Zambija - Botsvāna un ceļojums pa D -Āfriku no Johannesburgas līdz Keiptaunai (2008. gada 20. februāris – 14. marts). I DAĻA Zambija-Botsvāna

  • 13 min lasīšanai
  • 75 foto
[i]20. februāris – 22. februāris[i] • Izlidojam no Rīgas, caur Frankfurti nokļūstam Dienvidāfrikā (DAR) Johannesburgas starptautiskajā lidostā. Lidojums Rīga – Frankfurte ilgst 3 stundas (Frankfurtes nesmēķētāju lidostā bija jāuzturas vēl 9 stundas, kurām pirmās divas stundas izmisīgi meklēju vietu, kur tomēr var būt var uzsmēķēt...neatradu...nopirku videokameru). Lidojums Frankfurte – Johannesburga ilgst 11 stundas (cik laimīga a es biju izkļūt no Johannesburgas lidostas un uzsmēķēt). Dabūjām koferus un gājām meklēt kādu, kas mūs aizgādās uz viesnīcu (iepriekš jau biju caur internetu apmaksājusi transfertu un viesnīcu, tā, ka tagad operēju tikai ar vaučeriem, kas apstiprināja manas tiesības). Johannesburgas lidosta tiek paplašināta un visapkārt ir nosegtas ejas, kur notiek kādi remontdarbi un apkārt galvenajai ēkai slejās terminālu jaunbūves – bez pavadoņa te noorientēties gauži grūti. To, ka mēs kaut ko meklējam pamanīja lidostas darbinieks, kurš noskaidrojis, ka mums nepieciešams transferts uz viesnīcu, uzsvilpa un uzreiz klāt bija ratiņstūmējs, kas mūs aizstūma līdz busiņam un iekrāmēja mūsu somas – par to viņš dabūja dolāru (biju lasījusi, ka tā it kā esot tāda dzeramnaudas summa, kas dodama. Vēlāk brauciena laikā gan citiem vairakkārt iedevu arī vairāk, bet mazāk gan ne). Busiņš aizveda mūs līdz Johannesburgas Grand Airport viesnīcu. Kur mums bija lemts palikt 1 nakti, lai nākama dienā atgrieztos Johannesburgas lidostā lidojumam uz Livingstonu Zambijā. Tikko bijām iekārtojušās viesnīcā, nolēmu sameklēt, kur, lai naudu samaina. Biju lasījusi, ka Zambijā var norēķināties gan ar dolāriem, gan randiem (DAR naudiņām), un nolēmu, tā kā vēlāk tāpat atgriezīsimies DAR – mainīšu dolārus uz randiem. Viesnīcas administratore man paradīja virzienu, kurā jāiet meklēt banka. Devos norādītajā virzienā, ceļš veda caur veikala pagalmu, līdz iznācu pie lielas ielas (nu salīdzinājumam - 2xBrīvības iela), saprotams ielu biju redzējusi arī iepriekš un banku ieraudzīju ielas otrā pusē...tikai luksoforu un gājēju pāreju nebija...un mašīnas brauca nepārtraukti...garām gāja divas melnādainas meičas, kuras uz manu jautājumu, vai viņas runā angliski iepleta acis un nedroši teica „maybe”. Prasīju kur ir vieta, kur ielu šķērsot...viņa nopauzēja – apstājās ar seju pret ielu un pacēla roku norādot, ka tieši tur kur mēs stāvam arī ir ielai jāiet pāri...tātad jāiet tur, kur vari pāriet (vēlāk gan es sapratu, ka es neveiksmīgā vietā biju – citur ir arī luksofori). Teicu paldies un taisījos iet, tad dāma rādija, ka gribot cigareti – protams, ka iedevu...viņa izvilka maisiņu un meklēja kapeikas un bija ļoti pārsteigta, kad es teicu, ka nevajag. Liriska atkāpe - DAR ir 11 oficiālās valodas - Afrikāns, angļu un 9 cilšu valodas (Isindebele, IsiXhosa, IsiZulu, ziemeļu Sotho, Sesotho, Setswana, SiSwati, Tshivenda, Xitsonga) – un neviena nerunātā Swahil. Bankā mainot naudu man bija obligāti jāuzrada pase un jāaizpilda iesniegums bankas vadībai (ar neko tādu Latvijā neesmu sastapusies naudu mainot). Tajā vakarā vel apstaigājām apkārti, papusdienojām vietējā ēstuvītē (dievīgi garšīgi...mango sula bija ideāla...viss bija tāds īsts...nejuta ķīmiskas garšvielas), nopirkām ananāsu un pāris citus augļus. Bija zināms nogurums pēc pārlidojumiem un nīkšanas lidostā. Bija tādā savāda sajūta – bijām otrā pasaules galā, bet vēl ne atslēgušies no ikdienas domām. [i]22. februāris[i] • Lidojums uz Zambiju • Zambezi Waterfront viesnīciņa • Saulrieta kruīzs pa Zambezi upi No rīta paēdušas brokastis izrakstījāmies no viesnīcas un devāmies uz lidostu, lai dotos uz Zambiju. Gaidīšana bija ilgāka nekā iepriekš paredzēts, bija kāds misēklis ar lidmašīnām, un gala rezultātā visi lidotgrbētāji bijām autobusā, kurš līkumiem vien braukāja gar visām lidmašīnām un beigās mūs izlaida pie citas lidsabiedrības aparāta, nekā mums bija paredzēts iepriekš, tā, ka par to, vai mūs gala rezultātā ir iesēdinājuši pareizajā, nebijām pārliecināti līdz pēdējam. Zambijā mūsu galamērķis bija Livingstonas lidosta (tā kā galvenais iemesls kādēļ sākotnēji nolēmām doties uz Zambiju, bija vēlme apskatīt Viktorijas ūdenskritumu), kura bija nesalīdzināmi mazāka nekā Rīgas vai Johannesburgas lidosta – nolaidāmies teju krūmāju vidū, kur pa putekļainu lauku ar kājām devāmies uz lidostas mājiņu. Aizpildījām nepieciešamās deklarācijas, turpat nopirkām vīzu (divreizējai iebraukšanai, tā kā bija plānots izbraukt no Zambijas uz Botsvānu un tad atgriezties Zambijā). Pēc koferu iegūšanas devāmies uz izeju, kur stāvēja onkulis ar šiltīti ar mūsu uzvārdu, kurš mūs aizveda uz viesnīcu - [i]Zambezi Waterfront[i] (arī te jau iepriekš biju visu nomaksājusi caur internetu un tagad bija tikai vaučeri). Tā kā mūsu atrašanās Zambija nebija plānota uz ilgu laiku (3 dienas), tad jau iepriekš bijām saplānojušas visas dienas tā, lai var dabūt redzēt un izbaudīt pēc iespējas vairāk. Mūsu viesnīca bija apmēram 4 km no Viktorijas ūdenskrituma augšup pa upi un no tās labi varēja redzēt ūdens mutuļus virs Viktorijas ūdenskrituma. To viesnīcu izvēlējāmies tādēļ, ka tā bija lētāka, nekā viesnīca, kas bija 10 min gājiena attālumā no ūdenskrituma, bet rezultātā tā izrādījās jauka viesnīciņa, kur dzīvojām atsevišķā mājiņā un pārējos viesnīcas iemītniekus satikām tikai tad, kad devāmies uz bāru pusdienot. Nolēmām, ka tā ir daudz jaukāk, nekā dzīvot lielā viesnīcā. Te bija arī tāds kā aktīvā tūrisma centrs, kurā bijām pieteikuši visas ieplānotās aktivitātes – saulrieta kruīzu, braucienu uz Botsvānas Chobes nacionālo parku un izbraucienu ar kvadricikliem. Ierodoties Zambijā beidzot pārņēma sajūta, ka esmu prom no ikdienas domām un ar to brīdi arī pazaudēju laika izjūtu (nezināju vai ir piektdiena, vai pirmdiena – zināju tikai, ka pēc vienas vai divām dienām kaut kas jāizdara, un par pulksteni aizmirsu tad, kad sākām braucienu pa DAR). Tajā pašā vakarā bija plānots saulrieta kruīzs ar kuģīti pa Zambezi upi augšpus no Viktorijas ūdenskrituma. Cenā bija iekļauts arī alkohols nenoteiktos daudzumos un kuģa ideja bija - kamēr gaišs apskatīt Zambezi upi un apkārti, un padzerties pēc saulrieta, kad apkārt vairs tāpat nekas nebija redzams. Iepazināmies ar vietējo meiteni, kas strādāja uz kuģa, aprunājāmies – viņa man iemācīja pāris frāzes vietējo cilšu valodā (es tās vēl tagad atceros). Visu laiku esot uz upes labi varēja redzēt paceļamies ūdens šļakatu mākoni virs Viktorijas ūdenskrituma. Upē saskatījām krokodilu plivinoties pa ūdens virsu (viens krokodils iepeldēja upē tieši pie mūsu viesnīcas kuģīša dokiem) un vērojām begemotu spēles (tas ir pārsteidzoši cik viņi ir nemanāmi, kad ienirst – liekas varētu iet peldēties...a tur pēkšņi iznirst milzu galva...un tad vēl vien un vēl viena...). Tur bija par paradīze – es sēdēju uz terases kūpināju ķiršu cigāru ārā 35 grādi...pa palmām lēkā mērkaķīši (tur mani draugi bija [i]Vervet monkey[i])...putniņi dziedāja... [i]23. februāris[i] No rīta pamodos ar bungu skaņu un vietējo dziesmām – viņi bija ieradušies no savām mājvietām, lai sāktu darba dienu – pļautu zālīti, salabotu nepieciešamās lietas un darītu citus darbus. Šodienai ieplānots brauciens uz Botsvānu – Kobes nacionālo parku (izrunājams kā „čobe”), noteiktajā laikā mums pakaļ ierodas mašīna, un aizgādā līdz robežai. Pa ceļam piebraucām pie viesnīcas, kura sākotnēji bijām domājuši apmesties, lai paņemtu vēl cilvēkus – liela viesnīcas ēka, iekārtota izteikti „angļu stilā”, apkalpotāji visi stīvos baltos tērpos ar stīvām platu malu cepurēm. Aizbraucām līdz Zambijas –Botsvānas robežai. Dabiski robežu starp valstīm veido Zambezi upe, taču tā kā upei pāri nav tilta, tad robežšķērsotājus pārvadā ar kuģīšiem (uz kuģīša var ierūmēties viena smagā mašīna un 5 vieglās un vēl cilvēki), kā rezultātā smago mašīnu rindas tur bija lielākas kā Terehovā. Tomēr cilvēki nelikās, ka ļoti par to satrauktos. Uz robežkontroles būdas bija interesants uzraksts, kas šķita galīgi neizskaidrojams šajā vietā – „Many Who Plan to SEEK GOD at the 11th Hour – DIE at 10.30”). Tā kā mums brauciens uz Kobes nacionālo parku bija sarunāts ar vietējo tūrisma firmu, tad mums bija tāda ekstra, ka mums pakaļ pāri upei atbrauca laiva, taču tā kā mums neviens neko pārāk necentās skaidrot, tad ik pa laiciņam mums bija pārsteigumu momenti par transportlīdzekļu nomaiņām – sākumā ierakstījāmies žurnālā Zambijas robežas pusē – iekāpām laivā un domājām, ka nupat ar to laivu visu dienu brauksim, bet pēc 7 min bijām upes otrā krastā, kur kāpām ārā un kāpām citā mašīnā, pabraucām 5 min un kāpām ārā – bijām pie Botsvānas robežas būdiņas, kur nopirkām Botsvānas vienreizējo vīzu (ko gan nevajadzēja tiem pilsoņiem, kuriem bija ES pases) un tad ar auto devāmies atkal tālāk, līdz kādai viesnīcai Kasane ciemā, kur kāpām tādā kā baržā (beidzot tajā īstajā), lai brauktu pa Chobes upi (augštecē saukta par Cuando vai Kwando upi, vai Linyanti upi un par Chobe upi tās lejasdaļā pirms ietekas Zambezi upē) caur nacionālajam parkam. Barža bija šika – plakans plosts ar jumtu, uz kura salikti krēsli sēdēšanai un kafijas galdiņš un ledusskapis ar aukstiem dzērieniem. Liriska atkāpe - Kobes nacionālais parks ir viens no dzīvniekiem bagātākajiem parkiem Āfrikas kontinentā un trešais lielākais pēc teritorijas (pēc Centrālā Kalahari rezervāta un Gemsbok nacionālā parka). Tā lielums ir 11,700km². Pirmā ideja par parka izveidošanu, lai aizsargātu savvaļas dzīvniekus un attīstītu tūrisma piedāvājumu, radās 1931 un nākamā gadā teritorijas ap Chobe 24 000 km² plātībā tika oficiāli pasludināta par ne-medību teritorijām un pēc diviem gadiem teritorija tika paplašināta līdz 31 600 km². Tad kādu laiku problēmu dēļ tika atlikta ideja par nacionālā parka izveidi un 1960. gadā 21 000 km² platībā tika dibināts Chobe Game Reserve. Parkā mitinās apmēram 60 tūkstošu ziloņu, un tā ir lielākā ziloņu koncentrācija visā Āfrikas kontinentā (to skaits ir ievērojami audzis, ja rēķina, ka ap 1990. gadu to bija tikai daži tūkstoši). Šie ir Kalahari ziloņi – izmērā lielākie ziloņi no visām to sugām. Chobes upes krasti bija pilni ar visādiem dzīvniekiem – antilopēm un paviāniem (kā mums stāstīja tad šamie mēdz uzturēties kopā, un viens otram palīdz aizsargāties no uzbrucējiem – paviāni no kokiem redz uzbrucējus un saceļ trauksmi, un bēgot paviāni iejūk starp antilopēm, tādējādi viņi nav skrienošā bara malā un nekļūst par laupījumu uzbrucējiem). Turpat blakus antilopju baram krastā krokodils atvērtu muti kaut ko gaidīja (teica, gan, ka viņš esot pārāk mazs, lai uzbruktu antilopei). Ļoti daudz dažādu putnu visapkārt – cēli ērgļi un vanagi un mazi ūdensputniņi visapkārt. Pirmos ziloņus ieraudzījām tālu prom krastā - nu izmantojām visus tehnikas brīnumus, lai iegūtu pēc iespējas labāku un tuvāk pievilktu ziloņa bildi (vēlāk gan ziloņu bija tik nenormāli daudz, visapkārt – gan krastā, gan peldot ūdenī, ka pirmās bildes iegūst vērtību tikai tāpēc, ka bija pirmās). Tālāk braucot ziloņu bija ļoti daudz – tie peldējās, mazgājās spēlējās, ēda, gulēja...ņēmās kā bērni pa ūdens malu karstā dienā. Tie šķita tādi dzīvespriecīgi ziloņi (es vēl jo projām nespēju aiziet uz zooloģisko dārzu pēc visa Āfrikā redzēta). Tālāk jau ļoti tuvu mūsu laivai parādījās begemotu bariņš, kas zālēs salīduši slēpās no karstuma – mums stāstīja, ka viņi pa dienu labāk guļ ūdeni, un tad vakarā rāpjas ārā baroties. Biju pārsteigta, kad ieraudzīju, ka zilonis spēj peldēt – nevis brist, bet patiešām peldēt - tieši garām mūsu baržai. Vēlāk, kad DAR bijām ziloņu rezervātā mums izstāstīja par ziloņa kāju uzbūvi (viņiem visām kājām ir elkoņa kauli, tāpēc tās visas ir lokāmas kā mūsu roka), tad it kā es sev mazliet atbildēju uz jautājumu kā vispār ir iespējams, ka zilonis peld (turklāt ātri). Atgriezušies no brauciena pa upi pusdienojām ļoti skaistā viesu nama, kas bija pilns ar afrikāņu mākslas darbiem (maksām, bungām un statuetēm), un tālāk mūsu brauciens pa Botsvānu turpinājās džipā – pa džungļiem. Redzējām vairākas kārpu cūkas un antilopes (skaisti un cēli dzīvnieki), arī begemotus upes malā. Izbraucām cauri „mirušajam mežam”, kur tagad bija tikko ataudzis pamežs, un tam pāri slējās baltu sakaltušu koku mežs – valdība kādu laiku atpakaļ bija risinājusi „ce cē mušu” izplatību - vienkārši milzīgas platības no lidmašīnas apsmidzinot ar ķimikālijām un iznīcinot ļoti lielas mežu platības un daudz dzīvniekus. Braucot gar upi džipā, redzējām arī nelielu cīņu par teritoriju begemota un ziloņa starpā - begemots bija izrāpies uz salas, un zilonis šamo ietrieca atpakaļ ūdenī. Un visapkārt ziloņi, ziloņi un ziloņi ;) Ziloņu lielais daudzums uz esošo teritoriju jau nacionālajam parkam sāk kļūt par apgrūtinājumu, tā kā ziloņi sāk demolēt apkārti – tie mēdz nogāzt lielus kokus, lai apēst vienu zariņu, vai dažas lapas, un atstāj ar visām saknēm izgāztus kokus. Kādā vietā izkāpām no džipa, un pēc brītiņa garām pavisam netālu gāja ziloņi, kas manāmi uztrauca mūsu pavadoņus un mums lika sakāpt atpakaļ mašīnā. Ziloņiem ar redzi neesot pārāk labi, bet viņi orientējoties ar ožas palīdzību un skrienot var sasniegt 45 km/h - tā, ka aizbēgt būtu diezgan sarežģīti. Šoreiz viņi mums uzmanību pārāk nepievērsa un aizgāja tālāk. Braucot jau ārā no nacionālā parka, iegriezām uz ceļa, kur bija daudz žirafes - tur es pirmo reizi ieraudzīju žirafi brīvā dabā (biju jau paspējusi Pereskopu Rīgas Zoo noskatīt un secināt, ka samocīts dzīvnieciņš vien ir), bet te viņas bija cēlas un skaistas. Pavadoņi īsumā izstāstīja kā mātītes no tēviņiem atšķirt un vel dažus žirafu paradumus (piemēram, to, ka žirafes visbiežāk guļ kājās stāvot, nevis tādēļ, ka viņas nevarētu nogulties, bet tādēļ, ka piecelšanās viņām prasa ilgu laiku, un briesmu gadījumā tas var būt nāvējoši). Tā nu arī vesela diena bija pavadīta un tuvojas vakars – devāmies atpakaļ virzienā uz Zambiju un tagad jau visa procedūra bija zināma un nesagādāja nekādus pārsteigumus, tik vēl pie Zambijas robežas kāds puisis piedāvāja nopirkt suvenīrus - man nebija naudiņa mazās banknotēs, tādēļ atteicos, bet tad viņš prasīja vai es manīšot cepuri pret kaut ko (tā kā man tā cepure tā ne visai patika, tad galvā viņu neliku, bet biju piekārusi pie somas), un es iemainīju cepuri pret koka ziloni. [i]24. februāris[i] Nākamā dienā sākotnēji bijām plānojušas braukt ar raftiem pa Zambezi upi lejpus no Viktorijas ūdenskrituma, bet tā kā bija iegadījies, ka pēdējā laikā bija ļoti lijis, tad ūdenslīmenis bija sasniedzis diezgan bīstamu atzīmi un mums lūdza izvēlēties kādu citu izklaidi – izdomājām, ka tad jābrauc ar kvadricikliem (mums abām tā bija pirmā reize uz kvadricikla) – brauciens bija plānojams 6 stundas un izrādījās, ka veda pa diezgan mežonīgiem bezceļiem. Atbrauca mums pakaļ jauneklis ar džipu. Puisis, protams, bija pārsteigts, ka mēs pirmo reizi uzsēdušās uz kvadricikla esam izvēlējušies tādu ekstrēmu braucienu (bet patiesības labad jāsaka – mums neviens iepriekš piedāvājot mums, vispār neiedziļinājās detaļās par to kādas sarežģītības pakāpes brauciens gaidāms, un es arī nebiju jautājusi). Puisis pats bija vietējā pierobežas ciema iedzīvotājs, tāpēc izvadāja mūs arī pa ciematiņiem pie Zambijas robežas – mazas, apaļas māla būdiņas ar salmu jumtu un salmu sētas apkārt būdiņām...visur sarkana mālaina zeme. Viss tīrs un sakopts. Mūsu ierašanās izraisīja lielu interesi – bērneļi saskrēja skatīties un kad braucām prom – skrēja līdz...ātrāk par kvadricikliem. Izbraucām līdz Zambezi upei, lejpus Viktorijas ūdenskrituma, kur upes krasta krauja bija aptuveni 100 m augsta. Salasīju tur dažus akmentiņus, kurus atvedu līdz uz Latviju. Te sekoja pārsteigums no pavadoņa puses - ārā nenormāli karsts (pie 40 grādiem) un tad izrādās, ka mūsu pavadonim uz kvadricikla piestiprinātā kaste ir aukstumkaste, kur bija gan auksts ūdens, gan auksts alus. No ciematniekiem nopirkām dažus suvenīrus atmiņām, bija tā izdevība pabūt vietējā „krogā” (pagalma vidū sēdēja dāma, kas pa dažādām bļodām skaloja pelēku pusšķidru masu, kas izrādījās ir vietējais alus). Mums piedāvāja pagaršot – es, protams, nelaidu garām izdevību – garšoja pēc smilšaina rauga. Man parādīja tos graudos no kura viņi to taisa (diemžēl nosaukumu neatceros, bet tādus graudus nebiju nekad ar redzējusi) - tos graudus notur tīs dienas saulē, tad saberž un aplej ūdeni, un to masu vēl dažas dienas notur saulē un tad šķidrums ir sarūdzis un saucās alus. Nopirku koka masku no vīriņa, kurš viņu turpat zem koka tajā brīdi taisīja – viņš gan man negribēja pārdot, jo nesot pabeigta, bet man tieši tas, ka es tieši no meistara nopērku, likās visšarmantākais. Viņš man pieteica, lai tad es vismaz ar smiltīm viņu nopulējot (tāda ir tehnika ko viņi paši pielieto koka izstrādājumu nopucēšanai), ko es, protams, neesmu izdarījusi. Piestājām arī pie milzu koka – baobaba (ha – uzreiz vizualizēju cik grūti mazajam princim bija cīnīties ar tiem milzeņiem). Tā kā nebijām vēl redzējušas Viktorijas ūdenskritumu, tad nolēmām lūgt, lai pavadonis mūs neved atpakaļ uz viesnīcu, bet aizved pie Viktorijas ūdenskrituma. Izbraucām līdz nelielam ciematiņam, kur bija palicis mašīnas šoferis – tur vairāki ciematiņa iedzīvotāji koku ēnā sēdēdami dzēra tādu pašu pelēku alu un klausījās čerkstošu radio. Mazie nēģerbērni gan ir mīlīgi – mazi, sprogaini, lielām ziņkārīgām acīm – un liekas, ka mūzika un ritma sajūta ir viņiem jau piedzimstot iedalīta – sēdēja zemē maziņš puika ( nu tāds 3-4 gadi vecs), spēlējās ar ceļa putekļiem un kustējās līdzi čerkstošajam radio, ik pa brītiņam iedziedādamies. Mūsu šoferītis bija mazliet iereibis mūs gaidot un tāpēc brauciens no kalna lejā līdz Viktorijas ūdenskritumam nebija visai pārliecinošs. Nonācām līdz Viktorijas ūdenskritumam - tiešām iespaidīga ūdens siena, kurai nav iespējams saskatīt galu un malu. Sākām iet pa kādu no tūristiem izveidotajām takām, tur varēja izīrēt lietusmēteļus, bet nodomājām, ka tas jau švakajiem tūristiem (vēlāk gan saprātam, ka tad, kad ūdens ar spaiņiem tiek liets uz galvas lietusmēteļi lieti būtu noderējuši, kaut vai kur kameru un fotoaparātu paslēpt). Uzradās mums dīvains pavadonis, kurš teicas, ka palīdzēšot mums te noorientēties, lai tik mēs viņam līdzi ejam, un veda mūs tik uz krūmiem. Manī viņš uzticību neviesa ne mazāko un es visu laiku meklēju kādus citus cilvēkus, kuriem „astē iesēsties” un izvairījos no viņa (laikam doma, ka mums līdz ir pilnīgi visa nauda un visi dokumenti mani darīja tramīgu, jo šis bija tikai paredzamā ceļojuma pats sākums). Viktorijas ūdenskritums vietējā valodā (un Zambijā arī oficiāli) saukts par - Mosi-oa-Tunya (dūmaka, kas dārd) (alu ar tādu nosaukumu arī dzēru), uz Zambezi upes izveidojies uz robežas starp Zambiju un Zimbabvi. Ūdenskritums, pēc dažiem mērījumiem, ir pasaules milzīgākais ūdenskritums, lai arī tas nav ne augstākais, ne platākais ūdenskritums. Tas ir vairāk kā 1,7 km plats un 108 metrus augsts, veidojot lielāko krītoša ūdens „palagu” pasaulē. Salīdzinājumam – Viktorijas ūdenskritums ir 108 m augsts – Niagāra – 51 m, Iguazu – 64-82 m. Viktorijas ūdenskritums ir 1708 m plats, Niagāra – 1203 m, Iguazu – 2700 m. Aizkāpām arī pa taku līdz vietai, kur varēja pieiet pie upes tieši virs ūdenskrituma – te mazi bērni upes krastā plunčājās un melnādainas dziedātājas ierakstīja kādu skaņdarbu, izmantojot ūdenskrituma skaņu kā fonu. Tā kā uz viesnīcu mums bija jābrauc ar taksi, tad nolēmām doties atpakaļ, kamēr vēl ir gaišs. Pie vārtiem bija suvenīru tirdziņš un ļoti kolorīts vīrelis spēlēja no kokiem sasietu ksilofonam līdzīgu instrumentu. Biju jau iepriekš noskaidrojusi, ka taksis varētu maksāt 10 randus, tādēļ pie takša rīkojos kā tas Rīgā ierasts – piegāju un jautāju vai pa 10 randiem līdz viesnīcai varam tikt – taksists pieteicas mūs vest. Vakariņas viesnīciņas restorānā saulrietu skatoties un nākamā rītā bija jādodas atpakaļ uz Johannesburgu, lai uzsāktu savu ceļojumu pa DAR ar vietējo tūrisma firmu un jau plašāku kompāniju, nekā līdz šim (līdz šim ceļojām divatā – es un mana mamma). Vakarā vel atcerējos par lasīto – ka pie Viktorijas ūdenskrituma var novērot tādu fenomenu kā „moonbow” – tādu kā varavīksni, tikai mēness radītu, tāpēc nākamā rītā cēlos 4, lai redzētu to vēl pēdējā vakarā, bet diemžēl – nebija mēness (es viņu vispār neredzēju, kaut likās, ka debesis ir skaidras). Nākamā dienā kravājāmies un lidojam uz Johanessburgu, tpaēc otra daļa aprakstam sekos sadaļā "Dienvidāfrikas republika".


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais