Mans vakars ar dieviem ( Lielās grieķu brīvdienas)
|
Inga Sarma
|
Es kaismīgi vēlējos nokļūt Santorinī, bet... Millenium aģentūra piedāvā šo prieku par kādiem 150 EUR. Ļoti gribēju redzēt Samarijas aizu un Lībijas jūru, bet... piedāvājuma cena ir līdzīga. No Bali šajās ilgotajās vietās var nokļūt par gluži pieņemamu cenu, bet jaunnedēļ, kad manis šeit vairs nebūs. Ak, vai... Lūkoju, vai kādā krodziņā nav grieķu danči un dziesmas vakaros, bet arī tie priecēs tūristus īstajā sezonā, tādēļ parakstos uz Millenium piedāvāto šovu Anopolē. Mums stāstīja, ka esot grandiozs pasākums kalnu ciematā - ar cienastu, vīns- cik gribi un sirtakiem, līdz kājas tur.
Lielais buss savāc braukt gribētājus no katra hoteļa un braucam kalnos. Gide Svetlana ir pārliecināta, ka busā visi ir tūristi no Krievijas. Nav jau problēma ar valodu, problēma ir ar attieksmi . Brīžiem rodas sajūta, ka krievi domā, ka visa pasaule sastāv tikai no krieviem. Un, ja gadījumā, kāds nav krievs, tā ir novirze no normas. Grieķi? Nu, tie ir tāpēc, lai uzjautrinātu krievus. Vismaz tāds priekšstats radās.
Lai vai kā - ceļš kalnu serpentīnos ir kas bezgala aizraujošs. Nonākot galapunktā, mēs - letiņi turamies kopā. Anopole ir mazs miestiņš, kur izbūvēta liela zāle ar skatuvi. Esmu bijusi līdzīgā ( daudz mazāku apmēru) pasākumā Atēnās un toreiz man ļoti patika. Šoreiz bija citādi . Sākums bija daudzsološs - mūs brīdināja, ka visu laiku fotografēs un vēlāk varēs bildes nopirkt. Bildēja patiešām bez jēgas - ik pa brīdim kāds iebrauca ģīmī ar kameru. Un tad vēl kāds kārns un acīmredzami slikti barots "dievs' divu trūcīgi tērptu dievjaunkundžu pavadībā, kas uzstājīgi vredināja kāpt uz podesta un bildēties ar viņiem kopā ( par naudu, saprotams). Mūsu letiņu kompānija izvairījās no šī dievišķā piedāvājuma un izpelnījas, ja ne dievu dusmas, tad vismaz dievišķu neizpratni.
Lielajā zālē mums galds ar NR 2. Gide Svetlana mūs nav iegaumējusi un pirmā mirklī raida prom, jo viņai šķiet, ka mēs esam franči un runājam franciski...
Cienasts.... Apakštase ar tzaziki uz 10 cilvēkiem, 4 marinēti pipari un grieķu salāti, kas nebija grieķu ( bez olīvēm un fetas)... Vīna gan daudz. Baltais pat bija lietojams. Vēlāk jau nāca arī visādi gaļas gabali, pat diezgan lielā daudzumā, bet, ja kāds vilcinājās, tad oficianti ļoti ātri ātri novāca pusēstos un pat neiztiktos šķīvjus. Laikam rūpējās par mūsu slaido līniju....
Sākas performance : Mīnoja laikmets. Uz skatuves- meiča īsā krekliņā ar ultrazilas krāsas sintētiskas auklas kamolu rokās ( acīmredzot, Ariadne). Uzrodas Tēzejs ar follijas duncīti un tūlīt pat arī Mīnotaurs ar krāšņu masku. Pēc neilgas cīkstēšanās Tēzejs zvēruku nomušī, tas krīt gar zemi, aktieris "izvelkas"laukā no maskas un aizrāpo prom pa skatuvi... Tēzejs stāv , augstu izstiepis roku ar skumīgu Mīnotaura galvu.... Fonā skan epohāla mūzika no "Trojas".
Tad seko Knosas slavenā "čūsku priesteriene'- meitene krinolīnā un ar divām gumijas čūskām rokās. Efektīgi! Pēc tam - dievu parāde. Artemīda ir pamaza auguma un viņas loks lielāks par viņu pašu. Toties Zevs ļoti iespaidīgs - ar follijas zibeni rokās. Arī Olimpija nav aizmirsta, tikai, kad jāizdedz uguns, kaut kas noiet greizi un absolūti džinsots puisis, tā starp citu, pieskrien un piešķiļ ar savām šķiltavām.
Nu, tad nāk atslābums. Sākas tradicionālās dejas un tās, protams, ir lieliskas. Kaut gan, tikmēr, kamēr dejo puiši. Jāpiezīmē, ka grieķu dejas galvenokārt ir vīriešu iznāciens - lēcieni, piruetes, kāju vēzieni - tā ir viņu izrādīšanās un krāšņais priekšnesums. Sievietēm tradicionāli atvēlēta smalka tipināšana un fons. Kad grieķu dejā sievietei sāk ierādīt kabarē rakstura izgājienus, tas izskatās neatbilstoši un samāksloti;
Iespaidīgs ir "Zorbas" atveidojums - vecais vīrs jauneklim māca dejot. Te der atcerēties, ka slavenie sirtaki nav grieķu tautas deja - Mikis Teodorakis komponēja mūziku filmai "Grieķis Zorba"un dejas horeogrāfija veidota, kombinējot dažādu tradicionālo deju soļus.
Protams, publiku velk uz skatuves un liek šūpot un vēzēt kājas uz vienu un otru pusi. Amizanti, visumā. Kādā brīdī mūziķi rauj vaļā popūriju, kurā iekļauta arī 'Katjuša"un "kaļinka". Mūsu galda krievu puse aizgrābtībā rauj līdz, bet... letiņu galda puse klusē gluži tāpat kā visa pārējā britu, vāciešu un franču publika. Yess!!!- Eiropas vienotība arī šajos apstākļos, kad diezgan daudz jaunvīna (kaut tikai baltā) patērēts!
Man iepretim sēd divas dāmas no Maskavas. Viena pat, izrādās ir vēsturniece. Priekšnesuma laikā mums bija lieliska saskaņa, jo saskatoties, smējāmies kā negudras. Vēlāk drusku papļāpājam. Viņām brīnums, ka "Jaunā viļņa"aiziešana nav Jūrmalu pārvērtusi drupās. Izrādās, grieķi Krievijas tūristiem piešķir kādas tur privilēģijas vīzas iegūšanai, kādas maitas - baltieši nedod.... Viss it kā labi, varam pasmieties un papļāpāt , līidz brīdim, kad man teic, ka "russkih u vas tam ņe ļubjat", jo es pavaicāju - par ko tad mums viņus vajadzērtu mīlēt? Jāteic, šis dīvainais jautājums mani vienmēr noved nesaprašanā. Nu jau labu laiku kā latvieši braukā pa pasauli. daudzviet viņu ir krietni daudz. Kaut kā man nav nācies saskarties ar jautājumu, vai tur , vai citur latviešus mīl. Neviens francūzis, brits vai amerikānis nav izteicis vēlmi, lai es viņus visus, tā kopumā - mīlētu. Krievi gan alkst pēc šīs mīlas. Viela sociālantropoloģiskām pārdomām.
Laiks komunikācijai ar Maskavas dāmām ir pārāk īss, lai noskaidrotu kāpēc mēs krievus nemīlam. Kaut gan - tāpat skaidrs - fašisti ņedobitije.
Īstā vieta filosofijai.
Visi zina, ka Grieķija ir filosofijas dzimtene ( rietumnieciskā šī vārda izpratnē). Tad nu es arī filosofēju ik vakaru uz sava balkona un šķiet, sapratu, kāpēc viss ir aizsācies tieši šeit. Nezinu gan, vai Platona un Aristoteļa laikos grieķi bija tādi paši kā šodien. Es domāju mentalitāti, attieksmi pret dzīvi un pasauli. Droši jau, ka nē. Antīkā pasaule ir drupas, pastkartes fons, smukumi, ko izrādīt tūristiem. Man šķiet, ka tas nav gluži mūsdienu grieķu kultūras pamats, kaut gan, protams, tam milzu nozīme nacionālās pašapziņas celšanā. Agrāk domāju, ka mūsdienu grieķu pamats - kristietība un Bizantija. Tomēr, tā gluži nav. Man radās priekšstats, ka grieķi nav visai reliģiozi, vai vismaz - ir savdabīgi reliģiozi. Parasti Vidusjūras zemēs ik miestā ir pa iespaidīgai baznīcai, bieži vien - pat vairākas. Bali bija mazītiņa, ļoti mīlīga baznīciņa un tā pastāvīgi bija ciet. Lielajās pilsētās - Retimno un Hanjā, protams bija diezgan ievērojamas katedrāles, bet tās nebija tik grandiozas kā Francijā un Spānijā. Anopoles baznīca pārsteidza ar krāšņumu un svētbilžu greznību un ļoti vienaldzīgo attieksmi pret tūristiem, kas bāž savu degunu visos stūros un visur fotografē ( pamēģini ko tādu Krievijā vai arī Latvijas pareizticīgo baznīcā!). Reiz man kāda grieķu kolēģe teica - " Mani tautieši nav īpaši reliģiozi no vienas puses, jo mūždien par kaut ko šaubās un ir traki ziņkārīgi visu pārbaudīt, no otras puses - te ( Grieķijā) ir tik daudz saules, ka ļaudis allaž ir ļoti optimistiski, viņiem šķiet, ka var darīt jebko, jo Dievs viņus sargā.". "Supermārketā"redzēju interesantu lietu - plauktā ar suvenerīm atrodas glāžu paliktņu komplekts. Lai tūristi nepaskrietu garām, virs tiem košs uzraksts , lai piesaistītu uzmanību: "Greek Sex". Uz paliktņiem attēli no sarkanfigūru vāzēm, kur ir attēlotas gan vīriešu mīlas izpausmes pa divi, pa trim, pa četri...un arī ainas kā senie grieķi priecājās ar hetērām. Turpat blakus atrodas stends, kur var izvēlēties dažāda izmēra svētbildes un lūgšanu krelles.
Grieķi ir ļoti laipni un sirsnīgi. Burtiski atplaukst, ja pasaki kādu vārdu viņu valodā, ir ļoti iepriecināti, ja izrādi interesi par kādu pieminekli, vietu, nosaukumu vai arī vietējo kulināriju. Labprāt runā par politiku. Es teiktu, ka ar viņiem ļoti viegli kontaktēties, jo viņi ir ļoti atvērti un zinātkāri.Joprojām esmu pārliecināta, ka neviens nav viņus raksturojis precīzāk par brāļiem Dareliem.
Par to filosofiju - kā lai nefilosofē, atrodoties tik pasakainā vietā? Diženi kalni, varena jūra, neparasti dzidra gaisma, kas visas krāsas padara vēl spilgtākas...Un tam līdzās - zemestrīces, nobrukumi, nogruvumi un citas kataklizmas, kas liek saprast, ka viss šis skaistums mums piešķirts tikai uz laiku un neviens nezina, cik ilgs tas būs.
Man Grieķija ir dievu zeme. Ne jau to komisko personāžu no Anopoles, protams. Bērnībā mīļākā lasāmviela bija - "Sengrieķu mīti un varoņteikas". Es joprojām atceros, cik dzīvi un patiesi man šķita dievi un varoņi. Nonākot Grieķijā šīs izjūtas atdzīvojas. Smaidu pati par sevi, bet - tā nu tas ir. Es elpoju gaisu, kur tas viss radies, varbūt, tur ir kādi īpaši fluīdi?...
Pirmie soļi, nākot no lidostas laukā un - man pārstāj sāpēt locītavas, kas tik ļoti nomocīja mājās. Es aizmirsu par raizēm, sirds neskrēja kā negudra pat, kad kāpu kalnā. Visu nedēļu staigāju un smaidīju tāpat vien - par sauli, par jūru, par olīvkokiem. Par laipnajiem cilvēkiem. Var teikt - biju laimīga dievu zemē.
Evharisto, Krēta!