III Mazirbe -Ventspils, 2015
|
saiva kuple (bērtiņa)
|
Kāds cilvēks bēga no tīģera. Pieskrien pie dziļas aizas un redz, ka uz leju nolaista virve. Cilvēks sāk rāpties uz leju. Tad ierauga, ka virves galā, lejā, stāv otrs tīģeris un viņu gaida. Ko nu? Augšpusē viens, lejā otrs tīģeris…cilvēks laižas lēnām lejup līdz ierauga zemenes starp klinšu izciļņiem. Vīņs piestāj un ēd zemenes.
Arī man šis gājiens ir manas zemenes. Nekad nebūs dzīvā tāds brīdis, kad virvju galos negaidīs kāds lielāks vai mazāks tīģeris. Bet zemenes jābauda tad, kad tās ir. Zemeņu laika zemenes.
1.diena
Ierodamies Mazirbē ar autobusu no Rīgas un uzreiz iepazīstamies ar somu, kurš tikko atgriezies no gājiena no Kolkas. Esot septiņas stundas gulējis zem laivas, jo lietus gāzis bez apstājas. Uzdāvina mums krellītes un ar viņa labiem vēlējumiem dodamies uz liedagu.
Jā, iepērkam vēl šo to veikalā un kultūras namā paēdam, jo veikali neesot līdz pat Ventspilij. Tatad pēc 65km.
Lietus nelīsts, bet pretvējš ir pamatīgs. Vējs pūš smiltis, kas kā asas skabardziņas masē stilbus. Silts. Liedags nosēts ar lieliem, baltiem gliemežvākiem, kas kraukšķ zem katra soļa. Pēc stundas gājiena, atklāju, ka pazudusi mana pie somas piesietā kurpe. Devusies brīvsolī. Ko nu! Jāskrien pakaļ….eh….lai dzīvo sportiņš!!!!
Upe Irbe. Plata, dziļa un brūna ka Coca-cola. Izmeģinām pārbrist, bet upe mūs vinnē. Jāiet kādi 4 km līkums, jo esot kāds gajēju tiltiņs… kaut kur…Tad nu uz mežu..līku loču un kempingā, kurā var iznomāt laivas, arī atrodam trošu tiltiņu ap 50m garu. Celts 1974.gadā un izskatās arī neremontēts no tā laika. Šis tas pielāgots, bet nu …pagalam nedrošs. Solis pa solim, turoties pie vantīm un cerot, ka puvušie dēļi neielūzīs, tomēr šķērsojam upi.
Guļam kaut kur pirms Miķeļtorņa. Dabas parkā protams, celt teltis nedrīkst. Piedodiet mums! Ceļam gan. Izvēlamies vietu starp kadiķiem un lai netrāpas arī puķes un ceram arī tās vertīgās vaboles tur nedzīvo.
2.diena
Apmācies. Ir skaidrs, ka beidzot ir pienākusi tā brīniškīgā diena, kurā līs lietus.
Jūra mūs sagaida ar pamatīgu pretvēju-kādi 16km/h noteikti. Sastopam pat cilvēkus- četrus jauniešus kas dodas uz Kolku. Lietus un vējš! Pa pilnu programmu. Bet silts!
Ieejam Miķeļtornī jeb Pizā (lībiešu valodā) uzmeklēt kādu karstu ūdeni un ,ja paveiksies, arī kafiju. Izredžu atrast veikalu protams nav, bet vietējais sūta mūs uz kempingu. Ieejam pirmaja smukākajā- Pizā. Tas pieder britam, kurš mums pagatavo kafiju un jūtamies lieliski!
Izlemjam doties uz Lūžņu pa meža ceļu, kurā apmeties Torņkalna baznīcas bijušais macītājs Juris Rubenis un izveidojis meditācijas namu. Viņu netaisamies traucēt, bet iztālēm uzmetam acis īpašumam gan. Ziņkārīgas esam! Pa taciņu dodamies uz jūru.
Jūra tik negants vējš!!!! Ejam pa kāpām. Kā tur tām kāpām bija tie smalkie nosaukumi…liedags, embrionālās kāpas un tad seko priekškāpas. Nu ja, tad nu ejam pa tām visām augšup un lejup. Nokļūstam kā tādā apburtā birztalā, jo ceram sasniegt vienu upīti, kas mums tad vēstītu, kur atrodamies. Nu nav tās upītes… Izlienam atkal uz liedaga un apstulbstam! Pazuduši gliemežvāki bet to vietā tagad ir akmeņi. Smējāmies, ka tie ir vai nu visi M izmēra atlasīti, vai S un smuki svītriņās salikti. Dievam patīk kārtība!
Nedaudz paejot, upi sastopam. Bet nabadzīte, nespēj tikt uz jūru. Stāv ar visiem saviem ūdeņiem un nez ko vēl gaida.
Nakšņojam aiz Ovīšiem. Ovīšos ir padomju laika militārā spoku pilsētiņa. Ceļam telti atkal aiz brīdinājuma zīmes par dabas parku. Ai, ai, ai…
Beidzot saredzams saulriets.
3.diena
Pamostos ar sapni pratā par to, ka divi vīri pelēkos uzvalkos un blonda kundze paziņo, ka esam pelnījuši sodu, par telts uzcelšanu. Max sods-400 eur! Izlienu no telts palūrēt, vai būs ar piesprausta soda kvīts pie telts kā pie auto priekšēja stikla. Nu nav tak!
Lietus mūs ir pametis, vejš pūs no muguras. Sākas stāvkrasti. Pat tādi, ka liedags izbeidzas pavisam un nākas iet gar pašām klintīm, izvairoties no viļņiem. Viļņi šeit ir lieli. Ka nekā atklātā jūra! Es atrodu pat trīs dzintara gabalus!
Pārsteigums ir kaut kādi melnas īpatnējas zemes atsegumi. Ģeologi noteiktu zinātu, kas tie ir- seni koku sablīvējumi…kūdra…?
Parādās cilvēki. Beidzot! Ventspils naftas bunkuri nāk arvien tuvāk līdz dodamies iekšā krastā, jo sākas Jūras naftas parks ar sētu. Ventspilī mums jauzmeklē Saules iela, kur mūs sagaidīs saulaina māmuliņa un izguldinās. Iet 5km pa Ventspili tiešām nevelk. Man ir samocīts ceļgala saites no embrionālajām kāpām, sāp pleci un vispār, kurš ir teicis, ka jāvelkas līdz miršanai! Redzēt Ventspili un nomirt? Nu nē! Ielecam mikriņā.
Vakarā Ventspilī Jūras svētki. Kaut kā pa kluso tas. Mums ar svētki! Esam atkal drusku pagājušas, bet saprotam, ka apkārt LV tādos tempos līdz 50 gadu jubilejai pat netiksim. Ja tā iesim, tad paveiksim pensijas vecumā. Tas uzdzen šausmas! Ko tad, ja viena no mums nomirs?Ko tad? Otra ies mazbērnu pavadībā (gribu jau ceret ka arī 60 g.v,varēšu panest 13kg mugureni un gulēt teltī bez matrača, ha, ha.) in memorium? Ne, ne…jāpagarina dienu skaits.
4.diena
Izriņķojam, jeb precīzak, izklibojam Ventspili. Ar autobusu dodamies atpakaļ uz Rīgu. Viss, Punkts . Gājiens atkal noticis! Daudz vielas pardomām.
nu jā, bildes mana profilā.