Manas lielās grieķu brīvdienas 2
|
Inga Sarma
|
Pēc pirmajām vakariņām aizstaigāju uz ostas molu un izpētu tūristu vizināšanas piedāvājumu. Ak, vai... Tikai nākamnedēļ sākas tūres pa piekrasti. Žēl gan, jo tikai no laivas var vērot alas, kas iegrauzušās dziļi piekrastes klintīs. Ku'gīšu piestātnē man pienāk klāt kāda kundze un taujā, no kurienes esmu. Pavaicā, kā manā valodā būs "evharisto"
(paldies). Pēc šīm pāris frāzēm viņa ikreizi, mani satiekot, teiks: "Hello. my darling! How are You? ", piedevām apvaicāsies par ģimeni un bērniem.Piedevām apskaus un apbučos. Un man ir silti un jauki ap sirdi.
Atceļā no ostas uz viesnīcu nolemju, ka jānopērk kas ēdams rītdienai. Ik uz soļa ir tūristu bodes un interesanti veikaliņi, kādus Korfu salā dēvē par 'minimarket', bet Krētā tie ir "Supermarket" - neliela telpa, kur satilpst viss: suvenīri, sandales, peldkostīmi, dvieļi, vīns, dārzeņi, gaļa un piena produkti. Protams, olīveļļas, vīna un raki mučeles, no kurām jums vēlīgi ietecinās jebkura izmēra plastmasas pudelē. Mani uzrunā ļoti melnīgsnējs kungs, tērpies tādās kā jātnieku biksēs ar baltām tresēm un aicina savā bodē - mazītiņā nojumē, kur izvietoti Mihaila bioloģiskās saimniecības produkti. Tur iemaldījušies divi latviešu puiši, kas nezina, kas tzaziki tāds ir un es uzmnetos viņiem par konsultantu, ar ko nopelnu bonusa punktus no Mihaila, jo mani tautieši ievērojami iepērkas manas reklāmējošās darbības rezultātā. Mihailis dod man nogaršot visu - fetu, olīves, kaltētos tomātus, jogurtu, vīnu... un olīveļļu, protams. Garša ir tāda, ka es labprāt pieliktu pie lūpām pudeli un dzertu lieliem malkiem. Zemes un saules garša. Mihails skaidro, ka viņa eļļa ir visaugstākā labuma, jo ol\ives v'āktas ar rokām. Esmu redzējusi kā to dara - visādus veidus - olīves vienkārši nobirst uz zemē izstieptiem tīkliem, olīves purina un lasa no zemes, izmanto grābeklim līdzīgu ierīci un... lasa ar pirkstiem. Tas notiek oktobrī - novembrī. Pie koka piestutē kāpnes, ap vidu ir josta, pie kuras piesiets grozs. Katru olīvīti saudzīgi noplūc ar pirkstiem un tikpat saudzīgi ieliek grozā, lai neievainotu un neieskrambātu, tikai tad eļļqai būs šī dievišķā garša. Vēlā rudenī pat dienvidos mēdz būt salti. Pirksti stingst, bet darbs jādara....Tā ir mīlestības, pacietības un rūpīga darba cena, kas par šo eļļu tiek maksāta. Dārga cena, bet atbilstoša.
Mihails man rekomendē tomātus, kas kaltēti un iemarinēti eļļā pēc viņa mammas receptes un cieto sieru, ko sējusi viņa sieva. Viss neprātīgi garšīgs. Nopērku tzazikii, tomātus, sieru un olīveļļu. Blakus ir beķereja, kur var dabūt svaigi ceptu maizi. Tad ieraugu plautiņu, kur sarindotas dažādu zemju dzērienu pudeles. Arī melnais balzāms. "Tev ir bijis dzēriens arī no mans zemes", saku saimniekam. "Oh, yes...", to esot uzdāvinājusi "very special women", kas te vairākus gadus braukusi, Mihails nopūšas un teic, ka minētā dāma ļoti iekritusi viņam sirdī. Hmm.., nodomāju- mihail, bet, ko par to teiktu tava sieva, kas sien tik dievīgu sieru?....
Ar Mihaila ražojumiem un jebkuriem citiem produktiem Krētā ir tā pasakainā lieta, ka tie ir ne vien garšīgi, bet arī absolūti pilnvērtīgi - vajag tikai drusku un jau ir sāta sajūta. Nav vajadzības pēc espumizāniem, mezimiem utt. Nekas nepiepūšas, nav smaguma sajūtas un diskomforta - viss ēdamais ir absolūti dabisks, uz vietas audzis, bez krāsvielām un ķīmijas. Esmu ļoti jūtīga šajā ziņā, tāpēc varu apzvērēt, cik kvalitatīvs ir šis ēdamais.
Mēs parunājam arī par politiku. Krievu jau kopš pagājušā gada esot mazāk, par Cipru nebūt visi neesot sajūsmā. Krīzi viņi izjūtot, tak ne tik traki kā Atēnās.
Sakravāju tašiņu un čāpoju atpakaļ uz viesnīcu. Tie, kas plikiņi - šortos un krekliņos, māj un sveicina - briti un vācieši. Tie, kas nesveicina - krievi, tie, kas neatsmaida - latvieši. Nu, grieķiem nevajag atpazīšanu, viņi ir - grieķi.