Iepazīstot Kataloniju jeb samta sezona Spānijā
|
Dagnija Gudriķe(Klindžāne)
|
Jau pavasarī iegādājos tūrisma ceļazīmi uz Spāniju septembra vidū ar domu, nedaudz pagarināt vasaru, nopeldēties siltā jūrā un iepazīt skaistāko daļu no Spānijas- Katalonijas provinci. Ceļoju ar firmu „Interlux Travel” un par šo firmu varu teikt tikai to labāko. Ceļojums bija lieliski saplānots, noritēja pēc plāna, patīkama attieksme no firmas darbiniekiem, grupas vadītājiem, bija nodrošināti ļoti labi gidi un interesants izsmeļošs stāstījums. Ja pirms tam biju izlasījusi internetā arī vairākas negatīvas atsauksmes par šo firmu, un drusku bažījos, tad pēc ceļojuma man ir tikai pašas labākās atsauksmes par to.
Spānija, 16.septembra rītā, sagaidīja mūs ar siltu gaisa plūsmu un vieglu vējiņu. Lai labāk atjēgtos pēc lidojuma un atmaidzinātu sirdis, mūs taisnā ceļā no lidmašīnas aizved uz vīna pagrabiem, kur pavisam par velti no lielām mucām varam nodegustēt 19 šķirņu vīnus un 10 liķieru šķirnes. Tiekam apmēram līdz pusei, kad jau gribas dziedāt un uz smiešanos vien prāts velk, arī maciņi sāk spiest ķešu, skopums pazudis, nopērkam katrs pa litram salda tokajieša, sangriju, sieru, vīģes cukurā un dāvanā iegūstam flamenko mūzikas disku „Guitarra latina”, kurš skan fonā man šobrīd rakstot ceļojuma piezīmes.
Pēc iekārtošanās numuriņos- mūsējais, ļoti jauks 466. ar Monē gleznas reprodukciju, atrodas sestajā stāvā – dodamies uz jūru.
Tikko esam labi apsēdušās, kad pie mums piemetas kāds melnīgsnējs kokosa mizas tirgotājs ar saldu balsi. Mēs, muļķītes, domājam, ka viņš mūs uzcienā, bet šis, melnais velns, pieprasīja par katru gabaliņu 3 eiro no katras. Nepadevos, kaulējos, un protams nokaulēju pa divi eiro. Jo vairāk grauzu, jo labāk garšoja, nākamajā dienā jau pati māju melnītim ar roku, lai dodas šurp ar savu eksotisko gardumu!
Saule karsēja, vējš pamatīgi pūta, Vidusjūra krāca un viļņi šķīda pret krastu. Nekāda peldēšana tādai vārgulei kā es- nesanāca. Drosminieki brida jūrā un tika nogāzti no kājām un izmesti krastā pilnu muti smiltīm un oļiem. Dažs labs pazaudējis bikses, daža peldkostīma augšiņu.
Vakariņas, kas maksāja 7 eiro, kopā 49 uz nedēļu, bija labas. Ēst – nenoēsties. Iedzērām vīnu un atplīsām gultās jau astoņos vakarā. Ap diviem naktī pamodos no kaimiņu numuriņa dāmu bļāvieniem un smiekliem un skaļām valodām franču mēlē, sienas plānas- ai-ai! Tad atkal aizmigu.
17.septembris – ceturtdiena, dienā + 26 grādi pēc Celsija. No rīta pamostoties ap plkst. pusseptiņiem, aiz loga līst. Paredzēta ekskursija uz Monserratas klosteri. Tas ir benediktiešu klosteris, kas atrodas 38 km no Barselonas 1780 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tā kā izbraucam agri, brokastis burgerus –negaršīgas sviestmaizes- iedod līdzi. Atkal nopriecājos, ka man līdzi vēl no padomju laikiem saglabājusies spirāle, varu uzvārīt vismaz kafiju numurā.
„Kas mīl dzīvi- tas nesteidzas” - tā saka katalonieši. Viņi piekopj mākslu- dzīvot, dzīvot pilnasinīgu dzīvi. Tieši šodien- šajā brīdī, gūstot baudu no visa. Dzīvot garšīgi katru dienu.
Ceļš uz Monseratas klosteri kalnos bija 11 km garš serpentīns, kura laikā dažs labs divstāvīgā autousa otrajā stāvā īsti labi nejutās. Es pie kalniem esmu pieradusi, paspēju noķert dažu labu kadru.
Apskatījām nožēlas laukumu un apli, aizdedzām sveci pie Svētā Benedikta un iepildījām pudelēs svēto ūdeni. Žēl, bet pie melnās Madonnas netikām, rinda stāvēja garu garā jau stundu pirms durvju atvēršanas, un ja gribējām redzēt vēl ko citu bez rindā stāvēšanas, tad nācās no šīs iespējas atteikties. Kāpām pa serpentīnu 2 km augstumā pie svētā Migela krusta. Skati uz visām pusēm bija pasakaini. Ceļš ko gājām līdz krustam, bija tikpat garš kā gāja Jēzus pirms sišanas krustā. Teikšu, ka svētais ūdens mani stiprināja, ieņēmu tik pa malciņam un turpināju ceļu. Tā aizrāvāmies, ka pagājām garām pagriezienam uz krustu klints malā un uzgājām gandrīz līdz funikuliera galapunktam.
Kalni ar kaut ko paņem. Un tā tas ir vienmēr, kad tajos nokļūstu. Cita elpa, cits domu lidojums.
Atpakaļceļā satiku savus pilsētas kaimiņus, kas arī bija atbraukuši atpūsties uz Spāniju. Cik tā pasaule maza!
Tā kā brokastu maizes galīgi negribējās ēst, iegājām kafejnīcā un nogaršojām vietējo ēdienkarti- zupiņu un gardu kafiju, kopā par 6,50 eiro.
Augšup tik pa serpentīnu
Tur kur Dievam tuvāk
Svēto ūdeni sev guvu
Sveci dedzināju
Vēlēšanās viena bija
Viss lai labi būtu....
Serpentīns uz augšu veda-
Tur kur Dievs ar roku meta!
Jauka diena un neaizmirstamas atmiņas.
Jūra šajā pēcpusdienā bija vēl nemierīgāka, toties saule karsēja un pigmenti krājās uz ādas. Vakariņas atkal gardas, vīns lēts- tikai 1,50eiro glāze. Vakarā pabaudījām pilsētas naksnīgo dzīvi. Bija labi!
18.septembris- piektdiena + 27 grādi pēc Celsija.
No rīta pēc gardām brokastīm atkal dodamies uz jūru ķert sauli. Pa ceļam īstenojam savus sapņus- uzliekam hennas tetovējumus uz rokas. Turēsies divas nedēļas, tā solīja tetovētāja, melnā meitene no kādas Āfrikas valsts. Saule karsēja pamatīgi, termometrs pludmalē rādīja 29 grādus un āda sārtojās acīm redzami, vējš bija nedaudz pierimis, varēja arī iepeldēt. Ūdens ap 23 grādiem, kā mūsu jūriņā karstās vasarās.
Pēc pusdienām dodamies uz skaisto Katalonijas pērli – Barselonu, kas atrodas 58 km no mūsu Kaleljas. Gids Romāns visu ceļu piebaro mūs ar tik emocionālu stāstījumu par Spānijas vēsturi, ka no prozas brīžiem pat pāriet uz dzeju. Barselonu parāda cita gide- Ludmila, kas ir gandrīz tikpat emocionāla kā Romāns. Lai gan Barselonā esam no četriem līdz vienpadsmitiem vakarā, kas nobeidzas ar krāsaino strūklaku šovu, laiks liekas par īsu, lai apskatītu grandiozās pilsētas skaistākās vietas. Labi, ka esmu te jau bijusi pirms gadiem deviņiem, tā kā kaut kas ir redzēts. Protams, La Sagrada Familia, panorāma no kalna pie lieliskā Olimpiskā stadiona, Gaudi fantastiskā arhitektūra, naksnīgais Barselonas centrs naktī, svaigi augļi, kas tika nopirkti un baudīti turpat uz ielas......
Mājupceļā Romāns velta mums savu sacerēto poēmu par Barselonu- savu meiteni. Mājās atgriežamies pēc pusnakts. Franču kaimiņi arī šonakt klusi, laikam iztērējuši visus spēkus iepriekšējās nakts uzdzīvē.
19.septembris- sestdiena. Atkal kā alvas zaldātiņi esam augšā jau septiņos un 9:00 dodamies uz Žironu. Šodien mūsu plānos divu pilsētu- Žironas un Toss de Mare apskates. Šoreiz mūsu gide ir Anna. Nez vai tā pati, par kuras attieksmi pret tūristiem bija sūdzības Interlux travel mājas lapā, ka atstājusi dažus ekskursantus Barselonā, lai atgriežas mājās kā pašiem tīk? Spriežot pēc viņas stingrības- tā varētu būt. Bet mūsu grupa bija ļoti disciplinēta, lai gan bijām vismaz piecdesmit, neviens nekur nenokavēja, ar interesi klausījās Annas stāstos un viņa ar mums ļoti sadraudzējās, aizveda uz vietām, kas nebija iekļautas maršrutā, arī pie draudzenes uz veikaliņu, kur atkal degustējām liķierus un iepirkām kārumus, un uz kādu ieliņu, kur varējām ielas kafejnīcās nobaudīt jūras delikateses. Karstumiņš atkal bija teju 30 grādi, maršruti gari, kājām bija ko trūkties! Pilnīgi pulsēja un pukstēja no slodzes.
Mājās atgriežamies pēc sešiem, bet jau septiņos braucam uz Bruņinieku turnīru un flamenko šovu viduslaiku pilī. Pils gan nav celta viduslaikos, bet nesen, tikai pēc viduslaiku zīmējumiem. Pilī mūs sagaida hercogs ar hercogieni, ar katru sasveicinās, nofotogrāfējas, bet sulainis katram uzliek galvā kroni. Lai jūtamies kā princeses. Lai gan tas, protams, ir komerciāls pasākums, lai piesaistītu tūristus, bet viss ir ļoti labi iestudēts. Arēna tiek pārdalīta sarkanajos un zilajos, katrā pusē sava krāsa, arī bruņinieki ir divas komandas- zilie un sarkanie. Mēs bijām sarkanie un savējiem kliedzām- rūuff!, bet zilos solījām savārīt ziepēs. Dāmām, kas bija iepatikušās, tika mesti neļķes ziedi, bet noslēgumā izvēlēta katras puses vakara karaliene. Vakariņās deva vīnu divu veidu un vēl šampānieti, zupu un veselu grilētu cāli, ko pieveikt nebija iespējams. Kā jau viduslaikos- galda piederumu nebija, ēdām ar rokām, bet zupu strēbām no šķīvja.
Flamenko šovs arī bija superīgs! Trīs stundas tika pavadītas ļoti labās emocijās.
Kaisle.
Mīla.
Zobeni.
Bruņinieki zirgos.
Cik ir vērta dzīvība?
Izkarota brīvība.
Viduslaikos pabiju
Kādu īsu brīdi
Ēdienu ar pirstiem ēdu
Baudīju vēl vīnu
Arēnā uz zirgiem vīri
Izkaroja brīvi.
Tad flamenko šovs
Tik sākās
Ģitāra un dziesmas
Un no skatuves pār mums
Plūda mīlas liesmas.
20.septembris- svētdiena. 28 grādi pēc Celsija. Laiska atpūta pie Vidusjūras.
Baltās putās Vidusjūra
Smilšu kāpas, sāļas lūpas
Kokosriekstu pārdevējs.
Visu dienu maigu būra
Bārā skaņu automāts.
Rudenīgā Latvija
Aizmirsās uz brīdi
Ilgāk bija vasara
Vēl par vienu sprīdi.
Seja vējā aprauta
Veselīgi brūna
Skaistas dienas Spānijā
Un būs sapņos jūra!
Vakarā mūsu viesnīcā noskatāmies vēl vienu flamenko šovu- šoreiz par brīvu, bet ne par matu sliktāku kā iepriekšējā vakarā. 45 minūtes trīs skaistas dejotājas izdejo flamenko ritmus gan pie spāņu gan klasiskās mūzikas skaņām. Alus bārā maksā 1 eiro, vīns arī, bet sula- 1,50 eiro. Numuriņā iedzeram saldākam miegam vēl no veikalā par 1,75 eiro pirktās vīna pudeles. Naktī pamostos, jo nu pulsē ne vairs kājas, bet seja, Spānijas saule bijusi viltīga. Saslapinu dvieli aukstā ūdenī un guļu tā vairākas stundas.
21.septembris- pirmdiena, ko uzreiz arī varam sadzirdēt, jo blakus viesnīcai ir skola, kur tāpat kā pie mums Latvijā, jau pirms plkst.8:00 sākas bērnu kņada. Saule atkal pa zemes virsu. Dīka diena pie Vidusjūras un pastaigas pa veikaliem. Uzliekam hennas tetovējumus arī uz kājas pie potītes. Kad tad, ja ne tagad, taču ne jau septiņdesmit gados?!!!
22.septembris- otrdiena. Šodien dodamies uz Figerasu- Salvadora Dalī pasauli. Mūsu gide atkal ir Anna, un viņas emocionālais un izzinošais stāstījums šo dienu padara neatkārtojamu. Es ļoti maz ko zināju par slaveno gleznotāju, rotu meistaru un savdabīgu cilvēku – Salvadoru Dalī un viņa tikpat slaveno sievu- Galu, kas izrādās bijusi slāviskas izcelsmes, no Krievijas. Mirusi no sifilisa, jo viņai bijis simtiem mīļāko. Apskatām arī Galas pili Pubolā.
Šajā dienā ar mani atgadījās dīvainas lietas jeb izjūtas. Annas stāstījuma laikā divas reizes nevaldāmi gribējās raudāt, knapi novaldījos, bet tuvojoties Dali kapam, kājas kļuva svina smagas un galva tā sagriezās, ka sienas sāka līgoties, iztaustījos ārā no šīs telpas un ejot uz augšu pa galeriju atkal palika labi, bet kad nejauši tuvojos kapam no otras puses, kājas atkal ieauga zemē. Tā arī pie Salvadora kapa vietas nepiegāju.
Kopumā šī bija viena no skaistākajām dienām šajā braucienā.
Vakarā ar jauniegūajiem paziņām precētu pāri no Minskas numurā pasēdējām, iemalkojām pa pilei Latvijas melno balzāmu un Spānijas vīnu un parunājām par mūsu valstu politiku.
23.septembris- trešdiena. Agras brokastiņas, garda kafija un stūrējam uz lidostas pusi. Septiņas dienas Spānijā aizskrējušas vēja spārniem. Gidi lidostā mīļi no mums atvadās, liek izpildīt atsauksmju blankas un aicina ceļot ar Interlux atkal nākamajā gadā, kas nemaz nav tik neiespējami. Iespējams tiešām šo iespēju vēl izmantošu.
Tas bija jauks ceļojums!
Spānija- Latvija.
2015.gada septembris.