31 diena Dienvidāfrikas Republikā.

Kārlis Ielejs 10.04.2016 25 min lasīšanai

Ceļojuma laiks:

Nokļūšana: no Rīgas uz Romu caur Frankfurti ar Lufthansa. No Romas uz Johannesburgu caur Adisabebu ar Ethiopian Airlines. Atpakaļ uz Romu pa to pašu maršrutu. No Romas uz Rīgu caur Cīrihi ar Swiss International Airlines.

Maršruts un uzturēšanās ilgums galvenajos pieturas punktos: Johannesburg (1 nakts ceļojuma sākumā) - Cape Town (9 naktis) - Mossel Bay (3 naktis) - Oudsthoorn (2 naktis) - Wilderness (2 naktis) - Knysna (3 naktis) - Port Elizabeth (2 naktis) - Durban (3 naktis) - Johannesburg (2 naktis ceļojuma noslēguma daļā) – Pretoria (2 naktis).

Dienvidāfrikas Republikas lielākās pilsētas Johannesburg lidostā OR Tambo International Airport es kopā ar sievu Agru ierodamies 20.01.2016. pēcpusdienā, kur mūs jau sagaida mūsu ceļabiedrene Laura, kura dažas stundas iepriekš šeit ir ieradusies ar Turkish Airlines reisu no Rīgas caur Stambulu. Kad esam tikuši pie vietējās valūtas randu pirmajiem žūksnīšiem, izņemot tos no bankomāta, iegādājamies vietējo mobilo telefonu priekšapmaksas karti. Izmantojot iegādāto karti, sazinamies ar rezervētās naktsmītnes menedžeri, kurš pēc kādam 15-20 minūtēm atbrauc uz lidostu pēc mums un nogādā uz Shoestrings Airport Lodge (http://shoestringsairportlodge.com/). Dienvidāfrika mūs sagaida ar patīkami siltu laiku, ir ap plus 26-27 grādi pēc Celsija un vieglu, atsvaidzinošu lietutiņu, kas neturpinās ilgāk par pusstundu. Pirmais, ko darām, pēc iekārtošanās savā istabiņā, ir dodamies uz tuvāko, vietējo veikalu, kur no melnādainiem, aiz restēm sēdošiem vīriņiem iegādājamies vietējos tomātus un mango vakariņām.

Pēc maltītes ieturēšanas, izmantojot hostelī pieejamo wifi interneta pieslēgumu un savus telefonus, iegādājamies aviobiļetes www.kulula.com rītdienas tālākam lidojumam (agrāk http://www.skywise.co.za/ nopirktās biļetes 21.01.2016. paredzētajam lidojumam vairs nav izmantojamas, jo aviokompānija Skywise Airline jau 2015.gada decembrī kļuvusi maksātnespējīga un pārtraukusi savu darbību).

Cape Town.

Cape Town ierodamies ar lidmašīnu no Johannesburg 21.01.2016. pēcpusdienā. Pilsēta mūs sagaida ar saulainu laiku un gaisa temparatūru virs + 30 grādi pēc Celsija. No lidostas ar My Citi busu nokļūstam pilsētas centrā, kur iekārtojamies Long Street Bacpackers (http://www.longstreetbackpackers.com/) hostelī, pirmo reizi uz 2 diennaktīm izvēloties novērtēt to, kā ir nakšņot dormitorijā (daudzvietīgā hosteļa istabiņā). Pirmo vakaru Cape Town pavadām, pastaigājoties pa pilsētas saulainajām ielām, iepērkot no ielu tirgotājiem vietējos, svaigos augļus – melones, persikus, nektarīnus, banānus, kā arī kādā no tuvākajiem veikaliem iegādājoties vietējā ražojuma vīnu, kas šeit pieejams patiešām plašā sortimentā un par pārsteidzoši zemām cenām, un pēc tam, sēžot hosteļa lodžijā jeb balkonā un vakara saulītē baudot vīnu un augļus, pilsētas centra atmosfēru un patīkami silto laiku.

Nākamās dienas 22.01.2016. priekšpusdienā apskatām ostas rajonu Waterfront, bet dienas otrajā pusē ar kuģīti dodamies Robben Island tūrē, apmeklējot pusstundas brauciena no Cape Town attālumā esošo salu ar bijušo cietumu, kur savulaik Nelsons Mandela pavadījis 18 gadus no kopā 27 ieslodzījuma gadiem. Gids ir viens no bijušajiem politiskajiem cietumniekiem, kurš arī pats šeit gadiem atradies ieslodzījumā. Mēs tiekam ievesti vienā bijušajā cietuma daudzvietīgajā kamērā, kur apsēžamies cietumnieku kādreizējās gultās un klausāmies gida stāstījumu par cietumā pastāvējušo kārtību un sadzīves apstākļiem. Cietumniekiem esot bijušas ierobežotas iespējas saņemt informāciju par ārpuscietuma notiekošo, piemēram, avīzes cietumnieki varējuši iegūt tikai nelegāli, viņi tikuši dažādos veidos pazemoti, cenšoties viņus psiholoģiski sagraut. Ieslodzītie esot tikuši diskriminēti arī pēc savas rases, visskarbākie apstākļi bijuši melnādainajiem cilvēkiem, kas attiecies gan uz pieejamo pārtiku, apģērbu, gultu, veļu, ieslodzījuma režīmu, mazliet labāki soda izciešanas nosacījumi bijuši krāsainajiem ieslodzītajiem. Gida stāstījums ir gana iespaidīgs, emocionāls un šķiet neuzspēlēts. Mums tiek parādīta arī konkrētā, pavisam neliela izmēra cietuma kamera, kur gadiem bijis turēts Nelsons Mandela.

Salā pirmo reizi brīvā dabā redzam arī Āfrikas pingvīnus, kuru sastapšana ir patīkams pārsteigums, jo līdz šim mums nebija ziņu, ka tie dzīvotu arī šeit.

Gan turpceļā uz salu, gan atpakaļceļā uz pilsētu izbaudām lieliskos skatus no okeāna uz Cape Town un Table Mountain. Jāpiebilst, ka tā kā mēs ar Agru bijām aizkavējušies cietumā, mūsu ceļabiedrene Laura tikmēr jau bija pazudusi no salas un arī atkapaļceļa kuģītī vairs nebija sastopama, un viņu neatradām arī ostā pie Waterfront, tur sastopot vien kādas 8-10 dažāda lieluma un vecuma jūras lauvas, kuras labpatikā gozējās saulītē, ik pa laikam draudzīgi parēcot un pacīnoties savā starpā. Kā pēc tam izrādījās, Laura no Robben Island bija aizbraukusi atpakaļ uz Cape Town ar citu kuģīti un pēc tam viena pati aizgājusi atpakaļ uz hosteli.

23.01.2016. rītā kājām sākam ceļu uz Table Mountain. Neko tālu gan nepagūstam noiet, jo mūs līdz pacēlājam (http://www.tablemountain.net/) uz Table Mountain ar savu auto aizved kāds garāmbraucošs padzīvojojis, sirms britu kungs, kurš viņam netīkamās Anglijas ziemas vietā izvēlējies pāris mēnešus pavadīt saulainajā Dienvidāfrikas vasarā. Mēs gan neesam ieplānojuši kalnā braukt ar pacēlāju, tāpēc uz Table Mountain augstākajām virsotnēm pa kalna nogāzēm dodamies pa taku. Saule ceļas arvien augstāk debesīs, laiks kļūst aizvien karstāks, kamēr nogāzes, pa kurām iet taka, paliek stāvākas. Laura mūs ar Agru ir jau pametusi, un redzama vien kaut kur tālumā kādā no takas augstākām vietām, bet drīz vien nozūd pavisam. Pēc kādas pusotras stundas kāpiena (ar dažām īsām atpūtas pauzēm) esam nonākuši Table Mountain virsmā, kur, sastapdamies ar vairāku taku sazarojuma krustcelēm, izvēlamies iet virzienā, kas ved uz Table Mountain visaugstāko virsotni Maclear’s Beacon (1086 m). Ceļš izrādās krietni tālāks nekā mēs to bijām paredzējuši, un, iespējams, vien vēl pēc aptuveni stundas gājiena pamatīgi karstajā saulē esam sasnieguši galamērķi un varam ļauties priekam par apkārtējo ainavu bezgalīgo krāšņumu un nodoties labāko foto kadru meklējumiem.

Kad augstākās virsotnes apkārtni esam gana apskatījuši, dodamies atpakaļ un, tikuši līdz vairāku taku krustcelēm, izvēlamies aiziet vēl arī līdz pacēlāja uz Table Mountain augšējo staciju. Gājiens nav bijis velts, jo šeit paveras dievīgi, pavisam citādi skati uz Cape Town no Table Mountain virsmas nekā no kalna augstākās virsotnes Maclear’s Beacon. Saules karstums kopā ar slāpēm ir kļuvis gluži vai nepanesams, tāpēc prieks ir izmantot iespēju pie pacēlāja esošajā tirgotavā nopirkt dzeramo ūdenii. Lauru neatrodam arī šeit un secinām, ka viņa jau ir devusies lejā no kalna.

Pienākusi ir jau pēcpusdiena un līdz Cape Town centram mums vēl priekšā vairāku stundu gājiens, tāpēc ilgāk nekavējamies un pamazām sākam atpakaļceļu lejup no Table Mountain virsmas. Lejupceļš, iespējams, ka ir vēl grūtāks nekā kāpiens augšup, jo ir iestājies reāli sajūtams nogurums, bez tam, Agrai pēc 2014.gada ceļojuma laikā pa Bolīviju Nāves ceļā gūtās kājas traumas kāja ir vairāk jūtīga pret stipru slodzi un sāpēm un arvien uzstājīgāk sāk atgādināt par tolaik piedzīvoto pāridarījumu. Līdz ar to, kāpjot lejā, stāvākās vietā, Agru atbalstu, viņai sperot katru nākamo soli lejup. Saule sāk virzīties lejup, karstums pakāpeniski mazinās, cilvēku arī takā no kalna lejupvirzienā kļūst aizvien mazāk. Pēc kādas pusotras stundas lēna, spēkus izsmeļoša lejupkāpiena esam veiksmīgi sasnieguši lejā esošo asfaltēto ceļu, pa kuru jau ievērojami ērtākā veidā turpinam gājienu lejup uz Cape Town centru.

Hostelī atgriežamies vien pievakarē izteikti saguruši, bet gandarīti un priecīgi par šodien redzēto un piedzīvoto. Laura jau šeit ir priekšā, un paguvusi ne vien veiksmīgi viena nokāpt no Table Mountain virsmas, atnākt vienatnē uz Cape Town centru, bet arī iepirkties pilsētas veikalos.

Svētdienas 24.01.2016. rītā mūsu iešanas temps nav sevišķi straujš, jo sagurums no vakardienas kāpiena uz Table Mountain liek sevi manīt. Tas gan tomēr mūs netraucē aiziet līdz Cape Town centrālajai dzelzceļa stacijai un ar vilcienu doties nepilnas pusotras stundas ilgā braucienā uz Simon's Town, no kuras pēc aptuveni 3 km veikšanas nokļūstam šodienas brauciena galamērķī – Boulders Penguin Colony. Šeit mēs satiekamies ar aptuveni 2100 Āfrikas pingvīniem, kuri guļ, stāv vai staigā pa pludmali, vai arī peldās okeānā, un ir tik interesanti, piemīlīgi putni, ka tos nekļūst garlaicīgi vērot pat vairākas stundas pēc kārtas. Pirms prom došanās turpat netālu no pingvīniem smiltīs starp krūmiem pamanām arī nelielo dzīvnieciņu dassie.

Atpakaļceļā no Simon's Town ar vilcienu aizbraucam līdz stacijai Muizenberg, kur apmeklējam Muizenberg Beach, ko īpaši raksturo dažādās košās krāsās nokrāsotās pludmales būdiņas. Pēc kādas stundas, iespējams, ar pēdējo vilcienu no Muizenberg stacijas braucam uz Cape Town.

Nākamajā dienā jaunu nedēļu sākam ar braucienu ar taksi uz Kirstenbosh Botanical Garden.(http://www.sanbi.org/gardens/kirstenbosch), kur vairāk kā 4 stundas atpūšamies krāšņā, ļoti labi uzturētā koku, augu, ziedu un putnu paradīzē, kā arī apskatām vienu nelielu ūdenskritumu, kas atrodas kādā dārza nomalē.

Vēlā pēcpusdienā izstaigājam kolorīto, daudz fotografēto Cape Town rajonu Bo-Kaap ar košās krāsās krāsotām, pārsvarā vienstāva vai divstāvu mājiņām.

Sekojošā dienā no rīta no Cape Town ar vilcienu atkal braucam uz Simon's Town, no kurienes ar turpat uz vietas sameklētu privātu transportu dodamies uz Cape Point (http://capepoint.co.za/) un tam gandrīz blakus esošo Cape Of Good Hope. Vispirms nokļūstam līdz Cape Point, kur, atvairot vietējo paviānu (Chacma Baboon) bara uzbrukumu (viens paviāns pēkšņi piecēlies pakaļkājās un, satvēris manu somu, ar spēcīgu tvērienu cenšas to izraut man no rokām, tomēr, nesaņēmis manu piekrišanu sava nodoma realizēšanai, ir spiests atkāptiesJ), pa taku aizejam līdz skatu punktam, kur izvietota vecā bāka, un no kura pa gabalu redzams arī Cape of Good Hope.

Pēc tam, novirzījušies vēl pa citu taku, ejam arī uz Cape Point jauno bāku, kas atrodas vistālākā, kājāmgājējiem piejamā šauras zemes strēles stūrī. Skati un izjūtas ievērības cienīgas, vērojot okeānu un pārējo apkārtni vietā, kur atrodas Āfrikas kontinenta dienvidrietumu vistālākais punkts.

Pēc Cape Point izbaudīšanas 2 stundu ilgumā ar nolīgto busiņu aizbraucam uz Cape Of Good Hoope, kas arī neliek vilties, jo skats uz to gan no tālāka un tuvāka attāluma, un ainavas no tā virsotnes uz okeānu un pārējo apkārtni ir gana pievilcīgas un iespaidīgas, līdz ar to arī šajā vietā uzkavējamies vismaz stundu.

Vēlā pēcpusdienā atgriežamies Simon's Town, no kuras ar vilcienu aizbraucam līdz St Jeams Beach, kas arī lepojas ar košajām, skaistajām pludmales mājiņām līdzīgi kā Muizenberg Beach. Ūdens nav neko pārāk silts, tomēr vēlme pirmo reizi nopeldēties okeānā Dienvidāfrikā ir nepārvarama, līdz ar to St Jeams Beach mēs ar Agru abi nopeldamies. Man pelde ir iepatikusies un pēc īsas pauzes dodos otreiz okeānā un peldos tik ilgi kamēr paliek vēsi. Iznākot no ūdens, un kājām gar okeāna malu ejot uz Muizenburg Beach, paiet vismaz pusstunda kamēr atsilstu un spēju atbrīvoties no drebuļiem. Bet izjūtas un emocijas toties vislabākās. No Muizenberg stacijas ar vilcienu braucam atpakaļ uz Cape Town.

27.01.2016. apskatām Cape Town stadionu, kas celts 2010.gada pasaules futbola čempionātam, kā arī vēl papildus sīkāk iepazīstam Waterfront rajonu. Šodien nepilnas dienas laikā vienā no vietējām bankām veiksmīgi atgūstu vakar bankomāta bojājuma dēļ tajā palikušo (iestrēgušo) bankas karti. Patīkams pārsteigums ir dienvidāfrikāņu bankas darbinieku laipnība un operativitāte.

Laura šodien 28.01.2016. kopā hosteļa Long Street Bacpackers darbiniekiem un dažiem citiem ceļotājiem dodas tūrē uz ūdenskritumiem Cape Town apkārtnē, kamēr mēs ar Agru esam iecerējuši uzkāpt Lion's Head kalna virsotnē (669 m). Jāpiebilst, ka Agra sākumā nepiekrita kāpt Lion's Head kalna virsotnē un tikai pēdējā brīdī šorīt teica: “Jā, es kāpšu!”.

Kāpiens pa labi izveidotu taku ar gleznainu ainavu skatiem visapkārt aizņem apmēram stundu, tomēr atsevišķi takas posmi ir ļoti stāvi, dažviet pat vispār nav nekāda slīpuma, jākāpj kā pa sienu augšā, līdz ar to nepieciešama īpaša piesardzība un arī zināma fiziska piepūle. Faktiski kāpšana iespējama vien ar pa klintīs iestiprinātu metāla kāpšļu, uz kuriem atbalstīties, un ķēžu, pie kurām turēties, palīdzību. Daži gados vecāki cilvēki, sasnieguši visstāvāko, grūtāko un nosacīti kāpšanai riskantāko posmu, pēc brīža pārdomām atsakās no nodoma uzrāpties kalna virsotnē un dodas atpakaļ lejup.

Sasnieguši Lion's Head virsotni, mēs tajā pavadām vairāk nekā 2 stundas, priecājoties par apkārtējiem skatiem uz Cape Town, okeānu, kalniem un ielejām, un cenšoties iemūžināt skaistās ainavas un mirkļus.

Sākotnēji, redzot citus fotagrafējoties uz dažiem pāri klints malām pārkārušamies akmeņiem, mēs šausmināmies par viņiem, bet vēlāk, pieraduši pie augstuma, paši ieņemam vietas uz ekstrēmākajās vietās esošajiem akmeņiem un klintsbluķu malām un cenšamies tikt pie labām bildēm.

Kad esam jau vairāk nekā pietiekami safotografējuši visu iespējamo, turpat kalna virsotnē ieturam vieglas pusdienas. Izskatās, ka ēst vēlas arī šeit mītošie dzīvnieciņi – dassie, kuri ik pa laikam uz brīdi pa gabalu parādās, skraidot pa klints malām, tomēr pēc mirkļa atkal pazūd savās gaitās.

Mums šeit ir arī vēl viena papildus izklaide - ap kalna virsotni lidojošo paraplānu vērošana, sākumā tie ir tikai daži paraplāni, vēlāk pirmajiem pievienojas arī citi, līdz drīz jau skaidrajās un saulainajās debesīs redzam kādus 5-7 dažādu krāsu paraplānus, kas, vējā šūpodamies, ik pa laikam maina gan lidojuma augstumu, gan virzienu, brīžiem pielidojot kalna virsotnei gandrīz pavisam tuvu un pēc tam atkal attālinoties un aizlidojot citā virzienā. Vēlā pēcpusdienā atgriezušies no Lion's Head virsotnes pilsētā, jūtamies izsalkuši un nogaršojam vietējo picu un alu, kas karstajā dienā lieliski remdina izsalkumu un slāpes.

29.01.2016. mums ir vīna, siera un šokolādes tūres (http://www.wineflies.co.za/tours-bookings/) diena ar 5 apmeklējamām vīna darītavām Cape Town netālā apkārtnē: Fairview Wine and Cheese (http://www.fairview.co.za/visit-us/), Villiera (http://www.villiera.com/).

Fairview Wine and Cheese vīna darītava, kurā ierodamies pirmajā, ne vien gatavo vīnu, bet arī audzē kazas un ražo sieru. Pirmais, ko ieraugām šajā vīna darītavā ir kazu “pils” jeb tornis, kurā lepni stāv viena no kazām, kura “pilī” uzkāpusi pa kāpnēm, kas vijas ap torni augšup. Vīna degustēšana notiek skaistās un perfekti koptās telpās, kur tiekam cienāti ar vismaz 6 šķirņu kvalitatīviem vīniem un sieriem, no kuriem par sliktu nav iespējams novērtēt nevienu, to garšas īpašības ir lieliskas. Vīna darītavas vīzītes noslēgumā ir arī iespēja iegādāties gan vīnu, gan sieru.

Nākamā vīna darītava, ko apskatām, ir Villiera, kur mums tiek izrādītas gan vīnogulāju plantācijas, gan vīna ražošanas cehi, pēc kā atkal vērtējam daudz dažādu vīna šķirņu vīnus, sēžot pie galdiem vīna darītavas pagalmā.

Trešajā vīna darītavā, ko apmeklējam, gardi papusdienojam un pēc tam mums tiek izrādītas vīna glabāšanas telpas, kur vīns tiek turēts, sapildīts neskaitāmās, apjomīgās koka mucās. Vīnu ar īpašas ierīces palīdzību mēs izsūcam no koka mucas, pildot to katrs savā glāzē.

Pēcpusdienā apskatām vēl 2 vīna darītavas, apmeklējot vīna pagrabus, kā arī garšojot arvien jaunu un savādāku vīna šķirņu vīnus, kā arī dažādu veidu šokolādes.

Kopumā par visām vīna darītavām var teikt, ka tās izskatījās kā tādas senu aristokrātisku dzimtu muižiņas, kur viss gudru galvu (vīna darītavu īpašnieku un/vai pārvaldnieku) vadībā darbojas ideāli, un prasmīgu un čaklu roku (pārsvarā melnādaino kalpotāju) iekārtots, uzturēts un apkopts perfekti, un piepildīts ar senatnes un nerealitātes auru. Vīna darītavās redzētās ainavas līdzinājās kaut kam no amerikāņu filmās par vergturu laikiem ASV dienvidu štatos redzētā un franču filmās par senām, lauku vīna darītavām rādītiem sižetiem.

Vīna tūres beigu daļā, kad braucam atpakaļ uz Cape Town, vairums tūres dalībnieku ļaujas saldam miegam.

Pēdējo dienu Cape Town 30.01.2016. pavadām, apskatot pilsētas parku Company's Garden, kur priecājāmies par tajā skraidošām un lēkājošām vāverēm un apmeklējam arī kādu tirdziņu ar vietējās mūziķu grupas uzstāšanos.

Pēc nepilnām 10 pavadītām dienām Cape Town varam secināt, ka šī ir visskaistākā pilsēta pasaulē, kādu jebkad esam redzējuši.

Mossel Bay.

Pēc nepilnu 6 stundu brauciena ar autobusu no Cape Town ar mērķi nokļūt vienā no Garden Route pilsētiņām Mossel Bay, autobuss nedaudz pirms pusnakts apstājas pie kāda nomaļus benzīntanka, šoferim paskaidrojot, ka, ja mums vajagot nokļūt Mossel Bay, tad esot jāpāpj laukā šajā pieturā, jo autobuss Mossel Bay neiebraucot. Izkāpuši no autobusa, redzam, ka vienīgais benzīntankā esošais taksis lēnām sāk braukt prom, tā vadītājs, mūsu uzrunāts, saka, ka vairāk nevienu paņemt nevarot, jo viņa auto jau pilns ar cilvēkiem, tomēr no viņa saņemam vismaz vietējās takšu kompānijas vizītkarti.

Aprunājoties ar benzīntanka darbiniekiem noskaidrojam, atrodamies Voorbaai Shell benzīntankā jeb ap 8 km attālumā no Mossel Bay. Sazvanām taksi un pēc kādām 10-15 minūtēm tas būšot klāt. Kamēr mēs tā klīstam pa benzīntanku, tiekam uzrunāti no kāda benzīntankā degvielu uzpildošā auto šofera, kurš, noskaidrojis, ko šeit darām, un kur vēlamies nokļūt, piedāvā mūs tūlīt pat aizvest uz Mossel Bay. Šajā brīdi jau ir paguvis atbraukt izsauktais taksis, kurš izrādās ir tas pats, kurš pirms brīža bija aizvedis pirmo no autobusa izkāpušo cilvēku grupiņu. Mēs pateicamies iepriekš minētajam laipnajam šoferim par piedāvājumu palīdzēt, kāpjam taksī, un, līkumojot pa naksnīgajām ieliņām, braucam uz pilsētiņā rezervēto naktsmītni Mossel Bay Backpackers (http://mosselbaybackpackers.co.za/). Taksists pa ceļam cita starpā mums saka, ka Mossel Bay esot paradīze uz Zemes. Aizvedis mūs līdz konkrētajai hosteļa adresei, taksists aizbrauc prom tikai pēc tam, kad ir pārliecinājies, ka esam uzņemti hostelī.

. Nakamajā dienā nesteidzīgi iepazīstam Mossel Bay, pastaigājoties pa pilsētiņu un vairākas stundas pavadot Santos Beach, peldoties Indijas okeānā, kur ūdens ir pavisam silts, ja salīdzina ar iepriekš novērtēto dzestro ūdeni St Jeams Beach, kas atrodas Atlantijas okeānā nosacīti netālu no Cape Point.

Sekojošajā dienā 01.02.2016. Mossel Bay jau no paša rīta ierodamies kompānijas White Shark Africa (http://www.whitesharkafrica.com) ofisā, kur bagātīgi pabrokastojam un tad ar kuģīti dodamies balto haizivju tūrē. Agra, kuģa aktīvās šūpošanās iespaidā, jau gandrīz paša brauciena sākumā sāk ciest no “jūras slimības”, kas izpaužas kā izteikti nelaba dūša ar visām no tā izrietošajām sekām, līdz ar to viņas iespējas pilnvērtīgi izbaudīt haizivju tūri ir ierobežotas.

Tikmēr kuģītis raitā gaitā traucas uz priekšu un nepilnas pusstundas brauciena ar kuģīti laikā sasniedzam nelielu, akmeņainu salu, kura kopā ar tās apkārtni gluži vai mudž no dažāda lieluma jūras lauvām, kuras aktīvi peldās, pārmaiņus gan ienirst zem ūdens, gan iznirst, citas ik pa laikam arī rotaļīgi lec virs ūdens, kamēr pārējās “lauvenes” laiski guļ uz salas akmeņiem, periodiski radot kliedzieniem un rūcieniem līdzīgas skaņas. Pēc apbraukšanas ap salu, mūsu kuģītis apstājas un tās apkalpes darbinieki sāk gatavoties haizivju pievilināšanai, izveidojot mucā šķidrumu, bagātinātu ar zivju asinīm, galvām, spurām un citām to daļām. Pēc tam pagatavotais šķidrums ik pa laikam tiek liets okeānā ap kuģīti.

Laiks rit, bet haizivis kā nerādās tā nerādās. Laiku īsinām, vērojot jūras lauvas un apkārt lidojošos putnus, kā arī cienājoties ar kuģītī pieejamām uzkodām. Kad ir pagājušas aptuveni divas ar pusi stundas, dodamies atpakaļ uz Mossel Bay tā arī neredzējuši nevienu haizivi. Kompānijas ofisā saņemam pusdienu komplektu iepakojumā, kā arī noskaidrojam, ka sakarā ar haizivju neredzēšanu varam saņemt atpakaļ 30 % no haizivju tūres maksas vai izmantot iespēju bez papildus maksas doties vēl reizi tādā pašā tūrē. Mēs izvēlamies otro variantu un sarunājam jaunu tūri uz nākamās dienas pēcpusdienu.

Vakaru pavadām pastaigājoties pa promenadi gar okeānu, vērojot okeāna viļņus, sērfotājus okeānā, un novērtējot vietējā vīna īpašības.

Nākamās dienas rīta pusē dodamies uz Santos Beach un līdz pusdienlaikam peldamies okeānā. Pēcpusdienā ierodamies White Shark Africa ofisā, papusdienojam un atkārtoti braucam haizivju tūrē. Kuģa apkalpes darbinieki stāsta, ka šodienas rīta tūrē esot redzējuši vienu haizivi. Mūsu pēcpusdienas tūrē diemžēl atkārtojas vakardienas notikumu scenārijs un nevienu haizivi neieraugām. Šodiena no vakardienas atšķiras vien ar to, ka šoreiz, Agra vairs necieš no “jūras slimības” (pirms brauciena ir iedzērusi medikamentu, kas to novērš), līdz ar to var vismaz īsti priecāties par to, ko ir iespējams redzēt, t. sk., par daudzajām jūras lauvām, un kuģītim garām veikli aizpeldošu delfīnu bariņu, delfīniem ik pēc mirkļa iznirstot un palecoties virs ūdens.

Atgriezušies kompānijas ofisā, kā pārsteigumu saņemam vaučeru, kuru uzrādot, gada laikā varam vēl vienu reizi bez papildus maksas doties šādā pašā haizivju tūrē. Mēs izlemjam pagaidām neizmantot šādu iespēju, līdz ar to ar taksi braucam uz autobusu pieturu pie Voorbaai Shell benzīntanka, lai dotos uz mūsu nākamo ceļojuma pieturas vietu.

Oudtshoorn.

“Pasaules strausu galvaspilsētā” ierodamies ar autobusu no Voorbaai 02.02.2016. pievakarē. Brauciena laikā uz Oudtshoorn jau esam paguvuši sākt pakāpeniski iepazīties ar strausiem, redzot tos pa pāriem vai baros uzturamies gar ceļa malām izvietotajos lielos aplokos. Oudtshoorn pilsētiņā iekārtojamies Bacpackers Oasis Shanti hostelī (http://www.oasisshanti.com/). Atlikušajā vakara daļā uzsākam pilsētiņas iepazīšanu, veicot pastaigu pa tās ieliņām, kā arī saplānojam dienaskārtību rītdienai.

Nakamās dienas rītā ar nolīgtu taxi - busiņu braucam uz Cango Ostrich Farm (http://www.cangoostrich.co.za), kur dodamies nepilnas pusotras stundas strausu fermas tūrē, apskatot daudz dažādu šķirņu, lieluma un vecuma strausus. Laura dodas arī īsā izjādē ar vienu no spēcīgākajiem strausiem. Pēc strausu fermu apskates apmeklējam pa ceļam uz Oudtshoorn esošo dzīvnieku parku Cango Wildlife Ranch (http://www.cango.co.za/), kur apskatām gepardus, leopardus, lauvas, to skaitā arī baltās lauvas, krokodīlus, dažādas čūskas, milzīgus sikspārņus, surikātus, pāvus un citus dzīvniekus un putnus. Pēcpusdienā atgriezušies Oudtshoorn, pusdienojot restorānā La Dolce Vita (http://www.thesweetlife.co.za), pirmo reizi nogaršojam strausu gaļas ēdienu, kas pagatavots un garšo nevainojami.

Wilderness.

04.02.2016. rīta pusē no Oudtshoorn ar autobusu ieceļojam Wilderness, kur izvēlamies palikt Wilderness Beach House Bacpackers (http://www.wildernessbeachhouse.com/), kas atrodas vien dažu simtu metru attālumā no Indijas okeāna. Hostelī ievietojamies istabiņā ar skatu uz okeānu, no kuras dzirdama arī okeāna šalkoņa un sajūtams okeāna spirdzinošā gaisa tuvums. Šodien iepazīstam Wilderness centru, papusdienojam restorāniņā un pastaigājamies pa okeāna malu. Peldēties gan šeit nav ieteicams vai gandrīz nav pat iespējams, jo viļņi ir pārāk spēcīgi un lieli, turklāt šajā piekrastē okeānā esot stipras straumes.

Nākamā dienā kājām dodamies uz 3-4 km attālumā esošajiem ieejas vārtiem Garden Route National Park Wilderness Section (https://www.sanparks.org/parks/garden_route/), kurus sasnieguši, pa džungļos, labi izveidotu taku ejam vēl kādus 5 km tālāk uz tur esošo ūdenskritumu, izbaudot atsvaidzinošu peldi zem tā gandrīz 2 stundu ilgumā.

Vakarpusē, atgriezušies Wilderness centrā, ēdot vakariņās teicami pagatavotas un tāpat garšojošas ribiņas restorānā, iepazīstamies ar kādu pensionētu pāri no Holandes, kas ziemas pavada Dienvidāfrikā, pa laikam padzīvojot Cape Town, bet pašlaik īrējot mazu, mājiņu šeit pat Wilderness. Pēc vakariņām, iepirkušies vietējā veikalā, ejam uz savu hosteli, kad pa gabalu kāds māj un kaut ko saka. Nesaprotam, kas gan var māt un uzrunāt mūs, jo neesam ar nevienu pazīstami šajā pusē. Agra tomēr pirmā atpazīst, ka smaidošie cilvēki, kas māj, ir pirms pusstundas restorānā satiktais dzīvespriecīgais pāris no Holandes. Izrādās holandieši mūs aicina uz glāzi vīna viņu īrētajā mājiņā turpat netālu. Tā mēs paviesojamies pāra pašreizējā dzīvesvietā – nelielā namiņā pie paša okeāna krasta, un, sēžot pie galdiņa un, skatoties uz okeānu, novērtējam sarkanvīnu un sarunājamies ar jautrajiem Nīderlandes iedzīvotājiem – kungu un kundzi vecumā starp septiņdesmit astoņdesmit. Viņi stāsta, ka viņiem arī ļoti patīk šī vieta. Vakaros viņi šad tad malkojot vīnu un citreiz ar tālskati vērojot okeānā peldošos delfīnus. Kundze saka, ka viņai parasti pie vakariņām patīkot izdzert glāzi baltvīna, uz ko kungs jokojot retoriski jautā: “Vai tiešām tikai vienu?:)”.

Noslēdzošās dienas Wilderness rītā nodamies mazliet vieglai pasportošanai: pirmā to dara Laura, jau ap 6 rītā noskrienot gar okeānu 8 km, vēlāk arī mēs ar Agru nespējam pretoties vilinājumam skriet gar okeānu pa smiltīm, līdz ar to kopā noskrienam kādus 8 km, un es viens vēl papildus kādus 7 km.

Knysna.

No Wilderness uz Knysna pilsētiņu nokļūstam 06.02.2016. priekšpusdienā ar Wilderness Beach House Bacpackers hosteļa darbinieces vadītu vieglo automašīnu. Mēs ar Agru sēžam automašīnas kravas nodalījumā bez jumta (blakus šoferim ir tikai viena sēdvieta un tajā dodam vietu Laurai), līdz ar to brauciena laikā saņemam pamatīgu spēcīga vēja un stipras saules devu.

Atšķirībā no iepriekšējām apdzīvotajām vietām, kurās plānojām uzkavēties ilgāk, Knysna neesam iepriekš rezervējuši nevienu hosteli. Ierodoties pirmajā pēc Lonely Planet ceļveža noskatītajā potenciālajā naktsmītnē, konstatējam, ka tā tur vairs nefunkcionē, savukārt nākamajos 2 apmeklētajos hosteļos, mums par pārsteigumu, izrādās, ka brīvu vietu nav. Brīvi istabu numuriņi ir vien ceturtajā apskatītajā hostelī Island Vibe (http://knysna.islandvibe.co.za/), kurā tad arī paliekam. Pēcpusdienu izmantojam, iepazīstot Knysna centru, iepērkot veikalos pārtiku un pārliecinoties par tālākā transporta iespējām.

Pēc otrās Knysna pilsētiņā pavadītās nakts no rīta kājām aizejam uz ne mazāk kā 5 km no pilsētiņas centra esošajām Knysna Heads, kas ir stāvas, augstas klintis okeāna malā ar vairākiem skatu punktiem, no kuriem vērojamas lieliskas ainavas uz lejā dārdošo un mutuļojošo okeānu un starp klintīm plūstošu, platu lagūnu. Pēc kādas stundas uzkavēšanās šajās ainaviskajās klintīs, kājām atnākam atpakaļ uz pilsētu un pakavējam laiku Waterfront rajonā, kur pulcējas arī daudz citu ceļotāju, kuriem šeit patīk pastaigāties, iepirkties vai ieturēt maltīti kādā restorānā.

Plettenberg Bay.

No Knysna pilsētiņas ar vienkāršu busiņu kopā ar vietējiem melnādainajiem iedzīvotājiem par simbolisku samaksu nokļūstam Plettenberg Bay 07.02.2016. rīta pusē. Mūsu brauciena galvenais mērķis ir doties roņu tūrē, kuras laikā esot iespējams okeānā peldēties kopā ar ronīšiem. Tā mēs vispirms sameklējam kompānijas Offshore Adventures (http://offshoreadventures.co.za/) ofisu, kur piesakamies uz tuvāko roņu tūri plkst. 13:00. Kamēr gaidām tūres sākuma laiku, atpūšamies tuvāk esošajā pludmalē. Neskatoties uz to, ka laukā ir ļoti karsts laiks, un, ejot pa pludmales smiltīm kāju pēdas pat sūrst no smilšu karstuma, okeānā ūdens ir stindzinoši auksts. Tas arī ir izšķirošais apstāklis, kāpēc šoreiz okeānā papeldos vien īsu brīdi.

Kad pie pludmales esošā restorānā esam papusdienojuši, ejam atpakaļ uz Offshore Adventures ofisu. Diemžēl tur saņemam informāciju, ka šodien okeānā esot pārlieku auksts ūdens un stipri viļņi, lai varētu peldēties kopā ar roņiem, līdz ar to plkst. 13:00 paredzētā tūre nenotikšot un, intereses gadījumā, varot pieteikties un doties šajā tūrē jebkurā citā dienā. Tā kā neparedzēti esam ieguvuši papildus brīvu laiku Plettenberg Bay, vēl kādu papildus stundu pabaudām tuvāko pludmali.

Pēcpusdienā, aizgājuši atpakaļ uz Plettenberg Bay pilsētiņas centru, autobusu atpakaļ uz Knysna tā arī neatrodam, līdz ar to par saprātīgu samaksu nolīgstam kādu privātu auto, ar ko atgriežamies Knysna.

Port Elizabeth.

Pēc nepilnu 4 stundu brauciena no Knysna ar autobusu, šķērsojot Western Cape un Eastern Cape provinču robežu, 09.02.2016. vakara pusē ierodamies Port Elizabeth pilsētā. Aptuveni stundas gājiena laikā no autoostas esam nonākuši izraudzītajā naktsmītnē Hippo Bacpackers (http://thehippo.co.za/), pēc iekārtošanās kurā dodamies ielās iepazīt tuvākos pilsētas rajonus.

Visu nākamo dienu veltām Port Elizabeth pilsētas apskatei kājām: sākam ar pilsētas Donkin Reserve parku ar tajā esošo lielo, balto bāku, pēc tam turpinām ar gājienu uz pludmali, kurā gan ir stipri vējains, viļņi okeānā nav mazi un šeit neredzam gandrīz nevienu peldētāju okeānā, un noslēdzam ar pilsētas pārējās centrālās daļas apskati.

Pilsēta cita starpā izceļas ar to, ka šeit ielās nav automašīnu sastrēgumi, kā arī ielās neredzam baltos cilvēkus, tie pa retam pamanāmi vien pie kāda auto stūres.

Addo Elephant National Park ( https://www.sanparks.org/parks/addo/).

Addo parka iepazīšanai izmantojam Enkosi Travel Tours pārstāvja Sisa (gida un šofera vienā personā) nepilnas dienas tūres piedāvājumu ar starta un finiša punktu Hippo Bacpackers hostelī Porth Elizabeth pilsētā 11.02.2016.

Pēc aptuveni stundas brauciena no hosteļa esam sasnieguši parka vienus no ieejas vārtiem. Kad esam iebraukuši parka teritorijā, pirmais mūsu sastaptais dzīvnieciņš ir miniatūra izmēra bruņurupucītis, kuru gids ir pamanījis uz ceļa.

Turpinot ceļu parkā, drīz sastopamies ar vairākiem milzīgiem ziloņiem, kuri ganās pāris desmitus metru attālumā no ceļa, pa kuru braucam un uz kura apstājamies, lai labāk apskatītu ziloņus. Turpat blakus, gandrīz vai pie ziloņu kājām, pastaigājas kārpaino mežacūku ģimenīte, kas visu laiku kaut ko cenšas atrast, gandrīz nemitīgi rokoties pa zemi.

Pēc kādas pusstundas pa gabalu ieraugām vienu milzīgu ziloni, kurš nāk pa ceļu mums tieši pretī. Gids apstādina auto, izslēdz tā dzinēju un mēs izbaudām pirmo sastapšanos aci pret aci ar nepieradinātu ziloņmilzi, kurš lēni, cienīgi un pašapzinīgi nāk mums arvien tuvāk, līdz beidzot paiet garām mūsu mašīnai vien kāda metra attālumā. Izjūtas interesanti iespaidīgas.

Parka dziļākā vidienē apstājamies pie kāda krūmāju biezokņa, caur kuru izejot, nonākam pie koka sētas un pa tajā izveidotiem caurumiem vērojam pāris desmitu metru attālumā esošos desmitiem dažāda lieluma un vecuma ziļonus. Ziloņu baram, kuram ik pēc brīža pievienojas arvien jaunas ziloņu ģimenes, šeit ir īsta paradīze zemes virsū, kas tam pieejama lielu peļķu jeb dubļu vannu formā, kur dienas karstumā veldzēties, bradājot, viļājoties, plunčājoties, šļakstoties un laistoties ar dubļūdeni. Pēc šīs ziloņu vērošanas vietas braucam vēl dziļāk parka teritorijā, līdz pamanām vēl nekad agrāk neredzēti milzīgu ziloņu baru, kurā pēc gida vārdiem, iespējams, ka varētu būt pat ap 300 ziloņu, starp kuriem ir arī daudz jauno zilonēnu, daži pat pavisam maziņi, iespējams, vien ap 6 mēnešu vecumā. Ziloņu bars ir vien kādu 15-20 m attālumā no ceļa, kur novietota mūsu automašīna, turklāt ziloņi visu laiku ir kustībā, pārvietojas šurp un turp, viļājās un plunčājas lielās dubļu peļķēs u.t.t. No auto laukā kāpt nedrīkst, jo ziloņi mašīnas uztverot kā ierastu apkārtējās ainavas sastāvdaļu, savukārt ainavā nepierastā cilvēka parādīšanās iespaidā ziloņu rīcība varot kļūt neprognozējama. Šo iespaidīgo, majestātisko dzīvnieku baru varētu vērot stundām, bet laiks jau ir pāri pusdienlaikam, tāpēc pēc bariņa zebru (Burchells Zebra), kuras turpat netālu no ziloņiem ganās, apskates braucam tālāk. Parkā mums izdodās vēl redzēt dažādus putnus, t. sk. Secretary Bird, un strausus, dažu antilopju šķirņu pārstāvjus, to vidū Kudu un Red Hartebeest, kamēr nevienu no parkā nelielā skaitā mītošajiem lauvām un bifeļiem mēs nesastopam.

Durban.

KwaZulu-Natal provinces lielākajā pilsētā ierodamies agrīnā rīta stundā pēc nakts brauciena ar autobusu no Port Elizabeth. Ceļu no pilsētas autoostas uz potenciālo naktsmītni atrodam ar Google Maps palīdzību un pēc mazliet vairāk nekā stundas pastaigas esam sasnieguši Tekweni Bacpackers (http://tekwenibackpackers.co.za/) hosteli.

Kad esam nolikuši somas savā hosteļa istabiņā, steidzamies sākt pilsētas iepazīšanu, vispirms izdarot vietējo dārzeņu, augļu, ogu un svaigo augļu sulu pirkumus tuvākajās tirdzniecības vietās. Pēc maltītes ieturēšanas ejam uz netālu esošo Battery Beach, kur izbaudām peldēšanos kopā ar daudziem vietējiem iedzīvotājiem, kuriem, kā izskatās, šāda nodarbe patīk ne mazāk kā mums. Peldēšanās gan atļauta tikai samērā šaurā, iezīmētā pludmales daļā un šeit ir lieli, spēcīgi viļņi, tomēr tas nemazina prieku, jo ūdens šeit ir vissiltākais Dienvidāfrikā, pludmale ir sakopta un tīra, un apkārt smaidīgi, jautri, laimīgi cilvēki. Pludmale ir ne vien norobežota, bet arī uzraudzīta, un, ja kāds no peldētājiem aizpeld pārāk tālu no krasta, vai arī sākt peldēt ārpus norobežotās teritorijas, pludmales uzraugi ar skaļruņu palīdzību nekavējoties uzstājīgi aicina pārtraukt šīs darbības.

Nākamajā dienā Durban pilsētā veicam pārgājienu tūri pa tās centrālajiem rajoniem, apmeklējam vairākus tirgus, t. sk. Essenwood Flea Market, kur liela daļa no tirgotājiem ir indiešu izcelsmes, un Victoria Market, kā arī noslēgumā izstaigājam Beachfront, kur viena pie otras izvietojušās pilsētas pludmales, netālu no kurām izvietoti dažādi atrakciju parki un nelielas tirgotavas.

Zulu ciemati.

Valentīndienas 14.02.2016. rītā no sava hosteļa Durban pilsētā dodamies nepilnas dienas tūrē uz zulu ciematiem. Gids (šoferis) izrādās ātruma cienītājs, jo jau brauciena pirmajās 5 minūtēs, tiklīdz ticis uz lielāka ceļa, strauji palielina braukšanas ātrumu līdz tas sasniedz ap 120 km stundā un vēl pēc brīža jau brauc ar ātrumu 130-140 km stundā un šādu ātrumu saglabā kamēr vien nebeidzas lielā šoseja. Zulu ciematu apvidū, kas atrodas kalnainā apvidū, nokļūstam jau pa mazākas nozīmes, šauriem ceļiem, arī pa kuriem gids cenšas demonstrēt savas ātras braukšanas prasmes.

Zulu ciemata apskatei, mums tiek piešķirts vietējais gids, kurš mūsu grupu, kurā bez mums vēl ir 2 amerikānietes, viena no Čikāgas, otra no Aļaskas, dienas gaitā izvadā pa ciematu, stāstot par zulu vēsturi, tradīcijām, paražām un sadzīvi. Vietējais gids stāsta, ka pēc zulu tradīcijām tiekot uzskatīts, ka laulībā krāpšana iespējama vien no sievas puses, vīrietis “nekrāpjot”.

Ciematā apmeklējam arī svētdienas dievkalpojumu, kuru notur pašapzinīgs mācītājs ar izteikti skaļu, dobju balsi, kurš vienlaicīgi pildot arī ciemata dziednieka pienākumus. Dievkalpojumā gan redzam vien sievietes, pusaudžus un mazākus bērnus. Gids paskaidro, ka uz baznīcu pamatā nākot tikai sievietes, līdzi ņemot vien bērnus. Vīrieši uz baznīcu parasti nenākot, tā vietā viņi izvēloties pavadīt laiku atpūšoties, piemēram, skatoties kādu futbola spēli vai citu sporta spēli. Pēc ciemata iepazīšanas pusdienas mums tiek pasniegtas gida (šofera) mājās, kas atrodas kādā citā, blakus esošā zulu ciematā. Gida (šofera) mājās redzami ne vien vairāki mazi bērni, bet arī vairākas jaunas sievietes, starp kurām, iespējams, ka ir ne viena vien gida sieva, ņemot vērā to, ka zulu tautības vīriešiem var būt vairākas sievas, ja viņi spēj tās atļauties.

Johannesburg.

Iespējams, ka vienā no pasaules bīstamākajām pilsētām Johannesburg ierodamies 15.02.2016. pēcpusdienā ar aviokompānijas South African Airways reisu no Durbanas. Stundu ilgais lidojums ir patīkams, tā laikā tiek pasniegtas arī vieglas uzkodas un atspirdzinoši dzērieni. No OR Tambo International Airport uz iecerēto nakšņošanas vietu Moboneng rajonā nokļūstam ar taksi.

Pēc iemitināšanās mūsu izraudzītajā hostelī Curiocity Bacpackers (http://www.curiocitybackpackers.com/) nekavējoties dodamies pastaigā pa tuvāko apkārtni pilsētā. Laura, izmantojot Google Maps, jau ir paguvusi atrast, kur ir tuvākais lielveikals, līdz ar to mēs veikli atrodam, kur tikt pie uzkodām un kaut kā dzerama, sapērkamies un nekavējamies atgriezties hostelī pirms vēl nav satumsis.

Vakarā saulrietu sagaidām, sēžot hosteļa 2.stāva lodžijā ar skatu uz pilsētas ielām, vakariņojot un notestējot gan Dienvidāfrikas sauso baltvīnu, gan arī sauso sarkanvīnu.

Nākošajā dienā, kad vienai no mūsu hosteļa darbiniecēm pastāstām, ka šodien ar mērķi iepazīt pilsētu plānojam doties pastaigā pa Johannesburg ielām, viņa mums, izskatīdamās izbrīnīta, pārjautā, vai mēs patiešām esam pārliecināti, ka vēlamies nevis braukt ar auto, bet gan kājām doties iepazīt pilsētas centru? Bez tam, viņa piebilst, ka viņa mums labāk rekomendētu minētajam mērķim izmantot taksi. Mēs gan zinam, ka vēlamies pilsētu iepazīt tieši pastaigas veidā, ko arī šodien darām. Apmeklējam dažādus veikalus, izstaigājam arī kādu palielu tirgu, kur, kā izrādās, gandrīz vai vairums tirgotāju, pēc viņu vizuālā izskata vērtējot, ir arābu tautības pārstāvji. Atpakaļ nākot, pēcpusdienā pusdienojam ielas malā izvietotojā ēstuvītē Chesa Nyama (http://www.chesanyama.co.za/), kur mums tiek pasniegts ēdiens ar vislieliskākajām garšas īpašībām.

Soweto.

17.02.2016. no sava hosteļa Curiocity Bacpackers organizētā tūrē ar busiņu dodamies Johannesburgas priekšpilsētas Soweto tūrē, kas vēsturiski bijis viens no galvenajiem melnādaino Dienvidāfrikas iedzīvotāju pretestības cīņas pret aparteīdu centriem, kur savulaik dzīvojis Nelsons Mandela un kur joprojām dzīvojot arī viņa bijusi sieva Vinnija Mandela. Vispirms mēs tiekam aizvesti uz Soweto vecāko un trūcīgāko rajonu Kliptown, kur nabadzība ir acīmredzama, dzīves apstākļi nožēlojami, toties cilvēki sastopami dzīvespriecīgi un smaidīgi. Apmeklējam arī Kliptown bērnudārzu un sākumskoliņu, kur čalo desmitiem maziņi un pavisam maziņi, melnādaini bērniņi.

Tūres turpinājumā pārbraucam uz Soweto vidusšķiras rajonu Orlando West, kas ir ļoti sakopts, un kur redzam arī daudzas pieklājīga izskata privātmājiņas ar auto to pagalmos vai pie to vārtiem. Šeit apskatām arī īpašumu, aiz kura sētas esot izvietota jau iepriekš pieminētās Vinnijas Mandelas māja. Pašu māju gan mēs nespējam ieraudzīt, jo žogs ir tik augsts, ka aiz tā redzēt praktiski nevar neko.

Dažus kilometrus tālāk apskatām arī Nelsona Mandelas māju (http://www.mandelahouse.co.za/), kurā tagad iekārtots muzejs. Orlando West rajonā kādā bārā, dzerot no māla podiņa, notestējam arī vietējo, tradicionāli gatavoto alu. Tūres finiša daļā pa gabalu apskatām Soccer City stadium, kur 2010.gadā norisinājies pasaules futbola čempionāts, kā arī aplūkojam agrākās elektrostacijas torņus Orlando Towers (http://www.orlandotowers.co.za/), kas skaisti apgleznoti un tagad esot kļuvuši populāri kā lēkšanas ar gumiju vietas.

Pretoria.

Dienvidāfrikas Republikas administratīvajā centrā Pretoria nokļūstam ar vilcienu Gautrain (http://www.gautrain.co.za/) no Johannesburg Park Station 17.02.2016. pievakarē. Vilciens ir ļoti moderns, ērts, sakopts un tīrs, pa ceļam redzamas skaistas ainavas un brauciens ir neilgs un patīkams.

Mēs izkāpjam Gautrain vilciena līnijas noslēdzošajā stacijā - Hatfield Station, kas ir nākamā pietura aiz Pretoria Station. No stacijas nepilnas pusstundas laikā aizsoļojam līdz hostelim Pumbas Bacpackers (http://www.pumbas.co.za/). Noliekam mantas savā hosteļa istabiņā un steidzamies iepirkt vīniņusJ.

Mūsu priekšpēdējā dienā Dienvidāfrikā 18.02.2016., veicot kārtējo pārgājienu, iepazīstam Pretoria pilsētas centrālos rajonus. Vispirms apskatām Dienvidāfikas Republikas prezidenta un valdības ēku kompleksu Union Buildings (http://showme.co.za/pretoria/tourism/the-union-buildings-pretorias-favourite-landmark/, www.thepresidency.gov.za/) un turpat mazliet zemāk parkā esošo 9 metrus augsto Nelsona Mandelas bronzas statuju. Union Buildings ēku komplekss ir milzīgs un cieņu izraisošs. Liekas, ka no jebkad jebkur redzētajām prezidenta pilīm un valdības ēkām šis prezidenta un valdības ēku komplekss ir visskaistākais un iespaidīgākais.

Turpmākā dienas gaitā veltām laiku dažādu veikalu apmeklējumiem, kā arī apskatām Church Square, kur aparteīda laikos noticis gandrīz vai ikkatrs valdošā balto cilvēku mazākuma organizēts, nozīmīgs pasākums. Church Square centrā ir bijušā Dienvidāfrikas vadītāja Paul Kruger statuja, kas šobrīd ir norobežota aiz 2 žogiem, kas veidoti no metāla stieplēm un drātīm. Žogi ir piemesti gandrīz pilni ar dažādiem atkritumiem, arī žogu priekšā samesti dažādi papīri, tukšas pudeles un tukši pārtikas produktu iepakojumi, kamēr apkārt esošajos zālājos sēž vai gulšņā melnādainie cilvēki. Paejot garām šim piemineklim, ir sajūtams, ka melnādainiem cilvēkiem šīs statujas esamība izraisa visnegatīvākās emocijas, un, ja vien nebūtu šo 2 žogu, piemineklis visdrīzākais būtu apgānīts, to nokrāsojot ar krāsu, aprakstot ar nievājošiem uzrakstiem u.t.t., vai pat nogāzts no sava postamenta.

Kad pa vienu no pilsētas plašajām ielām ejam atpakaļ uz hosteli, no vairākām pavisam tuvu, mums no mugurpuses garām aizbraucošām mašīnām melnādaini cilvēki pamatīgi skaļi kaut nokliedz, cik noprotams, kliedzienus adresējot mums, pēc tam paši par to skaļi uzjautrinoties.

Noslēdzošajā dienā Dienvidāfrikā 19.02.2016. no Pretoria pilsētā esošās stacijas Hatfield Station ar Gautrain vilcienu aizbraucam uz OR Tambo International Aiport, no kuras pēcpusdienā ar Ethiopian Airlines reisu dodamies prom no Dienvidāfrikas Republikas.

Nobeiguma piebildes.

Ceļojums uz Dienvidāfrikas Republiku neapšaubāmi ārkārtīgi iedvesmoja un radīja vispozitīvākās izjūtas un emocijas, kādas vien iespējamas, pārsteidza Dienvidāfrikas unikalitāte (šī zeme pilnībā atšķiras no jebkuras citas no mūsu līdz šīm redzētajām valstīm), dabas krāšņums un savdabīgums, valsts attīstības augstais līmenis, cilvēku izteiktā laipnība, pieklājība un tajā pašā laikā vienkāršība.

Vienlaicīgi zināmā mērā negaidīti bija konstatēt, ka baltie un melnādainie iedzīvotāji joprojām pārsvarā dzīvo samērā nošķirti, pārsvarā pat iepērkas dažādos veikalos un apmeklē dažādus restorānus, atpūtas un izklaides vietas, kas īpaši spilgti pamanāms Cape Town.

Ceļošanu pa šo valsti vēl patīkamāku darīja arī pašlaik esošais zemais Dienvidāfrikas valūtas randa kurss pret euro, kā iespaidā jebkura pirkuma veikšanai Dienvidāfrikā līdzīgas pirkuma summas randos apmaksai nepieciešama ievērojami mazāka summa euro nekā pusgadu vai gadu atpakaļ.

Nebūs pārspīlēti teikt, ka šī zeme atstāja tik labu iespaidu, ka, iespējas gadījumā, uz to varētu ar prieku doties pat strādāt un dzīvot.

Dienvidāfrika ir pārāk liela, krāšņa un ar ievērības cienīgiem apskates objektiem pārpilna, lai visas tās skaistākās un nozīmīgākās vietas varētu paspēt redzēt viena mēneša ilga ceļojuma ietvaros, tāpēc šī ir tā zeme, uz kuru noteikti ir vēlme atgriezties vēl, lai tajā turpinātu iepazīt tās vietas, kuras apskatīt šajā reizē vēl neizdevās pagūt.

No 19.01.2016. līdz 20.02.2016.