Kontrastu zeme Gruzija

Velta Dilēviča (Gintere) 21.12.2015 9 min lasīšanai

Ceļojumu uz Gruziju saplānoju jau pirms gada lai radi un draugi varētu man pievienoties, bet, dažādu iemeslu dēļ, ceļojumā devāmies tikai divi: es un Oskars ( mans dēls). No Rīgas ar autobusu izbraucām uz Viļņu (katram 30 EUR abos virzienos), no Viļņas ar lidmašīnu uz Kutaisi ( katram 240 EUR abos virzienos).

Izkāpjot no lidmašīnas, jābūt uzmanīgiem ar auto izvēli. Mēs iekritām ķepās pirmajam taksistam, kurš mūs savāca jau pie ieejas, bet tā kā pirmajā dienā tā īsti pareizi noorientēties bija grūti, tad padevāmies lai ved arī , bet , ja gribat ietaupīt, tad uz Tbilisi ved mikriņi par lētāku naudu. Braucām uz Gori, pa ceļam iekožam vietējā kafejnīciņā. Hačapuri- tāds siera plācenis, ģaršīgs ( 8 lari ar alu). Ainava ceļa posmā no Kutaisi tikai retumis ir klasiski skaista, bet vietējo sadzīves kultūru var sākt iepazīt. Apskatām Uplistsikhe alu kompleksu. Šoferītis mūs gaida pie ieejas, varam visu mierīgi apskatīt, izbaudīt apkārtnes skatus, nogaršot vietējos augļus. Tā kā mums tālāk jātiek uz Tbilisi, šoferītis aizved mūs uz Gori , norēķināmies ( 250 lari- šausmas!) un sarunā mašīnu, kura mūs aizvedīs līdz viesnīcai ( 30 lari). Viesnīcu pasūtīju jau iepriekš ( abiem divas naktis 150 EUR), tā bija pašā Tbilisi centrā,ar balkonu un skatu, bet uz vietas par tādu naudu var dabūt arī labāku. Vakaru izmantojām pastaigājot pa vecpilsētu un pasēdējām mazā krodziņā ar jauku džesbenda grupu.

.2.diena

No rīta labi pagulējuši, sarunājam taksi (50 lari viss brauciens), kas mūs aizved uz Jvari klosteri kalnā, no kura ir skaists skats uz apkārtni. Šodien mums ir normāla mašīna- „mersis” un patīkams, neuzbāzīgs šoferītis. Tālāk braucam uz Mtskhetu- Gruzijas veco galvaspilsētu, kas tagad ir atrestaurēts ciematiņš tūristiem. Apskatām katedrāli- tiešām iespaidīga, liela, daudz veco sienu gleznojumu. Auto mūs atkal gaida kamēr visu apskatām, tad braucam atpakaļ uz Tbilisi. Pa ceļam vēl sarunājam, ka nākošā rītā šoferītis mūs savāks pie viesnīcas un vedīs uz kalniem. Tbilisi pa trošu ceļu ar vagoniņu uzbraucam kalnā uz Narikala cietoksni ( 6 lari), vēl gaismā visu iztaigājam un apskatām. Tad strauji satumst un visa izgaismotā Tbilisi ir mums pie kājām. Nobraukuši lejā, paejamies pa Miera tiltu, tas ir stikla tilts gājējiem, kas pats par sevi smuks, bet nekādi neiederas ainavā. Paēdam vakariņas ar labi daudz vīna ( 30 lari),( visas izmaksas turpmāk būs rakstītas par abiem) un atkal aizejam līdz džesbenda kafejnīciņai. Muzikanti mūs sagaida kā vecus draugus un labi pavadām vakaru.

3. diena

Kā jau runāts, no rīta mūs savāc pie viesnīcas un braucam uz Kazbegi (150 lari). Jau pa ceļam skati ir oh un ai. Uzbraucam Stepantsmindā, kāds skaists džigits nodemonstrē savu jāšanas prasmi ar ne mazāk skaistu zirgu, tālāk tradicionāls gruzīnu ciematiņš ar cūkām uz ielas un skaļām gruzīnietēm- viss kā filmā. Atmetam domu par kāpšanu uz kalna baznīcu ar savām kājām un sarunājam džipu ( 50 lari). Cauri ciematiņam , pa bezceļu uzbraucam uz 2800 m augstumā esošo Gergeti klosteri. Apskatām veco, vēl darbojošos klosteri, tad izbaudām skatus uz apkārtni. Kalni šeit ir skarbi, bez apauguma, bet vareni. Tālāk džips mūs ved uz ūdenskritumu kalnos. Tādu gabaliņu jākāpj ar kājām, bet tas ir to vērts- skati jo tālāk , jo labāki. Ciematiņā nogarlaikojies mūs gaida merša šoferītis un atpakaļcelā braucam uz Ananuri. Vispirms viņš atrod mums viesu māju nakšņošanai pie Ļenas tantes. Iesakām visiem- pabaro, izgulda, vēl līdz iedeva riekstus un vīnogas, un tas viss abiem par 60 lariem. Vakarā vēl līdz tumsai paspējam apskatīt Ananuri cietoksni un pastaigāt pa upes krastu.

4. diena

Paēduši Ļenas tantes sātīgās brokastis, sirsnīgi atvadījušies, ejam uz ceļu ķert kādu auto uz Telavi. Stopi te diez ko nestrādā, apturēja tikai taksis. Bet baigi labais onka. Pateica, ka uz Telavi var tikt tikai caur Tbilisi, mašīnu viņš mums sarunāšot. Un tā arī bija- pa 30 lariem aizveda mūs atpakaļ uz Tbilisi, tur sarunāja taksi, kas pa 30 lariem mūs aizveda uz Telavi. Pa ceļam jau skati atkal pilnīgi citi nekā iepriekš redzētie- ielejas mijas ar apaugušu kalnu nogāzēm un šķiet vēl skaistāki. Pēcpusdienā esam galā, mūs izlaiž centrā, turpat arī redzam mūdienīgu viesnīcu (80 lari abiem). Tā kā ātri paliek tumš, nekavējam laiku, ņemam taksi ( 5 lari) un braucam uz Čaučavadzes muižu Tsinandali, kas ir arī dendroparks un veca vīna darītava (20 lari). Izstaigājam ar oriģinālajām mēbelēm iekārtoto muižas ēku, parkā izpriecājos banbuka audzē, nogaršojam vīnu un šoreiz ar gadījuma mašīnu ( kāds amerikānis paņēma) barucam atpakaļ uz pilsētu. Diemžēl Telavi cietoksnis ir remontā un slēgts, varam apskatīt tikai no ārpuses. Tosies uzzinām ,ka rīt te būs vīna festivāls, kuru noteikti apmeklēsim. Apskatām vecpilsētu- ir tikai viena atrestaurēta iela, bet kopumā pilsēta ir sakopta un jauka. Tur ir arī Gruzijas resnākais koks- austrumu kļava, šķiet. Pasēžam vēl pie pudeles vīna āra krodziņā ( 20 lari).

5. diena

No rīta ņemam taksi ( 40 lari) un braucam uz Alaverdi katedrāli. Ir svētdiena, ļaudis pulcējas pie katedrāles, paris vīri dīrā nokautu jēru cepšanai. Katedrāle izceļas ar izmēriem un ar vīna koku dārzu. Dzirdējām arī skanīgos sakrālos vīru dziedājumus. Braucam tālāk uz Gremi cietoksni. Tas ir Unesco objekts un tiešām iespaidīgs. Uzkāpjam cik tik augstu var uzkāpt, izbaudām skatus un braucam atpakaļ uz vīna svētkiem. Bet...tie vēl tā īsti nebija sākušies, ka sāka tā pamatīgi līt. Vīnu jau paspējām izgaršot, mūs bildēja un intervēja vietējie mēdiji ( bildes pecāk atradām internetā), bet koncertu uz nenoteiktu laiku atlika un mums bija jābrauc tālāk. Ņemam atkal taksi un braucam uz Sighnaghi ( 50 lari). Braucam braucam un te pēkšņi, aiz viena līkuma.....kas par skatu- pilsētiņa kā ērgļa ligzda klints galā, tai priekšā izpletusies visa Alazani ieleja. Apkārt pilsētai vecais nocietinājumu mūris ar tornīšiem, pa kuru var pastaigāt, pabaudīt skatus un iedzert vīnu krodziņā. Īsti nebija skaidrs kur palikt pa nakti, zinājām tikai internetā izlasītu vārdu (David) un uzvārdu (neatceros), ka tajā mājā esot forša palikšana, tādēļ, iebraucot pilsētā, šoferītis pajautāja ielas malā sēdošām dāmām ceļu, teica lai braucot tik uz centru un bišķu pabraukuši redzam, ka mums pretīm mirkšķina busiņš lai stājamies. Izrādās, tur jau viss paziņots un no viesu mājas jau atbraukuši pretīm. Mazliet apmulsuši no augstā līmeņa servisa, ļaujamies notikumu gaitai. Dabūnam istabiņu ar brīnišķīgu skatu uz ieleju, vakariņas koptelpā ar dažiem tūristiem no Izraēlas, Spānijas un Polijas, kur galds bija klāts kā pa kāzām ar neierobežotu vīna un čačas daudzumu (85 lari). Uz šo pilsētiņu es gribētu atbraukt vēl.

6. diena

Iepriekšējā vakarā saimniekam jau teicām, ka vēlamies braukt uz David Goreja klosteri. No rīta, pēc labām brokastīm, mašīna jau gaidīja pie durvīm. Salikām mugursomas un braucām (100 lari). Rīts bija miglains. Pa ceļam iebraucām Bodbe sieviešu klosterī, fascinēja ziedu daudzums un krāšņums, bet apkārtnes skati tērpās miglā. Braucot tālāk pēc neilga laika ainava pilnīgi izmainījās- zaļā ieleja pārvērtās dzeltenā stepē līdz likās, ka esam uz mēness. Esam uz Azairbaidžānas robežas. Klosteris ir paslēpies nelielā kalnu grēdā nekurienes vidū. Tur mūki alās dzīvo arī šodien. Pa šauru taciņu var uzkāpt augstāk kalnā, to arī darām, kāpjam kādu stundu aizelsušies, bet....migla zem kājām neļauj neko saskatīt, baidāmies līst arī nogāzē esošajās alās, jo redzmības nav nekādas, bet piedzīvojums un apziņa, ka uzkāpām bija. Atpakaļceļā migla mazliet paklīda un bija redzams rēgu ciemats tuksneša vidū. Jā, jā, tā tas izskatījās- pussagruvušas mājas, smiltis un suņi, lai gan tur dzīvoja cilvēki un bija pat ēka ar uzrakstu Hotel. Diena bija gara un, iebraucot Tbilisi, gribējās labi paēst un labi izgulēties. Tas arī izdevās- atradām luksus villu par 85 EUR. Vecpilsētā paēdām kārtīgas vakariņas ar trīs ēdieniem un vīnu ( 60 lari), vēl pasēdējām pie vīna glāzes savā luksā un noslēdzam ceļojuma pirmo daļu.

7. diena

Gruzijā ar auto brauc bez jebkādiem noteikumu ierobežojumiem. Sākumā stresoju, vēlāk vienkārši izbaudīju braucienu un nesaspringu. Un šorīt redzējām kā tas tomēr notiek- avārija, jo ātrumi milzīgi, pa joslām pārvietojas tikai lietojot tauri. Taksists šoreiz arī patrāpījas maitas gabals- līdz autoostai paprasīja 20 larus, kaut gan vajadzēja maksāt tikai 5 larus braucot pa pilsētu. Nu vismaz maršrutkā mūs uz Akhaltsikhi iesēdināja (15 lari). Ceļā atkal varēja izbaudīt dabas varenos skatus, izbraucām cauri Boržomi ar noplukušo padomijas greznību un nonācām mazliet tādā kā saburzītā pilsētiņā. Jau gribējām izkāpt, bet šoferītis , vārdā Ļoņa, saka krieviski: „jūs nekur nekāpsiet, es jūs savācu pie sevis.” Un tā arī notiek, aizved pie sevis, pacienā ar kafiju, maizītēm, čaču, sarunā normālu lētu viesnīcu ( 20 lari), transportu rītdienai. Tad iesēdima mūs mazākā mašīnā un braucam ceļojumā ( 70 lari). Vispirms aizbraucam uz Vardziju, kur klints alās dzīvojusi karaliene Tamāra. Tas ir atkal patiešām iespaidīgs alu komplekss, ar iekšējām ejām, pa kurām lienot, nostrādā klaustrofobijas sindromi. Pavisam bijušas 366 istabas, visās gan neieejam, tur mūki vēl tagad dzīvo. Tad apskatām kādu sieviešu klosteri un tad...pārsteigums. Piebraucam pie tāda kā šķūnīša ar cauru jumtu. Izrādās, tur iekšā ir karstā minerālūdens ( 40 grādi) liels akmens baseins ar noteci. Pelde bija fantastiska un vēsā baltvīna glāze pēc peldes- nu vienkārši kaifs.

8. diena

Mūsu viesnīca ir ļoti tuvu Akhaltsikhes cietoksnim, tādēļ iepriekšējā vakarā bija iespēja to apskatīt nakts izgaismojumā. Tagad ejam skatīt to dienas gaismā ( 14 lari). Tur bija ko redzēt, kur kāpt, par ko brīnīties, ko izbaudīt. Pavadījām tur pusi dienas, bet tas bija to vērts. Pusdienas un kafija ( 17 lari). Sarunātajā laikā ejam uz maršrutku, kas ir blakus viesnīcai un mums jau māj ar roku. Kad esam iekāpuši, pa durvīm pēc brīža ieskatās mūsu Ļoņa, pārbauda vai ar viņa draugiem latviešiem viss kārtībā. Protams, ka jutāmies aprūpēti un tātad labi. Braucam uz Kutaisi (60 lari). Viņiem ir mode busos un mašīnā klausīties skaļu, nu ļoti skaļu mūziku: nacionālo vai arī cietumu repertuāru. Šoreiz bija otrais variants, palūdzām pieklusināt, bet ne visi par to bija priecīgi. Pilsēta kopumā neatstāj par sevi to labāko iespaidu- liels bardaks, diezgan uzbāzīgi ļaudis. Mēģinam atvairīt uzmācīgos piedāvājumus, bet vajag viesnīcu un transportu rītdienai, tādēļ atsaucamies uz viena vidusskolas vecuma zēna piedāvājumu: tepat viesnīca (60 lari) un pie durvīm no rīta būšot maršrutka uz Mestiu Svanetijā (50 lari). Vakarā vēl aizbraucam uz vecpilsētu (5 lari), stipri līst, tādēl paēdam vakariņas krodziņā (70 lari )un ejam pie miera.

9. diena

Norunātajā laikā mūs savāc, bet izbraucam pēc krietnas stundas, jāsagaiada pilns mikriņš. Braucam raiti, bet tad sākas kalni un galvu reibinošas aizas, nogruvumi, un skati iespaidīgi. Ceļa slīpums ir liels, tādēl 150 km braucām vairāk kā 5 stundas. Pa ceļam mazā ēstuvītē varēja iekost vietējos ēdienus. Paņēmām hačapuri ar gaļu, mmm, bija gardi ( 10 lari ar alu). Iebraucām Mestia, likās, ka pilsētā bija kādi 100 tornīši. Ātri atradām džipu ar eiropeiska izskata šoferīti, kas mums atrada naktsmājas (40 lari) un tad veda ekskursijā (120 lari). Vispirms braucām ķert skatus kalnos. Bija redzama piectūkstošnieka sniegotā virsotne, arī zemākos kalnos bija iepriekšējā naktī uzsnidzis neliels sniedziņš. Brauciens bija traks: celiņš šaurs, turpat nogāze, brīžiem patiešām kļuva baisi. Toties augšā bija fantastiski skati, ciematiņš lejā šķita mazs kā pa lidmašīnas logu. Šoferītis izrādījās vietējā muzeja apsargs un mēs apskatījām muzeju un brīvā dabā esošo saglabājušos svanetu veclaiku māju. Bija tiešām interesanti, grezni kokgriezumi vienkārša zemnieka mājā, kur mitinājās arī lopi. Protams, uzkāpām arī vienā tornītī. Paēdām vakariņas krodziņā, protams, ar vīnu ( 40 lari), kur bija sapulcējušies neskaitāmu tautību tūristi, atmosfēra bija patīkama. Tad tumsā vēl uzkāpām uz muzeja jumta, no kura bija labs skats uz izgaismoto tornīšu pilsētu. Te ar vienu dienu noteikti nepietiek. Svanetija ir brīnišķīga, te vajag atbraukt vismaz uz trim dienām vai vairāk lai kaut ko apskatītu, bet mēs vismaz atbraucām lai to saprastu.

10. diena

Maršrutka , kā bija sarunāts, piebrauca mums pakaļ pie namiņa un braucām atpakaļ uz Kutaisi (50 lari). Atpakaļceļā pagāja tikai trīs stundas, tādēl bija laiks atrast tiešām labu viesnīcu divām naktīm (300 lari), izstaigāt vietējo tirgu un iegādāt suvenīrus mājiniekiem. Tirgus Kutaisi ir salīdzinoši liels, bet labi organizēts, sakārtots pa stendiem. Centrālajā Kutaisi laukumā ir interesanta strūklaka un neliels parks. Vēl noskaidrojām kā braukt rīt uz apskates vietām, vēl vakarā pasēdējām eiropeiskā krodziņā ar dzīvo mūziku un , jā, satikām latviešu grupu.

11.diena

Pēdējā ceļojuma diena. Bijām jau paguruši un likās- neko pārsteidzošu jau vairs neredzēsim. Bet visu pēc kārtas: uz Prometeja alām braucām no maršrutku galapunkta pie tirgus vispirms ar 30.maršrutku (2 lari) līdz galam, tad bija jāpārsēžas uz 42. (4 lari), tas busiņš gaida kamēr iznāksiet ārā un ved atpakaļ. Ieeja alās ir grupās gida pavadībā (28 lari). Uzgaidām 10 minūtes un viss notiek. Esmu bijusi dažādās eiropas alās, un te nebija ne par matu sliktāk un galvenais vēl tikai sekoja- brauciens ar laivu pa pazemes upi. Nekas tāds vēl nebija piedzīvots. Atgriežamies pilsētā un ar maršrutku braucām uz Gelati klosteri. Laika tur daudz , izstaigājam visu- kur drīkst un kur nē, uzkāpjam kur drīkst un zvanu tornī, kur izrādījās nedrīkstēja, uzzinām šo to interesantu un paņemam kārtējo taksi ar foršu onku ( 20 lari), kurš mūs pa ceļam uz visnīcu vēl ieved Motsametas klosterī, kas uzcelts vientuļas klints galā un ir patiešām apskates vērts. Vēl stundu pirms aizvēršanas paspējam Kutaisi vēstures muzeju apskatīt (6 lari)- bija interesanti. Vēl pēdējās vakariņas ar vīnu ( 30 lari) un ejam kravāt somas.

Ir vērts, tiešām ir vērts braukt uz Gruziju, tas bija ļoti skaists piedzīvojums.

Kalni un ielejas, zaļi pakalni un dzeltens tuksnesis, vecas mašīnas un reibinoši ātrumi, seni klosteri un stikla tilts, kleķu mājas un milzīgi cietokšņi, viltīgs aprēķins un bezgalīga viesmīlība. Gruzija, es tevi gribu!