Overlanders baltās zeķītēs

12.02.2009
12 min lasīšanai
36 foto

Overlanders. Cilvēks kurš pārdzen lopus no vienas vietas uz citu, uz jaunām ganībām vai uz vietu kur tiem ir lielāka cena. Overlanderiem bija liela loma Austrālijas atklāšanā un kolonizēšanā, bieži viņu takas veda cauri vēl neizpētītām teritorijām, daudzi Austrālijas atklājēji sāka kā overlanderi, Austrālijas kartē joprojām var atrast nosaukumus Overlander, Overlander Roadhouse uc. Tā ir jauka nodarbe dīkdieņiem un cilvēkiem kuriem diez ko nepatīk pilsētas steiga. Pēdējos divus mēnešus es nodarbojos ar riteņa pārdzīšanu no Adelaidas Austrālijas dienvidos, uz Darvinu Austrālijas ziemeļos. Varētu pat teikt ka uz īsu brīdi kļuvu par overlanderu. Kāpēc gan ne -ja jau kuğītis Daugavā saucas par "Misisipi", tad es esmu overlanders - Overlanders baltās zeķītēs. šis apzīmējums der gan tiešā, gan pārnestā nozāmē. Ceļojums bija gana nepraktisks un komisks, atšķirībā no seno laiku overlanderiem tas man nesa tikai zaudājumus, ieguvumi bija visai netverami un novērotājam no malas grūti aprakstāmi. Tāpēc sākšu no sākuma. Adelaida - Stirlingnorsa. Austrālija uzdod jautājumu. Adelaidu par šī ceļojuma sākumpunktu izvēlējos, jo ziemā valdoši vēji visā mana ceļa garumā tad pūstu nedaudz no muguras, kas ātruma ziņa būtu liels ieguvums. Ziemā braucu, jo vasarā Austrālija mēdz kļūt par īstu pekli, temperatūra ēnā turētos ap 30-40 grādiem, pie tam ceļojuma beigās iekļūtu tropu lietusgāzēs. Vispār visiem kuri vēlas doties veloceļojumā iesaku iepriekš paskatīties kādi būs valdošie vēji, nekas tā netraucē kā pretvējš. Riteni nopirku Adeladā, taču tam nevarēja pielikt priekšējās somas - tās neticamā kartā izdevās pilikt Portpairijā pēc 200 km. Diemžēl man pirmie 300 km bija jāmin pret vēju, un vājš bija mierinājums ka tas šinī laikā nav tipisks. Brīžiem vējš bija tik stiprs ka pūta riteni uz ceļa un braukt kļuva bīstami. Austrālija it kā gribēja uzdot jautājumu - vai tu tiešām gribi braukt 5000 km līdz Darvinai. Stirlingnorsa- Flindersa kalni- Potraugusta. ūdenskritums vai vienkārši kritums. Pēc nobrauktiem 300km biju izdomājis izbraukt pārsimts kilometrieu līkumu līdz Flindersa kalniem. Ja pirmajās dienās man pa ceļam ik pa brīdim bija kāds miestiņš vai pilsētiņa, abās pusēs ceļam sēta, visur rosīga lauksaimniecība - aitas, govis, labības lauki, tad tagad ainava kļuva tukšāka, parādijās pirmās ceļazīmes ar ķengura siluetu, pat pa kādam ceļmalā notriektam ķenguram. Dzīvu ķenguru braucot pa dienu var neieraudzīt arī pārbraucot pāri visai Austrālijai. Tie ir nakts dzīvnieki, pie tam vairās no ceļiem, ja nebūtu iegriezies Flindersa kalnu Nacionālajā parkā, tad būtu redzājis tikai kādus trīs dzīvus ķengurus. Flindersa kalnos viņi jūtās kā mājās. Flindersa kalnu Nacionālajā parkā jau iezīmējas Austrālijas parkiem tipiskās taciņas, norādes, kilometru rādītāji, dažādi apraksti par parku - viss ļoti sakopts un civilizēts. Tūristi iet rindiņā un brīžiem ir diezgan liela burzma. Tāpēc centos iet pa nepopulārākām taciņām, tai skaitā uz Malugas ūdenskritumu, kurš gan bija sauss. Visu šo laiku braucu ~60-90 km dienā, kura nejaukā kārtā satumsa ap pus sešiem, un tā kā arī rīti bija diezgan auksti, tad nācās gulēt kādas 14 stundas dienā. Potraugusta-Uluru/Kata Tjutas NP. Neaizmirsti iegriezties Marlā. Ar ūdeni Austrālijā vispār ir trūcīgi. Lai to kompensētu gandrīz puses Austrālijas vidienes miestiņu nosaukumi ir saistīti ar ūdeni - Dalī ūdeņi, Renara avoti, Mērijas upe, Tenanta krīks, Stjuarta aka. No Adelaidas līdz Katerinei (300 km pirms Darvinas), nav nevienas upes un neviena saldūdens ezera, tikai desmitiem sausgultņu, kurās labākajā gadījumā var samanīt nelielas peļķes un arī tad reti. Sākot no Portaugustas braucu pa Stjuarta lielceļu, kurš nosaukts par godu Džonam Makdauelam Stjuartam - Austrālijas vidienes pētniekam. Turpmāk pa ceļam būs tikai reti benzīntanki, un vēl retākas pilsētiņas, tāpēc ūdens un pārtika jāņem līdz vairākām dienām. Lielākais ceļa gabals starp benzīntankiem bija 253km, un pa vidu tikai pāris ceļi uz kādu attālāku govju fermu, un pašas, gandrīz savvaļas, govis. Satiksme kļūst arvien retāka, daudz treileru un smago mašīnu ar 2-4 piekabēm, tā saucamie "road train", brīžiem uz ceļa esmu viens pats 30 minūtes vai pat stundu. Lielākā daļa pretībraucēju māj ar roku, es māju pretī. Sākās īstā Austrālija. šīs ir aborigēnu teritorijas. Visā Austrālijā aborigēni nesastāda pat procentu no iedzīvotāju skaita, bet šeit - kontinenta vidienē to ir diezgan daudz. Viņi gan dzīvo paši pa sevi un ar baltajiem diez ko neielaižas. Nevarētu teikt ka uzstādīju pasaules rekordu interesantos notikumos uz laika vienību. Par šādu tādu izklaidi vientuļākajos ceļa posmos parūpējās Marlas benzīntanks, kuru izliktās reklāmas mudināja iegriezties pie viņiem nobaudīt kādu svaigu augli vai kausu alus. Tiesa gan zem šī teksta bija norāde - Marla 500km, un tā ik pa 100km. Tā kā kopš uzbraukšanas uz Stjuarta ceļa sāku braukt pieklājīgos 110-130 km dienā, tad sanāca pa vienai Marlas reklāmai dienā. Vakariņās (un arī brokastīs) apēdu 4-6 maizītes ar desu un sieru. Naktis parasti pārlaidu 30-200 m no ceļa teltī, mēğinot sazīmēt debesīs Dienvidu krustu un klausoties retās garām braucošās mašīnas. Dažrieiz droši vien biju vienīgais cilvēks 50 vai vairāk kilometru rādiusā. Pāris reizes telts tuvumā rosījās kāda govs vai ķengurs. Jau ap pirmajiem saules stariem pamatīgu jezgu sacēla putni. Marlā protams iegriezties neaizmirsu (to arī būtu bijis grūti izdarīt), benzīntanks, pāris bodītes, vieta kempingam, pāris tūristu mājiņas - viss kā Pimbā, Glendambo, Kulgerā, Kednijā un citos mazos miestiņos, kuri eksistē tikai lai apkalpotu caurbraucējus. Cenas apmēram divreiz lielākas kā Adelaidā. 1,25 litri limonādes un divi šokolādes batoniņi - 5 ls. Neaizmirsu iegriezties arī Koberpedijā - pasaules lielākajā opālu ieguves vietā, apkārt kurai zeme pilnībā izrakņāta, bet retas šahtas stiepjas vēl 30-50 km uz visām pusēm no pilsētas. 200 km pirms Alisspringsas nogriezos uz Austrālijas populārāko dabas objektu - Uluru. Starp citu austrāli no tūrista var atšķirt pēc tā kā viņš sauc Uluru, visi austrāļi to sauc par Aijersroku (angliskajā variantā), tūristi par Uluru (aborigēnu valodā). Ceļš uz Uluru - Lasetera ceļš - ir nedaudz atšķirīgs no Stjuarta ceļa, ja Stjuarta ceļu droši varētu saukt par Notriekto ķenguru ceļu, tad Lasetera - par Sabraukto govju ceļu, to ceļmalās bija vairāki desmiti. Izskatījās ka dažas no tām bija notriektas jau pagājušajā gadsimtā, novākt notriektās govis no ceļmalām laikam nav pieņemts.. Gadījās arī viens notriekts kamielis. Ja Austrālija vispār ir nedaudz iesarkana, tad ceļā uz Uluru tā kļūst pilnīgi sarkana. Arvien biežāk garām pabrauc lielie tūristu autobusi no Alisspringsas, lielākā daļa satiksmes vispār ir tūristi, pārsvarā pensionāri ar treileriem. Satiku kādu vietējo kurš apbraukāja Austrāliju jau sešus gadus. Tieši ceļā uz Uluru man bija vislabākias vējš - spēcīgs un tieši mugurā. Ar jauku vējiņu mugurā, braucot tikai 5,5 stundas sasniedzu dienas nobraukto kilometru maksimumu -147. Diemžēl tas nozīmē ka atpakaļ braukšu pret tikpat stipru pretvēju, un priecāšos ja varēšu nobraukt kaut vai 70 -80 km. Konora kalns - Uluru - Kata Tjuta. Tas viss kaut kur jau ir redzēts. Apmēram 100km pirms Uluru atrodas Konora kalns, kuru var pamanīt jau varākus desmitu kilometru iepriekš. Tas nav īpaši komercializēts, lielie tūristu busi tikai piestāj speciāli ierīkotā fotografēšanas vietā un laiž uz Uluru. Gan Konora kalnu, gan Uluru un Kata Tjutu jau biju paspējis apskatīt internetā gatavojotie šim braucienam, tomēr dabā viss izskatās krietni iespaidīgāk. Tieši pretī Konora kalnam atrodas Kartinspringsas benzīntanks, un tā kā kempingā var celt telti par brīvu, tad tur arī apmetos. Pie ieejas veikaliņā/bārā ieraugu brīdinājumu "No shirt, no shoes - no service", kas ir paliekas no senajiem laikiem, kad aborigēni netika laisti balto krogos. Tagad tikai aicinājumi ir maigākā formā. Aborigēni, starp citu, tiešām daudz staigā bez kurpēm, retāk arī bez krekla (tomēr ziema). Nākošajā dienā aizbraucu uz Uluru, pēc tam uz Kata Tjutu (Daudzgalvaino Kalnu), kuru austrāļi sauc par Olgas kalnu. Par iebraukšanu parkā jāmaksā (pirmo un vienīgo reizi) apmēram 17Ls. 10 km pirms Uluru uzceta tūristu pilsētiņa ar pieczvaigžņu viesnīcām un supermārketu, nedaudz tuvāk Uluru speciāla saulrieta vērošanas stāvvieta ar vietu kādām 100 vai vairāk mašīnām. Pēdējā laikā esmu atradis no tādas burzmas. Uluru. Neko daudz pateikt laikam nevaru - tas vienkārši ir jāredz. Uluru - Alisspringsa. Renē un Andreass. Sākās smagais atpakaļceļš pret vēju. Pirmajās stundās liekas ka diez vai nobraukšu pat 60 km - vējš nerimst ne uz brīdi, tikai Kartinspringsas veikala rēgs nodzen mani 80 km. Apēdu kādus četrus saldējumus, un tā kā bezmaksas kempigs izskatās pārpildīts minu tik tālāk. šos padsmit kilometrus jaukākus padara divas padumjas govis, kuras, mani ieraudzījušas, metas bēgt gar sētu (no mašinām viņas īpaši nebaidās) un skrien man pa priekšu kilometrus 10 (no sētas otras puses panikai pievienojas vēl trešā), līdz vienu brīdi sadomā lekt pāri dzeloņdrāšu sētai, un vēl pāris kilometrus noskrējušas gar to, ieskrien dziļāk teritorijā. Ar to jautrība uz kādu laiku beidzas. Nākošajā dienā uzbraucu uz kaut kāda stikla un pārgriežu riepu. Rezervē man ir tikai kameras. Esmu ~ 30 km no tuvākā benzīntanka un ~330 km no tuvākā veloveikala. Nākās atcerēties bērnību un stopot. Pirmās dienas vakarā nekas prātīgs neapstājas - tikai pāris mašinas, bet palīdzēt nevar - jo vai nu brauc citur, vai nu nav tik daudz vietas. Nākošajā dienā veicas labāk, nostopoju jau 7-to mašinu (apstājas vēl divas, bet nevar palīdzēt) ar diviem jaukiem vācu daļas šveiciešu studentiem - Renē un Andreasu, kuri ir ar mieru aizraut mani uz Alisspringsu (nedaudz žēl ka nācās stopot - sabojāju statistiku - pēdējie divi nostopotie transporta līdzekļi bija vilciens un helikopters).žēl arī ka nenobraucu ar riteni 200 km pa Stjuarta ceļu līdz Alisspringsai, skatoties pa mašīnas logu izskatījās, ka šis posms būtu viens no skaistākajiem visā braucienā. Par Alisspringsas apkārtni Džons Stjuarts ir teicis ka tā ir skaistākā vieta ko viņš jebkad mūžā ir redzērjis. Pēc 27 ceļā pavadītām dienām un nobrauktiem vairāk nekā 2300 km sliecos viņam piekrist. "Welcome in the middle of nowhere", tā par sevi saka Alispringsa. Sasniegts ceļojuma ekvators. Paņemšu pāris dienu pauzi. Overlanders baltās zeķītēs. 2.daļa.No kalna. Alisspringsa. Par saprātīgu cenu - 23 dolāri (~10 ls) dienā paņemu istabiņu bekpekeros uz 3 naktīm. Nākamajā dienā beidzot varu nopirkt biļetes atpakaļceļam - brauciena sākumā vēl nebiju īsti pārliecināts vai tikšu līdz Darvinai, tāpēc Alisspringsu izvēlējos par izšķiršanās punktu - ja tieku līdz šejienei apmēram 30 - 32 dienās tad laižu tik tālāk, ja ne tad pabraukāju pa Alisspringsas apkārtni un lidoju mājās. Pēc šī grafika esmu jau "ieekonomējis" dienas piecas, tātad biļeti atpakaļceļam pērku no Darvinas. Tomēr sēdēt uz vietas pēc 27 dienu braukšanas nemaz nav tik viegli. Vienu dienu apstaigāju pilsētu un otrajā aizbraucu uz pārdesmit kilometrus attālajām aborigēnu rock art vietām. Nākamajā dienā no rīta jau dodos prom no Alisspringsas uz karstajiem ziemeļiem. Dodos prom ar patīkamu viegluma sajūtu - no šīs dienas rīti kļūs siltāki, dienas garākas. Jāsēžas tik uz riteņa un jāļauj lai ceļš mani nes… Alisspringsa-Tenantkrīka. Lineāli,dingo, Jāņi bez alus un japānis. Pirmie 20 kilometri diezgan kalnaini, bet tad sākās ceļš kā lineāls, taisns bezgalīgi tālu abos virzienos. Visapkārt simtiem kilometru uz visām pusēm stiepjas neauglīgs līdzenums, apaudzis ar dzeloņzāli un nelielim kokiem un krūmiem, kuri neļauj saskatīt bezgalīgos plašumus. Tā arī labāk. Jāņi. Tā kā prasītos paņemt kādu alu, tomēr ša'du domu atmetu, jo arā ir pārāk karsts - temperatūra pa dienu saulē stabili turās ap 35 - 40 grādiem un līdz vakaram tādu pašu sasniegtu arī alus. Kas gan var būt labāks par siltu alu siltā ziemas vakarā … Trīs dienas pēc kārtas pa vakariem telts tuvumā gaudo dingo - Austrālijas savvaļas suņi. Viņi gan cilvēkiem neuzbrūkot - vismaz ne pieaugušajiem. Vietēji stāstīja ka esot zināmi divi gadījumi kad dingo uzbrukuši maziem bērniem - viens diezgan apšaubāms, otrs pilnīgi reāls. Gājusi ģimene ar diviem maziem bērniem pa bušu, bērni mazliet atpalikuši, tad arī pilnīgi atklāti pienācis klāt izbadējies dingo paņēmis mazāko bērnu aiz rokas un vilcis prom, taču lielākais to aizbiedējis… Notiek sensacionāls atgadījums - pēc 2688 nobrauktiem kilometriem satieku japāņu riteņbraucēju. Viņš brauc pa tādu pašu maršrutu kā es tikai no otra gala. Diemžēl viņa angļu valoda visnotaļ vāja pat uz manējās fona tā kā aprunāties diez ko nesanāk Tenantkrīka-Katerine. Pa Rofa Smita ceļu. Nākamos ~700 km braucu pa ceļu pa kuru savā braucienā ar riteni apk'rt Austrālijai braucis Rofs Smits - latviski tulkotās grāmatas "Auksts alus un krokodīli" autors. Iesaku izlasīt - Rofs ir visnotaļ labi uzķēris ceļošanas "sāli". Grāmatā šis posms aprakstīts visnotaļ maz - ne bez pamata. Arī es cenšos to paveikt pēc iespējas ātrāk, ar domu "ieekonomēt" vēl dienas piecas un pamēģināt atrast darbu Katerine uz dienām desmit - Austrālija, īpaši vientuļākos ceļa posmos, ir ļoti dārga zeme, un pārsimts latiņi man lieti noderētu. Lielāko daļu ceļa paveicu četrās dienās 138-138-162(pirmās un vienīgās 100 jūdzes dienā)-136 km. Diemžēl atkal sākas problēmas ar riteni. Pārdesmit kilometrus pirms Matarankas pārsprāgst riepa, izskatās ka ar ielāpu cauri netiks. Nākās vilkt ārā Alisspringsas veloveikalā pirktās kameras, kuras izrādās pa lielu (dīvainākais ir tas, ka es šajā veikaļā atstāju riteni uz nelielu apskati - tai skaitā uz stikla pārplēstās riepas un kameras nomaiņu, nomainītā kamera protams bija pareizā izmēra, bet līdzi divas veikalnieks nez kāpēc iedeva lielākas), līdz Matarankai braucu ar pa pusei piepumpētu riepu, gaidot ka kuru katru brīdi tā pārsprāgs, tomēr iztur. Braukt ar pustukšu riepu vēl 105 km līdz Katerinei būtu diezgan muļķīgi, tāpēc noskaidroju no vietējiem ka vienreiz dienā te piestāj autobuss uz Darvinu. Diemžēl šoferis atsakās ņemt velosipēdu, iesakot mēģināt rīt, bez īpašām cerībēm uz kaut ko labāku. Atkal nākas stopot - šoreiz ne tik veiksmīgi kā pie Uluru, tomēr pēc ~3,5 stundām viens optimists paņem un pieved tieši pie Katerines veloveikala, saka lai pasveicinot no viņa Endiju. Apmetos kempingā "Sarkanais gumijkos", kur satieku Pīteru kurš ar velosipēdu apceļo Austrāliju un kuram te nozagts ritenis (visi vēlāk satiktie austrāļi, kuriem es to izstāstīju, par kaut ko tādu bija šokā), tagad viņš piestrādā lai nopelnītu jaunam ritenim un atlikušajam ceļam. Pīters braukājis arī pa āfriku un Ziemeļameriku un apgalvo ka āfrikā nemaz nav tik traki - tādi paši cilvēki kā citur, tikai pa naktīm labāk apkārt neblandīties. Par dažām Rīgas vietām var teikt to pašu. Darbu dabūt tā arī neizdodas - tad būtu bijusi jāpērk cita vīza. Pie tam Katerines darbā iekārtošanas kantora darbiniece jūtas spiesta mani "nostučīt" imigrācijas dienestam (cerams ka viņai vismaz pielika pie algas), no kura dienu pirms izbraukšanas, jau Melburnā, saņemu draudzīgu brīdinājuma meilu. Katerine-Katerines aiza -Kakadū. +53 grādi ziemas vidū. Austrālijā ir arī ūdens! Caur Katerini tekošā upe ar tādu pašu nosaukumu pat šad tad mēdzot iziet no krstiem un uz pāris dienām appludināt pus pilsētu, šobrīd gan tā nīkuļo. Uz īsu brīdi iegriežos aizvēsturiskajā Katerines aizā un laižu tālāk uz Edītes ūdenskritumu, kur pirmoreizi izpeldos - krastā gan ir zīmes ka šeit mēdzot ieklīst krokodīli, bet lielais peldētāju skaits liecina, ka uz brīdinājuma zīmes attēlotie krokodīli tuvākajā apkārtnē ir vienīgie. Tā kā izgāzās mani darba meklējumi, tad turpmāk braukšu krietni lēnāk, lai nesanāktu lieka sēdēšana Darvinā, pilsētās ir pārāk daudz kārdinājumu. Tā kā temperatūra saulē dienas vidū stabili turas ap 50 grādiem, tad saldējumos vien es noēstu kādus 10 latus dienā. Ceļā uz netālo Painkrīku atkal izduru riepu, jau kādu 10 šajā ceļojumā - cena par pārāk optimistiskajām asfalta riepām, kuras gan ļauj braukt nedaudz ātrāk. Diemžēl pumpis atsakās strādāt - iespējams karstuma dēļ. Atkal mēģinu nostopēt kādu garām braucošu mašīnu un palūgt pumpi. Sanāk nedaudz labāk, apstājās Painkrīkas veikalnieks un aizrauj līdz viekalam. No kāda vietējā, ar ZZ Top cienīgu bārdu, izdodas nopirkt vecu pumpi - naudu gan ņemt viņš diez ko negribēja. Apmetos vietējā aizvēsturiskajā kempingā, kur esmu vienīgais nakšņotājs, par gulēšanu gan var aizmirst - visu nakti kokā, zem kura esmu uzcēlis telti, pamatīgi trako putni. Kakadū- Ličfilda- Darvina. Pievarēts pirmais kontinents. Kakadū nacionālajā parkā ierodos pašā sausās sezonas vidū, upes un purvi nīkuļo, visi krokodīli acīmredzot devušies uz mitrākām vietām pie jūras. Tā arī neieraugu nevienu, kaut gan brīdinājuma zīmes ir ik pa pārdesmit kilometriem. Kakadū jau izskatās pēc džungļim, daudz paparžveidīgo augu, pandānpalmu, visur trokšņo putni, vietām deg mežs - kā izrādās tā ir plēnveida dezināšana - būtu īstā darba vieta latviešu kūlas dedzinātājiem. Vienu vakaru mani uzaicina uz bārbekjū vietējie Austrālijas apceļotāji, uzcienā ar alu un ceptu gaļu, parunājamies arī par Latviju, vispār lielākā daļa austrāļu zin kas tā tāda un atcerās pat vietējos latviešu sportistus - basketbolistu Endrjū Vlahovu un īpaši jau 60-to gadu peldētājus Jāni (Džonu) un Ilzi Konradus, cik var saprast Austrālijā viņi ir sporta leģendas (kaut kas līdzīgs kā pie mums Tāls, Lūsis vai Semjonova) - viņus pazīst visi, pat ja esi pārāk jauns lai butu viņus redzējis. Satieku vēl divus riteņbraucējus - no Spānijas. Neskatoties uz nesteidzīgu braukšanu nedēlas laikā apbraukāju visu Kakadū- aborigēnu mākslas vietas, mitraines, putnu vērošanas vietas, vienīgo snauduļojošo pilsētiņu - Džabiru. Nākošajā nedēļā tik pat nesteidzigi apbraukāju ūdenskritumu nacionālo parku- Ličfildu. Pāris reizes izpeldos, izstāvu 5 minūšu rindā lai nofotografētu Florences ūdenskritumu no augšas. Satieku pusprofesionālu riteņbraucēju Robertu no Adelaidas, kurš pazīst viekalnieku Adelaidā pie kura es nopirku riteni. Satieku vēl pāris senus paziņās ("Atceries, mēs tevi pie Velna Bumbām (pirms kādiem 2000 km) uzcienājām ar banānu"). Braucot no viena kalna sasniedzu ceļojuma ātruma rekordu 52,5 km/h, atpakaļceļā esmu spiests tajā pašā kalnā riteni uzstumt (otro reizi visā ceļojumā). Laiski pavadu laiku, braucot 40- 60 km dienā, apzinoties ka šīs ir pēdējās ceļojuma dienas, līdz Darvinai palicis divu dienu brauciens. Dārvina ar piepilsētām izstipusies kādus 40 kilometrus un gandrīz pilnībā sastāv no privātmājām - tāpat kā visās pārējās Austrālijas pilsētās, tai augstceltnes ir tikai pašā pilsētas centrā. Kopā nobraukts 4731 kilometrs, plus vēl 470 "ar stopiem". Esmu šķērsojis veselu kontinentu (ceļojuma sākumā par to ipaši nebiju aizdomājies). Tagad jābrauc arī pāri pārējiem. Nākošā varētu būt Dienvidamerika. Ps. ērti iekārtojies lidmašīnā uz Melburnu, vēlreiz veicu gandrīz to pašu ceļa gabalu - šoreiz nevis divos mēnešos, bet piecās stundās. Kas visvairāk palicis atmiņā? It kā jau būtu jāsaka ka Uluru, Kakadū utt, bet kaut kā nesanāk… Vairāk man gribētos vēlreiz nobraukt kādu "lineālu", vai iegrizties Barovkrīkas benzīntankā/krogā, kurš, kā izskatījās, nav mainījies kopš 19-tā gadsimta vidus - toreiz tur droši vien nebija mūzikas kastes uz kuras tagad aborigēni viena laidā lika kantrī gabalus. Vēl gribētos pasēdēt Darvinas parkā pie Timoras jūras un apēst pāris mango saldējumus. Riteni pieslēdzu Darvinā pie vienas bekpekeru viesnīcas, kurā taisījās apmesties Pīters, uzsitu viņam meilu, un tagad viņš ar manu riteni brauc apkārt Austrālijai. Vismaz ritenim baigi paveicās … Ps. Aigars Puriņš prasīja cik šitais pasākums izmaksāja. Teicu, ka nezinu, zinu tikai to, ka tas bija to vērts. Varētu būt kādi 3000 līdz 4500 lati. Ps.Brīva vieta jūsu reklāmai. Varbūt kādam tas interessē? Varu piedāvāt akciju "Ar (Rimi, Pepsi, Bērziņu un Partneriem utt - savējo pasvītrot) pāri visiem kontinentiem". Mareks Mūrmanis mmuris@inbox.lv

Overlanders baltās zeķītēs

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem