Mīlot Parīzi

  • 1 min lasīšanai
Neviens brauciens man līdz šim nebija maksājis tik daudz nervu, fiziskās labsajūtas un monetārā īpatsvara arīdzan. Pēdējos mirkļus pirms prombraukšanas es vairākkārt atkārtoju - kaut tas viss reiz būtu galā! Un, kad tas viss reiz bija galā, es nebeidzu atkārtot: " paldies Dievam, ka tas viss bija! Tas viss bija tā vērts!" Es vadu grupas ne pirmo gadu un ir bijušas samērā labas, diezgan labas un labas. Šī bija vislabākā. Liekas neiespējami - kā var sagadīties 35 cilvēki, kas jūt un domā tik līdzīgi, ka viņu vēlmes un noskaņas izkārtojas tik harmoniski, ka ilgais ceļojums ar autobusu ir baudījums nevis mocības. Mēs redzējām daudz un bijām lieliskās vietās - Avinjonā, Karkasonē, uzkāpām Montsegūras cietoksnī, apbrīnojām savvaļas zirgus un vēršus Kamargas pļavās, noskatījāmies uz gleznajiem flamingo Sentmarīsdelamēr lagūnā, plunčājamies dzidrajā Vidusjūrā Setē kūrortā, apbrīnojām Pont du Gard un Mijo tiltu, elpu mums aizrāva Verdonas kanjona diženums, aizkustināja burvīgās Provansas pilsētiņas augstu Alpos... Bet, ne par to visu ir stāsts. Stāsts ir par Parīzi. Ko gan jaunu varētu pateikt par Parīzi? Es jau nemaz nepretendēju uz šādu godu. Vienkārši un ļoti viennozīmīgi gribu tai atzīties mīlestībā. Esmu pārliecināta, arī visu pārējo šī brauciena dalībnieku vārdā. Es negaidīju neko daudz no šīs tikšanās, jo ne reizi vien lielajās pilsētās esmu piedzīvojusi vilšanos - tas viss ir savādāk kā sapņos rādījies. Bet, Parīze pārspēj sapņus. Esmu pārliecināta - katrs šeit atrod to, ko meklē. Gribi skaistumu un mīlestību - te ir! Gribi šmuci - cik nevajag! Pirmajā vakarā mēs krietni nomaldījāmies pa metro ( kaut arī dzīvojām centrā), un, kad beiidzot iznirām no pazemes... Tad bijām pašā Triumfa arkas pakājē. Visi kā viens, nesarunājuši, sākām aplaudēt. Dīvaina, netverama sajūta. Tā it kā tevi drusku piepaceltu virs zemes. Tad kājām devāmies uz Sēnas pusi. Pa ceļam ik brīdi gadās ielu kafejnīcas, kur cilvēki nesteidzīgi tērzē, smejas, malko vīnu. Kafijas un svaigas maizes smaržas, mazliet parfīma un laternu gaismas... No kafejnīcām atplūst arī mūzika. Gribētos palikt tur un ilgi, ilgi kā malkojot dārgu dzērienu, izgaršot šo mirkli. Tad mēs braucam ar kuģīti pa Sēnu. Eifelis žibina ugunis un ir fascinējōšs. Sēnas krastos pulcējas cilvēki un dejo tango. Tilti un Luvra, Konsjeržerī... viss izgaismots. Audiogida klausulē skan Piafas balss. Nez kāpēc un nez no kurienes tas milzīgais saviļņojums, kas liek asaru kamolam ieskriet kaklā... Atceļā mēs vēl nobirdināsim pa asarai, kad skatīsimies filmu " Es Tevi mīlu, Parīze!" . Bet tobrīd mums vēl viss priekšā - Sentšapels, Parīzes Dievmāte, Luvra, Orsē, garais un neaizmirstamais gājiens no Monmartras līdz Pompidū centram.... Parīze ir kā niķīga skaistule, kas izvirza bezierunu noteikumus: " Vai nu mīli, vai mirsti bez manis!" Es labāk mīlu un dzīvoju ar Tevi sirdī, mana Parīze!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais