12 dienas Taizemē: Chiang Mai – Bangkok – Phuket
|
Kaspars Misiņš
|
Raksts pārpublicēts no www.kasparsmisins.lv.
15 dienu vīza. Ierašanās brīdī jāuzrāda aviobiļete tālākajam ceļam prom no valsts. Plāni uzreiz samazinās. Nav ko skriet, tas nav mūsu garā, tāpēc izvēlamies tikai trīs galamērķus. Savukārt, lai aizbrauktu arī uz kādu no Taizemes salām, lidojumu prom no Taizemes pērkam no Puketas salas.
Chiang Mai, tā ir pilsēta pašos Taizemes ziemeļos, netālu no Mjanmas un Laosas, un tā ir viena no lielākajām valsts pilsētām. Lai neradītu maldīgu priekšstatu, piebildīšu, ka patiešām liela Taizemē ir tikai viena pilsēta – Bankoka, kas ir arī valsts galvaspilsēta. Tajā dzīvo vairāk nekā 8,5 miljoni cilvēku, taču jau nākamajā lielākajā pilsētā šis skaitlis ir vien pāris simti tūkstoši.Tātad necik liela Chiang Mai nemaz nav. Un mums tas patika.
Visa centrālā daļa izstaigājāma ar kājām. Negribas staigāt? Velosipēdi un motorolleri ir izīrējami uz katra stūra. Velosipēdi par aptuveni 1 eiro uz 24 stundām, motorolleri – aptuveni 5 eiro.
Gribas vēl vienkāršāk? Pa pilsētu braukā pasažieru pikapi, ierastā cena 20 Taizemes bati jeb aptuveni 50 eiro centi. Tāda tā ir arī par garākiem, vairāk nekā desmit kilometru, braucieniem ārpus pilsētas. Iekāpšana un izkāpšana – tur, kur vajag. Citādāk, ja esi viens vai gribi doties kādā specifiskākā maršrutā, tad par izmaksām jājautā vadītājam. Pēc 5 dienām pilsētā atzinām šo par labāko pārvietošanās veidu. Ērti, ātri un lēti.
Ēdiena izvēle pilsētā ir ļoti plaša, bet cenas ļoti patīkamas. Ēdot vietējo ēdienu, 1-2 eiro būs pietiekami, lai paēstu garšīgi un kādā skaistā vietā. Vietējās ielas uzkodas – visādas gaļas un desas, suši, svaigi augļi, cepti banāni, … – 10 līdz 50 eiro centi gabalā.
Visur pieejami smūtiji un sulas. Kafiju? Bez tās mēs rietumnieki acīmredzot nevaram iztikt, jo, kā redzams, apmierinot daudzo tūristu vajadzības, kafija un dažādi kafijas dzērieni ir ne mazāk populāri. Cenas kafijai tāpat kā burgeriem, picām, pankūkām un pārējam ne vietējam ir nedaudz augstākas nekā pārējam, bet joprojām – tas viss te ir pieejams.
Kāju masāža. Plecu masāža. Visa ķermeņa masāža. Izvēle ir ļoti plaša, bet cenas tāpat kā visam šeit – ļoti patīkamas. Piemēram, pusstundas masāžā tikai aptuveni divarpus eiro, bet neko dārgāku par 10 eiro mēs tā arī neieraugām. Ne mazāk pamanāmi kā dažādas ielas ēstuves un masāžas punkti ir arī budistu tempļi. Lielāki un mazāki, tie ir visur.
Un publiskās veļasmašīnas, kur tikai iemet naudiņu un vari mazgāt drēbes. Un visa veida kabeļi, kas te vienkārši karājas virs galvām. KABEĻU MUDŽEKĻI!
Nevarēšu pastāstīt, vai ir vērts apmeklēt vai nē, taču mums radās iespaids, ka pilsētā ik vakaru notiek taiboksa cīņas. Tā kā, ja esi ieinteresēts, par nu jau lielāku summu, sākot no 10 eiro, ir pieejama arī šāda aktivitāte. Un te nu mēs nonākam līdz lielākām naudas summām – 10, 20, 30, 40, … eiro vienam. Ārpus pilsētas ir pieejamas dažnedažādas aktivitātes, no kurām vairākums pieejams jau kā daļa no komplekta. Braucieni ar laivām, džungļu pārgājieni, gājieni uz ūdenskritumiem, lēkšana ar gumiju, braucieni ar ziloņiem, pastaiga tīģeru krātiņā utt.
Ja plāno apmeklēt Chiang Mai un meklē naktsmājas, es iesaku CMStay! Īpašniekiem ir mājokļi gan pilsētas centrā, gan nedaudz nostāk. Mēs izvēlējāmies būt nedaudz talāk no centra.
Viņi ir arī Airbnb. Spied te, reģistrējies, piemēram, ar Facebook un abi saņemsim 25$ atlaidi jebkāda mājokļa rezervācijai jebkur pasaulē! Izmantoju un iesaku Airbnb jau vairākus gadus.
Interesantākam turpinājumam uz Bankoku dodamies ar nakts vilcienu, otrās klases guļamvagonā. Galvenā otras klases atšķirība no pirmās ir tāda, ka gaisa kondicioniera vietā ir ventilators. Biļete maksā tikai nedaudz vairāk kā 12 eiro. Un tā kā brauciens ir naktī, sanāk ietaupīt to, ko maksātu par viesnīcu. Biļeti pērkam uz vietas stacijā, divas dienas pirms brauciena. Tas sanāk vienkārši un ātri. Ja nesalūztu tieši mūsu “gultām” pretī esošais ventilators, es teiktu, ka brauciens bija ļoti labs. Citādi jāsaka, ka bija normāli, bet karstums traucēja iemigt. Drošības sajūtu radīja tas, ka vagonā visu laiku bija divi apsargi, bet svaiguma sajūtu – vagonā pieejamā duša.
16 STUNDAS VILCIENĀ, UN ESAM BANKOKĀ!
Indija? Te izskatās līdzīgi kā Deli. Netīrs. Grausti. Burzma. Tikai viena metro līnija? Pavisam ne kā miljonu pilsētā. Cena par braucienu kā jau Taizemē – neliela, bet kvalitāte līdzīga kā citur pasaulē. Ejot ārā no metro, lai satiktos ar mūsu Bankokā izīrētā dzīvokļa saimnieku, saprotam, ka angļu valoda te redzama un dzirdama vēl mazāk nekā Chiang Mai. Bet vismaz apkārtne talāk no dzelzceļa stacijas ir mainījusies uz labo. Nezinu, vai mēs tā domātu, ja pirms tam nebūtu bijuši Indijā. Diezin vai.
Neilgajā gaidīšanas laikā paspējam ieraudzīt tik daudz rozā mašīnu, cik iepriekš visas dzīves laikā. Pie vainas Bankokas rozā takši, ar kuriem pilnas ielas. Tad vēl motocikli – takši, ik pa laikam kāds autobuss, bet privāto auto ir salīdzinoši maz, gluži kā Honkongā un Singapūrā. Bet nav jau arī kur būt, jo arī šādi ielas ir pilnas, bet motocikli, meklējot labākos braukšanas veidus, pārvietojas arī pa pretējo joslu un brauc pa trotuāriem.
Dzīvokli Bankokā, tāpat kā jau daudzas reizes citur pasaulē, esmu izīrējis ar Airbnb. Un tā, izmantojot vēl iekrājušos bonusus, par aptuveni 12 eiro dienā (oriģināli 17 eiro dienā) mēs nonākam skaistā un plašā vienistabas dzīvoklī mājas pēdējā stāvā, no kura pārskatāma bez maz vai visa pilsēta. No šejienes ieraugām to, cik šaurā zonā ir iespiedusies modernā lielpilsēta ar staltajiem debesskrāpjiem. Milzīgās teritorijās apkārt tiem redzami daudz vienkāršāku mājokļu jumti.
Vēlāk, dodoties pastaigā un velobraucienā pa pilsētas ielām, to pašu novērojam tuvplānā. Veci grausti mijas ar jaunām un krietni augstākām būvēm, bet vairākumā te, tomēr, ir dažus stāvus augstās ēkas.
Starp citu, pilsētā vairākās vietās ir bezmaksas velosipēdu nomas. Braucamā saņemšanai ir tik vien kā jāuzrāda pase un jāaizpilda viena veidlapa, un var braukt. Esi gatavs – braukšana te galvenokārt notiek vienkārši pa ielu kopējā plūsmā ar pārējiem. Kāpēc te ir arī dažas velo joslas, tas gan man nav skaidrs. Tās izskatās pietiekami svaigi iezīmētas, taču ir vēl grūtāk braucamas nekā vienkārši ceļi un vijas pa reti kuram interesantām vietām. Piemēram, iet starp mājām, kur kopējais ceļa platums ir ne vairāk kā viens metrs, starp graustiem, cauri cilvēku pilnam tirgum, līdz beidzas pie slēgtiem vārtiem krastmalā. Nu neko – izbraucām un ieraudzījām vēl nedaudz savādāku Bankoku, vēl tuvāk.
Ēdiena izvēle un pieejamība te tikpat liela kā Chiang Mai. Tikai lielpilsētas mīnuss ir tāds, ka cenas nereti ir 2-3x, 5x un pat 15x lielākas. Tā, ka, gribot paēst lētāku un esot ne tajā rajonā, var nākties pastaigāties. Vēl, salīdzinot ar Chiang Mai, varu teikt, ka tempļi te ir redzami mazāk, bet toties vēl vairāk ir dažādu masāžas salonu un kabeļu mudžekļi karājas arī Bankokas ielās.
Tāpat arī aktīvas naktsdzīves meklētājiem Bankoka būs krietni labāka izvēle. Tikai seko līdzi aktuālākajai informācijai par situāciju valstī. Tieši pirms mūsu ierašanās Bankokā te jau vairāku nedēļu garumā bija noteikta komandantstunda, kas nozīmēja, ka līdz ar pulkstens 22, vēlāk – 24, visiem bija jābūt mājās. Atbraucām, un tā tieši tika atcelta.
Pametot Bankoku, mūsu domas par to saglabājas aptuveni tādas pat kā brīdī, kad ieradāmies te. Tā ir pilsēta, kur atbraukt, paskatīties un doties tālāk, bet ne vieta, kur mēs gribētu dzīvot. Izsakoties kāda politiķa vārdiem: “Nothing special.”
No Bankokas uz Puketu dodamies vēl savādāk, ar nakts autobusu. Biļete katram mums izmaksā tuvu 20 eiro, bet ļauj ietaupīt laiku un arī naudu, kas būtu nepieciešama, lai dotos uz tālāko autobusu staciju, no kuriene bija pieejami lētāki braucieni. Tā tas te ir – pilsētā ir vairākas autoostas, no kurām autobusi vairāk vai mazāk brauc tikai uz konkrētiem galamērķiem. No mums tuvākās autoostas ir tikai divi autobusi uz Puketu (dārgs un dārgāks), no tās otras – vismaz pieci.
12 STUNDAS AUTOBUSĀ, UN ESAM PUKETĀ!
Noteiktos gada mēnešos tūristu pārpildītā sala šobrīd ir samērā tukša. Jūnijs, jūlijs un augusts šeit ir klusi mēneši, kad apkārt vairāk redzami tieši vietējie iedzīvotāji. Laika apstākļi joprojām ir labi, vienīgi biežāk iespējams lietus. Tas parasti ir stiprs, bet īslaicīgs. Komplektā ar vienmēr silto laiku un spožo sauli tas nekā netraucē atpūsties.
Par savu apmešanās vietu šai skaistajā salā esam izvēlējušies kādu Airbnb atrastu viesnīcu aptuveni 30 kilometrus prom no pilsētas, vēl klusākā un mierīgākā vietā. Jā, jā, Airbnb un viesnīca “neiet kopā”, taču šoreiz noteicošais bija atrašanās vieta – blakus pludmalei un netālu no lidostas. Ne vairs jādomā, kā tikt uz jūru, ne – kā uz lidostu, uz agro reisu. Perfekti!
Dažādas ēstuves un jūra uz vienu pusi, pārtikas veikals uz otru, bet motorolleru īre blakus mājā. Divu dienu laikā par motorolleri, ieskaitot benzīnu, samaksājam aptuveni 13 eiro. Nav slikti, īrējot uz tik īsu laiku. Bet toties tālākās pludmales nu bija sasniedzamas tikpat vienkārši kā tuvējās. Un kas par viļņiem tur! Daudzviet bīstami lieli, un var tik vien kā skatīties uz šo dabas spēku.
Savukārt, atsevišķās norobežotās vietās (ar glābējiem krastā) pietiekami droši un neviltotu prieku radoši. Prieki gan mazajiem, gan lielajiem.
Tā nu peldamies vienā dienā. Peldamies otrajā. Un tāpat trešajā. Kā var noprast pēc visa apkārt redzamā (viesnīcas, viesnīcas, viesnīcas), aktīvās sezonas laikā pat šajā šobrīd ļoti klusajā nostūrī es diez vai gribētu būt. Bet šobrīd mums šī vieta bija tieši laikā.
Rīt lidojam uz Kualalumpuru (Malaizija). Svētdien atgriežamies Langkawi salā, kur esam ieplānojuši palikt vēl uz dažām nedēļām