ASV Rietumu Nac. parki- pēdējā daļa. Road 66,Joshua Tree,Los Angelos,Pacific Highway. lindatravel.lv

Linda Balode 02.12.2014 16 min lasīšanai 111 foto

15. diena. 27.10.2014. Pa 66. ceļu uz Joshua Tree park.

No Grand Kanjona pa ceļam uz Joshua Tree Park, izbraucam nelielu posmu pa vēsturisko 66. ceļu. Ceļa posms sākas Williams pilsētiņā stundas braucienā no Lielā Kanjona. Williamsa mūs aizrauj ar savu īpašo atmosfēru, jo šeit liekas, ka laiks ir apstājies 50.-60. gados. Pilsētnieki cenšas veco laiku garu uzturēt, dekorācijās izmantojot slavenību fotogrāfijas (Merilina Monro, Elvis Preslijs u.c.), ar retro stila benzīna uzpildes stacijām, 66. ceļa simboliku suvenīru veikaliņos. Uz ielām stāv 50.-60. gadu automašīnas- gan visai bēdīgā stāvoklī un vairs tikai kā dekorācijas. Un lai arī paši šos laikus neesam piedzīvojuši, tomēr simbolika šķiet labi atpazīstama no amerikāņu filmām un rada sentimentālu noskaņu.

Braucot tālāk pa vientulīgo 66. ceļu un, sacenšoties ar paralēli braucošo dīzeļa vilcienu ar 3 lokomotīvēm priekšā un 2 aizmugurē, klausāmies 66. Road radio staciju, kas uztur klausītājos noskaņu par 66. ceļa ziedu laikiem un neviļus ļauj sajusties gluži kā kādā amerikāņu filmā.

Nākamais pieturas punkts ir ciematiņš ar nosaukumu Seligman, kas mums rada asociācijas ar Mcween multvilmā atspoguļoto Radiatorijas pilsētiņu. Domas par šo līdzību tīši vai netīši uzjundī Mcvīna plakāti pie dažiem ceļmalas krodziņiem. Un kāpēc gan lai šīs multfilmas radītāji nebūtu iedvesmojušies no stāsta par pamesto ciematiņu Seligman 66. ceļa lokā, kuram tagad paralēli trauc 40. automaģistrāle un ciematiņā iegriežas vien romantiķi un seno laiku auras meklētāji.

Šeit vēlamies ieturēt pusdienas, tādēļ iegriežamies pirmajā krodziņā ar nosaukumu Snow Cap Drive in, uz kura sienām uzraksti vēsta, ka šeit var pasūtīt Dead Chiken un Burgers. Izklausās neparasti un arī krodziņš kopš 1953. gada šķiet nav pieredzējis īpašus uzlabojumus un reklāmas tā logos pavisam izbalējušas. Diemžēl izrādās, ka pirmdienās krodziņš ir slēgts, tādēļ braucam tālāk pa Seligman vienīgo ielu un atrodam kādu atvērtu krodziņu, kur pasūtam burgeru ar frī kartupelīšiem un salātiem, par vienu porciju (ko draudzīgi sadalām uz abiem) samaksājot 15 $. Izskatās, ka vietējie te bieži iegriežas, jo oficiantes draudzīgi sveicina pārsvarā korpulentos krodziņa apmeklētājus.

Nākamais un pēdējais pieturas punkts mūsu izbraukumā pa 66. ceļu ir Kingman pilsēta, kas gan mūs nekā nepiesaista, jo šķiet pavisam parasta pilsēta bez īpašās seno laiku noskaņas, kuru iepriekš baudījām Seligmanā un Williamsā. Tādēļ, izbraukuši cauri Kingmanai, nogriežamies pa citu ceļu uz nākamo galamērķi- Joshua Tree parku, kuru pēc vairāku stundu brauciena pa tuksnešu vientulīgajiem ceļiem, sasniedzam beidzot jau pēc saulrieta. Atrodam par 37 eiro norezervēto moteli High Desert Motel, kur mūs sagaida samērā vienaldzīgs indiešu izcelsmes administrators un iedod atslēgu no noplukuša, bet plaša numuriņa ar visām nepieciešamajām ērtībām (t.sk. ar leduskapi, mikroviļņu krāsni un kafijas vārāmo automātu, kā jau ierasts lielākajā daļā moteļu ASV). Tomēr šo viesnīcu es laikam citiem neieteiktu, jo kaut kā nejūtamies tajā īpaši droši un arī apkārt īsti nekā nav, kur vakarā pastaigāt vai paēst. Tādēļ apēdam to, kas vēl atlicis no mūsu pārtikas krājumiem un dodamies gulēt.

16.diena. 28.10. Joshua Tree Nacionālais parks.

No rīta pieceļamies jau ap 6:00, lai laicīgi sagatavotos dienai, kuras pirmo daļu pavadīsim Joshua Tree parkā tepat 12 km no mūsu viesnīcas High Desert Motel.

Brokastis ieturam amerikāņu stilā kādā vietējā krodziņā, kur mums par 10$ pasniedz tējas, kartupeļu pankūciņas, omleti, ceptu bekonu un apceptu baltmaizi ar ievārījumu. Lieki piebilst, ka tas viss ir kārtīgi piesūcināts ar eļļu…

Tad braucam iekšā Joshua parka teritorijā pa austrumu ieejas ceļu, kur pie ieejas, kā jau ierasts parkos, uzradām reindžerim savu nacionālo parku ieejas karti un tad jau atliek vien izvēlēties, kurā no apskates punktiem piestāt un ko apskatīt. Kā pirmo izvēlamies Hidden Valley skatu vietu, kur dodamies 1 jūdzi garā pastaigā pa noapaļoto formu granīta klints bluķiem ieskauto un džošua kokiem apaugušo tuksneša smilšu taku. Tieši šie apaļīgie milzu akmeņi ir tas, ka mani šajā parkā piesaista visvairāk, kaut arī džošua koki ir interesanti un acij neierasti. Tie nedaudz atgādina palmas, tikai ar zariem, kas juku jukām tiecas pret debesīm un katra zara galā ir palmai līdzīga lapotne ar cietām un spicām lapām. Klints bluķi, kas gluži kā kāda milža samesti viens uz otra kaudzēs, te ir no smilšu krāsas granīta un harmonē ar apkārtējiem tuksnešainajiem smilšu klajumiem, kur izdzīvot var tikai kaktusi un džošua koki. No dzīvnieku pasaules te manām vienīgi burundukus un vāveres. Nevienu čūsku tā arī visa ceļojuma laikā neesam sastapuši un pat šeit, kur uzraksti brīdina par to klātbūtni, nemanām.

Tālāk pa asfaltēto parka ceļu uzbraucam Keys View skatu laukumā, kas atrodas ap 1500 m augstu kalnā un no kura paveras plašs skats uz tuksnešaino ieleju lejā. Ainava nedaudz atgādina skatus, ko baudījām Nāves ielejā. Te valda pilnīgs miers un klusums. Arī apmeklētāju maz. Saule gan, kāpjot augstāk pie horizonta, cepina arvien vairāk. Šķiet, ka ir aptuveni 30 grādi un bezvējš. Beidzot izbaudām īstu vasaru un izmetamies maiciņās un šortos.

Nākamais pieturas punkts ir Jambo kempings, kuru ieskauj vēl apaļāki granīta bluķi, kas atgādina skatus no Flinstona multfilmas un kuru dēļ neviļus šo vietu iesaucu par Flinstonu parku. Pa abrazīvajām granīta bluķu plāksnēm ir ērti staigāt, tādēļ dodamies nelielā pastaigā, rāpjoties augšup pa “flinstonu” akmeņiem un baudot arvien aizraujošākus akmens mežu skatus. Jambo takas kļūst par manu favorītu Joshua parkā, bet tas droši vien tādēļ, ka man patīk klintis un akmeņi. Un ja vēl var pa tiem pēc sirds patikas un bez steigas pakāpelēt, tad jau „āķis lūpā”.

Kopumā parkā esam pavadījuši jau 3.5 stundas un ir laiks uzsākt aptuveni 250 km garo pārbraucienu uz Los Andželosu, kur mums sarunātas naktsmājas 2 naktīm pie vietējā L.A. iedzīvotāja Granta, pie kura šobrīd ciemojoties arī kāds latvietis.

Pa ceļam pamanām Premium Outlets iepirkšanās centru, un tā kā par šo outletu ķēdi esam dzirdējuši labas atsauksmes no draugiem, iegriežamies tajā, lai palutinātu sevi ar kādiem izdevīgiem pirkumiem. Neko vairāk par diviem pāriem Skechers sporta un ielas apavu gan nenopērkam, bet arī tas mums šķiet patiešām izdevīgs ieguvums, jo abus pārus kopā nopērkam par 88$- t.i. aptuveni 30 eiro par 1 pāri praksē jau pārbaudīto labas kvalitātes apavu. Apģērbi gan dizaineru veikalos mums šķiet par dārgu mūsu maciņam, tādēļ to iegādi atstājam līdz kārtējam Ross veikalam.

Ceļā uz L.A. centru iekļūstam sastrēgumā un arī pati braukšana pa 110. maģistrāli ir diezgan stresaina, jo braukšana vienā virzienā notiek pa 6 joslām un nemitīgi kāds kādu apdzen vai uzmirkšķina ar gaismām, lai braucam ātrāk.

Kad beidzot nokļūstam centrā, sākas jautrība ar autostāvvietas atrašanas pie mūsu saimnieka apartamentu ēkas. Visas stāvvietas vakarā uz ielas ir aizņemtas, tādēļ auto novietojam pazemes stāvvietā par 30$ uz divām diennaktīm un izlemjam, ka nākamajā dienā pilsētu apskatīsim ar publiskā transporta palīdzību, lai nevajadzētu uztraukties par to, kur novietot auto un cik tas ir droši.

Mūsu jaunais couchsurfing paziņa Grants ir ļoti viesmīlīgs vīrietis labākajos gados, kurš īrē plašu dzīvokli netālu no L.A. Downtaun (pilsētas centra) Little Bangladesh rajonā netālu no Korea Town. Pirmajā mirklī rajons šķiet nedraudzīgs un varbūt pat bīstams, bet kad Grants mūs aizved vakariņās uz tepat netālu esošo amerikāņu krodziņu un pastāsta ko vairāk par Los Andželosu, tad pamazām pierodam pie tā, ka te juku jukām dzīvo visdažādāko nāciju pārstāvji un ka Los Andželosa nebūt neesot bīstamāka piemēram par Milānu, kas arī slavena ar kabatas zagļiem. Tādēļ atliek vien pašiem sargāt savas mantas, neko neatstāt automašīnā, turēt maciņu vai somiņu rokās un tad jau arī zagļiem nekāda kārdinājuma nebūs.

Grants ir ļoti inteliģents, erudīts un labi pārzina gan vēsturi un politiku, gan arhitektūru un mūziku. Viņš ir mecenāts pāris operas teātriem un uzaicina nākamajā vakarā arī mūs uz kādu ļoti oriģinālu operas iestudējumu Los Andželosas Union Station dzelzceļa stacijā, bet par to vēlāk.

Pie Granta šobrīd istabas īrē pāris puiši no Austrumeiropas- viens polis un viens latvietis, ar kuru arī vēlāk apartamentā iepazīstamies. Viņš esot vinnējis zaļo karti loterijā un tādēļ atbraucis uz ASV, kur atradis darbu apģērbu veikalā Zara un pagaidām īrē istabu Granta apartamentā. Jo tā kā viņa alga, strādājot veiklā, ir tikai 2000$ mēnesī, tad piemēram par šādu apartamentu kā Grantam , viņam nāktos maksāt 1800$ mēnesī. Mūsu latviešu paziņa cer, ka ar pokera spēles palīdzību varēs tikt pie lielākas turības un varbūt kādreiz pat atļauties māju Beverlihilzā vai Santa Monikā pie okeāna.

17.diena. 29.10. Los Andželosa.

Šo dienu veltām Los Andželosas iepzīšanai, apbraukājot populārākās tūristu apskates vietas ar metro un autobusiem. No rīta nopērkam par 8$ katrs sev publiskā transporta karti, ar kuru varam visu dienu izmantot metro un pilsētas autobusus neierobežotā daudzumā.

Sākumā ar metro braucam uz Holivudas Bulvāri, kur izstaigājam slaveno Walk of Fame- tas ir ielas posms, uz kura ietvēm abpus ielai un arī uz šķērsielām uz akmens vai bronzas plāksnēm ir iegravēti slavenu aktieru, režisoru un mūziķu vārdi. Pati iela, lai gan tiekot visbiežāk tīrīta, ir netīra, piegružota un smirdīga, jo šeit uz ielām dzīvo daudz bezpajumtnieku un tas šo ielu padara pavisam nepievilcīgu.

Kādu brīdi apsveram domu apskatīt pilsētu ar Hop on, Hop Off autobusu palīdzību, jo pilsētas izmēri ir milzīgi un ar kājām to protams nav iespējams izstaigāt, bet šķiet, ka no metro neko neredzēsim, tomēr ir žēl maksāt 44$ katram par šī Hop on autobusa dienas biļeti, tādēļ pieņemam lēmumu, ka mēģināsim pēc iespējas vairāk apskatīt ar publisko transportu.

Tālāk dodamies uz nākamo lielo paralēlo bulvāri- Sunset Boulevard, no kura iespējams tālumā uz Holivudas pakalniem redzēt balto burtu uzrakstu- Holiwood. Pats Sunset Bulvāris ne ar ko īpaši neatšķiras no Holivudas bulvāra- tie paši tūristiem domātie veikaliņi, kafejnīcas un atkal bezpajumtnieki. Taču šeit pamanām jau iemīļoto Ross veikalu, kurā, omas uzlabošanai, iegādājamies ar lieliskām atlaidēm dažus dizaineru apģērbus sev (es, piemēram, nopērku garo vakarkleitu par 40$, bet Jānis- Kalvina Kleina kreklu par 30$).

Tālāk ar autobusu braucam uz Farmers Market un iepirkšanās centru, kur Jānis atrod Apple Store veikalu un pazūd tajā uz pusstundu, kamēr es sauļojos pie muzikālās strūklakas iepirkšanās centra galvenajā laukumā, kur garām ik pa brīdim pabrauc sliežu vilcieniņš, radot romantisku un nesteidzīgu atmosfēru. Šī vieta ļoti kontrastē ar iepriekš ielās novēroto netīrību.

Tad braucam ar autobusu tālāk uz Beverlihilzu, kas mūs sagaida kā pavisam cita pilsēta- sakopta, mierīga, klusa, ar zaļojošiem apstādījumiem un milzu palmām. Šeit ieliņas atgādina Vidusjūras piekrastes kūrortus ar lieliskām villām un sakoptu vidi. Tepat arī izstaigājam slaveno Rodeo Drive ielu, kas slavena ar pašu dārgāko dizaineru veikaliem, kuros mēs pat iekšā neejam, toties priecājamies par dārgajiem sporta auto un sapucētajiem cilvēkiem uz ielām. Te šķiet pavisam cita Los Andželosa ne kā tā, ko no rīta redzējām Holivudas Bulvārī.

Vakarā atgriežamies pilsētas centrā, lai 19:00 ierastos uz bezmaksas operas izrādi Union Station dzelzceļa stacijā, kur šovakar tiek izrādīta opera „Invisable Cities”, kuras komponists un libreta autors ir mūsu saimnieka draugs, kas uz pāris dienām apmeties saimnieka dzīvoklī-tātad zem viena jumta ar mums. Viņš ar šo operu ir bijis starp Pulicera Prēmijas mūzikā finālistiem, jo opera ir ļoti oriģināla ar to, ka tiek uzvesta dzelzceļa stacijā, kur izrādes laikā uzgaidāmajā zālē savu vilcienu gaida pasažieri, kas vienlaikus kļūst arī par operas skatītājiem- tikai atšķirībā no tiem, kas iegādājušies biļetes uz operu un saņēmuši austiņas, kurās dzird visu operu kopumā ar orķestri un dziedātājiem, pasažieri dzird tikai atsevišķos operas solistus, kas kādā brīdī ienāk zālē, nodzied savu āriju un tad atkal pazūd. Tiešām interesanta ideja, lai gan nevaru teikt, ka mani būtu uzrunājusi pati mūzika.

18.diena. 30.10. Ceļā gar Klusā okeāna piekrasti.

Šorīt atvadāmies no Granta, kurš mums ir parādījis Los Andželosu patiešām pozitīvā gaismā, un dodamies tālāk virzienā atpakaļ uz San Francisko, kurp esam ieplānojuši nokļūt divu dienu laikā, braucot pa izslavēto Pacific Cost Highway jeb 101 atomaģistrāli. Vispirms pa Sunset Boulevard stundas laikā aizbraucam līdz Klusā okeāna krastam, kur izstaigājam Santa Monikas molu ar suvenīru veikaliņiem, atrakciju parku un ielu muzikantiem, kas rada svētku noskaņu. Te nobaudām saldējumu, ar ko atgadās amizants kuriozs. Kāda kaija, milzu ātrumā pikējot, paķer gabalu no mana saldējuma, kas mani ne pa jokam sabiedē. Tādu nekaunību vēl nebiju piedzīvojusi. Pēc tam jau esam uzmanīgāki, un gardās saldējuma bumbas piesedzam ar roku. Aizstaigājam arī līdz Klusā okeāna krastam- šeit tas ir mierīgāks un arī ūdens šķiet siltāks nekā pie San Francisko. Kādu brīdi bradāju pa ūdeni un šķiet, ka varētu pat tajā izpeldēties, kaut gan peldas tikai daži apmeklētāji. Lielākā daļa tāpat vien pastaigājas gar okeāna krastu vai pikniko pie tā. Taču diena ir saulaina un karsta un nemaz nešķiet, ka šeit būtu rudens.

Tālāk braucam pa Pacific Highway uz Morro Bay, kur mums norezervēta viesnīca šai naktij. Ceļā paiet 4 stundas. Braucam gar slavenajām Malibu un Santa Barbara pludmalēm, kas gan ne ar ko īpaši mūs nepārsteidz, jo Vidusjūras reģionā esam redzējuši daudz skaistākus skatus. Pludmales pārsvarā ir tukšas, jo laikam vietējiem jau sezona beigusies.

Ap saulrieta laiku esam tikuši līdz Pismo beach, kur uztaisām nelielu pauzīti un dodamies pastaigā līdz Pismo molam. Saule gan te noriet tik ātri, ka īsti nepaspējam saulrietu izbaudīt. Tikpat ātri arī satumst, tādēļ braucam tālāk vēl pārdesmit km līdz mūsu viesnīcai Fireside In Morro Bay kūrortiņā, kurš atšķirībā no Pismo beach ir gluži kā izmiris- nekādas rosības ielās, tādēļ ātri dodamies pie miera.

19.diena. 31.10. Pacific Cost Highway un Halovīnu vakars Monterejā.

No rīta izejam pastaigā pa zvejnieku ostiņu Morro Bay zvejniekciemā. Te mūs pārsteidz aktīvā putnu un roņu rosība ap tikko svaigi saķerto zivju konteineriem, ko zvejnieki izveduši krastā un glabā vietējiem zivju restorāniem. Uz svaigi saķertajām zivīm šķiet pretendē gan kaijas, gan pāris pelikānu, gan arī kāds ronis, kas tepat zem mola ik pa brīdim iznirst virs ūdens, lai ieelpotu gaisu. Tūristus gan te nemanām, toties vietējie zvejnieki aktīvi rosās gar laivām un dziļāk līcī uz kāda koka plosta saspiedušies kopā gulšņā roņi. Kopējā ainava ir aizraujoša skatītājam, kas nav ieradis ikdienā vērot pelikānu un roņu rosību brīvā dabā.

Pēc nelielās rīta pastaigas turpinām braukt pa gleznaino Pacific Highway ceļu virzienā uz San Francisko. Mūsu nākamā pietura ir Elephant Sea Lions view Point kādā smilšu pludmalē nedaudz aiz San Simeon kūrortiņa. Jau pa gabalu dzirdam jūras lauvu sabļaustīšanos, kā arī nāsīs asi iecērtas šo dzīvnieku smaka. Taču skats, kas sagaida mūs nonākot pie nožogotās pludmales, ir fantastisks- te gulšņā vai rotaļājas vairāki desmiti elefantu jūras lauvu pusaudži. Brīžiem izceļas kāds kautiņš starp agresīvākajiem jūras lauvām, bet, kā mums paskaidro brīvprātīgā gide, kas pati pienāk klāt, tad šie kautiņi neesot cīņa par mātītēm, bet gan tikai pusaudžu rotaļas. Īstās cīņas notikšot decembrī, kad pludmalē no Aļaskas atgriezīsies vecākie tēviņi, kas tad uzsākšot cīņu par mātītēm pārošanās laikā.

Ir amizanti vērot, kā lielās jūras lauvas, it kā nekustīgi gulēdamas, laiku pa laikam ar pleznu palīdzību uzber sev smiltis, gluži kā sedziņu siltākai gulēšanai. Vai arī nožāvājas un pakasās. Protams visinteresantākās ir tā saucamās “rotaļas”, kad divi tēviņi nostājas viens otram pretī un ar kaujas saucieniem cenšas iekost viens otram kaklā. Parasti gan tie ātri pierimst un turpina gulēt smiltīs vai arī dodas atveldzēties okeānā. Ak jā- gide stāsta, ka par elefantu jūras lauvām šos dzīvniekus sauc dēļ to garajiem deguniem, kas tiem parasti sāk augt pēc 5 gadu vecuma sasniegšanas. Un ar vecumu izaugot kā ziloņu snuķi saīsinātā versijā. Vērojot šo neparasto dzīvnieku ikdienu, pavadām te labu brīdi.

Tad braucam tālāk gar piekrasti Big Sur dabas parku virzienā. Pa ceļam piestājam vēl kādā skatu punktā, kur paveras skaists skats uz okeānu un klintīm, bet tas, kas padara šo vietu aizraujošu, ir vāveres, kas pavisam drosmīgi tuvojas mums, meklēdamas barību. Mēs protams neesam skopi un uzcienājam mazās rudastes ar maizīti. Tad nu mums apkārt saskrien uzreiz ne tikai vairākas vāveres, bet arī kaijas un vēl strazdiem līdzīgi putniņi un tad sākas īstas cīņas par gardajām baltmaizes drupačām. Vāveres ir visdrošākās un dabū visvairāk maizes- viņas pat uzdrošinās ierāpties mums klēpjos, kad citādi maizīti nedodam. Savukārt kaijas tikai taisa aizvainotu ģīmi un klaigā, ka viņām neviens nedodot ēst… Un tas viss ar lieliskiem okeāna skatiem fonā.

Tālāk braucam iekšā Big Sur dabas parku teritorijā, kur vēlamies apskatīt Mc Way ūdenskritumu, Brixby tiltu un iziet pāris dabas takas, taču diemžēl laiks samācas un sāk līt, pietam debesis ir tik bezcerīgi pelēkas, ka saprotam- līs visu vakaru. Tādēļ ne ar priecīgu prātu braucam tālāk līdz pašam šī vakara galamērķim- Monterey, kur ierodamies jau 15:00 pēcpusdienā, cerībā, ka varbūt vismaz vakarā varēsim bez lietus izbaudīt šī slavenā kūrorta atmosfēru. Taču lietus tā arī nepārstāj līt un, citkārt droši vien dzīvīgais Fisherman Wraft (zvejnieku mols), lietainajā pēcpusdienā ir pavisam tukšs- tikvien kā oficianti aicina mūs iekšā savos zivju restorānos, kur omulīgi sildoties pie kamīna, mēs varētu nobaudīt lobsteru vai kādas citas jūras veltes. Mēs tomēr izlemjam atrast kādu laužu apmeklētāku vietu un aizbraucam līdz Monterey lielākajam iepirkšanās centram The Monte, kur patiešām mūs sagaida neparasta rosība un troksnis. Izrādās, ka ģimenes ar bērniem te sabraukušas svinēt Helovīnu vakaru un bērni, sapucējušies karnevālu tērpos, staigā no viena veikala uz otru ar plastmasas spainīšiem un izsakot slaveno frāzi „Trick or Treat” dāsni saņem kārotos saldumus. Tas, ka tieši lielveikalā redzēsim Halovīnu vakara izdarības, nudien mums ir pārsteigums, jo lietainajā vakarā uz ielām nemanām nevienu kaimiņu māju apmeklētāju. Varbūt, ja nebūtu lietus, viss būtu citādi….

Arī mēs, kaut bez karnevālu tērpiem, saldumu veikalā tiekam uzcienāti ar šokolādītēm un tas ir jaukiJ

Vakaru noslēdzam ar vakariņām omulīgā restorānā tepat lielveikalā, kur nobaudām kārtējo burgeri ar frī kartupelīšiem un Cēzara salātus (30$).

Vēl nedaudz paklīstam pa Macy’s veikala apģērbu nodaļu, tomēr atturamies nopirkt Calvina Kleina mākslīgās ādas jaku par 80$ Jānim, jo bažījamies, ka mūsu čemodānos vairs nebūs lielākiem pirkumiem vietas. Bet secinām, ka arī Macy’s veikalā ir ļoti pieņemamas cenas precēm ar atlaidēm.

Tad braucam atpakaļ uz savu viesnīciņu Inn by the Bay Monterey (85$ par nakti), kurai ir tiešām gaumīgs un ērts numuriņš, tikai smaržo pēc aptiekas (droši vien atkal notikusi kāda kukaiņu indēšana). Bet pie tā, ka parasti moteļos valda visdīvainākās smakas, esam jau pieraduši un par to nesaspringstam, bet gan izbaudām saldu miedziņu viesnīcas lielajā un mīkstajā gultā.

20. diena. 1.11. Pēdējā diena ASV un garā mājupceļa sākums.

Šodien ceļamies agri, jo vēlamies pirms lidojuma, kas paredzēts 17:00 no San Francisko lidostas, vēl paspēt pāris stundas veltīt dāvanu iegādei kādā no veikaliem pa ceļam uz lidostu (200 km no Monterey). Tā kā laiks no rīta vēljoprojām ir lietains, tad atmetam domu par pastaigām dabā un izbaudām īsti amerikāniskas brokastis kādā ceļmalas krodziņā. Te nu atkal viss ir tieši tā kā filmās redzēts- vīri labākajos gados sasēduši pie galdiņiem vai bāra, malko kafiju un risina nesteidzīgas sarunas, kamēr oficiantes, ik pēc brīža apvaicājoties, vai visiem viss kārtībā, pienes kafiju un papildina iztukšotās krūzes no plastmasas kafijas kanniņām. Te nav nekādu ierobežojumu tam, cik daudz drīksti izdzert par vienas tases cenu. Arī mūsu tējai, kā jau ierasts, tiek atnesta karstā ūdens kanniņa un tējas paciņas. Beidzot nobaudu slaveno amerikāņu pīrāgu- izvēlos ar citrona garšu un izrādās, ka tas ir diezgan skābens- gluži kā mūsu „Vēsmas” saldējums. Izvēloties vienu brokastu porciju uz abiem+ pankūkas, esam tā paēduši, ka šķiet- pietiks visai dienai (18$).

Tālāk braucam līdz tuvējam veikalu centram Salinas pilsētā, kur atrodam Toys R Us rotaļlietu veikalu bērniem, kas iepriecina mūs ar plašo sortimentu. Te beidzot atrodam mugursomiņu ar Mimion dzeltano vīriņu savam jaunākajam puikam, kā arī vēl šo to no Chima Lego par labām cenāmJ

Nākamais pieturas punkts tepat netālu ir mans iemīļotais Ross veikals, pēc kura patiešām skumšu Latvijā- nu kur citur vēl var iegādāties dizaineru vakarkleitas par 39 $ …..Šoreiz gan tikai sapērku nelielas dāvaniņas radiņiem, bet Jānis atkal atrod sev Calvin Klein kreklu par 30$.

Vēl iegriežamies ne mazāk iemīļotajā WalMart veikalā, kur iegādājam šo to uzkožamu dienai un konfektes radiņiem.

Un tad jau atliek vien 1.5 st. brauciens līdz lidostai, kur ierodamies 4 stundas pirms lidojuma un labi, ka tā. Jo, kamēr uzpildām īres auto pilnu degvielas bāku, kamēr atrodam, kur auto jāatstāj, kamēr saprotam, no kura termināla būs mūsu lidojums un tiekam cauri drošības kontrolei- tas viss aizņem kādas 2.5 stundas. Tad vēl neliels šopings par pēdējiem dolāriem un esam gatavi mājup lidojumam, kas gan paredzams garš- vispirms nakts lidojums līdz Londonai, tad pārsēšanās uz savienoto reisu līdz Oslo un tad vēl Air Baltic lidojums uz Rīgu. Bet laiku īsina kavēšanās atmiņās par visu ASV ceļojuma laikā pieredzēto un izbaudīto un sapņi par to, kurp gribētos doties nākamos ceļojumos.

Pārrunājot šā ceļojuma iespaidus, secinām, ka šo 2.5 nedēļu laikā esam redzējuši ļoti daudz un guvuši gana spilgtus iespaidus, bet esam arī saguruši no lielo attālumu veikšanas pie automašīnas stūres. Varbūt būtu vajadzējis plānot mazāk apskates objektus un veltīt katram no tiem vairāk laika, bet tā kā pirms ceļojuma šķita, ka tuvāko gadu laikā uz ASV vēlreiz neaizbrauksim, tad, protams, gribējās apskatīt pēc iespējas vairāk.

Citiem, kas varbūt vēlēsies doties līdzīgā ceļojumā, jāzina, ka šāds ceļojums nav „atpūtas brauciens”- tas ir neparastu iespaidu gūšanas un fantastisku dabas skatu baudīšanas ceļojums, bet jārēķinās, ka lai kaut ko patiešām redzētu, nākas celties agri un ceļojuma temps ir diezgan saspringts. Tikai saulrieta gaidīšanas brīžos mēdzām patiešām uz stundu noenkuroties kādā skatu vietā un nesteidzīgi izbaudīt brīdi. Pārējā laikā lielākoties bija izjūta, ka nevaram pārlieku ilgi kavēties vienuviet, jo tad nepaspēsim pabūt nākamajā apskates vērtajā vietā, jo dienas gaišā daļa šeit rudenī ir vidēji tikai no 7:30 līdz 17:30. Un lielu dienas daļu nākas pavadīt pie stūres ceļā līdz nākamajam apskates objektam pat, ja dienā plānota tikai viena apskates vieta.

Bet par Ameriku kopumā mums paliek tikai vislabākie iespaidi- skaista, neparasta daba, ļoti draudzīgi un atsaucīgi cilvēki, zemas cenas pārtikai, sabiedriskajai ēdināšanai, degvielai, apģērbiem un apaviem. Lieliski, ka gandrīz visus dabas parkus var apskatīt izmantojot tikai vienu kopējo biļeti par 80$ par auto ar visiem tā pasažieriem.

Tiešām gribētos atgriezties ASV vēl un varbūt atvēlēt ceļojumam vairāk laika, lai varētu baudīt nesteidzoties. Varbūt pat paņemt līdzi bērnus, jo pašiem būtu gribējies aiziet uz Universal Studios vai Disnejlendu L.A., bet šādu vietu apmeklējums kopā ar bērniem noteikti būtu interesantāks.

Atminoties visu piedzīvoto, sakārtoju domās savu apskates vietu topu:

Tā kā esmu dabas mīļotāja un pilsētas mani reti kad aizrauj, tad tās šajā sarakstā neiekļauju, tomēr no redzētajām pilsētām, mani visvairāk savaldzināja Las Vegasa.

Tēriņi abiem ceļotājiem kopā (neskaitot iegādātos apģērbus un suvenīrus):

Lidmašīnas biļetes: 1125 eiro

Viesnīcas: 704 eiro

Auto noma: 386 eiro

Degviela: 336 eiro

Pārtika: 284 eiro

Krodziņos un ielas ēstuvēs: 165 eiro

Ieejas biļetes: 232 eiro

Transporta biļetes: 67 eiro

Ceļojuma apdrošināšana- 85.00 eiro.

Auto stāvvietas: 27 eiro

ESTA – 23 eiro

_____________________________________

Kopā uz abiem: 3434 eiro jeb 1717 eiro (1207 Ls) katram ceļotājam.

​