15 dienas Peru.

Kārlis Ielejs 15.10.2014 33 min lasīšanai 8 foto

Ceļojuma laiks: no 14.04.2014. līdz 17.05.2014., uzturēšanās Peru: no 15.04.2014. līdz 21.04.2014. un no 08.05.2014. līdz 15.05.2014. (no 21.04.2014. līdz 08.05.2014. Bolīvijā).

Aviobiļetes lidojumam uz Limu no Barselonas caur Amsterdamu un atpakaļ iegādājamies nepilnus 4,5 mēnešus pirms izlidošanas datuma, izmantojot aviokompānijas KLM izsludinātās īpašās atlaižu dienas (e-dienas) speciālos piedāvājumus lidojumiem no Spānijas. Dažus mēnešus vēlāk atsevišķi iegādājamies biļetes lidojumam uz Barselonu no Rīgas caur Frankfurti un atpakaļ ar aviokompāniju Lufthansa.

Lima.

Peru galvaspilsētas Limas lidostā Aeropuerto Internacional Jorge Chávez ierodamies 15.04.2014. ap plkst. 18:00. pēc aptuveni 12 stundu un 30 minūšu ilga, patīkama lidojuma no Amsterdamas. Īsi pirms lidmašīnas nosēšanās ar īpašu interesi pa tās logiem vērojam skatus uz Klusā okeāna piekrastē izvietoto Limas pilsētu, uz okeānu un tajā redzamajiem daudzajiem kuģīšiem un laivām. Lidostā īpaši mūsu uzmanību piesaista kāda speciāla dienesta darbinieki ar maziem, krāsaini apģērbtiem, pavadā skraidošiem sunīšiem, kas veikli pārvietojas pa lidostas teritoriju, nemitīgi kaut ko ošņājot un meklējot.

Lai nokļūtu no lidostas uz pilsētu, sarunājam braucienu ar kādu taksistu, kurš, atstājis mūs vienus mašīnā, pats kaut kur aizsteidzas un pazūd it kā apmaksāt autostāvvietu. Kad tūlīt būs pagājušas jau 10 minūtes kopš taksists mūs pametis, apsveram iespēju jau doties prom ar savām somām, ja jau taksists mūs netaisās nekur vest. Mūsu apsvērumi tiek pārtraukti, kad takša šoferis pēc mirkļa atgriežas, rādīdams čeku par it kā veikto apmaksu par stāvvietu, tomēr uz čeka ir redzams nevis šodienas, bet cits datums. Lai arī kā būtu ar tiem čeka datumiem, mēs tomēr braucam ar šo pašu taksi uz pilsētas turīgāko kvartālu Miraflores. Brauciens ar taksi no lidostas uz Limas rajonu Miraflores sastrēgumu dēļ rit gausi, turpinās pa šoseju gar Klusā okeāna piekrasti, tālāk ved gar paaugstu klinšu grēdu malām. Takša vadītājs nesaka ne vārda un arvien ātrākā tempā mūs ved tik uz priekšu virzienā, kur paliek arvien mazāk pilsētas ēku un būvju un ielu gaismu, mums sāk rasties iespaids, ka tiekam vesti nevis uz lepnāko galvaspilsētas kvartālu, bet gan, ka pa tiešo tiekam transportēti jau prom no pilsētas kaut kur nakts melnumā. Ceļvedī norādītais paredzamais brauciena laiks ar taksi no lidostas līdz Miraflores arī jau pārsniegts turpat divkārt. Kad mūsu brauciens jau ieildzis teju trīs stundas ceturkšņus, taksis beidzot nogriežas pa kreisi un vēl pēc dažiem mirkļiem jau brauc pa apgaismotām pilsētas ieliņām un vēl pēc dažiem pagriezieniem izlaiž mūs pie mūsu izraudzītās naktsmītnes Friend's House.

Iekārtojušies hostelī, dodamies naksnīgajās Limas ielās iepirkt kaut ko garšīgu, ātri atrodam tuvāko indiāņu mini mārketu „Pedrito”, kur vakariņām iegādājamies mango, dzeltenos las frutas de la pasión (maracuyá) un sīkos banānus.

No rīta brokastīs notestējam hosteļa saimnieku pasniegto kafiju, svaigi spiestu papaijas sulu, omleti, baltmaizi ar sviestu un ievārījumu. Brokastis atzīstam par gana labām patīkamam dienas iesākumam. Hostelī vēl pārmijam pāris vārdus ar kādu ceļotāju ģimeni no Kolumbijas, kas uzņem mums dažas kopbildes pie brokastu galda, un tad dodamies gūt pirmos iespaidus Miraflores rajona ielās. Gaiss laukā ir ne karsts, ne auksts, bet patīkami svaigs, tas ir, tieši tāds, kādu vēlamies. Vispirms noteikti gribam pirmo reizi dzīvē redzēt un sajust Kluso okeānu, tāpēc vispirms aizejam līdz Parque del Amor, kas izvietots robainu klinšu malā un no kura paveras lielisks skats uz Kluso okeānu un tā piekrasti, kur nesteidzoties izbaudām pirmos dienas iespaidus Limā.

Nedaudz vēlāk no klintīm pa taciņu nokāpjam lejā pavisam tuvu okeāna piekrastei un, šķērsojot pāri šosejai uzbūvēto tiltiņu, nokļūstam Klusā okeāna piekrastes oļainajā pludmalē Playa Costa Verde, kur pastaigājamies pa to, vērojot apkārtējās okeāna un tā malā esošo klinšu ainavas, sērfotājus okeānā, kā arī nedaudz iebrienam okeāna ūdeņos. Okeāna ūdens izrādās pat pārsteidzoši silts.

Kad no pludmales esam atgriezušies Miraflores kvartālā, drīz atrodam arī lielveikalu, kur iepērkam kaut ko gardu maltītei, un pēc tam papusdienojam sēžot zālītē tuvākajā parkā.

Pēcpusdienā ar taksi no Miraflores rajona nokļūstam autobusu kompānijas Civa autoostā Terminal Terrestre La Victoria, no kuras ap plkst. 19:00 ar autobusu izbraucam no Limas uz Arequipa pilsētu.

Arequipa (2350 m. v. j. l.).

Pēc aptuveni 18 ar pusi stundu brauciena ar autobusu no Limas 17.04.2014. ierodamies Peru otrajā lielākajā pilsētā Arequipa, kuras centrs iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un kas cita starpā izceļas ar to, ka atrodas izteikti seismiski aktīvā reģionā (Arequipa jau 1600.gadā tika gandrīz pilnībā iznīcināta zemestrīces un vulkānu izvirdumu rezultātā, kā arī pēc tam tajā zemestrīces notikušas arī 1687., 1868., 1958., 1960. un 2001.gadā). Ceļš nav bijis garlaicīgs, t. sk. vairākus simtus kilometru tas ir vijies pa stāvu klinšu malām gar pašu Kluso okeānu, turklāt autobusa šoferis ir braucis samērā raitā tempā, īpaši nesamazinot braukšanas ātrumu arī vizuāli visbīstamākajos pagriezienos stāvāko klinšu malās. Vēlāk ceļš ir turpinājies cauri tuksnesim un kanjonu reģionam.

Arequipa autoostas apkārtnē laika apstākļi patīkami pārsteidz – spīd saulīte un ir ļoti silts laiks. Ar interesi vērojam autoostā drūzmējošos vietējos iedzīvotājus, kas tērpušies Peru tradicionālajos apģērbos, t. sk. atraktīvas jaunākas un vecākas kundzītes ar divām, garām, lielām bizēm ar pušķiem galos aiz muguras un galvassegām – „katliņiem” galvās, apkrāvušās ar paprāvām, krāsainos lakatos sasietām paunām, kuras aktīvi komunicē savā starpā.

No Arequipa autoostas uz tūristu mītni pilsētas centrā braucam ar taksi, kas pa ceļam kādā krustojumā viegli ietriecas kāda neliela busiņa aizmugurējās daļas sānos, tomēr par šādu sīkumuJ ne busa šoferis, ne arī taksists nepavisam nesatraucas, pat neapstājas un mierīgi it kā nekas nebūtu noticis brauc tik tālāk.

Pēc iekārtošanās naktsmītnē La Posada del Kuraka, ko apmaksājam uz 1 nakti, pie tās saimnieka sarunājam arī Colcas kanjona vienas dienas tūri kompānijā Colonial Tours S.R.L. uz rītdienu un pēc tam dodamies iepazīt pilsētu. Vispirms soļojam uz pilsētas sirdi – Plaza de Armas, kur pulcējušies daudz cilvēku, kas iepretī Arequipa katedrālei (Basílica Catedral de Arequipa (http://www.museocatedralarequipa.org.pe)) vēro dažādas svinību norises, t. sk. mūzikas un deju koncertu, kas šeit notiek saistībā ar šīs nedēļas nogalē gaidāmajām Lieldienām.

Vakarā pilsētas ielās notiek plašas Zaļās ceturtdienas svinības: uz ielām izvietoti gari galdi, blakus kuriem turpat uz ielas tiek gatavoti dažādi ēdieni un dzērieni, visapkārt no vakara cienasta gatavošanas procesa virmo dūmi un patīkami aromāti. Svinībām pievienojamies arī mēs, apsēžoties blakus vietējiem iedzīvotājiem pie iepriekš minētajiem galdiem, un baudot vakara maltīti. Mēs esam izvēlējušies tikko pagatavotu vistas cepeti, eļļā ceptus virtuļus ar kļavu sīrupu, kā arī Peru tradicionālo dzērienu – ponche (karstu, saldu, tējai līdzīgu padzērienu kopā ar tam mazliet pievienotu vietējo Arequípa ražotu alkoholu – Anís Najar (ar 46 % stiprumu), kas viss kopumā, gan arī atsevišķi garšo lieliski. Zaļās ceturtdienas vakarā vēl apmeklējam dievnamu - Iglesia de San Francisco, aplūkojot ne vien to no ārpuses, bet arī no iekšpuses, apbrīnojot tā krāšņumu un greznumu. Rītdien mums agri jāceļas, tāpēc šovakar savlaicīgi dodamies gulēt.

Cañon del Colca tūre.

Lielās piektdienas rītā 18.04.2014. ceļamies jau plkst. 2:10, jo sarunāts, ka plkst. 2:30 pēc mums viesnīcā ieradīsies Colcas kanjona (http://www.colcaperu.gob.pe) (otra dziļākā kanjona pasaulē) vienas dienas tūri īstenojošās kompānijas auto. Lai arī mūs māc zināmas šaubas, vai tiešām kāds tik ļoti agrā rīta stundā precīzi norunātajā laikā pēc atbrauks pēc mums, tomēr drīz varam pārliecināties, ka mūsu nosacītās bažas nav diez ko pamatotas, jo plkst. 2:46 viesnīcas vestibilā ietraucas tūrfirmas gids un aicina mūs uz tūres busu, kas jau gaida pie viesnīcas durvīm, daļēji jau aizpildīts ar vairākiem citiem miegainiem tūres biedriem. Nekavējoties sēžamies busiņā un dodamies ceļā. Pa ceļam vēl no dažām viesnīcām tiek savākti atlikušie tūres biedri un tad jau traucamies laukā no Arequipa pilsētas. Pēc vairāku stundu brauciena rīta gaismā pamanām, ka esam uzbraukuši tik augstu kalnos, ka gar ceļa malām zemi jau klāj neliela sniega kārta.

Ap plkst. 8:00 esam sasnieguši Chivay ciematiņu (3630 m.v.j.l.), kur izkāpjot, konstatējam, ka laiks ir pavēss, tāpēc šeit mums pasniegtās brokastis kopā ar karstu kokas auga lapu tēju ir īpaši noderīgas un iepriecinošas.

Chivay ciematiņā pie mūsu brokastu vietas apskatām arī divus mīkstus un pūkainus alpaku mazuļus, kurus ciemata ielās izveduši peruāņu bērni. Pēc brokastīm dodamies tālāk pa zemes ceļu, kas mūs ved gar stāvu klinšu malām, no kurām paveras lieliskas ainavas uz kanjona lejas daļu. Uz neilgu brīdi apstājāmies kādā ceļa malā esošā skatu punktā, no kura vērojam kanjona pamatnē izvietojušās zaļās zemienes ar skaistām inku un pirms inku laika terasēm.

Ceļa turpinājumā apskatām kanjona lejas daļā, Hualca-Hualca kalna (6025 m.v.j.l.) un Volcán Sabancaya (5976 m.v.l.j.) pakājē, atrodošos mazu ciematiņu Maca (3262 m. v. j. l., ap 23 km uz rietumiem no Chivay), kas pēdējo reizi no iepriekš minētā vulkāna atkārtotiem izvirdumiem krietni ticis papostīts pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kā arī 1991.gadā cietis arī no zemestrīces. Maca ciematā ievērības cienīgākais objekts ir krāšņā, baltā Iglesia Santa Ana (būvēta 1759.g.), ielūkojoties arī tās greznajā iekšienē, tāpat arī baznīcas tuvumā esošajās tirgotavās novērtējam vietējo iedzīvotāju pārdošanai piedāvātos suvenīrus. Bez tam, šeit pirmo reizi tuvumā aplūkojam lamu, kamēr turpat blakus iespējams nofotografēties kopā ar lielu, klinšu ērgli. Pēc Maca ciematiņa atlicis vien kādu pusstundiņu pakratīties busiņā, tam lēnā tempā līkumojot gar klinšu malām pa šauru zemes ceļa strēmeli, un tad jau esam nonākuši vienā no galvenajiem tūres apskates objektiem Mirador Cruz del Condor (50 km no Chivay). Šeit, starp ceļotāju pūļiem, gandrīz pusotru stundu veltām milzīgo putnu - Andu kondoru, kuru spārnu platums var sasniegt līdz pat 3,2 m platumu, vērošanai un burvīgo ainavu ar Colca kanjona skatiem izbaudīšanai. Lai arī ceļvežos un ceļojumu aprakstos iepriekš ir lasīts, ka ne visiem šīs vietas apmeklētājiem izdodas redzēt šos majestātiskos, gigantiskos putnus tuvumā, mums ir paveicies un tos redzam vairumā - gan cēli planējot virs mūsu galvām, kanjona klintīm un nogāzēm, gan arī aristokrātiski sēžot uz kāda akmens bluķa klints malā. Ceļotāju pulki nav mazi un, lai varētu piekļūt labākajām skatu punktu vietām, vismaz mirkli ir jāpagaida, kamēr kādā no tajiem parādās kāda brīva vieta.

Ap pusdienlaiku dodamies atpakaļ pa to pašu zemes ceļu, pa kuru Mirador Cruz del Condor ieradāmies no Chivay, uz brīdi apstājoties vien vēl kādā citā skatu punktā, lai novērtētu no tā redzamās gleznainās kanjona nogāzes ar zaļojošām terasēm un līkumojošu ceļu lokiem. Aptuveni 3 km attālumā no Chivay ciematiņa izbaudām peldi karsto avotu baseinos La Calera Hot Springs veselas stundas ilgumā. Tik siltā ūdenī peldamies pirmo reizi. Uzreiz pēc izkāpšanas no baseina ir mazliet pat vēsi, jo ūdens temperatūra ir krietni augstāka par gaisa temperatūru. Pelde kopumā ļoti tīkama izklaide un veldzējoša atpūta pēc īpaša karstās saules Mirador Cruz del Condor.

Pēc pusdienām kādā restorāniņā Chivay miestā atpakaļceļā uz Arequipa mūsu nākamais pieturas punkts ir augstākajā kalnu pārējā ceļā starp Chivay un Arequipa – Paso de Patopampa (4910 m.v.j.l., kas augstāka pat par Eiropas Mont Blanc augstāko virsotni (4810 m.v.j.l.)), kur no skatu punkta Mirador de los Andes Tramo de la Cordillera Volcanica en los Andes Centrales pavērojam apkārtējās kalnu ainavas, kā arī iepazīstamies ar turpat esošo indiāņu tirgotavu piedāvājumu, t. sk., krāšņo, skaisto sedziņu, sortimentu. Šeit pūš stiprs un griezīgi dzestrs vējš un var tikai pabrīnīties, kā indiāņu tirgotāji, tirgojoties šeit visu dienu, spēj izturēt šos skarbos laika apstākļus.

Pēc kādas nepilnas pusstundas brauciena esam sasnieguši Tojra Pampa, kur laika apstākļi joprojām nav diez ko maigāki kā Paso de Patopampa, un kur ļaujamies neviltotām prieka izpausmēm par pirmo reizi dzīvē ieraudzīto alpaku ganāmpulku, kurā ietilpst gan pavisam mazi, gan jau pieauguši, gaišpelēkas, brūnas un pavisam tumšas krāsas piemīlīga izskata alpakas, kas ganās zemienēs turpat blakus ceļam un pārtiek no pavisam niecīga garuma zāles (to ar roku tā īsti pat satvert nevar).

Cañon del Colca tūre mums beidzas ap plkst. 18:10, kad esam aizvesti līdz mūsu naktsmītnei, izkāpjam no busiņa, un ar patīkama noguruma un gandarījuma sajūtu par šodien redzēto un piedzīvoto atgriežamies savā istabiņā.

Vēlākā vakara gaitā, izejot Arequipa ielās, konstatējam, ka šovakar visi pārtikas veikali pilsētas centrā ir slēgti, nekādas īpašās aktivitātes pilsētā arī nav pamanāmas, ielas ir patukšas, vien pie kādas baznīcas noris kāds reliģiska rakstura pasākums, tāpēc drīz atgriežamies naktsmītnē, kur vakariņām labi noder vakar nopirktā un vēl nepieveiktāJ melone.

Puno (3830 m. v. j. l.).

Sestdien 19.04.2014. no rīta, ar taksi no Arequipa centra nokļuvuši Arequipa autoostā, ap plkst. 8:00 ar autobusu izbraucam uz Puno, kurā nokļūstam pēc nepilnu sešu stundu ilga brauciena pa apvidu ar skaistām, gleznainām dabas ainavām, kura laikā esam ne vien atkal redzējuši pievilcīgos dzīvniekus alpakus, bet arī pirmo reizi dabā apskatījuši arī ļoti veiklos un graciozos, vairs vien nelielā daudzumā sastopamos apdraudētos savvaļas dzīvniekus vikuņjas, kuri spējot skriet vismaz 50 km/h ātrumā, un kuri esot bijuši aizsargāti ar likumu pat vēl pirms spāņu kolonizatoru ierašanās jau seno inku laikos. Pa ceļam esam nedaudz apskatījuši arī Juliaca pilsētu (3826 m.v.j.l.), kas gan ne ar ko īpašu nepiesaista ceļotāju uzmanību un vairāk kalpo kā reģionālais tranzīta centrs.

Iebraucot Puno pilsētā, skatam paveras satriecošas ainavas uz Titicaca ezeru un tā piekrasti ar tajā izvietoto lielāko daļu no Puno pilsētas kvartāliem. Ceļš līkločus ved lejup pa piekalni uz pilsētas centru, kas atrodas burtiski Titicaca ezera piekrastē. Puno pilsēta mūs patīkami pārsteidz ar ļoti siltu, saulainu laiku, tomēr vienlaicīgi sagaida mūs ar nedaudz jūtamu smeldzi mūsu galvās, īsti gan nav skaidrs vai tā izraisīta no kratīšanās autobusā vai arī no augstkalnu apstākļiem un spēcīgā saules starojuma. Pilsētas ielās redzam daudz tradicionālos apģērbos tērpušos indiāņus, īpaši interesanti saģērbušās ir sievietes: krāsainos, biezos svārkos, ar gariem matiem, kas sasieti divās lielās bizēs, kuru galos palieli pušķi ar krāsainām bantītēm, un ar simpātiskām tumšas krāsas cepurēm, kas atgādina katliņa formu. Lai arī mums ir ceļvedis ar pilsētas karti un izraudzītais hostelis Inka's Rest pēc kartes izskatās, ka atrodas tikai dažus kvartālus no autoostas, tomēr tikai pēc tam krietna laiciņa maldīšanās nonākam meklētajā hostelī. Apmaksājuši divas naktis hostelī, pie hosteļa saimnieces nolīgstam arī tūri pa Titicaca ezeru uz peldošajām salām Uros un Takiles salu (Isla Taquile). Izejot pilsētiņas ielās, vispirms sameklējam valūtas maiņas punktu, samainot nepieciešamo naudas summu. Iepērkamies vietējā lielveikalā, kur īpaši iepriecina ļoti bagātīgais un daudzveidīgais augļu un dārzeņu piedāvājums. Saulei rietot, laiks pakāpeniski paliek vēsāks un ir nepieciešams piemeklēt jau mazliet siltāku apģērbu. Vakarā dodamies pastaigā pa pilsētas centru, paklejojot pa vienu no Puno centrālajām ieliņām - Limas ielas gājēju posmu, apskatot populārāko pilsētas laukumu - Plaza de Armas, Puno katedrāli (Cathedral de Puno) un citas vietas.

Nākamās dienas vakarā dodamies pilsētas ielās, lai turpinātu tās centrālo kvartālu apskati, tomēr drīz mūsu pastaigu pārtrauc stipra lietusgāze, kā arī pēc brīža visapkārt pazūd elektrība, līdz ar to virzāmies atpakaļ uz hosteli, kuru pa tumsu atrodam tik ar grūtībām. No hosteļa saimnieces saņemam sveci, kuras gaismā pa kāpnēm lēnām uzkāpuši otrajā stāvā esošajā savā istabiņā, kādu laiku pavadām sveces gaismā. Vēlāk gan elektrības padeve atjaunojas, atkal ir gaisma un varam mierīgi nopūst sveci.

Titicaca ezers un tā salas.

Pirmo Lieldienu, 20.04.2014. rītu uzsākam ar vieglām, gardām brokastīm hostelī, kas sastāv no kokas auga lapu tējas, augļu sulas, mazām maizītēm, sviesta gabaliņa, ievārījuma un banāna. Ap plkst. 7:00 no hosteļa mūs ar auto nogādā uz Titicaca ezera krastu, no kura ar kuģīti dodamies braucienā pa pasaulē visaugstāk kalnos esošo komerciāli kuģojamo ezeru -Titicaca ezeru. Izjūtas ir īpašas, savā ziņā nereālas un ar zināmu eiforijas pieskaņu. Mūsu Titicacas ezera tūres programmā ietilpst divu peldošo niedru salu (Uros salu) un Takiles salas (Isla Taquile) apmeklējums.

Uros salas.

Pēc kādas pusstundas brauciena ar kuģīti piestājam pie vienas no Uros salām (peldošajām niedru salām). Pie salas malas mūs sagaida dziedoši, gavilējoši un smaidīgi vietējie salas iedzīvotāji, pārsvarā sievietes, tērpušās ļoti krāšņos, spilgtos apģērbos – dzeltenos, oranžos, gaiši zaļos, gaiši zilos svārkos, zilās, zaļās, brūnās, rozā un baltās jaciņās ar puķītēm un ornamentiem uz tām, ar dažādu krāsu lakatiem ap kaklu, ar salmu cepurēm ar tām piesietu puķīti galvās, ar divām garām, melnām bizēm, kuru galos iesieti auduma pušķi. Kad kāpjam laukā no kuģīša, salas vecākā, dūšīga melnīgsnēja kundze ar katliņa formas cepuri galvā, ar katru no atbraucējiem sasveicinās personīgi, sniedzot roku arī rokasspiedienam. Daži no mūsu kuģīša, kas, izkāpjot uz salas, it kā neievēro viņas sveicienam pasniegto roku, nesasveicinās ar viņu un nepaspiež viņas roku, salas vecākās sejā izraisa vilšanās un neizpratnes grimases. Gids un salas vecākā vispirms mūs aicina apsēsties uz pusapļa formas niedru sola un ar izvērstu stāstījumu iepazīstina mūs ar salu uzbūvi, celtniecību un dzīvi tajās. Pēc tam mums tiek izrādītas uz salas izvietotās niedru mājiņas, nokļūstam arī vienas dzīvojamās ēkas iekšienē, kur cita starpā redzam arī elektrospuldzi un televizoru. Izmantojam arī piedāvāto iespēju doties nelielā izbraucienā pa niedru salu apkārtni ar īstu niedru laivu.

Salas apmeklējuma noslēguma daļa tiek veltīta salas suvenīru piedāvājuma apskatei, īpaši simpātiskas ir spilgtu, dažādu krāsu segas un sedziņas: ar dažādiem ornamentiem, rakstiem un zīmējumiem uz tām. Kad kāpjam atpakaļ mūsu kuģītī, laika apstākļi ir pasliktinājušies: debesis apmākušās, sācis līt smalks lietus, parādījies stiprāks vējš un kļuvis dzestrs, līdz ar to ieplānotā otras peldošās niedru salas apmeklējuma vietā uzreiz dodamies ceļā uz tālāk esošo Takiles salu.

Takiles sala (Isla Taquile).

Aptuveni 7 kv. km lielajā Takiles salā ierodamies priekšpusdienā, laiks ir ļoti silts un spīd spoža, stipra saule. Lai nokļūtu salas ciematiņā, ir jāveic krietns ceļa posms pa kāpnēm augšup kalnā. Kāpjot kalnā, konstatējam, ka šeit augstkalnu apstākļos, pat nelielas fiziskas slodzes ietekmē nogurums iestājas ātrāk nekā Latvijā. Salas piekalnēs izvietotas terases ar rūpīgi sakoptiem dārziem, kuros redzam kviešus jau ar lielām, treknām vārpām, kartupeļus, pupas ar treknām, piebriedušām pākstīm un citus augus, citviet savukārt ganās govis, jaunlopi un aitas. Salas ciematiņā tiekam sagaidīti ar vietējo iedzīvotāju muziķu grupas priekšnesumu, kura muzicē ar bungām, stabulēm un vēl citiem instrumentiem. Salas iedzīvotāji, atšķirībā no citu apkārtējo salu aimaru valodā runājošām kopienām, runā kečvu valodā, un tiem obligāti ir jāvalkā tikai tradicionālie, tautiskie apģērbi, t. sk. strādājot. Šādos apģērbos salas iemītniekus mēs redzam arī šodien: vīrieši pārsvarā ir tērpušies melnās biksēs, platās, krāsainās auduma jostās ar spilgtiem pušķiem, sniegbaltos kreklos, melnās vestēs un daudzveidīgu, košu krāsu cepurēs ar tām piesietu palielu pušķi, kamēr sievietes nēsā melnus, zilus, gaišsarkanus, rozā, dzeltenus un citu krāsu svārkus ar lieliem, daudzkrāsainiem pušķiem, baltas, oranžas, gaišzilas un citu krāsu blūzes vai kreklus, lielus, melnus apmetņus jeb lakatus ap pleciem, ar ko var apsegt arī galvu.

Ciematiņā uzkāpjam uz kādas ēkas jumta terases, no kura iegūstam lielisku skatu iespējas uz apkārtējām salas un ezera ainavām, kā arī ielūkojamies vietējā, mazā baznīciņā, kura ir cilvēku pārpildīta un kurā šobrīd noris dievkalpojums. Pēc ciematiņa apskates pa kādu taku kājām dodamies uz citu salas pusi, ik pa brīdim satiekot kādu pretimnākošu salas iedzīvotāju, kas tāpat ģērbies tautiskās drānās, līdz nonākam līdz kādam restorānam ar skatu uz ezera plašumiem, kur mums tiek pasniegtas gardas pusdienas: zupa un forele (trucha) ar kartupeļiem, rīsiem, dārzeņiem un salātiem. Pēc ēdienreizes seko salas iedzīvotāju muzikāls priekšnesums ar ģitāras spēli un meiteņu dejām, kā arī vīri demonstrē, kā viņi apstrādā laukus ar lieliem metāla kapļiem, kā arī rāda aušanas procesu uz stellēm un mūsu acu priekšā no kāda auga lapām iegūst šampūnam līdzīgu šķīdumu, ar ko ātri un kvalitatīvi netīru vilnu izmazgā par koši baltu un tīru. Pēc vairāk nekā divām ar pusi Takiles salā pavadītām stundām ar kuģīti no tās dodamies atpakaļceļā uz Puno. Pēc aktīvās pastaigas pa salu esam ieguvuši patīkamu nogurumu un ar prieku izjūtam spožās saules un ezera spirdzinošā gaisa apvienojumu aptuveni trīs stundu brauciena laikā ar kuģīti līdz Puno ostai.

Ceļš no Puno uz Yunguyo un no Desaguadero pie Bolīvijas robežas uz Cuzco.

21.04.2014. no rīta ap plkst. 7:30 ar Puno – Copacabana maršruta autobusu no Puno pa ceļu, kas pārsvarā vijas gar Titicacas ezera krastiem, braucam uz Bolīviju, robežu šķērsojot caur Yunguyo robežpunktu. Pēc nepilnu 18 dienu ceļošanas pa Bolīviju Peru atgriežamies 08.05.2014. ap plkst. 11:30, braucot ar La Paz- Puno-Cuzco maršruta autobusu, un, robežu šķērsojot caur Desaguadero robežpunktu.

Cuzco (3326 m. v. j. l.).

Kādreizējā seno inku valsts galvaspilsētā Cuzco ierodamies pēc vairāk nekā 12 stundu brauciena ar autobusu no Bolīvijas faktiskās galvaspilsētas La Paz 08.05.2014. ap plkst. 21:00. Ar taksi nokļuvuši līdz Cuzco centram, konstatējam, ka mūsu izraudzītajā naktsmītnē netālu no pilsētas centrālā laukuma – Plaza de Armas nav brīvu vietu, kamēr blakus esošajos hosteļos ir līdzīga situācija. Ceļvedī pieejamās Cuzco kartes ielu izvietojums ne gluži precīzi saskan ar reālajiem pilsētas ielu labirintiem, līdz ar to tikai pēc krietna laiciņa maldīšanās atrodam citu pieņemamu hosteli -„Hostal el Puma”, kurā izvēlamies pagaidām palikt uz 2 naktīm. Pie šīs ceļotāju mītnes gan nav iespējams piebraukt ar transportu tieši klāt, jo tas atrodas stāvā piekalnē un uz to iespējams nokļūt vien kāpjot pa kāpnēm, tomēr citādi hostelis izskatās esam ļoti pieņemams.

Cuzco pilsētas centrs sastāv pamatā no koloniālā laika ēkām un ieliņām, kuras pārsvarā ir bruģētas, pilsētā vērojama liela rosība, ir gan daudz tūristu, gan arī vietējo iedzīvotāju. Mūsu hostelis atrodas rajonā, ko nosacīti varētu dēvēt par „klubiņu” rajonu, jo šeit ik pēc pāris desmitiem metriem vai dažviet pat pēc pāris metriem izvietojies kāds mūzikas un deju klubiņš, uz ielas dzirdama tajos skanošā mūzika un pie to ieejām vērojami čalojošu, jautru ļaužu pulciņi.

Ņemot vērā, ka mana sieva Bolīvijā, krītot brauciena laikā ar velosipēdu pa Nāves ceļu, bija smagi sasitusi labo kāju un kreiso roku, kā rezultātā viņa pārvietoties bez citu palīdzības tikpat kā vairs nespēja un bija pamatotas aizdomas, ka roka ir lauzta, pienākot rītam Cuzco, vairs nebija šaubu, ka jābrauc uz slimnīcu pie ārsta, ko arī darījām. Hospital Regional Cuzco darbinieki mūs patīkami pārsteidza ar savu izteikti laipno, pretimnākošo, labvēlīgo attieksmi un operatīvo rīcību: mazāk nekā 3 stundu laikā no ierašanās brīža hospitālī bez iepriekšējas vizītes pieteikšanas sieva tika pieņemta pie ārsta, saņēma ārsta konsultāciju, viņai tika izdarīti nepieciešamie rentgena uzņēmumi un pēc to izgatavošanas tika sniegta ķirurga konsultācija, kuras laikā apstiprinājās, ka viņas kreisā roka patiešām ir lauzta un labā kāja tāpat. Pēc vajadzīgo medikamentu iegādes viņai turpat ķirurga kabinetā tika ieģipsēta cietusī roka un traumētā kāja. Bez tam, pilnvērtīgākai un vieglākai saziņai hospitāļa darbinieki pat sameklēja mediķi, kura prot krievu valodu. Jāpiebilst, ka par ķirurga darbu, kam piepalīdzēja vēl arī 2 citi mediķi, netika prasīta vispār nekāda samaksa. Pēc hospitālī pavadītām 2 stundām un 45 minūtēm pēcpusdienā ar taksi atgriezāmies pilsētas centrā, piebraucot pēc iespējas tuvāk mūsu naktsmītnei. Atlikušajā ceļa posmā, pa kuru bija neiespējami pārvietoties ar transportu, sievu paņēmu rokās un uznesu pa kāpnēm augšā līdz pat mūsu hostelim.

Vēlā pēcpusdienā apmeklēju Dirección Regional de Cultura Cusco (http://www.drc-cusco.gob.pe/), vēloties iegādāties biļetes uz Machu Picchu kompleksu kopā ar biļeti uz Wayna Picchu virsotni uz 12.05.2014. Kā noskaidrojās, tuvākais laiks, uz kuru pieejamas biļetes uz Wayna Picchu virsotni ir vien pēc vairāk nekā mēneša, tāpēc iegādājos biļetes tikai uz Machu Picchu kompleksu un Machu Picchu kalnu.

Nākamās dienas - sestdienas 10.05.2014. rīta pusē aviokompānijas StarPerú (http://www.starperu.com) ofisā iegādājos aviobiļetes lidojumam no Cuzco uz Limu uz 15.05.2014. un kompānijas Inca Rail (http://www.incarail.com.pe) birojā nopērku autobusa biļetes no Cuzco uz Ollantaytambo uz 11.05.2014. un Inca Rail vilciena biļetes no Ollantaytambo uz Aquas Calientes uz 11.05.2014. un no Aquas Calientes uz Ollantaytambo uz 13.05.2014.

Dienas otrajā pusē apskatām Plaza de Armas, kas jau no seno inku laikiem ir Cuzco pilsētas sirds. Laukumā vidū ir strūklaka ar inku valdnieka zeltainas krāsas statuju, savukārt tā malās izvietotas koloniālo laiku ēkas: tajā skaitā La Catedral, Iglesia del Triunfo, Iglesia de La Compañía de Jesús, arkādes ar daudziem veikaliņiem. Pēc laukuma Plaza de Armas šķērsošanas brīdi uzkavējamies pie Iglesia de La Compañía de Jesús, kas uzcelta 1571.gadā vietā, kur pirms tam bijusi nesadalītās un neiekarotās inku impērijas pēdējā valdnieka Huayna Cápac pils. Tālāk virzāmies uz pilsētas dienvidu pusi pa klusu, šauru, bruģētu gājēju ieliņu Loreto, kas ievērības cienīga ar to, ka tās malās saglabājušies majestātiski seno inku laika sienu mūri, un, ka šī ieliņa jau vēsturiski nodrošinājusi piekļuvi Plaza de Armas. Tā kā manai sievai gan kāja, gan roka ir ieģipsēta, mūsu pārvietošanās veidi ir mainīgi un kustību temps lēns: kādus 10-20 metrus sieva lēnām iet ar spieķīša palīdzību, tad kādus 30-40 metrus es viņu panesu, tad viņa kādu īsu gabalu atkal turpina iet, pēc kā no jauna nesu viņu un tā, ar mainītām pārvietošanās metodēm, pēc krietna laika sprīža tomēr beidzot nonākam līdz mūsu gājiena mērķim – Qorikancha. Qorikancha reiz bijis bagātākais templis visā Inku impērijā (tas burtiski esot bijis pārklāts ar zeltu), un kura vietā koloniālajos laikos uzbūvēta baznīca un Santo Domingo konvents. Museo De Sitio De Qoricancha kompleksā, kas šobrīd veido ekscentrisku kombināciju no inku un koloniālo laiku arhitektūras, ir izvietotas ēkas ar iekšpagalmu divos stāvos, un tās ir klātas ar stikla un metāla jumtu, vairāku stundu laikā apskatām interesantu, iespaidīgu seno inku tempļa mūru un drupu fragmentu un koloniālo laiku gleznu kolekciju.

Vakariņās izvēlamies garšīgi pagatavotu foreli (trucha) kopā ar rīsiem, ceptiem kartupeļiem un banāniem, un svaigiem dārzeņu salātiem, kā arī karstu kokas auga lapu tēju kādā restorāniņā ar seno inku laika mūriem sienās. Pavēlu vakarā pilsētas centrā sameklējam ortopēdisko preču veikalu, kur atstājam Bolīvijā iegādāto koka spieķīti un tā vietā iegādājamies sievai kruķus, lai kaut mazliet uzlabotu viņas iespējas pašai pārvietoties. Pirms atgriežamies hostelī pabaudām naksnīgo Cuzco pilsētu, pavadot pa kādai stundai Plaza de Armas, kur uzstājas viena vietējo mūziķu grupa ar pūšamiem un sitamiem mūzikas instrumentiem, kamēr citi ļaujas dejām zem klajas debess. Šovakar pirmo reizi mazliet pagaršojam Peru populāro stipro alkoholisko dzērienu pisco, atzīstot to par nesliktu, tomēr ne tik kvalitatīvu kā Bolīvijā ražoto singani, kas izgatavots no vīnogām, kas ievāktas no ne zemāk kā 1600 m.v.j.l. augošiem vīnogulājiem (lai gan pārsvarā vīnogulāji, no kuriem ievācot vairumu singani ražošanā izmantoto vīnogu, augot ap 1828 m.v.j.l.).

Nakts no sestdienas uz svētdienu cilvēkiem, kas izklaidējas Cuzco rajonā ap hosteli, kurā nakšņojam mēs, izrādās ir īpaši jautra, aktīva un skaļa: grupiņa cilvēku no vismaz no pusnakts līdz pat rīta gaismai drūzmējas uz ielas gandrīz vai blakus mūsu istabiņas logam, un, cik noprotams, lieto alkoholiskus dzērienus vai kādas citas apreibinošas vielas, un nepārtraukti azartiski kaut ko diskutē, skaļi kliedz un strīdas. Ik pa laikam dzirdams, ka pret ielu vai namu atsitas kāds mests, smags, ciets priekšmets. Mūsu hosteļa darbinieces izteikto lūgumu izturēties mazliet klusāk minētā ļaužu grupiņa, acīmredzot, ir uztvērusi tā, kā es to jau biju sagaidījis, tas ir, kā tiešu pamudinājumu kliegt vēl skaļāk un darīt visu iespējamo un arī neiespējamo, lai tik mēs un citi mūsu hostelī un blakus esošajos namos gulēt mēģinošie cilvēku izbaudītu brīnišķīgu bezmiega nakti.

Pēc brokastīm no hosteļa ar taksi nokļūstam autostacijā, no kuras ar autobusu nepilnu divu stundu laikā aizbraucam uz Ollantaytambo pilsētiņu, kur no autoostas aizejam līdz dzelzceļa stacijai un no tās mazliet vairāk kā pēc pusstundas ar Inca Rail vilcienu izbraucam uz Aquas Calientes pilsētiņu. Brauciens Inca Rail vilcienā ir ārkārtīgi komfortabls: kvalitatīvi, mīksti, ērti krēsli, brauciena laikā tiek pasniegta svaiga augļu sula un kafija, kā arī kāds mazs gardums kā uzkožamais, laipni un skaisti saposušies vilciena apkalpes darbinieki, un burvīgas dabas ainavas gan vienā, gan otrā vilciena logu pusē.

Aquas Calientes (2410 m.v.j.l.).

Pēc aizraujoša un ainaviskiem skatiem bagāta divu stundu brauciena Inca Rail vilcienā no Ollantaytambo pa dzelzceļu, kas pārsvarā vijas gar straujas un krāčainas kalnu upes Rio Urubamba krastiem, agrā pēcpusdienā ierodamies Aquas Calientes stacijā, kur mūs, ierodošos ceļotājus, sagaida vietējā mūziķu grupa ar pūšamiem mūzikas instrumentiem ar mazu koncertiņu. Aquas Calientes ir maza, Rio Urubamba krastos un Machu Picchu piekājē izvietojusies un pa daļai dūmakas apņemta pilsētiņa, kurā nav ne automašīnu, ne zirgu vai ēzelīšu pajūgu, ne arī moto vai velorikšu. Pēc vairāku iespējamo naktsmītņu vietu apsekošanas izvēlamies palikt hostelī „Mosoq Inti Inn”, iekārtojoties tā numuriņā ēkas otrajā stāvā, kas ir par iemeslu tam, kas liek man vairāk pievērsties fizkultūrai, nesot sieviņu augšā pa kāpnēm, un, kad vajag, tad lejā, vēlāk atkal augšā un pēc tam, protams, no jauna lejā, jo viņai ar vienu lauztu, ieģipsētu roku un ieplēstu, ieģipsētu kāju kāpt pa kāpnēm gan augšā, gan lejā pat ar kruķiem ir gandrīz vai neiespējami. Katrā gadījumā, man viņas nešana pa kāpnēm iespējama krietni ātrāk un vieglāk, nekā viņai viņas mēģinājumi pašai kāpt vai rāpties pa hosteļa trepēm.

Pēcpusdienā Aquas Calientes tirdziņā iepērku tomātus, sarkanos un sīkos banānus, mandarīnus un fruta de la pasión (maracuyá) vieglai maltītei. Vēlā pēcpusdienā dodamies iepazīt pilsētiņu: tajā mēs redzam daudz tūristus, kas klīst pa ieliņām, vai laiski sēž kādā kafejnīcā vai restorāniņā, malkojot kādu dzērienu, un novērtējot kādu vietējo ēdienu, vai vienkārši tērzējot draugu vai paziņu lokā. Aizejam arī līdz pilsētiņas centrālajam laukumam ar kāda inku valdnieka zeltaino statuju tā centrā un pasēžam tajā, nesteidzīgi baudot ļoti savdabīgo šīs pilsētiņas, kas atrodas it kā gluži vai nekurienē, atmosfēru. Centrālais laukums atrodas vienā no pilsētas zemākajām vietām, kamēr mūsu hostelis izvietots krietni augstāk piekalnē. Pēc atpūtas Aquas Calientes centrālajā laukumā dodamies atpakaļ augšup pa pastāvo pilsētiņas galveno ielu Pachacutec mūsu hosteļa virzienā. Manai sievai dēļ ieģipsētās, lauztās rokas un kājas kāpt augšup ar kruķiem pa stāvo, dažviet pat gludo, gandrīz vai slideno ielu ir pārlieku grūti, pat sāpīgi un arī mazliet bīstami dēļ riska, slīdēšanas gadījumā, pakrist. Līdz ar to atkal pievēršos fiziskām aktivitātēm: ņemu sievu rokās un nesu augšup, kamēr abi kruķi un līdzi nestās somiņas atstāju ielas malā. Kad esmu sievu uznesis kādus 30-40 metrus augšup, nolieku viņu zemē un gatavojos iet atpakaļ pēc kruķiem un somām, bet tikmēr kāds laipns cilvēks visu šo procedūru :) ir vērojis un jau pienes klāt mūsu atstātās mantas. Pēc brīža atkal turpinu nodarboties ar fizkultūru :) . Vakariņas izlemjam paēst kādā restorāniņā uz Aquas Calientes galvenās ielas Pachacutec, izvēloties vakariņu komplektu ar alpaku gaļu kopā ar rīsiem, ceptiem kartupeļiem un dārzeņiem un desertu ar pankūkām ar šokolādes mērci. Vakariņas ir garšīgas, tomēr, atceroties cik mīļi un jauki ir šie dzīvnieciņi, izlemjam, ka vairāk alpaku maltīti nepasūtīsim.

Rīt mums ieplānots doties uz Machu Picchu, sievai pašai pārvietoties kaut kur tālāk un vēl jo vairāk augšup kalnos neizskatās reāli iespējami, tāpēc apmeklēju ārkārtas medicīnas dienestu, kur saņemu informāciju, ka par USD 25,- dienā iespējams nomāt ratiņkrēslu. Man rodas doma, ka minēto ratiņkrēslu es varētu sievu izvadāt gan pa pašu Aquas Calientes pilsētiņu, gan arī pa Machu Picchu kompleksa vietām, kurās iespējams braukt ar ratiņkrēslu.

Nākošās dienas agrā rītā, kā jau iepriekš sarunāts ar attiecīgo medicīnas darbinieci, ap plkst. 6:00 ierodos ārkārtas medicīnas dienestā, kuras darbiniece žēlabainā balsī man saka, ka diemžēl vakar vakarā viņai esot pazvanījis viņas priekšnieks, paziņojot, ka viņš iepriekšējā sarunā ar viņu esot kļūdījies, sakot, ka ratiņkrēslu varot nomāt par USD 25, - dienā, faktiski ratiņkrēslu varot iznomāt tikai par USD 50,- dienā. Man, protams, tas ir šoks, kā arī ir skaidrs, ka ārkārtas medicīnas dienesta darbinieki vēlas izmantot situāciju un daudz maz labi nopelnīt uz mūsu stāvokļa rēķina. Esmu ar sievu sarunājis, ka šodien viņai būs ratiņkrēsls, lai viņai būtu vieglāk un vairāk reāli iespējami pārvietoties pa Machu Picchu kompleksu, kā arī, protams, man pašam ir vēlēšanās, lai arī viņa spētu nokļūt Machu Picchu labākajos skatu punktos, un līdz ar to arī varētu pēc iespējas kvalitatīvāk izbaudīt Machu Picchu burvību. Šādos apstākļos, lai arī man nav šaubu, ka ārkārtas medicīnas dienesta šķietami nevainīgi izskatošā un izturošā darbiniece mūsu situāciju izmanto ļaunprātīgi, piekrītu noziedot viņai arī viņas kārotos papildus USD 25,-, līdz ar to samaksāju viņai kopā USD 50,- un ar ratiņkrēslu dodos atpakaļ uz mūsu hosteli.

Machu Picchu (2430 m.v.j.l., http://www.peru-machu-picchu.com).

Pirmdienas 12.05.2014. rītā ap plkst. 6:30 no hosteļa ar ratiņkrēsla palīdzību virzāmies uz Aquas Calientes autobusu staciju, kur jau gaida vairāki tūristu autobusi un daudzi braukt gribētāji. Iegādājāmies biļetes, ieliekam autobusa bagāžas nodalījumā ratiņus, kāpjam autobusā un pēc mirkļa, kad autobuss ir pilns ar tūristiem, ap plkst. 7:00 sākam atlikušo ceļu uz seno inku citadeli Machu Picchu pilsētu, autobusam raiti līkumojot pa šauru, zemes ceļu arvien augstāk un augstāk kalnos, kur aiz katra pagrieziena paveras arvien aizraujošāki un skaistāki skati uz apkārtējām, vieglā dūmakā ieskautām dabas ainavām: ar džungļiem apaugušām klintīm, kalnu nogāzēm, ielejām un lejā mutuļojošo Rio Urubamba Autobusā brauc dažāda gadu gājuma tūristi, piemēram, priekšējā solu rindā redzam kādu padzīvojušu pārīti, pēc izskata uz gadiem deviņdesmit, kas sēž sadevušies cieši rokās, un viņu izturēšanās un sejas vaibsti liecina, ka viņi no sirds izbauda katru šo mirkli.

Pēc aptuveni pusstundas brauciena esam nonākuši brauciena galamērķī, kur izkāpjam no autobusa un dodamies iekšā Machu Picchu kompleksā, virzoties uz priekšu ar ratiņkrēsla palīdzību pa bruģētu džungļu ieskautu taku. Kad džungļi takas malās sāk beigties, pārvietošanās uz priekšu kļūst arvien lēnāka, priekšā parādās arvien vairāk cilvēku un vēl pēc brīža jau veseli drūzmējošos tūristu pūļi. Šajā mirklī mēs ieraugām elpu aizraujošu ainavu ar senās inku citadeles Machu Picchu pilsētas drupām un mākoņu dūmakas apņemtām apkārtējām džungļu klātām klintīm, nogāzēm, ielejām un lejā tālumā līkumojošo upi Rio Urubamba. Nevar noliegt, esam kā transā: sajūsmināti un laimīgi bez gala. Nav šaubu, ka šeit arī citi ceļotāji ir vienoti savā aizrautībā par ieraudzīto un priecīgā satraukumā steidz fotografēt apkārtējos skatus un sevi uz to fona. Kad beidzot esam sagaidījuši savu rindu uz labāko vietu bilžu uzņemšanai, steidzam izmantot iespēju iemūžināt savas laimīgās, sajūsminātās sejas ar iespaidīgajām Machu Picchu drupām un apkārtējām satriecošajām ainavām fonā.

Pēc pirmo foto uzņemšanas konstatējam, ka bruģētā taka, pa kuru iespējams braukt ar ratiņkrēslu, beidzas, un pēc tās sākas stāvi paaugstinājumi vai pazeminājumi uz takas, un vēl tālāk tikt uz priekšu iespējams, kāpjot vienīgi pa kāpnēm augšup vai arī lejup. Seno inku citadeles turpmākā apskatē ratiņkrēsls līdz ar to vairs nav noderīgs un izmantojams, tāpēc to nogādāju uz mantu glabātavu pie ieejas Machu Picchu kompleksā. Kad esmu atgriezies, turpinām nesteidzīgi pārvietoties pa senās inku pilsētas drupām: pa līdzeniem taku posmiem mana sieva lēnām iet pati ar kruķu palīdzību, kamēr pa stāvu paaugstinājumu vai pazeminājumu vietām viņu nesu. Neko ilgi bez pārtraukuma nespējam paiet uz priekšu, jo ik pa laikam gribas apstāties, lai ļautos apkārtējā skaistuma baudīšanai un iemūžināšanai, ko arī darām. Ar zālienu apaugušajās terasēm ganās arī pa kādam lamu bariņam. Lamas ir ļoti drošas, nebaidās un ir iespējams pabužināt arī to kažokus.

Kādā mirklī, kad sieva atpūšas no staigāšanas, ātri uzskrienu Machu Picchu pilsētas kalna pašā augstākajā punktā, no kura redzamās ainavas ar savu burvīgumu mani satriec vēl vairāk, un es noteikti vēlos, lai arī mana sieva tās redz. Iedvesmas pārņemts, noskrienu lejā pie sievas un saku, ka nesīšu viņu augšā kalna galā. Viņa tā neticīgi paskatās manī un saka, ka es to nespēšot. Es viņai tad jautāju, bet vai tad viņa patiešām negrib nokļūt slavenās Machu Picchu pilsētas kalna virsotnē, lai pilnībā izbaudītu šo dievīgo krāšņumu ne tikai no lejas un ne tikai no pilsētas vienas puses, bet arī no pašas kalna augšas visu apkārtni uz visām pusēm. Uz ko saņemu atbildi, ka būtu jau gan ļoti jauki tikt arī kalna augšā un redzēt visu no turienes. Ar to man pietiek un, paņēmis sievu rokās, steidzīgi stiepju viņu pa kāpnēm augšā pilsētas kalnā. Daru to pēc iespējas ātri, jo zinu, ka tā man pietiks spēka viņu aiznest tālāk nekā, ja nesīšu lēni. Kad spēki man sāk zust, tad sievu nolieku zemē un skrienu pakaļ kaut kur krietni lejup atstātajiem kruķiem un mūsu somiņām. Atskrējis atpakaļ augšā, pēc mirkļa sievas nešanu turpinu, un tad, pēc kārtējā ceļa posma veikšanas, to pārtraucu, lai pēc brīža atkal turpinātu.

Uznesis sievu gandrīz līdz pašai pilsētas kalna augšai un novietojis kādā plašākā skatu punktā ar labu redzamību uz visu pilsētas apkārtni, konstatēju, ka vairs tikai aptuveni 15 minūtes atlikušas līdz plkst. 11:00, kad tiek slēgta ieeja takai uz Cerro Machu Picchu jeb Machu Picchu kalnu, kas ir 1,5 līdz 2 stundu gājiena (kāpiena) attālumā no pilsētas vēl krietni augstāk kalnos. Man rodas ideja paspēt vēl pēdējā brīdī iekļūt pa iepriekš minētās takas ieejas vārtiem, pirms tie tiek slēgti, un piepildīt vēl vienu savu sapni, uzskrienot līdz pašai Machu Picchu kalna virsotnei. Pēkšņo ideju uzreiz arī skriešus sāku īstenot. Ceļš izrādās ne tikai stāvs, bet arī vietām slidens un šaurs, un pārvietošanās ašā tempā prasa prāvu enerģijas patēriņu. Vairums citu kalnā kāpēju iet nesteidzīgā vai pat lēnā tempā, izskatās, ka ātrāk viņi vienkārši nevar, kamēr citi pārguruma iespaidā vispār ir apstājušies un atpūšas stāvot vai sēžot takas malā. Lai tiktu uz priekšu skrējienā tik ātri, cik vēlos, atliek vien pastāvīgi apdzīt citus augšup gājējus, vienlaicīgi cenšoties nesaskrieties ar pretimnākošajiem tūristiem. Pēc kādu 20 minūšu skrējiena augšup satieku pretim nākošās četras spāņu meitenes, ar kurām reizē braucām vilcienā no Ollantaytambo uz Aquas Calientes, jautājot, kā bija tur pašā augšā, uz ko saņemu atbildi, ka viņas līdz virsotnei nemaz neesot bijušas. Ņemot vērā, cik pārgurušas viņas izskatās, saprotu, ka viņām ir pietrūcis spēka kāpt augstāk. Kad esmu skrējis augšup pa šaurajām, stāvajām takām jau gandrīz 45 minūtes, sajūtas paliek gandrīz vai tādas pašas kā maratonskrējiena pēdējos kilometros. Pavisam drīz pēc tam no pretimnācējiem uzzinu, ka līdz virsotnei palicis vairs vien nieka attālums. Uzrāpjoties pa vēl dažiem taku līkločiem, ieraugu mākoņu dūmakas aptvertu pa daļai nobruģētu šauras kalnu kores virsotni - pilnu ar pārgurušiem, pārsvarā sēdošiem vai guļošiem, bet neviltota prieka un gandarījuma pārņemtiem cilvēkiem, saprotot, ka esmu to izdarījis - esmu uzkāpis jeb precīzāk, uzskrējis Cerro Machu Picchu jeb Machu Picchu kalna virsotnē (3082 m.v.j.l.). Pēc pāris mirkļiem jau tieku arī pie dažām bildēm pie virsotnē izvietotās plāksnītes ar uzrakstu „Montana MachuPicchu. Altitud: 3082”, kuru uzņemšanas laikā nekādi nespēju slēpt savu prieku un sajūsmu par sasniegto virsotni.

Izjūtas šeit ir kā nekurienē: kalnu kores virsotne no visām pusēm ir apņemta ar mākoņu dūmaku, caur ko nav iespējams saskatīt neko tālāk pat par pāris desmitiem metru, nemaz nerunājot par zemi vēl tālāk. No kalna virsotnes nosūtījis kādu īsziņu uz Latviju un vēl mirkli pabaudījis virsotnes valdzinājumu, skriešus steidzos lejup no Machu Picchu kalna virsotnes, pa ceļam noraugoties burvīgajās apkārtējās ainavās ar džungļiem apaugušajiem kalniem un to nogāzēm, ielejām ar mutuļojošas upes līkločiem, un tālumā lejā ik pa brīdim starp mākoņiem pamanāmo Machu Pacchu pilsētu, kas, man ejot arvien zemāk, kļūst redzama aizvien tuvāk un skaidrāk.

Kad esmu atgriezies pie sievas Machu Picchu pilsētā, arvien vēl iedvesmas spārnots, pakāpeniski, ar vairākiem piegājieniem, uznesu sievu līdz pilsētas kalna pašai virsotnei ar pašiem lieliskākajiem skatu punktiem uz visu Machu Picchu pilsētu un tās apkārtni. Lai nofotografētos visatraktīvākajās skatu punktu vietās, ir jāgaida rindā, jo tūristu šeit netrūkst un katrs vēlas iegūt sev pašus labākos un satriecošākos foto kadrus. Tā mēs šeit, ik pa laikam nododoties foto sesijām, un nesteidzoties ļaujoties šīs īpašās vietas pievilkšanas spēkam un burvībai, un baudot apkārtējo mieru un dievīgo skaistumu, pavadām vēl vairākas stundas. Vēlā pēcpusdienā sākam lejupceļu no pilsētas kalna virsotnes, pa kāpnēm man nesot sievu, kamēr līdzenos taku posmos viņa ar kruķu palīdzību pati tiek uz priekšu pa kādam mazam solītim vismaz kādu nelielu gabalu. Atpakaļ ceļā uz izeju no Machu Picchu kompleksa esam atraduši mazliet taisnāku ceļu nekā ienākot, līdz ar to gājiens līdz izejai no kompleksa izrādās pat mazdrusciņ vieglāks nekā iepriekš sagaidīts, un jau ap plkst. 16:15 esam atgriezušies tajā pašā vietā, kur no rīta ienācām Machu Picchu kompleksā. Transporta organizācija ir nevainojama un jau pēc aptuveni 15 minūtēm mēs iespaidīga, bet patīkama noguruma pārņemti sēžam autobusā un sākam atpakaļ ceļu uz Aquas Calientes. Pēc pusstundas ilga brauciena esam veiksmīgi sasnieguši Aquas Calientes, izkāpjam autostacijā un ar ratiņkrēsla palīdzību nokļūstam atpakaļ savā hostelī. Vakarā vairs staigāt pa pilsētiņu nedodamies, jo ir iestājies pārlieku jūtams sagurums. Aizeju vien pilsētas tirdziņā sapirkt augļus un dārzeņus un vēl kādu citu našķi vakariņām, un drīz vien dodamies pie miera.

Ollantaytambo (2850 m.v.j.l.).

Ollantaytambo pilsētiņā ierodamies rīta pusē pēc pusotras stundas brauciena ar Inca Rail vilcienu no Aquas Calientes, kura laikā, sēdot vilciena vagona labajā pusē, esam apskatījuši Rio Urubamba upes labajā pusē redzamās seno inku laiku drupas, ko mums tik veiksmīgi nebija izdevies izdarīt turpceļā. No stacijas uz pilsētiņas centru Plaza de Armas (Plaza Mayor) dodamies ar mini rikšu uz 3 maziņiem ritentiņiem, kur iekārtojamies hostelī „Plaza”. Kad ieejam hosteļa iekšpagalmā, dzirdam, ka ar šeit kāds runā, mēs tikai neredzam pašu runātāju. Dažus mirkļus vēlāk, pēc uzmanīgākas pagalma apskates, pamanām, ka pļāpīgais runātājs ir neliels, jauks, zaļgans papagailis. Pilsētiņā vispirms apmeklējam tirdziņu Mercado Central, kur atrodam pārbagātu augļu un dārzeņu piedāvājumu un kā savus šodienas favorītaugļus izvēlamies 2 milzīgus, smaržīgus mango un kilogramu aromātisku pepino fruta (bumbiermelones). Mercado Central ēkas 3.stāvā sameklējam vietējo iedzīvotāju vidū populāru ēstuvīti, kur ļoti garšīgi un lēti papusdienojam. Ēstuvītē darbojas vesela ģimene: vīrs un sieva ap gadiem 45-50, kā arī viena jaunāka sieviete; ēdiens tiek gatavots uz vietas no svaigiem produktiem uz gāzes plītiņām vairākos lielos katlos mazā virtuvītē turpat blakus viesu galdiņiem.

Ollantaytambo pilsētiņa ir vislabāk saglabājies piemērs seno inku pilsētu plānojumam. Pastaigājoties pa pilsētiņas centra samudžinātajām, šaurajām, ar bruģakmeni klātajām ieliņām un sānieliņām un ar to malās esošiem apūdeņošanas kanāliem ar tekošu, burbuļojušu, pārsteidzoši tīru ūdeni, kurā ik pa laikam kāds vietējais iedzīvotājs izmazgā veļu vai noskalo traukus, neviļus pārņem izjūtas it kā mēs būtu iekāpuši „laika mašīnā” un aizbraukuši atpakaļ kādā agrākā laikmetā. Kad redzam, ka Plaza de Armas periodiski šķērso vairākas gan padzīvojušas, gan arī jaunas, melnīgsnējas, krāšņos, spilgti krāsainos, tradicionālajos peruāņu apģērbos tērpušās sievietes, kuras apbrīnojami veiklā gaitā pārvietojas, nēsājot un tirgojot savus sagatavotos produktus, t. sk. tilpnēs sapildītus dzērienus, ko tās ievietojušas savos nestajos saiņos vai plašajos tērpos, iepriekš minētās izjūtas vēl vairāk pastiprinās.

Nesteidzoties un ļaujoties vietējā kolorīta valdzinājumam, aizsoļojam arī līdz Ollantaytambo lielākajām, seno inku drupām, kurās bijis izvietots gan efektīvs cietoksnis, gan arī templis, un kas salīdzinoši labi novērtējamas arī no drupu kompleksa ārpuses. Drupas ir saglabājušās, iespējams, vēl pat labākā kvalitātē nekā Machu Picchu kompleksā redzamās.

Īsa vēsturiska atkāpe. Ollantaytambo seno inku laika drupas, īpaši cietoksnis, iezīmē vienu no dažām vietām, kur spāņu iekarotāji zaudējuši kādu no nozīmīgākajām kaujām. Pret spāņu iekarotāju varu sadumpojies inku vadonis Manco Inca, nocietinājies Ollantaytambo cietoksnī, 1536.gadā atvairīja uzbrūkošo spāņu kavalērijas, zaldātu-kājnieku un viņu sabiedroto liela skaita indiāņu karavīru spēku uzbrukumu, apveltot uzbrucējus ar bultu, šķēpu un laukakmeņu lietu no stāvo cietokšņa terašu virsotnēm, kas uzbrucējus padarīja nespējīgus uzrāpties pa cietokšņa sienām un iekļūt cietoksnī. Saldajā ēdienā :) spāņu uzbrucējiem un to sabiedrotajiem Manco Inca sagādāja vēl vienu pārsteigumu – applūdināja pie Ollantaytambo cietokšņa esošo līdzenumu, izmantojot agrāk sagatavotus ūdens kanālus. Iepriekš minētā rezultātā spāņu spēku vadonis Hernando Pizzarro deva pavēli saviem padotajiem un sabiedrotajiem steigā atkāpties.

Pēcpusdienā Ollantaytambo drupu tuvumā atrodam dzīvīgu tirdziņu, kur veltam laiku, izvēloties iegādāties pa kādam suvenīram vai arī praktiskāk noderīgai lietai, nopērkot pa kādai daiļai rotaslietai, interesantai cepurītei, simpātiskam zeķu pārim, skaistai sedziņai vai citam jaukam nieciņam.

Dienas izskaņā nogaršojam arī vietējā ražojuma alu Cusqueña, atzīstot, ka tam pēc kvalitātes vismaz salīdzinājumā ar mūsu iepriekš notestēto Peru ražoto vīnu noteikti dodama priekšroka.

Pēdējās divas dienas seno inku zemē.

Nepilnu divu stundu ilga brauciena laikā ar mini busiņu no Ollantaytambo pēcpusdienā atgriežamies Cuzco. Pa ceļam redzam pirmo un vienīgo autoavāriju Peru ceļojuma laikā (ceļa malā ir apgāzusies kravas automašīna (liels kravas furgons). Noslēdzošo nakti Peru izvēlamies palikt tādā Cuzco rajonā, kas ir pēc iespējas tuvāk pilsētas lidostai, apmetoties viesu namā „Mirador Hostal”. Šī ceļotāju mītne atrodas piekalnē un, lai nokļūtu uz tuvumā esošo vienu no pilsētas lielākajām ielām Av El Sol, jākāpj lejā pa diezgan lielām un stāvām kāpnēm, līdz ar to varu atkal pievērsties fiziska rakstura nodarbēm, paņemot sievu rokās un nonesot lejā pa šīm kāpnēm, un vēlāk tāpat arī atpakaļ. Atlikušo vakaru Cuzco pavadām, apmeklējot tuvāko tirdziņu, iepērkot suvenīrus, īpaši krāšņās alpaku vilnas sedziņas, un citas interesi saistošas un šai zemei raksturīgas lietas. Vakara pastaigas noslēgumā, iegriežamies vietējā supermārketā, iegādājoties kaut ko no pārtikas, t. sk. visdažādākos augļus, ieskaitot vairākus, ko vēl nekad agrāk neesam pat nogaršojuši. Tiekam arī pie Peru ražotas maltās kafijas, kokas auga lapu tējas un Peru sausā sarkanvīna, kas, kā vēlāk izrādās, šoreiz ir pārsteidzoši labs.

Pienākot 15.05.2014. rītam jeb 15.dienai Peru un 32. ceļojuma dienai, sajūtas mums ir tādas, ka Peru apmeklējuma un arī visa ceļojuma laiks ir paskrējis pārlieku ātri un tas bijis pārāk īss, ka ļoti labprāt mēs pa Peru būtu paceļojuši vēl vismaz dažas nedēļas ilgāk. Neskatoties uz agro rīta stundu, jau ap plkst. 6:30 viesu nama saimnieks, smaidīgs melnīgsnējs indiānis ap gadiem 50-55, mums uz numuriņu uz metāla paplātes atnes gardas brokastis: metāla kanniņā karstu kafiju ar pienu un brūno cukuru, glāzēs augļu sulu, pītā groziņā maizītes un uz šķīvīša sviesta bumbiņas un ievārījumu. Ar taksi mazāk nekā 15 minūtēs nokļūstam Cuzco lidostā, kur mums plkst. 8:45 ar aviokompānijas StarPerú lidmašīnu paredzēts lidojums uz Limu. Avioreiss stipri kavējas, neviens ne lidostas, ne aviokompānijas darbinieks nespēj arī neko konkrētu paskaidrot, cik ilga kavēšanās prognozējama. Lai arī kavēšanās stipri ieilgst, priecājamies, ka esam izvēlējušies tik agru reisu no rīta, jo, lai arī tas aizkavējas, tomēr nav šaubu, ka uz savu lidmašīnu no Limas uz Amsterdamu plkst. 20:10 vakarā varēsim paspēt (par ko varētu būt bijušas šaubas, ja būtu ieplānojuši lidot no Cuzco uz Limu tikai pēcpusdienā). Faktiski ar StarPerú lidmašīnu no Cuzco uz Limu izlidojam tikai ap plkst. 12:00. Pēc nedaudz mazāk nekā pusotras stundas lidojuma lidmašīna nosēžas Limas lidostā. Pirms varam izkāpt no avio lainera mums ir jāpagaida mazliet ilgāk nekā parasti, toties pa šo laiku mums palaimējas pirmo reizi ielūkoties lidmašīnas pilotu kabīnē, kurā vēl rosās divi piloti.

Limas lidostā, pirms tiekam ielaisti sava reisa lidmašīnā uz Amsterdamu, mūs sagaida agrāk vēl nekad nepieredzēta pārmeklēšana no lidostā darbojošos attiecīgo dienestu darbinieku puses: nododot reģistrējamo bagāžu, tiekam palūgti ar savu bagāžu ieiet blakus telpā, kur mūs un mūsu bagāžu tiek uzticēts pārbaudīt speciāli apmācītiem, maziem, veikliem sunīšiem, kā arī tiek pārmeklēts katrs sīkums mūsu somās un koferos, tiek atvērtas visu mūsu bagāžas vienību dubultsieniņas un katrs niecīgākais nodalījums, kofera sienas tiek pat izbakstītas ar īlenu, tāpat arī kafijas iepakojums nepaliek bez caurumiem, dzērienu pudeles tiek uzmanīgi pētītas un caurskatītas pret gaismu, bez ievērības netiek atstāts arī sievas rokas ģipsis: tā autentiskums tiek testēts, to aptaustot, pārliecinoties arī vai tajā vai aiz tā nav kas paslēpts, kā arī netiek aizmirsts rūpīgi pārbaudīt sievas abus kruķus, vērīgi apskatoties, vai tik to vidū kaut kas nav iebāzts un noglabāts. Kad vismaz kādas 20 minūšu ilgās pārbaudes rezultātā ne dienesta darbinieki, ne mazie, ņiprie sunīši neko no interesējošā nav atraduši, pārbaudītāju sejās pamanāma neviltota vilšanās. Mums tā arī nerodas viennozīmīga pārliecība, kādu iemeslu dēļ mēs attiecīgajiem darbiniekiem likāmies tik ļoti aizdomīgi, lai viņi mūsu un mūsu bagāžas apskatei veltītu tik daudz pūles un laika.

Lidojums no Limas uz Amsterdamu un tā laikā pieejamais serviss ir nevainojams, tā laikā ne mirkli nav garlaicīgi un divpadsmit ar pusi stundu ilgā lidojuma pēdējās minūtēs, kad steidzu pabeigt skatīties ļoti interesantu un skaistu Nīderlandes filmu „Hoe duur was de suiker” (The Cost of Sugar (2013)) man ir gandrīz vai žēl, ka lidojums jau tūlīt tūlīt noslēgsies.

Ieskats cenās:

Brauciens ar taksi no Aeropuerto Internacional Jorge Chávez līdz Limas rajonam Miraflores – nuevo sol (S) 50,-(EUR 13,35).

Divvietīgs naktsmītnes numuriņš (pārsvarā ar brokastīm) – no S50,-(EUR 13,35) līdz S70,-(EUR 18,69) diennaktī.

Fruta de la pasión (maracuyá) – S 4,50,- (EUR 1,20) par 1 kg.

Fruta de la chirimoya – S8,-(EUR 2,13) par 1 kg.

Pepino fruta (bumbiermelone) – S3,70 (EUR 0,99) par 1 kg.

Granātaboli –S4,-(EUR 1,07) par 1 kg.

2,5 l minerālūdens – S6,-(EUR 1,60).

Kokas auga lapu tējas Mate de Coca iepakojums (25 maisiņi)- S2,50 (EUR 0,67).

Peru ražotas maltās kafijas Alto Urubamba Cafe Gourmet iepakojums (500g) – S21,80 (EUR 5,82).

Peru ražots alus Cusqueña (0,62 l pudele) – no S6,- (EUR 1,60).

Peru ražots stiprs alkoholisks dzēriens Vargas Pisco Puro (0,75 l pudele) – no S22 (EUR 5,87).

Peru ražots sausais sarkanvīns Tabernero Gran Tinto Fina Reserva (0,75 l pudele) – no S18,-(EUR 4,81)

Biļete braucienam (ar cenā iekļautām vakariņām) ar autobusu no Limas uz Arequipa (attālums ap 1000 km) – S100,- (EUR 26,70).

1 dienas Colca kanjona tūre – S60,-(EUR 16,02).

Biļete braucienam ar autobusu no Arequipa uz Puno (attālums 297 km) – S22,- (EUR 5,87).

1 dienas tūre uz Titicaca ezera salām – Uros (peldošajām niedru salām) un Takiles salu (Isla Taquile) – S40,-(EUR 10,68).

Ārsta konsultācija Hospital Regional Cuzco – S10,- (EUR 2,67).

Ieejas biļete Museo De Sitio De Qoricancha, Cuzco – S10,-(EUR 2,67), studentiem S5,-(EUR 1,34).

Ieejas biļete Machu Picchu kompleksā – S140,-(EUR 37,38), student

iem S70,-(EUR18,-).

Biļete (turp un atpakaļ) braucienam ar Inca Rail no Ollantaytambo uz Aquas Calientes un atpakaļ – USD 102,-(EUR 76,02-).

Pusdienu komplekts (zupa, otrais ēdiens un glāze atspirdzinoša dzēriena) Ollantaytambo tirgū –

S 5,- (EUR 1,34).

Aviobiļete lidojumam no Cuzco uz Limu – USD 111,63 (EUR 83,20).

Galerija: https://www.draugiem.lv/user/75143/gallery/?aid=55827211