Horvātija - skaista zeme (apraksts pabeigts)

Jānis Lielpēteris 22.08.2015 10 min lasīšanai 5 foto

Ja jums tīk kādu atvaļinājuma nedēļu pavadīt ceļojumā uz citām zemēm, tad Horvātijas apmeklējums nudien nav sliktākā izvēle. Daba patiešām tur ir ļoti izteiksmīga, valsts nav sevišķi dārga, salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, un ir viegli komunicēt ar vietējiem, ja kaut mēreni protat angļu valodu (droši vien arī ar horvātu valodu varētu iztikt )

Tā nu es izlēmu atvaļinājumā doties tieši uz turieni. Man ir 21 gadu veca automašīna Audi 80 B4, kas man ir ļoti mīļa un kas priekš saviem gadiem izskatās ļoti jauki. Kaut arī viņa man ir ļoti mīļa, es viņu uzrunāju uz "Jūs" cienījamā vecumā dēļ (viņas, ne manējā ) Pirms brauciena es apstaigāju vairākas apdrošināšanas kompānijas, interesējoties, vai nevar apdrošināt ceļojuma auto pret tehniskām problēmām, kas svešā zemē prasītu automašīnas remontu. Izrādījās, ka neviena kompānija šādu pakalpojumu nepiedāvā. Laikam jau tāpēc, ka šeit ir pārāk labvēlīga augsne negodīgai rīcībai, mākslīgi radot „tehniskās problēmas”ar dārgiem remontiem. No otras puses, man līdz šodienai nav ne jausmas, ko man darīt, ja mašīna saplīsīs pāris tūkstošus kilometru attālumā no Latvijas kādā dārgā zemē, piemēram, Austrijā. Automašīnas "repatriāciju" arī nepiedāvā neviena apdrošināšanas kompānija. Savukārt tādā zemē kā Austrija, ļoti iespējams, tik vecu mašīnu pat neviens neuzņemtos remontēt, bet vienkārši pamest notikuma vietā arī to nevarētu, jo vēl būtu jāmaksā kaut vai par nogādi "kapsētā" un arī šī summa nebūtu maza! Īsāk sakot, ja vēlaties ar šāda vecuma mašīnu doties patālāk uz Eiropu, tad centieties apslāpēt savu spilgto iztēli attiecībā par to, kas varētu atgadīties ar mašīnu Jā, no iepriekšējiem braucieniem labs padoms - ja vecuma dēļ motoram šad un tad prasās pieliet eļļu, tad ar labu rezervi šo šķidrumu ņemiet līdz. Rietumeiropā tā mēdz būt grūti dabūjama, savukārt cena var būt pat 10 x lielāka, ja benzīntankā jums nepieciešamās pussintētiskās vietā būsiet spiests pirkt sintētisko.

Ja vēlaties ceļot iespējami lētāk, tad orientējaties nakšņot tikai kempingos (protams, ja nav iespēju nakšņot pie paziņām). Šāda nakšņošana vienam cilvēkam parasti nepārsniedz 10-12 eiro. Nu lūk, ievadinformācija būtu pietiekoša, un varam doties ceļā:

Ir viena diezgan neizbēgama lieta, kas man personīgi ne sevišķi patīk - ja gribi braukt uz Eiropas rietumiem, tad neizbēgami jābrauc cauri Polijai Nav jau tik traka tā zeme, bet jārēķinās ar to, ka vairums poļu uz jebkuru jūsu jautājumu atbildēs poliski, turklāt ar tik dabisku intonāciju un izturēšanos, it kā jūs ne tikai būtu polis, bet vēl arī viņu ģimenes loceklis. Un viņus nebūt neizsitīs no sliedēm jūsu apmulsusī seja, ar kuru jūs centīsieties paust, ka neko nesapratāt. Pēc tās sekos vēl 7 teikumi poļu valodā. Jā, diezgan interesanti, ka poļi dažreiz (it sevišķi ceļu policisti) uzjautā, vai jūs saprotat krievu valodu. Pēc jūsu apstiprinošas atbildes seko teikums, kurā jūs labākajā gadījumā atpazīsiet vienu krievu vārdu, bet parasti nevienu. Nu ar policistiem šai ziņā ir vienkāršāk, jo alkometrs viņu rokās no žestu valodas viedokļa ir diezgan nepārprotams simbols, lai nojaustu, ko viņi vēlas Labi, taisnības labad piebildīšu, ka daži poļi tomēr prot atbildēt angliski, un pēdējo gadu laikā, šķiet, viņu skaits ir pieaudzis. Tomēr man, vismaz virzienā uz Rietumeiropu, Polijai gribās tikt cauri pēc iespējas ātrāk. Šoreiz, ceļā uz Horvātiju, nakšņojām (man bija līdz pāra lieluma kompānija) kempingā Polijā. "Viesmīlis" bija padzīvojis, gara auguma un cienījama izskata vīrs, kurš angļu valodu noraidīja tik pat pārliecinoši, kā seksu bez prezervatīva. Piedāvāja runāt krieviski, bet tas viņam izdevās tikai jau iepriekš aprakstītajā manierē. Pilnīgi nepārprotami es sapratu tikai frāzi "gģe mašina?", uz kuru es atbildēju zibenīgi un azartiski, jo baidījos, ka šis pēkšņi izveidojies sapratnes tilts var atkal pazust nākamajā sekundē Nākamajā rītā "viesmīļi" bija nomainījušies, un jaunā maiņa mūs jau noturēja par krieviem. Tiesa gan, par 33.3% viņiem bija taisnība

Līdz nākamajai naktij jau bijām tikuši līdz Slovākijas kalniem. Turienes kempings izcēlās ar jauku meiču uzņemšanā, kura lieliski runāja angliski. Toties klientu dokumentēšana tur bija tik detalizēta, it kā mēs pretendētu uz Slovākijas pilsonību. Bija ne tikai jāuzrāda pases, bet jānorāda arī dzīvesvietas adreses, kas tika savadītas datorā, turklāt meiča lūdza pārbaudīt katra burta pareizību. Sākumā es iedomājos, ka viņa grib mani apciemot, bet kad to pašu prasīja arī pārējiem, es sapratu, ka iemesls ir cits Kā meiča pēc tam paskaidroja, visi šie dati tiek nosūtīti policijai, gadījumam, ja kas notiek.... Nu nekas nenotika

Nākamajā dienā izbraucām cauri Ungārijai. Starp citu, tur ir ļoti dārga autogāze - ap 78 centiem litrā, salīdzinot ar Polijas 48 centiem. Izbraucām cauri arī Budapeštai. Lai arī pilsēta rada ļoti masīvu iespaidu pamatīgo celtņu dēļ, man tomēr tā šķiet pilsēta, kurai ir labi izbraukt cauri Un tā nu ieradāmies Horvātijā! Pa to laiku manai mašīnai bija paguvis saskādēties izpūtējs. Tas sākās jau Polijā (kur visticamākais, tas arī bija ražots), bet pie Horvātijas tas jau klabēja kā miskaste un motora skaņai deva praktiski neierobežotu vaļu. Bija skaidrs, ka būs jāremontē. Pie Horvātijas robežas, starp citu, ir robežkontroles postenis ar pasu kontroli. Kontrolieris arī apjautājās, ko mēs taisāmies darīt Horvātijā. Neteiktu, ka viņš man likās pats jaukākais līdz tam redzētais cilvēks, bet nu... Centos atcerēties pilsētas nosaukumu "Dubrovnik", bet atcerējos tikai sākuma daļu un pagrozīju plaukstu, liekot viņam saprast, ka nosaukums ir šai virzienā, bet, droši neatceros. Viņš savukārt pamēdoties par manis teikto, precīzi atdarināja mani un plaukstas žestikulāciju. Es pieņēmu, ka viņš savulaik bērnudārzā ir bijis ielikts kopā ar nekrietniem vecākās grupas puišiem, kas viņam darīja pāri

Tā nu nokļuvām līdz Zagrebai un sākām meklēt nakšņošanas vietu. Man telefonā ir iGO navigācija un vēl fails ar kempingiem, no kura var izvēlēties tuvākos un aiznavigēt uz tiem. Šoreiz galīgi negāja gludi, jo 3 uzrādītie kempingi neeksistēja. Šeit gan prasītos izdarīt secinājumus nākotnei – lielpilsētu centros kempingi mēdz būt ļoti reti Vienu no šiem trijiem tomēr meklējām krietni ārpus pilsētas. Šaurs celiņš veda krietni augstu kalnā. Gandrīz pašā tā virsotnē pēc GPS rādījuma vajadzēja būt kempingam, bet nebija tieši nekā. Pabraucām vēl pārsimts metrus. Tur pie ļoti stāvas nogāzes bija viena mājiņa, bet tās iedzīvotāji noliedza, ka šeit būtu kāds kempings. Valodu problēmu dēļ sīkāk iztaujāt nevarējām, tāpēc dabūjām griezties riņķī. Šis manevrs nemaz nebija tik vienkāršs, jo celiņš tiešām bija ļoti šaurs, turklāt viena tā mala tieši bija sākums ļoti stāvai kraujai. Tehniski apgriešanās manevrs nebija tik ļoti sarežģīts, cik liels bija apziņas spiediens par pat sīkas kļūdas nepieļaujamību. Neesmu jau es gluži tik emocionāls, ka šai brīdī iztēlē dzirdētu Moriartija kliedzienu no aizas pēc cīņas ar Šerloku Holmsu, bet nu sevišķi pierasti un tīkami šādi manevri man nešķita Beigās tomēr atradām vienu kempingu pašā Zagrebā, ļoti netālu no lielas šosejas. Laikam jau paveicās, ka vismaz tur tikām, jo bija jau ļoti vēls. Lēdija uzņemšanā, kas vienlaicīgi bija arī moteļa uzņemšana, noņēma mums pases un teica, ka jāmaksā nākamajā rītā. Prasījām, vai nevar samaksāt tagad un atgūt pases. Lēdija teica, lai neuztraucoties, un parādīja krietnu čupu citu pasu, apgalvojot, ka viss būšot ok, viņai tagad esot citi darbi darāmi... No rīta es lūdzu, vai nevar man palīdzēt atrast lētāku servisu, kur salabot savu izpūtēju, bet diemžēl izrādījās, ka tieši todien bija nacionālie svētki un neviens nestrādāja. Bija jādodas garajā ceļojumā pa Horvātijas autostrādēm uz dienvidiem ar beigtu izpūtēju. Laimīgā kārtā uz autostrādēm šis trūkums bija krietni mazāk jūtams. Skaņas gan brīžiem bija kā rallijā.

Horvātijā, ja vēlies braukt lielus gabalus Z-D virzienā, praktiski neizbēgami ir jālieto autostrādes, bet tās ir maksas (aptuveni starp 5 un 6 eiro par 100 km). Lai aizbrauktu uz tālāko Horvātijas dienvidu galu (pilsēta Dubrovnik) un atpakaļ, es par autostrāžu izmantošanu samaksāju, ja nemaldos, 72 eiro. Protam, ja ar to laicīgi rēķinās, tad tā nav diža problēma. Toties vidējais pārvietošanās ātrums ar visu ieskriešanu benzīntankos ir ap 100 km/h, un pa dienu var aizbraukt uz otru valsts galu „brīvi elpojot”. Pa ceļam ir tiešām iespaidīgi kalnu, klinšu, lielisku ūdenstilpņu skati. 85 km pirms pilsētas Dubrovnik mēs ieraudzījām norādi uz kempingu, tāpēc nolēmām šoreiz laicīgi nodrošināt sev naktsmājas pirms pilsētas apmeklējuma un devāmies uz kempingu. Tur mums izdevās pieteikties ar norunu, ka ieradīsimies naktī. Tad devāmies tālāk uz pilsētu Dubrovnik. Ceļš uz turieni ved, šķērsojot arī Bosnijas-Hercegovinas robežu ar atgriešanos Horvātijas teritorijā pirms Dubrovnik sasniegšanas. Braucot cauri nelielai apdzīvotai vietai Bosnijā – Hercegovinā, ieskrējām nelielā pārtikas veikaliņā, jo Horvātijā nacionālo svētku dēļ viss bija slēgts. Nu... šajā veikaliņā bijušie padomju ļaudis varētu atminēties, kādi bija veikali padomju laikā Latvijā. Trīs sažuvuši āboli, divi siera gabaliņi siltā vietā. Jogurts ir, bet piena nav.... Man tai brīdī likās, ka labāk būtu, ja tai dienā nacionālie svētki būtu bijuši Bosnijā-Hercegovinā, nevis Horvātijā. Bet nu beigās nokļuvām Dubrovņik pilsētā. Pilsēta tiešām ļoti iespaidīga. Visas mājas no akmens, gadsimtiem vecā stilā. Ieliņas šauras, bet ļoti skaistas, apkārt mūri vien. Turklāt tas viss kalna nogāzē. Un blakus Adrijas jūra. Mašīnas stāvēšanai tur ir novietotas visneiedomājamākajās vietās. Braucot garām, bieži šķiet, ka mašīnas karājas gaisā. Es ar milzu grūtībām atradu kādu spraugu, kur nolikt savējo. Šobrīd nezinu, vai šāda veiksme man vēlreiz uzsmaidītu, ja mēģinātu vēlreiz Gājēju tūristu tur ir vairāk nekā biezs, un viņi nemitīgi šķērso ielas. Ieraugot taksometru mašīnas, es iedomājos, ka šādu taksometra vadītāja darbu es droši vien varētu izturēt vienu stundu gadā J. Pašā jūras krastā ir pils, kas ir maksas tūrisma objekts. Jā, šo pilsētu patiešām ir vērts redzēt, kaut arī līdz tai ir jābrauc 2500km.

Pēc Dubrovņik aplūkošanas vēlā vakarā devāmies uz jau aizrunāto kempingu. Pa to laiku tur bija nomainījusies „vadība”, par ko jau mūs brīdināja, kad ieradāmies pirmoreiz. Lēdiju bija nomainījis lāga vīrs, kurš no mums paņēma 2 reizes mazāku samaksu, nekā bijām vienojušies ar lēdiju – tātad 40 eiro vietā 20. Diezgan acīmredzami, ka vīrieši nav tādi materiālisti kā sievietes, vai ne? J Patiesībā kempingos cena var stipri būt atkarīga no telšu skaita. Mums bija divas nelielas. Nolēmu, ka turpmāk, pierakstoties kempingos, teikšu, ka mums ir viena telts, kas sastāv no divām atsevišķām istabiņām J

Nākamajā rītā likās, ka ir pēdējais laiks labot saplīsušo izpūtēju, tāpēc devāmies uz 7 km attālo servisiņu, kuru bijām ievērojuši iepriekšējā dienā, bet kas tad nedarbojās nacionālo svētku dēļ. Izrādījās, ka tādus darbus tur neveic, bet puiši iedeva „galus” citam servisam kādā miestā 12 km attālumā. Atradām to, un izrādījās, ka Horvātijā privātie automeistari neko diži no mūsējiem neatšķiras. Kā apliecinājums tam pie servisa stāvēja un savu rindu gaidīja veca padomju laika „ Ņiva”. Izpūtēju man salaboja daudzmaz braucamā kārtībā pa 15 minūtēm un samaksāju 100 kunas(apmēram 13 eiro). Biju laimīgs, nudien.

Tālāk devāmies uz Krka (tā nav abreviatūra J) Nacionālo parku. Ļoti skaista vieta, kurā ir upītes, ūdenskritums, dīķi. Katrs tā objekts atsevišķi nav nekas elpu aizraujošs, tomēr kopumā tas veido ārkārtīgi patīkamu un relaksējošu vidi. Pilnīgu jutu, kā man asinsspiediens nokritās zem 250/200 Šī parka apmeklējums izpaužas kā pārgājiens pa apvidu apmēram 2.5 km garumā pa apmēram 1.5 m platu koka laipu (taku), sauciet kā gribat. Pirms paša pārgājiena parka pārstāve nolasīja īsu lekciju par parka apstaigāšanas kārtību. Pēc tās es viņai pajautāju, vai drīkst arī peldēties. Viņa teica, ka noteiktā vietā varot, un parādīja man fotogrāfiju, kurā bija redzama ūdens tilpne un koka tiltiņš blakus. Īsi pēc pārgājiena uzsākšanas redzēju līdzīgu ūdenstilpni un arī līdzīgu koka konstrukciju (to pašu laipu). Sākumā nebiju pārliecināts, ka šī ir īstā vieta, bet mani iedrošināja paliels ļaužu pūlis, kas arī peldējās. Bridu tik iekšā. Tādā karstumā ūdens bija ārkārtīgi relaksējošs un es domās „aizplūdu” citā realitātē, līdz piepeši „atmodos” un konstatēju, ka ūdenī esmu palicis viens pats, bet no laipas man ar roku māj pāri 2 metriem garš apsargs īpašajā formas tērpā. Nu es, viegli saprast, nemēģināju pretoties un paklausīju aicinājumam kāpt ārā. Sargs man teica, ka šeit nedrīkstot peldēties. Es gan atteicu, ka lēdija man teica, ka varot.... Te nu piepeši sargs diezgan ievērojami „uzvilkās” un ļoti uzstājīgi prasīja, kas tā par lēdiju un kur viņa ir! Es nevarēju pārvarēt sajūtu, ka viņš man netic! J) Tad es paskaidroju sīkāk, ka lēdija ir parka pārstāve un viņa man peldēšanās vietu norādīja bildē. Man likās, ka tā ir šī, bet acīmredzot būšu pārpratis. Sargs, tikko izdzirdējis vārdu „pārpratis”, uzreiz atmaiga un teica: „Ā, pārpratis! Tad viss kārtībā, nekādu problēmu!” J Tādā veidā man izdevās saglabāt dzīvības funkciju J)

Nakti izvēlējāmies palikt kempingā pie pašas Adrijas jūras. Ieradāmies, kā vienmēr, pavēlu. Kempings bija ļoti šaurs un jau praktiski pilns. „Viesmīlis” mums tomēr atrada vietas. Tik slīpā vietā gan telti neatceros kad būtu cēlis. Teikt, ka gulēju 45 grādu leņķī gan būtu nedaudz pārspīlēts, bet nu apmēram saprotat, par ko ir runa. Tādā slīpumā guļot, garās zeķes norullētos līdz potītēm J) Bet nu jūra toties 20 metru attālumā. Pajautājām „viesmīlim”, vai drīkst peldēties. Viņš nosmējās, it kā mēs būtu jautājuši, vai vakarā drīkst izmazgāt zobus J Bet nu peldēšana nekādu dižo baudu nesagādāja, atskaitot apziņu, ka uz mūžīgiem laikiem ir fiksējies fakts par peldēšanos Adrijas jūrā. Ieiešana jūrā ir pa ļoti nepatīkamiem akmeņiem, turklāt ūdens ir ĻOTI sāļš – noskalojot seju, sāls kož pat acīs. Es tomēr biju izlēmis iet basām kājām, savukārt jūras ezis bija izlēmis pakļūt man zem pēdas. Diez ko patīkami nav. Nākamajā rītā redzēju, kāds izskatās Adrijas jūras ezis. Ir viņiem savas līdzības ar mūsu sauszemes ežiem un ir arī atšķirības. Es praktiski visos rādītājos dotu priekšroku mūsu ežiem. Piemēram, mūsu eži neizskatās pēc kastaņa („jūrinieki” izskatās gandrīz 1:1), mūsējie parasti nelien tur, kur nevajag, jo īpaši jūrā zem basām cilvēciskām kājām, visbeidzot mūsu ezīši ir diezgan mīļi atšķirībā no „jūriniekiem” kastaņveidīgajiem J

Tā nu Horvātijas aplūkošanas plāns bija realizēts, un devāmies mājupceļā. Sākām ilgoties pēc mājām (vismaz man tā likās), tāpēc meklējām ātrākos maršrutus. Mans Tomtom gps sarēķināja, ka ātrs maršruts ir caur Čehiju. Nu, ļoti labi, piekritu, cerībā līdz nakšņošanai jau tikt līdz Polijai. Tas gluži neizdevās, tāpēc, iestājoties tumsai, sākām meklēt kempingu atkal ar telefona iGO navigācijas palīdzību. Šķiet, ka šajā ceļojumā šī navigācija gribēja mani pārbaudīt. Atkal konstatējām, ka norādīto kempingu vienkārši nav. Turpinājām braukt Polijas virzienā, līdz piepeši pamanījām kādu zīmi uz kempingu. Atradām, turklāt tas vēl bija atvērts 23:30! Uzņemšanā bija jauna meiča ar džeku, kas runāja tikai čehu valodā. Vispār Čehijā svešvalodas, cik var noprast, ir ĻOTI liela problēma. Laimīgā kārtā attapīgie jaunieši atvēra datorā Google tulkošanas programmu un tālāko saziņu veicām, viņiem tulkojot savu tekstu uz angļu valodu, savukārt manējo otrādi. Izrādās, ka tā var itin labi saprasties!

Nākamajā dienā nobraucām visu atlikušo ceļu un ap 1:30 naktī bijām mājās. Tā arī beidzās jaukais ceļojums ar dažām jaunām atziņām:

1) horvāti ir jauki un laipni ļaudis, patiesību sakot, jaukāki, nekā biju iztēlojies pirms brauciena

2) Horvātijas dabas ainavas ir tiešām fantastiskas!

3) Horvāti neticami labi runā angļu valodā, par ko man ir vislielākais pārsteigums, jo parasti dienvidu zemēs un zemēs ar slāvu iedzīvotājiem tā ir problēma, bet šis ir neticams izņēmums

4) Mūsu ezīši ir daudz labāki un mīļāki par Adrijas jūras nekrietneļiem

5) Ja jums šķiet, ka ar poļiem ir grūti komunicēt valodas barjeru dēļ, tad aizbrauciet uz Čehiju, un poļi jums liksies kā savi tautieši

Iesaku Jums apmeklēt Horvātiju. Domāju, ka nenožēlosiet!