Gandrīz četrsimt kilometru ar vilcienu.
|
Liene Ekša!
|
Svētdienas rīts. Args rīts. Astoņu jauniešu karavāna lieliem čemodāniem rīta dzestrumā slīd pa Klužās ielām. Dodamies uz dzelzceļa staciju. Šodienas galamērķis Brašova, precīzāk Predeal. Kalni.
Vilciens pavecs, kontrolieris oficiālā kostīmā, sakranu PSRS laiku nāģeni. Izskatījās skarbs vīrs, bez žēlastības zaķus izmestu :D . Mūsu rumāņu valodas skolotāja ieteica, drošības pēc nelietot tueleti vilcienā, bet mūsu ceļš ~7 stundas ilgs. Gandrīz
tikpat šaurs kā Ecolines autobusā, salīdzinājumam.
Izbraucam 9.30. Spalga svilpe liecna par to, ka izkāpt vairs nepaspēsi. Dodamies. Rīts salīdzinoši silts, +15 C. Pilsēta vēl tikai mostās, bet mēs jau aizbraucam. Jau drīz dzelzceļa abās malās paceļās kalni, milgas vaļņos tīti. Kukurūzas pilni. Pa retam var saskatīt kādu vientuļu kazu ganāmies, vai veselu baru apjukušu aitu, kas no vilciena atgādina pavasarī zemē nemostu pūpoliņu buķeti. Pēkšņi mūsu skatienus pārtrauc piķa melns tunelis, kas uz pāris sekundēm pārtauc sapņošanu. Jā, kalni paņem manu sirdi. Uz pāris mirkļiem jūtos kā uzcelta uz mākoņa - elpoju dziļi, bet liekas, ka vēl nepietiek. Kā tā?! Nesaptoru, ko šie skati man kompensē. Cilvēks arī to var, bet nemāk.
Mazas, nabadzīgas mājeles ik pa laikam parādās aiz perimetra. Jumtus klāj nobružātas māla plāksnes - oranžs, brūns, brūns, ieplīsis, brūns un atkal oranžs. Jā, sarkanie sēņu jumtiņi ir visur. Tāpat kā siena zārdi, nē - nevienādās siena
čupas.Tās izskatād tik neveiklas un nepareizas. Bet priekš kād tās ir pareizas, tikai es gribu tās padarīt proporcionālas un vienādas. Tāpar ir labi, jo tās nav manas.
Balti līkumotie zemes ceļi ieņem savu vietu starp zaļās zāles un vītušās kukurūras pleķiem. Kā ar zīmuli uzvilkts. Saulessveces arī aug. Bērni spēlē futbolu pārsimt metrus no sliedēm. Govis stāv slīpi kalna stāvumā. Kas par kombinācijām, pat grūti visu piefiksēt. Uz sauju lauku mājiņu ir pa baznīcai. Noteikti, ka ir.
Mana istabas biedrene sēž man gandrīz pretī. Viņa klausās austiņās mūziku, bauda skaistos skatus un ik pa reizei pasmaida.Atgādina mani pašu. Es arī priecājos par niekiem. Muļķe?! Nu nezinu, nieki un detaļas rada kopainu. Man patīk ievērot vecu pulksteni kafejnīcā, kuram stundu rādītājs ir nedaudz aprūsējis un nedaudz šķībs uz kreiso pusi. Tas tāpat ir skaists.
Domu spēks. Izbaudu garas pastaigas un pārbraucienus ar vilcienu, un.... mežonīgu savvaļu. Nu man tas viss ir. Man tas pieder. Es neesmu kā vācieši, kuri vienmēr par kaut ko gaužas, grib ko “labāku” neizbaudot to, kas jau ir. Čipsi. Puiši niekojās ar čipsiem.
Pāris stundu vientanē noved pie vēlmes saliedēties. Mūsu piecinieks sāk čalot, smieties, jokot, spēlēt uno.
Socializēšanās vēlme ir stiprāka par individuālismu, šķiet. Sarunas rit par nelegālu mūzikas lejuplādi (friči, protams, pērk oficiāli - tā pareizāk!). Sarunu gaitā sanāca arī piemetināt, ka Latvijā ir īsta ziema :D Meždu pročim!
Dienišķās sviestmaizes, viena šokolāde uz visiem, nebeidzams bezgaiss! N’tās stundas redzot tās pašas sejas. Viens
puspavērts logs pie kura pasmelties svaigu gaisu. Es aizmirsos tur. Skatos ārā, bilde nekad neapnīk. Aitu bars nomaina upi, rūpnīcas, kalnus, zirgu pajūgs nomaina stacijas. Es vienkārši tupi stāvu pa logu tupi izbāzusi galvu un skatos. Bet es neesmu vienīgā, visos blakus logos, cik nu saskatu, man pretī veras sejas. Varbūt gaisa trūkums mudināja uz šādu soli, bet tikai ne mani.
Vēl pāris stundu runājam, smejamies. Stundas vairs neliekas tik liela mērvienība. Mēs te būsim vēl stundas. Kā iesprostotie. Bet bilde visu laiu mainās un mainās. Ceļa malā ganiņš atlaidies vaktē savas aitas. Pēc pāris kilomentiem lielas
elektrostacijas, ģeneratori un kruti autiņi uz lielceļa. Rumānija ir dilemmu un kontrastu valsts. Kaut kas ļoti man te
saistās ar klaunu. Bēgīgo. Pēc būtības klauni ir vienādi, atšķiras tikai fasāde. Rumānija ir kā bēdīgais klauns, lūpu kaktiņiem uz,leju. Te sāk līt. Pēc pusstundas saule.
Pēc 8 stundu brauciena esam galā - Brašova, vēl 30min - Predeal!
