Slēpot uz Tiroli
|
Egils Turks
|
Tā kā dažas reizes š.g. janvārī aizbraucot uz Siguldu un Riekstukalnu, biju konstatējis, ka neesmu aizmirsis slēpošanas iemaņas un ka locītavas arī strādā nevainojami (sk.:http://dra.lv/gPr4hz), nolēmu - esmu GDA (Gatavs Doties Atpūsties) uz lielākiem kalniem, ko vairākus gadus nebiju darījis.
Tieši februāra sākumā "iekrita" pāris nedēļas brīva laika, kad nekādi darbi nebija paredzēti, un sāku ausīties, vai nepavīdēs kāds piemērots+izdevīgs brauciens. Iegāju tepat kalnu slēpošanai veltītajā domubiedru grupā un ieraudzīju, ka firma Gorbants ir samazinājusi cenu autobusa braucienam uz SkiJuwel kūrortu Tirolē (Austrija, Alpbach, Kramsach) un tieši man vajadzīgajā laika periodā. Uzdevu pāris nevainīgus jautājumus - par slēpotāju pacēlāja attālumu no viesnīcas un kāpēc ir tik necilvēcīgi agra izbraukšana (6-os no Pārdaugavas; es esmu Juglā). Nesaņēmis (uz otro jautājumu) no firmas vadītājas nekādas jēdzīgas atbildes, toties saņēmis no citiem man adresētu īsti latvisku kritiku, ka es noteikti esot baigais maita un ka mani vispār nevajadzētu ņemt, jo tādiem kā man nekas nekad nepatīkot un ka es sabojāšot visu veselīgo braucēju grupas atmosfēru, nolēmu ... pieteikties.
Stimuls bija ne tikai salīdzinoši pievilcīgā cena 600€, bet arī tas, ka autobuss nebija pilns, tāpēc man bija veselas 2 vietas, kas ilgos pārbraucienos nav mazsvarīgi, grupai būšot savs pavārs, un cenā esot iekļautas 2 ēdienreizes dienā, kā arī pacēlāja karte (cena parasti virs 200€ nedēļā). Braucienu atvieglināja arī tas, ka turpceļā bija paredzēta nakšņošana viesnīcā Brno pilsētā Čehijā.
Braucām cauri Minhenei, kur bija jāuzņem vairāki "lidotāji" - grupas biedri, kas bija izvēlējušies lidot nevis braukt ar busu. Sagadījās tā, ka tieši tai laikā Minhenē notika kaut kāda vadoņu tikšanās sakarā ar Ukrainas krīzi, un esot bijušas demonstrācijas.
Pirmās divas dienas Alpos bija apmākušās. Putināja ne pa jokam. Par to jau tepat uzrakstīju: http://dra.lv/bsFeq
Toties visas piecas pārējās dienas saule spīdēja gandrīz nepārtraukti! Slēpošana bija lieliska, trases Alpbach-ā - izcili koptas un platas. Uz kalna mūsu grupa bija viena no pirmajām; kad buss iebrauca stāvvietā, parasti tas tur bija pirmais, tāpēc guvām iespēju "noņemt pirmo skaidu" - pirmajiem pabraukt pa vēl neizbraukātām trasēm, kuras traktors pa nakti bija viegli uzirdinājis. Slēpojām līdz trijiem vai pusčetriem. Pēc tam bija iespēja bez maksas izmantot baseinu. Nelielajā Ratenbergā ir daudzi stikla pūtēju veikaliņi un darbnīcas, milzums suvenīru no stikla - kas gan, manuprāt, nav pārāk praktiska manta ceļotājiem; bet redzēju arī piedāvājumu iegādāto izstrādājumu pa pastu nogādāt kur vien vajag un ar apdrošināšanu. Te slaidrāde: http://dra.lv/gPx5Iz
Pavārīte Vija ir savas profesijas izcilniece - tik garšīgas brokastis un vakariņas un tādā "latviskā" apjomā nebiju nekad baudījis. Liekas, firma Gorbants šādus braucienus varētu reklamēt arī kā gastronomiskus pasākumus, kur slēpošana ir tikai apetītes uzlabošanai... :)
Grupas vadītāja Silvija bija cilvēks savā vietā, viss bija noorganizēts uz tip-top. Diez, cik valodas viņa zina - ar leišiem brīvi runāja, ar vāciešiem arī, krieviski - samo soboi. Dzelzs lēdija nodrošināja kārtību un disciplīnu, zināja visu par visu šajā kūrortā un brauciena sakarā.
Mums bija divi šoferi - Spodris un Aldis; tagad esot tādi noteikumi, ka ilgāk par 3 stundām nedrīkst braukt, vismaz es tā sapratu; abi bija ļoti izpalīdzīgi un profesionāli.
Atpakaļceļš arī bija "gluds", jo, lai arī nakts bija jāpavada busā, iespēja izstiepties brīvajās vietās ļāva pat pagulēt. Polijai cauri braucot, viss bija nosarmojis, saule ausa jau pēc plkst. 6-iem. Rīgā iebraucām, saulei rietot.