F1 Lielbritānijas Grand Prix

Aivis Vaļulis 04.03.2016 8 min lasīšanai 15 foto

Kamēr jaunā F1 sezona jau tepat nepacietīgi mīņājas aiz stūra, laipni aicināti vismaz virtuāli piedalīties manā ceļojumā uz F1, uz Silverstonas posmu...

Nav nemaz saprotams, kāda bumbuļa pēc lai kāds no Latvijas aizrautos ar F-1. Ne latviešiem kādreiz ir bijis kāds F-1 braucējs, ne tuvāko tūkstoš kilometru apkaimē notiek kāds posms, galu galā – kas tas par sporta veidu, kur vispār tik kādi divi desmiti miljonāru piedalās, un tie paši noriņķo viens aiz otra vilcieniņā pa trasi, cīņas nekādas, intrigas nekādas. Jā, bet man patīk, un, ja patīk, tad visi pretargumenti sašķīst drupās. Skatos sacensības jau gandrīz gadus divdesmit, sekoju aktualitātēm, ceļos rīta agrumā četros, lai redzētu Austrālijas posmu, vēlā vakarā gaidu Brazīlijas posmu, trīs tukšie F-1 ziemas pārtraukuma mēneši velkas bezgala gari.

Kārtīgam līdzjutējam jāapmeklē kāds posms arī klātienē. Šī domu iekšēji sevī tiku auklējis jau ilgus, ilgus gadus. Vienmēr gan varēja atrast iemeslus to nedarīt - nav naudas, nav laika, nav uzņēmības utt. Apmeklēt F-1 posmu tomēŗ nav gluži aiziet uz kādu "Dinamo" vai FC "Daugava" spēli. F-1 tomēr druscīt dārgāk un trases neatrodas tepat divu tramvaja pieturu attālumā. Tomēr agrā ziemā nolēmu, ka beidzot tak vajag saņemties un ielikt savu kāju šai miljonāru un pāris miljardieru tusiņa durvīs.

Uz kuru posmu doties? Kopā pieejamas 19 sacensības, pārāk tālu uz Āziju vai Ameriku gan nepietiek dukas traukties, tad nu jaizvēlas kāds no 7 Eiropas etapiem. Bet uz kuru? Kā lai izvēlas? Katrā ir kāda odziņa, kāds pluss, kapēc tieši tas būtu jāizvēlas. Beigu beigās izvēle krīt uz Lielbritāniju, uz Silverstonas trasi. Tieši šeit oficiāli notika pats, pats pirmais F-1 posms, šeit notikušas sacensības gandrīz katru gadu ar pāris izņēmumiem, arī pašam, savulaik spēlējot datorspēles, tieši šis posms bija visinteresantākais, kurā daudzreiz izcīnīju savas virtuālās uzvaras vai citreiz lēju zaudējuma asaras.

Braukšu viens pats, jo atrast līdzbraucēju, kura vēlmes un finansiālās iespējas sakristu ar manējām – neiespējami. Šeit jāpiemin, ka tai brīdī ne reizi nebiju bijis ārzemēs, nebiju lidojis, nebiju ne reizi viesnīcā apmeties, nemāku ne lidmašīnas biļeti sūtīt, ne viesnīcu rezervēt, kur nu vēl F-1 biļeti iegādāties. Tak tāds kā dunduks. Tāpēc drusku sabijos no ceļojuma grandiozuma un nolēmu izmantot tūrisma aģentūras pakalpojumus. Lai viņi man visu pasūta, sasūta, rezervē, saplāno, es noskaitu skanošo, un lidoju tālēs zilajās. Jā, plāns labs, tik gandrīz izgāzās, vēl nesācies, jo no visām daudzumdaudzajām tūrisma firmām, kurām aizsūtīju jautājumu par iespēju noorganizēt vienpersonas ceļojumu uz Silverstonu, tikai viena uzreiz atsūtīja apstiprinošu atbildi ar iespējamiem izcenojumiem, ceļojumu datumiem. Pārējās atrakstīja standartatteikuma tekstus, ka nevarot, ka tas neiespējami, ka neko tādu nemaz mūsu valstī neviens nedarot. Meļi, meļi.

Pēc pāris e-pasta vēstulēm mans ceļojums ir saorganizēts, nianses nogludinātas, atliek gaidīt nieka pusgadu līdz jūnija izskaņai un Lielajam Notikumam. Jau pēc pāris mēnešiem ir pirmais prieka brīdis, kad pa pastu saņemu trīsdiennieka biļeti. Jā! Tas viss notiek pa īstam! Jāpiebilst, ka biļeti nav iespējams saņemt virtuāli e-pastā, to tiešām atsūta kā reālu un taustāmu.

Vēja spārniem paskrien ziema, aiziet pavasaris, nolīst Jāņi, un es pirmoreiz esmu lidostā, pirmoreiz lidoju, speru pirmos soļus pa Britu salu, tad jau sēžu busā uz Oksfordu. Jap, tieši šī universitātes pilsēta būs mana dzīvesvieta turpmākās dienas. Ja paskatās kartē, tad no trases līdz manai viesnīcai ir kādi 50 km, kas katru dienu būs šurpu turpu jābraukā. Tūristiem svešās vietās mēdz būt kultūršoks, man gan pilnīgs kultūrmiers – cilvēki kā cilvēki, pilsēta kā pilsēta, tik visiem braucamajiem stūre neriktīgā pusē, un braukā pa neīsto ceļa pusi. Bet pie tā ātri pierod. Ā, mazais velošoks gan bija – vellapēdi ir visur, un to ir ļoti, ļoti daudz, vairāk gan stāvoši, nekā kustoši. Velostāvvietās saķēdēti, saslieti, samesti, pusnozagti, sarūsējuši simtiem un simtiem vellapēdu. Citur veloatslēga pāri palikusi, citur viena skumīga riepa mētājas, citur jau drīzāk rūsenis, ne ritenis. Droši vien – atbraucu, noliku, aizmirsu.

Piektdien ar speciālo Okforda – Silverstona F-1 līdzjutēju busiņu kopā ierodamies trasē. Cik sapratu, tad no visām lielākām Lielbritānijas pilsētām tādi noorganizēti. Kopā autobusā esam kādi padsmit fani, nav īpaši daudz... Jau krietnu strēķi no trases visur redzami entuziasti, visi ceļā uz ieeju. Nobrīnos, ka, neskatoties uz milzīgo cilvēku daudzumu, rindas pie ieejas pavisam īsas. Iemesls tāds, ka ieejot trases teritorijā, nekas netiek pārbaudīts, galvenais, ka tik derīga biļete. Iekšā nepārbaudīti vēsā mierā ieslāj aizdomīga paskata lieli tēvaiņi ar milzu somām, garumgariem karogiem, visu veidu un izmēru saliekamie krēsliem. Diezgan dīvaini, zinot, kā tieku apgrābstīts citos līdzīgos pasākumos. Tā nu neapčamdīts ieeju iekšā, piečāpoju pie pašas trases, piespiežu degunu pie nožogojuma, garām aizšaujas pāris formulas ar tām raksturīgo iiiiiiiiuuuuuu skaņu... Tā, stop, stop, šis nu ir tas brīdis, kas jāpatur prātā, kad bērnības sapnis piepildījies, pusgada gaidīšana atmaksājusies, kad beidzot esmu te – Pirmajā Formulā Lielbritānijā!!!

Mazliet jāpastāsta, kā tad te viss iekārtots. Trase nav tikai 3 kilometru asfalta aplis un pāris riepu barjeras, lai braucēji pārāk nesasistos. Tas ir daudzumdaudzu būvju komplekss ar trasi, daudzām tribīnēm, simtiem ēku, simtiem kiosku, simtiem tualešu, pāris helikopteru nolaišanās – pacelšanās laukumiem, tūkstošiem autostāvvietu un vēl, un vēl, un vēl... Kā jau tam šāda līmeņa pasākumā jābūt, organizācija ir vienkārši ideāla. Ikkatrs apkalpes personāla pārstāvis zina savu vietu, labprāt palīdz, paskaidro.

Man iegādāta GENERAL ADMISSION biļete, tas nozīmē, ka varu brīvi čivināt visapkārt trasei, bet man nav savas sēdvietas tribīnēs, ja gribi piesēst, jātup zālītē. Šodien - piektdien - brīvo treniņbraucienu dienā, kad fanu vēl salīdzinoši maz, tad gan jebkurš drīkst piesēst tribīnēs jebkurā brīvā vietā. Šo iespēju arī izmantoju, uzrāpjos centrālajā tribīnē starta finiša taisnē. Mjā, redzama visa taisne, pāri trasei redzams Pit-stopu celiņš virs tā VIP loža, lielais ekrāns, labajā pusē arī pjedestāls, būtu vērts citreiz piemest pāris naudiņas, lai šeit pasēdētu arī pārējās dienās.

Piektdiena ir brīvo treniņbraucienu diena. Tas nozīmē, ka formulas gāzē pa trasi, iemēģina jaunākos regulējumus, provē riepas, pārbauda savu ātrumu, greizu aci pēta konkurentus utt. Es arī visu pētu, ne nu gluži konkurentus, bet citus sev līdzīgos – šamējie sanākuši pa vienam, pa diviem, maziem bariem, lieliem bariem, mazi, lieli, vidēji, tumši, gaiši, vīrieši, sievieši, pie tam saģērbušies visu komandu, visu braucēju līdzjutēju drēbēs, nešķirojot, komanda topā vai pēdējā vietā, braucējs vēl apritē esošs vai sen pensijā, dzīvs vai sen jau paradīzē ierullējis.

Ko te var darīt paralēli formulai? Var iepirkt jaunas šmotkas, aksesuārus, visādus suvenīrus un nieciņus, protams, tikai un vienīgi ar F-1 un šo posmu un to saistītu simboliku. Var, protams, iekost un iedzert kādā iekostuvē un iedzertuvē, te gan izvēle lielāka, nav jāizvēlas tikai, piemēram, desas ar Ferrari logo vai minerālūdens ar Mclaren simboliku. Var arī, piemēram, izlaist riņķi ar Segway, piedalīties ar pulti vadāmo mašīnīšu sacensībās, iejusties mehāniķa lomā, nomainot kādu riteni improvizētā Pit-stopā, vēl daždažādas bezmaksas vai armaksas izklaides. Visam pāri, protams, jābauda atmosfēra, jābauda mirklis, jābauda formulas, to skaņas. Par skaņu runājot, uz katra stūra tiek piedāvāti bezmaksas ausu aizbāžņi klausāmo orgānu saudzēšanai. Pfff, atnākt uz formulu un slēpties no skaņas? Tas tak tas pats, kā iet uz baseinu un negribēt saslapināties... Viss jauns, nepieredzēts, lēnā garā apeju apkārt visai trasei, tā arī pirmā noslēgusies.

Sestdien kvalifikācija, tāds kā ģenerālmēģinājums sestdienai. Šodien cilvēku pulka vairāk, rindas trīsreiz garākas, gudrs biju, ka tās jau vakar izstāvēju. Ja jau šodien tāda burzma, tad kas būs rīt? Visi tā arī apkārt vazājas, pļāpā, ēd, dzer, protams, fočējas kā negudri... Šodien klimstu apkārt, ar domām atrazdamies rītdienā - sacensību dienā. Tā kā te plāno ierasties ap 120000 cilvēku, tad vairs tik brīvi pārvietoties nevarēs, būs vien jaatrod sava vietiņa, kur piesēst, un tur visu laiku arī jāatordas. Izvēlos, manuprāt, labumlabo vietu - pagriezienu (Stowe) pēc garākās (Hangar) taisnes (max ātrums pārsniedz 300 km/h), kur formulām jāsabremzējas uz kādiem nieka 150km/h, lai ierakstītos līkumā. Kā zināms, daudzas apdzīšanas notiek tieši uz vēlākas bremzēšanas rēķina, tātad būs interesanti... Tepat netālu ir arī milzu monitors, kurā var sekot tiešraidei no visas trases. Starp citu, šis ir tas pats līkums, kur Šūmahers 97. gadā ieplēsa taisni sienā, traumēja kājas, pēc kā nācās visu turpmāko sezonu izlaist. Šodien kvalifikācijā uzvar vietējais mīlulis Hamiltons (brits, tātad savējais), pēc tam Rosbergs un Fetels.

Svētdien, sacīkšu dienā, kā tik ieeju teritorijā (kādas 3 stundas pirms starta), uzreiz dodos uz savu ieplānoto vietu, nometu savas peķeles un vairs nekustu ne no vietas. Arī šoreiz gudrs biju, jo pēc pārdesmit minūtēm vairs nav pat ne bumbierim kur nokrist, visi jau sasēdušies. Man priekšā ģimene no Francijas, abos sānos briti, aizmugurē dīvains rumpis no kaut kādas Burlandes. Feina kompānija.

Laiks rit ātri, sākas braucēju parāde, kad visi piloti sakāpj smagajam piekabē un veic goda apli ap trasi. Šamējie pļāpā, vicina roķeles, fočējas, Hamiltons tiek intervēts, ka jau favorīts un publikas mīlulis. Smagais apbrauc visu apli un nostājas, protams, tieši pie mūsu tribīnes, tad nu apkārtējo sajūsmai nav robežu - visi skandē viņa vārdu, dzied, lēkā un priecājas. Pēc tam sākas nākošā - debesu atrakcija - aviošovs, kurā minūtes divdesmit lidmašīnas gaisā gan veido cilpas, gan veido dažnedažādas figūras, gan sarkanbaltizilus ornamentus visvisādās kombinācijās. Kakls jau piekusa, tik ilgi debesīs veroties.

Nemanāmi pietuvojies starta laiks. Žurnālisti veic pēdējās ekskluzīvās trīsvārdu intervijas ar pilotiem:

- Uz ko šodien ceri?

- Uz to labāko.

- Ok. Good luck.

Paši braucēji tikmēr veic pēdējās pirmsstarta procedūras, raušas savās formulās, līdz startam 5 minūtes... Vēl 3 minūtes... Mehāniķi satin savas makšķeres un noiet no trases... Starta luksoforā paliek iedegta tik viena sarkanā lampa... UUUNNN... AIZIET... Ha, sameloju. Nekas nekur neaiziet. Sākumā tak jānobrauc viens iesildīšanās aplis. Visi lēnā gaitā, sildot riepas, to arī izdara. Un tagad gan!!! Piecas sekundes, visi stāv kājās, četras sekundes, nodreb ziedlapiņas, motori jau rēc, trīs sekundes, sporta ziņās nepacietīgs pūlis brēc, divas sekundes, motoru rēkoņa sasniedz maksimālo līmeni, viena sekunde... UUUNNN... AIZIET... Pēc starta gan piloti ātri sarūmējas rindiņā viens aiz otra, nekādu dižo apdzīšanu nav, par avārijām nemaz nerunājot. Līdzjūtējs parastais būtu vīlies.

Pēc nepilnām divām minūtēm visi draudzīgi rindiņā pašaujas garam arī mums un pusotras stundas riņķošana ir sākusies. Kā tad nu īsti ir klātienē? Vai var redzēt tikai ātri garām joņojošas formulas, un viss? Jā, tieši tā arī ir. To, kas notiek pārējā trases daļā, var skatīt ekrānā un klausīties, ko komentētājs skaļruņos piebļauj. Starp citu, daži VIP viesi visu sacīksti atsēž kaut kur boksos, notikumus vērojot tikai caur ekrānu. Kur tur klātbūtnes efekts?

Bet pūlis ir dulla padarīšana. Ar ūjināšanu, komentēšanu, plaudēšanu, urravām, noelšanos tiek justs līdzi visam trasē notiekošajam. Kā jau jebkurā sportā. Vispopulārākie komentāri, tos pārtulkojot latvju mēlē, bija saistāmi ar mēsliem un pakaļas caurumiem. Nekā jauna.

Bet gonka rit pilna sparā, septītā aplī Hamiltonam uzsprāgst riepa (pūlis raud), viņš no līderpozīcijas nogāžas līdz pašai pēdējai skumīgajai vietai, pēc četriem apļiem riepa sprāgst arī Massam, kamēr viņš tiek līdz riepu maiņai, tikmēr nu jau viņš ir pēdējā vietā (pūlis parādās pa vāram smaidam), pēcāk riepa uzsprāgst arī Verņē, viņš izstājās, Hamiltons paceļas vēl vietu augstāk. Pats arī veic neskaitāmas apdzīšanas (pūlis gavilē), palēnām tuvojoties līderiem.

Līdz šim biju domājis, ka nav īpaši pieklājīgi priecāties par citu neveiksmi. Pff, muļķības - simtiem un tūkstošiem fanu spiedz kā negudri, apskaujas, lēkā un neganti priecājas, kad pēkšņi sacensību līderim Fetelam nojūk ātrumkārba un viņš ar pļerkstošu mašīnu spiests noripināt trases malā un izstāties. Viens konkurents mazāk - Hamiltons par pozīciju augstāk. Drīzi jau arī finiša līnija, uzreiz aiz līderu trijnieka - Rosbergs, Vēbers, Alonso - finišē arī tik daudzreiz jau pieminētais Hamiltons.

Drīzi pēc visu braucēju finiša faniem tiek atvērta starta - finiša taisne. Es ar gāžos līdzi pūlim, vērojam, kā uzvarētāju trijnieks tiek apbalvots, noskan himna, tad uz pjedestāla laistās ar šampi, visi eiforijā, manējais arī.

Daudzgalvainā eiforija nebeidz norimt. Ehh, varētu šepat palikt un eiforēt vēl ilgi. Tak nevar, jātaisās uz māju pusi. Nedaudz apjūku, kad megastāvvietā jāatrod savs autobuss, kurš pie tam vairs neatrodas tur, kur tas no rīta bija mūs izlaidis, bet tomēr tas tiek paveikts, tagad jau ceļš atpakaļ uz Oksfordu, tad Londonu, tad Rīgu, tad Daugavpili, tad uz savu ciemu...

Sausais atlikums - sacensības nebija no pašām interesantākajām tieši notikumu ziņā trasē. Bet man personīgi piepildīts bērnu dienu sapnis, nežēloju nevienu notriekto naudas vienību, viss patika, kas gan var būt foršāk?

Iesaku visiem - ne jau nu akurāt F1, bet savus sapņus piepildīt.

PS. Cerams, ka acīgākie pamanīja, ka šis ir atskats uz 2013. gada posma apmeklējumu... Labāk vēlu nekā nekad.