PĀRI VIDZEMEI

  • 21 min lasīšanai

Rīga - Vaive - Rāmuļi - Bānūži - Māļi - Elka kalns - Vecpiebalga - Ineši - Jumurda - Vējava - Vestiena - Cesvaine - Madona - Bērzaune - Ērgļi <> "Velna klēpis" - Suntaži - Rīga 400km Pēc ilgas raustīšanās par laika apstākļiem un A iespējām izrauties no darbiem vienojamies par sestdienu. Neko ideālu jau nesola, bet līdz šim visas problēmas sākas pēcpusdien, kad lielākajai daļai maršruta jau jābūt aiz muguras. Dažu sīkumu dēļ izbraucam tikai 7os. Nekāda saule gan pagaidām nesolas. Iesākumam gandrīz 100km tukšais gabals. Tuvās distances jau izmaltas un arvien grūtāk paliek kaut ko sakarīgu izstrādāt, lai iekļautos vienā dienā. Rāmuļu ceļš pārsteidz ar kvalitāti. Salīdzinoši nesen atremontēts, ciešami gluds. Trepe ir , bet ļoti maz jūtama. No pašiem Rāmuļiem nosaukums vien palicis. Kādas 3-4 mājas gar ceļu, varbūt vēl tikpat patālāk un viss. Pat kolhozu laika graustus nekur neredz. Aiz R. meži, meži un vēlreiz meži. To, ka te vēl kāds dzīvo, liecina vien pa kādai norādei sānceļu galos. Pa kādai pļavai un Vidzemei raksturīgai ainavai. Kaut kur 1/2 ceļā apdzenam žigulīti. Sānlogu vietā tukšums, no krāsas tikai nosaukums. Pareizāk sakot, ja par krāsu var nosaukt grunteni. Braucējs tāds pats relikts. Kopskats toč labais. Kad pēc kādiem km kalna galā apstājamies, lai tiktu pie kādiem ainavu kadriem, grabažiņa mūs tomēr panāk. Pa līdzenumu nu tā..., bet lejā gan braši noripoja. Meža vidū sasniedzam Skujenes ceļu. Vēl pēc km 1.5 jāgriežas pa labi. Kādreiz tik skaistais skats uz Bānūžu ezeru aizaudzis. Labi vismaz, ka ir norāde uz Bānūžu Velnakmeni. Laiks doties barot odus. Kādus 1.5 augstais granīta klucītis iekārtojies pastāvā ezera krasta nogāzē. Pakausi vien izbāzis. Ezera krasts aizaudzis un visai purvains. Ja nav vēlēšanās izmērcēt tupeles, tad ļoti jāskatās, kā izlodāt, lai kaut kas arī no ūdeņiem bildē tiktu. Gandrīz paskrienam garām Apšu (Lodes) ev. lut. baznīcai, uz kuru nav norādes un atrodas kādus 200m no ceļa. Šī ir viena no vecākajām koka baznīciņām Latvijā. " Lodes Apšu baznīca celta 1780.gadā un tā pēc celtniecības paņēmieniem ļoti atgādina Vidzemes latviešu zemnieku mājas. 1893.g. meistars A. Laumanis izgatavoja jaunu baznīcas iekārtu-altāri, kanceli un ērģeļu prospektu. Jēkabpils ērģeļmeistars Mārtiņš Krēsliņš 1890. g.baznīcā iebūvēja ērģeles. Vācijā 1895.g. lieto zvanu uzdāvinājis F.U.Lazdiņš.Pie baznīcas bija zvanturis, kurā karājās zvans. 1910-1911.gadā celtnei piebūvēja zvanu torni, 30. gadu sākumā baznīcas salmu jumtu nomainīja ar skaidu jumtu. Pēdējā baznīcas iekārta izgatavota ap 1960.gadu. Lodes Apšu baznīcai ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss, te uzņemtas atsevišķas filmas "Aija" epizodes." Kamēr mince gar lielā ceļa malu meklē labākos rakursus, no otrpus ceļam esošā mājas uzrodas baznīcas atslēgu glabātājs. Kopā ar diviem īsti draudzīgiem suņukiem un piedāvā iespēju apskatīt arī iekšieni. Viss ļoti vienkāršs, bet sakopts un nokrāsots. Augšā mazas ērģelītes, simpātiska altārglezna. Tagad uz Elka kalnu - otru augstāko Cēsu rajonā (251m v.j.l.). Te jau apdzīvotāks apvidus. Mājas ik pa gabaliņam. Arī graustus nemana. Paši Māļi sastāv no pāris mājām un krievu laikos izpostītas Pareizticīgo baznīciņas. Elka kalns kādu km pa labi (Garkalnes virz.). Retranslācijas tornis redzams vismaz no 10km attāluma. Skats ne pa knapam. Tiesa, tikai rietumu virzienā. Žēl, ka drusku dūmaka. Nāksies piestrādāt ar programmu. Otrā pusē norāde uz Gaujas sākuma vietu. Sākumā ejam kopā, bet tā jau slapjajai takai pazūdot pamatīgās zālēs, mūku atpakaļ. Tālāk nedodas arī jaunatne. Alikušo dāmu kolektīvs nozūd džungļos. Otrpus ceļam skaisti izveidots piemājas dīķis. Pašā kalna galā labu avotu atraduši. Kaut gan nebūtu jābrīnas. Gandrīz visa kalna A puse diezgan slapja. Pēc minūtēm 20 parādās purva bridējas. Neteiksim, ka ļoti sausas, bet to mazo akmenīti nobildējušas. Piestājam pie Māļu Pareizticīgo baznīciņas. Neatceros, kas tur bija ierīkots tajos labajos krievu laikos, bet grausts bija nepārprotams. Tagad atzīstams pārsteigums. Durvis vaļā, ko nevar teikt par daudzām smalkākām baznīcām visā Latvijā. Protams, lai kaut cik atjaunotu, naudiņas nav un diezvai arī kādreiz būs, jo ne jau dažu ticīgo dēļ biezā Pareizticīgo baznīcas vadība Latvijā atvērs savas naudas lādes. Tikām vietējie darījuši ko varējuši. Mēsli iztīrīti, pie sienām necilas svētbildītes, pret ieeju galdiņš ar Bībeli. Logu vietā polietelēna plēve. Virs logiem bezdelīgu ligzdas un izeju meklē tikko izlidojušie putnēni. "Māļu pareiztic.bzn.Dievnamu (atrodas Skujenes - Vecpiebalgas ceļa malā) 1872. g. cēla pirmais izglītotais latviešu arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (1834. - 1891.), kas ir vairāku pazīstamu celtņu - J. Vītola Mūzikas akadēmijas, Rīgas cirka, Valsts bankas u.c. ēku projekta autors. Padomju laikā Māļu baznīcā atradās tukšās taras pieņemšanas punkts, bet mūsdienās - saglabājies tikai ēkas ārējais veidols. Baznīca apskatāma arī no iekšpuses .Vien astoņu gadu laikā tika radīts eksprezidentes V.V.Freibergas kults. Lai izremontētu mirstīga cilvēka godam likumīgi paredzēto dzīvokli, nauda ir. Pat četri simti piecdesmit tūkstoši seši simti septiņdesmit deviņi lati (Ls 450 679). Arī no to nodokļu maksātāju naudas, kas šo kultu neatbalstīja Lai izglābtu no bojāejas nemirstīgā Dieva pielūgsmes kultam celto bizantiskās arhitektūras pērli, naudas nav" Sākotnēji bija doma iebraukt arī brāļu Kaudzīšu "Kalna Kaibēnos", bet no lielā ceļa vienīgā norāde ir uz Kaivi. Vēlāk karti pētīdams, atklāju, ka pa to arī bija jābrauc un tad jānogriežas. Kas garām, tas garām. Iznesamies uz pampakainās Madonas "šosejas". Blakus Vecpiebalga. Te ko skatīt netrūkst. Labi vien ir, ka kartē nepaskatījos. Autiņu nometam pirmajā stāvvietā. Blakus Vidus (Skolas) kapiem. Te apglabāta vai visa Piebalgas 19.g.s. inteliģence - rakstnieki, dzejnieki un skolotāji. Dažus sameklējam. Žēl, ka nesameklēju ilggadīgā Piebalgas draudzes skolas pārziņa un skolotāja Rātmindera atdusas vietu. Viņš skolu vadīja 63 (!) gadus. Par viņu un visu tā laika Piebalgas dzīvi rakstīts Ingas Baueres grāmatā " Skolas Līze". Otrpus ceļam bijusī draudzes skola, tagadējā Vecpiebalgas vidusskola. Divu stāvu gaiši krāsotais korpuss jau pa gabalu redzams. Aiz galvenās ēkas malā noslēpta piebūve. Iespējams, pamatskolas klasēm. Skaisti ziedu stādījumi, dīķmalā iespaidīgu apmēru vītoli. Katrā stūrītī jūtama zemes un kārtības mīlestība. Pretī skolai slavenie Vecpiebalgas ūdensrožu dīķi ar kādiem pusotra desmita šķirņu. Diemžēl saulīte joprojām tāda miglaina un neko no piebaldzēnu krāšņuma neredzam. Minipietura pie brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiku Lienas simboliskā pieminekļa Vecajos kapos. Liena, atšķirībā no vairākuma to un vēlāko laiku sievietēm uzdrīkstējās nepakļauties senču - tu darīsi tā, kā mēs teiksim, pazemojošajiem likumiem. Šīs morālās varmācības dēļ arī Matīss Kaudzīte savu iemīļoto Līzi Rātminderi gaidīja 1/2 mūžu, jo viņa bija par gļēvu, lai saceltos pret mātes varu. Ilgāka Vecpiebalgas luterāņu baznīcas apskate. " Kara beigās friči uzlaida gaisā, lai krieviem nebūtu novērošanas tornis (Lejasciema un Gaujienas baznīcas dēļ tā piemeklēja .analogs liktenis). Atmodas beigās, kad Latvija uz 10 gadiem atguva patiesu, nevis iluzoru brīvību, sākās atjaunošanas darbi. Tiesa, ne pilnībā, bet no drupām izvilka. Šodien mums patiesi paveicas. Dievkalpojums beidzies un varam nevienu netraucēt. Iekšpuse vairāk nekā pieticīga. Atšķirībā no vecāko baznīcu svētbildēm, kuras stāsta par Jēzus dzīvi un Krusta ceļu, šīs ir tikpat jaunas kā no drupām atdzimusī baznīca. Visas radījuši pašu mākslinieki. Blakus ieejai liels pateicības saraksts cilvēkiem, kuri palīdzējuši Dievnama atdzimšanā. "Pirmo dievnamu Vecpiebalgā uzcēla 1345.gadā, nākamo - laikā no 1839. līdz 1845. gadam Mārča Sāruma vadībā. Vecpiebalgas luterāņu baznīcu sagrāva 1944.gada rudenī 2.Pasaules kara laikā, to atjaunoja 1995.-1997.gadā pēc arhitektes Ausmas Skujiņas projekta. Baznīcas altāri rotā Jūlija Jēgera altārglezna "Kristus staigā pa Piebalgas zemi". Dodamies uz Inešiem. Lai nebūtu jāpabrauc atpakaļ, izvēlos tuvāko Ērgļu ceļu. Šoreiz kvalitāte pieviļ. Ne vienmēr tuvākais tas labākais. Inešu (Vecpiebalgas) muižas apskati sākam no otras puses. Vispirms apstaigājam parku un tikai tad dodamies uz pašu muižu. Visa teritorija kārtīgi sakopta, arī muižas saimniecības ēkas. Pils priekšā nelieli apstādījumi ar baseinu un mazītiņu strūklaciņu. Laiks sāk palikt saulaināks un pie viena siltāks. Gan tikai tad, kad saulīte paspīd. Citādi ZR vējš ne tuvu nav jaukākais. "Piebalgas pils vārds pirmo reizi minēts pāvesta vēstulē, kurā pavēlēts ordenim vairākas Livonijā okupētās pilis atdot arhibīskapam. Vecpiebalga bijusi arhibīskapa saimniecības pils. Kādu laiku tā bija markgrāfa Brandenburgas Vilhelma viena no 7 galda muižām. 16.gs. un 17.gs. pilij vairākkārt mainījušies īpašnieki, bet Ziemeļu kara laikā 1711.g. Piebalgu ieguva un līdz 1920.g. novadu paturēja grāfa Šeremetjeva dzimta. Vecpiebalgas viduslaiku pils bija plānā regulāra celtne ar dzīvojamo korpusu. 14.gs. un 15.gs. pils vairākkārt postīta. Jau 17.gs. pils nav tikusi izmantota un tās teritorijā bijušas atsevišķas koka saimniecības ēkas, bet 18.gs.sāk. tā bija jau drupu stāvoklī.Vecpiebalgas muiža pašreizējā vietā atrodas jau no 17.gs.2.puses. 19.gs.sāk. ap parādes pagalmu veidots vienots apbūves ansamblis klasicisma stilā. Sākotnēji iebraukšana tajā bija caur diviem vārtiem pagalma stūros. Pie ceļa ir klēts un kūts, bet tām pretī pils. Pārējās saimniecības ēkas būvētas vienā malā, tai skaitā, arī ūdenstornis. 19.gs.2.pusē uzcelti jauni iebraucamie vārti starp klēti un kūti." Virziens - Jumurda. Tagad tā īsti sākas Vidzemes augstiene. Augšā lejā un otrādi. Žēl, ka vasaras svelme neļāva šito trasi nograuzt ar riteni. Daudz labu ainavu iet zudumā. Kaut ko jau mēģinu ķert braucot, bet rezultāti būs vērtējami kompī. Gandrīz paskrienam garām norādei uz Cirstu muižu. Izrādās, ka vārds Cirsti asociējas tikai ar šito muižiņu un vēl vienu māju. Nebūtu norādes, pat neiedomātos meklēt. Tagad varu pateikt, ka pirmais ceļš pa labi aiz tiltiņa pār Ogrīti (Ogres upi). Autiņu nometam alejas galā. No mazā ceļa malas pats labākais skats. Pilīte celta pastāvā Ogres krastā un labi izceļas apkārtnē. Tiesa, ja brauc NO Ērgļiem. Citādi ne mur mur. Alejas vidū ķēde ar kokam pienaglotu bleķi par tradicionālo privātīpašumu un brīdinājumu, ka "pagalmā ir dzīvnieki". Žēl, to nenobildēju. Saprast var pēc izvēles - no truša līdz četrkājainam cilvēkēdājam. Mums gan neviens negadījās. Ne liels, ne mazs. Pats no sarkaniem ķieģeļiem celtais nams visai apdrupis. Apakšstāvs apdzīvots, par ko liecina plastikāta puspavērtie logi, bet mums par laimi neviens nenāk sunīties, ka esam ielīduši privātīpašumā. Varbūt saprot, ka arī tāda rīcība var būt pozitīva reklāma. Tiesa, tikai tik ilgi, kamēr pasolītie dzīvnieciņi tupēs būrī vai ķēdē. Vienā galā pāris lielie saulessargi. Bijusi doma par viesu namu un kafūzi? Mazliet tālāk dīvaina trīsstāvu apaļa celtne. Logu ailēs plēves. Kādam nolūkam tāda, var tikai minēt. . "Cirstu muiža /Zirstenhoff/ ir viena no izcilākajām neogotikas kultūras liecībām 19. gadsimta Latvijas arhitektūrā. Bijušais īpašnieks barons M. fon Strandmann bija pēdējais Vidzemes muižniecības konventa rezidējošais landrāts. Muižniecības rezidences nams bija tagadējais Saeimas nams, bet Cirstu muiža- viņa privātīpašums. Atrodas Ogres upes krastā pie Inešu - Ērgļu ceļa. Lai arī vizuāli šķiet kā no viduslaikiem palikusi, tomēr izskats ir maldinošs - ēka celta 1896.gadā, par ko arī liecina ģerbonis virs galvenās ieejas. Turklāt nams 1905.gadā ir dedzis, kā jau vairākas kungu mājas ap šo laiku, atjaunots divdesmitajos gados, kad tur iekārtota skola. Tagad muiža, ja arī nav savā labākajā stāvoklī, tomēr tiek pamazām atjaunota, tajā notikusi arī filmas "Tumšie brieži" uzņemšana. Staigājot pa muižas apkaimi, vērts īpašu uzmanību pievērst ūdenstornim - tur savulaik atradusies arī bibliotēka, taču tagadējie apsaimniekotāji plānojot ierīkot pirti." Līkumojot pa Vidzemes pakalniem gandrīz nemanot esam pie Jumurdas, Norāde uz muižu tāda ļoti štruntīga ceļa galā. Varēja jau uztaisīt labāku, ja paši tā reklamējas. Ne jau visi brauc no Rīgas vai Madonas puses. Atšķirībā no citām muižām, kur stāvvieta ir gandrīz durupriekšā, šeit sētmalā. Tāpēc arī apskate attiecīgi jāsāk. Ar bijušo muižas ūdenstorni, kurā tagad skatu laukums. Diemžēl no augšas neko vairāk par vienu dīķi un pleķīti ezera nevar ieraudzīt. Piedevām pretīgi stāvas kāpnes. Vismaz priekš manis. Skatāmakajā pusē kaut kādas no laukakmeņiem būvētas celtnes paliekas. Diemžēl informatīvajā shēmā nekādas norādes un negadījās neviens, kam pajautāt. Būve interesanta - garums ap 50m, vidū ~ 10m plata eja, abās pusēs 2x pa ~5m platuma tādai kā pamatnei. Grūti aprakstīt, jāredz. Iepretī lauku māja (viesnīca). Spriežot pēc galā esošās uzbrauktuves, muižas laikos varēja būt stallis kopā ar siena šķūni. Aiz tās jau paveras Jumurdas ezera plašumi. Smuks dīķītis. Žēl, ka tik tālu no pieejamās satiksmes. Varētu atbraukt, padzīvot, saules bildes salasīt. No ezermalas dodamies uz pašu muižu. Tas ka tas nav parasts nams, liecina vien vidū esošais kvadrātīgais tornis. Apstādījumos esošais akmens liecina, ka līdz 2000. gadam te bijusi skola. "Jumurdas muiža. Jumurdas muižas bijušais centrs atrodas aizsargājamo ainavu apvidū starp senām kultūrvēsturiskām vietām - Ērgļiem un Vecpiebalgu. Muiža šeit atradusiies kopš 17. gs otrās puses.Parks veidots 18.-19. gadsimta mijā. Jumurdā muižas pils ar ainavu parku veido šķietami autonomu vienību un viss lielais saimniecības ēku komplekss - otru vienību. Atpūtas komplekss iebūvēts bijušajā saimniecības ēku kompleksā, vēsturiski staļļa un kalpu mājas ēkā. Jumurdas pils celta sākot ar 1856. gadu. Pils ir viens no visagrīnākajiem Latvijas historisma piļu arhitektūras piemēriem, fasādēs izmantots neapmestu ķieģeļu un apmestu detaļu pretnostatījums. 1905 pils tikusi izpostīta, atjaunota no 1906 līdz 1909 gadam. Pilī bijusi pienotava, pamatskola, pašlaik pils tiek pārbūvēta par viesnīcu." Turpinam izbaudīt pasakainās ainavas. Tiesa, to nevar teikt par šoferīti, kura brīžiem vai iekrampējusies stūrē, jo nekādi nevar paredzēt, kas būs aiz nākamā līkuma. Bet tādi te ir vienā laidā. Vienā brīdī ir sajūta, ka braucam tieši kalnā. Pamatīgi noskūtā kalnā. Vienas malas nogāze ~30 grādu leņķī, bet tieši pretī esošā visu 50. Visu cieņu večiem, kuri spējuši to paveikt. Zinu, ka tūlīt būs zaļi ķērcieni, bet apaugušā veidā tur vnk nebūtu ko redzēt. Katrā ziņā otrs tāds Latvijā diez vai atrodams. Aiz līkuma piestājam, bet skats no šīs puses ne tuvu nav tik iespaidīgs. Savukārt atceļš līdz superbildei ir metri 500. Kājām slinkums. Arī autiņu tajos līkumos apgriezt problemātiski. Tas nekas, ka izskatās pēc automēra piemeklētas teritorijas. Ja nu pēkšņi kāds izdzīvojis! Maucam tālāk. Kad tiekam līdz Vējavas krustam, nolaižu grandiozu "lasi". Kāda suņa pēc sajaucu Lubejas + ar Vējavas, vnk nesaprotu. Sevišķi, ja visu trasi biju pamatīgi izpētījis un maxsimāli iegaumējis. Rezultātā dabūjam izcili pretīgu mazceļu, galā Vestienu un kopā 16km līkumu. Piedevām Vestienas muižas bildēšanu atlieku uz atceļu. Vienīgais labums, ka šitais Madonas ceļš (gar Gaiziņkalnu) ir pat labāks par īsto. Pašā kalnā nekāpjam, jo te reiz jau būts. Šoreiz muižu sērijā mūs interesē Ķirsona "muiža" - abstraktai no visiem stiliem salasītai celtnei. Iebrauktuves galā "ķieģelis" un uzraksts, ka rekonstrukcijas dēļ viesnīca slēgta. Ķieģelim respect un braucamais paliek lielceļa malā. Uzeja pret kalnu, kura galā dižojas krāšņi gubu mākoņi. Labajā pusē jauks ābeļdārzs. Zari vai lūst no āboltēnu smaguma. Būs bagātas ražas gads. Interesanti, vai arī tirgus cenās? Kad pienākam tuvāk, no puķu dobes pieceļas muižas strādniece un uzjautā, ko mums te vajaga. Pēc paskaidrošanas nepārprotami tiek pateikts - lasaties. Labi, ne tādā vārdā, bet mūs izmet kā minčus no pienotavas. Bildēt arī nedrīkstot. Tas jau ir kaķim zem astes. Līdz ko mums tiek uzgriezta mugura, visi foķiki uzņem apgriezienus. Sākotnēji ir doma uz Cesvaini braukt radiālajā no Madonas, bet kādus 5-6km pirms kr.p. pamanu norādi - Cesvaine 13. Šito biju palaidis garām. Ir gan gruntene, bet kopumā sanāks ekonomija. Pēc kādiem 4km pirmais +, kurā nepārprotami uzrakstīts Cesvaine 13. Ceļinieki spaisu sapīpējušies, vai autiņam datčiks bija nobiris? Katrā ziņā šitais ceļš vairs nav nekāds labais, bet tāpēc jau vairs uz Madonu nebrauksim. Tā kā jebkuram ceļam pienāk gals, tad arī šis mūs laimīgi ieved tik ilgus gadus neredzētajā Cesvainē. Pēdējo reizi te būts 80to vidū. Tieši priekšā informatīvais stabs ar norādi, ka vistuvākā ir luterāņu baznīca. Viena no nedaudzajām, kura celta no skaldītiem akmeņiem.

Domājams, ka līdz ar bīskapa pils uzcelšanu 1390.gadā tika izveidota arī draudze ar savu baznīcu. Dokumentos 1417.gadā minēts, ka Cesvaines draudzē kalpojis mācītājs Johans Brakels. Baznīca minēta arī 1643.gadā. Turpmākajos gados nomainījās vismaz 6 dievnami, līdz 1876.gada 28.maijā tika ielikts jaunās mūra baznīcas pamatakmens. Triju gadu laikā pēc Liepājas Arhitekta Maksa Paula Berči (1840-1911) projekta, par Cesvaines muižas īpašnieka Ādolfa Gerharda Borisa Emīla fon Vulfa (1857-1904) un Jaunkalsnavas un Grašu muižas īpašnieka Henriha fon Kālena un Vidzemes landrāta Jakoba fon Klota līdzekļiem uzcelta mūra baznīca, kura pēc arhitekta Berči aprēķiniem izmaksāja 100 000 rubļu. Jauncelto dievnamu ar 1000 sēdvietām 1879.gada 14.novembrī svinīgi iesvētīja Cēsu apriņķa prāvests Rihards Fogels un Jaunpiebalgas mācītājs Emīls Kēlbrants. No šķeltiem laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem celtā baznīca ir viens no spilgtākajiem Vidzemes sakrālās arhitektūras "laukakmens neogotikas" stila paraugiem, kas izceļas ar iespaidīgajām būvformām un fasāžu augstvērtīgu apdari. Tās būvapjomu veido draudzes telpa ar trim garenjomiem un šķērsjomu, altāra sešstūra apsīda un iebūvēts tornis ar augstu astoņstūra smaili. Celtnes mūra stiprību nodrošina garenfasāžu un torņa kontrforsi. Īpašu šarmu tornim piešķir arkbutāni- Latvijas sakrālo celtņu arhitektūrā ļoti reti lietota konstrukcija. Draudzes telpas, šķērsjomu zelmiņus un ieejas portālus grezno tornīši. Draudzes telpu trīs jomos dala četri profilēti mūra pīlāri un astoņas čuguna kolonnas uz augstiem cokoliem. Garenjoma un šķērsojuma krustojumā - krusta velves- cilindriska tipa ar profilētiem šķīrējarkām. Greznajā interjerā īpašu uzmanību pievērš gotiskie logi, ko rotā vitrāžas un masverki to augšdaļā. Baznīcas trīs zvani lieti Vācijā, Bohumā. Kā par spīti pazūd saule. Sāk lielie mākoņi staigāt, bet pēc lietus neizskatās. Tīri iespaidīga. Nav nekā lieka. Vienkārši un izskatīgi. Žēl vienīgi, ka iekšā netiekam. Labais skats otrā pusē, kur uz jumtiņa spices svētelis ligzdu ierīkojis. Kā tur vispār kaut kas tāds var turēties....? Toties tagad var augstprātīgā cienībā noraudzīties uz tām sīkbūtnēm, kuras tur pa zemi tekalē. Piebraucam pie Cesvaines pils. Pils celta 1893.-1894. gadam un līdz 1895. - iekšējās apdares darbi. Muižnieks fon Vulfs pili cēla kā savas ģimenes dzīvojamo māju. Cesvaines pils šodien ir vienīgais arhitekta Hansa Griserbaha darbs, kas saglabājies maksimāli autentisks. Atšķirībā no pussprāgušajiem lauku ceļiem, te satiksme gandrīz kā Rīgā brīvdienās. Interesentu netrūkst. Atšķirībā no pārējiem sāku ar mazumiņiem - pils aku, tējas namiņu un bij.zirgu staļļu stūri. Pirms pašas pils apskates (ieeja 3.5o) neliels atpūtas brīdis, jo saule atkal aiz mākoņiem. Labāk pagaidīt nekā darīt ačgārni. Pa to laiku aizlasās arī liekais bars. No lejas un ārpuses skatoties jau neko īpašu neredz. Mūri kā mūri, arī kārniņu jumts abās sānu daļās vietā. Vienīgi virs ieejas daļas var manīt pagaidu segumu. Toties iekšpusē skati vnk baisi. Pirmā stāvā no dekoratīvajiem krāsojumiem kaut kas ir paglābies Oriģinālo mēbeļu vietā padomāts par ko līdzīgu. Vienīgās telpas, kur var redzēt (sanests paglābtais) seno gaisotni, meklējamas aiz infocentra. Te pat oriģinālie koka griesti saglabājušies. Sienas gan bēdīgas. Pirmā stāva koridora galā nelielā kabinetā oriģināls kamīns ar lāču skulptūrām. Tālākajā telpā (no gaiteņa pa labi) neliela gleznu izstāde. Ainavas un zirgi patīkami atdzīvina skumīgo kopnoskaņu. Ir iespēja nokāpt arī pagrabā, bet to neizmantoju, jo gaismu tā arī neatradu kur ieslēgt. Kamēr sieviešu kopa sīki pēta un bildē vai katru stūrīti, paradis visu darīt ātri, raušos uz nākamo stāvu. Vauuuu!!!! To nevar izstāstīt.Tas ir jāredz. Arī pie izdegušajām sienā sakārtie gobelēni. Iecerēti kā noskaņas uzlabotāji, manā skatījumā tie tieši pastiprina bezcerību. Kāpiens tornī pa šaurajām kāpnītēm nav īpaši jauks, bet katrā starpstāvā ir torņa apaļās istabas. Vienā tikai senāks dīvāns pie sienas, citā vidū galdiņš ar krēsliem kompleksā ar paglābušos kamīnu. Savukārt skats no torņa lieliski liecina, cik daudz vēl naudas un darba jāpieliek, lai vismaz jumts atgūst agrāko izskatu, nerunājot par iepriekš redzēto. Arī pagalmā izlasos pirmais. Sāk staigāt izaicinoši melni mākoņi. Jau no torņa bija redzams, ka dienvidu pusē kaut kur līst. Apstaigāju pils palīgceltnes - klēti, staļļus, aizeju līdz Zaļajai, jeb mežkunga mājai. Drusku apstaigāju zaļo zonu, kur satiekos ar pārējiem. Tagad kurss uz Biksēri. Gruntenes beigušās. Lidz pat Rīgai asfalts. Izbraucot labajā pusē netālu no jaunās skolas pakalnē kārtējā katoļu baznīca. Drīz Latvijā nebūs vietas, kur šitie bērnu mīlētāji nebūs ieviesušies. Riktīgas utis. Pirms Biksēres labajā pusē par vēlu pamanu simpātisku ezeriņu un skaistu mākoņu gubas. Piedevām tūlīt jānogriežas. Atpakaļ jau nedzīsies. Ciematā pamatīga ielu rekonstrukcija un vienu brīdi jau liekas, ka nāksies meklēt citu ceļu. Viss beidzas labi un laimīgi uzbraukuši stāvajā pakalnā, garām Pedvāles cienīgiem "mākslas" darbiem esam pie Biksēres muižas. Ārēji gan pēc tādas neizskatās. Parasts namiņš ar tornīti galā. Biksēres muiža vai Libes muiža (Libien) ir muižas ēku un parka komplekss Madonas novada Sarkaņu pagasta Biksērē. Komplekss, ko tagad sauc par Biksēres muižu, patiesībā ir Libes muiža. Biksēres muiža atradusies 2,5 km tālāk. Biksēres muiža pirmo reizi rakstos minēta 1583. gadā, kad Polijas karalis Stefans Batorijs muižu izlēņoja kādam Heinriham Ramelam. Vēlākā laikā muižas īpašnieki ir vairākkārt mainījušies. 1824. gada 20. janvārī muiža nonāca Johana Eduarda Magnusa īpašumā. Magnusu dzimtai Biksēres muižas centrs piederēja līdz pat 1939. gadam. Mūsdienās skatāmās muižas kompleksa ēkas saglabājušās no muižkunga Magnusa laikiem. Muižas kungu mājas galā uzbūvēts neogotisks tornītis, ko nereti dēvē par arhitektonisku kuriozu. Muižas kungu mājā tagad atrodas Sarkaņu pagasta pārvalde. Muižas klētī (magazīnā) ir izveidots muzejs "Biksēres klēts", kur ir aplūkojama senlietu kolekcija, kas savākta dažādās pagasta sētās. Atšķirībā no citiem muzejiem šeit eksponātus drīkst aiztikt ar rokām. Biksēres muižas ansamblī bez saimniecības ēkām un kalpu mājām ietilpa arī krogs un pat tenisa korti. Kādreizējā muižas golfa laukuma teritorijā ir uzcelta estrāde. Pie muižas ir 15 ha plašs parks, kurā izvietotas koktēlniecības simpoziju dalībnieku veidotās skulptūras un iekārtota plaša skulptūru apskates taka. Simpoziji šeit tika organizēti sākot ar 1987. gadu, un tajos ir ņēmuši dalību mākslinieki no Latvijas, Dānijas, Kanādas un Lietuvas. Muiža atrodas kalna galā un uz divām pusēm paveras itin cienīgas ainavas. Rietumu pusē gan briest kas visai nesmuks un diezgan fiksi velkas uz mūsu pusi tāpēc augšā mākslas un panorāmu bildēšanai labāk lieki laiku netērēt. Savācam ko var un sākam lejupceļu. Kājiņām, jo vēl šis tas jānobildē. Tikām varam uzelpot, jo melnais draņķis aizvelk garām. Ceļš stāvs un līkumains. Atgādina Turaidas ceļu. Tikai uz pusi šaurāks. Labajā pusē grava ar strautu, kreisajā pilskalna cienīga nogāze, apvīta ar akmeņu žogu. Atpakaļtikšana pa lielajām kāpnēm mūs ieved puspamestā estrādē, kura iekārtojusies muižas teritorijas zemākajā galā. Daudzie salauztie soli un krietni garā zāle ir labākie liecinieki, ka kultūras pasākumi šai vietai met lielu līkumu. Kad atgriežamies uz piķa, tieši pretī rēgojas nākamais melnītis. Jau ar nepārprotami pelēku asti. Tieši virs Madonas, kur bija paredzēta neliela pastaiga pa parku. Šī paša iemesla dēļ nepiestājam arī pie Sarkaņu Velnakmens, jo nav nekādas garantijas, ka nedabūsim pa mizu. Pa mizu dabūjam tūlīt aiz Madonas. Kārtīgs gāziens. Lielākais gan iet garām, bet uz Smeceres krogu un Aronas pilskalnu varam vien pa mašīnas logu noraudzīties. Kad tuvojamies Bērzaunei, lietus pierimst un varam iebraukt Mārcienas muižā, kura ir tikai pāris km no lielā ceļa. Mārcienas muiža, kurā ir viesnīca un SPA kūrorts, nav Mārcienas pils. Attālums starp tām - 1,5 km. Pēc arhīvu datiem, barona fon Maidela valdīšanas laikā šī muiža - saimnieciska struktūra - nodalīta un ar nosaukumu "Lejas Patmalnieki" pārdota brāļiem Bierņiem, kuri vēlāk to pārdeva vācietim Hanšmanim. Viņš uzsāka un 1908.gadā nobeidza muižas ēku pārbūvi tagadējā izskatā. Līdz mūsdienām nesadalīts saglabājies viss vēsturiskais ēku komplekss, vienīgi dzirnavas pie ezera sabombardētas pēdējā kara laikā. r skaisti, ka mēs zinām un varam cildināt latviešu amatnieku Kārli Ziemeri, no kura dedzinātajiem ķieģeļiem celta un stipri stāv Mārcienas muiža. Viņa ķieģeļu ceplis atradies tuvējās "Plieniju" mājās, uz tām no muižas ved skaists ceļš cauri mežam un tās joprojām pieder Kārļa Ziemera mazmazmeitai - muižas direktorei Dacei Goloimovai. Pēckara gados muižas ēkās bija ierīkots bērnu nams, vēlāk Mārcienas pamatskola. Un atkal - divas pieminēšanas vērtas personības: bērnu namā par skolotāju strādājusi rakstniece Ilze Indrāne un te radies viņas romāns "Cepure ar kastaņiem", bet internāta bērnus barojusi mūsu direktores vecmāmiņa Zelma Bērziņa. Dace, muižas direktore, ir jau trešā paaudze, kas te saimnieko, taču nu jau izaugusi šās ģimenes arī ceturtā paaudze - ar profesionālas kosmētiķes diplomu kā SPA kompleksa vadītāja šeit strādā Daces meita Marina Goloimova, bet vecākā viesmīļa amatā - Daces znots Māris Stiprais. Savukārt pārējie muižas darbinieki daudzi ir bijušās Mārcienas pamatskolas audzēkņi un mīl šo vietu kā savas mājas ​ Izmantojam iespēju piebraukt pie pašas muižas. Smidzina, bet ātru apskati tas īpaši netraucē. Biku iemetam aci arī iekšpusē. Pats te biju jau Lubāna brauciena laikā, kad bija iespēja teritorijā celt telti. Izmantoju iespēju noskaidrot Mārcienas pils atrašanās vietu. Ne tik daudz tālu, cik fakts, ka apskatāmas vien pāris saimniecības saimniecības liek no šī izbrauciena atteikties. Lietus nekādi nerimst un līdz Vestienai visi Vidzemes skaistie skati tu tū. Kā sevi lamāju, ka pirmās kļūdas laikā nepiestājām. Tad bija saule, tagad lietus. Labi, ka ne nikns. Vestienas muiža. Tagadējās Vestienas muižas vietā bijusi lauku nocietinājumskanste. 18. gadsimtā skansztes vietā uzcelts vērienīgais Vestienas muižas komplekss. Aizsarggrāvji tika pārveidoti par gleznainiem dīķiem. Vestienas muiža dibināta 1452. gada 24. jūnijā un saukusies par "Heinricha Tolka muiža pie apcietinājuma". Bijušie īpašnieki: 18.gs. vidū muiža piederēja baronam fon Igelstrēmam (v.Igelström citur Igelstroehm), bet 1787.g. to nopērk K. fon Stadens. 19.gs. vidū tā ir barona fon Brumera (v.Brummer) īpašums. No 20.gs.sāk. līdz 1909.g. muižas īpašnieks ir fon Vormana (v.Wohrmann) dzimta. Pēdējais muižas īpašnieks bija Aleksandrs Rušmanis. No 1920. g. kungu mājā lauksaimniecības, vēlāk mehanizācijas skola. Kopš 1960. g. Vestienas pamatskola. Ātri apstaigājam teritoriju un pazūdam. No rietumiem nāk saule. Sasodīti lēni! Kreisajā pusē paliek krāšņais Kāla ezers. Iegūlis pakalnu ielejā priecē visus dabas mīļotājus. Žēl, ka likvidēja Ērgļu vilcienu. Bija doma savulaik atšaut ar bāni līdz Ērgļiem, tālāk ar ciskudrilli un dažas dienas skaistumā. Tagad kirdik. Arī šodien, jo pamatīgi pielijušās pļavās nav nekādas vēlēšanās piedzīvojumus meklēt. Bet atbraukt ir vērts. Reti kurš Vidzemes ezers ir tik ainavisks. Iespējams, Kaķītis pie Gaiziņa, bet tas ir tik privatizēts, ka pat krūmos nav ieteicams ielīst. Cienu tiesības uz savu teritoriju, bet visatļautībai arī jābūt robežām. Šobrīd biezie vnk ne tik bieziem dirš uz galvas. Jo LIKUMS ATĻAUJ! Apstājamies brāļu Jurjānu muzeja piekājē. jo pār mūsu galvām krīt pēdējās dievu lāses. Atliek vien drusku pagaidīt. Nošauju mazu lasi. Vajadzēja apgriezties un pabraukt līdz norādei. Zaude'jam slapju kāpienu kalnā un skaistu ainavu uz Pulgožņa ezeru. Lietus pāriet, bet purvainās takas nesniedz baudi'jumu. Drusku par vēlu, lai iebrauktu Blaumaņa Brakos. . Šaujam uz Ērgļiem. Kuņģi kauc un ainavu jau pietiek. Arī saule tuvojas apvārsnim. Ērgļos minūtes 30 pie Ogres hesiņa aizsprostta, kur cenšamies noķert varavīksni. Meitenes vēl uzraušas pilskalnā, no kura tāpat nekā jēdziga nevar ieraudzīt. Vairāk mani interesē, kuram idiņam nepietika prāta (vai naudas) lai pirmajā piegājienā uzreiz ierīkotu divu turbīnu valsts naudas slauktuvi. Šobrīd izskatās, ka pirmais hesiņš ir slēgts (neticu, ka palu laikā) otrais rubī. Pēc ieteikuma atrodam labu konditoreju (aiz tilta uz kliņģeri). Laikam esmu vienīgais, kuram zarnas diegā karājas, jo pakampju salātus. Dāmas ar saldumiem tusē autinā un gaida mani. Bļāviens! Iebrauciens uz Velna grāvi jau bija atcelts, bet pīce iespītējās. Ainavas vakara saulē FANTASTISKAS, bet tad ir jābrauc ar riteni vai speciāli tādu skatu meklējumos. Kaut ko noķeru, bet lems pārbaude kompī. Ko dod norāde no ceļa, ja paša Velna grāvja atrašana jau sagādā problēmas. Lietus izmērcētā taciņa ir šūds salīdzinot ar nātrēm cilvēka augumā Vinnē tie, kuri nav atstājuši jakas autiņā. Vietā, kur var atstāt braucamos, blakus saimniecība. Nu varēja taču Ērgļu sādžas pašvaldība vienoties ar zemes īpašnieku, lai pa laikam taku piekoptu. Arī vieta, kur jāpagriežas pa labi vairāk uzminama. Pats Velna grāvis ~100 garumā ir akmeņiem piebērta Nāružiņas gultne, kur čalo ūdens. Pavasara palos jābūt labiem skatiem. Tikšana lejā gan gluma. Ļoti jāskatās, kur kāju liek.. Toties pēc tam bildētāji var izvērsties. Vienīgi žēl, ka jau patumšs. Šite, ne augšā. Atceļam izvēlos citu, jau 2010.g. atrastu versiju. Vispirms jāuzrāpjas kraujā, tad pa taku gar upīti līdz tās galam un taisni cauri mežam. Rezultātā iznākam ganību malā. Tagad galvenais neiekāpt govju "karašās". Katrā ziņā ātrāk nekā atpakaļ ejot. Atceļā izdodas vēl notvert pāris vakarīgas ainavas. Saule jau visai zemu, kad uz brīdi piestājam Taurupes muižā, kur vēl darbojas skola. Fiksi apskraidam teritoriju un prom. Pats vēl aizjozu līdz vietējam ežerelim, bet nekāda vakara bilde nesanāca. Taurupes muiža. Taurupes muižas apbūve veidota 18. gadsimtā. Kungu jeb baltā māja celta pēc arhitekta Vilhelma Ludviga Nikolaja Bokslafa projekta baronam Tranzē. Tā degusi 1905. gadā, vēlāk atjaunota. 1960. gados muižu pārbūvēja, un mūsdienās to apsaimnieko Taurupes vidusskola. Muižas kompleksā saglabājušās saimniecības ēkas un parks ar stipri cietušu dižozolu 5,6 m apkārtmērā. Suntaži mūs sagaida ar mašīnu burzmu. Nabaga izmirstošā tauta. Estrādē koncis un tauta gāžas no visām malām. Ne jau Rīgas apmērā, bet pilnīgi pietiekoši, lai saprastu, ka laukos mūzikas cienītāji vēl dzīvi. Autiņam vietu atrodam pie videnes (bij. muižas). Uz brīdi mūs palutina saule, kas pat ēnas pusē patīkami atdzīvina jau tā zeltenīgo krāsojumu. Aiztekam otrā pusē. Te galīgi nav ko redzēt Piedevām vēl izrakņāts. Suntažu muiža. Lielā Ziemeļu kara laikā senā Suntažu pils tika nopostīta un vēlāk uz vecajiem pamatiem tika uzcelta jaunā pils. 1764. gadā Suntažu muiža pārgāja barona Honalda Gustava Ingelstroma īpašumā (viņa māte dzimusi Meka). 1780. gadā muižā valdīja grāfs fon Mengdens, 1782. gadā - majors Magnuss Johans fon Grothuss. 1816. gadā muiža nonāca Hānenfeldu dzimtas īpašumā. 19. gadsimtā ēkai tika piebūvēti divi kvadrātiski torņi, kas būvēti Tjūdoru stilā. 1905. gada revolūcijas laikā (27. novembrī) pili daļēji nodedzināja. 1909. gadā muižas pēdējais īpašnieks fon Hanenfelds to atjaunoja, uzbūvējot otro stāvu.[1] Kvadrātiskā torņu augšdaļa tika pārveidota par astoņstūrainu. Pēc agrārās reformas 1920. gadā Suntažu muižas pili atsavināja iepriekšējiem īpašniekiem un tajā iekārtoja Suntažu pamatskolu, kas 1952. gadā pārtapa par Suntažu vidusskolu. 1984. gadā ēkai uzcēla piebūvi ar mācību kabinetiem un sporta zāli, kas vizuāli pazemina tās arhitektonisko izteiksmību. Kad meitenes pazūd parka virzienā vēl pabļauju, ka gaidīšu pie baznīcas. Suntažu luterāņu baznīca ir luteriešu dievnams Ogres novada Suntažu pagasta Suntažos. Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Baznīcas interjera objekti - altāris, kancele, soli, ērģeļu prospekts un luktas ir saudzējami 19. gadsimta mākslas pieminekļi. Baznīcas zvans ir viens no lielākajiem starp Latvijas lauku draudzēm. Baznīca, kas saglabājusies līdz mūsdienām nav pirmā celtne šajā vietā, jo pirms tam šeit atradušies vairāki koka dievnami. Šo vietu kristiešu kolonizatori izvēlējās ar nolūku, jo šeit atradusies lībiešu svētvieta.[nepieciešama atsauce] Pašreizējā baznīcas ēka celta 1780.-1782. gadā. Baznīca celta klasicisma stilā pēc Kristofa Hāberlanda projekta. 1874.-1875. gadā dievnamam veikta pamatīga rekonstrukcija, kuras rezultātā baznīca ieguvusi arī jaunu iekārtu un arī jaunu altārgleznu 1878. gadā, kuras autors ir Jūliuss Gotfrīds Zigmunds. Otrā pasaules kara laikā baznīca tika izmantota kā munīcijas noliktava. Padomju okupācijas laikā dievnams vairākkārt cietis no vandaļu ielaušanās. Sāk līņāt, bet pēdējie saules stari burtiski apzeltī vecos mūrus. Palienu zem kokiem un sāku gaidīt. 10, 15, 20 minūtes. Sasodīts, cik ilgi var pa parku lodāt. Kad sāk palikt vēsi, laižos atpakaļ uz autiņu. Pa to laiku sācies koncis un dārd visi Suntaži. Nesaprotu kāpēc jāmaksā par biļeti, ja to pašu var dzirdēt tupot autiņā? Autiņš tukšs. Kur tā kompānija klīst? Zvanīt arī nav jēgas. Tādā troksnī tāpat nesadzirdēs. Beidzot uzrodas. Esot bijušas paklausīties.... Elegantais asfalts beidzas pie Kangaru pakalniem. Nezinu, kas vinnējis - zaļie bļauri vai līdzekļu trūkums, bet nākamie pāris km atgādina kaulainu āža muguru. Vecie ceļmalas stabiņi, kuri ceļam piešķīra senīgu noskaņu, novākti. Gruntenes kvalitāte - brrrrrrrrrr!. Cik labi, ka viss reiz beidzas. Tiesa, tā šoseja līdz apvedceļam tikai nosacīti saucama par šoseju. Vienos pampakos. Īsta šleserštrāse. Punkts.

Bildes galerijā.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais