Skarbo džeku jaunie piedzīvojumi - Tour Matterhorn vai Tour du Cervin

  • 21 min lasīšanai

Arī visnotaļ skarbiem džekiem reizumis ietrīsas sirds un piezogas neizskaidrojamas ilgas pēc kaut kā liela, skaista un cēla. Nemiers, kā kalnu upe - sākumā neievērojama, maza tērcīte, kas, lauzdamās cauri klintīm, pieņemas spēkā, bangodama aiznesot sev līdz visu kluso rāmumu - sāk dunēt galvā un tad liekas – ak, kas tad tas ar mani? Pārsvarā tas notiek garajos, tumšajos rudens vakaros, skatienam neviļus pārslīdot pār stūrītī rātni dusošajiem kalnu zābakiem, meklējot kaut ko saimniecības telpā un uzduroties prīmusam un katliņu komplektam, vai kad trekinga nūjas, kopš vasaras, pieslietas pie sienas klusi gaidot savu dienu, pēkšņi neizskaidrojama spēka dzītas, ar troksni nogāžas zemē. Tad ir skaidrs, ka nekas cits neatliek, kā ņemt pie rokas māti Gugli un doties pastaigās pa nākamās vasaras maršrutiem. Tā arī šovasar, neskaitāmas reizes virtuāli iziets abos virzienos, neklātienē pārnakšņojot visās iespējamās naktsmītnēs un uzkāpjot visās iespējamās virsotnēs, izauklēts un izsapņots, Tour Matterhorn jeb Tour Du Cervin materializējās 9 skaistās ( jā, un arī nedaudz skarbās) dienās no 27. jūnija līdz 5. jūlijam.

Matterhorns , kura attēls atrodams gandrīz uz jebkuras Šveices šokolādes iepakojuma, lepni slej savu granīta krūti 4478m augstumā un ir ļoti iekārojams kumosiņš īstiem vīriem – kā nekā tā ir viena no nāvējošākajām Alpu virsotnēm. Vikipēdija domā, ka Matterhorns ir aiznesis ap 500 dzīvību kopš pirmā uzkāpiena 1865. gadā.

Mūsu ambīcijas nesniedzas līdz īstu vīru līmenim - dosimies tādā „penšu” pastaigā apkārt Matterhornam, veicot apmēram 148 km un pārvarot ~ 12 000 metru kāpuma un gandrīz tikpat krituma, pārvarot katru dienu kādu pāreju vai virsotnīti ap 3000m augstumā. Tā kā maršruts ir cirkulārs, to var sākt jebkurā vietā. Šoreiz salikās tā, ka lidojām uz Milānu, tad ar 4 dažādiem vilcieniem nokļuvām Chatillon ( Lai nemulsina franciskais nosaukums, tas joprojām ir Itālijā) un tad ar autobusu līdz Valtournenche, kur apmetāmies kempingā Glair. http://www.campingglair.it . Lai arī izskatās sarežģīti, tas viss ietilpa vienā dienā un, no rīta pastresojuši nežēlīgajā rindā uz bagāžas nodošanu un izģērbšanos, tā, ka nācās pieskriet uz pēdējo aicinājumu, 26. jūnija vakarā jau bijām kempingā.

Mazu satraukumu gan sagādā fakts, ka pa ceļam nevienā vietā neesam spējuši nopirkt gāzi. Vienā vienīgajā veikalā, kur tāda ir, mums piedāvā balonu ar skrūvējamo uzgali, bet manam prīmusam der tikai uzspraužamais. Problēmu atrisinātu pārejnieks, kas maksā ~ 5 EUR, bet šī atskārsme nāk nedaudz par vēlu. Labi, ka „nebaltai dienai” ir paņemts līdzi sausā spirta deglis un paciņa kurināmā. Ja kas, tad tajā var arī zariņus dedzināt. Vienīgā problēma, ka virs 2500m augstuma arī tos ir pagrūti atrast.

Skarbie džeki tiecas uz maksimālu neatkarību un pašpietiekamību, tāpēc nesam līdzi gan teltis, gan arī Travellunch un Trek’nEat sauso pārtiku visam ceļojumam un cenšamies nakšņot vai nu kempingos vai „bivuac”- neapdzīvotās kalnu būdās. Patiesības labad jāpiebilst, ka ne mazāk nozīmīgs apstāklis ir tas, ka arī visā savā skarbumā džeki nespēj sapelnīt pietiekoši naudiņas, lai katru nakti ēstu un gulētu tūristu asociācijas uzturētās „rifugio” vai viesu namos, kur parasti nākas atstāt ap 50-60 EUR no cilvēka par vakariņām un div- vai trīsstāvu gultu kopējā istabā.

Piektdiena, 2014. gada 27. jūnijs. Camping Glair ( 1500m) – Bivaco Manenti ( 2900m).

Pirms ceļojuma apskatītās laika prognožu vietnes visas kā viens solīja, ka mūsu ceļojumā varbūt būs arī kāda diena, kad nelīs. Ar prieku konstatējam, ka – Yess, tieši šī ir tā diena! – rīts ataust saulains un silts. Ejam jautāt kempinga saimniecei, kur, viņasprāt, mums būtu cerība nopirkt gāzi. Nākošās trīs dienas mums paredzētas pilnīgā nekurienes vidū, tāpēc bez tās nevaram nu nekādi. Viņa padomā un saka, ka nezinot gan, bet viņai kaut kur mētājas pāris pustukši baloni, ko kādi no iepriekšējiem ceļotājiem atstājuši. Tos viņa varot mums iedot. Viens balons ir skrūvējams, otrs – tas ko vajag. Sirsnīgi pateicamies viņai par labo sirdi, vēl vairāk Tēvam par palīdzību un dodamies ceļā.

Kā jau pirmajā dienā, ceļš visu laiku augšup. Ir silts, ap 20 grādiem, saulīte drīz vien mums liek izpildīt klasisko „bikses pārvēršas..., pārvēršas bikses....- elegantos šortos!” rituālu. Ceļš, kādu kilometru palīkumojis pa asfaltu, pamazām pārvēršas par meža taciņu, kas brīžiem pievirzās tuvāk kalna malai, ļaujot papriecāties par skatiem. Pēkšņi brīdinošs šņāciens mūs aptur – esam iztraucējuši skaistu odzi, kura uz taciņas sildījusies saulītē. Pārsteigumā tā nemaz nemetas bēgt, bet šūpojas kā uzbrukumam. Labi, labi, gudrākais atkāpjas. Čūska nomierinās un ielien brikšņos, bet mēs turpmākās pāris stundas raustāmies no katra līkāka zariņa, kas nokritis uz taciņas.

Drīz arī sasniedzam augstumu, kur mežs pārvēršas brikšņos un tad jau pazūd pavisam. Saule turpina karsēt un kādā upītē Lauris izpilda tradicionālo galvas iegremdēšanas vingrinājumu. Esot baigi labi.

Pakāpjamies virs aizsprosta, kas veido ezeru Lago di Cignana un sasniedzam Fenetre de Cignana – pāreju 2445m augstumā, kas nozīmē, ka esam sasnieguši Tour Matterhorn marķēto trasi. Te, govju dzirdināmā baseina betona konstrukcijas aizvējā saliekam prīmusu un paēdam pusdienas.

Pēcpusdienā turpinām kāpt, līdz sasniedzam pirmo sniega strēli. Pagaidām vēl nezinām, ka šajā ceļojumā pavisam drīz priecīgo „wow, sniegs!” nomainīs rezignēta nopūta – „ajjj, atkal tas sniegsss...” , kas nozīmē pendelēšanos ar dzelkšņiem, vairāk vai mazāk slapjas kājas ( tas gan tikai man – maniem kalnu zābaciņiem šis bija pēdējais kāpiens ceļā uz godīgi nopelnītajām Mūža Mājām), tāpēc priecīgi pikojamies un fočējamies.

Lai gan pirmajā dienā somas ir vissmagākās, jo nekas no pārtikas vēl nav apēsts, soļojam diezgan veicīgi. Humora pēc esmu aktivizējis pulsometru, uz to gan bailīgi paliek skatīties – pulss visu laiku robežās no 150 – 170. Kā kārtīgā maratonā, tikai ar to starpību, ka šis „maratons” ilgst jau 9 stundas un patērētas 3750 kalorijas. Beidzot skatienam paveras „bivaco Manenti” – ar skārda loksnēm apvilkta koka būda, kurai vienā galā pa vidu durvis un malās pa lāviņai. Būdas garums ir tieši tāds, lai riktīgi varētu izstiepties. Nu tāda koka – metāla telts. Tā kā esam trīs, tad vienam nāksies gulēt uz grīdas. Īsāko sērkociņu gan nevelkam – mums kompānijā ir jaunākais un līdz ar to jautājums atrisinās pats no sevis. Lāviņas pārklātas ar pavisam saplēstām un nedaudz ieplēstām segām. Izskatās, ka tūristu asociācijas biedri sastiepuši no mājām visādas ārā metamas lietas. Bet pēc izpurināšanas un kārtīgas tīrīšanas mums izdodas iekopt gana omulīgu ligzdiņu. Pārsimts metru attālumā no sniega kupenas iztek upīte – tā mums ir duša, vanna un dzeramā ūdens avots.

Tā kā šodien ar visu iedzīvi uz muguras esam pārvarējuši 1400 augstuma metrus, par bezmiegu neviens nesūdzas.

Sestdiena, 2014. gada 28. jūnijs.

Bivaco Manenti ( 2900m) – Col de Valcournera ( 3072m) - Prarayer ( 2005m) – Rifugio Nacamuli( 2818m)

Naktī vairākas reizes pamostos no vēja gaudošanas atsaitēs, ar ko būda piesieta pie klints, dzirdu arī kā aizripo krūzītes un bļodiņas, ko bijām pabāzuši zem būdas maliņas. Ceru, ka no rīta pēc tām nebūs jāiet kilometrs uz leju. Pamostamies ap pusseptiņiem, galva drusku dulla, man šķiet, ka savu iespaidu uz līdzenuma cilvēkiem atstāj atrašanās tuvu 3000m augstumam.

Rīts mūs sagaida ar skaistu saullēktu, badā arī nemirsim, jo trauki iepūsti tepat mazas ieplaciņas aizvējā. Ezeriņš, kurš vakar pāris vietās mirdzināja atkusušus ūdens laukumus, pa nakti atkal pārvilcies ar ledus kārtiņu. Auksts. Mākoņi ir zem mums, bet pamazām ceļas augstāk, kas man ne visai patīk. Savelkam siltās drēbes, aplejam pārslas ar pulverpienu un pirms deviņiem jau esam ceļā. Šķērsojam sniega lauku, kurš par laimi ir tik lēzens, ka nav jāmeklē dzelkšņi un tūlīt jau esam arī klintīs, kur brīžiem jāliek lietā visas četras.

Pēc pāris stundu kāpiena esam sasnieguši šīs dienas augstāko punktu – Col de Valcournera pāreju 3072m augstumā. Aiz pārejas ir pilnīgi cita bilde – lejup jākāpj pa sniegu, pirmo reizi izvelkam dzelkšņus. Otrā pusē ir arī mainījušies laika apstākļi – mākoņi pārvilkušies tā uz palikšanu, nežēlīgi pūš un līst lietus. Kāpjam lejā līdz 2000m, kur pie upītes omulīgi gozējas Rifugio Prarayer. Šeit pirmo reizi pa divām dienām mobilajam parādās zona un varam painformēt līdzjutējus, ka viss ir labi. Refūgā ir restorāniņš, kur kārtīgi pieliekamies ar godīgi nopelnīto „Pasta Bolognese”. Kamēr pusdienojam, kārtīgi nolīst. Daudz laika atpūsties nav, priekšā atkal pamatīgs kāpiens līdz nākošajai naktsmītnei Rifugio Nacamuli 2818 m augstumā. Kāpiens pa slidenajiem akmeņiem lietū un vējā ir diezgan nomācošs, pat īstu atmiņu par to nav. Refūgu sasniedzam jau gandrīz ar tumsu. Priekšā ir franču kompānija, kas iet pretējā virzienā un tagad pavada laiku omulīgā pēcvakariņu tērzēšanā. Saimnieks ierāda mums vietas „dormitorijā” ar trīsstāvu gultām, par ko šķiramies no 26 EUR no deguna. Pārģērbjamies sausās drēbēs un mēģinām kaut ko izlikt žāvēšanai, bet istaba ir auksta un drēgna, tā kā diez kas nav. Dušu šeit nav, toties ārā ir būdiņa, kur pieres lukturīšu gaismā vīd gara izlietne un, krānos iepakots, ir pieejams kalnu upītes ūdens. Pēc nedaudzām saņemšanās minūtēm un dažiem izbļāvieniem esam spējīgi vismaz izlikties, ka mazgājamies. Pa to laiku jau gandrīz pilnīgi satumsis, bet vēl jāuzsilda ūdens ar ko apliet „travellunci”. Tas izvēršas veselā piedzīvojumā. To konstatējām arī vēlāk, ka pie 3000 metriem gāzes deglis īsti labi vairs nestrādā – nav spiediena, pie tam nav arī kur paslēpties no vēja, kas visu siltumu aizpūš sāņus. Tā arī aplejam sauso paiku ar remdenu ūdeni, kaut kā sažļembājam, padzeram remdenu tēju un dodamies pie miera. Pēdējais, ko atceros, ir lietus, kas sitas pret refūgas logiem vēja gaudošanas pavadījumā. Šodienas bilance – 1100m uz augšu un tikpat uz leju, ietas apmēram 9 stundas. Pulsometrs saka, ka nodedzinātas 4700 kalorijas.

Svētdiena, 2014. gada 29. jūnijs. Rif. Nacamuli ( 2800m ) – Col Colon ( 3082m) – Arollas ledājs – Arolla (2000m).

Naktī temperatūra ir nedaudz nokritusies un rīts mūs apsveic ar slapju sniegu un drēgnu, aukstu, visur ielienošu miglu. Redzamība draņķīga, marķējumu knapi var saskatīt. Lai gan prātīgāk būtu šodien nekur neiet, tomēr pieņemam lēmumu doties ceļā. Nevar zināt vai laiks nekļūs vēl sliktāks un šī refūga nav pati omulīgākā vieta, lai te lieki uzkavētos. Pēc pārdesmit minūšu gājiena esam nonākuši sniega laukos, liekam klāt dzelkšņus. Slapjo sniegu vējš dzen slīpi, brilles aizķepē, bet bez tām grūti atvērt acis. Taka sen jau pazudusi. Rodas nedaudz klaustrofobiskas sajūtas, kad šķiet – realitātes nav un mēs esam kaut kādā dīvainā virtuālā pasaulē. Velku ārā planšeti ūdensdrošajā iepakojumā un lieku pie darba Locus Free aplikācijas kartes komplektā ar GPS. Maršruta .kml fails jau laicīgi ielādēts, tagad saku sev paldies par tālredzību. Ar visu GPS pamanāmies nomaldīties. Vējš sapūtis sniegu dažādā biezumā un vietām kājas iegrimst pāri ceļiem. Vienā reizē Laurim dzelksnis paliek tur lejā. Diezgan jautri ir to meklēt, pārrokot kupenu. Metam lokus starp trīs virsotnītēm, kamēr atrodam pareizo, kur kā glābiņš cauri putenim redzams krusts un norāde uz Col Colon. Maldoties esam pamanījušies uzkāpt krietni daudz liekus augstuma metrus. Pārejai otrā pusē sniegs pāriet lietū, vismaz viens labums, ka nedaudz uzlabojas redzamība. Sekojot GPS bultiņai, nonākam līdz Haut Glacier Arolla – ledājam, pa kuru būs jākāpj lejā. Pamats zem kājām ir grimstošs un slidens dubļu, akmeņu, grants, mālu un sniega sajaukums. Ja kāds grib zināt, kur ir nekurienes vidus, tad tas ir šeit. Pāris reizes pamanos nosvempties garšļaukus dubļos, vienā reizē ar dzelksni saplēšu bikses. Tomēr kaut kā uz priekšu tiekam, līdz nonākam vietā, kur GPS mūs grib vest pāri tādam kā sniega tiltam, kuram abās pusēs vīd kritenes kādu pārdesmit metru diametrā. Nu galīgi nav droši. Mīcāmies šurpu turpu pa dubļiem meklēdami kādu citu ceļu, bet GPS ir spītīgs. Uz ledāja arī nav nekādu marķējumu, jo vienkārši nav, kur tādus piefiksēt. Te viss ir plūstošs un mainīgs. Un tad – man nav nekāda cita izskaidrojuma šim faktam, kā vien tas, ka Tēvs atkal izstiepa pret mums savu gādīgo roku, sūtīdams vienīgos cilvēkus, kurus sastapām šajā dienā tieši tad, kad tie mums bija visvairāk vajadzīgi - ieraugām pārīti, kuri grasās šķērsot šo vietu no pretējās puses. Brīdi paminstinās arī viņi, tad izvelk virvi, sasienas un dodas pāri. Tā kā vieta ir notestēta, arī mēs varam iet droši. Nākošajā braucienā, ja programmā būs ledājs, virve ir jāiekļauj obligātajā ekipējuma sarakstā. Nu vispār jau es to tāpat zināju, bet vienkārši nebija vairs vietas, kur pie visa tā, kas jānes, ietūcīt vēl virves rituli un iekares.

Tomēr ledāja piedzīvojums vēl tikai sākas. Svaigais sniegs visu ir padarījis gludu un vienmērīgu, baidos, ka tas varētu būt nomaskējis arī iespējamās plaisas. Izdomājam ceļu turpināt pa ledāja malu, kur varam iet pa daudzmaz cietu zemi un tad vēlāk uziet atpakaļ uz takas, kas ved pa ledāju. Uz kartes tas izskatās baigi forši. Sākumā tā arī ir, tomēr, kad kore, pa kuru ejam aizvirzās prom un mums jāturpina ceļš pa nogāzi, kas kļūst arvien stāvāka un slidenāka, saprotam, ka tas ir tas pats ledājs – ik pa brīdim notraucam zemes kārtu un zem kājām atsedzas ledus. Saprotam, ka nu ir laiks doties atpakaļ uz īsto ledāja taku, bet tas vairs nemaz nav tik vienkārši. Nez no kurienes izlīdusi, mums ceļu uz to aizšķērso upīte, kas te parādās virspusē, te atkal ienirst zem ledus, atstājot vien minējumus par to, cik drošs ir ledus jumts, kas to apsedz. Izvēlamies vietu, kur, līdz pusei iegrimuši ledū, redzami vairāki lieli akmeņi, dodot ieskatu par upītes dziļumu ( vai ledus biezumu) un forsējam. Izdodas veiksmīgi. Atviegloti dodamies tālāk, kur priekšā jau redzamas varenas straumes, kuras dārdot nes tālāk ielejā ledāja dusošo spēku. Līdz attopamies , ka viena vai vairākas no tām būs jāforsē, lai nonāktu pie tālumā vīdošā marķējuma. Lai kā negribētos, jākāpj vien atpakaļ pārsimts metru un jāuzņem jauns kurss, jo pa taisno atpakaļ uz takas iet ir bīstami – vietumis no ledus segas izlaužas straumes un ej nu zini, cik biezs ir segums virs tām. Pulkstenis rāda jau ap trijiem, kad esam uz cietas zemes un sākam kāpt atkal augšup, lai nonāktu Arollā, kur paredzēts nopirkt gāzi – laipnās Glair kempinga saimnieces iedāvinātais baloniņš jau ir uz izbeigšanās robežas. Šodien pusdienas neesam gatavojuši – nav bijis ne laika, ne vietas, esam pārtikuši no līdzpaņemtajām šokolādēm. Arollu sasniedzam pirms pieciem, kad jau risks, ka visi veikali būs ciet. Tomēr paspējam izskriet visus iespējamos, lai konstatētu, ka nekur mums vajadzīgās gāzes nav. Garīgais nokrītas riktīgi zem nulles. Naktsmītne paredzēta kempingā nākošajā ciematiņā aiz Arollas, kur nu tiešām nebūs neviena veikala. Paskatos piezīmēs un atrodu, ka Arollā ir kempings, kuru esmu atzīmējis kā rezerves variantu. Neko vairs necerot, piezvanu un pajautāju vai viņiem kempingā ir veikals un ja ir, vai viņi tirgo gāzi. Kāds laiks paiet, kamēr izskaidroju, ko es vispār vēlos – mēs jau esam Šveicē, bet man ar franču mēli tā ir kā ir. Patiesībā nepavisam nav. Tomēr kopīgiem spēkiem noskaidrojam, ka ir diezgan liela varbūtība, ka mēs ar vārdu GAS saprotam vienu un to pašu un beigās saimnieces vārdi, ka viņai ir „tādas zilas bundžiņas” mani jau ceļ spārnos un lietus pavadībā „lidojam” lejā no kalna, pāri upītei uz Arollas kempingu.

http://www.camping-arolla.com

Kempinga veikaliņā sapērkamies ne tikai gāzi, bet arī šādus tādus našķus ar ko atzīmēt grūtās dienas veiksmīgo noslēgumu un kaut kā kompensētu nodedzinātās 5200 kalorijas. Pirmo reizi pēc vairākām dienām ir iespēja nomazgāties siltā dušā, tas nekas, ka prieki ir īsi, jo automāts silto ūdeni pret franka monētiņu izsniedz gana taupīgi. Kempingā ir WiFi, bet īsti nav vairs jaudas to izmantot. Knapi tieku galā ar „obligāto minimumu” mājinieku informēšanai un tad jau arī dodos sapņu valstībā.

Pirmdiena, 2014. gada 30. jūnijs.

Pārbrauciens Arolla – Les Hayderes - Villa.

Villa (1717m) – Col de Torrent (2916m) - Lac de Moiry (2250m) – Corne Sorebois(2896m) – Zinal (1675m)

Sapņu valstībā uzkavēties neiznāk ilgi. Visu laiku atkārtojas viens un tas pats sapnis par salšanu, drebēšanu un zobu klabēšanu. Beigās izrādās, ka tas nemaz nav sapnis. Ir patiešām auksts. Savelku mugurā visus iespējamos flīšus, guļammaisā iekšā uzklāju sev pāri vējjaku, lietus biksēs ievīstu kājas un tad kaut kā izdodas iemigt. Mana vasaras telts nav īsti piemērota nulles temperatūrai, kas mūs sagaida no rīta. Džekiem divvietīgajā teltī nav bijis tik traki, bet tāpat viss, ko izdevies pa tumsu sagrābstīt, ir savilkts mugurā.

Šodien paredzēts neinteresanto ielejas posmu pārskriet ar autobusu un dienas gājienu sākt no ciematiņa Villa. Autobusā esam vienīgie pasažieri, bet , tā kā mums trijiem 15 minūšu brauciens maksā ~ 40 CHF, viņiem droši vien vismaz degviela atmaksājas. Ceļvedī šīs dienas maršruts patiesībā aizņem divas dienas, bet mēģināsim iekļauties vienā.

Pirms desmitiem jau esam uz trases, taciņa šodien līkumo pa Alpu pļavām. Caur mākoņiem uzspīd saule, pa brīdim uzrasina lietus, bet, jo augstāk kāpjam, jo spēcīgāk pūš vējš. Ik pa brīdim iztraucējam kādu murkšķi, kurš ar svilpieniem brīdina sugas brāļus par jocīgajiem radījumiem, kas lēnām steberē pa taciņu, tā vietā lai jautri skraidītu pa zālīti. Kāpiens relatīvi lēzens, pirmo šīs dienas pāreju Col de Torrent 2916m augstumā sasniedzam jau pusdivos. Nepilnās 4 stundās pārvarēti 1200 augstuma metri, esam lepni par sevi. Pārejai otrā pusē taciņa tāpat pa zaļām pļavām aizlokās lejā, sajūsmināmies par to, cik dažāda un katru dienu citāda ir apkārtējā ainava. Šodien ir jau ceturtā diena, kad ejam pēc pilnas programmas, lejupceļā kājas liek sevi manīt. Ceļiem ir ko turēt. Milzīgais aizsprosts, kas veido Lac de Moiry ir redzams pa gabalu, pāri redzams arī zigzags nākošajā kalnā, kur mums būs jākāpj. Ceļš ir samērā neinteresants un jūtos atvieglots, kad beidzot esam nokāpuši lejā, pārgājuši pāri aizsprostam un varam tur esošajā krodziņā iedzert pa kolai. Pusdienas nolemjam ēst kādā piemērotā vietā, kad būsim pakāpušies nedaudz augstāk.

Ap sešiem vakarā atkal samērā lēzenā kāpienā esam sasnieguši Corne Sorebois, 2900 metros, doma par kārtējo kāpienu lejā uzdzen nelabumu, bet variantu nav. Lejā mūs gaida gulta, krodziņš un duša, ēdiens un Alus. Kāpiens lejā ir bezgalīgs. Piedevām vienu brīdi jākāpj lejā pa slēpošanas trasi, kur atlikušie mākslīgā sniega blāķi kūstot pārvērš lejupceļu dubļu žampā. Klusa cerība uz pacēlāju, kas mūs varētu novest līdz mūsu mērķim Zinal, bet, nonākuši līdz tam, konstatējam, ka tik vēlu tas vairs nestrādā. Turpmākais ceļš pa grantētu serpentīna ceļu ir tik neinteresants, cik vien tāds var būt. Lai besis būtu pilnīgs, vienā brīdī trekinga nūja samaucas kopā un vairs nefiksējas. Īstais brīdis, kad ceļi jau tā sāp, ka nevar saprast, uz kuru kāju klibot. Kādu brīdi nūju tirinu un raustu, mēģinādams uzdabūt savienojumu, bet neizdodas. Tas salabojas pats no sevis kādu brīdi vēlāk, kad nūja netīšām nokrīt zemē. Mums zvana no viesu nama, http://www.auberge-alpina.ch

kur esam palikuši un vai vispār būsim. Nomierinām saimnieci, ka būsim, ja nesaļimsim kaut kur pa ceļam un palūdzam lai vakariņas gatavo vēl pēc pusotras stundas. Kad līdz ciematiņam palicis vēl kāds pusstundas kāpiens, līkumā ieraugam mašīnu. Tas izrādās krodziņa īpašnieks. Viņi no lejas jau kādu stundu vērojuši mūsu mocības. Tad viņiem apnicis, jo virtuve drīz jāver ciet un izdomājuši, ka jābrauc mums pakaļ. Jūtamies ļoti pateicīgi. Pie sevis gan nodomājam - žēl, ka šī labā doma viņiem neienāca prātā ātrāk.

Vakariņas pārspēj visu, ko mēs varējām iedomāties. Pirmajā ēdienā pasta, otrajā kārtīgs gaļas klucis un tad deserts..mmm. Krodziņā sēdošie vietējie vīri, uzzinājuši par mūsu šīs dienas veikto attālumu noņurd skaņas, ko varētu tulkot kā atzinību un paceļ glāzes uz mūsu veselību. Gulēšana ir mansardā, knapi uzvelkam somas pa šaurajām kāpnītēm. Izbaudām siltu dušu un iespēju pažāvēt zābakus. Zābaku novietne ir aiz vairākām durvīm, tas droši vien ar nolūku. Ne katrs var izturēt kalnu zābaku svaigo aromātu. Smaržo apmēram tā, it kā tajos būtu vairākas nedēļas turēts un tad aizmirsts Latvijas siers, kas nu pamazām pārgājis Rokforas vai Brie siera agregātstāvoklī un tad kaimiņu runcis par to ir nedaudz izrādījis savu sašutumu.

Šodienas bilance – 12 stundas uz kalna, 1900m augšā, tikpat lejā. Bezmiegs atkal nemaz nemoka. Ja nu tikai īsu brīdi, kad iedomājos par rītdienas rēķinu.

Otrdiena, 2014. gada 1. jūlijs.

Zinal (1675m) –Forcletta (2874m) – Gruben (1818m)

No rīta mūs atkal sagaida saule. Garastāvoklis ir možs, to pat nespēj samaitāt 187 CHF rēķins par naktsmājām un visām gastronomiskajām izvirtībām. Nedaudz pabrīnos par to optimistisko džeku, kurš it kā tak „pazīst drēbi”, bet vienalga ziemas vakaros saplānojis maršrutu bez atpūtas dienām. Jau piektā diena, kad riktīgi „jāmočī”, lai iekļautos grafikā. Nu jā, kartē un Guglē kāpt ir daudz vieglāk, nekā realitātē.

No Zinal izejam ap pusdesmitiem un sākam kārtējo kāpienu. Taciņa ieved skaistā mežiņā, kurš vienā brīdī atgādina „Šiškina lāču” ainavu, trūkst tikai pašu lācēnu. Tad, tāpat kā vakar, izejam kalnu ganībās un ejam cauri aplokiem ar elektriskajiem ganiem. Ap pusdienlaiku gan ainava nomainās un taka kļūst akmeņaināka un klinšaināka. Pirms un pēc Forcletta pārejas vēl dabūjam kārtīgus sniega laukus. Uz vispārējā noguruma fona augšā kāpšana tomēr veicas tīri raiti, pāreju esam sasnieguši nedaudz vairāk kā 4 stundās. Bet lejā kāpiens pamazām sāk kļūt par murgu. Ceļu locītavām šādi vingrinājumi nepavisam nepatīk. Par spīti ikvakara zirgu smēres seansiem ceļi nu jau riktīgi sāp. Jaunatne gan ne par ko nesūdzas. Tas uzjundī pārdomas – pāris gadus atpakaļ Korsikas pārgājienā es vēl džekiem mierīgi ieliku. Tagad vairs netieku līdzi viņu sparīgajai soļošanai. Ok, man ir smagāka soma nekā viņiem un šis gājiens ir grūtāks, nekā Korsika, bet tomēr...

Atdodu savu grūtumu taciņas malā pie priedes piesistajam Kristus tēlam un drīz jau esam nonākuši līdz upītei, tiltiņam un Gruben ciematiņam, kur sarunāta naktsmītne viesu namā Waldesruh. http://www.waldesruh-gruben.ch

Kad esam piecu minūšu gājienā no mērķa, uznāk nežēlīga lietusgāze. Tīšuprāt slapināties negribam un pagaidām zem kupla ozola. Atkal iespēja pārgulēt un paēst civilizēti. Viesu namā satiekam to pašu kompāniju no Austrālijas, ar kuru bijām kopā iepriekšējā naktsmītnē. Ir labi satikt pazīstamus J

Trešdiena, 2014. gada 2. jūlijs.

Gruben (1818m) – Augstbordpass ( 2894m) – Jungu (1955m)

Rīts ataust miglains un lietains, izskatās, ka tāda būs visa diena.

Lielā austrāliešu ģimene jau mazā gaismiņā devušies prom, bet mēs esam gatavi iekarot kalnus, kā parasti, ap pusdesmitiem. Kalni šodien ir neviesmīlīgi. Mākoņi veļas šurpu turpu, brīžam aizsedzot redzamību pavisam, brīžam ļaujot gūt nojausmu par tiem skaistajiem skatiem, kurus mēs neredzēsim. Un līst, smidzina, rasina, gāž – izbaudām visu iespējamo programmu. Pāreju sasniedzam ap pusdiviem, esam diezgan spēcīgi iemirkuši, par spīti „E-Vent”, „Gore-Tex” un „NikWax” apsolījumiem. Sāk rasties nojausma, ka šodien būs jāiedarbina plāns B. Ceļš uz Jungu turpinās šķērsojot lieliem klintsbluķiem un akmeņiem klātu diezgan stāvu nogāzi un, ja nelītu, mēs patiešām izbaudītu gājienu, jo šī mežonīgā taka ir ļoti interesanta. Slapjais laiks mūsu tempu piebremzē un Jungu sasniedzam tikai ap četriem. Ja mēs gribētu iet pēc plāna līdz Topali Hut, tas ir vēl vismaz 4 stundas grūta kāpiena augšup. Drusku par ilgu un arī spēka vairs īsti nav. Kā rezerves variants ir ieplānots, ka šeit varētu pārgulēt viesu namā. Tomēr, kad to beidzot atrodam, izrādās, ka viesu nams ir izbeidzies un vairs nestrādā. Nav arī brīnums, jo viss ciematiņš ir stāvā nogāzē satupušas kādas desmit mājeles. Pieņemam lēmumu ar trošu vagoniņu nobraukt lejā uz st.Niklaus un tad ar vilcienu pāris pieturas līdz Randa. No turienes ir daži km līdz Attermenzen kempingam.

http://www.restaurant-holeinone.ch/en/summer-camping

Pa stāvo taku uzvelkamies atkal augšā līdz vagoniņam, lai konstatētu, ka nākošais reiss ir pēc 50 minūtēm. Iepīkuši klīstam apkārt, gaidīt kļūst jau auksti, bet kāpt lejā vairs nav spēka. Tad no skaļruņa atskan čerkstošs „hallo!”. Operators lejā mūs ir ieraudzījis monitorā un atsūta mums papildus reisu. Knapi iespiežamies mazajā gondoliņā un dodamies ceļā. Skats ir diezgan iespaidīgs, pat par spīti miglai un lietum. Uzjautrināmies par Oskara reakciju, vagoniņam šūpojoties vējā un kratoties pāri trīšu rindām – viņam pirmo reizi brauciens šādā transporta līdzeklī. Lejā satiekam austrāliešus, viņi nokāpuši visu grūto ceļu ar kājām, toties tagad dosies ar autobusu augšā uz savu nākošo naktsmītni. Te mūsu ceļi šķiras.

Lietus ir pierimis, nopērkam biļetes līdz Randa – 10 km un 10 minūtes vilcienā maksā 13 CHF no katra – un gaidām. Slapjās drēbes pamazām atdziest un piezogas nepatīkams drebulis, ko izdodas pārvarēt tikai atsākot naski soļot uz kempingu. Līdzko esam nokārtojuši formalitātes un ieguvuši savā īpašumā veselu pļavu, lietus atsākas ar jaunu spēku. Iekārtojamies sausākā vietā zem dušas telpas jumta pārkares , lai uzvārītu ūdeni vakariņām un tējai. Vakara cēlienu pavadām nojumītē, malkojot tēju un atjaunojot cukura rezerves organismā. Tad arī vienojamies, ka rītdien taisām pauzi. Steidzīgie pilieni, kas pa caurumu jumtā pil uz galda, pamazām pārvēršas straumītē. Mikls, vēss un drēgns vakars.

Ceturtdiena, 2014. gada 3. jūlijs.

Camping Attermenzen.

No rīta liekas, ka vakardiena ir bijis tikai ļauns murgs. Dzidri zilas debesis, saule un dzīvesprieks. Izkarinām uz sētas savu mitro iedzīvi un konstatējam, ka visu dienu dzīvoties uz vietas būtu diezgan besīgi, jo mums vēl nākošā dienā priekšā pamatīgs kāpiens Theoudulpass un tik daudz Alu izdzert pirms tāda kāpiena nebūtu prātīgi. Atstājam teltis un mantas žūt un dodamies īsā 4 stundu izgājienā uz augšu līdz Europaweg – takai, kas no St.Niklaus līdz Zermatt iet apmēram 2500m augstumā. Bez smagajām somām ir pavisam cita kāpšana, pārvaram dažus patiešām interesantus posmus, līdz nokļūstam uz „Eiropas ceļa”. No šejienes beidzot pirmo reizi visā ceļojuma laikā skatam paveras Matterhorns. Taka ir labi kopta, vietām iet caur tunelīšiem, vairākās vietās uzbetonēti aizsargi pret ripojošiem akmeņiem.

Pēc šādas vieglas kāju izvingrināšanas atlikušo dienas daļu pavadām lēnā garā iedzerot kādu Alu un niekodamies ar saldējumu un citiem našķiem.

Piektdiena, 2014. gada 4. jūlijs.

Zermatt (1616m) – Theodulpass (3301m)

No rīta kempinga busiņš aizvizina mūs līdz Zermatt, sanāk ērtāk un lētāk nekā ar vilcienu. Ielejā laiks saulains, ciemats mudž no dažādu sportisko aktivitāšu cienītājiem, bet netrūkst arī japāņu tūristu, kuri, naski fočēdami, dodas pacēlāju virzienā, lai uzbrauktu augstāk un – atkal fočētu. Rīt notiek Zermatt kalnu maratons, tāpēc bieži sastopam dažādos virzienos skrienošus, stiegrainus „ultras”. Atzīmējam interesantu faktu, ka dzimumu atšķirības starp šī sporta veida pārstāvjiem pamazām izzūd.

Pamazām dodamies augstāk, ciematiņš kļūst arvien mazāks, temperatūra zemāka un vējš stiprāks. Īsti nezinu, ko gaidīt no šodienas kāpiena. Skaidrs, ka būs grūti, jo jāpārvar 1700 augstuma metri, pie tam liela daļa pa sniegu un virs 3000 metriem, kad gaisa retinājums jau sāk atstāt nelielu, bet tomēr iespaidu. Aiz muguras paliek pēdējās ganu būdiņas, ceļš tālāk ved augšup pa stāvu nobrauciena trasi. Nav interesanti kāpt pa šādu industriālās rekreācijas noplicinātu kalnu. Atpūšamies biežāk, nekā parasti – ir spēcīgs pretvējš, kas pamazām pieņemas spēkā un drīz vien atnes arī lietu. Mīcāmies pa dubļaino taciņu arvien augstāk, lietus veido tērcītes, kurām visideālākā trajektorija ir pa to pašu mūsu taciņu. Mūsu pirmais mērķis ir kalnu namiņš Gandegutte 3028 metros. To sasniedzam pēcpusdienā slapji un noguruši. Kaut kā uzmeistarojam puslīdz siltu ūdeni un paēdam pusdienas. Tālākais ceļš uz Theodulpass pāreju ved jau pa ledāju, kas pārklāts ar biezu sniega kārtu. Norāde optimistiski sola, ka mēs to sasniegsim pēc 1:30. Kāpiens izskatās samērā lēzens, nopriecājamies, ka nu jau grūtākais aiz muguras. Pieliekam dzelkšņus un meklējam ērtāko veidu, lai virzītos augšā – izmēģinām retraka iebrauktu sliedi, tad sniega moča pēdas, bet visur rezultāts ir vien un tas pats – pie katra soļa pēda iegrimst un paslīd atpakaļ, dažbrīd liekot zaudēt līdzsvaru. Jo tuvāk pārejai, jo kāpiens kļūst stāvāks. Pretvējš liek gandrīz vai pieplakt nogāzei, lai negāztu no kājām. Katra mugursomas lencīte, vaļīgāks jakas stūris, pilnīgi jebkas ar troksni plivinās un sitas tā, ka sarunāties nav iespējams. Vienā brīdī ar skaļu „flap!” noraujas Laura mugursomas lietus pārsegs un momentā pazūd skatienam. Vizualizēju savu „bateriju” uzlādes situāciju – liekas, ka bultiņa tagad ir uz robežas starp dzelteno un sarkano sektoru, bet kāpiena beigas vēl nevaram ne nojaust – uznācis putenis un ietinis visu aurojošā sniega vētrā. Laiks liekas apstājies, galvā pie katra soļa dun „Kā-pēc-es-te-es-mu-un-ko-es-šeit-da-ru, kā-pēc-es-te-es-mu-un-.....”. Cīnos ar nepārvaramu vēlmi apstāties, izklāties sniegā, lai sniega straumes skrien man pāri, nespēju ar tām vairs cīnīties. Ir jau tik slikti, ka dzirdu halucinācijas – liekas, ka tuvojas sniega motocikls. Tomēr, kad tas jau ir blakus un braucējs skaidrā itāļu valodā jautā vai nevajag palīdzēt, nopriecājos, ka halucinācijas dažreiz materializējas. Džekam ir brīva viena vieta uz moča, viņš uzved mani līdz Rifugio Theodulo, kas atrodas tieši blakus pārejai. Nolieku somu un eju pretī biedriem. Kāpienu līdz refūgai vējš aizvilcis ar svaigu sniegu, katrs solis iegrimst līdz ceļiem. Ieminu pēdas, lai vismaz nedaudz viņiem palīdzētu.

Refūgā nav siltā ūdens un aukstais nav dzerams. Apavu žāvētava ir tik auksta un drēgna, ka tie drīzāk varētu kļūt mitri šeit, nevis izžūt. Tomēr ir tik labi novilkt žļerkstošos apavus un iekāpt siltās, sausās zeķēs. Galvenais ir tas, ka vakariņas tiks gatavotas uz astoņiem un to vēl neesam nokavējuši. Novērtējam arī silto guļamtelpu. Nomazgājušies un ietērpušies sausās drēbēs, laiku līdz vakariņām pavadām pie kamīna, malkojot godam nopelnīto Alu. Telpā bez mums ir divas alpīnistu kompānijas, kuras sliktais laiks noņēmis no kursa uz plānotajām virsotnēm, viņi pārlaidīs nakti šeit ar cerību, ka rīt laiks uzlabosies.

Sestdiena, 2014. gada 5. jūlijs.

Theodulpass (3301m) – Breuil-Cervinia ( 2006m)

Naktī pamostos no savādas sajūtas, ka trūkst elpa. Liekas, ka nevar ievilkt elpu tik dziļi, lai pietiktu. Nospriežu, ka pie vainas sliktā ventilācija, padzeros no sistēmā atlikušā ūdens un mēģinu iemigt, bet, aizverot acis, liekas, ka griezdamies krītu kaut kādā bezdibenī. Sajūta ir tik pretīga, ka pietrūkstos sēdus. Joprojām ir grūti paelpot un atlikušo laiku pavadu snauduļojot pussēdus. Galvā šaudās domas par to, ka acīmredzot sirdij ir bijusi pārslodze, vai rīt varēšu turpināt ceļu, vai palikšu dzīvs un tādā garā. Ļoti negribētos pašās ceļojuma beigās nonākt saskarē ar ceļojuma veselības apdrošināšanu. Vienīgais, kas atliek, ir lūgt Tēvu pēc žēlastības un palīdzīgas rokas, ko arī daru. Nepamanu, kurā brīdī esmu aizmidzis, no rīta pamostos kā pēc grūtas slimības – viss it kā ir labi, bet ir nespēks un katra kustība uzdzen pulsu debesīs. Ļoti nesteidzīgi paēdam brokastis, šodien atlikušais ceļš līdz mūsu ceļojuma noslēgumam ir tikai uz leju, kas ir slodze kājām, bet par laimi draudzīgāks visam pārējam organismam.

Vētra ir norimusi, mākoņi joprojām tīsta kalnu virsotnes, bet pa starpām izlaužas saule, apspīdot visu šo balto skaistumu. Zābaki no rīta liekas vēl slapjāki nekā vakar. Liekam klāt dzelkšņus, gravitācijas spēka ietekmē lejupceļš ir ātrs un viegls. Atpūtas pauzē uzceļam sniegavīru, drīz jau sniegs pāriet dubļos un tad jau arī esam uz cietas zemes. Gabaliņu tālāk sastopam bariņu govju un sajūsmināmies par to, cik profesionāli divi ganu suņi tās aizdzen uz tālu lejā redzamo fermu.

Tad jau arī ir klāt Cervinia, tas ir mazs, omulīgs ciematiņš. Ejot garām baznīciņai, nozvana divpadsmit. Dievnams ir atvērts, izmantoju to, lai pateiktos Tēvam par gādību un aizsardzību ceļojuma laikā un pēc tam jau pienāk arī kārta gigantiska izmēra picai, daudziem Alus kausiem un autobusam, kas mūs aizvizinās līdz jau pazīstamajam Glair kempingam. Noslēguma vakara vīna un siera galds, patīkamā sajūta, ka šoreiz kalnu ir bijis tieši tik daudz, lai ir prieks braukt mājās. Kavēšanās svaigajās atmiņās pamazām pārtop plānos par iespējamo nākošās vasaras maršrutu. Bet tam vēl jānobriest garajos rudens vakaros. Tagad mēs izbaudām paveikto un kārtējo reizi konstatējam, ka kalni ir skaisti un dzīve ir skaista, ja ir kalni.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais