Pargājiens Zviedrijā

Aivis Vaļulis 09.11.2015 9 min lasīšanai 14 foto

Pārgājiens? Pārgājiens man prātā nāk ar skolas laiku, kad skolotāju pavadībā tika apstaigātas tuvākās dzimtā ciema vietas. Turpmākā dzīves gājumā ik pa laikam tika manīti arī pāris lielsomaini ļauži, kas kaut kur gāja, kaut ko darīja, slēja teltis utt. Tā arī visa mana saskare ar pārgājieniem.

Vasarā gatavoju ratus ziemai jeb laikus plānoju rudens/ziemas nodarbes. Tā nu plašajās interneta ārēs uzdūros kādam svešinices Agates aicinājumam/sludinajumam: “No 10.09.-18.09. došos pārgājienā pa Zviedrijas tālāko nostūri - The Kings Trail jeb kā paši vietējie to sauc - Kungsleden. Kā jau piedzīvojumos pieņemts, plānā ietilpst pārvietošanās ar kājām, nakšņošana teltī, mantu stiepšana uz muguras un pats galvenais - skaistākie dabasskati cik tālu vien sniedzas apvārsnis! Varbūt kādam vai kādai jau sen ir bijusi vēlēšanās tur nokļūt, bet nav bijusi kompānija vai vienmēr tas ir palicis tikai idejas līmenī? Tad nu šī ir tā iespēja pievienoties neaizmirstamam piedzīvojumam un pavadīt aktīvu nedēļu tālu no civilizācijas.”

Es biju no tiem, kas tādu vietu dzirdēja pirmo reizi, taču uzreiz bija skaidrs: “Gribu, gribu, gribu”. Tā kā šāda veida pārgājiens man sveša lieta, tad nākas pa malu malām sakasīt ekipējumu - aizlienēt mugursomu, atrast guļammaisu, notraukt putekļus no pažobelē nozūmētās telts. Izmēģinājuma laikā tā tika vienreiz salikta un nakts tajā pavadīta, lai, jau esot kaujas laukā Zviedrijā, nesapītos pats savā telts celšanas (ne)prasmē. Vispār daudzko šai pārgājienā darīju pirmoreiz – gan gulēšana teltīs (šoreiz pa īstam, nevis mājas pagalmā blakus zosīm), gan iešana ar mugursomām, aptuveni uzzināju, kas ir deglis, pirmoreiz ēdu bulguru utt. Tā kā par pašu pārgājienu un tā norisi maz interesējos, tad šoreiz devos ceļojumā, neko nezinot ne par galapunktiem, ne par transportiem, bez nevienas kartes, vārdu sakot, nezinot ne bū, ne bē. Un, pateicoties bosam, gidam un organizatoram vienā personā – Agatei, viss bija saplānots ideāli. Katram pārgājienam tādu vadītāju!

Mūsu maršruts paredzēts pašos, pašos Zviedrijas ziemeļos, pat vēl aiz ziemeļu polārā loka, un skaidrojošā vārdnīca teic, ka “Viss apgabals, kas atrodas uz ziemeļiem no ziemeļu polārā loka, tiek saukts par Arktiku”. Kas nāk pirmais prāta, dzirdot šo auksto vārdu? Protams, sniega vāli, aisbergi, mīnus 35 grādi, pāris leduslāči, pingv... Stop, stop stop, tas nu būtu jāatceras, ka pingvīnus mums nu nekādi neredzēt, jo tie dzīvo tikai Antarktīdā, kas atrodas zemeslodes dienvidos. Arī visi mani pārējie iespaidi par arktiku sabruks, jo nebūs ne sniega, ne milzonīgo aukstumgrādu, kur nu vēl lāči...

Pirmā diena sākas ar tikšanu no Latvijas uz Zviedriju ar pārlidojumiem Rīga – Stokholma un Stokholma – Kiruna. Kiruna ir Tukuma apmēra pilsēta pašos Zviedrijas ziemeļos. Tālāk ar vilcienu dodamies uz mūsu starta vietu Abisko, no kurienes tad plānots nedēļas laikā notipināt ap 100 km uz galapunktu Nikkaluoktu, tālāk atpakaļ ar autobusu uz Kirunu un tad jau atpakaļ ar lidmašīnām.

Phe, ja tā padomā, nieka simt kilometru septiņās dienas? Kas ta tas ir? Tur jau kliba, greiza gazele atpakaļgaitā tādu attālumu var noiet. Šeit citēšu vienu no mūsu ceļabiedrēm Adelīnu iekš Facebook: “Ja kāds teiks: "Kas tad tur ko nenoiet 20km dienā?!", tad ziniet, varu teikt, ka tas nemaz nav viegli, it īpaši, ja ir jānes visa tava māja un ledusskapja saturs pa dažādiem reljefiem.”

Tātad pirmajā dienā no Kirunas tālāk laižam ar vilcienu uz starta vietu Abisko. Tā ir neliela apmetne ar pāris būvēm, te var pārnakšņot, paēst, iepirkties. Viss tikai tūristiem - tiem, kas atgriežas vai dodas pārgājienā, nejauši te iemaldīties diez vai iespējams. Mūsu grupa arī iepērk pēdējos nepieciešamos pričendāļus, un gājiens var sākties. Ir jau tuvāk vakariem kā rītiem, tāpēc plānots noiet vien kādus pāris kilometrus līdz naktsguļai vietai.

Otrā rītā mums pievienojas pārgājiena lieliskā piecinieka pēdējais dalībnieks un nu esam pilnā komplektā: pavārs Linda, fotogrāfs Adelīna, boss, gids un organizators vienā personā Agate, pieticīgā ultra meitene un no rītiem modinātāja Vizbulīte un arī es - tāds kā mantu stiepējs, tāds kā apēd-visu-kas-paliek-pāri. J No mums tikai divi cilvēki iepriekš pazīstami, pārējie absolūti svešinieki, nāksies pierīvēties turpmākajās dienās. Arī iepriekšminētās lomas jau no pirmām stundām kopējām dabiski sadalījās, katram darot to, ko nu kurš labāk pieprot.

Ā, es tak aizmirsu pateikt, ka vienu no spilgtākajiem ceļojuma momentiem piedzīvoju jau pirmajā naktī, kad tumšā debess jumā tika skatīta ziemeļblāzma. Man kā cilvēkam, kas ne reizi tādu brīnumu neviena acī nebiju redzējis, tad bija pasakains skats. Vārdos neizstāstāmi, skaņās nenosaucami, burtos neuzrakstāmi, foto neparādāmi! Visi redzētie salūti nobāl! Skatījos muti vaļā un nevarēju aizvērt. Interesanti, ka blāzma bija nevis kaut kur tālu pamalē, bet tieši akurāt man virs galvas, likās, ka tepat, tepat ar roku aizsniedzama...

Uh, tas bija forši, bet no rīta jākravā peķeles un ceļojums tā pa īstam var sākties. Pasakaini skati, saulains laiks, kādi 20+ grādi (ha, arktika!). Priekšā viens superīgs piedzīvojums! Jātur acis, ausis vaļā!

Katrs iesākums ir grūts, un arī šeit sākumā nevar saprast, kur mugursomā ko krāmēt, kur pēc tam atrast vajadzīgo, kur likt ūdeni, lai ērti varētu aizsniegt, kā pareizāk somu uzstellēt, lai nekas nekur neberztos, ko ģērbt un ko neģērbt, lai pašam būtu gana ērti, bet mugura zem somas svara nepilētu. Priecē doma, ka ar šo brīdi somas kļūs tikai vieglākas, jo ēdmaņa tiks sastumta māgās. Kas māgā, tas tak vairs nekādu svaru nedod, vai ne? Vēl apziņu silda patīkamais apstāklis, ka šeit ūdeni droši var pļumpēt no jebkuras upītes vai strautiņa, jo tas tek no kalniem un ir droši lietojams uzturā.

Par uzturu runājot, jāpastāsta, ko ta mēs tur ēdām. Mūsu šefpavārs Linda jau bija sagatavojusi ēšanas plānu, pie kā arī pieturējāmies. Katru rītu silti mērcētas auzu pārslas, pusdienas pēc plāna, un vakarā tad nu lielā izēšanās. Šķiet, vienīgais, kas neizdevās, bija pankūkas, kas nu nepavisam negribēja cepties, lipa pie pannas un dabūja savu galu Zviedrijas krūmos. Bet tas sīkums, viss pārējais bija ļoti gards, ņemot vērā mūsu arktiskos apstākļus. Katram pārgājienam tādu pavāru!

Man kā saldumi līdzi paņemti septiņi Laimas simtgramīgie šokoladuki, katrai dienai pa vienai. Šodien kā pirmā sarakstā ir Serenāde, kas nolikta goda vietā mugursomas ārējā kabatiņā, lai būtu ērti sasniedzama. Kļūda, kļūda, kļūda! Jau līdz diendusas laikam šokolāde ir nevis laužama un ēdama, bet smeļama un dzerama. Saulē kususi šokolāde. Nu neko, jāgaida līdz vakaram, kad būs sastingusi kususī šokolāde.

Pusdienlaikā visi gana piekusuši, steigties nav kur, saulīte kutina papēžus, paēdam un liekamies slīpi. Ehh, kas var būt labāks par diendusu zem plašās arktikas debess! Jasaka, ka pirmās trīs dienas bija siltākās visā pārgājienā, pēc tam vairāk valdīja bargi vēji un traki lieti. Pēc pusdienām atkal iešana, kāpšana, iešana, kāpšana un pēc nedaudziem kilometriem tiek atrasta piemērota vieta guļai. Esam noenkurojušies pie kādas kalnupītes, kas visa pilna akmeņiem. Vakarēšanas gaitā pārsteigts uzzinu, ka viens no mums nemāk spēlēt kāršu spēli Duraku! Dīvaini, man vecais labais Duraks liekas tikpat pašsaprotams kā elpošana.

Uhh, klāt jau trešā diena, kas sākas ar pāris kilometru kāpienu uz augšu, uz augšu un turpinās ar garumgaru gājienu līdz pat mūsu trešajai apmetnei. Šodien jau var apmēram nojaust vietējos mērogus – ja priekšā ieraugāma kāda būda vai ezeriņš, tad tas ir vismaz divu stundu gājienā. Daudz, daudz tālāk kā izskatās no pirmā acu uzmetiena. Šī diena tad arī ir pēdējā ar siltu laiku, kad pusdienās var atlaisties brūklenājos un nosnausties. Nākamās dienās šādas vaļības varēs vien sapņos rādīties. Pēc 20 km tipināšanas esam klāt nākamajā mājvietā Alesjaurē. Šī ir viena no apmetnēm, kur ir veikaliņš, pirts, civilizētas naktsvietas, teltsvietas utt. Pirtī satiekas Latvija, Somija, Austrija, Francija, Norvēģija, no katras valsts vismaz pa kādam pārstāvim, sarunas šķiļas tikai par pārgājienu, kur nu kurš gājis, kādi nākamie plāni utt. Protams, ka blakus pirtij var atveldzēties arī vēsā upītē. Ha, seklākā pelde manā mūžā, ūdens tik kādi 30 cm dziļš un tas pats akmeņains.

Ceturtā diena sola jautrību, jo paredzēts kāpiens pāri kaut kādam kalnam. No tiem, kas nākuši pretim un to jau pārgājuši nākas dzirdēt no “Easy peasy” līdz pat “It was so horrrible!”. Nu ko, nepamēģināsi – neuzzināsi. Beigās izrādījās, ka velns nemaz nav tik melns, vienīgi bargs vējš visu kāpienu pūta pretim un lielu daļu ceļa jāiet pa akmeņiem. Te nu bija pats piemērotākais laiks klusāk un skaļāk izdungoties visus populārākos akmens hitus:

Pēc jautrā kāpiena piektā diena iezīmē pārgājiena kausu nosvēršanos uz beigu pusi. Šodien jāaiziet līdz nometnei Zviedrijas augstākās virsotnes Kebnekaises pakājē. Šai un nākamās dienās redzēsim šurpu turpu lidojošus helikopterus vairāk kā cilvēkus, dzīvniekus un vaboles kopā ņemtus. Lieta tāda, ka pēc pāris dienām beidzas pārgājienu sezona, visas būdas, visas nometnes aizklapē ciet, tad nu dažnedažādi pribambasi tiek vesti prom uz kaut kurieni. Piemēram, ne katru dienu var ieraudzīt tepat rokas stiepiena attāluma lidojošu helīti ar piesietu kvadraciklu. Ziemā šeit valda bargi vēji un kādi divi metri sniega, joki mazi, viss jāaizvāc.

Šīs dienas kāpiens visvairāk iespiedies manās atmiņu grambās ar “Kalniem pāri citi kalni būs”. Tā ir ne tikai dziesma, tie ir daudzie uzkalni, kas seko viens otram. Un tā visu dienu. Šīsdienas galapunkts, pēc pretimnācēju sacītā, atrodas aiz divām nelielām ielejām, kur būs redzams tornītis, un pie tā jau nometne. No malas tas izklausās čību čābu upsī pupsī un pēc 20 min - hopiņā - esam jau galā. Realitātē tas bija drusku ilgāk, nu kādas nepilnas piecas stundas. Apmēram šādi: uzkalns, oo, baigi smuki, nakamais uzkalns, oo, vēl smukāk, vēl uzkalns, vēl uzkalns, tad vēl kādi četri tādi, oo, varbūt aiz nākamā jau spīdēs tornītis, tad vēl uzkalns, vēl viens, vēl viens, tak jau apnika tā iet, nu kur tas stulbais tornis, tad vēl uzkalns, jau lēnām tuvojas tumsa, vēl uzkalns, oo, jau tālumā beidzot redzams tornītis, nu ta beidzot, urā, urā, vēl tikai stundas gājiens, pāris uzkalni un tornis ar visu Kebnekaises piekāji klāt.

Šī nakts man izvērtās par visslapjāko nakti. Lieta tāda, ka pa nakti lija. Kur lietus, tur ūdens. Kur ūdens, tur slapjums. Kur slapjums, tur peļķes. Izrādījās, ka mana telts nav paredzēta TĀDIEM slapjumiem, tad nu teltī bija gan lietus, gan ūdens, gan slapjums un peļķes, un tam visam pa vidu, protams, es! Agrā rītā izgriežu ūdeni no visām savam šmotkām, lieku žāvēties tuvīnos krūmos un ceru, ka pa dienu nesalīs vēl vairāk.

Sestajā dienā, ja ir vēlme, var mēģināt līdz Zviedrijas augstākai virsotnei. Vēlmes nav. Nekāpjam. Tā vietā apciemojam Tarfalu. Kas ir Tarfala? Ieplaka starp kalniem, uz kurieni ved taciņa gar krauju, kur lejā no kalna strauja, strauja upe tecēj’, savukārt augšā mākoņi aptinušies kalnu virstonēm, no kurām šur tur rēgojas sniega vāli, no kuriem iztek pa kādam strautiņam, kurš mēdz pārvērsties ūdenskritumā. Neko nevar saprast, vai ne? Šeit obligāti jāpastāsta, kā mēs piepildījām fotogrāfa sapni un piegājām pie maza, mīlīga ūdenskrituma pakājes, kur ūdens pēc kāda nieka simt metru kritiena triecas pret klintīm. Es momentā izgāzu no prasta strauta piepildīto ūdens buteli un pielēju ar ūdenskrituma ūdeni. Phe, kam man tādu vienkārši tekošu dzert, ja varu izmantot situāciju un dzert krītošu!

Šonakt savukārt manu telti pluinīja visi iespējamie Zviedrijas vēji. Telts mietiņi nebija sasprausti zemē, jo zemes jau nemaz nav, šoreiz zem mums ir cieta pamatne, akmeņi. Katrā telts stūrī vien ieliku pa dūres lieluma akmenim, lai kaut cik stabilitāte būtu. Palielinoties vēja ātrumam, sākumā vēl bija itin jautri, oho, forši iepūta telts kreisā sānā, pat tā kā telts drusku iešķobījās! Pēc brīža visus sānus pēc kārtas sāka plucināt, nebūtu es pats teltī iekšā, tā jau būtu aizlidojusi tālēs nezināmajās. Nācās nakts melnumā līst ārā, meklēt prāvākus akmeņus, sasviest visos stūros plus vēl pa malām, pats nolikos pa vidu, tad mūs visus tā draudzīgi purināja. No rīta no telts izlidināju 17 akmeņus, un ne vairs dūres, nu jau galvas lielumā, ar Zviedrijas vējiem joki mazi.

Septītā ir noslēguma diena, kad dodamies uz pēdējo staciju Nikkaluoktu. Šodienas taka veda gar milzu, milzu, milzu, akmeņiem. Pēc nieka piecu stundu čāpojiena esam klāt.

Šodienas prieks un bēda bija mani krutie apavi, kas par spīti savam krutumam ņēma un – BLADĀC – izšāva (zoles sāka atdalīties). Iešana ar tādām nav diez ko ērta, tāpēc milzu paldies pavārei Lindai par aizlienēto izolācijas lenti. Tad nu pēdējo dienu pavadīju ejot kā bomzītis ar apsaitētām kurpēm. Par bomzīšiem runājot, kā vispār cēlies šis vārds? No krievu valodas “бомж - человек без определённого места жительства”. Tātad cilvēks bez noteiktas dzīvesvietas. Un kas mēs visi bijām šīs dienas? Gājām, gājām, kur sagribējās, tur arī nemazgājušies likāmies uz auss. Nu riktīgi bomžiki!

Ar to arī mūsu kopējais ceļš ir galā, vēl gan bija pāris šādi tādi interesanti atgadījumi ar viesmīlīgu zviedru, ar korejieti un viņas milzīgo somu, ar jaunu apavu iegādi, bet visu tak nevar stāstīt, kaut ko jāatstāj arī sev, vai ne? Vispār, satiekoties savā starpā nepazīstamiem cilvēkiem, pie tam pavadot plecu pie pleca tik ilgu (īsu) laiku, var daudz ko izzināt, daudzus stāstus, piedzīvojumus, pārdzīvojumus (sveiciens Vizbulītei!) uzklausīt. Septiņas dienas pagāja ātri, sarunās, smieklos un garos soļos.

Noslēgumā varu atkārtot to pašu, ko daudzreiz teicu, vēl esot Zviedrijā: “Šis ir labākais pārgājiens manā mūžā.” Tas nekas, ka pirmais un pagaidām vienīgais, tāpat tas ir labākais. Un pavisam droši varu teikt, ka ne pēdējais. Bet tas jau būs cits stāsts...