SVĒTDIENA VIDZEMĒ

  • 9 min lasīšanai

Rīga - Limbaži - Puikule - Aloja ->< Ungurpils - Ozoli - Dikļi - Rīga 303 km

25.janvāra rīts. Biku birdina sniedziņš. Sinoptiķi kārtējo reizi (par laimi) samuldējušies un no solītajām "ziepēm" nav ne smakas. Tāpēc droši varu pazust no tās smirdīgās un piemīztās sūda Rīgas (iz noklausīta teiciena). Vadātāja piebrauc gandrīz laikā. Šodien tāls ceļš uz Aloju, kur Saulestrusis jau vairākas dienas iepazīt pilsētiņu un apkārtni. Vēl sestdien drošības dēļ pārbaudīju info. Šoseja tīra un A. var atļauties savus ierastos 110. Gan tikai līdz Sēnītei, kad nepaspējam tikt garām fūrei. Tagad priekšā pretīgi lēnais posms līdz Raganai. Piedevām labi nosālītā šoseja nemitīgi palīdz priekšā ejošajam smagajam aizķēzīt stiklu. Labi, ka Limbažu šoseja neiesālīta un tukša. Varam ieskrieties.

Limbažos patīkams jaunums. Pabeiguši centru apejošo šoseju. Tagad uz Aloju un Valmieru var tikt pa bijušo dzelzceļu. Arī krustojumos nevis ierastie luksofori, bet ērti izbraucami apļi. Pēc dažiem km norāde uz Katvariem. Tur jau reiz būts. Savukārt Puikules muižas cietoksnim līdzīgais tornis gan aicina skrējienu piebremzēt. Tas nekas, ka sānceļš vienā ledū. Lauki!

"Senais nosaukums: Puikeln

Pašreizējā pils ir ķieģeļu Tjūdoru neogotikas stila ēka, celta vecās kungu mājas vietā fon Klotam 19. gs. 70. gados. Pilī saglabājusies plastiskā interjeru apdare, verandā - ažūrs, stiklojums logu augšdaļā, podiņu krāsnis, jūgendstila kamīns. Saimniecības ēkas būvētas izklaidus, attālāk no pils, un no tām saglabājušās klētis un zirgu stallis.

Cokolstāvā bija pagrabi, virtuve, un dažu kalpotāju istabiņas, pils parādes stāvā atradusies kolonnu zāle, deju zāle, Ziemas dārzs, biljarda zālīte, muižkunga kabinets , ēdamzāle, lifts pa kuru no virtuves padots ēdiens, zaļā bibliotēka, kungu guļamistaba, ģērbistaba, vannas istaba. Pils trešajā stāvā atradušās bērnu istabas, aukļu un kalpotāju istabiņas un istabas viesiem.

"Par Puikules muižu klīst daudzi nostāsti. Kāds no tiem vēsta, ka viena no kādreizējo muižkungu sievām tikusi nogalināta, jo glābusi no sārta kādu sievieti un viņas bērnu. Pēc nāves muižkundze sākusi spokoties pils 2. stāva koridoros un it kā cenšoties kādam palīdzēt. Tā viņa reiz esot izglābusi muižas pili un kalponi no sadegšanas, kad tā izbailēs no spoka pakritusi un saplēsusi lākturi. No saplēstā lāktura aizdegusies grīda un pati kalpone, taču otrā rītā no deguma pēdām nav bijis ne vēsts, bet kalpone atrasta mierīgi savā gultā guļam bez nevienas skrambiņas. Cits nostāsts vēsta, ka tagadējā skolas bibliotēkas telpā agrākos laikos esot nogalināts kāds vīrietis (iespējams barons), bet pils verandā nosities barona bērns. Barona spoks vēl šobaltdien spokojoties pa pils gaiteņiem - te durvis negaidīti virinādams, te gaismu ieslēgdams vai izslēgdams, bet pilnmēness naktīs pilī varot dzirdēt maza bērna raudas.

Puikules pils spoks pēc nostāstiem ir vecais, labais muižkungs, kurš te dzimis, dzīvojis un apglabāts. Kāda sena teika vēstī par to, ka par viņu nemaz nedrīkstējis slikta vārda teikt, jo tad teicējs nonāks kapā muižnieka vietā, bet kungs tiks ārā apraudzīt savu īpašumu. Tomēr reiz kāds mazs zēns sadusmojies uz savu tanti un teicis: "Kaut tevi resnais muižkungs parautu!".

Kopš tās dienas puika nekad vairs nav redzēts, bet muižkungs ticis no kapa ārā un vēl tagad pastaigājas pa skolu pārraugot savu bijušo īpašumu. Cilvēki saka, ka visbiežāk viņu var redzēt bibliotēkā vai dzirdēt kā viņš staigājot pa kāpnēm, kuras kādreiz vedušas uz bērnistabām.

Skolas saimnieks apgalvo, ka bieži jūt kāda klātbūtni, veicot remontdarbus skolas pagrabtelpās, vai bēniņos."

Pašlaik te darbojas kaut kāds centrs. Biju par slinku, lai uztaisītu lieku kadru atmiņai. Katrā ziņā celtne ir ne tikai iespaidīga un labi uzturēta, bet ziemā arī grūti nobildējama, jo sniega baltums sagādā problēmas. Ja sanāk tur braukt citā laikā, iesaku piestāt.

Ar visu to esam Alojā jau ~10.4o. Vēl kāds brīdis, kamēr tiekam līdz kādreizējai stacijas ēkai, kur reiz bijusi arī vietējā autostacija. Tagad par tiem laikiem liecina vien lepnais fasādes uzraksts "Aloja". Zemāk viss pamests, izdemolēts, logi aizegti ar saplākšņiem....tā paiet tā pasaules godība. Līdz abiem busiem vēl minūtes 15, ja ieskaita Jāņa ievadrunu, tad 20 noteikti. Tāpēc izlemjam aizstaigāt līdz netālu redzamajai celtnei. Izrādās tā ir Ausekļa vārdā nosauktā Alojas vidusskola. "Alojas Ausekļa vidusskola celta 1957. gadā Bizantiešu stilā. Ausekļa vidusskolā atrodas arī Alojas muzejs."" Blakus dzejnieka, rakstnieka un publicista krūšutēls. Novadnieks. Apejam apkārt.. Tālāk otrs korpuss ar sporta zāli. Vai tā celtne ir jauna vai kā šodien saka, renovēta, grūti saprast. Viens gan droši - ļoti izskatīga. To ne tikai par meitenēm var teikt. Savukārt pavisam netālu divas ēkas, par kurām droši var teikt, ka vēl no muižas laikiem. Par skolas vēsturi neko neizdevās atrast. Varbūt ir kāda saistība?

Pieturā atgriežamies tieši uz otro busu. Nevienas atbilstošas dvēseles. Nākas zvanīt. Kāds ir mūsu pārsteigums, ka saņemam atbildi - pasākums atcelts. Tas ir tāds šoks, ka vnk pārtraucu sarunu. Sasodīts, informēt par Kalnciema pārgājiena atcelšanu vētras dēļ, varēja. Par Aloju ne murmur. Ne visai solīdi, lai neteiktu vairāk. Nu labi, gan jau nolīdīsim no sēkļa. Tāpēc nolemjam doties privātā exkursijā, pēc tam interesējošo info meklējot tīmeklī. Kaut kas jau paliks "aiz žoga", bet ne jau vairumā. Tātad fotoaparātus nagos un uz priekšu. Miegaina mazpilsētiņa. Labi, ir svētdiena, bet sājūta kā mēris būtu ieklīdis. Tepat centrā luterāņu baznīca. Gatavojas svētdienas dievkalpojumam, tāpēc tiekam iekšā. Sastaptās kundzes pastāsta, ka šis esot vecākais dievnams Vidzemē. Grūti spriest. Tad jāmeklē dati.

"Pirmā baznīca te uzcelta 1672.g. 1768. gada 24.maija vakarā Alojas luterāņu koka baznīcā iespēris zibens un tā pārvērtusies gruvešu kaudzē. Mazāk cietusi un atjaunotajā baznīcas celtnē saglabāta tikai no laukakmeņiem būvētā altārdaļa. Baznīcas atjaunošana sākusies 1774.g. Būvformās manāmas baroka stila iezīmes. Baznīcā pēc atjaunošanas 1. dievkalpojums noticis 1776. gada 21.februārī, bet iesvētīta vēlāk - Vasarsvētkos. Kancele uzstādīta 1774.g., zvans - 1776.g., ērģeles - 1856.gadā.. Zem altāra senas kapenes. Altāris un kancele valsts nozīmes kultūras pieminekļi."

Ne velti ielai dots Baznīcas vārds. Tās galā vēl viena Kristus dzimšanas Pareizticīgo baznīca, kura iesvētīta 1885.g. Šitai gan durvis ciet, bet pāris reižu mēnesī tomēr darbojas. Starp abām vesels birums labu un ne pārāk labu privātmāju Piedevām ~1/2 ieraugām lielu, nevienam vairs nevajadzīgu garāžu virkni ielas pusē pēdējais skaitlis 31. Laikam īpašnieki jau tālumā vai kapos.

Atgriežamies pie pilsētiņas shēmas. Kaut ko tik "izzinošu" līdz šim biju redzējis tikai uz vienas sienas Tukumā. Ielu nosaukumi jau ir, bet tie apzīmējumi brīžiem ir kā ķīļraksti. Kapus un dzejnieka atdusas vietu atrodam, bet Ausekļa piemineklis vienā no Alojas ielām iet secen. To gan atklāju, kad vācu info. bildēm.

"Auseklis, īstajā vārdā Miķelis Krogzemis (vecajā ortogrāfijā: Krogsemju Mikus, Michael Krogsen;[1] dzimis 1850. gada 18. septembrī, miris 1879. gada 6. februārī), bija latviešu dzejnieks, pedagogs, publicists. Pirmās latviešu tautiskās atmodas ideju paudējs. Mācījies Alojas draudzes skolā, vēlāk - Ērgļu draudzes skolā, te iepazinies ar Jurjānu ģimeni un ar jaunlatviešu idejām. 1868. - 1871. gadā mācījies Jāņa Cimzes skolotāju seminārā Valkā, aizrāvies ar Rietumeiropas literatūru un Apgaismības filozofiju.

1871. gadā sācis strādāt Jaunpiebalgas draudzes skolā, bet konfliktu dēļ ar mācītāju no turienes aizgājis un darbu turpinājis Cēsu draudzes skolā, pēc tam ieguvis darbu Lielvārdē, kur iesaistījies sabiedriskajā dzīvē - organizējis teātra izrādes, piedalījies 1. Vispārējos dziesmu svētkos. Dedzīgās sabiedriskās darbības un dumpīgās dzejas dēļ atkal radušies konflikti ar vietējo mācītāju.

1874. gadā Latvijā vairs darbu atrast nevarēdams, devies uz Pēterburgu. Arī mainījis darba vietas, taču literārā darbība nav pārtrūkusi. Nozīmīga bijusi iepazīšanās ar komponistu un dzejnieku Baumaņu Kārli. Auseklis darbojies satīriskajā žurnālā "Dunduri".

1879. gadā saslimis ar tīfu. Miris Pēterburgā, apbedīts Alojas kapos. Mirstīgo atlieku pārvešana uz dzimteni izvērtusies par grandiozu tautas manifestāciju".

Jāņa plānotajā maršrutā bija paredzēta arī Ungurpils. Atšķirībā no paredzētā mums ir autiņš un braucam. Lielākā daļa ceļa ir veca, vēl muižu laikus piedzīvojušus liepu aleja. Kājām ejot varētu interesantu kolekciju savākt. Daži koki izzāģēti, citi aiz vecuma paši apkrituši, bet iespaidīgumam pietiek.

Ungurpils robeža jau pēc dažiem km. Blakus norādei uz zviedriem piederošo Alojas cietes rūpnīcu (Aloja-Starkelsen) ērmīgi apzāģēts koka stumbrs, kura garākā "ķepa" atstāta kā ērmīgs ceļvedis. Sākotnējais skats iebraucot visai bēdīgs. Abās ceļa pusēs nolaistas vai pusbrukušas ēkas, kurās vēl kādi mitinās Kr. p. uz Joglas upītes uzstādinātais dzirnezers, tā krastā drupu kaudze. Aiz tā Ungurmuižas parka paliekas. Braucamo nometam pirmajā ērtākajā vietā un vispirms dodamies aplūrēt cietes rūpnīcas plašumus. Tiesa, no žoga šīs puses. Dažas ražotnes izvietotas vēl muižas laiku ēkās tās attiecīgi pielāgojot, citas jau šodienīgās celtnēs. (Žēl, ka tagad rakstot neizdodas neko informatīvu atrast). Otrpus ceļam jaunā Ungurpils, bet tā mūs neinteresē. Savukārt par šeit bijušo muižu atgādina vien visai iespaidīgi kaltu akmeņu stabi un kaut kas līdzīgs parkam ar pāris alejām. Nekādas takas nav, bet sērsna ir pietiekoši stingra. Pakalna vidū krūmos ieauguši pamati, otrpus vecajam ceļam nodegušas celtnes paliekas, drusku tālāk labajā no 1/2skaldītiem akmeņiem būvētas nezināmas izcelsmes drupas. Varbūt no tiem laikiem - "Pie dzirnavezera bijušās muižas parkā apskatāmas 1350. g. celtās Perkiles viduslaiku pils mūru drupas. Mūra pili būvēja iepriekšējās lībiešu koka pils vietā."

Mēģinot tikt kaut kādā skaidrībā aizeju pie vietējā blitkas dancinātāja. Par tām drupām viņš neko nezina teikt, bet nodegusī ir bijušā skola. Pašu muižu 1944. g. nosvilinājuši friči un tie pamati krūmos iezīmējot tās atrašanās vietu. Domāju, ka vēl pēc dažiem gadiem to drīzāk iezīmēs staltās tūjas. Nodegusī sākotnēji varētu būt muižas pārvaldnieka vai kalpotāju īpašums. Nogāzē paveras pat ziemai tīri labs skats uz aizsalušo dzirnezeru, kurš pazīstams ar savām peldošajām saliņām. Viena tāda "noenkurojusies" pie paša krasta. Jācer, ka pavasarī aizpeldēs. No dzirnavām palicis tikai korpuss ar vienu apdzīvotu galu. Slūžās mazi leduskritumiņi. Ko lai dara, ja lielu šoziem nav.

Ko varējām, to atradām. Tagad laiks notīties. Vienu brīdi pavīd doma par Staiceles - Pāles virzienu, bet tur es ne tik nezinu. Tad jau labāk atpakaļ. Pie norādes "Ozolmuižas apbūve" griežam sānis un tikai tad pamanu, ka ir 12 nevis 1.2 km. Karte izrāda asfaltu. Lai notiek! Līkumains, paugurains, beigās mežs ar krietnu ledu, bet galā tiekam. Izrādās, ka tā Ozolmuiža Kocēnu novadā tie paši Ozoli vien ir.

"Ozolmuižas (Lappier) pils celta 18.gadsimta beigās grāfam Georgam Johanam Mellinam. 1889.gadā pilij veidota piebūve - grāfa kabinets. Pēc mantojuma dalīšanas, 1782.g. Ozolmuiža un Skujene pārgāja Kārļa Gustava Mengdema meitas Karolīnes Filipīnes īpašumā, precējusies grāfiene Mellina. Pēdējais muižas īpašnieks grāfs Kurts fon Mellins. un šīs dzimtas īpašumā muiža palika līdz 20.gadsimta sākumam. No 1952. gada muižā atrodas Ozolu lauksaimniecības skola, bet no 1993. gada Ozolmuižas pamatskola".

Salīdzinot ar Alojas videni, vizuāli šitā ir noplukusi sērdienīte. Tik vien cik tas pagātnes cēlums. Abos parka galos no reklamētās apbūves vien divas kaltu akemeņu celtnes. Vienā dzīvokļi. Otrpus šosejai Viens no diviem Ozolu ezeriem. Tā krastā mazmaza mājiņa. Ja vasarā te nav laivu noma, tad nevaru iedomāties, kurš varētu mitināties kādu 3-4 kvad.metru telpā bez krāsns un gaismas.

Tagad priekšā pēdējā šodienas pieturvieta - Dikļi. Nieka 6 km pa "kaulaina āža muguru". Diemžēl gaišā laika vairs ir tik cik ir. Tāpēc jāsamierinās tikai ar muižu un Vika pasaku taku.

"Dikļu muiža. Pils ēka ir celta 1896. gadā., kad muiža piederēja baronam P. Volfam. Izteiksmīga neobaroka celtne ar mansarda jumtiem gan centrālajā daļā, gan sānu rizalītos, ar atturīgi plastiskiem ēku fasādes rotājumiem. Lielākās pārbūves Dikļu muižas pilī notiek 1930. gadu beigās, kad salīdzinoši korekti tiek izbūvēts 2. stāvs, paplašinot logu ailas. 1930. g. tika uzbūvēts otrais stāvs virs ziemeļu gala telpas un 1948. g. veikta dienvidu gala verandas pārbūve. Šīs pārbūves ir izjaukušas sākotnējo ēkas simetriju.

Pilī ir saglabājušies daudzi sākotnējās interjera apdares elementi (krāsnis, kamīns, koka apdare).

2003. gada jūlijā pēc rekonstrukcijas pils atvērta apmeklētājiem. Ēka ir pilnībā restaurēta un rekonstruēta: ir atjaunota ēkas simetrija, restaurēti koka apdares elementi, krāsnis un kamīns. Pilī izveidota grezna seno krāšņu un kamīnu kolekcija".

Tagad te nav ne tuvu tik skaisti kā vasarā. Arī laika trūkuma dēļ nepārbaudījām vai iekšu patiesi var visi apskatīt. Toties parka liepas gan labāk izceļas. Sevišķi tā savažotā (lai kāds miets uz galvas neuzgāžas), kura jau dižkoka statusā ieaugusi. Otrā muižas pusē dīķis. Briedes ielejā kaut kas līdzīgs dabas vai pastaigu takai. Būs jāatbrauc vasarā.

Otrpus ceļam salīdzinoši nese tapušais Vika (Viktora Kalniņa) pasaku parks, kurā izvietotas koka skulptūras no Vika pasaku varoņiem un stāstiem bērniem - "Vika pasaku parka vadmotīvs ir rosināt bērnus iepazīt viņiem domāto literatūru, tādējādi veicinot iztēles attīstību.Vika pasaku tēli ir saviļņojuši bērnu sirdis jau sākot ar pagājušā gadsimta 80-tajiem gadiem. Viks ir vairāku literāro balvu un prēmiju laureāts. Parkā Jūs gaida ne tikai tēlnieku brāļu Rūrānu izgatavotās Vika pasaku varoņu koka figūras, bet pēc pastaigas, iespējams atpūsties iekārtotā piknika . Bērnus gaida rotaļu laukums ar izgatavotām koka figūrām". Pavisam esot kādas 30. Man tik daudz neizdevās ieraudzīt. Katrai blakus īsa anotācija, no kāda stāsta vai pasaciņas nācis. Ziemā tautas maz, tāpēc kase slēgta. Ieeja 0.5o eiro. Pavasarī vizbuļu un plaukšanas laikā gan jābūt krāšņi. No saliņas augšējā gala var redzēt bijušo Dikļu ūdendzirnavu ēku. Dzirnavas jau sen nestrādā. Vien dīķis palicis. 2006.g. tas padziļināts un tagad varot ar laivu braukāt. Interesanti, vai iznomāt arī kaut kur var? Sākumā mēģinām bildēt no attāluma, tad aizejam uz slūžām. Skats iespaidīgs. Parasto 2 vietā atvērtas trīs. Pret gaismu skatoties liekas, ka dzīvs dzintars plūst, lai zemāk pārvērstos šļakatu mākonī. Iespaidīgi. Vai bildēs būs tāpat?

Ceļā uz Valmieru nolaižu pamatīgu lasi. Par vēlu aptveru, ka pagrieziens uz Kocēniem (4 km) mums ietaupītu vismaz 7 km lieka ceļa. Kas par vēlu, tas par skādi. Ar visu to tumsa mūs panāk tikai pie Sēnītes. Kopā ar pamatīgu sniegu.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais