ASV Rietumkrasts (Sanfrancisko, Muir mežs, Montereja, Highway 1)
|
Liena Legzdina
|
Vēl lidmašīnā pārņem jocīgas sajūtas. Es, iekāpjot, skumstu, ka nupat sācies ceļojums ļoti ātri beigsies. Es jau esmu noguris, es sev saku. Tomēr brīdī, kad lidojuma pavadonis skaļrunī piesaka reisu uz Sanfrancisko, mana sirds gavilēs apmet kūleni. Mēs beidzot dodamies ceļā!
Es nespēju noticēt, ka mēs beidzot dodamies ceļā. Mēs esam plānojuši ceļojumu vairāk kā pusgadu. Mēs iedvesmai esam noskatījušies Vertigo un Zodiaku, Putnus, dokumentālos stāstus par to krastu. Es izlasīju Džeka Keruaka Ceļā. Vasaru pavadījām Beach Boys noskaņās, bet galvā nepārtrauksti skanēja Skota Makenzija "If you're going to Sanfrancisko" un Mamas & Papas California dreamin'.
Mēs neesam avantūristi. Maršruts ir izplānots visām dienām. Galvenie pieturas punkti, apskates punkti, apskates objekti, notikumi, kurus apmeklēt. Tas ir bijis mans hobijs un brīvā laika kavēklis vairāk kā pus gadu. Uz papīra tas izskatās brīnišķīgi; es gaidu, kā tas izvērtīsies dzīvē.
--------------
Pirmajā dienā Sanfrancisko mēs esam izvēlējušies noiet zelta apli - vienu pēc otra kā pērles uz krellēm uzvērt slavenākos skatus pilsētas ziemeļu daļā.
Turpat pāri ielai no naktsmējām dodamies uz Palace of Fine Arts (Tēlotājmākslas pili), kas mazliet atgādina kādas senās grieķu vai romiešu celtnes drupas - rotanda ar augstām kolonnām, kolonnu rindas puslokā ap mākslīgu ezeriņu, šauras apaugušas taciņas. Sākotnēji tā patiešām iecerēta sasaukties ar romiešu arhitektūru un 1915. gada izstādē par godu Panamas kanāla atklāšanai (Panama–Pacific International Exposition) kalpojusi par mākslas darbu galeriju. Jau izstādes laikā celtne iemantoja vietējo un pilsētas viesu pieķeršanos, un tika saglabāta arī pēc izstādes slēgšanas. Šobrīd tā ir kļuvusi par vienu no pilsētas ikonām, kas palīdz uzburt Sanfrancisko atmosfēru filmās un fotoattēlos. Tūristi, kāzinieki, korporatīvās haizivis, - ikviens var atrast savu leņķi neaizmirstamām fotogrāfijām. Mūsu ciemošanās reizē celtnē un tās palīgēkās iekārtojusies TedMed Sanfrancisko konference - sasmaidāmiem ar brīvprātīgo pie ieejas durvīm un novēlam brīnišķīgu dienu.
Spožajā rīta saulē zālieni izliekas vēl par matu zaļāki un mazās izsmalcinātās mājiņas pa ceļam uz krastmalu priecē acis. Pieejot ūdens malai, es izbaudu ne ar ko neaizvietojamu klātbūtnes efektu - no manis pa kreisi paveras skats uz Golden Gate (Zelta vārtu) tiltu, pa labi tālāk līcī - Alkatrazas (Alcatraza) sala un cietums, bet aiz muguras uz saviem 47 pakalniem (vai 63? vai 72? pētnieki strīdas) plešas pilsēta, rindām un rindām glītu pasteļkrāsu mājeļu. Šis ir brīdis, kurā es beidzot no sirds ticu - es esmu te, es esmu Sanfrancisko!
Gar ūdens malu dodamies piestātņu virzienā. Platās ietves ir tukšas, vien ik pa laikam garām aiztraucas kāds skrējējs - cits ar spilgtām kedām, cits - austiņām, kādam pavadā suns. Drīz vien sākam manīt arī riteņbraucējus un to grupas, kas, noīrējuši velosipēdu dienai, atspērušies, minās stāvajos kalnos, matiem plīvojot laižas lejā un uzņem ātrumu ceļā uz spilgti oranžo tiltu. Novērtējam, ka daļai ir elektriskie velo, kas šīs kalnainās pilsētas reljefā ir vismaz kāda spēka piešprice, lai nenomestu braucamo pa roku galam jau pusceļā.
Pievārējam savu pirmo Sanfrancisko kalnu, un, nokāpuši otrā pusē, esam izslāpuši sausi. Viens no svarīgiem ceļojuma nosacījumiem, ko esam apguvuši, ir - hidrēties jeb uzņemt daudz ūdens. Tāpēc mēs meklējam tuvāko vietu, kur varam iegādāties ūdeni (tas izrādās Starbuck), pirms dodamies tālāk. Turpmāk šī pudele pie izdevības tiek uzpildīta (dzeramā ūdens strūklakās vai pie vannasistabas krāna) un ņemta visur līdz.
Septembris esot siltākais un saulainākais laiks pilsētā, kurā toni nosaka okeāna mijiedarbe ar kontinentu. Tomēr laiks ir diezgan mānīgs - vienu brīdi saulīte loba jakas nost, citu brīdi, ēnā un vējā, veikli gribas iekūņoties kārtīgā vējjakā. Viena tāda plāna sarrullēta ir noglabāta mugursomā, un attiecīgi tiek likta lietā.
Mūsu ceļš tālāk ved uz Fisherman's Wharf (Zvejnieku piestātni), kas ir tipiska tūristu vieta. Skaļa, trokšņaina, pilna ar neuzmanīgiem, nemierīgiem gājējiem, grupām. Kafejnīcas turpat uz ielas vāra krabjus un piedāvā slavenās jūras gliemežu biezzupas (clam chowder), pildītas maizes garozas bļodās. Pa kādai bļodai mētājas ielas malā, kur tās nekavējoties nonāk nežēlīgu inspektoru - kaiju, nagos. Ielu muzikanti, burbuļpūšamās mašīnas, cilvēks - robots, jogas klases nodarbība, izklaides laivu braucienu tirgotāji, pat Pasaules Slavenais Bušmenis (vīrs paslēpjas aiz dažiem zaļiem zariem, lai izlektu uz ietves pretī neko nemanošam tūristam). Sajūta kā pārpilnā zvejnieka tīklā; cilvēku vienkārši ir par daudz.
Kopā ar pūli dodamies uz Pier 39 (39. piestātni), kur uz peldošām dēļu terasēm par prieku paši sev un tūristiem zviln vairāki desmiti jūras lauvu. Ap 1989. gadu bez acīmredzama iemesla un īpaša uzaicinājuma tie ievākušies uz dzīvi piestātnē un jau 25 gadus kā izlepušas kinozvaignzes bauda Kalifornijas saules starus un fanu fotoaparātu zibšņus. Ir jauki kādu brīdi sēdēt uz apdrupušu dēļu paaugstinājuma - ik pa laikam kāds ienirst ūdenī atveldzēties, kāds cits uzsvempjas nožūt, tālāk divi rēc viens otram purnā, skaidrojot attiecības. Mēs sagaidām brīdi, kad pie margām atbrīvojas sprauga divu cilvēku platumā, snap-snap - mums ir selfijs. Dodamies tālāk.
Gar piestātnēm metam loku un turpinām savu gājienu ar kāpienu uz Coit tower (Koita tornis). Mēs esam izvēlējušies austrumu puses celiņu - Filbert steps (Filberta kāpnes). Tās ir, šķiet, nebeidzamas rindas koka pakāpienu, kas ved cauri zaļi noaugušiem, ziedošiem dārziņiem, gar privātmāju žodziņiem un dažām šķībām ieliņām, kas līkuločos ieved īpašnieku braucamrīkus tieši pie glītām Viktorijas laika un Art Deco mājiņām. Pārvarot gravitāciju, kāpjam arvien augstāk un augstu virs galvas redzam izaugam Koita torni. Atvelkot elpu, atskatāmies un baudām skatu otrpus - uz līci, Ouklendu otrā pusē un milzīgo dzelzs tiltu, kas savieno pussalu ar kontinentu. Citu kāpēju nav daudz, acīmredzot platais piebraucamais ceļš no otras puses ir iecienītāka piekļuve, un tas ir vēl viens iemesls gandarījumam, sasniedzot torni Telegrph Hill (Telegrāfa kalns) virsotnē.
Koita tornis ir kā dzimumzīmīte uz pilsētas deguna un ir redzams gandrīz no jebkuras vietas Sanfrancisko. Esot tornī, tas ir brīnišķa skatu platforma, lai pārskatītu visu pilsētu. Mums nepaveicas - lifts iziet no ierindas pirms pienākusi mūsu kārta uzbraukt tornī. Kārlis izvēlas iespēju uzkāpt tornī pa stāvajām kāpēm. Nobīstos no šaurības un palieku lejā. Apbrīnoju Sanfrancisko industrializācijas vēstures atainojumus sienu gleznojumos.
Dodamies tālāk - pa pakalnu lejup un atkal augšup, - mēs stāvam pasaulē līkumainākā ielas posma pakājē Lombartstrītā. Šajā brīdī es sajūtu, ka būšana kopā ar desmitiem tūristu var sagādāt arī lielisku kopābūšanas prieku, dalot sajūsmu un apbrīnu par ielu, kas asos leņķos astoņreiz izlokās kā milzīgs reptilis, sarkanās bruģa zvīņas nogludinājis līdz spīdumam. Mašīnu straume, riteņbraucēji, visi gājēji - katrs grib iemūžināt līkumus foto un videoattēlos, izveidojas pat neliels sastrēgums. Mājās ejam pa Česnat ielu, kas esot mazu veikaliņu un butique iepirkšanās ieliņa. Kā palēna izstaipīšanās pēc kārtīgas nodarbības sporta zālē, gājiens ļauj atjēgties no visa, kas dienas laikā redzēts.
Mūsu ceļš aizved vēl mazliet tālāk. Apmaldījušies starp pievadceļiem uz tiltu, Presidio parku un jaunbūvējamo šoseju, jau tumsā izejam krastmalā. Caur biezu miglu redzam oranžu tilta siluetu. Dobji gari pūtieni, kas sākumā šķiet kāda kuģa sauciena signāls, vēlāk izrādās miglas taure, ko dzirdam vēl ilgi naktī. Mūsu zelta aplis ir noslēdzies.
----
Kamēr esam baudījuši mūsu Airbnb saimnieku viesmīlību, ēdot svaigi ceptus kruasānus un kafiju, nokavējam īsto autobusu uz piestātņu tālo galu. Šimrītam esam nopirkuši agro biļeti uz Alkatrazas salu un cietumu - biļetes ir jāiegādājas vismaz pāris nedēļas uz priekšu, un jāņem vērā, ka ir tikai viens komersants, kam pieder tiesības tūristus nogādāt uz izolētās salas. Ielas malās daudzi aicina braucienā uz Alkatrazu, bet jārēkinās, ka tas ir kuģīša izbrauciens ap salu un garām tai, bez iespējas piestāt un izstaigāt. Savas biļetes esam nopirkuši jau pirms diviem mēnešiem; nokavējot savu reisu, šis pasākums mums ies secen. No autobusa pieturas skriešus esam atpakaļ dzīvoklī, un saimniece mums izpalīdz, izsaucot taksi. Atskan kling-klang: dzeltenā mašīnīte gandrīz acumirklī ir pie durvīm un šoferis aicina iekāpt. 12 minūtes līdz kuģīša atiešanai; mēs dodam mājienu taksistam, ka steidzamies. Navigācijas ierīce rāda 11 minūtes līdz mērķim. Adrenalīns brāžas cauri ķermenim, asinis riņķo arvien straujāk. Sažņaudzu sasvīdušas dūrītes un pie sevis mēģinu izdomāt kādu alternatīvu rīcības plānu, tomēr no sirds ceru, ka paspēsim. Mūs izlaiž pretējā ielas pusē, lai nokļūtu vajadzīgajā piestātnē, jāšķērso četras joslas, - Skrienam! - mazliet pārgalvīgi, bet veiksmīgi esam pāri. Ieraugām ar dažādiem pulksteņu laikiem marķētas pulcēšanās vietas, - pie 8.45 vēl mīņājas rindas gals. Joņos steidzam klāt: - Mēs esam uz 8:45 reisu! - Sekojiet man, - sieviete mūs un pārējos astes galā stāvošos ātriem soļiem ved pa tiešo uz kuģīti, apejot līku loču gājēju eju. Aiz mums aizveras borta vārtiņi un vēl pēc mirkļa sākam manevrēt prom no piestātnes. Urā! Esam atviegloti un priecīgi! Nu var piesēst, lai atvilktu elpu (kura vēl joprojām joņo kaut kur pa Sanfrancisko ielām) un nomierinātos.
Brauciens ilgts kādas 15 minūtes. Laiks ir krietni apmācies, pilsēta aiz mums, sala priekšā un tilti abās pusēs tālumā tinas miglā. Tieši tā, kā Sanfrancisko solīts. Pavisam drīz esam pietauvojušies Alkatrazas piestātnē un garā rindā soļojam uz salu. Kuģītis katrā reisā atvizina ap 200 interesentu, un visi aptuveni 15 reisi ik dienas ir izpārdoti. Pirmo dienas reisu iesaka tiem, kas vēlas kaut mazliet mazāk apmeklētāju, salīdzinot ar turpmākās dienas plūsmu. Kā pirmais mūs sagaida vietējais reindžers, kurš īsumā izstāsta salas vēsturi, kā arī šī brīža apbūvi un noteikumus. No sākotnējiem iemītniekiem - pelikāniem (starp citu, akcatraz spāniski nozīmē pelikāns), kas salu izmantoja par ligzdošanas vietu - ap 1850. gadu to atkaroja militāristi, ierīkojot nocietinājumus ar bāku un militāro cietumu. No 1933. gada līdz 1963. gadam Alkatraza sala kļuva par federālo cietumu, kas noteikti ir bēdīgi visslavenākā salas funkcija. Interesanti, ka 1969. un 1970. gadā salu okupēja grupa vietējās izcelsmes (native) studentu (sauksim tos par indiāņiem?), kas tā vēlējās pievērst uzmanību savām tiesībām. Savukārt 1972. gadā sala kļuva par muzeja teritoriju un ir tāds joprojām.
Cietums ir tikai viena no daudzām salas ēkām. Uz tās atradās arī cietuma pārvaldnieka māja un dārzs, kā arī cietuma apsargu ģimeņu dzīvojamās ēkas un dažādas palīgēkas. Cietums - pašā klints galā. Ar lielisku skatu uz līci un pāri tam - dzīves pilno, bet nesasniedzamo pilsētu. Cietuma galvenajā ēkā, kur mūs uzņem, lai apgādātu ar austiņām un cietuma apsargu un ieslodzīto ierunātu audio ceļvedi, cietumniekus sagaidīja pārģerbšanās telpas un dušas. Mums ir iespēja aplūkot uzņemšanas telpu, it kā te tūlīt būtu jāierodas kādai jaunu cietumnieku grupai - zili baltās drēbes, zeķes, apakšbikses, dvieļi, kurpes, gultasveļas komplekti - salocīti un salikti paņemšanai. Stāvu augstāk mūsu skatam paveras ieslodzījuma kameras divos stāvos. Katrā izlietne un pods, guļamlāva. Tik šauras, ka, šķiet, izstiepjot rokas uz sāniem, var aizsniegt abas sienas. Kopā mazliet vairāk kā 300, tajā skaitā īpaši nodalīta kameru rinda īpaši bīstamiem noziedzniekiem. Alkatrazā kādu laiku sēdējuši tā laika briesmīgākie un slavenākie noziedznieki, no kuriem man pazīstams vien Als Kapone. No cietuma ieslodzītie kopumā 14 (vai 15?) reizes ir mēģinājuši bēgt, pārsvarā tie noķerti pirms tā pa īstam aizbēguši, noslīkuši vai nošauti bēgot. Tomēr ir arī vismaz trīs vīri, kuri izbēguši un skaitās "bez vēsts pazuduši". Iespējams, noslīkuši aukstajās straumēs, kas ietver salu, bet iespējams - izglābušies un pavadījuši laiku kādā klusā vietiņā, baudot brīvās pasaules labumus. Skatoties no klints lejā uz straumēs burbuļojošo ūdeni lejā, rodas skaidrs priekšstats, kāpēc no šīs klints izbēgšana ir gandrīz neiespējama.
Mēs izstaigām telpas, ielūkojamies kamerās, izejam cauri ēdamzālei, bibliotēkai, pastaigu laukumam, sardzes postenim. Baltā sienu krāsa jau sen kļuvusi netīri pelēka, skrāpējumiem, pleķiem; zaļās krāsas strīpas nodrupušas kā nekopti zobi; rūsa pieķērusies restēm kā sena draudzene; linolejs salūzis gabalos. Laika zobs ir darījis savu. Un tūristu grupas nepadara šo vietu neko daudz priecīgāku. Ieejot kādā no kamerām, sajūtot aizvadīto laiku dvesmu, klausoties cietumnieku atmiņās, es sajūtu cietuma kā institūcijas baismo dvesmu, un ir skaidrs, ka šīs bailes nav veltas. Tas ir briesmīgs sods, domājams, briesmīgiem cilvēkam. Grūti iedomāties to ieslodzīto sajūtas, kad viņi te atgriezās jau uz brīvām kājām kā tūristi. Ielūrēt savā cellē. Nostāties otrpus durvīm, kas ved uz brīvību. Izstaigāt administrācijas telpas un apsadzes posteni. Spocīgi. Dīvaini sajūtos arī, kad suvenīru veikaliņā satiekam kādu bijušo ieslodzīto, kas izdevis grāmatu par savu pieredzi Alkatrazā, un nu katram gribētājam sniedz arī savu autogrāfu. Ou-key.
Dodamies atpakaļ uz piestātni, lai īstenotu savu bēgšanu no Alkatrazas. Pavisam drošu - tūristu kuģītī. "Klints" ("The Rock", kā to mēdz saukt) paliek mums aiz muguras ar saviem stāstiem par pieredzētajām baismām, un arī migla ir izklīdusi. Dzīve turpinās!
------
Sanfrancisko izeikti ir tūristu pilsēta. Lai kur mēs dodamies, lai kurā pilsētas malā atrastos, lielākā daļa cilvēku mums apkārt ir tā vai citādi atpazīstami kā tūristi. Mēs redzam ģimenes, kas saģērbušās vienādos t-kreklos, jauniešus, kas pēta sabiedriskā transporta kartes pieturās, cilvēkus, kas murmina ielu nosaukumus, burās cauri kartēm, tur roku uz viedtālruņa kartes pulsa, lai izkāptu pareizajā pieturā. Te ir svešu valodu jūklis, sejas pantu dažādība un acīredzama aizrautība izbaudīt visu, ko pilsēta piedāvā. Saklausu ķīniešu, itāļu, vācu valodas. Arī dažādas nepazīstamas valodas. Cilvēki sastājas puslokos, grupās, pāros, līnijās. Ielenc statujas, zīmes, tramvajus. Aizēno debesskrāpjus un nomāc torņus. Tas mēdz būs kaitinoši un neizturami, jo arī es gribu būt viņu vietā. Burtiski.
Viens no slavenajiem tūrisma objektiem, ko dodamies izbaudīt arī mēs, ir pasaulē vecākais joprojām lietošanā esošais trošu tramvajs (cable car) - tas vizina Sanfrancisko iedzīvotājus un viesus kopš 19. gadsimta beigām. Tas ne vien izskatās ērmīgi, ar saviem koka soliem un pakāpieniem, uz kuriem braucēji uzkāpj braucienam, vien pieturoties pie roktura, bet arī darbojas citādāk, nekā mums tik ierastie tramvaji. To pa tiešo nedarbina vis elektrība, bet gan velk zem īpašām sliedēm iebūvēta trose. Pilsētā darbojas trīs šo tramvaju līnijas. Viens brauciens tramvajiņā maksā gandrīz trīsreiz dārgāk par parastā brauciena biļeti - sešus dolārus. Mēs esam iegādājušies trīs dienu braukšanas karti, un šo trīs dienu laikā pagūstam trīsreiz izvizināties ar trošu tramvaju - visās trīs līnijās.
Ērtā brīdī izvēlamies mums tuvāko un dodamies uz sākuma pieturu. Nav pārsteigums, ka mums priekšā platā joslā aizstiepjas citu brauktgribētāju rinda. Tramvajiņš atiet ik pēc 15 minūtēm un tajā tiek sasēdināti ap 20 cilvēkiem. Mūsu kārta pienāk gandrīz pēc stundas. Braucēju katrā reisā ir daudz un visi grib ieņemt vaļējās sēdvietas, kā arī stāvvietas uz pakāpieniem, lai labāk izbaudītu braucienu pa kalnaino pilsētu - augšā lejā. Pirmajā braucienā tiekam apsēsties tramvaja vagoniņā, slēgto sēdvietu pusē. Konduktors tramvaja pakaļgalā nozvana dzin dzin, lai vadītājs priekšpusē zina, ka varam braukt. Mūsu antīkais braucamais rāpjas diezgan stāvajos Sanfrancisko kalnos un, spiedzienu pavadīts, laižas lejā. Mēs izbraucam cauri dzīvojamajiem rajoniem, ķīniešu rajonam un tuvojamies finanšu rajonam ar tā debesskrāpjiem. Mēs braucam cauri pilsētai, ik pa brīdim uzņemot jaunus pasažierus. Konduktora un vadītāja sazvanīšanās notiek tikpat bieži, kā konduktora uzaicinājums iegādāties biļetes. Vagoniņš, jāsaka, nepatīkami piepildās un drīz vien redzam tikai paduses, ceļgalus un ceļotāju somas. Kādā brīdī rodas izdevība ieņemt jaunu pozīciju - uz vaļējā vagoniņa pakāpieniem. Tas ir mazliet bailīgi - tā karāties ārā no braucoša transportlīdzekļa, garām mašīnām, pāri krustojumiem un lejā no kalna, bet ātri aprodu, un baudu šo izklaidi. Gala pieturā konduktors un vadītājs nobrac jau tukšo tramvajiņu līdz pašam galam, apgriešanās punktā to tāpat ar rokām pagriež par 180 grādiem, un atkal dodas ceļā - pretējā virzienā.
Nākamajā reizē, vakara krēslā, uzreiz ieņemam vietu uz pakāpieniem ārpusē. Es nevaru atturēties no kārdinājuma uzņemt pa drebošai bildei - ar vienu roku krampjaini turoties pie roktura, ar otru - mēģinot notēmēt kādu bildi, kurā ir redzams tramvajiņš, pilsēta un vēl citi braucēji. Turpat mums pretī solos sasēdusi vecāku itāļu grupa, kas nemitīgi spiedz, sakliedzas un pat uzdziet. Lai arī kolorīti, pēc garas dienas pilsētā - arī nogurdinoši. Es pie sevis burkšķu par iereibušo dienvidnieku skaļo izturēšanos. Bet ko tu tūristam padarīsi - katru gadu tramvajiņus izmanto ap septiņiem miljoniem braucēju un gandrīz visi - tūristi!
Nākamjā dienā nobraucam krietnu gabalu pa mazāk populāro maršrutu perpendikulāri abiem pārējiem. Tas nav tūristu iecienīts, acīmredzot, aizved nosacītā nekurienē, kas mums šoreiz pa ceļam. Izvēlamies vietas pēc savas patikas, izbaudu braucienu no sirds un vienatnē iepozēju uz vagona kapnītēm patukšajā pieturā. Braukšanas kartiņa godam atpelnīta!
-----------
Katrā lielākā pilsētā es mēģinu atrast t.s. bezmaksas gidu tūres - tās vienmēr notiek vienā noteiktā laikā, lietus vai sniegs, mežonīgs karstums vai sals; tām nav jāpiesakās. Tās ļauj ieskatīties pilsētas aizkulisēs, uzzināt mazliet par vēsturi, par paražām, jocīgiem atgadījumiem. Un tās noslēgumā es varu samaksāt tik, cik varu atļauties vai uzskatu par nepieciešamu. Tās bieži vien vada gidi, kas ar to pelna iztiku, bet tikpat bieži tās ir brīvprātīgo organizācijas, kas vēlas popularizēt savu pilsētu. Reikjavīka, Londona, Varna, Ņujorka. Un nu arī - bezmaksas tūre Sanfrencisko.
Sanfrancisko tā ir brīvprātīgo organizācija, kas darbojas publiskās bibliotēkas pajumtē, turklāt tūru ir vairāki desmiti, - var izvēlēties sev interesējošu tēmu vai dienu, kurā nekas cits nav iekritis, ko darīt. Pirmā mūsu tūre saucas "Apslēptie dārzi un publiskas vietas". Ieiet milzīgo Art Deco māju vestibilos, banku pagrabos, ofisu torņu mazajos dārziņos un jumta dārzos - tas ir īpašs šarms, iepazīstot pilsētu. Detaļas par māju vēsturi, īpašnieku iecerēm un vietējo iniciatīvām dod tādu kā piederības sajūtu. Pieredzi, kuru nevar iegūt, pašam apstaigājot populārākos apskates punktus pilsētā. Piemēram, vai jūs zinājā ka Sanfrancisko kā likums - blakus vēsturiskajai ēkai uzceltā debesskrāpja īpašniekiem ir jānodrošina publiska atpūtas vieta ofisa darbiniekiem, kur noēst sviestmaizi un atvilkt pusdienlaikā elpu? Pastaiga ar gidu uzlādē ar enerģiju un iedvesmo atklāt vēl citus noslēpušos brīnumus pilsētā.
Kopā ar mums tūrē dodas vēl astoņi deviņi cilvēki - pāris, kas bauda medusmēnesi, daži senioru pāri, kāda ģimene, izbijuši vietēji. Viena no dāmām atzīstas, ka salīdzinoši ilgi strādājusi kādā no tūres laikā redzamajām mājām, bet nekad nav uzzinājusi tik daudz par apkārtni, par dažām paslēptām atpūtas vietām pat nav zinājusi. Kāda cita, ieraudzījusi man uz krekla rakstīto "Riga", jautā, vai es tiešām esmu no Rīgas un vai turp ir vērts doties ceļojumā. Viņa nesen lasījusi kādu grāmatu, kur viena no varonēm esot latviete, un viņa drīzumā plāno ceļojumu uz Eiropu. - Pie mums ir lieliskas smilšu pludmales, jūra, - saku, un aicinu, lai ieplāno braucienu uz Latviju. Vēlāk vakarā tās pašas ceļotājas satiekam pilsētas otrā malā, mobilo ēstuvju ballītē. Viņas pasmaida un pasveicina - Arī mēs te! Pavisam nejauša tikšanās, kas liek sajusties piederīgam.
Otrajā reizē dodamies uz ķīniešu rajona tūri. To esam izvēlējušies divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mums ir bail? neērti? pašiem uz savu roku klīst pa ķīniešu rajonu. Otrkārt, Sanfrancisko ķīniešu rajons ir lielākais un vecākā šāda veida imigrantu apmetne, must see, vienvārd sakot. Pirms tūres, neesot drošiem par ķīniešu ēstuvēm, atrodam vienīgo sev pazīstamo - Subway. Uzreiz varu jūs nomierināt - pēc tūres bijām sasmēlušies drosmes un ieteikumu tik daudz, lai nobaudītu pusdienu dim sum vienā no daudzajiem ķīniešu restorāniem, un atzītu par ļoti labiem esam!
Gids iesāk ar vēstures ieskicēšanu - pirmie iebraucēji šajā krastā, zelta drudzis, imigrantu straujais pieplūdums un pilsētas sprādzienveidīga izaugsme. Viņš iezīmē pilsētas attīstību un ķīniešu imigrantu lomu. Mēs dodamies cauri krāsainām ieliņām, garām ķīniešu nieku tirgotavām, kaltētu zivju un zaļumu tirdziņiem, spraucamies cauri ļaužu pūļiem un piestājam klusās šķērsielās. Katrā pieturvietā gids kā krāsainā kaleidoskopā uzbur jaunu ainiņu - izmanīgus tirgotājus, tempļus un sačukstēšanās ar aizgājušajiem senčiem, mafiju bosus un mūsdienu imigrantu sūro izdzīvošanu. Tomēr nepamet arī sajūta, ka ķīniešu kvartāla ziedu laiki ir pagājuši - lampionu virtenes izskatās pieputējušas, neki tirgotavās - neizteiksmīgi un restorānu ēdienkartes savu laiku sen kā nokalpojušas..
Tajā pašā laikā kolorītu tirgotāju un produktu pilna ir viena no galvenajām ielām - pazīstami un neatpazīstami dārzeņi, zaļumi, kaltētas zivjis un dažādu dzīvnieku daļas, sēnes un garšvielu tirgotavas. Turpat netālu mēs atrodam laimes cepumiņu (fortune cookies) darbnīcu, kur joprojām ar rokām tajos ieloka novēlējumus. Laimes cepumiņi ir amerikāņu izgudrojums, tāpēc mums tas šķiet raksturīgs suvenīrs, ko paķert mājāspalicējiem.
Tūres noslēgumā patiesi gandarīti aploksnē ieliekam ziedojumu brīvprātīgajiem, un apmierināti par pavadīto laiku dodamies savās gaitās.
-----
Ir tādi tūrisma objekti, pilsētas simboli, kurus es nešaubīgi zinu un atpazīstu, bet kurus iedomāties un sajust dzīvē ir aboslūti cita garša. Golden Gate tilts, protams, ir objekts pats par sevi. Tā ir celtne. Tas ir meistardarbs. Tas ir krāsas "International Orange" etalons. Pazīstams arī kā pašnāvnieku tilts. Ne velti. Tā lielais augstums un zemās margas rosina domas. Tas iedveš bijību. Es neapjautu, ka tas izraisa bailes no augstuma, izbīli? stingumu? Tomēr šķiet, ka cilvēki visapkārt šo efektu nemana. Ceļotāji piestāj, uzņem neskaitāmas bildes ar sevi, ar tiltu, ar pilsētu. Īkšķi augšā, victory, lūpiņas tūtiņā. Cepure galvā, cepure rokā, skats kamerā, skats tālumā, skats lejā. Man patīk kādu brīdi nosēsties maliņā (galu galā, nepietiek drosmes doties tiltam pāri vai vismaz līdz vidum). Izbaudīt klātbūtni, iezīmēt tilta kontūras prātā, uzņemt iedomātas bildes savām atmiņām. Gājēju un riteņbraucēju ir daudz. Brīžam to skaits ir nomācošs, raisa klaustrofobiju.
Tikai daži fakti. Tilta būvniecība sākta 1933. gadā, to atklāja 1937. gadā. Līdz pat 1967. gadam tā konstrukcijas vantis bija garākās pasaulē. Tilta garums sasniedz divus kilometrus, tā braucamās daļas augstums virs ūdens ir ap 67 metriem, bet torņi virs ūdens paceļas 227 metrus. Tilta struktūra ir īpaši piemērota izturībai pret zemestrīcēm, tāpat kā gandrīz jebkura ēka un lielāka celtne Sanfrancisko. Turpat tilta galā ir izstādīti vairāki modelīši un paraugi, kā izsktās un darbojas tehnoloģijas, kas ļauj justies droši par tilta izturību. Gājējiem ir pieejama viena no tilta ietvēm - austrumu pusē, dienas gaišajā laikā. Lielāko dienas daļu tā pieejama arī riteņbraucējiem. Nedēļas nogalēs un pēcpusdienās, kad riteņbraucējiem ir liegts pārvietoties pa austrumu puses ietvi, riteņbraucējiem tiek atvērta rietumu puses ietve. Gājējiem un riteņbraucējiem tilts ir pieejams bez maksas, autobrācējiem, kas pāri tiltam dodas pilsētas virzienā, maksa ir seši dolāri. Līdz šim, lecot no tilta, pašnāvības ir veikuši ap 1600 cilvēku. Precīza uzskaite un tās publicēšana beigusies 1995. gadā, kad pretrunīga informācija parādījusies par pašnāvnieka lēcienu numur 1000.
Tilta pakājē, kādus pusotru kilometru kāpienā, ir nocietinājums Fort Point. Varbūt kāds to atpazīs pēc Hičkoka filmas Vertigo, un biedējošā momenta ar slīkstošo sievieti. Te esam vien sauja apmeklētāju. Skats uz tiltu, kā arī tā un mazās bākas attiecību proporcijas un neizturamais, spēcīgais vējš, ļauj sajust vēl citādu Golden Gate tiltu, citā perspektīvā. Tieši zem tā, kā krāsainas liesmas, šaudās pulka vēja burātāju, kas ieķeras vējam astē un planē labu gabalu virs ūdens virsmas. No nocietinājuma ēkas iznāk kāda sieviete līgavas tērpā un tai pakaļ diebj foto-mākslinieks. Mēs piesitam plaukstas skrējējus motivējošajām Hopper Hands, pasveicinam divus plušķainus suņus, nofočējam kādu pāri, un dodamies atpakaļ kaplnup, uz selfiju pieturpunktu, kur apmales pakāpiens, skats uz tiltu visā tā garumā un pirmā sajūsma, tikko ieraugot tiltu, rada nepārvaramu vēlmi iepozēt un iemūžināt tiltu savā fonā.
----------
Piektdienas vakarā dodamies uz Fort Mason izbijušā nocietinājuma pagalmu, kur ik nedēļu pulcējas turpat 30 mobilās virtuves, ēdienu staļļi (food truck). Esam jau piestājuši pilsētā pie dažiem no tiem - saldajā noēdām bulgāru stila skursteņcepumu. Nu mēģinām izvēlēties no neaptverama skaita dažādu stilu ēdienu vakariņas. Franču, itāļu, keidžun, korejiešu stila, bekons, lobsters, grills, cukurvate, cepts, vārīts, meksikāņu, sviestmaizes, pupiņas, pelmeņi. Neticami. Noēdam pa Bekons & Bekons burgerim, man saldajā nāk lobstera biezzupa ar ekstra lobstera gabaliņiem (lobsta sūp viz ekstra lobsta, plīz), bet līdzņemšanai uz mājām - karameļu krembrulē ar melleņu ievārījumu. Neticami! Es gribētu, kaut Rīgā būtu tādi ēdienu staļļi, un varētu izvēlēties un ēst, un ēst, un ēst.
Visapkārt sapulcējusies raiba publika - vietējie, tūristi, ģiemnes, draugi, ar suņiem, ar bērniem, dzer aliņu, malko vīnu, salīdzina ēdienu izvēles, nogaršo, iesaka cits citam. Vieta sauktin sauc atnākt vēl, nogaršot vēl, pamēģināt vēl. Pēc nedēļas ārpus pilsētas, mēs aiznākamajā piektdienā atkal esam klāt, lai izbaudītu brīnišķo atmosfēru, lobstera zupu un kārtējo creme brulee.
-----------
Ir laiks noīrēt mašīnu un doties kur ārpus pilsētas. Jau iepriekš internetā esam izpētījuši iespējas, un mūsu auto mūs gaida Alamo īres kompānijā, - ar rezervācijas izdruku nesteidzoties dodamies uz ofisu. Mūs sagaida pārsteigums garumgaras rindas un divu stundu gaidīšanas veidolā. Jauniešu bariņi, draugu kompānijas, pāri, puiši, meitenes, seniori, jaunlaulātie - sestdienas rīts izrādās ļoti iecienīts laiks auto saņemšanai. Redzam, kā pārdevēji veikli iestāsta pircējiem, ka jāņem lielāka mašīna, ka jāņem krutāka mašīna, ka jāīrē navigators, ka jāpiemaksā par ultra super plus apdrošināšanu utt. Puiši pirms mums pierunājas, un parasta sedana vietā izvēlas smalku un ātru autiņu. "Tie ir tikai papildus 200 dolāri, bet kāds tas būs piedzīvojums! Jums tas ir jāizbauda!" mudina pārdevējs. Mēs esam izlēmuši turēties pie sevis jau izvēlētā ekonomiskā varianta, un neļaujamies pierunāties uz papildus ekstrām. Pats saņemšanas process aizņem mazāk kā desmit minūtes, tomēr ar visu rindā gaidīšanu esam iztērējuši pārāk daudz laika, un tas liek mainīt dienas plānus. Bijām domājuši doties kādus 200 kilometrus uz dienvidiem no Sanfrancisko, bet izvēlamies maršrutu 50 kilometru attālumā, ņemot vērā, ka šodien jāiepērk proviants, telts un citas lietas 10 dienām ceļā.
Nu jau mašīnā, baltā Toijotā, kā kundziņi šķērsojam Golden Gate tiltu pāri uz dienvidiem. Šajā virzienā tilta šķērsošana ir bez maksas. Dodoties pussalas virzienā atpakaļ, jānomaksā 6 dolāri iebraukšanas nodeva. Nelauzām par to galvu, jo tiltu šķērsošanas nodevas atbilstoši automātiski piefiksētajiem datiem no mums atvilks auto īres kompānija.
Uz īsu mirkli piestājam tilta otrā galā, lai savu īsto un arī imagināro fotoalbumu papildinātu ar jaunām bildēm. Cilvēku ka biezs, tāpēc lecam zirgos un dodamies uz Marīn apgabala administrācijas ēku San Rafaēlas pilsētā. Tā ir arhitekta Frenka Loyda Wright dizainēta māja. Mūsu iepriekšējā Amerikas braucienā viesojāmies viņa slavenajā ūdenskrituma mājā, un viņa dizaina apburti, nu esam ieradušies palūkot ko citu - futūristisku celtni, kurā nu izvietojusies apgabala adminsitrācija, bibliotēka, tiesa un pat cietums. Tā izmantota par fonu dažādās filmās par iespējamo nākotni, piemēram, samērā skatāmajai un aizraujošajai "Gataka". Ir sestdien, un izrādās, ka varam piekļūt tikai bibliotēkas - sestajam - stāvam. Tomēr uzdrošināmies izkāpt pāris stāvus iepriekš un apiet loku, pirms apkopējs, draudot ar slotu, palūdz mūs pamest telpas. Neskatoties uz ierobežotu piekļuvi, visā garumā noejam gaiteni pie bibliotēkas. Puscaurspīdīgais, zilganais jumts caurlaiž saules gaismu, pusapaļie ieloki, lielākas un mazākas arkas, krāsu gamma - tāda netverama arhitekta uzburta sajūta, kas liek apbrīnot celtni tās esībā. Izgājuši svelmainajā saulē, apmetam loku ap ēku un pa taku uzkāpjam skatu laukumā. Takas malās čab izžuvušas lapas, ir neparasts klusums un neparasti spoža saule. Kā zinātniskās fantastikas filmā, kur mēs esam palikuši vieni pret nezināmu ārēju spēku, kas nu jau kurā katrā brīdī sevi gatavs atklāt, bet pagaidām - ir klusums pirms vētras. No skatu laukumiņa pāris stāvus zemāk ir redzama zaļas zāles apaugusi terase un apaļš, bezgalzins baseins. Ēka, kas atklāta 1962. gadā - jau pēc tās arhitekta nāves - bijusi Loida Raita pēdējais lielais arhitektūras darbs. Prombraucot, izbraucam cauri ēkai - vārtrūmei, kuras abās pusēs ir ieejas ēkā, bet virs galvas atveras ēkas iekšejās struktūras, iekšējie balkoni un augstu virs galvas arī zilais jumts.
Mūsu nākamais pieturas punkts ir Muir Woods (Muira mežs) - garāko koku pasaulē - sarkankoku, mājvieta. Ar mašīnu nākas izlīkumot pa kalniem stāvus augšup, kamēr sagriežas galva. Tad dodamies līku loču iekšā ielejā, sarkankoku dabas parkā. Ja esat redzējuši filmu "Pērtiķu planētas sākotne" (2011), tie ir koki, kuros pašā filmas noslēgumā kareivīgi sarāpjas pērtiķi Kādu brīdi paši sajūtamies kā pērtiķu planētā, jo cilvēku, tavu pārsteigumu, ir melnais tūkstotis. Šī esot viena no pilsētnieku iecienītākajām vietām, doties vīkendā dabā atpūsties. Tā kā izvēlamies iet pagarāku taku prom no galvenās apskates cilpas, kādu brīdi sarkanokoku mežā soļojam vieni. Lai arī takas nosaukums sola skatupunktu uz okeānu, tādu neatrodam, un pāris stundas soļojuši, esam atpakaļ apmeklētāju centrā. Caur lielāko, resnāko koku taku soļojam nu jau vieni - apmeklētāju biežņa līdz ar saulrieta tuvumu ir izklīdusi kā uz burvju mājienu. Koka dēļu laipas omulīgi apved apkārt sarkankoku milžiem, garo koku ēnas stiepjas vēl garākas, ir pavisam kluss. Es apskauju dažus no kokiem, tāpat vien. Atpakaļ uz ceļa mūsu auto vientuļi stāv tālu aiz līkuma. Zumošā tauta ir aizlaidusies atpakaļ pilsētas dzīvē.
---------------
Esam atvadījušies no laipnajiem saimniekiem, ar pateicību paņēmuši viņu ceptos kruasānus un kafiju vienreizējās lietošanas krūzītē līdz. Mašīnā ir mums līdzi atceļojušie guļammaisi, svaigi nopirkta telts un pašpiepūšamie matracīši, esam nodrošinājušies ar ūdens krājumiem, riekstu maisījumiem, šokolādes batoniņiem, enerģijas dzērieniem un papīra salvetēm. Mape ar maršrutu, rezervācijām un atrakciju biļetes pa rokai. Sakām atā Sanfrancisko uz 10 dienām, lai dotos pārbraucienā uz dienvidiem - Losandželosu, Lielo Kanjonu, Lasvegasu, Nāves ieleju, Josemītiem.
Esam pametuši pilsētu rīta agrumā. Sākam traukties pa šoseju prom uz ziemeļiem. Gandrīz bezgalīgi šosejai abās pusēs stiepjas piepilsētas, par kurām nezinām itin neko. Tik vien, kā šosejas nobrauktuves numuri. Pāris stundu laikā urbānās ainas sāk mīties ar plašiem apsaimniekotiem laukiem. Ir laiks vēlajām brokastīm, un mēs piestājam pie iepriekš noskatītas kafejnīcas. Mazliet pamīņājušies pie ieejas durvīm līdz ar pulciņu citu gaidītāju, ieejam, lai saprastu lietu kārtību. Pie durvīm ir nolikta pierakstīšanās lapa, kur jāuzraksta savs vārds un apmeklētāju skaits. Kad pienāk kārta un ir atbrīvojies atbilstošs galdiņš, tiekam aicināti iekšā, lai pasūtītu brīnišķīgas amerikāņu brokastis - ceptas olas, bekonu, pankūkas ar sviestu un sīrupu, nebeidzamu kafijas straumi un svaigu apelsīnu sulu. Lai arī šķietamā nekurienē, cilvēku ir daudz, visas sarkanā iztapsētās kabīnītes ir aizņemtas. Arī augstās sēdvietas visgarām letei ir pilnas. Var manīt pa kādam pastāvīgajam apmeklētājam, ar kuru viesmīles aprunājas un sajokojas sev vien zināmus jokus. Viena no jaukākajām Amerikas epizodēm - brokastot amerikāņu dainerī un dzert nebeidzamo kafiju.
Šodien mūsu pirmais pieturas punkts ir Montereja un tās akvārijs. Pilsēta ir kā no pastkartēm - okeāna krasts, jahtas, smilšu pludmales, rūpīgi kopti apstādījumi, kādreizēja zvejnieku piestātne, kas nu ir pārvērtusies čalojošā tūristu atpūtas vietāar maziem krodziņiem, ēstuvēm, suvenīru bodēm. Laika nav daudz, tāpēc veiklā solī dodamies iekšā akvārijā. Jāatzīst, biļetes maksā solīdu naudu, bet esam ar to rēķinājušies un daudz nedomājot dodamies iekšā. Man šī ir pirmā sastapšanās ar šāda mēroga akvāriju. Te ir gan mazāki akvāriji ar sīkām zivtelēm, gan atvērti akvāriji, kuros tuvāk apskatāmi zemūdens augi un iemītnieki, milzu akvāriji ar milzu dzīvniekiem, arī tik amizantie ūdrīši. Pat nodalījums, kurā dažādus jūras mošķus piedāvā aptaustīt ar rokām, papaijāt. Tam nesadūšojamies. Iepriecina astoņkājis, kam šodien dežūra - viņš aktīvi staipa kājas un rokas, un citus taustekņus, pārvietojas pa baseinu, piesūcas stiklam, demonstrē savas spējas saritināties un atritināties, pieplakt pie virsmām. Kāds cits astoņkājis šodien atpūšas - saritinājies burkā. Visplašākā, un vizuāli arī iespaidīgākā, ir medūzu kolekcija. Lielākas un pavisam miniatūras, dažādās krāsās, garākiem un pavisam īsiem taustekņiem. Uz spilgi zilā fona to gandrīz caurspīdīgie bālie, rozā, sārtie, dzeltenie ķermeņi un taustekņi izskatās neaprakstāmi mākslinieciski. Tādu medūzu akvāriju varētu likt pie sienas mākslasdarba vietā un meditēt, kas uznāk zilas skumjas...
No akvārija izsoļojam apņēmībā paēst maltīti netālā zivju kafejnīcā. Neesam vīlušies. Ienākot, mūsu skatam paveras plaša jūras velšu izvēle - dažādas zivis, jūras ķemmītes, garneles, austeres un mīdijas vitrīnā gozējās skaistās rindās. Mūs apņem patīkams svaigu zivju-krabju un citrona aromāts. Esam ieradušies nebrīdī, un nākas gaidīt krietnas 40 minūtes pirms tiekam apsēsties. Mēs pasūtām "fish&chips" un jūras ķemmītes, kā arī divas sviestmaizes līdzņemšanai. Ņam ņam ņam, noēdu savu porciju ķemmīšu, par kurām biju sapņojusi katru reizi, plānojot ceļojumu. Ņam.
Mazliet atpaliekot no grafika, turpinām ceļu pa bagātniekiem tik pievilcīgo okeāna krastu un mazajām pilsētām. Netālu no pilsētiņas Karmelas iegriežam uz Pebble beach 17 jūdžu ceļa. Tas ir privāts un ved cauri smalku muižu, golfa klubu un atpūtas māju rajonam gar pašu Klusā okeāna krastu. Samaksājot 10 dolārus, saņemam karti un pieturas punktu aprakstu, dodamies ceļā. Okeāns, cipreses, golfa laukumi, pat vaļi, kuru izmestos ūdensstabus redzam no liela attāluma, skati patiešām kā no smalka Holivudas kino.
Vēlā pēcpusdienā izbraucam uz viena no pasaulē skaistākajiem ceļiem, kas, klinšains un līkumots, ved gar Klusā okeāna krastu. Kā solīts, ik pēc pāris kilometriem piestājam, lai apbrīnotu okeānu vienā pusē un klintis otrā, mazas noaugušas taciņas, kas aizvijas līdz pat smilšanai piekrastei, stāvas nogāzes un asus līkumus. Brīnišķīgam dienas noslēgumam izejam negaru pastaigu taku, kuras beigās paveras skats uz nelielu ūdenskritumu. Tā ir neliela upīte, kas no liela augstuma krīt tieši baltās pludmales smiltīs. Okeāna viļņi līcītī skalojas kā ar mežģīņu maliņu noadīti. Saule iet uz rietu un mazā ainiņa ar ūdenskritumu un pludmali ir tieši tik perfekta, cik jau nu tā var tāda būt.
Paliek tumšs, nu jau triecamies uz savu mērķi - kempingu, kurā pirmoreiz jāiekārto apmetne ar nakšņošanu teltī. Ir skaidrs, ka līdz astoņiem, kamēr reindžers vēl nometnē un ierāda vietas, nepagūsim, un būs savu vietu jāatrod pašiem, tumsā. Ar gandarījumu secinām, ka esam ārā no klinšainās ceļa daļas, arī līkumu paliek arvien mazāk. Drīz vien sasniedzam arī savu kempingu.
Jūs varat iedomāties šo romantiku - uzsliet telti Klusā okeāna krastā, viļņu maigā čala, virs galvas miljardiem zvaigžņu un mūžīgs Piena ceļš, un mūžīgs ceļš zem kājām... Pirmie saules stari ielaužas teltī, smaržo pēc eksotiskām skujām un es esmu laimīgs līdz bezgalībai. Ja vien. Ja vien ņem vērā to, ka mēs ierodamies kempingā tumsā, parka reindžers ir prom un pašiem jāatkož sistēma vietas izvēlei. Tā ir mūsu pirmā satikšanās ar telti, stunda paiet, mašīnas lukturu gaismā lasot pamācību, liekot kopā detaļas un nostiprinot būvējumu. Naktī okeāna troksnis rauj ārā no miega un liek sapņot sapņus, kuros es cīnos ar vētrām un briesmīgiem tuksnešiem. Kārli negaidīti teltī ir pārņēmusi klaustrofobija. Rītu sagaidām ar stīviem kauliem. Atsilstam tikai rīta saulītē, atspirgstam, izpurināmies, apēdam Monterejā pirktās sviestmaizes un visa romantika ir atpakaļ. Un mūžīgs ceļš zem kājām, un es esmu laimīgs līdz bezgalībai.
-------------------------------