divi balti lāči, no Raganu meža paviljona augstā jūras krastā redzams vai viss jūras līcis, no skatu terase paveras Pihajes upes ielejas skati un jūra, parkā ir ozolu aleja, aug dažādu veidu koki un krūmi.

Paliek vēls, dodamies atpakaļ uz viesnīcas pusi. Vēlreiz sasildamies siltajos baseinos, paklausamies relaksējošu mūziku sēžot uz pirts lāviņas, un vērojam, kā saule iekrīt jūrā...Apmešanās šaja viesnīcā gan sastāda gandrīz pusi no mana šī ceļojuma budžeta - 42 eiro, bet nevienu brīdi nerodas iespaids, ka tas nebūtu pamatoti

Saulriets no viesnīcas loga

Viesnīcas zāļu tējas bārā izdzeram garšīgu zāļu tēju, nolemjam, ka rīt jau nu gan brokastīs ātrāk par astoņiem nenāksim. Kā tad - 7.15 jau esam sēžam pie galda, 8.15 iesoļojam parkā. Izstaigājam tās takas, ko vēl vakar nepaspējām, nokāpjam lejā pie Pihajes upes, uztaisām upes akmeņu fotosesiju, vēlreiz aizejam līdz jūrai. Ejot uz otru pusi, atrodam apmēram 20 metru garu zilo mālu atsegumu. Dabas veltes jāizmanto, nozieķējam gan seju, gan rokas, stāvam pret saulīti, žūstam...Labi, ka vieta tāda vientuļa, cilvēku nav...Pēc tam turpat stāvkrasta strautiņā mazgājam to visu nost

Sens...

Laiks iet uz priekšu, šodien vēl jātiek atpakaļ līdz Tallinai. Atvadamies no Toilas un braucam atpakaļ uz Johvi. No Johves uz Tallinu šoreiz dodamies atpakaļ ar autobusu, jo vilciens šoreiz nesakrīt ar mūsu izplānotajiem grafikiem. Autobuss nebrauc pa taisno uz Tallinu, bet iegriežas vairākās mazās Igaunijas pilsētās - tā vēl caurbraucot apskatāmies Kohtla Jarvi, Rakveri un vēl pāris pilsētciematus, kuru nosaukumus neiegaumēju. Mūsu autobuss uz Rīgu atiet 22.30. Tallinā mums vēl ir 4 stundas laika, aizejam uz Tallinas LIdo paēst vakariņas, izejam cauri vecpilsētai, aizejam līdz Rotermanni kvartālam, saprotam, ka šobrīd pilsētas dzīve vēl liekas kaut kas attālināts. Viru veikalā izpildām "obligāto" igauņu saldumu iepirkumu programmu un dodamies uz autoostu. Atkal nedaudz paveicās, jo gaidītā Simpls autobusa vietā pienāk lielais Lux Express un pa 3 eiro biļešu cenu tiekam līdz Rīgai. Nu jā, no autostacijas līdz manam mikrorajonam Pandas takša šoferītis gan paprasīja piecīti ...

Bildes manās galerijās.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais