Konfeti kalnos. Armēnija
|
Lauma Zaļaiskalna
|
Konfeti kalnos – Armēnija
Mani tik ļoti pārsteidza Armēnija, ka nolēmu dalīties savās izjūtās un redzējumos ar pārējiem ceļotāju aprakstu rakstītājiem un lasītājiem. Saprotams, ka Armēnijā pabiju vien tikai nepilnas divas dienas, bet tās bija iespaidiem bagātas. Jau pats Armēnijā iebraukšanas fakts ir ievērības cienīgs, jo, kā izrādās, pagaidām Armēnijā var nokļūt tikai caur Gruziju. Nu un lūk, izkāpjam Gruzijā un ar kājām aizejam uz Armēniju. Pirmo reizi manā pasē tiek iespiesta vīza ( to jau izdarīja arī Gruzijā), bet iespaids kā kādā spiegu filmā. Arī autobuss tiek pārbaudīts un kas tur vēl, bet ilgi uz robežas nenākas gaidīt.
Pirmā pilsēta, kurai braucam cauri vai garām ir Alaverdi, pats nosaukums jau skan kā mūzika. Man tik ļoti patīk šie kaili brūnie viļņveidīgie kalni, kuri atgādina Toskānas uzartos pakalnus. Atrodos 1800 km augstumā un kalnos šur tur izmētātas mājelītes kā konfektītes ar zaļojošu oāzi un armēņi tur cītīgi ar lāpstu palīdzību lasa lielus, skaistus, dzeltenus... kartupeļus. Man tas bija liels pārsteigums, ka tik augstu kalnos kaut kas arī aug. Visiem jau mums ir zināms, ka Armēnija ir ļoti kalnaina zeme, ar traģisku likteni. Šoreiz par to nē, neesmu vēsturniece un esmu braukusi baudīt, iepazīt, tāpēc esot Erevānā visa grupa atsakās apmeklēt Genocīda muzeju.... mums jau par savu valsti sāp.
Bet Armēnija... plaukst, jo politiķi nolēmuši sekojošo –
Ja tev radi dzīvo un strādā Krievijā – viņiem jāpalīdz tev un tavai ģimenei, kura palikusi Armēnijā; Ja tavi radi dzīvo un strādā Amerikā vai kādā citā kapitālistiskajā valstī – viņiem ir jāpalīdz savai republikai Armēnijai. Un tas strādā!!!Un tas arī nekas, ka kāds multimiljonārs Erevānas pievārtē uzcēlis iespaidīgu mājokli ar lielām skulptūrām, tomēr viņš darbu dod vairāk nekā 200 kalpotājiem.
Brauciens no robežas ar Gruziju līdz Erevānai ilgst gandrīz 5 stundas, bet ne mirkli nepamet īpašā kalnu sajūta, apzinoties, ka esmu ieradusies vissenākajā kristiešu zemē un braucu skatīt vienu no visvecākajām pilsētām pasaulē, kurai jau rit 2791 gads.
Šķērsojam ieleju, kura 1988. gada zemestrīcē zaudēja divas pilsētas Spitaku un daļēji Vanadzori. Par trešo Stepanakerdu vairs nerunā, jo tā ir Kalnu Karabahā, kas vairs nav Armēnijas teritorija. Pilsētas tiek atjaunotas, bet tāpat redzamas PSRS sabrukuma sekas – pārstājušas darboties rūpnīcas, attīrīšanas ierīces, mājas, jo, tāpat kā pie mums, arī tur ļaudis plūst uz pilsētām, lai varētu strādāt.
Erevāna – monumentālā kaskāde kalngalā, bargā māte Armēnija ar tankiem pie kājām, brīnišķīgais parks kaskādes pakājē ar fantastiskām skulptūrām no Rietumeiropas, ar Ararata sniegoto smaili un mazākā Aragata skatu uz pamali. Nemaz nerunājot par lielo saldumu, garšvielu un apģērbu tirgu. Sieviete tirgū laipni piedāvā cukurotos augļus, grēks nepagaršot, bet tie nav manā gaumē... rodas neliels konflikts, jo neesmu pieradusi pie šīs laipnības un devības. Tiklīdz tiek noskaidrots, ka esmu no Latvijas, sieviete ļoti priecīgi stāsta, kā viņai patikusi Rīga, kurā pavadījusi medusmēnesi.
Ararata konjaka rūpnīcas jaunā Noy korpusa apmeklējums sniedz nelielu ieskatu šī slavenā konjaka ražošanā. To mīlējis gan Staļins, gan Čērčils. Gide pat pastāsta jautru atgadījumu, kā Staļins ar konjaka starpniecību pielabinājies slavenajam Čērčilam. Jaunā korpusa ražotne ir stingri apsargāta, bet man tomēr izdodas aizmukt no grupas, lai nofotografētu skatu uz Araratu, jo tieši tobrīd mākoņi nesedza kalna virsotni. Rūpnīca izmanto 3000 gadu vecas vīnogu audzēšanas tradīcijas un tā konjaku ražo jau no tālā 1887. gada. Bet... tas vēl nav viss... tur pagrabos stāv divas viskija mucas, vienu patiešām ir godam nopelnījis Raimonds Pauls, bet ko darījis Nils Ušakovs? Gide uz vīru jautājumu atbildēja izvairīgi: viņš te bija!!!
Nemaz tālu nav jāiet, lai redzētu visu procesu, kā tiek sagatavota un cepta slavenā armēņu maize lavašs. Maize garšīga un tas nekas, ka viņa ir tik liela kā plācenis.
Nobaudījuši konjaku un iegādājušies svaigi cepto maizi, dodamies vakariņās, kur mūsu garšas kārpiņas papildina armēņu jauniešu folkloras ansamblis.
Vēla pastaiga par naksnīgo Erevānu un muzikālo strūklaku baudījums. Skan Hačaturjans.
Viesnīca patālu no centra – nu vienkārši super, pat vienreizējās lietošanas zobu birstītes un pasta nolikta katram klientam. No rīta atkal pretī veras Ararats ar savu sniegoto cepuri, bet dodoties jau ceļā uz Sevana ezeru, milzis jau ievijies miglas mākonī. Un tikai tad, kad kalns jau krietni palicis aiz muguras, atceros teiksmu, ka tieši šeit Armēnijā Noass ar savu šķirstu izglāba cilvēci un atdūrās pret Ararata kalnu.
Sevana ezers atrodas gandrīz 2 km virs jūras līmeņa, un skaitās augstākais augstkalnu ezers pasaulē. Ezerā ietek 28 upes un ezera krastos izveidotas vairākas pludmales. Neliela pussala sadala ezeru divās daļās, un pussalas kalna galā atrodas baznīca, kurā nejauši gadījās kļūt par liecinieci armēņu kāzām.
Bet tikmēr grupas vīri un sievas izmanto šo dabas radīto brīnumu un metas peldus dzidrajā kalnu ezerā. Pa šoseju braucot vīri stāv ceļa malās un plāta rokas, - izrādās – viņi mums rāda cik lielas zivis ir izzvejotas un aicināta tās pirkt vai arī sagatavot uz vietas.
Par Turciju runāt izvairās un arī pārējos notikumus neafišē. Lepna tauta. Puišiem obligāts kara dienests. Galvenokārt izmanto Irānas gāzi apkurei, tikai nedaudz no Krievijas. Tā kā kalnu zeme, gāzu caurules ir redzamas, bet ne tik uzkrītoši kā Gruzijā, jo, lielākoties mājas tiek celtas no pašu kalniem iegūtā tufa, kurš ir brūngani skaists un tīkams.
Diližanā nepieturam, tā skaitoties pati skaistākā vieta Armēnijā. Un kur tad vēl Ani. Tas viss citam ceļojumam uz Armēniju.
Lauma Zaļaiskalna