Kāzu ceļojums Part I

19.01.2009
9 min lasīšanai
98 foto

Ļoti ilgi plānojām un domājām, kuru zemes malu izvēlēties par mūsu kāzu ceļojuma gala mērķi. Neskaitāmas reizes pārdomājām, tad ķērāmies pie Stockmann trako dienu avio biļešu piedāvājumu izvērtējuma, un gala mērķis beidzot bija nosprausts. Bali. Pa ceļam apskatot vēl dažas eksotiskas zemes. Ceļojuma maršruts Rīga – Helsinki – Guandžou – Kuala Lumpura – Singapūra - Kuala Lumpura – Bali Rīga – Helsinki, kā jau īsais pārlidojums - nekā īpaša. Tālāk seko traki garais lidojums uz Guandžou Ķīnā. 8,5h lidmašīnā-traki, karsti, aizmigt nevar. Pat Jegermeistars nepalīdz. Tā kaut kā nomocījušies esam ieradušies ĶTR. Ir 7:00. Līdz nākamajai lidmašīnai 12h. Lidosta milzīga-kā tāds Ķengarags varētu teikt. 2 stundas tur maldamies meklējam bagāžas glabātuvi un ne tikai, jo neviens tā īsti angļu mēlē neko paskaidrot nemāk. Tur vispār ļoti švaki ar angļu valodu-varētu teikt, ka neviens angliski nerunā. Pat solīdās viesnīcās jāpieliek visas pūles, lai saprastu, ko recepcija tev grib iestāstīt. Sabiedriskais transports no lidotas nekursē, tikai speciāli lidostas autobusi, kuriem pieturas nosauktas viesnīcu nosaukumos. Tā esam iekļuvuši vienā tādā autobusā, un ir neliela nojausma, ka tas brauc uz centru. Pēc jautājuma angliski cik maksā biļete, biļešu pārdevēja gandrīz vai nobīstas un izskatās, ka mēs varēsim braukt pa brīvu :). Te uzrodas divas jaukas skolnieces-studentes, kas lauzītā mēlē pasaka mums priekšā cik mums jāmaksā. Pa ceļam viņas mēģina uzsākt ar mums sarunu, un mums izdodas uzzināt kā mums nokļūt uz White cloud mountain. Uz lapiņas viņas uzraksta kaut kādus hieroglifus - tie būšot jārāda autobusa šoferim. Aizved mūs līdz nākamajai pieturai un iesēdina autobusā, no kura mums vēlāk jāpārsēžas uz citu. Nav neviena tūrista. Liekas, ka mēs esam vienīgie baltie visā šajā milzīgajā pilsētā. Esam nokļuvuši līdz mūsu izvēlētajam apskates objektam, ārā nežēlīgi karsts. Izstaigājuši dabas parku, neko īsti satriecošu neieraugam. Vēders prasa savu. Kopš rīta siera bulciņas Mc Donaldā nekas nav ēsts. Un te tik sākas.....Šajā populārajā tūrisma objektā ir arī restorāni, bet ak dievs, diemžēl tur viss rakstīts ar hireoglifiem un apkalpojošais personāls izdzirdējis jautājumu do you speak english?, skrien prom un saaicina visus kolēģus. Stāvam mēs tur tādi apskates objekti, bet ēst tak gribas. Ierodas pat restorāna pārvaldniece, un uzjautā mums do you speak french? No, sorry english. Ok, sēdieties pie galda-tiek ierādīts galdiņš, pirms tam pajautājot - how many persons? Laikam viņiem dubultojās....... Tik viegli cauri netiksim, jo cash iet uz beigām, tiek uzdots jautājums vai var maksāt ar karti? Paķērusi vīra kredītkarti pārvaldniece kaut kur aizskrien...Nolemjam, ja varēs maksāt tā, tad paliekam un ar pirkstu iebakstīsim ēdienkartē uz labu laimi. Ak nē, viņa baksta uz kartes cipariem un jauktā franču ķīniešu valodā mēģina mums kaut ko ieskaidrot. Savācam karti, un vēl vairāk izsalkuši dodamies atpakaļ. Pusdienas bija tik tuvu...:((( Pa ceļam nopērku saldējumu, tas neko daudz nelīdz. Bānītis, kas braukā pa parka teritoriju ir pilns, un milzīgo gabalu atpakaļ nākas mērot ar kājām. Ārā ~38 grādi. Jāmeklē autobuss atpakaļ. Visiem autobusu šoferiem rādam hireoglifus, ko mums uzrakstīja meitenes. Visi šoferi krata ar galvu, ka nav īstais. Kāds 10. autobuss tomēr gadās īstais. Atkal vienīgie baltie, visu šo mazo dzelteno cilvēciņu pūlī. Beidzot esam nokļuvuši atpakaļ lidostā. Šeit arī dabūjam paēst, un iedzert kādu aliņu. Pie Air asia bagāžas chek-in nenormāla rinda – pilns ar maziem, dzelteniem cilvēciņiem Viss iet ņigu ņegu. tiek pārkrāmēti čemodāni, lai būtu pareizais svars. Mēs dabūjam samaksāt par bagāžas dažiem liekajiem kg. Tālāk sagaida kārtējie pārsteigumi pie rokas bagāžas pārbaudīšanas. Tiek atņemts mūsu Rīgas lidostā sarūpētais Captain Morgan 1l, jo esot pagājušas vairāk nekā 24h kopš iegādes. Un nekas neatliek kā noskatīties kā tas aizceļo uz miskasti, jo izdzert uz vietas to nav ne vēlēšanās, ne spēka. Tālāk to pašu ceļu mēro vīra ZIPPO iekšiņas, apvalciņu izdodas saglābt - tur virsū gravējums. P.S. Ar ko tie cilvēki piepīpē lidostā, ja visiem šķiltavas un sērkoki tiek atņemti ??? Lidojam tālāk uz Kuala Lumpuru.(tālāk tekstā KL). Besis. Ielidojam ap pusnakti. KL sagaida mūs ar civilizētāku attieksmi un ak vai veikals, kur var iegādāties ko grādīgu arī strādā un nav vajadzīgas nekādas bording pases. Ņem un pērc par lētu naudu visu ko sirds kāro. Bacardi Oro 1l - 8,5Ls. Cigaretes Kent 0,70Ls. Tur pat var nopirkt biļetes uz autobusu, kas aizvizina līdz KL Central. Tālāk taxi, un esam viesnīcā – Tune hotel. Tur mūs sagaida liela figa. Esmu nolaidusi “lažu” pie rezervācijas, un numuriņā varam tikt iekšā tikai ap 14:00 pa dienu. Viesnīca pilna, brīvu numuru nav. Vēl 12h bez miega un dušas neizturēsim, kaut gan mums laipni tiek piedāvāts pasēdēt i-netā bez maksas. Meklējam viesnīcu uz nakti. To atrodam pāris 100m attālumā. Nekas īpašs jau nav, diezgan netīrs viss, bet duša ir - paliekam. Vīru sakoda kaut kādi mošķi, nākamās dienas staigā apkārt viss pumpains. Droši vien vietējās malaiziešu blusas, kuras latviešu asinis vēl nebija mēģinājušas….. Nākamā dienā esam atkopušies pabrokastojuši un iečekojušies mūsu hotelī, brienam apskatīt pilsētu. Pirmais mērķis tourist info cents. Tur sagrabinam mums iztrūkstošo informāciju un dodamies uz city tour busu (hop on hop off). Biļete derīga 24h, varam lekt iekšā un ārā, kur sirds kāro. Izkāpjam vienā no pieturām, pēc manas iniciatīvas, apskatīt galveno KL mošeju, kur konkrētās dienās notiek dievkalpojumi visām reliģijām kopā. Diezgan toleranti no musulmaņu puses. Vīrs nav pielūdzams iet iekšā šāda veida objektos, un paliek gaidīt mani ārā. Novelku kurpes, uzvelku parandžu un eju iekšā. Pa to laiku ir sācis nežēlīgs lietus. 25 grādus silta ūdens spaiņi gāžas visiem uz galvas. Gaidām mūsu city busu, lai brauktu tālāk, gaidam 10, gaidam 20, gaidam 30min. Nu jau pagājusi stunda. Busa kā nav tā nav....Lietus nav mitējies. taxi nav, citu autobusu vai transporta arī nav. Neko darīt jāčāpo ar kājām. Tā mēs slapji līdz kaulam izmirkuši, ieskrienam vietējā ēstuvē. Baudam savu 1. malaiziešu maltīti. sajūsmā neesam, bet visu kompensē svaigi spiestu sulu kokteiļi 0,5l pa 0.45Ls. Pēc kartes sazīmējam tuvāko sky train (transporta līdzeklis, kas brauc ~ 3. stāva augstumā pa gasā izbūvētām sliedēm) pieturu. Pieturu sameklējam, tikai kā pie tās tikt, nav nejausmas. Gājēju pārejas tuvākā puskilometra rādiusā nav manāmas. Tā skumji noskatāmies kā aizbrauc mūsu gaisa vilciens un ķeram autobusu. Jā, jā ķeram, jo, ja nepacelsi roku kā taksim, tad autobuss pieturā nestāsies. Sastrēgumi nenormāli, autobusā auksti kā ledusskapī, jo visur bez mitas strādā kondicionieri, a mēs slapji kā žurkas. Esam nokļuvuši viesnīcā, un lietus arī beidzies. Recepcijas džeks saka, ka rīt arī līs, esot lietus sezona. Tad nu nākamā dienā pirmais pirkums ir lietussargs, kurš neizmantots atceļoja uz Rīgu, jo turpmākajās dienās, tā arī lietus nelija. Nākamajā dienā turpinām pilsētas apskati ar city tour busu, protams, pajautājot, kāpēc vakar nebija autobusa veselu stundu. Esot bijis milzīgs sastrēgums - vot tā. Uzbraucam augšā KL tornī, kas ir augstāks nekā slavenie Petronas torņi un ir 5. augstākais tornis pasaulē. Skati uz visu pilsētu paveras fantastiski. Tālāk ieplānots doties shoppingā uz China town. Par cik drēbītes mums līdzi ir ļoti maz, vajag papildināt garderobi. Milzīgajā tirgū neatrodam neko priekš sevis, bet sapērkamies suvenīrus, jo pārsvarā tur tirgo saulesbrilles, pulksteņus, somiņas, makus, t-kreklus no visiem iespējamiem brendiem. Piemēram: GUCCI saulesbrilles tirgo PRADA kastītē u. tml. Aivars tiek pie „Breitling” pulksteņa, par smieklīgām naudiņām, laikam bija kādi 15 euro(sākuma cena 120euro) , visiem pārējiem uzmācīgajiem tirgoņiem stāstot, ka viņam ir īstais Breitling, un, ka viņam pakaļdarinājumu nevajag.... Izkļūstot uz ielas, apavu veikaliņā tiekam pie jaunām sandalēm. Visā KL ir izpārdošanas mēnesis, un labas cenas jāmeklē šopping centros. Sievietes visapkārt ir ģērbtas krāsainās parandžās, augstpapēžu kurpēs un uzkrāsojušās. Viņu sejās nevar pamanīt nolemtību, kā tas ir redzams citās musulmaņu valstīs. Vīrieši arī neapvelta ar divdomīgiem skatieniem. Visā visumā cilvēki ir atsaucīgi, smaidīgi un pārsvarā visi runā angliski. Tiek iepirkts aliņš, un meklējam vietiņu, kur pavakariņot. Nekur tālu iet nav spēka, noenkurojamies, atvērtā kafe netālu no viesnīcas, kur visi vietējie pa visu ielu dzied karaoke nelabās balsīs. Toties ēdiens šeit ir garšīgs un lēts. Malaiziešu nacionālais ēdiens satay te ir īpaši gards. Tas ir uz iesmiņiem uzsparausti gaļas gabaliņi, kas ir uz pusi mazāki nekā mūsu šašliks, kas tiek pasniegts ar riekstu mērcīti un presētiem rīsiem. 10 šādi iesmiņi ar vistas gaļu maksāja 1,05Ls. panētas krabju spīles 0,60ls. Milzīga glāze ar arbūzu sulu 0,45Ls. Vēderi pilni, jāuzjauc kāds kokteilītis, un dodamies gulēt. 29.09.08. Šodienas plānā ietilpst doties uz internacionālo gumijas lēcēju festivālu, kuri leks no KL torņa, pavizināties ar sky train un apskatīt vēl dažas vietas, kā arī nedaudz pašopingot. Vakarā Avrilas koncerts. Tā kā nekur nav informācijas, cikos viņi sāks lekt, un pa gabalu var redzēt, ka no KL torņa neviens lejā nekrīt, nolemjam uz turieni braukt. Šoppings mums galīgi neiet pie sirds, jo neko sev pa prātam atrast nevaram, jo tk liela izmēra (XXL) šortus, kā vajag manam vīram nav iespējams nekur atrast. lielākais izmērs ir L, kas droši derētu man, ja ikdienā nēsāju M. Pusdienas ieturam Food Cort. Tie ir veseli stāvi visos iepirkšanās centros un vietās, kur ir daudz cilvēku. Viss stāvs sastāv no dažnedažādu āzijas tautu ēdienu piedāvājuma. Atliek tikai iebakstīt ar pirkstu bildītē, un tur pat tavā acu priekšā daudzos mazos katliņos tas tiek tev uzšmorēts. Aivaram rīsu bļoda ar seeafood un man makaronu bļoda ar chiken, kas viss peld buljonā, ir garšīgs + 0,5l svaigi spiesta apelsīnu sula un 0,3l mango dzēriens mums izmaksā 2,50Ls. Tad mūsu uzmanību piesaista fantastiska izskata saldie ēdieni. Katrs paņemam nobaudīt, man nereāls aplauziens, jo tas, kas izskatījās tik skaists, nav domāts manām garšas kārpiņām. Saldais sastāv no sojas, kukurūzas, pupiņam un vēl dies zin no kā – atdzīstu par neēdamu. Aivaram no kivi, gana labs. Viesnīcā duša, kokteilītis un dodamies meklēt Merdeka stadionu, kur notiks Avrilas koncerts. Biļetes pērkam pie ieejas - cena 15ls. Visapkārt tirgo visādus mirgojošus atribūtus. Tieku pie maziem sarkaniem radziņiem un efektus mainošas burvju nūjiņas. Visur tirgo interesantas ēdamas lietiņas, paipalu olas uz iesmiņiem, kuras tavā priekša iemērc vārošā ūdenī un vēl visādus brīnumus. Nomēģinām no katra pa nedaudz un ejam iekšā. Alu vai ko stiprāku nekur nemana, tikai fantas, colas un ūdeni. Pie ieejas visiem tiek izdalīti lietus mētelīši, jo sāk smidzināt lietus. Vīram kārtējo reizi tas neder, velkot mugurā, saplīst pa vīlēm. Iekšā vispār var nopirkt tikai ūdeni. Lietus drīz mitējās un izbaudām koncertu. Pirmo reizi apmeklējām tik lielu masu pasākumu, kur pilnīgi visi ir skaidrā. Vietējās apģērbušās džinsos un augšā krāsainais paltraks un neiztrūkstošais lakats, uz kura vēl uzsprausti mirgojošie radziņi. Skats amizants. Pārsteidza, ka lielākā daļa publikas zināja gandrīz visu Avrilas dziesmu vārdus no galvas, un dziedāja līdzi. Tiešām labs koncis bija. Koncerts beidzās, visi miermīlīgi izklīst pa savām pieturām uz aizbrauc, nav ne bļaustīšanās, ne kādas nekārtības. Kaut gan policija un auto, kuros likt aizturētos, bija stipri vairāk, nekā pie mums 13. janvārī. Mūs gan dīda nemiers, ejam kāda bāra meklējumos, kur varētu dabūt ko grādīgu. Un atrodam arī-vesela iela kā nosēta ar bāriem un restorāniem, pie katra tāda iestādījuma stāv pa 2 vīri melnā ar skūtām galvām, kas izskatās piederīgi kādam ķīniešu mafijas klanam. Nopēta mūs ar bargu skatienu. esot dress code - vīriešus šortos nelaižot, bet sievietes gan drīkstot iet. Tomēr pēc ilgas pētīšanas Aivaram arī tiek dota zaļā gaisma. Tomēr iekšā neejam, pētam uz ielas izlikto dzērienkarti – par laimi tā bija izlikta ārpusē. izrādās, ka KL ir arī kaut kas nereāli dārgs, tad tas ir alkohols bāros. Nesaprotu vai manas matemātikas spējas pārrēķināt RM uz LS ir kaut kur pazudušas, vai kā ??? Ņemu talkā telefona kalkulatoru. Mjā....alus 7.5 Ls, tikai nekur nav rakstīts cik daudz, varbūt 3l, viskijs Chivas regal 50Ls - cik daudz - pudele, vai 100ml, otrais ēdiens 7-10ls. Tomēr negājām to iekšā noskaidrot, toties ievērojām diezgan skābās citu tūristu sejas, kas nāca ārā no šī iestādījuma. cenas pie pārējiem krogiem bija līdzīgas.  Tā nu mēs atkal velkamies uz Uncle Bob cafe pie viesnīcas, kur vietējie nelabā balsī dzied karaoke. Par cik alkoholu šeit netirgo, nākas iztikt ar sulu miksli. Pasūtam pilnu galdu ar satay, grillētiem spārniņiem, citām zacenēm un dažādiem bezalkoholiskiem kokteiļiem, par visu samaksājot ~ 5Ls, rakstam ceļojuma dienasgrāmatu un klausāmies kā vietējie mēģina pārspēt cits citu, ar to kurš briesmīgāk nodziedās. Viesnīcā nopērkam pa aliņam, un jāiet laicīgi gulēt, jo rīt agri jāceļas. Dosimies skatīt Petronas torņus. Tur no rīta ap 8:00 jāsāk stāvēt rindā, lai dabūtu ieejas kartes. Vīrs par šo izklaidi nemaz nav priecīgs, jo miegs esot svētāks, par jeb kādiem tur torņiem. Tomēr izdodas man viņu pierunāt, ka ja esi bijis KL, un neesi biji Petronas torņos, tas nemaz neskaitās, ka esi bijis Malaizijā. Vīriņš beidzot noķēra to sasodīto blusu, kas viņu lēnām grauza....tagad varam gulēt mierīgi. Tā galīgi samiegojušies, jo LV tagad ir kādi plkst.4:00 brienam uz sky train. Stāvam rindā kādu 1,5h,dabūjam savas ieejas kartes uz plkst. 12:30. Mums ir 3h brīvais laiks, ko pavadām fotografējot torņus, sevi un apkārtni, kā arī izpētam šopping centru, kas iekārtojies abos torņos 6 stāvu augstumā, un kur ir visi iespējamie brendīgie veikali, šoreiz gan īstie. Pārējie 78 stāvi apmeklētājiem nav pieejami. kad nu laiks pienācis, ieved mūs mini kino zālē, kur nodemonstrē īsfilmu par Petronas torņu vēsturi, kas ilgst no 1993.g. Tad visus uz mantu kontroli, kā lidostā. Tad visus sastūķē milzīgā liftā, kas brauc 1 stāvu sekundē. Tā mēs 41 sekundē nonākam 41 stāvā, kur tiltiņš savieno kopā abus dvīņu torņus. Mums tiek dotas ne vairāk, ne mazāk kā 8 min. priekš foto, video, vai vienalga priekš kā. Tieši pēc 8 min. visus sadzen atpakaļ liftā un lejā. Kopsumā bijām 170m augstumā, bet KL tornī bijām 250m augstuma’, un tas bija daudz foršāk. bet esot KL Petronas torņi tomēr ir jāizbauda pašam. Ar sky trainu šaujam uz KL central, kur jāizņem i-netā rezervētās vilciena biļetes uz Singapūru (24Ls 2cilv turp-atpakaļ). Izrādās, ka kļūmes pēc esam norezervējuši sēdvietas, guļvietu vietā, un katram savā vagonā. Tomēr tas tiek ātri izlabots un viss ir OK. Kamēr gaidām savu kārtu pie lodziņa, kāds indietis pamanās ar lielo mugursomu nogāzt milzīgu vāzi, kas nokrītot izraisa tādu skaņu kā sprādziens. Visa pilnā uzgaidāmā zāle vienā balsī noelšas ALAH AGBAR. Nevaru novaldīt smieklus. Stacijā iekļūstam outlet veikaliņā, kur ir mega SALE, un DIESEL t-kreklus nopērkam pa 3Ls, šorti atkal Aivaram neder-pārdevēja piedāvā nopirkt divus, katrus savai kājai. Mc Donalds, alus iepirkts, lielie čemodāni noglabāti mantu glabātuvē un dodamies uz Singapūras nakts vilcienu. Paldies par pacietību, kas izlasīja līdz galam..... Turpinājums sekos.....

Kāzu ceļojums Part I

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem