Atkal, tie latvieši! Gruzija

Lauma Zaļaiskalna 23.10.2014 8 min lasīšanai

Jā, esmu pabijusi pasaku ieskautajā un mītu apvītajā Gruzijā. Saprotams, zināju, uz kurieni braucu un ka Gruzija ir skaistu dabas skatu un kalnu apvīta, bet, ka tā ir tik bezcerīgi nabadzīga, to apjautu tikai esot tur.

Agrā rīta stundā ielidojam Tbilisi un tūlīt jau sēžamies autobusā un dodamies ceļā uz apmešanās vietu Rustavi pilsētā. Dzīvojam pilsētas pievārtē dažus gadus iepriekš uzceltajā Skautu nometnē. Skaistā moderni celtajā ēka mūs sagaida viesmīlīgi. Esmu vienkārši nogurusi, visu nakti pavadot tad Rīgas lidostā, lidmašīnā četras stundas un tūlīt jau atkal braucot uz Rustavi.

Iekārtojusies un paēdusi brokastis dodos kopā ar pārējiem ceļa biedriem uz Rustavi mainīt naudu no eiro uz lari. Sastājamies tāda rinda, ka vietējie iedzīvotāji ziņkāri raugās uz mums un nevar saprast, ko gan mēs tik agri meklējam noplukušajā naudas maiņas punktā. Atgriežoties pie autobusa, mūs visus sagaida gruzīniete ar saulespuķu sēklu maisiņiem un uzstājīgi piedāvā tos par desmit tetriem paciņā. Saprotams, mums nevienam nav šo tetru ne desmit ne arī vairāk. Beigās sieviete, nepanākusi iežēlināšanas, procedūru sparīgi sāk mūs visus lamāt. Nodomāju, nu vienkārši neveiksmīgs rīts.

Tbilisi ir saules pielieta, senas mūra ēkas mijas ar modernajām jaunceltnēm. Redzams slavenais tilts, kuru vietējo sauc par Sakaašvilli ‘’pamperu’’.

Salome – jauna gruzīniete būs mūsu gide visu ciemošanās laiku Gruzijā. Salome raksta projektus un piedalās vairākās starpvalstu misijās. Tā veselu gadu meitene nodzīvojusi Latvijas pilsētā Rēzeknē, kur palīdzējusi vietējiem latgaliešiem integrēties sabiedrībā. Rakstījusi arī projektus, lai rastu iespēju Tbilisi pilsētā un tās apkārtnē savākt atkritumus. Latvijā Salomei ļoti paticis, mazliet runā arī latviski un vislabāk viņai patikusi pilsēta Cēsis un vismazāk Ventspils. Salome mūs informē, ka nestāstīs par Gruzijas vēsturi un tās notikumiem, jo to visu var izlasīt internetā, bet gan rādīs un stāstīs par patieso Gruziju un gruzīniem.

Ar gaisa tramvaju uzbraucam 4. gadsimtā uzbūvētajā Narikala cietoksnī, kas uzcelts Mtatsmindas virsotnē Tbilisi senākās daļas vidū. Skati uz pilsētu ir elpu aizraujoši un iespaidīgi, jo visa pilsēta ir tava priekšā. Aizejam arī līdz lielajai statujai Māte Gruzija, bet atpakaļ no cietokšņa ejam ar kājām. Uzkāpjam arī uz seno Metekhi baznīcu, no kuras redzamas neskaitāmas apaļas sērūdens pirtis un plašs skats pār Abanotubani.

Relaksējoša pastaiga par Rustaveli prospektu un vēl citām pilsētas daļām. Bet.... pats ekskursijas sākums, nonākot lejā no baznīcām un cietokšņiem, sākās pavisam netradicionāli. Kā jau iepriekš minēju Salomes teikto – rādīs īsto Gruziju, nevis sakārtoto un izskaistināto tikai tūristiem. Nu lūk, esam iegājuši bezpajumtnieku un nabago ielā. Iela atkritumiem pārbagāta, pilna ar izkāmējušiem kaķiem un tikpat vārgām sievietēm ietves malās, uz papēm gulošiem cilvēkiem, sarūsējošām metāla sētām un pus sabrukušām mājelēm. Un šī acīmredzamā nabadzība, bezcerība un posts blakus skaistajai un varenajai dabai pavadīs visas Gruzijā pavadītās dienas. Skaistākais šajā ielā ir šķībais itāļu leļļu namiņš, kur katru stundu atveras augšējās durtiņas un parādās lelle, kura ieskandina stundu skaitu.

Vakarā izbaudu gruzīnu virtuves gardumus un ugunīgos ēdienus noskaloju ar vīna glāzi. Iegaršojās pat ļoti hinkaļi un cepti baklažāni, kā arī valriekstu pulverī mērcētus gurķus un tomātus. Virtuve bagātīga.

Rīta brokastis skautu mājā un izbraucam uz kādreizējo Gruzijas galvaspilsētu Mchetu. Mchetā Svetishoveli katedrāle ir slavena kā vieta, kurā esot apglabāt Kristus mantija. Un šī senā pilsēta no autobusa līdz pašai katedrālei ir pat ļoti saposta un atjaunota. Saprotams , uz pašu pilsētu laikam neviens tūrists grupā neiet, tāpēc ir grūti spriest par to, cik labi sakārtota ir pārējā pilsētas daļa. Cienam vietējos kristiešu likumus un katrs ietinamies lakatos un šallēs. Bet uz Džavi vai Jvari , kā nu katrs to izrunā, dodamies vēlā pēcpusdienā, kamēr uzbraucam kalna galotnē, jau iestājusies krēsla un šis vietas, varbūt arī visas Gruzijas skaistāko skatu baudām krēslas dūmakā, kur satek divas upes – Kura un Aragvi, un lejā mirdz Mchetas ugunis. Tas esot pirmais Gruzijas Vispasaules mantojuma objekts un tā vēstures pirmsākumi datējami ar 545. gadu.

Gori – Staļina dzimtā pilsēta. Tur mūs apstādina policija un pārbauda autobusa dokumentus. Par policistiem Gruzijā – viņiem jābūt caurspīdīgiem, lai visi ļaudis redz, ka viņiem var uzticēties, tāpēc visas policijas ēkas tik tiešām ir nedaudz matētas un var redzēt ēkā atrodošos policistus. Tikai Salomes smaids mūs paglābj no ilgstošas policistu uzmanības. Bet pati pilsēta Gori – nu īsts padomju laiku paraugs, lai gan pilsētas parks pretī Staļina muzejam un mazajai mājelei, kur pats vadonis dzimis un audzis, kā kurpnieka dēls ir skaists un patīkams. It sevišķi man patīk, ka parka galā jau redzami kalni. Muzejā ieeju un konstatējot, ka vietējā gide apstājas gandrīz pie katra muzeja eksponāta, pametu grupu un viena pārstaigāju muzeja telpas. Nu... nepatīk, neinteresē. Ārā spīd saule, zaļo kalnu muguras – tur man patīk labāk.

Lai mīkstinātu nepatiku pret Staļinu, Salome mūs aizved uz plānā neierakstīto maršrutu – seno klinšu pilsētu Upliscihi, kuras pastāvēšana jau datēta ar 2. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Vietējais gids Alfonso ( varbūt šim skaistajam vīram bija cits vārds,) gandrīz dejojot skrien pa klints kāpnēm augšā un priecīgi apsmej mūs, ka velkamies kā gliemeži. Kas nu latvietim katru dienu kāds kalnus dos. Tā mēs rāpjamies augšā ar atelpas brīžiem, jo apkārtne fantastiski iespaidīga. Klinšu pilsētiņa ar gandrīz baltām klintīm labi saglabājusies – apciemojam valdnieku apartamentus, vīna pagrabu, teātra telpas, dzīvojamās telpas un no augstās klints raudzīsimies lejā uz sen pazudušo pilsētu, bet uzkāpsim līdz pašam kalna galam, lai apmeklētu kārtējo Gruzijas baznīcu kalna galā. Alfonso mums piedāvā izvest mūs laukā pa citu ceļu, lai tikai pēc tam ieejam viņa vīna pagrabā un nobaudām viņa vīnus, kuri esot paši gardākie. Tā mēs izejam cauri pazemes drošības tunelim, kas kādreiz iedzīvotājiem kalpoja kā izeja uz upi. Alfonso māja celta no sarkanbrūniem ķieģeļiem, bet tajā viņš nedzīvo. Tas ir tikai mums, tūristiem vīna degustācijai. Bet vīns man negaršoja un nepatika arī tas, ka ap mājas sētu bija neiespējamākā un smirdošākā miskaste. Kontrasti spēcīgi.

Vīrieši Gruzijā ir slinki un negrib strādāt. Darba izredzes niecīgas, tāpēc gruzīni izbrauc darbā uz Turciju, Grieķiju un Itāliju. Pārsvarā strādā sievietes, vīrieši atpūšas un tas, ka degungalā viņam ir plandoši atkritumu kalni, nu un lai, labāk jau uzpīpēt pīpi, iedzert kādu vīniņu vai čaču, uzspēlēt vīru spēles un meklēt vainīgos, kāpēc sēta sarūsējusi un māja šķība. Tas mums laikam ir visiem kopīgs bauslis. Turklāt Gruzijā nav obligātais kara dienests, bet puišiem ir dienestā jāparādās pāris reizes mēnesī, līdz savu gadu viņš ir atstrādājis.

Gruzija ir viena liela vīna zeme, bet mēs apskatām vienu no tām – Kahetiju- vīna un vīnogu reģions. Vīna darītavas skaisti iekārtotas un pats vīnogu novākšanas laiks . Tiekam cienāti ar tikko no lauka novāktiem vīnogu ķekariem. Saldas un gardas, ēdam un ēdam. Pēc tam vēl vīnus malkojam Kvareli vīna darītavas pagrabos, no galda vīniem sākot līdz pat tādai vīna buķetei, ka acis palti ieplešas, ka vīns var būt tik bagātīgi gards. Arī līdz brendijam vai konjakam nonākam. Un saimnieks neskopojas, bet jautri smejas kopā ar mums par mūsu vēlmi iedzert!!!

Uz Kahetijas galvaspilsētu nebraucam, bet gan gribam redzēt Gruzijas Lasvegasu. Un tā mīlestības pilsētiņa Signagi, kura bija visskaistākā un tīrākā pilsēta mana ceļojuma laikā Gruzijā. Signagi slejas pakalna galā pāri Alazani ielejai, ar pašai savu Ķīnas mūri, rūpīgu roku atjaunotai un gaismām izgaismota, maza, bet ļoti skaista. Un atkal mūs apvij krēsla, bet ir drosminieki, kuri dodas pa pilsētas mūri dziļi Alazani ielejā, kur jau netālu aiz kalniem ir Azerbaidžāna. Pilsētā ir 23 torņi un 6 vārti, un pats pilsētas mūris, kurš būvēts 18. gadsimtā. Jāpiemin arī, ka šajā pilsētā atrodas slavenā gruzīnu mākslinieka Pirosmani muzejs un viņa oriģinālie darbi. Jā, šo pilsētu gribētos skatīt visu saulaino dienas laiku un tikai tad doties iekarot vienu no Gruzijas augstienēm Kazbeku.

Kazbeks ir trešā augstākā virsotne Gruzijas Kaukāza kalnos, tā augstums sasniedz 5033 metrus. Pa ceļam uzkāpjam feodālajā laikmetā būvētajā cietoksnī Ananuri, tik žilbinoši zili un kalnu ieskauti ir Žinvali ūdenskrātuves krasti, tā vien gribas visu tikpat spilgtu saglabāt atmiņā. Un fotoaparāti strādā... Stāsta, ka tās dziļumos nogrimuši vairāki mazi ciematiņi un esot pat baznīca, kura parādoties, kad ūdens līmenis krities, agrāk šeit pletusies ļoti auglīga un skaista ieleja. Bet braucot gar Gudauri kalnu ciematam, 2,2 km augstumā, kas skaitās viens no slavenākajiem Gruzijas ziemas slēpotāju tūrisma centriem- nu nezinu, kas te piesaista tūristus, man likās viss pamests , nobrucis nu jā – varbūt sniegs un kalni visu kompensē. Varbūt lielu iespaidu atstāj arī tas, ka pirms brauciena uz Gruziju pabiju Cillertāles ielejā Austrijā. Izbraucam cauri Gruzijas kara ceļam to nemaz nepieminot, tikai baudot skaistās kalnu ainavas, nabadzīgos ciemus, līdz nonākam vienā no vēsturiskajām provincēm - Kazbegi ciemam.

Kazbegi smaili apstaro saules stari, un pati virsotne ir skaidri redzama, kas nemaz neesot tik biežs skatāms. Mums vienkārši laimējas ar laika apstākļiem. Uz kalnu līdz Gergeti Trīsvienības baznīcai dodamies ar vietējiem busiņiem, kuri pa kalnaino ceļu pusstundas laikā mūs uzved pie zirgiem un klostera brāļiem, lejā atstājot Kazbegi ciema ieleju un acīm paveras no 1800 km augstuma gleznainās Kaukāza kalnu masīvi. Gergeti baznīca kalna galā stāv jau no 14. gs. Un tuvāk debesīm neatrodas neviens dievnams Eiropā.

Pabiju arī Gruzijas karaļu dzīvesvietā – Gremi klosterī. Tur satieku latviešus, lai gan viņi visu laiku ir mums apkārt, bet mēs it kā viens otru neredzam, tikai dzirdam latviešu valodu. Ar vienu spēcīgu puisieti aprunājos. Sajūsmas saucienus nedzirdu un pati arī neizkliedzu. Un ar šo grupu un arī pārējiem tiekamies ne tikai apskates objektos, bet arī tamadas vakariņās vai vienkārši gruzīnu virtuves vakara baudījumos. Nu garšīgi tie ēdienu jau ir, spēj tikai ēst gan ar garšu gan ar baudu.

Tirgus dienā apmeklēju gan Rustavi tirgu, gan arī vernisāžu un lielo tirgu Tbilisi. Jo vairāk braucam cauri Tbilisi, jo pazīstamākā un baudāmāka tā kļūst. Saprotams, tirgus ir tirgus jebkurā pilsētā un jeb kurā valstī. To, ka neesmu ieradusies Gruzijā iepirkties , izjūtu ļoti aizskaroši un tā atkal negatīvi veidojas uzskati par gruzīniem. Kāds jauneklis savā nelielajā suvenīru bodītē pārmeta, ka lūk neko nepērku, tikai skatos – tādi jau tie latvieši esot: ja jau spējot nopirkt ceļazīmi uz viņa zemi, tad vajadzētu arī krietni naudu atstāt vietējiem tirgotājiem. Jo., lūk viņš pat nespējot sakrāt vīzai. Diemžēl arī nākamajā vietā, kuru apmeklēju, jādzird kaut kas līdzīgs. Un es jūtos gandrīz vai vainīga, ka viņi dzīvo tādā zemē, kur augļi paši aug kokos, spēj tik vākt un ēst. Kāpēc gan man būtu viņiem jāskaidro tas, ka arī es neesmu tā bagātniece no Latvijas, kura nu tik pirks un tērēs. Un tiek stāstīts par mazajām algām un dārgajām precēm – jāpiekrīt, mēs Latvijā tiešām dzīvojam daudzreiz labāk par gruzīniem un mums reta ir māja, kura ieaugusi mēslos un tajā dzīvo cilvēki un gaužas par visu sev apkārt.

Vesels stāsts būtu stāstāms par sēru pirts apmeklējumu. Varianti bija divi – dārgs un lēts – man gribējās lēto kopā ar gruzīnietēm izbaudīt pirts pakalpojumus. Jā, vitālās un kailās gruzīnietes mūs plikās latvietes ar skaļiem sajūsmas saucieniem neuzņēma. Bet atbildīgā par skrubēšanu un masēšanu plinti ņēma savās rokās, nolika skaļās gruzīnietes pie vietas un visu uzmanību veltīja... man. Tiku mērcēta, skrubēta un masēta. Vienkārši fantastika. Un kur vēl pēc pirts garšīgā jasmīnziedu tēja un atkal sarunas ar sievietēm, kuras garas stundas strādā sabiedriskajā pirtī Tbilisi centrā un par to nopelna vien 70 larus mēnesī( viens lars ir 45 centi). Skumji. Viņas negaida ne Staļinu, ne arī kādu citu varoni, bet vēlas, lai atgriežas Saakašvilli, jo tas savā darbības laikā daudz darījis Gruzijas un tās iedzīvotāju labā. Tējas vārītāja ir azerbaidžāniete, māte esot persiete, skaista sieviete pusmūža. Azerbaidžāna esot tagad bagāta zeme, bet viņa vairs nekur nevar aizbraukt no Tbilisi, vīrs gruzīns.

Noslēgumā gribas pastāstīt par vīriešiem manā grupā. Jau lidmašīnā vienu nodēvēju par Žerāru Depardjē, tikpat atraktīvs un vīnu mīlošs un atskaņām bagāts puisietis kā Žerārs. Bez šī vīra asprātībām ceļojuma krāsas būtu bālākas. Un tad vēl viens kā Toms Henks – tā vien likās, ka arī viņš varētu maldīties pa Gruziju kā Henks pa lidostu. Bija mums arī sava ‘’Latgales raudātāja’’. Un spēcīgs vīrs Guntis, kas varētu būt tamada gruzīnu vakariņās latviešiem.

Gruzīni tik ļoti mūs mīl, ka naktī izlidošanas laikā lika mums vēl stundiņu pasēdēt lidmašīnā, gaidot kad ielaidīs otru pusi grupas un kad čemodāni tiks iekrauti lidmašīnā. Tā arī ir gruzīnu viesmīlība. Bet, kam ir nauda un vēlme – brauciet! Pasaku zeme jau nav, bet kalni vienmēr ir skaisti un vilinoši.

Lauma Zaļaiskalna