‘’Gulbīti, gulbīti, aizved mani uz laimīgo zemi!’’
|
Ilze Baiža
|
‘’Gulbīti, gulbīti, aizved mani uz laimīgo zemi!’’ tā reiz vēlējās Sprīdītis savos dzīves meklējumos, un, ja salīdzinu sevi ar A. Brigaderes radīto tēlu, tad droši varu apgalvot, ka esmu tikai sava ceļojuma sakumā. Par savām mājam esmu dēvējusi Latviju, Beļģiju, Spāniju, Portugāli, Lielbritāniju, un pieļauju, ka kaut kad nākotnē šajā sarakstā pievienosies vēl kāda cita valsts, bet šodienas ‘atkal redzēšanās’ lika par šo to aizdomāties.
Manu onkuli (vecmāmiņas brāli) Pēteri Emīlu Odiņu no Latvijas aizveda karš. Viņš tika iesaukts vācu leģionā – izvēle toreiz bija vienkārša –ej karot, vai tiec nošauts. Onkulis tajā laikā saimniekoja ‘Sijēru’ saimniecībā un noteikti nebija pat murgojis, ka savus pēdējos dzīves gadus pavadīs Kanādā, taču liktenis darīja savu. Viņš pārdzīvoja karu, un vēlāk nokļuva Birtu kara ieslodzīto nometnē Beļģijā. Pēc atbrīvošanas onkulis vairākus gadus pavadīja Lielbritānijā, bet par spīti tam, ka bija labi iekārtojies darbā par auto mehāniķi, visu pameta un devās tālāk uz Kanādu. Viņam bija bail par savu dzīvību, par to, ka Padomju savienība pārņems visu Eiropu.
Šodien Pēteris Emīls Odiņš atdusas Jorkas kapsētā, Toronto. Uz viņa piemiņas plāksnes ir iegravēts uzrakts: ’Dusi saldi svešā zemē’, uz kura veidojas paliela asaru peļķe. Gribas turēties, gribas būt stiprai un neraudāt, tāpat kā to darīju savas mīļās vecmāmiņas bērēs, taču nesanāk. Asaras pašas birst kā lietus lāses , un kaklā iesprūst mučkulis emociju. Gribot, negribot aizdomājos par sevi, kāda izskatīsies mana kapu plāksnīte, kur tā būs un vai tā vispār kaut ko teiks par Latviju? Vai esmu vispār piederīga Latvijai? Vai mana spītība nepārdot ‘Sijērus’, kurus esmu mantojusi, lai ari kā ietu, ir tikai pašapmāns? Vai tas, ka vairāk runāju svešvalodā kā Latviešu melē jau visu nav pateikusi? Vai panākumi ārzemēs nav aizmiglojuši manas acis?
Un pakrūtē turpina spārdīt, turpina jaukt gaisu, bet te pēkšņi iestājas miers. Es saņemu savu atbildi - es taču esmu tikai Sprīdītis, kas devies ceļojumā un meklē savu laimīgo zemi, un lai arī kurā Pasaules malā stāvētu mans kapakmens, manai ģimenei vienmēr būs gabaliņš zemes Latvijā, ko saukt par savējo. Atcerieties, mežs ir atjaunojams resurss – ne viena vien māja var tik uzcelta, ja spītīgi tura savu solījumu un apdomīgi rīkojas. Vai es tur atgriezīšos, to rādīs laiks, bet dzīve ir tikai viena, tāpēc esi kā ūdens pile Niagāras ūdenskritumā un uzbūvē savu varavīksnes tiltu, kas vizuļo putna lidojma augstumā.
