No prērijām līdz pasaules galam

17.10.2014
10 min lasīšanai
6 foto

Vienā dienā Yukonas krastos vakariņojam, spēlējam šahu, paskatos pa logu un saku Aivaram: “Eu, paskaties, divi lāči uz mūsu lieveņa,” uz ko Aivars atbild: “Fuck, bļ#%, aizver durvis, aizver durvis!” Taču, kad mēs sākām bļaustīties, abi melnie draugi aizlāčoja prom mežā. Nākošajā dienā savukārt kādu simts metru attālumā dzirdam gaudojam vilku baru. Pēc tam sakam būdas saimniekam, ka mums te lāči uzbrūk un vilki gaudo pavisam tuvu. Par lāčiem šams tik nosmēja, bet par vilkiem saka: “Oh, wolves are good, keep the bears away!” Well, that's the Yukon spirit!

Bet par visu pēc kārtas.

Desmitā jūlija ceturtdienā bija patīkami celties ar apziņu, ka esam izgulējušies, tīri paši, tīras drēbes, viss svaigs un labs. Ieturējām brokastis un Linda izveda mūs ārā no pilsētas, līdz Vinipegas nomalei, un atvadoties vēl iedeva katram pa 20 dolāriem.

Garumā neko nevilkām, iekārtojāmies krustojumā aiz luksofora un drīz vien nostopējām veci parasto, kurš aizveda līdz Brendonai. Pa ceļam šams stāstīja visādus zvejniekstāstus par savām gaitām cietumā un miljonu tiesas prāvām un deva padomus iz dzīves.

Mūs nometa jau uzreiz labā spotā, laiks vēl diezgan un bonusā vēl ceļmalā atradām gandrīz pilnu smēķu paku. Atkal jau baigi ilgi nebija jāgaida līdz apstājās amerikāņu ceļotājs Dargijs. Tad nu, braucot rietumu virzienā, viņš stāstīja par saviem piedzīvojumiem, mēs par saviem. Tādā vīzē, gandrīz nemanot, bija jau satumsis. Piestājām Redžainā pie maķīša apskatīties, kas internetā jauns un paturpinājām ceļu vēl mazliet līdz Moose Jaw. Iekārtojāmies blakus puspamestam stāvlaukumam, Dargijs izvilka maišeli ar zaļo, sapīpējām un laidāmies slīpi.

Nākošo rītu sākām ap 7:00 un turpinājām caur prērijām uz Kalgari. Pa ceļam Dargijs uzņēma vēl vienu stopētāju. Kopumā tie, aptuveni, 1250km no Vinipegas līdz Kalgari bija visai vienmuļi un garlaicīgi, taisns ceļš un apkārt bezgalīgas prērijas bez nekā, ko redzēt. Kalgari sasniedzām agrā pēcpusdienā un uzrakstījām Sonjas dēlam Maksam, kurš teica, ka labprāt uzņems mūs pie sevis pa nedēļas nogali, mums tik pāris stundas jāpagaida. Dargijs uz atvadām iedeva mazliet zaļā, un mēs aizvilkāmies uz netālo parku atlaisties.

Tad nu pēc dažām stundām jau sēdējām viņu mājas pagalmā, iepazinušies ar pārējiem kolēģiem, kuri tur visi kopā īrē māju. Izvērtās vakars klasiskais: zaļais, alus, mūsu zvejniekstāsti, par to kāda ir dzīve ceļā utt. Jāsaka, ka kolēģi īsti nespēja saprast mūsu dzīves filozofiju, jo viņiem kā rādījās galvenais dzīvē ir nauda. Daudz pelnīt, tikpat daudz tērēt, bet katram jau savs. Visa sestdiena arī pagāja atpūšoties, skatoties PK futbolā un, tā teikt, zem dūma. Svētdienu iesākām tāpat kā pavadījām sestdienu, izmantojām vēl iespēju tikt labi pabarotiem pa velti, ieiet dušā un noskatīties PK futbolā finālu, kurā mums par bēdu Vācija uzvarēja Argentīnu. Makss mums iedeva gandrīz pusunci ceļam, viņa tēvs aptuveni 300 lētās indiāņu cigaretes. Bonusā viņi mūs arī aizveda kādus 60km, pa ceļam vēl uzveda kalnā pie Kanmoras Spray Lakes rezervuārā, ar diezgan skaistu skatu. Atvadījāmies un nebija ilgi jāstopē līdz tikām arī pie brauciena līdz Banfai. Izrādījās, ka jāmaksā par iebraukšanu Banfas nacionālajā parkā, taču šoferis paņēma visu uz sevis. Tovakar vairs īsti nestopējās. Atradām ok vietu šosejas malā, uzvārījām zupu un gājām gulēt ar cerību, ka mūs netraucēs ne parka reindžeri, ne lāči.

No rīta uzēdām drusku un gājām stopēt tālāk caur patiešām smuko Banfas parku ar klinšainajiem kalniem. Nostopējām austrāļu pāri, ar kuriem tikām līdz Lake Louise un kopā arī devāmies jaukā pastaigā gar ezeru, caur pārējo tūristu pūļiem.

Tālāk izlēmām, ka varētu turpināt ceļu caur parku teritorijām un doties uz Džasperu un ievērtēt Džasperas nacionālo parku, taču, kad aizgājām līdz nepieciešamajam krustojumam un pagājāmies uz priekšu, atklājās, ka ceļš ir slēgts mežu ugunsgrēku dēļ. Apsēdāmies atvilkt elpu, uztinu vienu mazo un apsvērām dažādus variantus, ko varētu darīt tālāk. Galu galā nolēmām -ai, piedrāzt, maucam uz Vankūvekru, ievērtēsim Vankūveras salu un tad skatīsies, ko darīt tālāk. Tā nu sākām iet un lūkoties pēc labas vietas stopēšanai, kad apstājās mašīna ar Aļaskas numurzīmēm un prasa vai mums vajag braucienu, ja kas, var mūs kaut līdz Ankoridžai aizvest. Mēs, protams, atbildam, ka kāda runa, tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs un pie sevis nodomājam -piedrāzt Vankūveru, ja varam tagad šitik veikli tikt līdz, iespējams pat, Aļaskai.

Neizplūdīšu nevajadzīgās detaļās, taču tas bija interesantākais brauciens līdz šim. Pozitīvā daļa bija aptuveni 2700 nobrauktie kilometri ar Rasu, kas mums visticamāk aiztaupīja vismaz divas nedēļas. Pirmajā dienā mēs aizbraucām līdz Cache Creek, pārlaidām nakti kaut kādas stāvvietas malā un turpinājām ceļu agri no rīta. Otrajā dienā aizbraucām līdz Smitersai. Vecais gribēja ērti izgulēties un paņēma moteļa istabu, mēs tikām pie dušas. Bija vēl diezgan agrs kā rezultātā uztinu pāris kāšus un nolēmām, ka varētu pasēdēt pie, pāri ielai esošā, skeitparka un paskatīties kādus trikus vietējie prot. Sākumā tur bija tikai viens čalītis, kuram piedāvājām dūmu un sākām bazarēt par šo un to. Kā izrādījās, pēc viņa vārdiem, tad Aivars nemaz nedrīkst šeit legāli vadīt auto ar savu latvju auto vadītāja apliecību, ko viņš darīja, jo vecais neiebilda atpūsties, kamēr Aivars stūrē. Pēc neilga laika saradās vēl vairāki jaunieši ar dēļiem, iksiņiem, skritulenēm, skūterīšiem. A, ko mēs? Mēs tik pīpējām, skatījāmies, komentējām un gudri spriedām. Kad palika tumšs, gājām uz Rasa mašīnu gulēt, jo mamma bērnībā mācīja – kad paliek tumšs, jāiet mājās, nav ko pa naktīm apkārt vazāties. Lai nu kā, šamais mūs piecēla ap kādiem 4:00 un aizbraucām līdz Vaithorsai Jukonā. Kas nebija forši visā šitajā pasākumā. Pirmkārt jau tas, ka Alžam visu ceļu nācās sēdēt uz nolāpītas ledus kastes, nu nekas, beigās jau iemanījos un bija ok. Vēl pat briesmīgāk laikam bija fakts, ka viņam mašīnā bija mirstošs suns ar vēzi. Vai tomēr tā gospeļu mūzika, nu par Jēzu un visām tām muļķībām, kas skanēja visu laiku, ā, kā man galva sāpēja no tām briesmām. Un tad vienā momentā viņš sāk stāstīt, ka viņš ir hipokrāts, jo viņš, redz, esot kristietis un viss tas, bet visu laiku ir iekšējās cīņās ar homoseksualitāti, un kā viņš agrāk esot gājis uz kaut kādām porno būdām vai tamlīdzīgi, lai tiktu pie visādām perversām izdarībām un tamlīdzīgi. Kāpēc gan, pie velna, lai kāds mums kaut ko tādu stāstītu. Man na%*^uj nav nekādas vajadzības to dzirdēt. Vienkārši fuuuuck me. Galu galā, lai nu ko, bet pacietību stopēšana iemāca un uztrenē līdz augstākajam līmenim. Tā nu ar domu galvā par gandrīz 3000km arī izturējām tās trīs dienas.

Lai nu kā, Vaithorsā pateicām šamam atā, jo mums vēl Kanādā bija aptuveni pusotrs mēnesis legāli un cerējām atrast kādu iespēju pastrādāt un mazliet atpelnīt ceļa izdevumus. Aivars netā atrada un uzrakstītja pāris sludinājumiem, nopirkām papīrīšus un gājām rāpties kalnā, kur pārlaist nakti. Sataisījām kārtīgu blostiķi un pirms gulētiešanas vēl baigi pakārām visu paiku kokā kādu gabalu nost no telts, jebšu tā iesaka darīt, lai pasargātos no lāču uzbrukumiem, jo šamie jūt ēdienu pat 5km attālumā un vienmēr ir izsalkuši. (Te es varu piezīmēt, ka tā bija vienīgā reize, kad ko tādu darījām, jo turpmāk gājām gulēt kā parasti, jebšu kā būs tā būs, gan jau no rīta piecelsimies dzīvi.)

No rīta uzēduši un nokūpinājuši vienu maziņo aizgājām pārbaudīt vai nav kāds atbildējis par sludinājumiem, taču nekā. Sapratām, ka nebūs aršana tomēr. Iepirkām ēdmaņu, papļāpājām ar veloceļotāju no Teksasas (šo rakstot esam jau Teksasā, yeee) un gājām 12km līdz pagriezienam uz Dawson City, izlēmām doties nevis pa Alaska hwy, bet pa Klondike hwy, kas it kā ir vientuļāks un grūtāks maršruts, taču attiecīgi arī interesantāks un aizraujošāks. Tikām gan pārsteigti ar to, ka satiksme tomēr diezgan ok, taču drīz vien sāka līt un nācās padoties un meklēt jumtu. Mums par laimi turpat blakus bija pamestas ēkas un vienā tādā varēja brīvi tikt iekšā, paslēpties no lietus, uzsliet hammockus un visu pārējo parasto vakara rosību.

Pa nakti diezgan lija, taču no rīta bija noskaidrojies un spīdēja saule. Izgājām uz ceļa un ilgi nebija jāgaida līdz piestāja viena sieviete un aizveda kādus 50km. Pa ceļam viņa piestāja pie maza veikaliņa un iedeva 13$, lai nopērkam sev ko ēdamu, paņēmām kafiju un visādus našķus. Pagrieziens, kur mūs izlaida bija diezgan vienmuļš, vienīgi blakus bija laukums ar visādām pastkastēm. Vienā momentā tur piestāja viens onkulis un pienāca aprunāties ar mums. Tad viņš izlēma piesieties citam šoferim, kas tur bija piestājis.

-Hey, how are you, are you going Dawson City way? -Yeah, I am, so what? -Well, maybe you can give a ride to these two nice latvian hitchhikers? -No, I don't want to, why should I. -Well, I hope you'll never need a ride ass hole! -Fuck off, who the fuck are you bitch.

Mēs paraustam plecus, priecājamies, ka kāds baigi pastāv par mums un stopējam tālāk. Baigi nepaspējām tur izbesīties un nostopējām indiāni, kurš kā reizes brauca visus 500km līdz Dawson City. Izrādījās, ka tajā nedēļas nogalē tieši tur notiek mūzikas festivāls, kas gan mūsu budžetam neinteresēja. Džeisons izvadāja mūs pa pilsētiņas neasfaltētajām ieliņām, izrādījā visu, kur kas ir, ieteica, kur mēs varētu uzjautāt par iespēju tik pie kādas haltūras. Beigās šams vēl iedeva mazliet zaļās maģijas. Atradām tīri labu vietu teltij un vakars Kanādas parastais.

Sestdien no rīta nekur baigi nesteidzāmies, izgulējāmies, savācām telti un gājām lūkot kā ar iespējām tikt pie kādas šeptes. Iepazināmies ar Dōnu un viņa sākumā teica, lai piesakamies veikalā, tur vienmēr kādu vajag, bet, kad paskaidrojām, ka legāli mēs nevaram strādāt, tad teica, lai piekāpjam nākošā dienā no rīta, viņas vīram varētu būt šis tas priekš mums. Tā nu visu atlikušo dienu notorčījām slēpjoties no lietus un bibliotēkā, un pasēdējām pie festivāla norises vietas, nekas aizraujošs. Vakarā novilkām pēdējo zaļo un gājām gulēt.

Nākošā rītā aizgājām pie Dōnas kā sarunāts, viņa mūs iepazīstināja ar Tomiju. Šams saka, ka, ja mēs gribam darbu, tad viņam palīdzīgas rokas var noderēt līdz pat oktobrim, viņam vis kaut kas ir darāms viņa meža būdiņā un viens pats nevar visu paspēt. Lai nu kā, aizbraucām turpat līdz Jukonas upei, tad tālāk ar laivu kādus 5km no pilsētiņas. Būda gan bez elektrības un citām mūsdienu ērtībām, taču ir gāzes plīts un pilna ar paiku, apkārt nevienas dzīvas dvēseles, ja neskaita miljons vāveres un citas meža radības. Tā nu Tomijs mums parādīja, kas ir kas, uzdeva līdzināt un taisīt ceļu un teica, ka nākošā dienā piekāps, vai nu ar tūristiem vai viens pats. Labi pastrādājuši, vakarā sacepām, mums pirms tam iedoto, alņa gaļu, paspēlējām šahu un gājām gulēt komfortablā gultā.

Nākošajā dienā Tomijs bija ar tūristu grupiņu un atveda mums vēl alņa gaļu un tabaku. Kopā palikām tur līdz piektdienai. Tomijs teica, ka labprāt paturētu mūs cik ilgi vien mēs varam palikt, taču tad mums jābūt legāliem. Mūs nevarēja norakstīt uz firmas izdevumiem, nebūtiski. Pa to nedēļu sataisījām viņam ceļu smuki, sataisījām siltinātu grīdu, kur ziemā kvadrociklus turēt un remontēt, nopļāvām zāli, izrakām grāvīti ūdens novadīšanai, sataisījām trepes. Dabūjām izbraukāties ar kvadraciklu gan darba vajadzībām, gan prieka pēc. Dabūjām izšaut ar vinčesteru un pašaudīties ar mazkalibreni, kopā nošāvām astoņas vāveres. Alža izmeta līkumu Jukonas upē. Vienā dienā abi vakariņojam, spēlējam šahu, paskatos pa logu un saku Aivaram: “Eu, paskaties, reku lācis uz mūsu lieveņa, ar visu mazuli,” uz ko Aivars atbild: “Fuck, taču aizver un aizslēdz durvis!” Taču, kad mēs sākām bļaustīties, abi melnie draugi aizlāčoja prom mežā. Nākošajā dienā savukārt pavisam netālu dzirdam gaudojam vilku baru. Pēc tam sakam Tomijam, ka mums te lāči uzbrūk un vilki gaudo pavisam tuvu. Par lāčiem šams tik nosmēja, bet par vilkiem saka: “Oh, wolves are good, keep the bears away!” Well, that's the Yukon spirit! Tātad, kopumā tur pavadītā nedēļa bija labu labā. Atpūtāmies no ceļa, no civilizācijas, pastrādājām, izklaidējāmies, grēks būtu sūdzēties. Žēl tikai, ka nesanāca palikt ilgāk. Vai arī labi, ka nesanāca palikt ilgāk, jo pirmspēdējā dienā sanāca, maigi sakot, šaizīte. Pabeidzām šeptes kā parasti, noparkojām kvadru, viss it kā ok, bet vienā momentā jūtam, ka baigi pēc benzīna nes. Uzmetam aci un redzam, ka motors nelabi kūp un benža kaut kur apakšā tek ārā. Viss karsts, mēs gandrīz apmīzušies kā mazas meitenītes, kurām pirmo reizi meņkas sākušās, lejam virsū ūdeni, dzesējam un stresojam. Vismaz nekas neuzsprāga, taču benzīns viss pamanījās iztecēt. Vēlreiz piedarbināt tā arī nemēģinājām, pārāk sastresojušies bijām par visu to situāciju. Nākošā dienā Tomijs, kad atbrauca mūs savākt atpakaļ uz pilsētu arī prasīja vai ar kvadru viss kārtībā. Mēs tik noteicām, ka it kā jā, tikai laikam visu benzīnu esam nobraukājuši uz ko viņš atbildēja, ka tas nekas, maza bēda. Ak, kādi mēs nelieši!

Lai nu kā, piektdien Tomijs atveda mūs atpakaļ uz pilsētu, nodušojāmies pie viņa. Atbrauca Dōna, saņēmām savu algu, sarunājām, ka varam uzsliet telti viņu pagalmā un gājām mazliet atlaist zeltraču stilā. Vispirms aizgājām uz kazino, kas bija diezgan foršs. Interjers, kabarē dāmas, deju un dziesmu priekšnesumi un viss pārējais kā pirms simts gadiem. Gribējām spēlēt pokeru, bet diemžēl tad nenotika nekādi turnīri un bliezt cash table īsti nevarējām atļauties. Toties padzērām alu un uzspēlējām blekdžeku, kurā Alža pakāsa 50$ Aivarēns tika pie +25$. Katrā ziņā atmosfēra patīkama. Pēc tam aizgājām līdz krogam, kurā savu devu alkohola savā laikā patērējis Džeks Londons. Uzspēlējām biljardu, patukšojām alus kausus, papļāpājām ar citiem kolēģiem. Taču pats galvenais, ko tur izdarījām – izdzērām Sour Toe cocktail. Ideja tāda, ka Tev jāizdzer šots, kurā ir cilvēka īkšķis, kuram obligāti jāpieskaras lūpām, bet nedrīkst norīt. Ja norij, tad jāmaksā sods $2500. Dabūjām sertifikātu un viss kā pienākas. Tā nu labi pavadījuši vakaru Klondaikas manierē, devāmies pa ilgiem laikiem nakšņot teltī.

Nākošā dienā savācām savas mantas, atvadījāmies no Tomija un Dōnas un maucām ievērtēt indiāņu pasākumu Mooshide gathering. Mazliet jocīgi, vietējie parasti nodzeras ikdienā, bet šādos pasākumos nekad nav atļauts alkohols vai jebkādas citas narkotikas. Nekas aizraujošs priekš mums tur nebija, taču nekad nenāk par ļaunu ēdiens pa velti. Mazliet paklausījāmies koncertu, saskrējāmies ar Džeisonu un pārmijām pāris vārdus. Aizlaidām atpakaļ uz pilsētu, uzpildījām pārtikas krājumus un cēlāmies ar prāmi pāri upei, lai kopš ilgāka pārtraukuma stāvētu ceļmalā ar paceltu īkšķi.

Kādu stundu stāvējām, uznāca lietus uz neilgu laiciņu un pēc tam apstājās foršs čalis. Mums par prieku atverot mašīnas durvis nāsī iecirta zaļā patīkamā smarža. Tā nu braucām pa Top of the World highway, kūpinājām gandžu un baudījām aizraujošos skatus. Sajūta tāda, ka tiešām esi kaut kur pasaules virsotnē, pilnīgā nekurienē. Izlaida mūs pilnīgā nekurienē, kādus 40km no robežas. Šamais vēl nometa mierā divas mašīnas, lai sarunātu mums tālāk braucienu. Pirmajā bija hipiju pāris, kuriem īsti nebija vietas. Otrā bija vecs amerikāņu tūristu pāris, kuri pāris minūtes minstinājās, bet beigās noteica: "We'll better pass.." Mūs rižais šoferis rādījās mazliet sašutis: "What a bunch of ass holes, first time I see that someone stops and doesn't pick up!" Tā nu viņš iedeva mums mazliet zaļo un devās savās gaitās uz brāļa kāzām kaut kur tālāk vēl lielākā nekurienē. Mēs uzslējām telti turpat ceļmalā, paēdām un nopīpējām visu zaļo, lai nākošā dienā mierīgu prātu šķērsotu robežu un pirmo reizi mūžā ierastos štatos.