No Albāņu alpiem līdz Šarplaņinas kalnu grēdu sniegotajām virsotnēm(Mans Kosovas ceļojums 4. daļa).

23.04.2015
25 min lasīšanai
84 foto

No Albāņu alpiem līdz Šarplaņinas kalnu grēdu sniegotajām virsotnēm.

Labrīt! Faktiski jau sen nav rīts, bet ir jau pusdienlaiks! Tā, kā vakar līdz vēlai naktij nosēdējām viesunama banketu zālē kopā art tā saimnieku Rūdi un viņa paziņu Marko, šorīt gulējām labi ilgi. Pamodāmies tikai dažas minūtes pirms 12.00! Jā, iepriekšējais vakars mums bija labi izdevies. Kā jau iepriekšējā stāsta nobeigumā minēju mums izvērtās ļoti interesants diskusiju vakars, kuras laikā nedaudz paniekojāmies ar rakiju un pie reizes daudz ko jaunu uzzinājām par Kosovu, un kaimiņos esosajām valstīm: Albāniju un Melnkalni.

Nesteidzoties pieņemam dušu un uz īsu brīdi ieturam slinkuma pauzi uz viesunama balkona no kura paveras lieliska ciema ainava.Šodien atšķirībā no vakardienas ciemu mēs varam redzēt pie normālas dienas gaismas! Arī Rūdis ir pamanījis mūsu rosību un jau ātri pagatavo brokastis. Rūdis mums saka ka, ja vēlamies varam šeit palikt ilgāk un nekur nesteigties. Mēs gan atbildam, ka mums šodien tomēr vēl kaut kas ir jāapskatās un galugalā jānokļūst līdz Prizreņai.

Ieturam brokastsi, izdzeram pa pāris tasēm kafijas un varam turpināt mūsu tūri pa Kosovu. Šodien esam ieplānojuši nokļūt līdz Šarplaņinas kalnu grēdas sniegotajām virsotnēm un vakarā nonākt līdz Prizreņai, kur mums rezervēta viesnīca nākamaji naktij. Pa ceļam turp sekosim pa Albāņu Alpu kalnu piekāji, kur apskatīsim pāris interesantus objektus.

Pēc brokastīm atvadāmies no Rūda un pametam šo viesmīlīgo viesunamu, un dodamies pa Rugovas aizu lejup. Faktiski mēs izbraucam vakardienas maršrutu līdz Pejas pilsētai, tikai pretējā virzienā gandrīz bez apstāšanās. Tikai pāris vietās mūs aizkavē aitu un govju ganāmpulki. Lopiņi pavisam nesteidzīgi šķērso ceļu vai pat kādu gabalu virzās pa to.

Atkal garām slīd lieliskas kalnu ainavas. Pāris vietās pamanām arī klinšu kāpējus. Vēl neliels gabals brauciena un esam atkal Pejas pilsētā. Seko neliela pietura pie veikala dzeramā iegādei un varam turpināt braucienu.

Isnikas (Isniq) ciema majas-cietokšņi.

Tālāk Pejas pilsētu šķērsojam bez pieturām un virzamies tās dienvidu virzienā. Tad sekojam pa Pejas-Prizreņas šoseju. Kārtējo reizi seko ceļa remonta darbi. Vairāk kā 10 kilometru garumā tiek klāts jauns asfalta segums.

Kādus nepilnus 15 kilometrus no Pejas atrodam ceļa norādi pa kreisi uz Isnikas ciemu. Turp arī dodamies, jo šis ciems ir iekļauts mūsu šīs dienas maršrutā. Kāpēc tā? Pirms ceļojuma uz Kosovu nejauši atradu informāciju, ka šajā ciemā ir saglabājušās senas tradicionālas celtnes nocietinatu torņu veidolā. Tā tas patiešām ir. Isnikas ciemā atrodas daži no šādiem torņiem, kuri pie reizes kalpojuši, kā dzīvojamās ēkas. Izrādās, ka senāk vietējie iezīvotāji būvējuši šādas ēkas lai pasargātos no klejojošiem laupītājiem un iekarotājiem.

Dažkārt arī paši pagalmi šo ēku tuvuma esot bijuši apjozti ar augstiem mūriem un tādus arī pamanām jau iebraucot ciemā. Jāsaka gan, ka agrāk šādas celtnes šeit esot bijušas krietni vairāk un tagad tās saglabājušās ne visur. Laika gaitā ciemā ir uzbūvētas arī jaunas ēkas, bet dažviet tās un to pagalmi tapuši burtiski uz seno ēku un mūru pamatiem.

Ciema centrā noparkojam auto pie mošejas un mēģinam atrast kādu no šādām torņu ēkam, kura pieejama tūristiem. Praktiski lielākā daļa šāda tipa ēkas atrodas privātā īpašumā un tās nav pieejamas apskatei, bet esot daži īpašnieki, kuri par nelielu samaksu laižot tūristus apskatīties viņu īpatnējās mājas.

Iebraucot ciemā dažviet jau manījām šīs torņu ēkas taču nezinām kurās ir šie viesmīlīgie saimnieki, kuri varētu mūs ielaist apskatīties tās. Uz ielas satiekam pajūgu un mēģinām jautāt tā kučierim un līdzbraucējam, kur varētu būt kāda torņu ēka kurā mēs varētu iekļūt?

Vietējie ciema čaļi gan tā īsti nespēj komunicēt, nedz angliski, nedz vāciski, bet ar žestu palīdzību skaidrībā tiekam. It kā viena no šādām ēkām atrodoties tepat uz šīs ielas kādu 100 metru attālumā. Pajūga kučieris rāda lai mēs viņam sekojam. Protams, ka mēs netiekam līdzi viņam, jo tas traucas ļoti ātri, bet pēc kāda gabaliņa puši skaļi sāk runāt ar kādu cilvēku aiz netālu esošā pagalma mūra.

No pagalma uz ielas iznāk puika, kurš māj mums ar roku, lai mēs dodamies pie viņa. Pienākot tuvāk pamanām, ka pie vārtiem ir uzstādīts arī informācijas stends priekš tūristiem, bet informācija tajā pieejama tikai albāņu valodā. Arī pats puisis vārdā Ramizs angliski ne visai labi saprot, bet šo to tomēr spēj mums izskaidrot albāņu- angļu miksētā variantā.

Izradās, ka šis ir Ramiza ģimenes īpašums un pašā tornī viņi ir izveidojuši nelielu muzeju, kuru par nelielu samaksu iespējams apskatīties. Saprotu, ka paša ģimene dzīvo torņa ēkas otrajā un trešajā stāvā, bet tā pirmais stāvs un ceturtais stāvs kalpo kā muzejs.

Samaksājam Ramizam pa divi eiro un dodamies iekšā. Ēkas pirmajā stāvā atrodas kaut kas līdzīgs darbnīcām. No Ramiza stāstītā saprotam, ka senos laikos tas tā patiešām ir bijis un dažkārt šādu ēku pirmajā stāvā, bez darbnīcām, esot bijušas arī telpas kurās turēti lopiņi, bet ne visi. Ēkā esot turēti tikai, tā teikt, pirmās nepieciešamības lopi un tādi ir: slaucama govs vai kaza un vistas, kuras nes olas. Pārējie lopi tomēr esot turēti citās telpās, vai zem nojumēm pagalmā.

Katra kārtīga ciema ģimene nodarbojusies ar lauksaimniecību un lopkopību, bet paralēli piekopusi arī kādu amatu. Piemēram Ramiza senču-senči esot nodarbojušies ar vilnas apstrādi un apģērba izgatavošanu. Darbnīcā pamanām arī interesantas koka formiņas. Izrādās tās ir formas uz kurām tiek veidotas albāņu tradicionālās cepurītes-kelešjas (Qeleshja). Šķiet, ka vārds cēlies no albāņu vārda lešja (leshja), kas nozīmē- vilna. Līdzīgas cepurītas nēsā arī grieķi, kuri tās sauc par plisām un turki, kuri tās dēvē par feskām.

Albāņu kelešjas tiek gatavotas no vilnas- viengabalainas vadmalas. Attiecīgi vadmalas materiāls tiek formēts uz šādām koka formām un gala rezultātā sanāk cepurīte. Pastāv divu formu cepurītes-kelešjas: viena kā bļodiņa ar noapaļotu dibenu, bet otra, kā katliņš ar plakanu dibenu. Kosovas albāņi gan pārsvarā nēsā noapaļotās formas kelešjas. Zīmīgi, ka šādas galvassegas Kosovā un Albānijā tiek nēsātas arī mūsdienās, un tas notiek visai bieži. Kā jau tikko minēju kelešjas tiek gatavotas no vadmalas materiāla, bet šad tad tās ir arī adītas no dzijas un attiecīgi dziju agrāk vietējie iedzīvotāji arī pagatavoja un krāsoja mājas apstākļos, jeb šādās darbnīcās.Starpcitu šādas cepurītas nēsā ne tikai vīrieši! Mūsdienu albāņu modes dizaineri visai bieži lieto kelešjas savu tērpu kolekcijās, kā dekoratīvus elementus.

Jāsaka gan godīgi, ka šīs torņa-mājas saimnieki ir pārcentušies ar ēkas uzlabošanas darbiem un no senās atmosferas tās pirmā stāva telpās maz kas saglabājies, un telpas vairāk atgādina moderni izdemontētu mūsdienu dzīvokli ar atseviķiem trdicionāliem elementiem, kurš pielāgots muzeja vajadzībām. Par senajām tradīcijām šeit liecina atsevišķi priekšmeti un darbarīki, kuri šeit izstādīti.

Pirmo stāvu esam apskatījušies un dodamies ur augšējo stāvu. Kā jau iepriekš minēju, otrajā un trešajā stāvā atrodas Ramiza ģimenes dzīvojamās telpas. Patiesībā senos laikos šīs ēkas otrais stāvs esot kalpojis, kā noliktavas un virtuve, kurā gatavoti ēdieni ģimenei un arī lopiņiem. Arī tagad otrajā stāvā esot virtuve, bet pārējās telpas esot pielāgotas dzīvošanai līdzīgi, kā trešajā stāvā. Pa ceļam tikai pamanām, ka otrā un trešā stāva telpu logi ir pavisam maziņi, kā šaujamlūkas. Tas tā ir jo, kā saprotat šādas ēkas pildīja arī aizsargfunkcijas tādēļ apakšējo stāvu logi veidoti, kā šaujamlūkas un tie ir šauri, lai potenciālais uzbrucējs pa tiem nevarētu iekļūt ēkā. Piebildīšu gan, ka nevisas šādas ēkas šajā ciemā ir tik augstas kā šī. Lielākā daļā no tām tomēr ir trīsstāvīgas vai pat tikai divstāvīgas, kā to redzam pa šauro lodziņu skatoties uz kaimiņu pagalmiem. Tātad Ramiza senči ir bijuši visai turīgi, ja varēja uzcalt šādu četrstāvīgu torni.

Tā nu esam uzkāpuši ēkas augšējā stāvā un nonākam plašā telpā, kura aizņem visu stāvu. Šodien un arī agrāk šī telpa kalpoja, kā viesu uzņemšanas telpa, bet senāk taj bija papildus funkcija. Uzbrukumu gadījumā šī telpa kalpoja, kā patvēruma vieta un aizsardzības laukums. Šeit logi jau ir krietni lielāki, kā apakšējos tsāvos un pa tiem bija vieglāk izsekot uzbruceju un vajadzības gadījumā šaut pa viņu. Miera laikā šajā telpā tika uzņemti viesi, dzerta tēja un pasniegti ēdieni. Uz šīs telpas sienām parasti esot izvietoti dažādi ieroči, kuri pie pirmās nepieciešamības varēja tikt pielietoti darbā, tā teikt, tie atradās pa rokai.

Tagad ieroču šajā telpā nav, bet tās sienas rotā vairākas, acīmredzot Ramiza ģimenas senču un senčusenču bildes, kuras izvietotas abpus lielam kamīnam. Pa telpas perimetru ir izveidotas lāviņas uz kurām piesēst viesiem. Albāņi senatnē un bieži arī tagad, dzerot tēju un ieturot maltīti līdzīgi, kā Tuvajos austrumos nesēdēja krēslos pie galda, bet tie sakrustoja kājas un sēdēja uz paklājiem, jeb zemām lāviņām, kā šeit Ramiza ģimenes mājā.

Tā nu esam apskatījuši Isnikas ciema cietokšņmāju un varam doties tālāk. Sakām paldies Ramizam par sniegto informāciju un ekskursiju, atvadāmies no Ramiza mammas, kura tikai pašās beigās nejauši uzduras mums kāpņu telpā un cenšas ātri pazust tuvējā virtuvē. Acīmredzot sievietēm šeit nepienākas lieki komunicēt ar svešiem vīriešiem un sieviets vieta ir virtuvē!

Dečānu klosteris.

Atgriežamies uz Pejas-Prizreņas šosejas, pagriežamies pa kreisi un pēc pāris kilometru brauciena nonākam Dečānu (Deçani) ciemā. Tālāk no ciema centra pagriežamies kalnu virzienā un pavisam drīz nonākam līdz šodienas otrajam apskates objektam. Tas ir Dečānu klosteris jeb pilnā nosaukumā Augstais Dečānu klosteris (serbiski: Манастир Високи Дечани).

Tuvojoties klosterim nākas šķērsot bruņotu kontrolposteni. Kaut ko līdzīgu jau sastapām iepriekšējās dienās pie Gazemistānas memoriāla un Pečas patriarhijas, tikai šeit bruņotā apsardze ir daudz nopietnāka, kā iepriekšējos objektos. Kārtējo reizi tiek pārbaudītas mūsu pases, bet atšķirībā no iepriekšējām reizēm mūsu pases netiek paņemtas ķīlā.

Vēl paris simtu metru brauciena un uz kalnu fona jau pamanām klostera dārzus, ēkas un nožogojumus. Tālāk nonākam laukumiņā pie klostera vārtiem, kur ieraugām noparkotus trīs autobusus ar Serbijas nummura zīmēm. Tātad uz šejieni ierodas arī serbu tūristi un iespējams svētceļotāji.

Pie klostera vārtim var manīt, ka šeit notiek nopietna rosība. Celtnieku brigādes veic restaurācijas un dažādus būvdarbus. Uz reiz aiz vārtiem sastopam vairākus garīdzniekus. Te satiekam arī tūristu grupu, kura patiešām ieradusies no Serbijas.

Aiz pirmajiem vārtim nonākam priekšpagalmā, kur pa kreisi atrodas klostera dzīvojamās ēkas, bet pa labi taciņa ved klostera dārzu virzienā. Tālāk seko nākamie vārti.

Aiz nākamajiem vārtiem seko klostera galvenā teritorija, kurā izvietojušās seminārijas un administratīvās ēkas, un protams baznīca.

Izmetam nelielu loku pa klostera teritoriju un tad virzāmies baznīcas virzienā. Te pēkšņi mūs uzrunā viens no klostera garīdzniekiem-darbiniekiem! Jauns puisis tērpies klostera mūka, jeb garīdznieka drēbēs, īsti nezinu kādu amatu viņš ieņem klostera hirearhijā, piedāvā mūs izvadāt nelielā ekskursijā pa klosteri un baznīcu.

Labprāt pieņemam šādu piedāvājumu un neslēpjam pārsteigumu par to! Kāpēc pārsteigumu? Jau pāris iepriekšējās stāsta daļās stāstīju par dažiem pareizticīgās baznīcas objektiem Kosovā, kuros mums nācās saskarties ar visai negatīvu attieksmi no šo objektu iemītnieku puses. Šeit situācija ir pavisam savādāka! Jau pirms satikām šo puisi vārdā Štefans pamanījām, ka šī klostera iemītnieki: mācītāji, mūki un pārējie, izskatās daudz draudzīgāki, kā iepriekš cituviet sastaptie.

Tā nu sākam ekskursiju. Štefans vispirms nedaudz pastāsta par klostera un baznīcas vēsturi.Izrādās, ka šī klostera celtniecība tika uzsākta 1327.gadā serbu karaļa Stefana Dečanska valdīšanas laikā un klosteris arī tika nosaukts par godu šim valdniekam par Dečānu klosteri(šķiet mūsu klostera gids arī nokristīts šī valdnieka vārdā).

Klosteris savas funkcijas sāk pildīt 1330.gadā, bet tā galvenās baznīcas celtniecība vēl turpinājās. Stefans Dečanskis gan nepiedzīvo baznīcas atklāšanu un 1331. gadā mirst. Baznīcas celtniecības darbi tika pabeigti viņa dēla, slavenā serbu karaļa Stefana Dušana vadībā 1335 gadā. Savukārt fresku un svētbilžu veidošana turpinājās līdz pat 1350.gadam.

Pēc īsas informatīvas pauzes mūsu gids Štefans atslēdz baznīcas durvis un mēs dodamies iekšā. Tālāk štefans turpina vēstures izklāstu.

Izrādās, ka šī Dečānu baznīca ir lielākā viduslaikos celtā baznīca Balkānos, kura saglabājusi savu sākotnējo veidolu līdz mūsdienām un tajā atrodas lielākā tradicionālā bizantijas laiku fresku kolekcija Serbijā (serbi Kosovu vēl jo projām uzskata par Serbijas sastāvdaļu).

Īstu uzplaukumu šis klosteris esot baudījis XVI g.s. beigās un XVII g.s. sākumā, kad Pečas patriarhijas pārbūves laikā uz Dečānu klosteri pārcēlusies patriarhijas vadība. Šajā laikā Dečānu klostera bibliotēka papildinājās ar vērtīgām grāmatām un klostera glabātuvēs nonāca dažādas ļoti vērtīgas relikvijas. Jāsaka gan, ka XVII g.s beigās pēc turku iebrukuma Kosovā un Metohijā lielākā daļa šo vērtīgo relikviju un grāmatu tika izlaupītas un līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai freskas uz sienām, un atsevišķi priekšmeti, kurus tagad varam apskatīt.

Klosteris atdzima 1836. gadā, kad kņazs Milošs uzsāka klostera restaurācijas un pārbūves darbus. 1849. gadā uz Dečāniem tika pārvesti un pārapbedīti klostera dibinātāja, jau pieminētā karaļa Stefana Dečanska pīšļi, kuri atrodas speciāli veidotā kapenē.

Pēc XIX g.s. veiktajiem restaurācijas darbiem klostera krājumi atkal papildinājās ar vērīgām relikvijām un lielu skaitu ikonu. Tiek uzskatīts, ka šodien tieši šeit atrodama lielākā serbu pareizticīgās baznīcas relikviju un ikonu kolekcija.

Mūsu klostera gids Štefans nedaudz aizraujas ar stāstiem par ikonām un to, kas tajās attēlots un mēs pacietīgi cenšamies noklausīties stāstu līdz galam, bet pie reizes diplomātiski cenšamies likt manīt, ka informāciju par klosteri esam saņēmuši pietiekošā daudzumā un stāsti par katrā ikonā attēloto mums būs par daudz! Šķiet, ka mūsu gids beigu beigās to saprot un cenšās nolēgt stāstījumu. Nobeigumā vēl dodamies pie strūklakas, kur piepildām līdzi paņemtās pudeles, tā sacīt, ar “Svēto ūdeni”.

Pirms pametam klosteri jautājam gidam, cik mums jāmaksā par viņa ekskursiju uz ko saņemam kategorisku atteikumu ņemt no mums naudu! Beigu beigās Štefans piebilst ka, ja mēs vēlamies atstāt naudu tad to varam izdarīt pie vārtiem to ziedojot klosterim. Labi, tā arī izdarīsim! Sakām paldies Štefanam par ekskursiju, atvadāmies no viņa un dodamies uz izejas vārtiem.

Pametam klostera teritoriju un atkal šķērsojam kontrolposteni. Te arī gribu papildināt vēstures aprakstu un piebilst, ka 1999. gada kara laikā un 2004. gada nemiru laikā klosteris tika pakļauts satrakojušos albāņu radikāļu uzbrukumiem. Tikai ar prfesionālu Itālijas un Francijas miera uzturētāju palīdzību klosteri izdevās paglābt no postījumiem un pasargāt tā iemītniekus no briesmām. Miera uzturēsanas vienību vīri šeit dežūrē vēl jo projām un šodien tie atkal ir itāļu karavīri. 2004. gadā UNESCO pasludināja Dečānu klosteri par pasaules vēstures un kultūras mantojumu, un iekļāva to UNESCO īpaši aizsargājamo objektu sarakstā, kā apdraudētu objektu, kas saistīts ar jau pieminētajiem uzbrukumiem klosterim.

Junikas ciems.

Atgriežamies Dečānu ciemā un pagriežamies pa labi Prizreņas virzienā, bet jau pēc pāris kilometriem mēs atkal nogriežamies no Pejas-Prizreņas šosejas. Tālāk mūsu ceļš turpinās pa Albāņu Alpu kalnu pakāji līdz Junikas ciemam un tālāk līdz Džakovas (alb.Gjakova) pilsētai.

Pēc nepilniem 10 kilometriem jau nonākam Junikas ciemā. Šeit pēc būtības atrodas kaut kas līdzīgs tam, ko jau tikko redzējām Isnikas ciemā Tās atkal ir cietokšņu tipa mājas. Itkā vienu no tādām jau esam apskatījuši Isnikā, bet šajā ciemā vienā no šādām ēkām esot iekārtots lielisks etnogrāfiskais muzejs, kuru arī bijām plānojuši apmeklēt.

Tad nu šeit šo muzeju cenšamies atrast, bet mūsu pūles izrādās veltīgas. Junikas ciema muzejs šodien ir slēgts, jo tajā notiek rekonstrukcijas darbi. Neko darīt! Nav liela bēda, jo ko līdzīgu, iespējams gan krietni mazāku, jau esam apskatījuši. Tādēļ izmetam pāris lokus pa Junikas ciemu un atrodam šeit vairākas šādas cietokšņmājas.

Jāsaka gan, ka šeit tās ir nedaudz vairāk, kā Isnikas ciemā un tās tiek uzturētas labākā stāvoklī. Dažās šādās ēkās šeit ir ierīkoti viesu nami un pat kafejnīca, kura diemžēl šodien arī ir slēgta. Šķiet tas tāpēc, ka ciema iedzīvotāji aktīvi gatavojas tūrisma sezonai. Patiesībā Junikas ciems daudziem tūristiem un sportistiem kalpo, kā starta laukums pārgājieniem pa Albāņu Alpu kalniem. Tieši no šejienes tiek uzsākti pārgājieni un ekspidīcijas uz Džeravicas kalna virsotni, un Džeravicas (Liqeni i Gjeravicës) augstkalnu ezeriņiem. Mums šodien gan nav ieplānots kāpiens šajos kalnos un patiesībā šādam pārgājienam ir jāziedo vismaz divas dienas, un ir nepieciešama liela izturība. Nekas! Atliksim šādu pasākumu uz kādu citu reizi.

Džakova (alb.-Gjakova, serb.- Ђаковица jeb Ðakovica).

Pametam Junikas ciemu un braucam Džakovas virzienā. Kādus kilometrus 20 braucam pa Albāņu Alpu kalnu piekāji. Pa labi no mums sākas kalni, bet pa kreisi jau var manīt Metohijas līdzenuma plašumus. Pa gabalu pamanām arī Džakovas pilsets aprises, bet pirms nokļūtu pilsētā mums jāšķērso tilts pāri Erenikas upei.

Te pēkšņi ivērojam, ka paralēli autotransporta tiltam atrodas otrs tilts un uzreiz var saprast, ka tas nav mūsdienās būvēts. Pirms braukšanas uz Kosovu biju izpetījis mūsu maršrutus, bet šādu tiltu tiešām nebiju pamanījis. Plānojot gan atradu tiltu citā vietā, kurš izskatās ļoti līdzīgs šim. Sākotnēji pat iedomājos, ka kaut kur esmu kļūdījies un šis ir tilts, ko biju jau plānojis apskatīties. Tomēr neesmu kļūdījies. Šis tiešām ir cits tilts un tagad jau zinu, ka to sauc par Tabaketas tiltu un tas būvets 1771. gadā. Tilta kontrukciju veido 14 arkas 127 metru garumā un galējās arkas laika gaitā jau ir nonākušas zem zemes, jeb kultūras slāņa. Intersanti ir tas, ka tilta laidiens kopē arku izliekumus un atgādina tādus kā uzkalniņus. Izrādās, ka šis tilts līdz pat 1962. gadam, kad tam blakus tika uzbūvēts jaunais tilts, bija atverts transporta satiksmei.

Šķērsojam Erenikas upīti un esam nonākuši Džakovā. Šinī pilsētā neesam plānojuši ilgi aizkavēties, jo līdz vakaram, kad esam plānojuši sasniegt Šarplaņinas kalnu sniegotās virsotnes nav atlicis daudz laika. Protams, ka daudz laika zaudējām arī no rīta, kad ilgi nogulējām. Tādēļ atsakāmies arī no plāna iegriezties Džakovas Vecajā tirgū.

Kopumā aprobežosimies ar Džakovas pilsetas panorāmas apskati no virs tās esošā kalna, bet pirms nonākam tajā izdarām pavisam īsu pieturu pie pilsetas katoļu baznīcas. Tālāk sekojam līdz nelielam laukumiņam un jau braucam augšup kalnā pa pilsētas šaurajām ieliņām. Te arī nonākam virsotnē kurā atkal norit vērienīgi būvdarbi. Te nu cenšamies starp būvmateriāliem un būvgružiem atrast kādu taciņu līdz vietai no kuras iespējams uzņemt kādu panorāmas skatu. Galu galā tādu atrodam.

Pa labi lejup varam redzet jau tikko apskatītās katoļu baznīcas spices aiz kurām tālumā vīd Albāņu Alpu kalnu silueti.

Pa kreisi paveras visai plaša Metohijas līdzenuma panorāma un tās fonā, tālumā jau var saskatīt Milanovaca Plaņina kalnu siluetus.

Savukārt pašā kalna pakājē atrodas Džakovas pilsētas centrs, kuram pa vidu slejas XV g.s. būvētās centrālās pilsētas mošejas minareti. Acīmredzod ap šo mošeju arī ir izvietojies tikko pieminētais Vecais pilsetas tirgus-bazārs, kurš tur atrodoties jau no XVII g.s. Kosovas ceļvežos šis tirgus tiek minēts kā apmeklēšanas vērta vieta. Pēc 1999. gada ugunsgrēka tirgus esot pilnībā atjaunots un tagad tas esot iecienīts starp šopinga mīlētājiem. Ticams, ka tā arī ir, jo par ko līdzīgu pārliecinājāmies vakar, kad pabijām Pejas pilsetas vecajā tirgū.

Tā, kā vakar mani līdzbraucēji jau izbaudīja šopnga priekus Pejas tirgū nav liela nelaime, ka šodien palaidīsim garām šo tirgu. Tādēļ tagad dodamies atpakaļ lejā uz pilsetu, kur piestāsim iepriekš pamanītajā laukumiņā netālu no katoļu baznīcas, pie kura atradās pāris ātrās ēstuvītes. Kādā no tām ieturēsim vieglas un ātras vēlās pusdienas.

Izrādās, ka veikaliņi, kafejnīcas un dažādas amatnieku darbnīciņas dažās šķērsielās pie šī laukumiņa arī izskatās diezgan interesanti. Droši vien kaut ko līdzīgu mēs redzetu, ja būtu devušies uz pilsētas Veco tirgu.

Te arī atrodam nelielu kafejnīcu, kurā ieturām pusdienas. Kā jau teicu notiesāsim kaut ko vienkāršu, vieglu un ātri pagatavojamu. Šoreiz tie ir bureki (albāniski –byrek). Patiesībā tie ir kaut kas līdzīgs mūsu pildītām pankūkām tikai pildījums tiek ievīstīts slāņainā mīklā. Pildījums šādiem burekiem var būt visdažādākais. Pārsvarā tie pildīti ar dārdeņu sacepumu un dažādu sieru piejaukumu, vai tikai pliku sieru, bet dažkārt tie ir pildīti arī ar maltu gaļu. Protams, ka Bureks nav tikai albāņu ēdiens. Tos ar nedaudz atšķirīgiem nosaukumiem sastapsiet gan Turcijā, gan Kaukāzā un Tuvajos austrumos,kā arī Kosovas kaimiņu valstīs.

Pēc novēlotajām pusdienām pametam Džakovas pilsetu un turpinām ceļu Prizreņas virzienā. Pēc kādu nepilnu 10 kilometru brauciena nonākam jau pie iepriekš pieminētā tilta, kuru biju plānojis apskatīt. Tas tā pat, kā jau tikko redzētais Tabaketas tilts atrodas blakus jaunajam tiltam un atkal šķērso Erenikas upi. Šis ir tā saucamais Terzive (Ura e Terzive) tilts. Tilta garums sasniedz 190 metrus un tas sastāv no 11 arku laidieniem.

Faktiski šis tilts ir ļoti līdzīgs jau tiko redzētajam Tabaketas tiltam, bet tas ir garāks un to arkas arī ir daudz garākas. Šis tilts ir arī krietni vecāks un domājams, ka tas šeit uzbūvets jau XV g.s. vidū uzreiz pēc turku invāzijas Kosovā un tad tas atradās uz stratēģiski nozīmīgā Prizreņas – Pejas viduslaiku ceļa. XIIX g.s. tilts esot rekonsruēts un tas līdz pat pagājušā g.s. astoņdesmito gadu vidum tika ekspluatēts. 1984. gadā blakus Terzives tiltam tika uzbūvēts jauns tilts un no tā brīža vecais tilts auto transportam tika slēgts.

Pēc pavisam īsas pieturas uz Terzives tilta turpinām ceļu Prizreņas virzienā un pavisam drīz atkal nonākam uz tilta, kurš ved pāri diezgan dziļam upes kanjonam. Patiesībā mēs šeit šķērsojam Baltās Drinas upi. Šīs upes krastā, jeb precīzāk sakot vietā kur tā veido iespaidīgus ūdenskritumus mēs pabijām jau vakar. Tāpat aizvakar tās krastā pabijām, kad viesojāmies pie Mirušas ūdenskritumiem vietā, kur Mirušas upīte ietecēja tieši Baltajā Drinā. Patiesībā Baltā Drina ir lielākā Kosovas upe un tās baseina teritorijā izvietojas gandrīz puse no Kosovas valsts teritorijas. Precīzāk sakot šīs upes baseins sakrīt ar Metohijas, jeb albāniski Rafši Dukadžini (Rrafshi I Dukagjinit- tā šo rajonu dēvā albāņi un tulkojumā tas nozīmē Dukadžini līdzenums) novada robežām. Atgādināšu, ka albāņi šo rajonu kategoriski atsakās dēvēt par Metohiju.

Vietā kur esam patreiz nonākuši Baltā Drinas upe šķērso nelielu pacēlumu, kurš sadala Metohijas līdzenumu divās daļās un šeit upe izskalojusi tādu, kā kanjonu. Faktiski šajā pacēlumā upe izveidojusi ko līdzīgu šauram pudeles kaklam pa kuru upes ūdens strauji plūst nākama līdzenuma virzienā un šo kaklu, jeb kanjonu noslēdz tilta arka pie kuras tagad esam nonākuši.

Te nu atkal nolemjam piestāt un izmest nelielu loku, un nokāpt zem tilta līdz Baltās Drinas upei. Tā arī izdarām. Šeit lejā var manīt, ka krastos ierīkots kas līdzīgs tribīnēm un šķiet, ka šeit šad tad tiek rīkoti kādi massu pasākumi.

Kamēr mēs apsekojam upes krastus lejpus tiltam pēkšņi pamanām, ka kāds no vietējiem tīņiem ir nolēmis nolēkt no tilta! Tas tā arī notiek! Slaids lēciens un puisis no vairāk kā 20 metru augstuma ielec upē! Viss kārtībā! Puisis iznirst un upes strume to nes lejup, un pēc kadiem metriem 100 lejup pa upi puisis izpeld krastā. Vēlāk krastā sastapts jauniešu pāris mums pastāstīja, ka katru gadu ekstremālo sportu cienītāji uz šī tilta rīkojot sacensības “daiļlēkšanā”. Jā šķiet, ka arī kāds no mūsu latviešu puišiem droši varētu piedalīties šādās sacensībās. Pats es nāku no Kandavas pilsētas, kurā atrodas brīvdabas peldbaseins ar tramplīniem un Kandavā katrs cienīgs vietējais puisis par goda lietu uzskata nolēkt no 10 metrus augstā tramplīna. Labi, tur augstākais tramplīns ir 10 metrus augsts, bet šis tilts ir vismaz divas reizes augstāks. Domāju, ka tas nav šķērslis! Neliels trenniņš un starp mūsu Kandavas puišiem atrastos ne viens vien, kas varētu nolēkt no šī tilta. Tādus pašus lēcējus noteikti sastapsim arī Koknesē, kuri lēkšanai ūdenī izmanto Kokneses pilsdrupas.

Kosovas ceļu Policija-neuzpērkama?!

Ir jau vēla pēcpusdiena un lai paspētu nonākt līdz Šarplaņinas kalnu virsotnēm pirms satumst ir nedaudz jāpasteidzas. Tādēļ turpinām ceļu un nedaudz piedodam gāzīti. Ceļš Prizreņas virzienā ved jau pa plašu līdzenumu kuru klāj lauki un dārzi. Ciemati šeit izvietojušies pārsvarā gar autoceļu malām. Protams, tajos ir uzstādītas ātruma ierobežojumu zīmes! Tā nu ripināmies un vienā mirklī aizmirstam par ātrumu. Pāris nepārredzamu pagriezienu un notiek tas kam bija jānotiek! Policija ar radaru! Esam uzrāvušies!

Tiekam apturēti un policista kungs mums laipni norāda, ka mums jānostājas aiz jau iepriekš apturētām trim automašīnām. Tātad jāstāv rindā uz protokolu sastādīšanu. Katra protokola sastādīšana aizņem aptuveni 5 minūtes un pēc nedaudz vairāk, kā 10 minūtēm pienāk mūsu kārta. Sākam izskaidroties! Viens no policistiem nedaudz saprot angliski un piedalās, kā tulks starp mums un protokolu rakstītāju. Sākumā mēģinām atrunāties, ka nepamanījām ceļazīmi. Nelīdz! Tad nolemju izmantot mums Latvijā tradicionāli pielietoto metodi un piedāvāju 20 euro. Nelīdz! Sods par pārkāpumu esot 30 eiro. Tad piedāvāju lai viņi ņem 30 eiro un bez papīru formēšanas mūs palaiž. Tā arī nevarot! Esot jāaiztur vadītāja apliecība un jāsastāda protokols. Es saku, ka apliecība neatstāšu un ka Eiropas likumi to neatļauj darīt. Labi, saka policists. Tādā gadījumā nāksies braukt uz banku, bet tikmēr mana vadītāja apliecība paliks pie policista. Es atkārtoju, ka apliecību neatstāšu! Galu galā nonākam pie kompromisa. Nē, ne pie tāda, kā Latvijā! Polcists piedāvā variantu, ka viņš ņem manu vadītāja apliecību un pavada mūs līdz tuvākajai bankas nodaļai, kurā varēsim samaksāt sodu. Tā arī izdarām. Nākas sekot policijas automašīnai un braucam kādus 15 kilometrus līdz esam nonākuši līdz Prizreņas priekšpilsētai, kur atrodam banku. Sodu samaksājam, saņemam vadītāja apliecību un atvadamies no Kosovas neuzpērkamajiem policistiem. Jā! Nebiju domājis, ka izdaudzinātā korumpētejā Kosovā policisti neņem kukuļus!

Gora un Gorani.

Tikšanās ar policiju un brauciens līdz bankai aizņem jau tā ierobežoto laiku. Esam Prizreņas priekšpilsētā kurā nebijām plānojuši iegriesties. Prizreņu bijām plānojuši apbraukt pa automaģistrāli. Tagad nākas atgriesties līdz automaģistrālei kura ved no Prištinas uz Tirānu. Tālāk dodamies Albānijas robežas virzienā.

Pēc kadu 10 kilometru brauciena pa automaģistrāli mēs nogriežamies no tās Žuras ciema virzienā un nu jau sākam braucienu pret stāvu kalnu. Pēc kāda brīža nonākot augstāk paveras lieliska panorāma uz Metohijas līdzenumu un kalnu pakājē esošo Prizreņas pilsētu. Uz Prizreņu mēs šovakar vēl dosimies, bet pirms tam pacentīsimies uzbraukt augstā Šarplaņinas kalnos.

Faktiski mēs jau atrodamies Šarplaņinas kalnu grēdas piekājē un tūlīt turpinām ceļu augšup pa kalnu nogāzēm. Vakars arī nav aiz kalniem tādēļ pa ceļam īpaši nekur nekavējamies. Vienu brīdi pat šķiet, ka tūlīt mūs ieskaus mākoņi un sāks līt lietus, un sākam domāt, ka neko no Šarplaņinas kalnu skaistuma nevarēsim baudīt.

Pēc brīža gan mākoņi atkal pašķiras un brīžiem parādās pat kāds saules stariņš. Ielejā var saskatīt ūdenskrātuves siluetu. Tā ir Fierzē ūdenskrātuve un faktiski tā atrodas jau Albānijas valsts teritorijā.

Turpinām ceļu augšup un nonākam pirmajā nopietnākajā apdzīvotā vietā ar nosaukumu Dragaša. Dragaša faktiski ir šī Prizreņas apgabala augstkalnu novada- kopienas (municipālā vienība) administratīvais centrs. Dragašas kopienas teritorijā atrodas 19 ciemi no kuriem dažus mēs jau šķērsojām pa ceļām un vēl dažus šķērsosim tūlīt. Dragašas kopiena ir vistālāk uz dienvidiem esošais Kosovas valsts novads kuru tautā patiesībā dēvē par Goru , jeb Gora un ir viena ļoti interesanta lieta par kuru nāksies pastāstīt, ja reiz runājam par šo novadu jeb kopienu. Lieta tāda, ka šo novadu apdzīvo īpaša tauta jeb etniskā grupa- Gorani, jeb Goranci.

Kas tad ir šie Gorani? Gorani ir Kosovas islāmticīgie slāvi, kuri kompakti dzīvo tieši šeit pašos Kosovas dienvidos, Šarplaņinas kalnos un ielejās . Šķiet, ka kādā no iepriekšējām stāsta daļām jau pieminēju bošņakus, kuri faktiski ir Bosnijas un Hercogovinas islāmticīgie slāvi. Bošņaki dzīvo arī Serbijas, Melnkalnes un Horvātijas teritorijās. Dažkārt Kosovas slāvus goranus daudzi arī pieskaita pie bošņakiem, bet man šķiet, ka tas tā īsti nav pareizi. Šeit tos dēvē par goraniem. Tāpat slāvi kuri ir musulmaņu reliģijas piekritēji dzīvo arī Maķedonijas teritorijā, kur tos dēvē par torbešiem un Bulgārijā, kur tos dēvē par pomakiem. Gorāni pēc valodnieku un vēsturnieku domām ir etniska Kosovas serbu kopiena, kura pēc turku invāzijas ir pieņēmusi islāmticību. Gorānu valoda ir stipri līdzīga serbu valodai, bet tā ir piesātināta ar daudz turcismiem un albānismiem. Sāotnēji islāmticīgie slāvi dzīvoja gandrīz visā Kosovas teritorijā, bet laika gaitā lielā daļa to asimilizējās albāņu vidē un uz šodienu tie ir saglabājušies tikai šeit Šarplaņinas kalnu novados. Goras, jeb Dragašas kopienas teritorijā islāmticīgie slāvi sastāda lielāko daļu no kopējā iedzīvotāju skaita. Jāsaka gan, ka pēdējos gados daudzi gorāni sevi tiešām sāk asociēt ar bošņakiem, vai pat dokumentos uzrāda, ka viņi ir albāņi, bet tajā pat laikā sadzīvē tie joprojām lieto savu valodu. Galu galā vēl jāpiebilst, ka līdzīgi, kā visā Kosovā arī šeit dzīvo ievērojams skaits čigānu tautbas ļaužu.

Šarplaņinas kalnu sniegotās virsotnes.

Labi! Par goraniem esmu pastāstījis un varam turpināt ceļu. Aiz Dragašas ceļš ved jau pa ieleju, kura pakāpeniski pārtop diezgan iespaidīgā aizā. Pa ceļam šķērsojam ļoti interesantu kalnu ciematu Kruševo un tad seko straujš kāpums pret kalnu.

Tālāk seko vēlviens ciems, kurš jau ir krietni paliels. Mēs latvieši drīzāk to varetu saukt par pilsētu. Tātad esam nonākuši līdz Restelicai, kura faktiski ir pēdējā un tālākā uz dienvidiem esošā apdzīvotā vieta Kosovas teritorijā. No visām pusēm Restelicu ieskauj vareni kalni pa kuru virsotnēm ved Kosovas valsts robežas. Uz rietumiem aiz kalniem atrodas Albānija, bet uz austrumiem atrodas viena no Šarplaņinas kalnu grēdas virsotnēm Titov verh aiz kuras atrodas Maķedonijas teritorija. Šīs kalnu grādas pretējā nogāzē Popova šapka kalnu slēpošanas kūrortā jau pabiju pagājušajā gadā un par to stāstīju iepriekš publicētā stāstiņā par manu Maķedonijas ceļojumu-„Pologa-albāņu Maķedonija”.

Tagad mēģināsim pabraukt tālāk uz dienvidiem no Restelicas cik tas būs iespējams. Restelicu šķērsojam bez apstāšanās, jo tajā pieturēsim atpakaļceļā, ja uz to brīdi vēl nebūs satumsis.

Aiz Restelicas beidzas asfaltētais ceļš un tālāk seko parasts lauku, jeb precīzāk sakot kalnu ceļš. Jo tālāk braucam, jo ceļš kļūst šaurāks un var manīt, ka šeit reti kāds vispār brauc.

Aiz Restelicas līdz Kosovas robežai vairs nav nevienas apdzīvotas vietas. Pa retam šeit var sastapt tikai nelielas saimniecības, jeb vietas kurās tiek turēti un apkopti ganāmpulki. Tā teikt, kaut kas līdzīgs nelielām fermām. Vietām kalnos var sastapt kādu ganu, kurš pieskata lopus, bet vairāki aitu bariņi šķiet vispār ir atstāti bez uzraudzības.

Tā, kā sniega kušana turpinās vairākas ielejās strauti ir visai bagāti ar ūdeni. Ūdens plūst burtiski pa visām iespējamām ieplakām un gravām starp kalnu virsotnēm.

Turpinām ceļu augšup un saniedzam pakalnes, kuras vēl jo projām klāj sniegs. Patiesībā sniegs te jau ir krietni saplacis un kļuvis ciets kā ledus.

Jo tuvāk tuvojamies virsotnēm, jo vairāk var just, ka šeit vasara vēl jo projām nav iestājusies. Sniegs šajā piekalnēs esot nokusis tikai pirms kādām pāris nedēļām, bet vietām dziļākās gravās un nogāzēs tas vēl jo projām stāv.

Aiz neliela pagrieziena mums paveras lielisks skats uz tālumā redzamajām kalnu virsotnēm. Tālāk kādu gabaliņu ceļš ved lejup un tad atkal seko pacēlums.

Vēl kādi pāris kilometri un esam nonākuši nākamajā piekalnē aiz kuras atkal seko ieleja. Aiz šīs ielejas kalnu virsotnes jau ir krietni augstākas. Tepat lejā atrodas robežsardzes postenis un tieši pa šo ieleju seko Kosovas un Maķedonijas robeža. Tātad tālu vairs netiksim tādēļ piebraucam pēc iespējas tuvāk robežai un apstājamies. Te mēs pametam auto un veicam nelielu pastaigu. Nedaudz pakāpjamies augstāk lai varētu baudīt iespaidīgās kalnu ainavas.

Tieši pretīm mums atrodas Koraba kalns, kura virsotni šķērso Maķedonijas un Albānijas robeža. Šī kalna spice atrodas 2746 metrus virs jūras līmeņa un attiecīgi tā ir augstākā virsotne ,ir Albānijā, ir Maķedonijā. Koraba kalna virsotni gandrīz visa gada garumā klāj ledus un sniegs. Ja nu arī sniegs tajā nokūst tas notiek tikai uz vasaras beigām, bet arī tad aukstākās dienās tur mēdz snigt un kalnu atkal klāj sniegs. Jautāsiet kur tad palika Kosova? Kosovas, Albānijas un Maķedonija robežu krustpunkta atrodas burtiski tepat, dažu simtu metru attālumā no mums pa labi vienā no virsotnēm, kura ir krietni zemāka par Koraba kalnu.

Protams! Iespaidus kadus gūstam šeit dažos vārdos nav iespējams izstāstīt. Tādēļ varu tikai ieteikt visiem: biežāk ceļot, pakāpelēt pa kalniem un izbaudīt kalnu varenību, un skaistumu pašiem! Mēs labprāt šeit vēl pakavētos, bet pēc brīža jūtam, ka drīz satumsīs. Arī laika apstākļi šeit ir ļoti mainīgi! Brīžiem spīd saulīte, bet pēc brīža satumst tā, ka šķiet ir vēls vakars vai nakts. Pēc kādām 15 minūtēm mākoņi atkal izklīst un atkal parādās saule.

Vēl tikai nokāpjam līdz strautam un piepildām visas automašīnā esošās pudeles ar dzirdo un atspirdzinošu kalnu ūdeni, un varam doties lejup atpakaļ uz Restelicu.

Tā nu ripinām lejup Restelcias virzienā. Mākoņi ir paklīduši un mums priekšā atkal paveras lieliskas kalnu ainavas.

Atkal sastopam vairākus aitu ganāmpulkus, kuri šķiet atstāti bez uzraudzības vai nu to gani ir kaut kur kautrīgi paslēpušies. Interesanti! Kas notiek, ja aitu ganāmpulks šķērso valsts robežu un ieklīst kaimiņvalstu teritorijā? Aitām taču cilvēku nosacītās un izdomātā robežas neeksistē. Vēl jo vairāk ievērojām, ka robežas šeit ir visai pavirši marķētas un nezinātājs klīstot šeit pa kalniem bez īpašām problēmm nejauši var šķērsot valsts robežu.

Patiesībā lopi labi zina savas mājas un tuvojoties vakaram paši atgriežas tajās. Braucot lejup satikām varākus aitu bariņus, kuri patstāvīgi devās uz lopu novietnēm vai fermām.

Atkal garām paslīd pāris lopu novietnes un un fermas uz kurām acīmredzot dodas pa ceļam sastaptie aitu bariņi. Jā, lopiņi taču jūt, ka drīz satumsīs un sāksies nakts tādēļ laicīgi dodās lejup.

Restelica: bezdars un demogrāfija.

Vēl pāris līkumi un ielejā atkal parādās Restelicas ciems. Skats vienkārši lielisks! Šķiet, ka dzīvot šādā vietā ir kā pasakā. Patiesībā gan ne viss tik rožaini ir kā uz pirmo acu uzmetienu šķiet! Lieta ir tāda, ka tieši šis ir reģions kurā ir vislielākais bezdarbs Kosovā. Ja tā kārtīgi ieskatāmies tad pamanīsim, ka šajā un vairākos iepriekš redzētajos ciemos ir diezgan daudz māju, bet tik pat kā nemanīsiet nevienu industriālo objektu.

Šeit augstu kalnos arī ar lauksaimniecību tik pat kā nav iespējams nodarboties, jo klimatiskie apstākļi ir salīdzinoši bargi un kalnu reljefs nav piemērots lauku ierīkošanai. Atliek tikai nodarboties ar lopkopību. Faktiski lopkopība arī ir galvenā vietējo iedzīvotāju nodarbošanās, bet visiem ar to vien iztiku nenodrošināt. Rodas jautājums: no kā tad īsti iztiek šī kalnu ciema iedzīvotāji?

Šķērsojot ciemu gan rodās iespaids, ka neskatoties uz to, ka te ir liels bezdarbs, ciema iedzīvotāju skaits šeit nevis sarūk, bet tieši pretēji-palielinās! Un tā tas patiesībā arī ir. Šeit tiek būvēts liels skaits jaunu māju vai tiek paplašinātas jau esošās. Celtniecības darbi notiek ik uz soļa. Jā, haotiski, bet notiek. Pat tagad vēlu vakarā braucot cauri ciemam redzam, ka vairākās vietās vīri vēl jo projām rosās. Kaut kas tiek betonēts, tiek griezta armatūra u.t.t. Brīžiem šķiet, ka mājas tiek būvētas pavisam nepiemērotās vietās, pavisam stāvās nogāzēs.

Turpinām ceļu un loku pa lokam braucam lejup pa ciema šaurajām ieliņām, un pavisam drīz nonākam tā centrā, kur ievērojam vairākus sporta laukumus, kuros rosās ļoti daudz bērnu. Izrādās tepat atrodas ciema skola. Tepat atrodas arī veikals pie kura uz īsu brīdi pieturam. Arī pie veikala bērnu ir kā mudž! Šķiet, ka tikai tagad vēlu pievakarē ir begušās mācību nodarbības un visi dodas māup, bet dara to nesteidzīgi. Veikalā pārmijam dažus vārdus ar tā saimnieku, kurš mums pastāsta, ka šeit kalnos tiešām ir ļoti dudz bērnu, jo šeit esot ļoti lielas ģimenes. Katrā ģimenē esot vismaz pieci bērni un bieži pat vairāk par septiņiem. Rodas jautājam, kā šādas ģimenes iespējams nodrošināt ar iztiku?!!

Veikala saimnieks skaidro mums, ka lielais vairums ģimeņu galvas-vīri pārsvarā dodoties peļņā uz Prizreņu, lielajām pilsētām valsts vidienē un ļoti daudzi uz Eiropas valstīm. Sekojoši tur nopelnītā nauda tiek sūtīta mājās lielajām ģimenēm. Brīžos kad vīri atgriežās no peļņas mājās tiekot veikti dažādi darbi sadzīves apstākļu uzlabošanai. Protams ir tādi ļaudis kas ciemu pamet uz visiem laikiem un neatgriežas. Tas gan nenozīmē, ka šeit iedzīvotāju skaits samazinātos. Kā jau tikko minēju notiek tieši pretējais un pēdējo 10 gadu laikā ciema iedzīvotāju skaits esot pieaudzis par ceturto daļu. Skatoties uz skolas sporta laukumiem par to nemaz nav jāšaubās. Nevienā līdzīga izmēra ciemā vai pilsētā pie mums Latvijā vai kādā citā Eiropas savienības valstī tik daudz bērnus, kā šeit nekad nesastapsiet.

Vēl gribu piebilst, ka ļaudis šeit tiešām dzīvo visai pieticīgi un mūsu (eiropejiešu) izpratnē varbūt pat nabadzīgi, bet tajā pat laikā nekādi nevar apgalvot, ka viņi šeit būtu drūmi un neapmierināti ar dzīvi. Tieši pretēji! Man radās iespaids, ka šeit un citur Kosovā sastaptie ļaudis nemīl skaļi spriedelēt un sūroties par dzīves grūtībām, kā tas bieži notiek pie mums.

Nu tad beidzot esam izpildījuši mūsu šīs dienas plānus un varam doties uz Prizreņu. Vēl tikai kādas 10 minūtes paākstāmies un uzraujam basīti ar vietējiem bērniem. Nekādi dižie spēlētāji neesam, bet izraisām lielu jautrību apkārtējos. Restelicas puikas labprāt turpinātu mūsu maču, bet mēs liekam manīt, ka mums jādodas prom. Apsolām ka, ja būsim šeit atkal tad uzspēlēsim basketbolu nopietnāk, bet tagad atvadāmies un pametam Restelicas ciemu.

Noslēgums.

Pēc nepilnas stundas brauciena līdz ar tumsas iestāšanos esam nonākuši Prizreņā, kur mums rezervēta viesnīca. Vēl tikai jasameklē kāds restorāniņš, kur ieturēt novēlotas vakariņas un varēsim doties gulēt.