Kamčatkas pussalas centrālajā daļā atrodas Bistrinskas dabas parks (Быстринский природный парк), kas kopā ar vēl citām šis zemes dabas teritorijām iekļauts Unesco sarakstā, zem kategorijas "Kamčatkas vulkāni".
Jau otro gadu man ir tas gods līdzdarboties šīs teritorijas un tajā dzīvojošo ļaužu tradicionālā dzīves veida aizsargāšanā, apzināšanā un popularizēšanā.
Šeit bildes no vasaras 2014.g. - zvejnieki, ziemeļbriežu gani, ainavas.
Īss-ieskats manā Kamčatkas otrajā vasarā.
Šoreiz tā ievērojami atšķīrās no pirmās, kurā viss notiekošais bija pirmreizējs. Man uzticētais virsuzdevums bija strādāt ar ziemeļbriežu ganu maršrutu kartēšanu, vietvārdu apzināšanu uc., dabas parkam nozīmīgiem jautājumiem. Dzinos pēc iespējas tikt uz visām ganu brigādēm, iemācoties patstāvīgi atrast dažādus alternatīvus pārvietošanās veidus - lidojot, braucot visurgājējā 12h, ejot kājām - kā vien var.Šeit iesāku ar pavisam citiem ļaudīm.
Vēl pirms aizbraukšanas mums tika dota iespēja doties muzeja organizētajā ekspedīcijā uz Ičas upes zvejnieku nometnes vietām. Vispirms ar mašīnu, tad visurgājēju un noslēdzot ar laivu, devāmies uz vietām, kur pastāvīgi un patstāvīgi dzīvo un strādā vietējie ļaudis. Rudenī to mazāk, bet vasarā, te tiek savesti bērneļi un vecās sievas un tad jau atkarībā no varēšanas - ar vai bez dīzeļģeneratora (biežāk bez), ar vai bez radio sakariem (diemžēl, vietām - bez), lepnākās vai mazāk lepnās koka būvēs, cilvēki dzīvo.
Īsta dzīve mežā. Ļoti cienu viņus.
Bildē - visu klejotāju virsvadītājs - Apa. Satikām atkal. Kā ierasts nejauši. Nekas nav mainījies - pārvietojas simtu kilometru ar brezenta plēves maisu un vienu jaku. Nedaudz jaunāks viņš varētu būt visjaudīgākais Kamčatkas vides inspektors.Tukša zvejas vieta, kuras saimnieks gadu atpakaļ miris. Šķūnī starp lērumu mantu, izvilkām briežu sedlus, pašdarinātas slēpes, bērnu šūpulīti un citas vērtības. Apa tik sacīja - ņemiet, ņemiet visu prom! Sapūs! Un mēs paņēmām uz muzeju.Vieta, kura reiz izmantota briežu skaitīšanai un dalīšanai.Stāsta par to, kā dzīvojuši ciemā Tvajan, ko, līdzīgi kā citus vietējo apdzīvotos ciemus, "aizvēra" - izvedot ar helikopteriem un piešķirot istabiņas daudzdzīvokļu namiņos.Zivju kūpinātava, jauna, ļoti akurāti veidota.Zivju kūpinātava un noliktava - tradicionālā izpildījumā.un vēl citā variantā. Virtuves namiņš.Ļoti tipisks (ja mēģina turēties pie stereotipiem) visurgājēja vadītājs.
Taisnības labad - viņi mēdz būt ļoti inteliģenta paskata ar.Ļoti netipiska paskata (atkal - ja stereo-tipiski), vietējais zvejas saimniecības vadītājs.Visurgājēja vadītājs Arturs (viņa pakausis). Cilvēks, kas devās no Anavgajas uz Ustj Harizovo - 2-3 dienu brauciens visurgājējā un ar vislabāko prātu mani nogādāja uz un no ganu apmetnes vietas.
Līdz šim biju braukusi tikai visurgājēja "mugurā", nu bija iespēja braukt kabīnē. Pēc pāris stundām apguvu mākslu iemigt, kad tanks braucot bauro un satraukti atmosties, kad tas apstājoties apklust.
Un vēl, izbaudīju sajūtu, kad tanks sāk "peldēt", šķērsojot lielu upi tumsā, nepareizā vietā. Tas nav lab - cilvēki diemžēl visurgājējos slīkst. Mums, protams, viss bija veiksmīgiJauna nodaļa - ziemeļbriežu ļaudis.
Bildē - uz kartes tiek meklēta jurtas atrašanās vieta. Šī bija tā reize, kad sastapos ar situāciju, kurā neviens klātesošais nespēja kartē atzīmēt vietas, kur tie bijuši. Toties prata labi izstāstīt.Kad nav lielu koku (augstāk kalnos) un arī cilvēku skaits atļauj, tad pietiek ar maz-jurtiņ.Piloti un brieži.Atkārtojās situācija, kurā aizmigu jurtā (mājā), bet pamodos jau bez "jumta".
Ļoti operatīva savākšanās, lai dotos uz jaunu apmetnes vietuPie ziemeļbriežiem atveda spilgtās drēbēs tērptus itāļu tūristus un pārtiku. Jaunas jurtas uzstādīšana. Šoreiz tā bija ilgstoša - stundu vai pusotru, jo tika gatavotas jaunas kārtis, kas šajā pašā vietā vēlāk tiks atstātas un kalpos vairākas sezonas.
Ne visas ganu brigādes darina tik skaistas jurtas, pat ja materiāls ir pieejams.Pārsteidza meitene, kas atbrauca ciemā pie radiem - viņa spēja pēc kārtas izdzert četras šādas tasītes ar asinīm.Paši "apgreidotākie" ziemeļbriežu ļaudis - blakus ciema Anavgajas brigāde (konkurē ar Esso ciema saimniecībām). Viņiem savs visurgājējs (pagājušo gad atradām tundrā atstātu vienu), kurā ietilpst to starp gāzes plītiņa (protams, ar baloniem) un ādu vietā sēdēšanai noder mašīnas sēdekļi.
Ļoti sirsnīgi ļaudis.Tējošanas pauze.Brieži vairākas reizes griezās atpakaļ un negribēja šķērsot upi.
Vēlāk Ivans teica, ka tas tā, jo iepriekšs tie to pārgājuši 30m augstāk pa straumi un neesot gribējuši iet pa jaunu vietu.Jaunizveidotā ganu pulka galvenais - Valentīns.un viņa brigāde.Brieži veldzējas uz sniega.Tiek mesta ganu kārts, lai pagrieztu briežus nepieciešamajā virzienā.Lēnu garu gājām aiz briežiem, līdz to priekšgalā esošie zvēri, strauji pagriezās pa labi un, spītējot biezam krūmu slānim un krasta nogāzei, metās lejā.
Viņi pārlieku stipri sagribēja dzert.Cīnījos ar uzdāvināto kāju.Turpinājumā vairāk ainavu bildes, no tās pašas zemes.Cryptogramma acrostichoidesLācis kanibāls.
Ar lāčiem šogad pavisam cits stāsts, kā pagājušo sezonu. To bija ievērojami mazāk un parasti liela izmēra. Kāds saka - klaidoņus izšāva, kāds - vārgie izmira. Droši vien abi un labi.
Šeit kāds bija apēdis savu sugas brāli.
Ļoti varenā tālo ziemeļu un dienvidu jūras braucēja Carola no Vācijas, apņēmās apiet apkārt Ičinskas vulkānam, lai:
- būtu skaidrs vismaz viens variants kā to var veikt;
- tas vairs nešķistu "neiespējami";
- taptu skaidrs, kas tad tur ir.
Es pavadīju. Līdz ledājam bija saule, turpmākās dienas - necaurredzama migla, lietus un attiecīgi pārlieku augsts ūdens līmenis upēs.
Nākamo gad šajā apvidū plānota mēnesi ilga botāniskā ekspedīcija. Vēl joprojām ļaudis cer tikt līdz tur esošajiem ūdenskritumiem un teiksmainajām fumarolām.
Ičinsakas vulkāns ir vienīgais centrālās Kamčatkas aktīvais vulkāns. Ičinskas vulkāna dienvidu ledājs.Andrejs.Ketačana ezers, netālu no Ičinskas vulkāna.Vēl viena teiksmaina cīņa, lai tiktu tuvāk ganu atrašanās vietai.Pavisam tuvu Esso - pakāpjoties pāris stundas augstāk.Esso ciemata daudzdzīvokļu māja un to greznie puķdārziņi.Anavgajas ciema urbānā realitāte.Vulkāns - Ziemeļu Čerpuks.
Tas arī šobrīd viss. Esmu gausa aprakstu rakstītāja, varbūt vēlāk spēšu vairāk, jo, protams, par ko stāstīt ir - šī zeme un ļauži, kas spēj dzīvot ārpus tās apdzīvotajām teritorijām ir varen vareni.
bet galvā tikko izskanēja frāze, kas jau atkal kaut kādā veidā raksturo manu attieksmi pret šo vietu - jā, gribētu dzīvot Kamčatkā ar tām iespējām, kas ir Latvijā. Tā, kā tur ir tagad un būs visticamāk vēl gadus 50 un uz augšu - ilgstoši ir grūtīgi. Skaisti, bet grūtīgi.
Jauku jums dienu vai vakaru jaukie cilvēki!
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
