Cauri ņencu zemēm pa Rūsas upi.

06.03.2009
7 min lasīšanai
35 foto

Text..M.Mūrmanis Foto.G.Grebežs(2-30)A.Puriņš(31-35) Urengoja – Samburga. Iepriekšējās pieredzes relativitāte. Četru cilvēku sastāvā – Aigars Puriņš, Viesturs Aigars, Guntars Grebežs, Mareks Mūrmanis -ar vilcienu no Maskavas ierodamies Korotčajevā, ar domu sēsties laivās un sākumā pa Puru, pēc tam pa Tazas un Obas grīvlīčiem apbraukt Tazas pussalu un pa Obu sasniegt apmēram 1200km attālos Lobitņangus, no kurienes ar vilcienu atgriezties mājās. Sākumā gan vajadzētu tikt līdz pāris kilometrus attālajai Urengojai, kas ar mūsu bagāžu ir diezgan problemātiski – pārtika 40 dienām vien sastāda 66kg, plus vēl laivas, airi un četras lielas somas. Šāda bagāža liek aizdomāties pat Krievijā visur esošajiem un visu varošajiem taksistiem. Jau apsveram nepatīkamo domu 6km līdz upei iet kājām, tomēr beigās izdodas sarunāt vietējo satiksmes autobusu. Pie Urengojas pontonu tilta saliekam laivas un dodamies ceļā. Temperatūra turas ap +30, par ko ir pārsteigti arī vietēji. Mums galvenais pārsteigums jāgaida līdz vakaram – tikko izkāpuši krastā nokļūstam odu un mošku (sīkas mušiņas, kuras upuriem izkož gabaliņu ādas) mākonī. Krievijā es un Aigars esam bijuši ne vienu reizi vien, un ar odu problēmu polārajos apgabalos sastapušies bijām regulāri, tomēr nebijām padomājuši ka odu daudzums kalnos un pie upēm atšķiras dramatiski... Kamēr uzceļam telti un pagatavojam vakariņas esam sakosti katrs vismaz pārsimts reizes. Odu uzbrukuma rezultāti labi redzami no rīta. Viestura seja uzpampusi gandrīz divkārtīgi, pārējie cenšas daudz neatpalikt. Turpmākajās dienās līdz Samburgai pamazām iemācamie risināt „odu jautājumu”, teltis ceļam smilšu sērēs, bezvēja laikā lieki krastam netuvojamies. Samburgā beidzot nopērkam odu ziedes (palīdz minimāli) un odu maskas (jau labāk). Sastopam pirmos ņencus un pa gabalu redzam viņu ņa – (čumus - kā tos sauc krievi) vai jurtas. Klusībā ceram ņencus vēl satikt. Samburga – Poilova. Ņenci. Izbraucam no Samburgas, un pēc kilometriem 10 iekļūstam nelielā vētriņā. Pēc vēl pāris nobrauktiem kilometriem ieraugam upes krastā pāris čumus. Ar vieglu satraukumu dodamies krastā. Ņenci jau no pirmās kontaktēšanās minūtes izrādās zelta cilvēki. Vēl neesam īsti piebraukuši, ka ņenci jau izvilkuši mūsu laivas krastā. Vēl lāgā neesam izkāpuši no laivām, un jau esam uzaicināti ciemos. Šeit dzīvo divas ģimenes Sergejs Ņačš un Dmitrijs Ņarū ar sievām un bērniem. Mēs tiekam sadalīti pa ģimenēm un aizvesti vakariņās, kurās dominē tēja un zivis – parasti jēlas vai kaltētas. Vakarā izrādās ka ņenci ir kāri uz fotografēšanos, un ir diezgan apbēdināti ka mums nav videokameras. Serjoža par godu augstajiem viesiem noorganizē fotosesiju ar stori no sava „ledusskapja”. „Ņencu ledusskapis”- samakšķerētās zivis ar virvi caur žaunām tiek piesietas upes krastā, un kad rodas tāda vajadzība pilnīgi svaigas vilktas ārā. Nakti pavadām čumā uz briežādām. Atvadoties Aigars Dmitrijam Ņarū uzdāvina nazi. Nospriežam ka ceļojums jebkurā gadījumā jau ir izdevies... Nākošajā dienā laivas priekšā uzpeld mirāža – tieši no ūdens debesīs izaug debesskrāpji. Mūsu kartē te ar nelielu punktiņu iezīmētā Juribeja izrādās vietējā gāzes krātuve. Vakarā satiekam vēl vienu ņencu, kurš uzaicina nākošajā dienā iegriezties pie viņa vecākiem, viņi mums varēšot iedot kādu zivi. Tomēr kad piebraucam pie čuma saimniece apgalvo ka zivju neesot. Sarunas gaitā gan atklājās, ka saimniece domājusi, ka mums vajag pāris tonnas zivju. Kad pasakām, ka mums vajag tikai ko pielikt pie zupas, saimniece uzreiz atrod 1/3 daļu zivs (ja viņa būtu iedevusi to pašu zivi pilnā apmērā mums nāktos pārkraut laivas...) Turpmāk ņencus satiekam gandrīz katru dienu. Kādu dienu satiekam ņencus zvejojam. Nobraucam garām, apsveicināmies un ceļu turpinām ar kasti zivju – pamazām sākam pierast pie ņencu viesmīlības. Laiks pamazām pasliktinās, temperatūra nokrītas līdz ~10 grādiem, sāk celties vējš, līdz braukt kļūst gandrīz neiespējami. Izkāpjam krastā aplūkot apkārtni un pie netālās upes ietekas pamanām pāris čumus. Gliemeža gaitā airējam uz turieni. Poilova – Ivana čumi. Piestājam pie čumiem, izsmeļam no laivām pāris spaiņus ar ūdeni, un dodamies pie ņenciem. Kā izrādās esam šeit iestrēguši uz piecām dienām. Vakarā mums pievienojas vietējais komersants Andrejs – arī ar motorlaivu braukt ir bīstami. Čuma saimnieki devušies uz tuvāko veikalu (~50-100 km) iepirkties un arī iekļuvuši vētrā. Čumā ir tikai vecmāmiņa ar mazmeitu un vienu palīgstrādnieku. Turpmākās pāris dienas paiet ļoti vienmuļi – no rīta līdz vakaram spēlējam zoli un sēžam uz kakla vietējiem. Vispār jūtamies diezgan neērti tik ļoti izmantojot ņencu viesmīlību. Pēc trīs dienām arī saimniece sāk skatīties uz mums ar greizu aci. Mēs jau labprāt saimniecei kaut ko samaksātu par mūsu uzturēšanu, tomēr baidāmies ka viņu tas varētu apvainot. Tāpēc pēc trīs dienām izdomājam, brīdī, kad vētra nedaudz pierimst, pārcelties pāri Poilovas upei pie kaimiņa Ļoņas. Uz atvadām, bez īpašas vajadzības, izdomājam no saimnieces nopirkt tēju un šādus tādus sīkumus. Pārceļamies pie tēvoča Ļoņas. Nākamajās divās dienās intensīvi garlaikojamies. Nedaudz papļāpājam ar Ļoņu par ņenciem. Ļoņam ir 58 gadi un pie viņa dzīvo trīs meitas – vecākā pēc Ļoņas sievas nāves izņemta no skolas un tagad saimnieko Ļoņas čumā. Liela daļa ņencu joprojām dzīvo kā viņu senči pirms simtiem gadu – zvejo zivis, gana ziemeļbriežus, medī irbes un dzīvo čumos. Mūsdienu pasaule viņus diez ko neietekmē. Sazvejotās zivis viņi pārdod vietējiem komersantiem – tādiem, kā Andrejs, uz veikalu aizbrauc reizi pāris mēnešos. TV neskatās, avīzes gandrīz nelasa, dažiem ir radio, bet tie polārajos apgabalos gandrīz nekā neķer – visi ar labu vārdu atceras vecos labos VEFiņus, kuri vienīgie šeit esot kaut ko ķēruši. Bērnus mācību gada sākumā uz skolu aizved ar helikopteriem un mācību gada beigās atgādā mājās. Puikas šaut un makšķerēt iemācās ātrāk nekā rakstīt. Piektajā dienā vējš sāk pierimt. Pa dienu Ļoņa pagatavo vietējo gardumu – aibat. Aibat pagatavošanas recepte ir visnotaļ vienkārša - dzīvai storei novelk ādu, sagriež gabalos un ēd. Pagaršot dūša ir tikai Aigaram un Guntaram. Pa dienu, vēl vējam nenorimstot, aizbrauc Andrejs, apsoloties pazvanīt uz Latviju un pastāstīt ka ar mums viss ir ok. Vakarā vējš pierimst vēl vairāk un ceļā dodamies arī mēs. Liels ir mūsu pārsteigums nākamajā rītā pamostoties ieraudzīt upi – gludu kā spogulis. Nav ne mazākās vēja plūsmiņas, iebraucam upē un pārstājam airēt – dzirdams tikai pilnīgs klusums, kuru ik pa brīdim pārtrauc no airiem pilošās piles... Jau ap pusdienlaiku ierodamies Halmerā – Nāves ciemā – kurš tā nosaukts par godu tuvējiem ņencu kapiem. Ciems diezgan liels – kādi 20 -30 čumi. Izkāpjam krastā un gaidām kad kāds, pēc ņencu paraduma aicinās uz glāzi tējas. Ilgi nav jāgaida. No vietējiem uzzinām ka viņi mūs jau gaidījuši – tundras bezdrāts telefons. Vēlāk gan izrādās ka te iegriezies arī Andrejs – atrodam Aigara zīmīti ar telefona numuru... Pārnakšņot ņenci iesaka vietējā faktorijā – kas izrādās zivju savākšanas punkts. Atkal tiekam pabaroti ar jutu (saulē kaltēta zivs) un porsu (saberzta zivs zivju taukos) – izklausās aizdomīgi bet ir garšīgi. Vakarā vietējais palīgstrādnieks notirgo mums divas - kā vēlāk izrādās nedaudz iepuvušas – polārlapsu ādas. Pienācis laiks doties mājās Guntaram un Viesturam. Lai to izdarītu jātiek pāri Tazas līcim uz Antipajutu, no kuras iet kuģīši uz Lobitņangiem. Mums iesaka doties pie Vaņas, kurš dzīvo pārdesmit kilometrus uz priekšu pa līci. Viņš mēdzot ar to nodarboties. Kad ierodamies pie Vaņas – viņa nav mājās. Viņa dēls (ja ģimenes galva nav mājās par galveno kļūst nevis viņa sieva, bet vecākais dēls) uzaicina mūs uz tēju un zivīm. Pēc stundas ierodas Vaņa – tiekam cienāti ar tēju un zivīm. Pievakarē ciemos atbrauc Vaņas draugs Miša – atkal tiekam saukti pie galda. Vakarā – vakariņas, no rīta – brokastis, pirms izbraukšanas – ceļa kāja. Tā nepilnu 12 stundu laikā tiekam baroti 6 reizes. Vakarā uzspēlējam krievu biljardu un papļāpājam par dzīvi. Vaņa izprašņā mūs par Latviju, mēs viņu par šejieniešiem. Vārds ņenci nozīmē – cilvēki, to pašu nozīmē arī gandrīz visu pārējo ziemeļu tautu nosaukumi, izņemot nganasanus – ziemas bērnus. Pura ņencu valodā nozīmē rūsas upe. Vaņa par dzīvi nesūdzas – visa pietiekot. Ziemas mēdz būt visai aukstas, tāpēc čums tiek apvilkts ar briežādām. No brieža ādas gatavo arī drēbes. Ziemā esot diezgan garlaicīgi, kā nekā polārā nakts. Retu reizi tiek izbraukts ziemas zvejā, pavasarī galvenais notikums esot ‘briežkopja diena’ ar briežu pajūgu un sniega motociklu sacensībām. Ņenciem ir diezgan izteikts patriarhāts – sievietes neiesaistās vīru sarunās ja netiek īpaši lūgtas, nepiedalās zvejā un medībās, nedrīkst ēst dažas zivis. Sieviešu uzdevums ir uzturēt čumu, audzināt bērnus un apstrādāt zivis un medījumu. Viesturu un Guntaru Antipajutā pie sevis izmitina Miša. Vēlāk viņi, uz īsu brīdi izkāpjot Urālos, caur Maskavu un Pēterburgu dodas mājās. Ivana čumi – Aderpaeta. Ivans pastāsta ka līdz Obas grīvlīcim būšot vēl divas ņencu apmetnes. Pirmajā no tām ierodamies jau pēc dienas. Saimnieka atkal nav. Mājās ir tikai divi dēli un viena meita no saimnieka deviņu bērnu ģimenes. Aigars izvizina ņencēnus ar savu laivu. Gandrīz uzprasu vecākajam puikam vai viņš jau iet skolā – pēc izskata viņam varētu dot gadus 5-7, bet izrādās 12. Ņenci vispār ir neliela auguma – 160 – 170 – jau skaitās diezgan gari. 8-gadīgā meita, kā jau ņenciem pieņemts apzinīgi ķeras pie ēdiena gatavošanas. Šejieniešu mīļākais ēdiens ir maize ar plūmju zapti un zivju sviestu – porsu. Bērni izrādās aizrautīgi NLO piekritēji. Otrā Vaņas pieminētā ņencu apmetne Aderpaeta – kļūst par mūsu ceļojuma galapunktu. Apmetamies pāris kilometrus pirms tās, bet naktī uznākusī vētra salauž telti. Steidzami novācamies un dodamies augšup pa Aderas upi, kur redzami padsmit čumi. Vējš ir tik spēcīgs, ka nav nepieciešams airēt – paceļam airus virs galvas un izmantojam tos kā buras. Tālāk viss gandrīz kā parasti – pirmajā čumā tiekam pabaroti, bet tā kā esam nedaudz salijuši un nosaluši, un arī čumā nav diez ko silts tiekam aizvesti uz vienu apsildāmu mājiņu, kur saimniekam uz vietas neesot saimnieko viņa palīgstrādnieks. Sākam domāt kā tikt no šejienes projām. No vietējiem noskaidrojam, ka šeit mēdzot iegriezties zivju uzpircēji ar kuģi vai helikopteru. Atliek tikai gaidīt kas ieradīsies pirmais. Pirmais gan ierodas mājiņas saimnieks. Tā mēs sastopamies ar vienīgo slikto ņencu. Par viņu mums jau bija stāstījis Vaņa, kad mēs viņam teicām, ka pasaulē laikam nav sliktu ņencu. Saimnieks ar vienu draugu jautrā prātā riskējis vētras laikā braukt pāri Tazas līcim. Ciemiņi ņenciem ir svēta lieta, bet palīgstrādnieks gan tiek iekaustīts – cik var saprast – viņš tiek vainots vētras sacelšanā ar iepriekšēju nodomu. Kā vēlāk noskaidrojas viņš nesen esot dienējis specnazā, Antipajutas krogā piekāvis 5 vai 10 vietējos, kā arī filmējies filmā ar Švarcenegeru, vai Stalloni, vai Brūsu Lī – īsti vairs neatceros. Svētā miera labad pārceļamies uz blakusesošu tukšu mājiņu. Tā kā vētras laikā esam pazaudējuši katliņu, Aigars dodas pie ņenciem to aizņemties. Te atkal dzīvo vecie labie ņenci, Aigars tiek ievilkts kaut kādās svinības, pabarots un piedzirdīts. Katliņu protams ņenci iedod un piemet klāt vēl arī zivi. Nākošais ierodas helikopters – ar tā pilotu izdodas sarunāt aizraut mūs līdz Novi Urengojai. Nolidojam kādus 500 kilometrus kopā ar 20-50 kilogramīgām storēm un bariņu botāniķu. No Novi Urengojas vēl jātiek atpakaļ uz Korotčajevu. Vislabāk to darīt ar garlaicīgu sejas izteiksmi stāvot pie autobusu pieturas un neieinteresēti uzklausot taksistu bariņa piedāvājumus. No taksistiem izdodas noskaidrot vairākas interesantas lietas - autobusi var nenākt pēc noteiktā saraksta, vai pat nenākt vispār - cilvēki ar somām autobusā netiek laisti principā - pat ja kāds arī būs ar mieru ņemt somas, par to tiks pieprasīta papildsamaksa, kas jūtami pārsniegs taksista pakalpojumus - ar autobusu brauc tikai lūzeri Beidzās tas kā parasti – kādam taksistam izrādās ar mums pa ceļam un viņš mūs paņem līdzi par autobusa biļetes cenu. Latvijā ierodamies dienu vēlāk nekā Guntars un Viesturs. PS. Plānoto 1200 km vietā nolaivojām kādus 650, visādā citādā ziņā ceļojums pārspēja iecerēto.

Cauri ņencu zemēm pa Rūsas upi.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem