1978 Banānvedējs "Šternbergs"

Jūlijs Aldersons 03.02.2016 56 min lasīšanai

1978 Banānvedējs „Šternbergs”

Ilustrācijas tāda paša nosaukuma galerijā.

27. janvārī izgājām no Seutas

3. februārī ienācām Džidā (Sauda Arābija)

10. februārī izgājām no Džidas

19. februārī ienācām Brestā (Francija)

22. februārī izgājām no Brestas

25. februārī ienācām Agadirā (Maroka)

28. februārī izgājām no Agadiras

8. martā ienācām Džidā

24. martā izgājām no Džidas

30. martā ienācām Marseļā

1. aprīlī izgājām no Marseļas

3. aprīlī ienācām Almerijā (Spānija)

3. aprīlī izgājām no Almerijas

7. aprīlī ienācām Dakārā (Senegāla)

7. aprīlī izgājām no Dakāras

10. aprīlī ienācām Abidžanā (Ziloņkaula Krasts)

13. aprīlī izgājām no Abidžanas

22. aprīlī ienācām Djepā

24. aprīlī izgājām no Djepas

25. aprīlī ienācām Antverpenē (Beļģija)

26. aprīlī izgājām no Antverpenes

27. janvārī

Nu, tātad atkal uz „Šternberga”, atkal tā pati kajīte, tā pati fotogrāfija pie sienas. 1974. gada 22. septembris – tad es esmu uz „Šternberga” datējis inventāra grāmatas sākumu. Un 1978. gada 27. janvārī es atkal esmu te (1., 2. att.). Kajītē nekas nav mainījies, norāvu tikai dažas bildes un kaut kādu muļķīgu balstu telefonam (nevienā vētrā tas nav kustējies ārā no vietas). Pat saulīte, ko kaut kad izgriezu no konfekšu kastes un pielīmēju pie sienas – pat tā savā vietā.

Vienīgais – aiz muguras paliek labs dzīvoklis, Aiza labā darbā, atkal korī, ne no kā vairs nav jābaidās (nu saprotams, ne jau pārāk plašā nozīmē). Bet sajūta gan tāda jocīga – nevar saprast, vai viss notiek īstenībā vai sapnī. Kaut kā briesmīgi nereāli! Nu, bet tagad pēc kārtās par visu pēc izbraukšanas no mājām.

22. janvārī tātad piecēlos ap četriem, noķēru taksi, pieskrēju pie mājām, paņēmu čemodānu, atvadījos no Aizas un projām uz lidostu. Biju atskrējis pats pirmais, nākošais atbrauca kapteinis Surkovs Georgijs Aleksandrovičs. Bijušais vecākais palīgs uz „Šternberga” pie Šarova. Nu, un tad drīz vien saradās visi citi un es sāku rīt seduksēnu (nu nepatīk man tā lidošana un viss). Un tad lidmašīnā un jau Maskava. Auksts, sniegains. Nosūtīju Aizai telegrammu (bija reiz tāds sakaru veids, nu vairs nav, visā pasaulē likvidēts), tad sēdāmies visi autobusā un ilgāk par stundu braucām uz Šeremetjevas lidostu. Tur sākumā iebāzāmies vienās durvīs, tad otrās un tad aizgāja tik ātri, ka ne atjēgties nepaspēju – muitas kontrole (manu čemodānu krietni izpurināja), mantas nodot, medicīniskā kontrole, tur neviena nav, ejam garām, robežsargi iespiež zīmogu, barjera paveras, izej cauri, barjera aizveras un tu, cilvēks, jau, var teikt, esi aiz robežas. Uzgaidāmajā zālē stundas divas nācās pagaidīt, tad iekšā Tu-154B (vai kaut kā tā) un bez lielas gudrošanas ap 14.00 gaisā. Vai nu tas seduksēns, vai arī tiešām tā lielā un stiprā lidmašīna iedvesa tādu uzticību, bet baiļu nekādu. Apakšā gan tikai mākoņi. Taisni kad sāku domāt, vai jau esam aiz robežas vai nē, paziņoja, ka pēc 5 minūtēm lidosim pāri Varšavai. Bet redzēt neko nevarēja. Vēl pēc laika – tūlīt būs Cīrihe. Nu, tad nu gan apakšā redzēja Alpus. Septiņos vakarā nolaidāmies Madridē. Visas formalitātes nokārtojām ātri. Robežsargs gan sākumā nekā nevarēja saprast, kur mums iebraukšanas vīza. Nav brīnums – uzraksts skaidrā krievu valodā un krievu zīmogs. Nu, bet iebakstījām tur ar pirkstu, viņš noprasīja „Jūrnieki?”, „Jā!”, „Labs ir!”. Ārpusē jau gaidīja autobuss un aizveda turpat netālu uz viesnīcu „Baraja”. Apmetāmies vienā numurā ar bocmani. Bocmanis sākumā gribēja uz iepazīšanos viegli iemest, bet no tās idejas zināmu iemeslu dēļ nekas neiznāca (es jau, raugi, esmu nedzērājs). No 2. mehāniķa aizņēmos 5 dolārus, samainīju pesetās un sāku klaiņot pa viesnīcu. Liela, plaša, kafejnīcas, bāri, sauna, suvenīru stendi. Skaists dārzs ar baseinu. Numurs divvietīgs, ar lielu lodžiju, radio, televizoram pults taisni pie gultas, tāpat arī visām gaismām. Suvenīros visai ieinteresēja Hitlera, Musolīni, Franko, Čerčila, Rommela u. c. statuetītes. Pārgulējām nakti, no rīta brokastis – baltmaizīte, marmelāde, sviests, tase kafijas ar pienu, autobusā iekšā un visu dienu cauri Spānijai. No sākuma līdzenumi, lauki, lauki, tad sākās kalni. Aizvien vairāk kā īsti, līdz beidzot īsts serpentīns gar bezdibeņiem. Nu, un vēlu vakarā, jau tumsā, iebraucām Alhesirā. Labu brīdi meklējām viesnīcu „Las Jukas” (3.att.), tad izkrāvāmies, ātri pa numuriņiem (es kopā ar pirmo) un gulēt. Ap vieniem naktī vēl modināja uz vakariņām, bet augšā necēlāmies. Vispār par ēšanu. Brokastīs viena vai divas mazas maizītes, 10 grami sviesta, ēdamkarote marmelādes un kafija ar pienu. Pusdienās zupas nav, bet it kā divi otrie un saldais. Pirmajā dienā no rīsiem bija jālasa ārā gliemežu čaumalas, bet nekas, apēdu visu ar baudu. Vakarā viegla zupiņa, pavisam nedaudz divi otrie un saldais. Vakarā un pusdienā uz galda pa pudelei vīna. Alhesirā viesnīca vienkāršāka, mazāka, televizors viens uz visu viesnīcu. Ieradāmie tātad Alhesirā 23. janvārī vēlu vakarā, nodzīvojām tur līdz vakardienai, tas ir, 26. janvārim. Klaiņojām pa pilsētu (4.-19. att.), sākumā nebija naudas, drusku saņēmām 25. janvārī. Bet fēnam, ko biju noskatījis, nepietika. Tāpēc neņēmu nemaz, iztiku ar lienēto. Jau pēdējā dienā nopirku breloku – mazu revolverīti (sen jau uz to metu acis – varēja ielikt pistonu un uztaisīt blīkšķi) par 50 pesetām un vienu spāņu pornogrāfiju (beidzot tā ielauzusies arī te, pat katoļu baznīca nespēja aizturēt). 25. vakarā aizgāju uz filmu „Inkvizīcija”. Bija, kā solīts reklāmā, gan fanātiķi, gan sekss, gan erotika, bet ne pārāk daudz. Vēl paklīdām pa pilsētu, meklējām 100 pesetu monētas un katalogu kapteinim. Monētu gluži nejauši vienu atradām, bet ar katalogu nekā. Nu, un 26. no rīta uzkāpām uz prāmja „Maljorkas sala” un pāri Gibraltāram pārbraucām uz Seutu (20.-27. att.). Jocīgi un neparasti tā pilnīgi nenorobežoti būt vienā barā ar ārzemniekiem. Seutā bez liekas kavēšanās sasēdāmies autobusā, kurš mūs aizveda uz milzīgi greznu viesnīcu. Izvietoja pa numuriem, šoreiz trāpījos kopā ar matrozi (28.-30. att.). Tas mani sākumā stipri satrieca, bet vēlāk atkal atjēdzos. Saņēmu 4500 pesetu, piedāvāju 2. mehāniķim atdot parādu, bet viņš teica, lai vēlāk. Baidās nodzert, vai? Ar kapteini un pirmo izskrējām pilsētā. Gribēju nopirkt fēnu un mazu radio. Tā ideja man ienāca prātā uz prāmja, kad ieraudzīju tādu mazulīti par 340 pesetām. Bet nu ieejam vienā veikalā, otrā – fēnu nav. Sāku nervozēt. Nu, un pirmajā veikalā, kurā atradu fēnu, to arī paķēru. Par 3770 pesetām, bet man bez kādas kaulēšanās no 4000 izdeva atpakaļ 300, tātad 70 uzreiz nolaida. Nopirku un tūlīt sāku pārdzīvot. Aiza acīm redzot bija domājusi no gala pūšamo, bet šis pūš no sāna. Un tie četri darba režīmi un milzums piederumu, vai tie maz vajadzīgi, vai tik tas nav profesionāliem frizieriem, varbūt Aizai tas viss tikai traucēs? Un jo tālāk, jo trakāk (arī tagad uzskatu, ka iepirkšanās vispār ir viena no pretīgākajām lietām dzīvē). Gandrīz vai gribētos līst iekšā kādā veikalā, lai apmaina pret tādu, kādu biju noskatījis Alhesirā. Un, kā par spīti, tie fēni pēkšņi tik daudz visos skatlogos. Tā nervozēdams, paņēmu vienu mazu radio un ar to tā paša ķibele – ik pie skatloga liekas, ka te būtu vēl labāks. Ar vārdu sakot, lai iztērētu naudu, paķēru vēl divus lietussargus un trīs magnetofona kasetes par 30 pesetām gabalā, atkūlos viesnīcā un sāku tos pirkumus pētīt un mēģināt. Fēns izrādījās vienkārši lietojams un ārkārtīgi labi nokomplektēts. Pistole dod milzīgu blīkšķi. Mazais radio bļauj ka prieks. Tā nu paēdām vakariņas, tad vēl paklīdām pa viesnīcu, atradu, ka tur ir vesela galerija ar veikaliņiem (tiesa, slēgtu) un skaists dārzs ar strūklakām. Nu, un šorīt jau bez 20 minūtēm astoņos bijām uz ielas un gaidījām autobusu. Un tad uz ostu un uz kuģi (31.-38. att.). Un te nu es esmu.

29. janvārī

Sakarā ar to, ka Džidā prasot, lai būtu holeras pote, vakar galvenokārt nodarbojos ar to, ka sākumā dzinu rokā sanitārās grāmatiņas, bet pēc tam ņēmos ar potēšanu. Un vakar arī bez īpašām pūlēm izdevās visu izdarīt. Cilvēki tiešām izrādās disciplinētāki, nekā varēja domāt braucot un viesnīcā. Tā vien liekas, ka viss tas lielais troksnis un runāšana drīzāk būs kautrīguma maskēšanai. Un liela nozīme jau, bez šaubām, alkoholam. Arī šodien, apstaigājot kajītes, biju pārsteigts, ka visur diezgan pieklājīga kārtība. Šodien no rīta saliku zīmogus starptautiskajās potēšanas apliecībās, pabeidzu un atdevu „Vaccination list” un līdz ar to tas steidzamākais bija apdarīts. Laiks tāds, ka gandrīz nepārtraukti var turēt vaļā iluminatorus, bet sauļoties gan ne domāt. Arī mākoņains un tīri jūtami šūpo. Sāku šodien ņemties ar EKG (biju izdomājis, ka, nokāpjot krastā, derētu kāda šaurāka specialitāte, piemēram, EKG jeb elektrokardiogrammu atšifrēšana. Mēģināju pastudēt attiecīgu literatūru, bet nekas tur prātīgs nesanāca) un spāņu valodu (tur paveicās maķenīt labāk, vēl tagad atceros, ka „un perro ladra” nozīmē „viens suns rej”), bet galva diez ko neņem pretī, vēl jāpierod pie šūpošanas un vibrācijas.

30. janvārī

Pulkstenis nozvanīja sešos, bet izrausos no gultas tikai pēc septiņiem. Nu, arī labi ... Naktī gulēju diezgan labi, iepriekšējās gan vēl diezgan nemierīgi. Nu, sāku no rīta puses študierēt EKG. Tās no Kovšas grāmatas izplēstās lapas gan ļoti slikti uzrakstītas, ar daudzām iespiedkļūdām. Pēcpusdienā pametu acis iluminatorā un redzu – aizmugurē, jau labi patālu, lidmašīnu bāzes kuģis. Nofotografēju. Tad sāka riņķot lidmašīna. Nofotografēju arī šo vienā kadrā ar bāzes kuģi. Izeju uz klāja – tuvumā vēl pāris kara kuģi. Vēlāk izrādījās – viss bars mūsējie, aviācijas bāze „Kijeva” (bildes nav – vai nu noklīdušas, vai vispār nav iznākušas). vecākais palīgs atnāca prasīt, vai nevar palienēt bļodu mazgāšanai un pie viena pažēlojās par savu psoriāzi. Pašam līdzi kaut kādas zāles, šodien sākām injekciju kursu. Vakarpusē bija arodbiedrības sapulce, neskatoties uz maniem protestiem, ievēlēja mani gan revīzijas komisijā, gan tautas kontrolē. Laiks vēl aizvien pavēss, bet šodien daudz mazāk mākoņu. Pie Portsaidas būšot rītvakar. Uztaisīju šķīdumus, varbūt attīstīšu kādu filmu.

31. janvāris

Kuģis samazinājis ātrumu, acīmredzot tuvojamies Portsaidai. Jūra nomierinājusies, debesis skaidras, aizvējā jau var sauļoties. Šodien uz brīdi novilku kreklu. Artelkā taisīja revīziju, paldies Dievam, mani pat nesauca. Aizgāju pats, palīdzēju izprast, ka 72 pudeles kaut kāda noslēpumaina „Kai-kei” ir „Ketschup”, paņēmu bundžu sparģeļu (laikam taču, uzrakstīts „Asparagus”), kaut kādu „OKRU” (arī konservēti zaļumi) un dažas paciņas apelsīnu sulas sausā koncentrāta. Nu, no koncentrāta lielas jēgas nav, sulu jau nu neatgādina. Sparģeļi? Nevar saprast, kas tur ir un kas nav. Ar to „okru” vēl mazāk. Izdalīju delagilu (tabletes malārijas profilaksei). Vakar vakarā attīstīju divas filmas, šodien (satumsa jau piecos pēc pusdienas – esam krietni paskrējuši uz austrumiem) vēl vienu. Iznākušas tā nekas, bet vai tur būs kaut viena jēdzīga bilde, stipri šaubos. Nu nekas, vēl filmu daudz. Zubrīju, vai pareizāk sakot, diezgan virspusēji lasīju EKG un spāņu valodu. Pagaidām ceru, ka varbūt kaut kas aizķersies arī tādā veidā. Visu laiku nebeidzu priecāties par savu drošo aizmuguri. Tā nu ir patiešām bauda kuģot, ja cilvēkam aiz muguras ir īstas un drošas mājas.

1. februārī

Pamodos no rīta un ieraudzīju iluminatorā smiltis. Ātri piecēlos, nomazgājos un tējas vietā iekampu pāris centedrīnus. Paķēru fotoaparātu un uz klāja. Brrr... Auksts! Bet apkārt abās pusēs smiltis un kanāls pa vidu. Smiltis, kāpas, šur tur pa tankam, lielgabalam. Vietām koku pudurīši, ēkas (39.-71. att.). Bet vairāk arī nekā. Smiltis, smiltis, smiltis. Vēl pēc brīža ieraudzīju, ka uz klāja uzceltas divas laivas un bariņš ēģiptiešu , kuri pie tam uztaisījuši īstu tirdziņu. Izlikti vara šķīvji ar senēģiptiešu zīmējumiem, Tutanhamons, Nefertite, bet ārkārtīgi rupji izpildīti un plēš nezin ko. Nu, nekāds lielais bizness viņiem, bez šaubām, neiznāca. Vienam vecītim bija šādas tādas monētas. Būtu paņēmis Maurīciju, bet negribēja ne vitamīnus, ne antibiotikas. Vai nevarot šim morfiju? Ohoho! Par tādiem mēsliem?Ap pusdienas laiku nostājāmies ezerā, nostāvējām līdz kādiem pieciem. Nu, un sešos jau pilnīga tumsa – tāda, ka neko vairs neredz. Bet tas nekas, vairāk tur arī nav ko redzēt un mans senais sapnis – iziet caur Suecu – nu ir piepildījies. Rīt pamodīšos Sarkanajā jūrā, ja tikai jau tagad neesmu tur.

2. februārī

Ejam pa Sarkano jūru. Silts, rāms laiks. Peldējos, drusku sauļojos. Daudz nē, bail apdedzināties. Pēcpusdienā komandieru sanāksme, pēc tam pirmais lasīja lekciju par arābiem un Izraēlu. Bet visai primitīvi. Študierēju EKG. Visu laiku zvērīgi gribās ēst – dzenu nost svaru, neēdu maizi. Redzēs, kas tur iznāks? Pašā sākumā nosvēros – 92 kilogrami. Drusku par daudz. Par 2 stundām esam pagriezuši uz priekšu pulksteņus, nu laiks nostāsies savā vietā. Pagaidi, laikam taču esam atpakaļ pie Maskavas laika. Madridē atlidojām septiņos un bija pavisam gaišs. Tad pagriezām pulksteņus atpakaļ, iznāca pieci, t. i., 17.00 un viss nostājās vietā. Un nu atkal divas stundas uz priekšu. Kā tad, vajag būt Maskavas laikam (atšķirībā no mūsdienām, toreiz šis fakts gan nekādas šausmas un paniku neizraisīja). Uzzinājām tālāko maršrutu – Džida, Hamburga, Bresta, Kasablanka, Džida. Lieliski! Hamburgā iepirksimies, Brestu un Kasablanku vēl neesmu redzējis. Viss kā nākas. Šorīt saņēmu radiogrammu no Aizas. Nu, vispār, vairāk dzīvē nav ko vēlēties.

3. februārī

No rīta pamodos – vēl ejam. Hm, domāju, ka pamodīšos jau Džidā. Nu, bet drīz arī bijām klāt. Kuģu reidā – desmitiem (72. att.). Attiecībā uz pilsētu iznāca tāpat kā ar Lagosu. Domāju, ka būs kaut kāda apmetne tuksnesī, bet, cik no kuģa var redzēt, debesskrāpji lielā daudzumā. Nu, bet no kuģa nost nelaiž. Žēl, līdz Mekai 30 kilometru. Mastā pravieša zaļais karogs. Arābi melnāki, nekā es biju domājis, daži pat pavisam melni. Staigā vai nu tādos kā Kukluksklana apmetņos, vai nu elementāri brunčos (73. att.). Bet ir arī skaidri eiropeiskos tērpos. Sievieti nevienu neredz. Bet varbūt vienkārši nevaru atšķirt, ja reiz visi garās kleitās. Osta izskatās moderna, vieglās mašīnas lielas un elegantas, smagās lielas un stipras (74.-78. att.). Viss kā nākas valstī, kura katru dienu par eksportēto naftu saņemot 100 miljonus dolāru un kurā iedzīvotāju kādi 8-9 miljoni. Darbs organizēts nevainojami, rauj arī tagad, pa tumsu. Pafotografēja, bet tad pateica, ka nedrīkstot. Nu, ka nē, tad nē! Daudz jau neko te pa ostu nesafotografēsi. Rīt varbūt tepat uz klāja pamedīšu tos vīriešus brunčos. Karsts kā ellē, kajītē ar visu kondicionieri +26 grādi. Hospitāļa vannas istabā atradu vēl gabalu saimniecības ziepju, to tagad pietiks ilgam laikam. Bet ko darīt, ka nav zobu pastas? Savedu kārtībā lielo ātrās palīdzības kasti, nonesu aptieciņu mašīntelpā, izdalīju dāmām klizmu baloniņus intīmai higiēnai un vēl šim tam nopietnākam. Tamāra gan mani mierināja –vismaz trijām, viņu pašu ieskaitot, esot spirāles. Nu, patīkami dzirdēt! Pie kuģa dzīves jau atkal esmu pieradis, nekas vairs neliekas pa sapņiem (tagad retumis sapņos parādās kuģa dzīve).

4. februāris

Šodien uz brīdi nokāpu uz zemes – it kā kopā ar vecāko palīgu gājām pārbaudīt pretžurku vairogus (krisootboiņik – savāžams skārda riņķis uz pietauvošanās troses, kas neļauj žurkām pa trosi ielīst kuģī), bet tas tikai tāpēc, lai es vismaz būtu uzkāpis uz zemes, pa kuru reiz staigāja Muhameds. Nu, bet citādi nekā īpaša. Karsts, kajītē +26, 27 grādi. Arābi vareni rauj, pēc pāris dienām droši vien būsim tukši (79. att.). Ak jā, no rīta apjozu 12 riņķus. Un pat kājas nesāp. Nupat paņēmu kasti apelsīnu, tie vēl no nez kādiem laikiem sabāzti „artelkā”. Tikai nav labi – biezu mizu, sausi. Nu nekas, cilvēkam nevajag būt izlepušam. Uztaisīja man cirkuli EKG mērīšanai. Briesmīgi rupjš štruments, bet tomēr labāks nekā nekāds. Vakar nomainīju bateriju radio – ilgāk par nedēļu tātad netur.

5. februārī

Stāvam. No rīta tik patīkami gulējās, ka nogulēju līdz pusastoņiem. Pēc tam pagrābu fotoaparātu un, uzspļāvis visiem aizliegumiem, kniebu visu pēc kārtas. Arābi uz klāja labprāt fotografējās. Es, bez šaubām, palūdzu allaž atļauju. Dažs labs gan negrib – nu, Dievs ar viņu! Vakarā attīstīju – nekas, dažs labs kadrs būs. Pēcpusdienā ielādēju krāsaino, nofotografēju visu riņķī apkārt, tad skatos, aizmugurē, tas ir nē, priekšā stāvošais Panamas kuģis atiet. O.K. Noņēmu visu smalki. Īpaši patika, ka noķēru taisni to momentu, kad enkurs iznāca no ūdens. Nu, pavadīju šo un sāku brīnīties, kāpēc tie velkoņi vēl te grozās. Bet šie ņem un velk ārā pakaļgalā stāvošo Sauda Arābijas kuģi. Nu, kas par veiksmi! Atkal viss process filmā (nezinu, vai nekas jēdzīgs tomēr nav iznācis, vai arī negatīvi kaut kur noklīduši, bet čiks vien jau no tās lielās fotografēšanas ir sanācis). Nu, un lai pabeigtu diapozitīvu filmu, pieķēru klāt pāris nakts skatus. Mēģināju saskaitīt reidā stāvošos kuģus, sanāca tā ap 50 (80., 81. att.). Pa dienu vismaz 10 ienāca ostā. Tik dzīvu satiksmi pat ne tuvu nekur neesmu redzējis. Osta ļoti tīra, ļoti moderna, nekā lieka (kā Tampā). Kravas mašīnas, kā vakar izpētīju, jauni, milzīgi „Mercedes-Benz”. Šodien diezgan intensīvi nodarbojos ar komandas profilaktisko apskati, vakarā sastādījām ēdienkarti. Salūza tualetē skalojamais, nupat salaboja. Vakar salasīju visus „Novoe vremja” visās valodās un sāku ar to, ka norāvu pēdējās lapas un iekārtoju sev albūmu ar fotogrāfiju paraugiem. Faktiski vislabākā pamācība, ko un kā fotografēt ārzemēs. Runā, ka rīt mūs uz dienām trim izdzīšot reidā. Nu, tas būs lielisks plezīrs. Peldēties un sauļoties, sauļoties un peldēties.

6. februārī

No paša rīta izgājām reidā. Sauļojos, peldos. Vienīgi debesis mākoņainas. Kamēr bijām ostā, neviena mākoņa, tagad ņem un uzrodas. Pielādēju ar 250 GOST „Horizontu”, izložņāju tiltiņu, mašīntelpu, virtuvi. Mašīntelpā, ja iznāks, jābūt reti efektīgiem kadriem (82.-88. att.). Diezgan dzīvi gāja profilaktiskā apskate. Uzradušies banāni. Ēdu tā gariem zobiem – sak, cik tad nu šos ēdīs. Ak jā, apstaigājām kajītes ar pirmo palīgu – nabags bija šokēts par pornogrāfiju. No rīta daži mēģināja makšķerēt, kapteinis noķēra dažas mazas, spilgti sarkanas zivteles. Nu ko, Sarkanajā jūrā sarkanas zivis. Vakarā politnodarbība, pirmais ķēries pie tās lietas nopietni.

7. februārī

Šodien no sirds sauļojos un peldējos. Publika makšķerē, bet nekas neķeras, kaut arī zivis redz. Remontatslēdznieks spēlē Tamārai ģitāru un dzied „blatnijas” dziesmas. Atkal fotografēju mašīnā, bet kaut kur pa vidu satrūka laikam perforācija un filma tālāk netinās. Kaut arī iepriekšējā filma attīstot sagāja dēlī, principa pēc attīstīšu arī šito, varbūt noskaidrosies, kur īsti ķibele. Nu, vairāk jaunumu tā kā nebūtu. Saņēmu sulu (tropos pēc izvēles pienācās vīns vai sula), turpat ”artelkā” nosvēros. 91 kilograms. Vēl vairāk jābadojas. Jā, no rīta 15 riņķi. Un bez aizdusas un sirdsklapēm. Tiešām esmu atpūties, kā saka, pa visām līnijām. Vienīgā nelaime – drusku sāk šūpot.

8. februārī

No rīta mākoņains, brīžiem tā kā taisītos līt. Neko teikt – Sarkanā jūra, Arābijas tuksneši. Tomēr apskrēju 15 riņķus. Vēl vingro viens mehāniķis, daži matroži, arī kapteinis drusku paskrēja. Pēc tam ar „Zenītu” ielīdu mašīnā un izfotografēju visu filmu. Īpaši centos uzņemt virpotāju. Taisni mums blakus nostājās skaists, balts „banāns”, uz tumšā debesu un jūras fona vienkārši neatvairāms. Bet tad pēkšņi skatos – pie mums nāk klāt locis. Ak Dievs! Trakā steigā paķēru Ļudu, lai būtu kaut kas priekšējā plānā, un knipsēju. Tad sākām kustēties, bet Ļuda paziņoja, ka viņai esot slikts noskaņojums, slikta dūša un vēl nez kas. Lai pamērot spiedienu. Nu, neatteiksi taču tik burvīgai sievietei. Beigās viņa izdomāja, ka gribētu kaut ko salauzt vai sadauzīt. Nu, es visā nopietnībā pasniedzu viņai presēta kartona gabalu, ko viņa visā nopietnībā salauza gabalos. Nu, bet tad ievēroju, ka kuģi riņķī un apkārt, iztriecu Ļudu ārā un metos fotografēt. Traka veiksme! Nogrozījāmies taisni blakām diviem buriniekiem, kas nu taisni kā no filmas par Sindbadu. Fotografēju bez jēgas. Nu, tad vēl drusku pietauvošanās, un filma bija cauri. Stāvam tagad drusku citā vietā, Džida redzama labāk, bet īsti laba panorāma nav – noliktavas aizsedz (89.-92. att.). Toties taisni pret iluminatoru abi burinieki. Pēcpusdienā konstatēju, ka no krāna nāk sāļš ūdens, bet ne vecākais mehāniķis, ne vecākais palīgs tā arī neko jēdzīgu nemācēja pateikt. Simts tonnas svaiga ūdens esot pasūtītas, gan tad būs labi. Un šito sāļo vēl iepriekšējā komanda kaut kur kaut kā piejaukusi. Žēl, neriskēju tīstīt filmas.

9. februārī

Piecēlos sešos ar galīgi dullu galvu (nudien, kaut kas ar mani nav bijis kārtībā!). Bet tomēr izlīdu ārā, apskrēju 17 riņķus. Pēc tam padzirdēju, ka mašīnā remonts, paķēru abus aparātus un fotografēju kā dulls. Kadri varētu būt patiešām unikāli – lai nu Dievs dod. Pēcpusdienā slinkoju. EKG apnikušas, spāņu valoda – vēl jo vairāk. Lasu A. Tolstoju, priecājos par ostas autoceltņiem. Ļoti skaisti un laikam jau arī labi. Tad vēl skatījāmies uz kaut kādām īpatnējām četrstūrainām baržām, kuras nez no kurienes atvelk velkonis un kuras te izkrauj (93. att.). Uzrakstīts 380 tonnas, Sanfrancisko. Beigās izdomājām, ka laikam tie ir sava veida milzīgi konteineri. Strādā kaut kādi aziāti. Mani visai pārsteidz, ka nav tie pārtraukumi lūgšanām. Šodien gan vienu tajā baltajā paltrakā redzēju lūdzam. Varbūt vienīgi tie arī ir tie īstie arābi, pārējie biksēs un brunčos – ārzemju strādnieki? Pašlaik attīstīju vienu 65 GOST filmu. Kaut kas vidējs sižeta ziņā liekas. 250 tīstīšu, kad būs vēsāks ūdens. Emulsija iet nost, ka bail.

10. februārī

Ap pusdienas laiku izgājām no Džidas. No rīta puses vēl izdevās daži ļoti labi uzņēmumi – arābi tajos garajos paltrakos. Izejot gan neko sevišķu vairs nenofotografēju.

Vēl, cik iespējams, jānosauļojas. Pēcpusdienā mācību trauksme. Nu nekas, salasījāmies ar dāmām ambulancē, papļāpājām un tas viss. No rīta ar starpomu izstaigājām kuģi. Viņam, nabagam, psoriāze galīgi noskaņojumu sabojājusi, sienas klāt par sīkumiem. Ļubu nosunīja, ka šī no rīta ilgi guļ. Šī savukārt nozvērējās ar starpomu vairs nerunāt. Pašlaik jūtami šūpo, vibrē arī, pie tam krietni, jo esam bez kravas. Tīstu filmas. Ejam tātad uz Hamburgu. Rīt tīram tilpnes. Darbs draņķīgs, bet maksā jau zvērīgi.

11. februārī

Šodien tīrījām tilpnes un nu jūtu, ka esmu krietni noguris. Bet visa tā tīrīšana ilga kādas divas stundas, tikai slaucījām, nemazgājām. Pēc tam vakarā interesanti skati – abās pusēs redzami kalni. Pagriezies uz vienu pusi, fotografē Āfriku, uz otru – Āziju.

12. februārī

Šodien ejam cauri Suecai (94.-103. att.). Smiltis, smiltis, vietām no smilšu maisiem sakrauti nocietinājumi, vīri ar šaujamiem. Portsaidā vēl sašautas mājas. Fotografēju, bet attīstot salipa filma, daudz kas sabojājās. No rīta izložņāju mašīntelpu ar „Horizontu”. Strauji paliek auksts, liekas, šodien pēdējā diena, kad varēja sauļoties. Rāvu arī, ko varēju. Skatījāmies, kā vīri ar ūdenspīpēm smēķē hašišu. Vispirms uz tādas sacaurumotas bleķa bundžas uzber koka ogles un aizdedzina. Tad sabāž pīpes galviņā tabaku, virsū drusku hašiša un degošas ogles. Ievelk pāris reizes, tad atkal visu par jaunu. Diemžēl negribēja, lai visu to fotografē. Hašišs nākot no Turcijas – 40 mārciņas kilogramā (nu gan bija laiki – narkotikas pirka ne miligramiem vai gramiem, bet kilogramiem). Pats saņemot 50 mārciņas mēnesī. Nez cik tas ir, bet daudz jau tas nevarētu būt, nav jau angļu, bet ēģiptiešu mārciņas, nez vai pat 100 rubļi sanāks. Lai paēdinātu ģimeni, vajagot vismaz 100 mārciņas. Tad nu ar to pašu suvenīru pārdošanu, „čeindžu” utt. arī piepelnoties. Jā, vēl vakar paziņoja, ka uz Hamburgu neejam, iešot it kā uz Brestu. Smagi, bet ne mūsu spēkos kaut ko mainīt. Un vēl daudzreiz var kas mainīties. Ceturtais stūrmanis slimo, laikam angīna, temperatūra visu dienu 38,5.

13. februārī

Ceturtais visu dienu bez temperatūras, laikam jau rīt būs uz kājām. Sāk jau skaitīt frankus uz Brestu. Jāņem vien būs, franki ir nauda visur, bet Marokas dirhēmi – nē. Sāku pētīt EKG – nekā nevar saprast. Grūti būs! (Nu skaidrs, ka nekas tur nesanāca! Un paldies Dievam – šausmīgi iedomāties, kā būtu bijis, ja visu mūžu būtu noņēmies ar EKG atšifrēšanu). Tagad, vakarā, attīstīju mašīnas filmu. Laba! Paldies Dievam, nu ir pamats, ar atlikušajām filmām var šā un tā paeksperimentēt. No vecākā mehāniķa izplēsu divas mazās baterijas. Laiks – gaiss 18 grādi, ūdens 17. Vai arī otrādi, katrā ziņā nav par karstu.

14. februārī

Cūcīgi šūpo

15. februārī

Turpina šūpot. Bet šodienu tomēr pavadīju aktīvi. Priekšgals tā šķēla viļņus, kā nekad vēl nebiju redzējis. Fotografēju gan no tiltiņa, cauri rotējošam stiklam, gan no klāja, gan uz melnbaltās filmas, gan uz krāsainās. Fotografēju viļņus uz Pantelērijas salas fona, šķiet, noķēru arī skaistu saulrietu (104.-124. att.). Attīstīju pēdējo 250 GOST filmu, tagad tīstu vienu no šodienas.

16. februārī

Nu nekas, šūpošana jau praktiski rimusi, tikai kuģis traki trīc. Ko šodien darīju? Bet neko sevišķu. Paspaidīju espanderu, drusku pavazājos pa klāju. Mēģināju sauļoties, bet auksts vējš. Pašķirstīju kardiogrammas, pašķirstīju spāņu valodu. Palasīju Londonu. Attīstīju pēdējo filmu. Nu, tas arī viss.

17. februārī

Šodien ap 13.00 atnācām līdz Gibraltāram, pagājām garām Alhesirai un Seutai un izgājām Atlantijas okeānā. Pirmo loku tātad esam noslēguši. Atlantija sagaidīja ar skaistu sauli, bet krietnu „rulli”. Un tā nu vēl aizvien šūpo. Vakarpusē mēģināju paskriet, bet 14 riņķī nogāzos tā, ka pietika. Mēģināju ar krāsaino filmu un zibspuldzi nofotografēt mašīnu, bet sagāja dēlī zibspuldze.

18. februārī

Naktī zvērīgi sāka šūpot, no rīta lietus, viļņi. Norima tikai ap pēcpusdienu. Ap pusdienas laiku vienam čehu kuģim neliela radiokonsultācija. Vakarā starpoms sāka gudrot, ka vajadzētu aiziet pie ārsta ostā. Bet es saku, ka mēs taču būtībā vēl neko neesam darījuši uz vietas. Ar vārdu sakot, sāks dzert prednizolonu, plus vēl pēc brīža aiznesu viņam arī delagilu un suprastīnu. Nedaudz satrauc pats prednizolona lietošanas fakts. Sākt jau nav grūti, bet kā izbeigt? Labi vismaz, ka ir daudz krājumā. Dabūju radiogrammu no Aizas. Malacis, nu sūta kārtīgi. Lasu „Žanu Kristofu”. Briesmīgi ķeras pie sirds.

19. februārī

No rīta atkal zvērīgi šūpoja. Piecēlos tomēr sešos, centīgi mācījos spāņu valodu. Bet jau ap 13.00 pienācām pie Brestas un taisni tajā brīdī man gandrīz piebaidīja infarktu. Refmehāniķim un motoristam uzgāzies virsū līdz – 25 grādiem atdzesēts kalcija hlorīda šķīdums, lai nu glābjot šos. Bet ko te vairs izdarīs, kas salis, tas salis. Nu, pēc tam jau izrādījās, ka visa tā lieta ilgusi pāris sekundes un nekā īpaši briesmīga tur, jācer, nav un nebūs. Bet ja nu būs, ja nu ostā tomēr ar steigu uz slimnīcu? Bet ja izrādīsies, ka nevajadzīgi? Tā nu tāds pavisam apdullis stāvēju un skatījos, kā ieejam līcī un pienākam pie pilsētas. Pilsēta kalnā ap līci (125.-128. att.). Nu, un kamēr domāju, ko tālāk darīt un neko nevarēju izdomāt, tikmēr kapteinis paķēra mani grupā un prom uz pilsētu (129.-132. att.). Pilsēta tātad uz stāvas kraujas. Tūlīt uzskrējām virsū milzīgam cietoksnim, milzīgam tiltam un vienam atsevišķam tornim (133.-135. att.). Vēl ar pēdējo gaismu fotografēju. Nu, un tad pa vienu ielu uz priekšu (136.-141. att.). Veikali kā veikali, no mūsu viedokļa viss dārgs. Sniega nav, laiks samērā silts, cilvēki staigā jakās, pusmēteļos utt. (tolaik jau nezināju, ka Eiropā siltas ziemas drēbes nemaz nepazīst, neko vairāk par fufaikām jeb, smalki izsakoties, kurtkām, viņi nezina. Tagad nākas drebināties un izbaudīt uz savas ādas, jo nopirkt siltu mēteli vai kažoku ir pilnīgi neiespējami – pēc Eiropas ģērbšanās standarta nav paredzēts). Ar vārdu sakot, nekādas īstas ziemas, daži pat staigā žaketēs. Vēlreiz uzkrita, ka franči brauc ar maziem automobiļiem un mopēdiem. Laikam necieš no mazvērtības kompleksa. Bet no otras puses ieraudzīju motociklu „Honda” – četri izpūtēji, zvērs, ne mašīna. Par dolāriem nevarējām dabūt pat cigaretes. Trubačovs saslimis ar bronhītu, bet temperatūra krīt. Domāju, rīt būs uz kājām.

20. februārī

Klaiņoju pa pilsētu, bet no paša rīta sāp galva, nekā nepāriet, arī laiks galīgi samācies.

21. februārī

Visu dienu noblandījos pa pilsētu (142.-146. att.). No rīta laiks bija nomācies, līņāja, bet ap pusdienlaiku parādījās brīnišķīga saulīte. Apstādījumos zied pat viena otra puķe, zied arī kaut kādi krūmi. Ziema! Krastmalā vīri, vairāk tādi paveci, spēlēja kaut kādu īpašu spēli ar lielām metāla bumbām. Paņēmu „preces pa pastu” katalogu – tā nu laikam būs Aizai lieliska dāvana. Tīstu vienu filmu, bet drusku bail – ūdens tā smird pēc naftas, ka bail. Kraušana ir pabeigta, šovakar laikam atiesim un jau pēc dienām četrām vajadzētu būt Kasablankā, tad ar apelsīniem atkal uz Džidu, bet kas tālāk, nav zināms. Pēc Džidas mēs iziešot no čartera. Vēl pēdējie skatieni uz pilsētu, uz ostu (147.-151. att.). Bresta vispār tomēr ļoti patika. Īpaši skaists ir rajons ap arsenālu, pie lielā tilta.

22. februārī

Vakar jau nolikos gulēt, kad kuģis atgāja. Filma arī izrādījās gan maz apgaismota, gan maz tīstīta. No rīta pamodos – šūpo, dauza. Laiks pelēks. Līdz pusdienai vēl nocīnījos, spaidīju plaukstas espanderu, bet pēcpusdienu nogulšņāju. Ejam uz Agadiru, nevis Kasablanku.

24. februārī

Šūpo, šūpo, šūpo. Nakts no 22. uz 23. bija drausmīga – šūpo, dauza, beigās pat sāka no griestiem pilēt ūdens tieši uz galvas. Tālāk vairs nav kur! 23. februāri nogulšņāju, bet no tā laikam palika pavisam draņķīgi. Šorīt piecēlos visai saguris, bet līdz vakaram esmu cik necik atjēdzies, lai gan šūpošanās nemaz nav kļuvusi īpaši mazāka. Viļņi norāvuši spoli ar trosi, izgāzts gabals reliņu, priekšgalā norauta vadības pults labajam enkuram. To nu gan šodien pielika citu. Rīt vajadzētu būt Agadirā (153.-160. att.).

25. februārī

No rīta pa miegam dzirdēju: „Sagatavoties pietauvošanai!”. Pēc brīža piecēlos – galva sāp, kuģis zvalstās kā piedzēries, laiks nomācies, bet iluminatorā redzams krasts. Paldies Dievam, tomēr klāt esam. Drausmīgi zvalstīdamies, devāmies uz ostu. Un to neaprakstāmo svētlaimi, kad ieejam pa ostas vārtiem un zvalstīšanās acumirklī aprimst. Cilvēks uzreiz jūtas kā no jauna piedzimis. Ostai vienā pusē augsts kalns ar cietoksni galā, otrā pusē pludmale un pilsētiņa (161., 162. att.). Krausim te apelsīnus. Līdz pusdienai vienkārši priecājos par dzīvi, paņēmu arī savu naudu – 80 dolārus. Beidzot noprasīju starpomam, kā ar ārstēšanos. Paldies Dievam – efekts neapšaubāms. Nu tikai labi tikt vaļā no prednizolona.

Bet pēcpusdienā uz pilsētu (163.-188. att.). Sākumā iespaids ne sevišķi labs, jo pats vēl nebiju īsti normā un arī pilsētai piegājām ne no tās skaistākās puses. Putekļains, smirdoņa, karsts. Bet uzreiz krita acīs milzums tūristu. Un uzreiz uzskrējām kempingam. Pilsēta pati laikam nav liela, 3-5 stāvu mūsdienīgas mājas, diezgan daudz būvējas. Runā franciski, bet arī visās citās valodās. Literatūra, avīzes franču, arī arābu valodās. Visos grāmatveikalos skatlogā karalis. Veikalu daudz, sevišķi vienā vietā, kur izveidojas tāds kā rūpniecības preču tirgus. Galvenokārt suvenīri, ādas izstrādājumi, krama pistoles, šautenes, dunči. Pablandījāmies pa turieni, neko gan nepaņēmām, tad iznācām uz krastmalu. Viļņi triecās krastā, tālumā ūdens putekļi pilnīgi rada miglas iespaidu. Basām kājām pabradāju pa ūdeni – pavēss. Redzējām divus vindsērfingus. Kājas audams, ņēmu un uzplēsu bikses. Varbūt ka Tamāra kaut kā sameistaros? Tagad vakarpusē cenšos atdot parādus. 5 dolārus caur pesetām jau atdevu, vēl jāatdod 12 franki vecākajam matrozim (kas tad tas tāds bija par nosaukumu?). Ak jā, kad gājām uz pilsētu, klājs bija vienā līmenī ar piestātni, kad nācām atpakaļ, kuģis bija uzcēlies teju vai debesīs.

26. februārī

Pašlaik jūrā tāds rullis, ka kuģis, ostā stāvēdams, rauj pušu trosi pēc troses. Naktī laikam bija tas pats joks, jo gulēju nemierīgi un ar sāpošu galvu. Nupat noziņoja: „Mašīnkomandai uz klāja, uz tauvošanos!” Neko teikt, traki, laikam klāja komanda netiek galā. Nedod Dievs, ka netrāpa vēl kādam ar pārtrūkušu trosi (bez problēmām varētu pārcirst cilvēku pušu). No paša rīta, deviņos, metāmies augšā kalnā (189.-199. att.). Un jau pēc kādas stundas bijām augšā. Pastaiga bija vienkārši brīnišķīga. Ceļš asfaltēts, līkumos sagāzts uz sāniem – gribēdams nenoskriesi nost. Atkal komanda: „Mašīnu pastāvīgā gatavībā!”. Nu, tātad skaisti pa rīta vēsumu augšā. Pa ceļam satikām dažas arābu sievietes ar bērniem. Nez ko tās te dara? Vēlāk izrādījās, ka dažas ģimenes laikam tur augšā dzīvo. Tad pēkšņi ieraudzījām ganāmies kamieli. Nu, un kad beigās tikām līdz vārtiem, mums uzklupa gids – universālis, kurš runāja laikam visās iespējamās valodās, čūsku dīdītājs utt. Bet maksāt ta nav ar ko! Nu, pareizāk sakot, ir, 300 pesetas bija līdzi, bet negribas. Nu, kaut kā tikām no viņiem vaļā, apstaigājām drupas. Cik sapratām no gida stāstītā, tā bijusi augšējā Agadira, kas gājusi bojā zemestrīcē (Vēlāk enciklopēdijā izlasīju ka nupat – 1960. gadā). Tagad tajā dzīvo, liekas, pāris ģimenes. Apskatījām drupas, bet ar fotografēšanos nekā – visu laiku migla. Pa brīdim paklīst, var ieraudzīt ostu, pilsētu, bet tad atkal uznāk. Piebrauca pāris autobusu ar ekskursantiem, pagrozījās turpat pie vārtiem un atkal lejā. Pagaidījām brīdi, bet, kad migla neklīda, metāmies lejā (pārmaiņas pēc pa taciņu). Pēc 15 minūtēm bijām apakšējā nocietinājumā. Tur divi lielgabali laikam no 1. pasaules kara. Iet pa to taciņu interesanti, bet brīžiem pat bail. Apkārt akmeņi un kaktusi. Nu, un tad uz asfaltētā ceļa un lejā. Ap 12 bijām jau atkal uz kuģa. Pēcpusdienā vedu uz pilsētu kompāniju no 3 vīriem un 2 sievietēm. Godīgi sakot, pamatīgi sakrita uz nerviem.

Norāva visas troses, kuģis nevarēja noturēties uz vietas, steigā izgāja no ostas. Ja nu izdosies nolaist kravas strēles un nolikt vietās, tad būs labi. Bija interesants skats, kad pēdējā brīdī melnais lēca krastā un matroži no krasta uz kuģi.

27. februārī

Visu dienu nozvalstījāmies reidā, vakarpusē atkal ienācām ostā. Ienākšana gāja ilgi un grūti, vairākkārt nevarējām trāpīt ostas vārtos. Tagad intensīvi krauj, laikam jau ļoti ātri atkal aiziesim. Attīstīju trīs filmas, bet jēgas maz. Iznākušas ciešami, bet interesantu kadru tikpat kā nav. Būs jāsāk fotografēt „ar galvu”.

28. februārī

Naktī pamodos no drausmīgas šūpošanās. Bocmanis saka, ka ūdens esot tajā brīdī bijis līdz bortam. Ar vārdu sakot, izgājām no ostas. Savācu pēdējo filmu, lai kaut kur neaizķeras, un mēģināju turpināt gulēt. Iluminatorā redzamas ugunis, šūpojamies, bet neejam. Domāju, ka atkal būs sākušas trūkt troses. Bet izrādās nē – izgājām ārā, jo kuģis bija piekrauts, bet projām aiziet nevarējām, jo mūsu pases bija policijā un aģents tās nebija laikā izņēmis. Saņēmām tās tikai ap pusdienlaiku un tad arī devāmies projām. Ejam visu laiku gar krastu, šūpo, bet ciešami. Tagad, vakarā, pa radio uzņēma sakarus ar „Bulduriem”, kas stāv Kasablankas reidā. Taisās ar laivu braukt pie viņiem ciemos, sevišķi pēc cigaretēm. Nu, pie šitādas šūpošanās diezgan riskanta lieta. Tā arī ir! Sataisījās, sanesa kastes ar prezentiem, bet tad atlika. Pārāk traki šūpo. Atstiepu sev kasti banānu un kasti apelsīnu.

1. martā

Dabūjām šodien ziņu par benzīna cenu paaugstināšanu, par rezerves daļu padārdzināšanu, par kafijas padārdzināšanu. Neko teikt, mīļš pavasara sveiciens! (tolaik jau cenu paaugstināšana likās kaut kas ārkārtējs, ar prātu neaptverams). Nu, ar auto vēl šā tā, bet kā ar motorlaivu (nebija man motorlaivas, tikai gudroju, ka derētu nopirkt). Viena stunda brauciena ap 2 rubļi. Viena svētdiena – 20 rubļi. Ārprāts!

Nu, kas attiecas uz kuģa dzīvi, tad ap 16.00 izgājām caur Gibraltāru. Vidusjūra, paldies Dievam, mierīga, laiks saulains. Uzreiz atdzīvojos. Nekas laikam tā nenomāc cilvēku, kā šūpošanās un pelēks laiks. Pēcpusdienā pat apskrēju 17 riņķus. Gribēju visus 20, bet aiztrieca uz lekciju, pēc kuras arī paziņoja šitos jaunumus par cenām.

Čikovs, kurš kādu nedēļu staigāja ar sapampušu vaigu un sāpošu zobu, atnāca vakarā galīgi izmisis – lai taču kaut ko darot. Ķibele! Jo raugi, pirms pāris dienām tas pampums nogāja un es cerēju, ka ar to arī tā lieta ir beigusies. Bet tad uzpampa atkal. Taču, paldies Dievam, kad attaisīju muti un pieskāros ar špāteli, skatos, gāžas ārā strutas. Tātad iekaisums laimīgi izlauzies uz āru. Iedevu pentalgīnu, kumelītes, barbamilu un oleandomicīnu, teicu, lai tā viegli izspiež ārā un skalo. Uz šo nakti atbrīvojām no maiņas. Nu, pēc tam sāku šķirstīt „spravočņiku”, jo viņš man tik pārliecināti centās iegalvot, ka uztūkušu zobu nedrīkst raut, ka es pats sāku šaubīties, vai tik tiešām tā nav. Bet izlasīju, bez šaubām, ka jārauj bez vārda runas. Nogāju lejā pateikt, ka, ja rīt nebūs labāk, noteikti izrausim. Bet viņš pa to laiku jau bija paspējis izspaidīt un uzreiz bija palicis daudz vieglāk. Tā kā, pfu, pfu, pfu, uz rītu varētu būt gandrīz vai kārtībā. Ar starpoma ārstēšanu arī diez kā neiet. Sākumā prednizolons deva ātru efektu, bet tagad, kad samazinājām līdz 30 miligramiem, dienas 2-3 viss stāv uz vietas. Ko darīt? Vai pacelt atkal uz 50 miligramiem, vai laist uz leju un beigt to spēlīti. Pagaidām atstāju uz tiem pašiem 30, dažas dienas paskatīsimies, kas būs.

2. martā

Paldies Dievam, miers, klusums. Pēc tās nepārtrauktās šūpošanās jūtos kā debesīs. Tikai laiks šodien tāds apmācies un no rīta aizgulējos, neskrēju. Gribēju paskriet vakarā – atkal sapulce. Velns viņu rāvis. Ap dienas vidu satikāmies ar „Aragvi”. Beidzot ir cilvēkiem atkal cigaretes, arī drusku ziepes un pavisam nedaudz zobu pastas. Paņēmu vienu tūbiņu (pavisam ir divdesmit). Fotografēju laivas pacelšanu, nolaišanu, „Aragvi” utt.

3. martā

Piecēlos septiņos, apskrēju 20 riņķus, pēc tam līdz launagam lasīju „Robespjēru”. Dikti aizrāvos! Tad izvilku uz klāja novusu, paspēlēju, papeldējos (ūdens gan auksts), pasauļojos, apēdu kādus 15 apelsīnus un ar to arī dienas darbi beidzās. Vakarā sataisījos vēlreiz paskriet, bet kaut kādā veidā viss priekšgals izrādījās slapjš. Tā nekas neiznāca. Vakar uzzinājām, ka pēc šī čartera pārejam uz kādu mēnesi franču čarterī, iesim uz Āfriku un Eiropu. Nu, tas viss. Nupat atkal sāk šūpot.

4. martā

Nekas, šūpošana norima un laiks šodien lielisks. Bet jau vakar vakarā sākās noņemšanās ar metinātāju. Viņš taisīja jaunus reliņus vētras norauto vietā un bija krietni saķēries ultravioleto starojumu. Tā nu uzmodināja mani arī naktī divas reizes – ko darīsi, acis dedzina. Otro reizi taisni pēc sešiem, kad es jau atkal taisījos „vēl brītiņu pagulēt”. Tā nu šodien piecēlos sešos. Izgāju uz klāja, bet tas slapjš kā slidotava. Kādas 25 minūtes skrēju kajītē uz vietas, bet tā ir briesmīgi garlaicīga padarīšana. Vēlāk pašķirstīju „Neatliekamās terapijas” rokasgrāmatu, pasauļojos, tad paspēlēju novusu un beidzot, vakarā, apskrēju 25 riņķus. Vecākajam palīgam 30 miligrami prednizolona efektu nedod, sāksim ņemt nost pavisam. Čikovs ar savu zobu praktiski kārtībā. Fotografēju atkal Tamāru pie friziera darbiem, tad vēl visādus blokus, virves, mastus.

5. martā

Svilinājos saulē, kamēr deguns sāka sūrstēt. No rīta puses drusku paštudierēju EKG, vakarpusē apskrēju 20 riņķus. Gribēju visus 25, bet 18.00 pirmais lasīja lekciju par ģimeni un mīlestību, bija jāiet klausīties. Ak jā, vēl priekšpusdienā izložņāju tiltiņu, radio, ambulanci, kajīti ar „Horizontu” un nupat attīstīju, bet diez kas nav. Būs jāpastaigā vienkārši ar „Zenītu”. Tagad tīstu vienu 65 GOST filmu. Šovakar jāpienāk pie Portsaidas.

6. martā

Vakar vakarā nolēmu sākt jaunu skaistu dzīvi un aizmigt bez adalīna. Gulēju kaut kā briesmīgi murgaini un pie tam vēl ar pārtraukumu – ārstēju atslēdzniekam radikulītu ar „Vipratoksu” un solluksu. Uzliku pulksteni uz septiņiem, bet kaut kad no rīta pavēru acis, ieraudzīju gaismu un iluminatorā kaut kādu skursteni (kuģa). Kur tad šis te radies? Tātad neesam kanālā, bet Portsaidas reidā. Cik pulkstenis? 6.15. Ak Dievs, un ja speciāli gribētu, nekad tik agri nepieceltos. Pārvarēju tādu mazdūšīgu vēlēšanos ielīst vēl gultā, noskaloju ģīmi un ar fotoaparātiem izlīdu uz klāja. Apkārt milzums kuģu, zemi neredz, debesīs skaisti mākoņi. Pafotografēju, tad nomazgājos, padzēru tēju un tad tā lēnām pienācām pie Portsaidas. Uz moliem sapāroti šaujamie, laikam zenīta, sabūvēti betona bunkuri. Ap ostu tālumā aizstiepjas pilsēta, gan ne sevišķi liela, ne ar sevišķi lielām mājām. Pagājām garām „Maksimam Gorkijam”, sabira uz klāja vesels bars meitentiņu zaļganos halātiņos, sāka vicināt mums ar rokām. Tad laikam austrumnieciskā stilā celta pasažieru ostas ēka vai kāds tūrisma centrs, darbnīcas, noliktavas un Portsaida cauri. Nupat attīstīju vienu no šodienas filmām. Tīstīju kā ceturto vienā attīstītājā, iznākusi tāda pelēka. Nu, pēc Portsaidas tātad gājām pa to kanāla gabalu, ko vēl nebiju redzējis. Nekā īpaša jau nu nav, tikai gar labo krastu gāja šoseja un dzelzceļš. Vispār, labais krasts zaļš, kreisais – tuksnesis. Tā pamazām vien tomēr izknipsēju turpat trīs filmas. Vakarpusē spēlēju šahu ar loci, paspēlēju pēc ilgas un grūtas cīņas. Starp citu, vienīgais šaha galdiņš, ko izdevās atrast, izrādījās mans kādreiz paštaisītais.

7. martā

Piecēlos sešos lieliskā noskaņojumā, bet tad kaut kā pamazām sāka kristies noskaņojums un sāpēt kakls (papildus tam, ka jau pāris dienas ir piemeties radikulīts). Saulītē arī nevar iet, vakar tā pamatīgi apsauļojos. Un laiks, kā par spīti, lielisks. Tā nu līdz pusdienai palasījos EKG, pēcpusdienā „Inženiera Garina hiperboloidu”, bet pirms launaga tomēr uz brīdi izlīdu saulītē. Tad paspēlēju novusu un apskrēju 15 riņķus. Tomēr skriešanu nācās pārtraukt, jo pirmais savāca uz politnodarbību. Un beidzot vēl pagrieza stundu uz priekšu pulksteņus. Tā kā knapi attīstīju vienu filmu un tas arī viss.

8. martā

Ap desmitiem pienācām Džidas reidā un nostājāmies uz enkura. Saule svilina, ūdens +25 grādi. Peldējos un sauļojos, cik vien varēju. Un labi vien bija, jo jau vakarā ieveda ostā. Študierēju EKG, vienu otru reizi cauri tumsai sāk pavīdēt pa gaismas stariņam. Bet vēl jau nu reti gan. Dāmām šodien iedota brīvdiena. Visu dienu gulšņā un kaut ko sūc, laikam brāgu. Bet vīri, kas šodien rāvās pa virtuvi, pamanījās uzspridzināt katlu (tas bija atsevišķs, kaut kā ar tvaiku karsējams agregāts). Sprāga ar milzīgu troksni un lieliem bojājumiem. Paldies Dievam, ka virtuve bija tukša.

9. martā

Kaut arī vakar aizmigu tikai ap vieniem, sešos tomēr piecēlos, pat apskrēju 20 riņķus. Bet karsts gan jau no rīta. Kajītē gan tikai 18 grādi. Līdz pusdienai študierēju EKG, pēc pusdienas sāku šķirstīt dokumentus, ar baudu palasīju Riekstiņa atskaites un beidzot sāku inventarizēt medikamentus. Praktiski ir daudz vairāk, nekā uzrādīts papīros. Gan ar notecējušiem termiņiem, gan bez. Jau aizstiepu uz izolatoru divas kastes un tas tikai no galda, ledusskapja un stiklotā skapja trim plauktiem. Nu labi! Uz blakus stāvošā tankkuģa, kas dod mums ūdeni vai degvielu, prasīja iedot padomju žurnālus angļu valodā. Nu, dienā vienu čupu iedevu, bet vakarā atnāk atslēdznieks vēl pakaļ. Viņam atkal prasījuši, viņš gājis pie pirmā un tas savukārt atsūtījis pie manis. Nu, tad patukšojām krājumus pamatīgi. Attīstīju „Horizonta” filmu – kaut kādas regulāras melnas svītras. Sabojāti visi kadri līdz pēdējam. Žēl gan, daži bija interesanti. Ļoti žēl! Un nez vai tas ir gadījums vai aparātā kas lūzis.

10. martā

Pamodos sešos, bet piecēlos tikai pusseptiņos. Apskrēju desmit riņķus, bet tad bija jābeidz, jo kuģi pārvilka uz citu vietu un priekšgalā un pakaļgalā gāja vaļā tauvošanās. Tad līdz pusdienām ņēmos ar EKG, bet tūlīt pēc pusdienām sāku skaitīt savus medikamentus. Pabeidzu arī visu, izņemot „A” grupu (indīgās un narkotiskās vielas). Norakstīts jau gan ir daudz, bet nekas no norakstītā nav mests ārā, tāpat viss juku jukām stāv. Atšķiroju visu veco nost. Derīgo visu atstāju lazaretē (maz jau tur vairs palika), visu pārējo aiznesu uz izolatoru. Domāju, ka pie derīgajām zālēm varēs nemaz neķerties klāt, pietiks ar norakstītām, neuzskaitītām utt.

Vakarā skatījos arābu televīziju. Visumā ne ar ko īpašu neatšķiras. Vienīgi pašā sākumā trāpījās filma par Meku, Kaabu. Bet tālāk tautas mūzika, estrādes mūzika, nopietna mūzika, reklāma, vairākkārt „Konkorda” reklāma uz līnijas Londona-Bahreina, futbols, bokss, ziņas angliski, ziņas arābiski, laika prognozes. Vienīgi jocīgi, ka diktors tajā arābu nacionālajā galvas segā – lakatiņā ar riņķi un garajā baltajā paltrakā. Sievietes garās kleitās gan, bet bez kādas parandžas vai kā tamlīdzīgi.

12. martā

Visu dienu sauļojos. Vakarā apskrēju 30 riņķus. Rīta pusē uzkāpu lokatora mastā un fotografēju kuģi no augšas. „Zenīts”, izrādās, nespēja ieņemt kadrā, nācās lietot „Horizontu”.

13. martā

Izrādās, ka 11. martu esmu palaidis garām. Un nekā nevarēju saprast, kur es būtu nokļūdījies ar datumu. Bet 11. no rīta izgājām reidā un tā arī pagaidām tur esam. Šodien diena tāda pelēka, nedaudz šūpo. Piecēlos ap sešiem, apskrēju 20 riņķus, bet pēc tam visu laiku lasu kaut kādu idiotisku fantastiku, neko negribas darīt.

Vakarā apskrēju vēl 30 riņķus, tātad kopā 50. Neko teikt! Bocmanim piemeties radikulīts, Kaškarjovam vēl trakāk – holecistīta paasinājums. Paklīdu pa kuģi ar 250 GOST filmu.

14. martā

Turpinām stāvēt reidā. Šodien piecēlos pēc septiņiem, tā kā rīta skriešana nesanāca. Pārskatīju „A” grupu – lielākā daļa jānoraksta. Tad pie reizes pārbaudīju arī inventāru, viss ir, pat šis tas lieks. Lieliski! Sabāzu visu skapī, tur man tagad viss, kas tikai skaitās. Ievedu ideālu kārtību hospitālī. Vakar apskrēju 32 riņķus. Bet tagad drusku jūt kājas. Uzzīmēšu vēl plānu, lai vēlāk var atcerēties, kur un kā dzīvoju (200.-203. att.).

15. martā

No rīta piecēlos pusseptiņos, apskrēju 13 riņķus, bet tad jutos visai noguris. Drīz pēc tam sākām kustēties. Nofotografēju dažus interesantus kuģus, bet kad jau ostā pavisam nevainīgi gribēju nofotografēt mūsu cilvēkus pie pietauvošanās, viens policists no krasta sāka nelabi bļaut un plātīties ar rokām. Va vellos! Un tad nāca no tiltiņa skaidra un nepārprotama pavēle izbeigt. Biju tādu drusku nobijies. Un sekas arī bija, bet, paldies Dievam, ne sevišķi smagas – kapteiņa kajītē arābu klātbūtnē nācās sagaismot filmu un uzklausīt brīdinājumu, lai nākošā reizē pat nemēģinu. Nu, paldies Dievam, viegli tiku cauri. Ap pusdienu atnāca arābu dakteris noskaidrot jautājumu par zobiem. Bet viņa nostāja tāda, ka vispirms ar antibiotikām nedēļu jāpaārstē iekaisums, tad var raut. Tūlīt vest dāmas pie stomatologa ne par ko nebija ar mieru. Vakarā atnāca vēl viens vīrs ar izkritušu plombu. Mēģināju izšķīdināt ūdenī dentīnu, bet tas draņķis ne par ko necietēja. Aizmālēju caurumu ar ģipsi, redzēs, kas būs. Uztaisīju norakstīšanas aktu, savedu kārtībā medikamentu grāmatu un „A” grupas grāmatu.

16. martā

No rīta nogulēju tik ilgi, ka nepaspēju pat uz brokastīm, par skriešanu nemaz nerunājot. Žēl gan, jo arī pēcpusdienā nekas nesanāca. Nu jau tā pierasts pie skriešanas, ka pilnīgi liekas, ka kaut kā pietrūkst. Rakstīju šādus tādus papīrus, šķiet, ka vairums ir nokārtoti. Kraušana iet uz beigām.

17. martā

No rīta gan piecēlos sešos, bet tikko apskrēju 5 riņķus, tā sanāca uz kuģa krāvēji. Izdzēru pēdējo tēju, nav vairs ne man, ne „artelkā”. Sauļojos, drusku študierēju EKG.

18. martā

No rīta augšā sešos, 21 riņķi. Tad pētīju EKG, rēķināju asi, pagriezienu ap garenisko asi un stāvokli pēc Vilsona. Pēcpusdienā sauļojos un pašā vakarā vēl apskrēju 30 riņķus. Ļubai ribstarpu neiralģija pārgājusi, bet nu sāk vēkšķēt Taņa, ka šai nieres sāpot. Iedevu furadonīnu un levomicetīnu un vai nu no tiem vai no kaut kā cita vakarā sāka vemt. Viena īsta nabagmāja ne kuģis, visi tikai tizli vien nolasījušies. Vakarā izgājām reidā. Kraušana ir pabeigta, bet kaut kur kaut kas ir aizķēries ar mūsu rēķinu apmaksāšanu, neesam saņēmuši izmazgāto veļu, nav pārtikas. Tā nu stāvēsim reidā un gaidīsim, kas būs.

19. martā

Turpinām stāvēt Džidas reidā. Mums pašlaik tankos ir degviela par kādiem 50 000 dolāru vairāk, nekā sākot čarteru. Bet vajag sākumā un beigās būt vienādi. Un tā nu nevar saprast, kas to starpību apmaksās. Šodien tīrījām tilpnes, kādās divās stundās viss bija padarīts. Nu, tātad jau ap 20 čeku vajag būt. Laiks skaists, sauļojos, peldos, tikai nezin kāpēc šodien esmu tāds saguris. Pašlaik tīstu filmu. Starp citu, šodien uzkāpu mastā un nofotografēju kuģi no augšas. Un tad vēl – skrienot vakarā vējš taisni man zem kājām paripināja divas plastmasas minerālūdens pudeles ar visiem korķiem. Un korķi nevis uzmaucami, bet iebāžami. Labākus traukus fotošķīdumiem pat krastā nevarētu iedomāties. Vēlāk gāju vēl pameklēt, bet ar korķiem vairāk neatradu. Žēl gan, tās ir vienkārši brīnišķīgas (aizvedu pat uz mājām un ilgi lietoju vēl pēc jūras gaitu izbeigšanas).

20. martā

Tā vien liekas, ka no Džidas nekad neaiziesim. Stāvam, un ne mazākās nojausmas, kad projām. Bet es šodien noslimoju. Pagājušā naktī pamodos ar zvērīgām galvas sāpēm. Sadzēros tabletes, aizmigu, bet no rīta galva gan tā īsti nesāp, bet pilnīgi reibst. Kādu brīdi mēģināju padarboties, bet tad likos gultā un praktiski visu dienu nogulšņāju. Tikai vakarā atkal palika labāk. Kas tas tāds ir? Vakar par kaut ko visai līdzīgu sūdzējās Popovs. Jā, arī kaulus lauž. Tā arī Popovs teica. Kāds vīruss, vai? Vai arī es būšu sataisījis brīnumus, dzerdams vakarā adalīnu un no rīta centidrīnu? Arī var būt? (centidrīnu laikam neesošās tējas vietā). Aizvakar, ak nē, vakar, iedzēru lielu devu no rīta un vēl pēcpusdienā. Mundruma nekāda, bet kaut kāda tāda jocīga, neizprotama sajūta gan. Nu, šodien aizstiepu to draņķi prom uz izolatoru, pie izmetamām zālēm. Vakardienas filmas tehniski iznākušas lieliskas.

21. martā

Turpinām stāvēt. Šodien sāka ekonomēt ūdeni. Nu, tas man vairs nemaz nepatīk. Nopeldējos un dabūju visu vakaru staigāt aplipis ar sāli – nav kur noskaloties. Pārtika iet uz beigām – gandrīz vistas un sieru vien ēdam. Tēja jau sen beigusies, tas ir, manējā. Paldies Dievam, veselība atkal pilnīgā kārtībā. Starpoms man šodien sakrita uz nerviem. Amizējās, amizējās tur ar dāmām pa virtuvi un tad kā milzīgu atklājumu man paziņoja, ka Taņai sāp nieres, Tamārai – aknas, Ļubai - sāni. Velns lai parauj, ar mokām visas trīs ir šā tā nomierinātas un atkal visām publiski atgādināts un izrādīts, ka viņas slimas. Vienīgais, kas vēl trūka – speciāli meklēt slimniekus, īpaši tādus, kur izdarīt tā kā tā neko nevar.

22. martā

Turpinām stāvēt. No rīta saņēmām radiogrammu no Rīgas, ka šie apmaksājot mūsu veļas mazgāšanu, pārtiku un vēl šo to. Uzradās cerība, ka viss būs labi, bet tā arī nekas nemainījās. Atbrauc pa brīdim kuterī kāds melnais, kaut ko apsola un prom ir. Un neko nepilda. Viss āķis tajos 80 000 dolāru par degvielu, kas nav samaksāti arābiem. Ūdens nav ne krānos, ne baseinā. Baseinā nav tāpēc, lai cilvēki uzreiz neskrietu zem dušas, tikko palaiž ūdeni. Tādā veidā man tā lieta vairs nepatīk. Šodien visu dienu nositu pa tukšo, lasu šādu tādu daiļliteratūru. Pa dienas vidu bija trauksme.

23. martā

Viss pa vecam, vienīgi beidzot atveda pārtiku, veļu un tagad, pašā vakarā, ūdeni. Esot arī atļauja aiziet, bet nu pārmaiņas pēc neesot loča. Sāku atkal skaistu, jaunu dzīvi. No rīta apskrēju 20 riņķus, pēcpusdienā 33. Študierēju EKG, aizstiepu projām no kajītes lielāko daļu bibliotēkas grāmatu, lai te lieki nekārdina. Cietu vairākas smagas sagrāves šahā.

24. martā

Nu tad beidzot esam projām. Jūra viļņojas, šļakatas nāk uz klāja un laiks apmeties pavisam vēss.

Divas pēdējās naktis maz gulēju, jo stingri nolēmu iemigt bez miega zālēm (skatos, ka man tās „stingrās apņemšanās” ir radušās visai bieži. Nu labi, ka man tāds stingrs raksturs), bet iemigt tomēr nevar. Un tā nu lasīju līdz vieniem naktī, bet sešos, vai pareizāk pusseptiņos, tomēr cēlos augšā. Bet šodien esmu galīgi saguris. No rīta gan ar mokām apskrēju 20 riņķus, bet vairāk arī neko. Lasu grāmatas, pēcpusdienā izmazgāju kajīti. Nupat, sešos, nomainīju veļu. Pēc ilga pārtraukuma nosūtīju radiogrammu Aizai. Pēdējais oficiālais ziņojums – ejam uz Marseļu. Nekas, pilsēta slavena un galvenais runā, ka tur esot maklaki (lēto preču tirgotāji).

25. martā

Vakar vakarā redzēju Mēness aptumsumu. No pirmā acu uzmetiena nekā īpaša, bet tad pamazām pusmēness ņem un pārvēršas pilnā mēnesī. Visu dienu ejam pa Sarkano jūru. Viļņi norimuši, bet vējš krietns un auksts. Sauļoties knapi, knapi, kaut kur aizvējā. Peldēties nemaz nevelk. Jāsaka, arī Džidā šoreiz likās vēsāks nekā iepriekšējā reizē. Jocīgi gan! Apskrēju 10 riņķus no rīta un 32 pēcpusdienā. Jā, vakar dabūju tēju, šorīt pēc ilgāka pārtraukuma atkal uzvārīju. Bet tēja slikta, īsti gruži, arī garšas nekādas. Pirmajam palīgam vakar piemetās skrejamais, izmēģināju intestopānu, bet bez rezultātiem. Šorīt iedevu tetraciklīnu, un, liekas, būs izārstējies.

26. martā

Ejam pašlaik cauri Suecas kanālam. Pienācām vakar ap desmitiem vakarā. No rīta piecēlos sešos, bet izeju ārā – ēģiptiešu laivas jau uz klāja. Tā no skriešanas nekas nesanāca. Ielīdu dušā, tad, dzenu pašlaik bārdu, - ienāk vecākais palīgs. Šim neesot kur likt divus ēģiptiešu elektriķus un šie taisot traci, jo telpas viņiem esot jādod. Nu ko, izstiepām uz ātru roku šo to no hospitāļa un izolatora ārā, skapi aizslēdzām un ātrumā aizzīmogojām un ielaidām viņus iekšā. Cilvēki, liekās, solīdi, viens cik necik runā krieviski, bet drusku tāds nemiers ir – ka kaut ko neizvazā. Nu, bet cerēsim uz to labāko. No rīta puses pafotografēju Suecas reidu, tad ievēroju, ka īpatnējs kadrs iznāk, ja klāju fotografē nedaudz no aizmugures un slīpi no sāniem. Bet laikam būs jānoknipsē vēlreiz tauvošanās laikā. Vairākas cilvēku figūras un troses varētu ļoti atdzīvināt kadru. Filmu nupat attīstīju, izpētīju – ideja ir to vērts, lai pie tā piestrādātu (tolaik biju VEF fotoklubā pie Birkmaņa, pat „Horizonts” bija viņa aizdots. Tāpēc jau biju tā apsēsts ar to bildēšanu, no kuras, protams, nekāda liela jēga jau nu beigās nesanāca. Tik vien kā bildītes atmiņām un viena otra ārzemju ainavu publikācija vēlāk „Rīgas Balsī”). Tad nofotografēju Suecu, iepriekšējā reizē diez cik labi nebija iznācis, arī kaut kādi defekti. Pa dienas vidu palika karsts, pasauļojos, papeldējos, papļāpāju ar Tamāru. Bet vakarpusē atkal tāds aukstums, ka bail. Pēcpusdienā radiogramma no Aizas. Uztraucas, kāpēc es klusēju. Jā, jau šodien dabūjām atbildi uz vakar nosūtīto radiogrammu par Taņu. Atļauj griezties pie stomatologa. Tagad vakarā tīstu filmas. Jā, pirmajam skrejamais nekā tā īsti nepāriet, iedevu etazolu.

27. martā

Visu dienu šūpo, uz pēcpusdienu jau nu gan tā pavisam nedaudz, bet noskaņojums tomēr draņķīgs. Ārā auksts. Spaidīju espanderi, nekā neizdodas to salauzt (tad tiktu no spaidīšanas vaļā). Nosūtīju radiogrammas Aizai, Albertam, Birkmanim. Tīstu filmu pirmajam palīgam. Savu 250 GOST filmu nevaru attīstīt, kaut kādā neizprotamā kārtā no krāna visu laiku tek +25 grādi ūdens.

28. martā

Šūpo. Gulšņāju.

29. martā

Vakar vakarā šūpošanas tā kā pierima un pats velns mani dzina tīstīt 250 GOST filmu. Saritinājās! Laikam taču no tiem sitieniem pret tanka sienām, kad kuģis šūpojās. Ķēpa. Tiltiņš, radio, mašīna – viss pagalam.

Nu, neskatoties uz to, ka vakardien gulšņāju, aizmigu labi un piecēlos septiņos. Žēl! Jūra pavisam rāma un labi būtu varēts skriet. No rīta puses priecājos par saulīti, skatījos, kā liek vietā enkura elektromotoru (to pašu, ko atdeva remontēt Brestā un nu beidzot saņēma Portsaidā; 204.-215. att.). Pēcpusdienā drusku palasīju EKG un vakarpusē beidzot apskrēju 40 riņķus. Marseļā būsim laikam rītvakar.

30. martā

Līst. Pirms Marseļas pat sāka šūpot. Ap diviem ienācām Marseļā. Ak nē, pienācām pie Marseļas (217.-219. att.). Ienācām ap trijiem. Apstājāmies ļoti tālu no pilsētas. Aizskrējām tur ar gadījuma auto, atpakaļ pa tumsu, ceļu zinot tikai vispārējos vilcienos, - kājām. Prieka maz. Maklaku Marseļā neesot. Un, kas tas trakākais – viens esot pa šito laiku piebraucis taisni pie kuģa, andelējis paklājus, parūkas, krimplēnu. Neveicās! Hm ... Tas esot bijis tikai joks! Nu, vismaz vieglāk. Bet slikti šā vai tā.

31. martā

Kaut kādā neizprotamā veidā nogulēju līdz deviņiem. Nu, un tālāk klīdu riņķī un apkārt, fotografēju. Dikti iepatikās celtņi un automašīnu iekraušana, ņēmos visādos rakursos (220.-252. att.). Un tad pēkšņi pēc četriem uzzināju, ka man jāved dāmas pie stomatologa. Taksis jau pienācis, tas mūs aizvedīšot. Bet kā atpakaļ. Nu, it kā, kad beigšot, izsaukšot taksi pie stomatologa. Ja kaut kas ne tā, lai piezvanot velns zina pa kādu numuru velns zina kam – laikam mūsu aģentam. Pieeju pie takša šofera - šis tikai franciski. Velns lai rauj! Paldies Dievam, tieši tajā brīdī ieraugu šipšandlera sievu, kas brīvi runā krieviski. Tā nu tad visu notulkoja un tiešām, kad mēs beigsim, pats stomatologs izsauks taksi. Nu, labs ir! Salādēju dāmas mašīnā, aizvedu līdz stomatologam, izdakterēja arī, pat taksi izsauca (tiesa, nācās pašam paprasīt. Labi, ka stomatologs runāja angliski). Bet kad atbraucām uz kuģi, neliels pārsteigums – šitas šoferis prasa naudu! Neko darīt, kapteinis pats samaksāja. Nez vai izdosies viņam to kaut kā noformēt.

Saņēmām šodien produktus. Redzēju, ka ir liels daudzums šķīstošās kafijas. Cerams, ka izdalīs komandai. Kuģi krauj intensīvi, tādu jukumu vēl nebiju redzējis – kartupeļi, automobiļi, tualetes papīrs, polietilēna caurule, kartons, visādas pakas, kastes. Ejam no šejienes uz Spāniju, tad Dakāra, tad Abidžana un tad sola Antverpeni. Nebūtu jau slikti, bet vēl tālu.

1. aprīlis

Nu, paldies Dievam, šodien pilnvērtīga diena. Vakar vakarā ienāca „zinātniskais mehāniķis” (neatceros gan, ar ko viņš bija izpelnījies tādu iesauku) un prasīja, vai es būtu ar mieru piedalīties ekskursijā uz pilsētu un konkrēti uz „Notre Dame” baznīcu kalnā, kas rēgojas pāri visai pilsētai. Nu ko, es saku, ka es gatavs gājējs, bet vai mūs divatā palaidīs un vēl kā ar to Ļubas vešanu pie zobārsta. Bet no rīta knapi padzēru tēju, kad „zinātniskais mehāniķis” klāt – viss noorganizēts. Pat ar kapteini esot sarunājis, ka līdz pusdienai Ļubu droši nekur nevedīs. Nu skaidrs, viņam jau nu liela vēlēšanās nav uz sava rēķina dāmas taksī vadāt. Un tā nu metāmies prom. Izskrējām vienās žaketēs – tā te lielākā daļa staigā. Izgājām uz ceļa un kamēr es gudroju, kur un kā atrast autobusu, kā tikt uz pilsētu, mehāniķis jau bija apturējis milzīgu kravas mašīnu un angliski centās iestāstīt, ka mums jātiek uz pilsētu. Šofera sejā „vislielākās labvēlības režīms”, bet nesaprot. Es izsaucos „centre ville”, saprata un aicināja kabīnē. Nu, burvīgi! Aizveda un pats pie tam tūlīt pagriezās atpakaļ. Taču laikam speciāli bija mūs vedis. Ievērojām, ka smagajā mašīnā jau no fabrikas iebūvēts magnetofons. Laikam taču ir to vērts. Pilsētā ieklīdām vecajā daļā, ieliņas šauras, šauras, noteka pa ielas vidu, ielas stāvas, iet pa kalniem augšā lejā (253.-255. att.). Nu, gājām kalnā augšā, kalnā lejā, kamēr izgājām uz veco ostu. Tur tagad stāv jahtas, zvejnieku kuģīši (256.-260. att.). Mans kompanjons palīdzēja no vienas jahtas kādām trim vai četrām dāmām pēc kārtas nokāpt krastā. Nu, tad taisni mūsu acu priekšā saskrējās divas mašīnas. Mežonīgs bremžu kauciens, dobjš būkšķis, šķind plīstoši stikli un viss. Upuru, liekās, nebija. Un interesanti, ka ne ilgāk kā pēc minūtes divi policijas motocikli klāt. Pēc tam trāpījām uz zivju tirgu (261., 262. att.). Bildi no šī tirgus biju jau redzējis „New Times”. Bet man tobrīd aparātā diapozitīvu filma un laiks arī nomācies ka bail. Pārdod gan zušus, gan ežus, gan jūras velnus – ar vārdu sakot, visu, ko vien var iedomāties. Pat jūras zvaigznes – nez, vai tad tās arī ēd.

Pēc tam, apgājuši līcim apkārt, pagrozījāmies drusku šur tur un tad pa taisnu un stāvu Rue de Auna vai kaut kā tamlīdzīgi (bet auns bija noteikti; 263. att.) minūtes 15-20 intensīvi gājuši, izrādījāmies pie baznīcas klāt. Marseļa zem kājām, baznīca virs galvas (264.-269. att.). Brīnišķīgi. Baznīca īpatnēja – torņa galā milzīga zeltīta skulptūra. Kaut ko tādu redzu pirmo reizi. Ekskursantu ka mudž, brauc klāt veseliem autobusiem. Skats uz visām pusēm brīnišķīgs. Jūra, Ifas sala (grāfa Monte Kristo cietums) un bezgalīgi kārniņu jumti. Vietām kraujas klintis, nogruvumi, jo visa pilsēta izvietota uz daudziem uzkalniem un riņķī apkārt kārtīgi kalni. Nu, paldies Dievam, atradu arī kārtīgu WC, pēc kuras jau biju visi noilgojies. Tad ielīdām baznīcā iekšā, mazu brītiņu paskatījāmies dievkalpojumu. Beidzot trāpījām suvenīru veikaliņā. Nu, suvenīri tādi reliģiski, Bībeles, grāmatas, krustiņi, medaljoni utt. Viena tāda pavecāka mūķene (nu, vismaz tāds kā gaiši zili pelēks mūķenes tērps bija mugurā) tirgojas pamazām. Brīdi padomāju, vai nepaņemt Aizai krustiņu, bet izdomāju, ka nav ko. Bet tad ieraudzīju Vatikāna pastmarkas. Hm, pie mums tas varētu būt retums. Paņēmu pat 10 frankiem. Nu, tālāk bez īpašiem piedzīvojumiem nokāpām lejā. Es tā pienākuma pēc vēl prašņāju pa grāmatveikaliem pēc monētu kataloga. Un tavu brīnumu – atradu taču. Vilkāmies uz kuģa pusi ziņot kapteinim. Atgriezāmies ar autobusu, tikai nokavējām izkāpt, vienu pieturu aizrāva sānis. Ar to arī šodienas piedzīvojumi beidzās. Jā, nokāpuši no kalna, trāpījām zem pamatīga lietus.

Kuģa kraušana pabeigta, pat uz klāja sakrauti konteineri, skriet galīgi nav kur. Ap septiņiem vakarā pavisam nemanot izgājām no ostas Ejam uz Spāniju, tur vēl ņemsim kravu. Uz kuģa iet vaļā masveidīga dzeršana. Vakar vakarā, gribēdams Ļubai paprasīt, vai nesāp zobs, iegāju viņas kajītē. Ļubas nav, viņas gultā guļ vecākais palīgs, uz dīvāna vēl kāds vīrs. Dulls var palikt! Šodien arī nekur neviena cilvēka, visi pa kajītēm dzer. Pēc katalogiem kapteinis aizskrēja, paķēra veselu čupu – Krauzi, Kreigu (1750-1850) un vēl nez kādus. Remonts maijā esot atlikts jau līdz augustam, septembrim, dokošanās būšot Antverpenē un pēc tam vēl strādāt un strādāt līdz bezgalībai. No viena puses, maijā man negribējās beigt – ne naudas, ne mantu, ne izejamo dienu. Bet ja ievelkas visa tā lieta līdz augustam vai septembrim, tad, vai zini, par daudz! Nu redzēs, ne jau jūrā kaut ko minēt uz priekšu.

2. aprīlī

Šūpo. Gulšņāju. Šķirstīju Krauzes monētu katalogu. Vakarpusē komandieru sapulce. Ņēma priekšā par dzeršanu. Ap pusnakti vajag pienākt Spānijā. Almerijā, laikam.

3. aprīlī

No rīta pamodos jau Almerijas ostā. Taisni iluminatorā kalna galā milzu cietoksnis. Oho! Izlēcu uz klāja – kuģa pakaļgalā saules apmirdzēta kalnu grēda. Un tepat blakus – balta pilsēta, palmas (270.-275. att.).

Izgāju pilsētā ar trim cilvēkiem. Prieka maz – klīdām pa veikaliem, grupa visu laiku izklīst, viņi bojā nervus man, es viņiem. Veikalos nekā ņemama nav. Tiesa gan, mana grupa pirka džinsus, kurpes. Tamāra nopirka kaut kādu tērpu, kurā vēl jāievājē iekšā. Atnācām uz kuģa, paziņoju pirmajam, ka nekur vairs neiešu. Bet nepaspēju vēl paēst pusdienas, kad klāt „zinātniskais otrais mehāniķis” – jau visu par mani noorganizējis. Nu, tā es, protams, gatavs gājējs. Pilsētā pusdienas laiks, veikali ciet, ielas pēkšņi pilnīgi tukšas. Tikai tad ievēroju, ka koki jau saplaukuši, puķes zied. Nu, izgājām cauri pilsētai un nolēmām drāzties augšā uz cietoksni. Kalna nogāzē ielas šauras, šauras, vairs ne mājas, bet kaut kādas būdas, tiesa gan, smuki nokrāsotas baltas. Milzīgi atkritumu kalni, pa ieliņām klīst suņi, kaķi. Kaut kādā šķūnī vietējā kafejnīca. Nu, izgājām cauri tādai nomalei un nonācām ielejā starp, izrādās, diviem cietokšņiem. Šķērsām pāri ielejai siena, kas savieno abus cietokšņus. Ieeja pieaugusi ar kaktusiem, ganījās kaut kādi buļļi ar milzīgiem ragiem. Bet augšā tikt uz vienu vai otru cietoksni ne domāt – stāvas klinšu kraujas. Izlīdām no ielejas ārā un, jau izlēmuši iet atkal uz centru, tomēr ieraudzījām ceļu, kas veda augšā. Bet pakāpuši gabalu uz augšu, ieraudzījām ļoti vilinošas kāpnes, kas atgāja no ceļa un veda kaut kur augšā. Varbūt tas tas īsākais ceļš? Izskatījās skaisti, gar kāpnēm pat sastādītas puķes. Bet kaut kādi pavisam mazi puišeļi rāda kaut kādas zīmes – it kā te ceļa nebūtu. Ej nu saproti? uzkāpām un priekšā aizslēgti cietokšņa vārti. Nu, ko darīt? Pafotografēju, cik varēju, un gājām atpakaļ uz pilsētu. Mehāniķis meklēja suvenīrus, es padzēros kollu un nosūtīju Aizai atklātnīti ar to pašu cietokšņa kāpņu attēlu un piecos bijām uz kuģa. Sešos izgājām (276. att.). Pēc trīsarpus dienām vajag būt Dakārā. Kuģī šodien iekrāva vīnu. Nez, kas no tā iznāks? Par tālāko likteni, par to, kas būs Antverpenē, spriež visi, bet zināt neviens neko nezina un arī nevar zināt. Pašlaik pats būtiskākais – pārvērst naudu mantās. Bet kad un kā to izdarīsi, kas to lai zina.

4. aprīlī

Nekā īpaša. Laiks apmācies, nedaudz šūpo. Spaidu espanderi, lasu „Trīs musketierus”. Saņēmu radiogrammu no mājām. Velk mājās, ka bail. Tas ir, nevis ātrāk krastā, bet vispār beigt to spēlīti ar jūru. Nav laikam nekāda apkārt klaiņošana, kad cilvēkam ir savas mājas (ar centrālapkuri, gāzi un vannu lai). Tikai nu vēl kādus tūkstošus naudas vēl iepriekš jāsadabū (dzīvoklis bija kooperatīvais un par to vēl pamazām vajadzēja samaksāt apmēram četrus tūkstošus rubļu. Tad nu gribējās, lai nokāpjot krastā, tā nauda jau būtu krājumā).

No rīta pirmais paķēra mani un „predsudkoma” (arodbiedrības priekšnieku) un aizdrāzāmies uz „artelku” revidēt vīnu. Jo vakar it kā esot saņemtas vēl nez kādas kastes ar vīnu un pirmais rēķina, ka viss Marseļā saņemtais „tropiskais vīns” varētu būt nodzerts un starpoms vakar varētu būt mēģinājis nosegt iztrūkumu. Nu, nezinu, kas tur ir, kas nav, bet visi gali saskanēja kā nākas.

Cilvēki dzer, dzer, dzer. Ko dzer, nevar saprast. Varbūt tikuši klāt kravā esošajam vīnam. Vai varbūt vakar sapirkuši par savu sūri, grūti pelnīto naudiņu. Taņa piedzērās, nevarēja taisīt pusdienas. Oļa mēģināja iedarboties man uz nerviem, iegalvot, ka viņai esot tik sāpīga menstruācija, ka nevarot strādāt. Iedevu pāris pilienus opija tinktūras (pati paprasīja), bet no darba neatbrīvoju. Pārlieku jau nu aizdomīgā brīdī tas gadījās un pati pārlieku atgādināja piedzērušos.

5. aprīlī

Nu, paldies Dievam, šķiet, ka dzeršana rimusies. Šodien apstaigāju kajītes – kārtībā. Laiks no rīta galīgi nomācies, šūpoja, uz pēcpusdienu cik necik noskaidrojās, parādījās saule, arī viļņi norima.

No rīta puses študierēju EKG, pēcpusdienā pamēģināju vēlreiz fiksēt slikto 250 GOST filmu, bet lielu jēgu nemana. Pārējām klāt neķeršos, gan redzēs krastā, kas darāms.

6. aprīlī

Šādi tādi jaunumi, bet ne priecīgi. Pirmkārt, Dakārā nemaz nekāpsim krastā, jo jebkura nokāpšana krastā jāpiesakot policijā diennakti iepriekš. Žēl! Lai cik niecīgas cerības bija tur kaut ko nopirkt, pat tās zūd. Otrkārt, atpakaļceļā krava iet uz Djepu un Antverpeni. Tātad Antverpenē stāvēšana var būt vienu dienu, tas ir, vienu reizi uz pilsētu. Ko gan pa to brīdi var paspēt nopirkt? Un ja vēl vienlaicīgi jānomainās? Un beidzamais – Popovam sāp zobs augšžoklī, vaigs pietūcis, temperatūra 38,5.

Kaut kā nemanot izkristalizējusies doma par turpmāko dzīvi. Līdz kamēr sakrāšu 4000 rubļu – tas ir, kas jāmaksā par dzīvokli, turpinu iet normāli jūrā. Mācos vienīgi EKG. Kad tas ir rokā, intensīvi sāku meklēt darbu krastā un EKG kursus. Kad tas sameklēts, kāpju krastā. Kopš krastā mājas, jūra vairs nav tas, kas bija. Līdz pat pēdējam laikam jūra man nodrošināja lielāks ērtības nekā krasts. Bet nu vairs nē.

7. aprīlī

No rīta ienācām Dakārā. Prieka maz, krastā nelaiž. Sāku rakstīt reisa atskaiti, bet tad pielika skatīties, lai melnie kaut ko nenozog. Nu, vienu trosi aizvilka prom taisni acu priekšā. Tas ir, ne jau nu aizvilka, bet godīgi nopirka. Melno policists teica, ka pats esot redzējis, ka vecākajam matrozim samaksāti 15 dolāri. Apelsīnus meta krastā kastēm – laikam divi dolāri par kasti. Ļoti daudz aizgāja krastā. Un pie tam pilnīgi atklāti. Melnie (bet nu tik melni, kā nekur) piedāvāja maskas, krelles, kreklus ar zīmējumiem.

Pēcpusdienā atbrauca konsuls un kā zibens spēriens „zinātniskajam mehāniķim” – savākt mantas, prom uz viesnīcu un rīt ar lidmašīnu uz Maskavu. Neveicās cilvēkam, palika galīgi bez iepirkšanās. Un nez kāpēc tas pats arī attiecībā uz Popovu. No vienas puses, paldies Dievam, viņa zobs nu nost no kakla, bet no otras puses žēl – bija reti dzīvespriecīgs un patīkams cilvēks. Nez ar ko tad nu abi tā bija saniknojuši kapteini, ka ar šitādu steigu norakstīja no kuģa? Nu, bet ar šito dzeršanu viss kas varēja gadīties.

Reisa ziņojumu tomēr uzrakstīju, tagad intereses pēc lasu iepriekšējo ārstu ziņojumus. Nevaru saprast, kur viņi rauj tos neiedomājamos slimību daudzumus un bez tam, skatos, ar zobiem mokās visi.

8. aprīlī

Vakar vakarā ieķēru krietnu devu adalīna un šodien no rīta biju visai miegains. Un, nevarēdams neko prātīgāku izdomāt, nolēmu, ka jāiet atstrādāt tā sestdienas talka. Tā kā tā taču piespiedīs, tad jau labāk brīvprātīgi. Un tā nu gāju un visu dienu nodarbojos ar krāsošanu. Nokrāsojos arī pats no galvas līdz kājām. Vakarpusē mācību trauksmes. Pat iemetām ūdenī vienu kasti, nolaidām laivu un vilkām „slīcēju” ārā. Ielīdu arī laivā, domāju pafotografēt, bet nekas jēdzīgs neiznāca. Beigās vēl sadomāju noķert vienu fizāliju (medūzai līdzīgu radījumu), bet arī tas neizdevās. Pirmajam palīgam kaklā iemeties miozīts, rīvēju un sildu.

9. aprīlī

Pagājušajā naktī ap divpadsmitiem piezvanīja refmehāniķis – lai aizdodot pudeli vīna. Jo raugi, vakar saņēmām „tropisko” vīnu. Bet es savu pudeli vēl nez kad biju apsolījis Krašuļam, kad viņš man atdeva no fotoaparāta noskrūvējušos detaļu. Un vīnu es viņam arī atdevu, tā kā neko aizdot nevarēju. Bet aizmigt pēc tam vairs nekā, nomocījos līdz trijiem. Tā nu šodien vazājos pusaizmidzis, spaidu plaukstas espanderi, lasu grāmatas. Laiks kļuvis visai karsts, baseinā ūdens nav – krāso klāju. Šodien sapulce. Izteica divus rājienus – vienu otrajam stūrmanim par visiem grēkiem kopā un nesenējo dzeršanu īpaši. Otro, jau aizmuguriski, Popovam, ar norakstīšanu no kuģa. Žēl gan, bet viņš būtībā arī bija vienīgais, ko varēja norakstīt tā, lai viņa trūkumu uzreiz nejustu. Nu, un pamuldēt arī mīlēja un nabags laikam tāpēc krita par upuri. Ārstēju pirmajam palīgam miozītu ar spirta kompresi. Pateica, ka mēģinās noorganizēt degvielas uzņemšanu Kanārijās, tur, paldies Dievam, esot lētāk nekā Abidžanā. Dod nu Dievs! Tālākais liktenis pēc Antverpenes paliek neskaidrs.

10. aprīlī

Ap pusdienas laiku pienācām Abidžanas reidā. Skaists, smilšains krasts, plīst balti viļņi. Tālāk sākas zaļumi, palmas. Un labi patālu – augstceltņu kontūras. Vai kaut kur vēl ir pirmatnēja Āfrika? Izmetām enkuru blakus vienam kuģa vrakam, ielaidām baseinā ūdeni un pāris stundas baudījām ekvatoriālo sauli. Bet pieķēra tā saule jūtami. Karstums zvērīgs, ūdens silts, kajītē +25 grādi ar visu kondicionētāju. Nu, ap trijiem pienāca locis un pa šauru, šauru spraugu ielīdām ... Jā, bet kur? Laikam taču upes grīvā, bet varbūt arī ezerā. Ar vārdu sakot, kādu kilometru pašaurs kanāls, vienā malā naftas rezervuāri, otrā – kaut kādas plantācijas. Tad uzreiz tā kā ezers, ar salām, pussalām un krastā pilsēta, pilnīgi moderns siluets (277.-283. att.). Pēc kartes te 650 000 iedzīvotāju, pats Ziloņkaula krasts piecreiz lielāks par Latviju, atrodas franču ietekmē. Nēģeri manāmi gaišāki nekā Senegalā. Pa televizoru runā franciski. Vairāk neko nezinu. Rīt būšot jāved dāmas pie stomatologa.

11. aprīlī

No rīta sešos gan piecēlos, bet, pametis acis iluminatorā, ieraudzīju, ka pa trapu augšup lejup staigā nēģeri. Tātad tiešām rauj nepārtraukti. Tā nu no skriešanas nekas neiznāca, lai arī konteineri jau izkrauti un klājs brīvs.

No rīta puses aizvedu Ļubu līdz zobārstam un atpakaļ. Pareizāk sakot, aizveda jau aģents, es tikai kā piektais ritenis maisījos līdzi. Drusciņ redzēju pilsētu. Vienā upes (ezera?) krastā blakus ostai mazas vienstāva mājiņas, bet otrā krastā zaļumos iegrimušas modernas celtnes. Uzraksti franciski, reklāmas franču, balto daudz. Ar vārdu sakot, pilsēta atstāja ļoti patīkamu iespaidu. Pēcpusdienā pamazām beidza izkraušanu, tāpat pamazām sāka tīrīt tilpnes. Sākumā ņēmos pa pirmo, bet tad izsauca vēl uz otro tilpni. Nu, zināmā mērā jau taisnīgi vien ir, jo otrajā praktiski nebija ko darīt. Bet pirmā pilna ar sauso pienu, to draņķi nekā nost nevar dabūt. Taču tā bija vēl tikai pusbēda. Īstā bēda sākās tad, kad nolaida lejā tējkannu un kad es ielēju sev krūzīti, tur – vīns. Nu, un tad darbi arī apstājās. Un kroni visam uzlika tas, ka vecākais mehāniķis ar elektromehāniķi no kaut kāda cauruma pirmajā tilpnē vilka ārā kastes ar vīnu un stiepa prom uz „artelkas” liftu. Vismaz kastes 10-15. Uz kastēm krusts. Atceros, ka, revīziju taisot, pirmais palīgs intensīvi centās atrast vīna kastes ar krustu, bet neatrada. Tās, ne tās – ej nu zini. Katrā ziņā nests tika lielā slepenībā. Vīns tātad atkal ir lielos daudzumos.

Rīt sāksim kraut banānus un ananāsus. Kraušanai mūs pārvilkšot uz nedaudz citu vietu, kur būšot labi redzama pilsētas panorāma.

12. aprīlis

Nekā īpaša. Naktī esam pārvilkti uz citu vietu un pēcpusdienā sāka kraut ananāsus. Viss mehanizēts augstākajā līmenī. Sēžu uz kuģa, no rīta puses paskatījos EKG, tad pēcpusdienā paštudierēju kapteiņa marku katalogu. Šodien, diemžēl, paņēma degvielu, tā kā ieiešana Kanārijās atkrīt pilnīgi. Nu, un lai galīgi sabojātu dūšu, šodien salūza „Zenīts” - un tā pamatīgi. Faktiski tā vien ir, ka jāvelkas mājās. EKG neko būtisku vairs nevaru iemācīties, jāņem cita grāmata. Fotografēt ar vienu pašu „Horizontu” arī grūti. Vilkties uz pilsētu arī nemaz vairs negribas. Kāpēc man ar tādām grūtībām un pa mazai drusciņai jāskatās kādas pilsētas ārzemēs, ja turpat Latvijā ir tik daudz skaistu un neredzētu pilsētu? Jā, cauri ir ar to jūru! Pēkšņi visa tā mīlestība ņem un pazūd un viss! (ko lai dara, tā jau ar to mīlestību mēdz gadīties – piezīme teju pēc četrdesmit gadiem). Vēl tikai pēc naudas jāpaiet un viss.

Dienā drausmīgs karstums, vakarā sāka līt. Kaut arī kajītē tāpat +28 grādi, tomēr tāda svaigāka sajūta. Dzīvoju visu dienu basām kājām, uzlocītās biksēs un bez krekla. Grīdu no rīta izmazgāju, var staigāt basām kājām.

13. aprīlī

Priekšpusdienā nodarbojos ar papīru kārtošanu, pēcpusdienā aizkūlos pirmajam palīgam līdzi uz pilsētu. Sākumā aizgājām uz tirgu – pirka saulesbrilles un kreklus ar bildēm. Tirgū briesmīga smaka, tirgo laukumā un arī segtā ēkā. Turpat uz vietas šuj drēbes, turpat pārdod, turpat guļ. Redzēju veselu čupu sudraba desmit franku monētu, bet cenu nemaz nesāku prasīt. Turpat pārdeva arī kausētu sudrabu, tādās sastingušās lāsēs. Redzēju samtu, bet par fantastiskām cenām – vakardienas stāstītāji noteikti kaut ko ir sajaukuši. Pagrozījāmies pa tirgu, tad atkal pa tiltu uz pilsētas centru. Ļoti žēl, ka nepaķēru „Horizontu” – pilsētas siluets lielisks. Centrā paņēmām atklātnes un atpakaļ uz kuģi. Tas arī viss. Piemetušās galvassāpes no karstuma. Kuģi beidz kraut. Priekšpusdienā apēdu pirmo ananāsu – vecākais mehāniķis uzdāvināja.

14. aprīlī

Ejam. Lai tiktu uz ziemeļiem, mums jāsāk ar to, mums jāsāk ar to, ka vēl jānolaižas par kādu grādu uz dienvidiem. Līdz ekvatoram kādi četri grādi. Karsts kā ellē. Jūra mierīga, kuģis iet 18 mezglus, vibrē. Peldējos, sauļojos, vakarā apskrēju 12 riņķus, bet tad arī biju galīgi izpumpējies. Brīnums, cik ātri cilvēks atrod no sporta! Pafotografēju. Atradu īpatnēju skatu – nostāties ar „Horizontu” pie masta pamatnes un ņemt uz augšu (284.-293. att.). Radiogramma no Aizas – skumst pēc manis. Arī, cilvēks, bija jau pieradusi, ka esam kopā. Nu, varbūt pēc pāris nedēļām būšu mājās. Katram gadījumam sāku savākt augļus – nupat atstiepu no „artelkas” kasti apelsīnu. Tie jau tagad laikam tā lielākā problēma, ananāsus, banānus savākšu vēlāk, lai pagaidām paguļ tilpnēs.

15. aprīlī

Piecēlos pusseptiņos, gods godam izgāju skriet, bet matroži jau no agra rīta skaloja klāju, noskrēju riņķus trīs un tad beidzu. Vakar naktī lietus, pērkons, šodien jūra rāma, karsts, bet debesis līdz pēcpusdienai mākoņainas. Sauļojos, peldējos, šifrēju EKG, aizfotografēju līdz galam filmu un nupat arī attīstīju. Nekas, tehniski liekas ciešama, kaut arī fotografēju bez eksponometra, sižeti izskatās oriģināli. Nu, un pēdējais – šodien saņēmām ziņu, ka aizliegts pirkt mašīnas ārzemju ostās. Bah! Neatļauts sitiens zem jostasvietas! Krasts neaizmirst savus jūrniekus. Nu man uz čartera kuģiem galīgi vairs nav ko darīt.

16. aprīlī

No rīta nogulēju līdz septiņiem un no skriešanas nekas neiznāca. Bet vakarā 20 riņķus apjozu. Taču pa skriešanas laiku ūdens sāka šļākties uz klāja un turpināt skriešanu kļuva jau bīstami – klājs slidens. Un tā pamazām sāk šūpot. Laiks uzreiz kļuvis daudz vēsāks, vējains. Par peldēšanos neviens vairs nedomā.

Šodien ierakstīju vārdus „īpaši bīstamo slimību plānā”, tuvākās dienās būs jāapmāca publiku (runa ir par pretmēra kostīma pareizu uzģērbšanu un, galvenais, noģērbšanu). Bez tam šodien paņēmu no tilpnēm divas kastes ananāsu un vakarā vecākais mehāniķis iedeva vēl vienu. Sāku pamazām uzkrāt. Atslēdznieks apsolīja vēl kasti apelsīnu, bet neatnesa. jā, šodien izkārts ziņojums par čekiem par tilpņu tīrīšanu. Man astoņi ar kapeikām par pirmo reizi un divpadsmit ar kapeikām – par otro, pavisam ap trīsdesmit. Tātad, lai kā es vaidu, tomēr par tiem trim mēnešiem pat bez valūtas ir 180x3 = 540 +300, teiksim, 850 rubļi tīri. Un valūta ap 130 rubļu (vai čeku ļaunākā gadījumā). Vēl jau dzīvojam!

17. aprīlī

Vakar nevarēju aizmigt, šodien – piecelties. Tā arī nekas nesanāca no skriešanas. Vakarā klājs nokrāsots tā, ka gandrīz nav kur kāju spert, milzīgs pretvējš. Ar vārdu sakot – 7 riņķi. Ienesu šodien izolatorā divas kastes apelsīnu, divas – banānu (paklau, es jau tur būšu nodarbojies ar valsts mantas izlaupīšanu lielos apmēros. Bet vispār jau tā laikam bija nevis valsts, bet buržuju manta – to jau drīkst laupīt). Tur jau veidojas solīds krājums. Bocmanis šodien iedeva milzīgu paku OMO un četrus VIMus (nez, kas tas tāds bija?Ak tīrīšanas līdzeklis). Sajūsmā atdevu viņam pēdējo spirtu, jo tas man galīgi nekam nav vajadzīgs. Lasu Igo biogrāfiju, jo nāk miegs un gribas gulēt. Tā biogrāfija tik pat stiepta kā Igo romāni. No ananāsu ēšanas galīgi jēla mute. Jāievēro kāds mērs.

18. aprīlī

Visu dienu kaut kāda milzīga negribēšana kaut ko darīt. Pavirši pāršķirstīju Igo biogrāfiju, drusku pasauļojos. Varbūt tas slinkums no šūpošanās, kas kļuvusi tīri jūtama. Bet par cik laiks vēl saulains. tad tāda īsta nospiedoša sajūta vēl nav.

19. aprīlī

Dienu sāku slikti, bet beidzu labi. Vakar vakarā tātad nekā nevarēju aizmigt. Beigās biju spiests iedzert miega zāles. Nogulēju līdz pat brokastīm, piecēlos, sakopos un likos atkal pagulēt līdz pusdienām (jā, nevar teikt, ka būtu sev toreiz sameklējis sliktu darbu). Bet pēc pusdienām izlīdu pasauļoties (aizvējā vēl tīri labi var) un tad kļuvu vēl enerģiskāks. Paņēmu fotoaparātu un ar 250 GOST filmu izložņāju tiltiņu un mašīnu. Pēc tam iegrūdu aparātā pozitīvo filmu, paskatīšos, kas tā tāda. Nu, un tad beidzot atstiepu četras kastes ar banāniem un piecas ar ananāsiem ( jā, nav brīnums, ka komunismu tā arī neizdevās uzcelt). Nu ir krājums pietiekošs. Un vēl norunāju ar starpomu, kā es viņam Rīgā nodošu lietas. Nu, un lai tā laime būtu pilnīga, apjozu 30 riņķus.

20. aprīlī

Nositu visu dienu galīgi pa tukšo. Laiks skaidrs, vēss, kuģis visu laiku vibrē, krietni šūpo, kaut arī viļņu tā kā nebūtu. Galva dulla, lasu grāmatu un situ nost laiku.

21. aprīlī,

Šodien pateica skaidri, ka ejam uz Rīgu. Tā arī noziņoju Aizai. Rīt agri no rīta – Djepa. Šodien no rīta puses laiks bija nomācies, šūpoja, bet uz vakaru noskaidrojās un nomierinājās tā, ka apskrēju 30 riņķus. Spaidu espanderi, ar baudu lasu Ordžonikidzes biogrāfiju, ēdu ananāsus. Šodien iedarbojās elektriskā apsilde – kajītēs jau sāka palikt neomulīgi. Pēdējās dienās trūkst ūdens, normē. Noķēru un apmācīju tos četrus cilvēkus, kas ierakstīti „sevišķi bīstamo infekciju plānā”.

22. aprīlī

Naktī pienācām pie Djepas, vienpadsmitos ar paisumu iegājām iekšā. Laiks mierīgs, drusku nomācies. Ieejot fotografēju ar „Horizontu” (294.-318. att.). Pēc tam ar Tamāru un atslēdznieku pablandījos pa pilsētu (319.-334. att.). Paņēmu pāris neilona vatēto segu. Antverpenē gan tās esot drusku lētākas, bet nevar taču absolūti visas cerības atstāt uz Antverpeni. Vispirms – ja nu tur kas nojūk, un, otrkārt, tīri fiziski taču visu vienā reizē nesaņemt rokās. Tā nu man ir divas segas un divi lietussargi – pēc vispieticīgākā rēķina (2x80) + (2x30) = 200 rubļu. Tak kaut kas. Djepā svētdien nekrauj. Rīt arī nekraus. Tā kā mums tā doma par pārnākšanu 28-ajā atkrīt. Ak jā, vakarā 40 riņķi! Urā, urā, urā!

23. aprīlī

Brīnišķīgs laiks, īsts pavasaris. Pat kaut kāds putniņš dziedāja. Bet negadījās neviens, kas gribētu tāpat vien pastaigāties un nosēdēju visu dienu uz kuģa. Fotografēju, sāku tīstīt filmas, divas attīstīju, tagad tīstu trešo. Labas kā tehniski, tā saturā (335.-350. att.)

24. aprīlī

No rīta puses blandījos pa kuģi, fotografēju, pēcpusdienā ar pavārieni, Ļubu un Mikeljanu patīkami pablandījos pa pilsētu (351.-373. att.). Un atkal fotografēju. Un vakarā uzzinājām par vēl jaunākām muitas normām, kas stāsies spēkā no 1. jūnija. Kas tur bija? Paklāji – viens, krimplēns un citi normētie audumi – 5 metri. Lietussargi – 2. Skaitļotājs - 1. Jebkādi džinsu izstrādājumi – pa vienam. Dabūju vēl 4 kastes lielo ananāsu. Virpotājs locās no sāpēm kā tārps, nelīdz pat promedols un omnopons (nez, kas tad nu tur bija, bet izskatās, ka pārāk nobijies es neesmu bijis).

25. aprīlī

Šodien ienācām Antverpenē, bet jau pēcpusdienā un uz pilsētu vairs nekāda iešana neiznāca. Vienīgais prieks, kad viens pats izgāju paskatīties, kur ir autobusu pietura. Minūtes 15 jutos kā cilvēks.

26. aprīlī

Skaisti iepirkos. Nauda līdz pēdējam notērēta. No rīta puses kā ierindas grupas loceklis biju ar 3. stūrmani. Pēcpusdienā, kad atgriezāmies ar nelielu nokavēšanos, konstatēju, ka grupa, ko man vajadzēja vest, jau ir projām. Nu, kaut ko līdzīgu es jau nojautu tad, kad redzēju, ka mēs neglābjami nokavēsim, un sapirku visu. Beidzot tomēr ar vienu matrozi, kam vajadzēja pārmainīt džinsus, aizgājām vēlreiz. Autobusu nogaidījām stundu pusotru. Ak jā, gribēdams nospiest pie autobusa durvīm zvanu, parāvu avārijas atvēršanas kloķi. Bet tūlīt pacēlu atkal uz augšu un durvis atkal aizvērās. Uz ielas vientuļu un pamestu ieraudzījām Oļu. Nu, aizskrējām uz bodi, kur jāmaina džinsi, tur pirmais palīgs krauj mašīnā pakas. Ja mums vairāk nekas neesot darāms, varot aizvest. O.K. Pēdējā mirklī par pēdējo naudu paķēru skaitļotāju, par pašu, pašu pēdējo – magnetofona kasetes. Un atpakaļ uz kuģi. Uz kuģa dzirdēju pirmo pērkonu šogad – ja neskaita Abidžanu. Tagad taisāmies atiet. Kaut kādas nepatikšanas par to, ka vakar mēs esot uzgrūdušies kanālā baļķiem, kas aizsargā krastu un kaut ko tur salauzuši. Prasot no mums nelielu sodu.

27. aprīlī

Šūpo, sāp galva, visu dienu nogulšņāju. Tagad gan šūpošana pierimusi, bet vienalga draņķīgi.

28. aprīlī

Diena visai bagāta notikumiem. No rīta – tilpņu tīrīšana. Tīri simboliska – kādu stundu. Tad pārskatīju aptieciņas mašīnā un virtuvē, pārbaudīju dokumentus. Izdalīju visas sanitārās grāmatiņas – izrēķināju, ka krastā nu nekā nevarēšu ar viņām tikt galā. Launagu ēdot, kapteinim pasniedza radiogrammu un viņam palika pavisam skābs ģīmis. Nez kas tas? Izrādās, jau Rīga interesējas par to nelaimīgo baļķi, ko mēs aizķērām Antverpenes slūžās. Pēc launaga zvana kapteinis – lai ienākot. Lūdz to nelaimīgo nolauzto špigatu nofotografēt un uztaisīt bildes. Fotografēju ar vecākā mehāniķa aparātu. Auksts vējš. Nu, un tagad tīstu un tīstu filmas. Jā, vēl no rīta pafotografēju, to attīstīju, tad vēl divas filmas ar špigatu (ūdens noteku no klāja) un tad vēl vienu vecākajam mehāniķim (374.-381.att.). Nu, un beidzot vēl šodien „artelkā” par naudu izandelēja visus pārpalikumus. Paņēmu divas bundžas sinepju, divus buljona ekstraktus un divus zupā pilināmus ekstraktus. Tad vēl trīs pakas želatīna, divas pakas ārzemju makaronu un vēl beigās pudeli beļģu piena Aizai. Un no rīta bocmanis iedeva čupu tualetes papīra. Un vakar atnesa vēl divas bundžas šķīstošās kafijas un bloku košļājamās gumijas. Piebāztas visas malas. Tik bagātīgi sen neesmu apgādājies. Pareizāk – nekad. Kaut tikai kaut kas ar muitu neaizķertos un arī pie caurlaides. Nu, un beidzot aizlaidu pāri bortam visus liekos medikamentus.

Viss! Te stāsts par „Šternbergu” beidzas pilnīgi un galīgi. Ja nu vienīgi varbūt kādā citā iemiesojumā, kaut kur Andromedas miglājā kādā ostā pēkšņi ....