Mana Eirotūres dienasgrāmata (1 daļa)
|
Ilze Baiža
|
Mana Eirotūres dienasgrāmata (1 daļa)
Maršruts: Spofforth – Hull (UK) – Rotterdam (NL) – Berlin (DE) – Prague (CZ) – Bratislava (SK) – KrK (HR) – Blend (SL) – Bavaria (DE) – Paris (FR) – Le Mont-Saint-Michel (FR) - Arromanches-les-Bains (FR) – Calais (FR) – Back to the UK
14.Augusts, Piektdiena, Wetherby, UK
Nē, šī nebūt nav pavisam parasta piektdiena, kas pavadīta aizrautīgi strādājot un pārtraukumos sapņojot par nedēļas nogali, slāpstot pēc atpūtas un kārtīgas izgulēšanās sendienas rītā. Darbā ierodos kā parasti, bet zinu, ka 6 mēnešus rūpīgi plānotais un tik ilgi gaidītais ceļojums sāksies teju pēc pāris stundām. Šodien strādāju tikai pusi dienas, tāpēc steidzu nodot visus savus projektus, un pārliecināties, ka tie tiek kārtīgi pieskatīti manas prombūtnes laikā. Informēju klientus, nominēju savu aizstājēju katram projektam, un pārliecinos, ka viss ir izdarīts pēc plāna. Viss rit labi, taču atbildība manai svētlaimei par gaidāmo atvaļinājumu iedod nelielu adrenalīna un stresa pēcgaršu. 13:00 uz mana datora ekrāna izlec, atgādinājumus par ‘Annual leave’ (no angļu valodas: atvaļinājums) sākšanos. ‘Zinu! Kā tad to var aizmirst!’ es iesaucos, pabeidzot rakstīt pēdējo e-pastu. Pēc trim minūtēm viss ir galā, es pametu gaisa skūpstus savu kolēģu virzienā, un steidzos prom! ‘Have a great time!’ viņi man sauc atpakaļ. ‘Thanks, I will’ es atbildu un ātrā solī dodos uz māju pusi.
15:00 Spofforth, mājās. Beidzot esam visu salikuši mašīnā, un varam doties. Stīvs, mans vīrs vada mašīnu, es sēžu viņam blakus, Atis (mans dēls, 8 gadi) ar omu (mana mamma) aizmugurē. Laiks ir ļoti mikls, visu laiku līst un redzamība ne visai laba. Ceļā pavadām tikai nedaudz vairāk kā stundu. Hull ostā ierodamies 4 stundas ātrāk pirms prāmja atiešanas, bet nekas, ātri tiekam uz “Pride of Rotterdam” (Roterdamas lepnums) klāja. Mašīna paliek auto nodalījumā, un paši dodamies uz savu kajīti. Kajīte mums četriem pašaura, bet izgrozīties var, toties tās logs kuģa priekšgalā, tāpēc skats gandrīz kā no kapteiņa kabīnes.
Pats prāmis ir ļoti liels ar veikaliem, bāriem, restorāniem. Tiek rīkoti bezmaksas pasākumi/spēles bērniem un koncerti pieaugušajiem. Ja vēlas, var balēties visu nakti. Šo to no tā visa izbaudām arī mēs, taču zinādami, ka rītā gara diena priekšā, dodamies uz dusu. Guļu uz augšējās lāvas, liekas, ērti.
15. Augusts, Sestdiena, Kaut kur Ziemeļjūrā, tuvojoties Holandes krastiem
7:00, Ja būtu mana izvēle, es tomēr vēl drusku pasnaustu, nu tā mazdrusciņ, bet oma jau kā parasti augšā agri. Atiņš vēl saldi čuč, bet zinu, ka prieki nebūs ilgi. Pa logu redzu, ka migla ir pazudusi un pat spīd matēta saulīte. Visi rindas kārtībā ieiet dušā un tad ejam uz brokastīm, tās ir diezgan dārgas, taču labas. Daudz laika šodien nebūs, lai piestātu un paēstu, tāpēc jāuzņem enerģija kamēr var. Pirms nobraukšanas no klāja Stīvs uzlīmē nepieciešamās uzlīmes uz mašīnas un psiholoģiski sagatavojas braukšanai ‘nepareizajā pusē’.
Braucam visu dienu, maza pietura šur un tur, bet lielāko tiesu tikai braucam un braucam. Berlīnes viesnīcā ierodamies nedaudz pirms reģistrācijas beigām - 18.00. Durvis slēgtas, birojā neviena nav, uz zvaniem un klauvējieniem neviens neatbild. Apmēram pēc 10 minūtēm parādās krieviski runājoša sieviete. Viņa man mēģina kaut ko skaidrot angliski, bet neveiksmīgi. Paldies Dievam, ka ir oma. Pārejam uz krievu valodu. Viņa stāsta, ka mūsu istabā ūdens sabojājies, un, ka būs jānakšņo citā viesnīcā. Labi, ka rezervējums ir veikts, un cenas starpība mums tiek samaksāta. Jaunā viesnīca ir pilnīgi citā Berlīnes pusē, taču visādi citādi ļoti jauka. Ja vien mūsu istaba nebūtu ceturtajā stāvā, tad pavisam. Omai uzkāpt grūti, lifta nav. Arī karstums nežēlīgs - plus 30. Mēs, jaunie, to tik daudz nejūt, fiksi pārģērbjamies un ejam uz pirmo tikšanos ar Stīva vācu draugiem, īstiem berlīniešiem. Sēžam āra kafejnīcā, vakars silts, patīkams. Ir iespēja beidzot boksterēt arī vāciski. Ai, cik daudz ir aizmirsies!
16. Augusts, Svētdiena, Berlīne
Vēl joprojām karsts. Vācu precizitāte nav nekāds joks, Lucs – Stīva draugs un mūsu gids, par spīti pagājušajai vēlajai naktij, ir 10:00 klāt kā pulksteņa rādītājs. Visur ejam kājām, Lucs labi māk stāstīt. Parāda Berlīnes galvenos apskates objektus – Aleksandra laukumu, Berlīnes domu, Brandenburgas vārtus, Reihstāgu. Te pēķšņi Atis sāk dīkt, ka grib redzēt Berlīnes mūri! Pagājušajā mācību gadā par to stāstīts skolā. Viņam par to interese ir liela. Lucs sakās, ka it kā zinot, kurā vietā vēl gabaliņš slavenās sienas ir palicis. Viņš piedāvā aizvest. Mēs sākam iet. Tikai ejam un ejam. Uz jautājumiem, vai vēl tālu, Lucs atbild, ka 5 minūtes, bet pēc 10 minūšu gājiena, atskan tā pati atbilde.
Pēc stundas Omai vairs nepietiek spēka, taču iecerēto vietu beidzot sasniedzam. Diemžēl mūra vietā palikuši tikai dzels stabi un pāris foto no laikiem, kad Berlīne bija sašķelta divās daļās. Pavisam pārgurusī oma lūdz viņu aizvest atpakaļ uz viesnīcu, to arī darām.
Mēs, jaunie, gan dodamies tālāk kopā ar Lucu, šoreiz uz Weißensee – Berlīnes rajonu, kas nedaudz atgādina Juglu. Tur ir arī savas Bārbelītes ezers. Atiņam lielie prieki, ka beidzot var nopeldēties. Viņš tur sapazīstas ar vācu bērniem un visi jauki spēlējas. Es skatos uz savu dēlu un priecājos! Pretēji man bērnībā, viņam nav nekādu kompleksu un draugus iegūst ātri un visur, pat tad, ja viņi nerunā vienā valodā.
17. Augusts, Pirmdiena, Berlīne - Prāga
Uz Prāgu izbraucam vēlāk kā plānots. Ceļā sāk tik stipri līt, ka knapi var pabraukt, vismaz man tā šķiet. Stīvam ir liela braukšanas pieredze, un viņš par manu pārbīli drusku iesmej. Laiks šķiet tik nejauks, ka pa ceļam negribas nekur apstāties un vispār no mašīnas līst ārā. Vēl mani uztrauc satiksme Čehijas galvaspilsētā, bet patiesība izrādās labāka nekā bija domāts.
Pilsētu dodamies apskatīt jau pavēlā pēcpusdienā. Liets nedaudz mitējies, bet vēl smidzina, bez lietussarga tomēr iztikt nevar. Atkal daudz staigājam, jūtu, ka mani ceļabiedri ir noguruši, bet braši turas nogurumam pretī. Noskaņu ceļotāju vidū ietekmē sliktie laika apstākli, bet ko darīt, tos neviens neizvēlas. Prāgas panorāma šķiest skaista, slavenais Kārļa tilts arī, bet tās cilvēku masas manī uzdzen šauruma un nebrīvības sajūtu. Šis ceļojums ir kā gaļas vai siera plate, ir iespēja pagaršot no visa kā pa bišķiņam un saprast, kas no tā visa tev garšo vislabāk. Diemžēl Prāga bija vienīgā vieta no visa ceļojuma, kur sajutu, ka ir par maz laika, lai saprastu, vai vēlos tur atgriezties, vai nē. Pilsēta šķita skaista, bet pat Parīzē tādas burzmas nebija, un cenas ēdienam likās diezgan jau padārgas. Savukārt alus gan, salīdzinoši lēts un garšīgs, kas liek domāt, ka naktī pilsēta pārvēršās par iedzērušu tūristu Meku.
18. Augusts, Otrdiena, Prāga - Bratislava
Brokastis Prāgas viesnīcā ir dievīgas, garda kafija un pat kūka. Stīvs vienmēr brīnās par mums latviešiem, kā var ieēst kūku astoņos no rīta. Pavisam mierīgi, nezinu, kas tur tik dīvains!
Izbraucam kā plānots, bet sastrēgumi ir diezgan lieli. Laika apstākļi ir tikai nedaudz uzlabojušies, un pakrūtē urda teju izlasīto laika ziņu vēstījums. Taču brīnumi notiek, un Bratislavas debesis mūs sagaida apmākušās, bet bez lietus.
Viesnīca šoreiz kā augstmaņiem - pašā pilsētas centrā, uz Donavas krastā noenkurota kuģa! Numuriņš ļoti liels, ar divām guļamistabām, plašu dzīvojamo istabu un savu balkonu, no kura paveras skats uz pilsētu un upi, un tās samērā dzīvo satiksmi. Ūdens Donavā nav zils, bet gan skaisti zaļš.
Mūsu Bratislavas gide ir Eva - meitene ar kuru reiz dalījām dzīvokli Londonā. Viņa jau sen ir pārcēlusies atpakaļ uz dzimto Slovākiju. Tagad viena audzina savu dēliņu. Viņa ir ļoti sirsnīga un mums izmaksā tūristu vilcieniņu, kas izvedā pa vecpilsētu. Oma par iespēju atpūtināt kājas ir īpašā sajūsmā, bet es arī nesūdzos. Bratislava pēc tūristu piebāztās Prāgas, liekas kaut kas patiesi jauks. Gandrīz ka pērle, kas paslēpusies okeāna dzīles, un ir apskatāma tikai tiem, kas par to zina. Te ir daudz vēsturisku celtņu, baznīcu, skaistu ieliņu un pats galvenais atmosfēra ir brīva un nepiespiesta. Vēlāk tiekam ar taksometriem atvizināti uz Evas mājām, kur mūs sagaida viņas mamma - arī Eva. Ir sarūpētas vakariņas. Vecākā Eva runā diezgan labi krieviski, un manai mammai iznāk patīkami aprunāties par ikdienišķām lietām. Mani apbrīno slāvu sirsnība, viņas mūs uzņēma, kā savu ģimeni. Palika pat drusku neērti, ka visu mums atmaksāja, ieskaitot taksometru uz Evu mājām. Nav vairs vecie laiki, kad Londonā strādājām pa minimālo algu, tagad taču strādāju savā specialitātē, tāpat arī Stīvs, varam atļauties taksometru, taču tas neko nemaina un Evas uzskata to par savu pienākumu mums visu uzsaukt.
Atlikušo vakaru jauki pavadām uz viesnīcas balkona, vērojot kā tumsa visu ietin savā segā un kā pilsēta sāk atmirdzēt laternu spožumā.
19. Augusts, Trešdiena, Bratislava – KrK (Horvātija)
Atkal braucam visu dienu. Šķērsojam četru valstu teritorijas – Slovākijas, Austrijas, Slovēnijas un Horvātijas. Saule spīd, un Austrijā, Slovēnijā šķiet pat diezgan karsts. Vienīgo īsto robežu starp Slovēniju un Horvātiju šķērsojam ļoti ātri, bet ievērojam, ka rinda uz pretējo pusi ir ļoti gara. Mūsu ceļamērķis ir kempings Krk salā Horvātijā, kas ir kādas divas stundas no robežas.
Palikusi tikai stunda, ko braukt, bet, tavu skādi, sāk atkal līt. ‘Te nu būs mūsu brīvdienas pie jūras’ es domāju. Pārbraucot pāri KrK tiltam lietus gāze kļūst tik spēcīga, ka piedzīvotais braucot uz Čehiju man vairs liekas tīrais nieks. Lāses vertikāli kā pupas sitas tieši mašīnas stiklā, priekšā viss balts, bet Stīvs drosmīgi turpina virzīties uz priekšu. 10 minūtes un lielais musons ir garām, taču bez jumtiņa virs galvas vienalga samirkt var diezgan pamatīgi.
Kad beidzot ierodoties kempingā, saņemam jauku mājiņu ar skatu uz jūru. Mājiņai ir terase ar jumtiņu, kur ērti pasēdēt. Es ar bažām skatos uz tumšajiem mākoņiem debesīs un klausos jumta pakšķošā. ‘Vai rītdiena būs tāda pati?’ es sev jautāju...