7 litri Balkānos
|
alzhiirijs Golubovs
|
Mērķi: Grieķija, Albānija, Kosova, Maķedonija
Uzdevumi: uzkāpt kalnā, nopeldēties jūrā un ezerā, pakāpelēt pa klintīm, palīst zem ūdenskrituma, nesalauzt un neizmežģīt neko, dabūt piemiņas tetovējumus, neīdēt.
Laiks: 20/04/2013 – 02/05/2013
Dalībnieki: es – alzhiirijs, maršruta teicējs - Aivaronkuls, mūsu rižākais draugs – Agris, grupas dāma – Zane, mūsu ukraiņu kolēģis – Yariks.
Tātad, tehniski viss sākās sestdien, 20. aprīlī ap 13:00 pēc vietējā laika, kad nosēdāmies Skopjē. Pēc pirmajiem iespaidiem šķita, ka esam nonākuši aptuveni trīsdesmit gadus senā pagātnē, kādā no bijušās ‘’padomijas’’ valstīm: nolaistas ēkas, izdangāti ceļi, angliski nerunājoši cilvēki, mazi veikaliņi ar čīkstošām durvīm. 3h pavadījām aprūsējušā un putekļainā vilcienā no Skopjes uz Bitolu, kur viens blakus sēdošais vīrietis prata dažus vārdus angliski. Nabaga Aivars visu ceļu puņķojās un turpināja ciest no sāpoša kakla. No mūsu pirmās iecerētās apmešanās vietas mūs patrieca īgns pensionārs ar suņu baru, tāpēc nācās paieties vēl dažus km uz priekšu un pa to laiku bija jau satumsis. Turpat ceļmalā, krūmu aizsegā, vārījām makaronus ar desu un spriedām, ka vietējais alus labs un vīns visnotaļ smeķējams.
No rīta cēlāmies agri un sākām iet. Šķērsojām Maķedonijas-Grieķijas robežu un gājām tālāk. Piestājām iekost un izžāvēt teltis un gājām tālāk. Piestājām iedzert alu un atvilkt elpu un gājām tālāk. Braši iesoļojot Florinā, bijām viesmīlīgajā saulē pieveikuši 35km, mazliet par daudz. Izslājām caur pilsētu, kas atstāja ļoti patīkamu iespaidu: sakopta, acij tīkama arhitektūra, atsaucīgi cilvēki. Zanei, Rižajam un Yarikam kaut kādi čaļi uzsauca kūku. Paveicās, ka veikli dabūjām autobusu tieši tur, kur vajadzēja - uz Ioannina. Trīs stundu garajā ceļā varēja paēst, atpūtināt kājas, izbaudīt kalnus: lielus un ne tik lielus, ar sniegotām virsotnēm un krūmājiem noaugušus, klinšainus, vienvārd sakot, teju pilns sortiments. Ioanninā iebraucām neilgi pirms tumsas un par naktsmītni noskatījām kādu pamestu naktsklubu blakus pilsētas ezeram, turpat pie autoostas. Izdevās atrast neslēgtu veikaliņu, kurā galvenais iepirktais produkts bija 1,5 litri degvīna plastmasas pudelē pa 10 eiro, kas, kā mums paskaidroja, principā ir, tautā tā sauktā, samagonka. Tad nu turpat ezera krastā arī izspriedām šīs dienas paveikto un nākošās dienas veicamo, līdz miega atnākšanai.
No rīta Rižais ar Aivarēnu devās pakaļ, cerams noīrētajai, mašīnai. Mēs pārējie savācām mantas, pametām mūsu naktsklubu un nometāmies autenē. Zane neiebilda palikt, tikām es un Yariks pagājāmies gar ezeru un pavirši izstaigājām pilsētas senatnīgo cietoksni, kas gan neizcēlās ar ko īpaši ievērības cienīgu. Sastaigātās kājas apavos vēl joprojām stratēģiski berzās, un saule spieda acīs, tāpēc, kad tiku pie čībām un acenēm, biju tik apmierināts, ka dzīvē vairs neko citu nevajadzēja. Nu labi, ‘’mūsu FIAT’’ un aukstais alus apmierinātību tikai pacēla.
Līkumotais kalnu ceļš līdz Kalabakai galīgi neļāva atslābt mūsu šoferim Agrim un priecēja ar fantastiskiem skatiem, nu kā jau parasti kalnos pieņemts. Pa ceļam visnotaļ daudz, tādas kā piemiņas zīmes, par visādiem idiotiem, kuriem attiecīgais līkums ir bijis pēdējais, bet, ko lai dara, ja karstasinīgajiem grieķiem kaut kādi tur noteikumi pārsvarā pie kājas, un visi brauc kā grib un kur grib un piekāst uz citiem.
Pēc piecu minūšu pauzes Kalabakā braucām uz augšu novērtēt pirmo no ievērības cienīgajiem objektiem – Meteoru un jāsaka, ka tas ir viens liels ‘’WOW’’. Iespaidīgi, milzīgi akmeņi un akmeņu kopas, kas slienas augstu gaisā, kā Aivarēns teica: ‘’Ģeologiem no šitā skata vienkārši stieni parautu,’’ pašam jau ar nebija tālu. To, mātes Zemes radīto, objektu virsotnēs dzīvo mūki pašu celtos klosteros, lai dzīvotu mierā, atrastos tuvāk Dievam un no augšas varētu noskatīties uz visiem grēciniekiem un nabaga zemniekiem. Protams, Meteorā tika atskaņota Meteora (grupas Linkin Park albums) un prom devāmies gandarīti par redzēto.
Nākošās dienas mērķis bija iekarot sengrieķu dievu mājvietu Olimpu, kurš atrodas netālu no Egejas jūras, kas savukārt ir Poseidona pārziņā. Tās krastā arī iekārtojāmies uz nakšņošanu. Ugunskurs pašā jūras krastā, ceptas desas, vīns, joki, dziesmas un visiem labs noskaņojums.
Bija paredzēts celties agri, kas, protams, tā gluži nenotika. Rīta cēliena interesantākais notikums bija dievlūdzējs, kuru ar Yariku atradām, kad vācām nost telti. Lai nu kā – aizbraucām līdz Olimpa kalna pakājei un mazliet pārsteidza, ka tur viss tāds kluss, bet, no otras puses var saprast, jo nav īstā kalnu iekarošanas sezona. Vienīgais, kas mūs tur sagaidīja bija vecs, izsalcis suns ar zvaniņu kaklā, kuram viss tāpat bija pie kājas. Zane pareizi izlēma, ka nemēģinās kāpt kalnā. Alzhiirijs un Yariks uzņēmās nest somas ar visu būtisko – ēdienu, ūdeni, alu un grieķu pašdarināto degvīnu.
Sākām kāpt un jau pēc pārsimts metriem piekusām. Lielos vilcienos – gājām, atpūtāmies, baudījām elpu aizraujošos skatus, spriedām lietas. Sniegs sākās neilgi pirms pēdējās apmetnes vietas, kura bija slēgta, bez jebkādām dzīvības pazīmēm un daļēji aprakta sniegā, kādus 800 vertikālos metrus pirms virsotnes. Īsi pirms tam sastapām divus kāpējus, kuri devās lejā. Nometnes vietā iestiprinājāmies un atvilkām elpu pirms īstā kāpiena. Tad sākās interesantā daļa – visa virsotne sniegā, ap 70% slīpums, vienvārd sakot, bija ko noņemties, jo pavirzoties pāris desmitus metru jūties kā tikko pievārējis sprintu un elso kā noskrējies suns. Satikām kolēģi, kurš rāpās lejā, taču nesaprata ne vārda no mūsu piedāvātajām valodām, tāpēc nekādu informāciju neguvām, kur būtu labāk rāpties. Ja pašā sākumā vēl bija koki, kas deva zināmu atbalstu, tad tālāk bija tikai sniegs un klinšains pamats zem tā. Pats pēdējais kāpiens iznāca pa gandrīz vertikālu klinšu sienu, no kuras nevēlētos noripot lejā. Pieveicot to, secinājām, ka acīmredzot tikām izvēlējušies nepareizo maršrutu, jo bijām neīstajā virsotnē. Bonusā vēl izbaudījām krusu un migla sabiezēja tāda, ka tālāk par 5m neko nevarēja redzēt. Kolektīvi izlēmām, ka visprātīgākais būtu doties atpakaļ lejā, jo rādījās, ka Zevs mūs negrib uzņemt savā mājvietā.
Tad nu laidāmies lejā kā nu kurš prata – kurš ar soļiem, kurš uz kājām slidinoties, kurš ar somu zem pakaļas, kurš bez. Vienā brīdī no miglas iznira un mūs pārsteidza kalnu kazas, kurām pilnīgi neinteresēja sniegs un lielais slīpums. To atrakciju rezultātā viss bija slapjš jau divu minūšu laikā un mēs tā aizrāvāmies ar ziemas prieku baudīšanu, ka aizlaidām par tālu, līdz Aivars attapās pret kraujas malu. Spriedām, ko būtu prātīgāk iesākt tālāk un sanāca sadalīties. Rižais ar Yariku devās meklēt iespēju tikt lejā pa nogāzi, mēs ar Aivaru uzrāpāmies atpakaļ līdz takai un prātīgā garā slājām lejup un, neskatoties uz viscaur slapjajām kājām, priecēja fakts, ka esam pareizā virzienā uz leju. Ievērtējām nogāzi, pret kuru Aivars tika atdūries un izsecinājām, ka nebūtu patīkami no turienes novelties. Ejot lejā uz Aivara jautājumu "Kā iet?" sanāca atbildēt ‘’B*e, labā kāja d***ā, kreisā vienkārši piz**c,’’ un tad mēs smējāmies. Vienā brīdī kaut kur lejā pie upes gultnes dzirdējām Agri, atkliedzām pretī un tad vairs nedzirdējām. Nospriedām, ka viņi mūs ir veikli apsteiguši, paraustījām plecus un braši soļojām tālāk. Rādījās, ka ir lijis un, kad beidzot, pēc 8h prombūtnes atgriezāmies pie Zanes, viņa apstiprināja, ka ir pamatīgi nogāzis un rādīja mazliet norūpētu seju, taujājot kur Agris un Yariks, jo, kā izrādījās, mēs tomēr atgriezāmies pirms viņiem. Abi kolēģi pievienojās mums pēc pusstundas. Dikti piekusuši, bet ar labi padarīta darba sajūtu devāmies prom. Sāka mesties tumšs, un jaunu riteni negudrojām – iegriezāmies veikalā un devāmies nakšņot turpat, kur iepriekšējā naktī.
Pēc kalna, kas kā allaž mūsu izpratnē (lasi – Aivaronkuļa un alzhiirija) ir pasākuma nozīmīgākā un arī grūtākā daļa, visi gribēja izgulēties, tādēļ nekur neskrējām. Sāku rīta rosmi kādu pusotru stundu agrāk kā citi un secināju, ka drēbes vēl mazliet mitras un zābaki slapji. Sāka spiest rīta saule, un pārējie ar pamazām rausās augšā. Drēbes izžuva pilnībā, kamēr pagāja rīta rosme, kurā ietilpa arī izskalota kalmāra atrašana, kurš Yarikam bija jāaptausta no visām pusēm, bet mēs ar Aivaru vienkārši sēdējām jūras krastā, metājām akmeņus un smējāmies. Viens akmens atleca un man normāli pa kāju trāpīja, ak, karma. Vienīgais apsvēru iespēju iebrist jūrā, taču pārdomāju, kad ieejot līdz ceļgaliem akmeņainajā krastā, sāka nieres saldēt.
Ziniet kā, ūdens – tā ir dzīvība, tā ir enerģija, tas ir spēks, un tieši to es nodomāju pie sevis, kad ievērtējām ūdenskritumus Edessā. Tas bija kārtējais wow! iespaids. Ir patiešām feina sajūta, kad vari reāli aiziet aiz ūdenskrituma vai pieiet pavisam tuvu un sajusties gandrīz kā apšļāktam no dārza šļūtenes.
Nākošais plānā bija aizlaist uz netālo ezeru un nopeldēties. Samērā ilgi braucām gar to un pienācīgu peldvietu nemanījām, tāpēc piestājām vienā pilsētelē tā krastā novērtēt situāciju. Ūdens gružains un ne-silts, taču tas neatturēja mani un Aivarēnu izmest līkumu, turklāt krastā bija dušas statīvs, kur noskaloties.
Izbraukājušies un apmierinātā noskaņojumā laicīgi atradām vietu, kur apmesties. Nācās gan tikt galā ar neviesmīlīgu čūsku, taču tas Aivaram vēlāk netraucēja nakšņot uz zemes, jo nebija, kur uzsiet šūpuļtīklu (jāpaskaidro, ka tas nav tīkls, taču mūsu dzimtajā valodā nav laba ekvivalenta vārdam hammock). Vakara gaitā vārījām frī kartupeļus eļļā, kurinājām ugunskuru, dzērām alu, cepām gaļu, spēlējām Durakus un bijām priecīgi.
Ceturtdienas galvenais uzdevums bija Vikosas kanjons, kas nozīmēja doties atpakaļ uz mums jau zināmo Ioanninu. Aizdevāmies turp, atjaunojām pirmās nepieciešamības preces un laidāmies uz kanjona lejas daļu, ievērtēt upi, kura ir atbildīga par šī kanjona esamību, laikam ritot, pacietīgi un mērķtiecīgi to izgraužot. Stāvs kalnu ceļš, līkums aiz līkuma un iespaidīgi skati, viss tā kā tam būtu jābūt. Apskates vieta lejā pie upes no attiecīga rakursa mazliet atgādināja tādu kā lagūnu ar zilzilu, bet caurredzamu ūdeni. Es, kā jau parasti, labprāt būtu iemeties dzidrajā ūdenī, taču, tā kā ziemās nerūdos, peldoties āliņģos, tad šis prieks atkal izpalika.
Garumā nevilkām un braucām izpildīt galveno – ievērtēt kādas ainavas kanjons piedāvā tā augšā. Augšā labi – kluss, omulīgs ciematiņš un pats kanjons nepievīla, sagaidot ar "wow"! Turpat ar mūsu rižāko kolēģi Agri ietestējām pirms tam iegādāto ūdens krāsas 40% padzērienu 1,5l stikla pudelē pa 14 eiro un verdikts bija ļoti labs. Divos vārdos – ‘’balts’’ absints, par ko biju priecīgs, jo absints man mīļākais stiprais dzēriens. Izlēmām, ka tā varētu būt tā vieta, kur atļausimies būt tūristi un pieņēmām laipnās tavernas saimnieces piedāvājumu ieturēties. Omulīgā nama māte gan nerunāja ne vārda angliski, taču, ja cilvēki gana atsaucīgi, tas nav šķērslis. Labi paēduši pa 40 eiro uz visiem, devāmies lūkot naktsmītni pēc iespējas tuvāk Grieķijas–Albānijas robežai. Iekārtojāmies krūmāju apņemtā pļaviņā, blakus gandrīz aizmirstam ceļam. Padzērām tēju, paspēlējām Durakus un laidāmies čučēt. Es nomēģināju hammocku un jāsaka, ka varen’ ērta gulēšana tādā, iesaku.
No rīta uzrausāmies laicīgi, veikli savācāmies un laidām uz robežu. Sarunājām tikties 18:00 Sarandē pludmalē, ja nu kas, jo Zane, Yariks un Aivars devās uz Albāniju, bet mēs ar Rižo braucām atpakaļ uz Ioanninu nodot mašīnu. Pirms nodošanas vēl nomazgājām ‘’mūsu Fiatu" pašapkalpošanās automazgātuvē. Autoīres čalis mūs laipni piedāvāja aizvest līdz autoostai, kur nopirkām biļetes līdz robežai. Tā kā mums vēl bija diezgan laiks, tad aizgājām vēl reizi līdz ezermalai pie ‘’mūsu kluba’’ veldzēt slāpes ar kādu alēnu. Kāpjot autobusā, pateicoties manam hattrick t-kreklam, sarunāju draudzības spēli ar HT grieķu kolēģi (tie, kas zina, sapratīs).
Ilgi nebija jābrauc un, kad jau tuvojāmies robežai, ar mums sāka runāt viens albāņu onkulis trūcīgā un lauzītā angļu valodā un, noskaidrojis, ka dodamies uz Sarandē, piedāvāja aizvest. Paspējām vēl ieskriet tax free veikalā un labā noskaņojumā devāmies ceļā, kurā baudījām līkumotos ceļus, vērojām interesanti klinšainos kalnus un komunicējām ar tā brīža ceļa biedriem, cik nu viņi bija spējīgi.
Ieradušies noskaidrojām situāciju ar valūtu un pludmali un neko daudz negudrojot, iegājām veikalā un laidām uz pludmali turpat pilsētā. Tur čilojām ar trīs vietējiem, no kuriem viens tīri labi prata angliski, jo, kā izrādījās, viņš bija strādājis Anglijā kādu laiku. Krasts bija ciešami akmeņains, bet Jonijas jūras ūdens bija labs. Ieradās mūsu trio, kopīgi vēl pasauļojāmies un jāsaka, ka karstā saule un vietējais alus, kas patika labāk nekā Grieķijā, visnotaļ sareibināja. Pienāca laiks, un soļojām ārpus pilsētas meklēt nakšņošanas vietu. Pēc aptuveni stundu gara soļojuma atradām tādu blakus nelielai upītei, pie ganību pļavas. Es biju pietiekami saguris, lai uzreiz dotos čučēt, bet, ko pārējie darīja, nav svarīgi. Galvenais, lai govju cilvēki agri no rīta nedzen prom.
27. aprīļa rītā neviens mūs netraucēja, tādēļ pavisam mierīgi modāmies un cēlāmies sutīgajā rīta cēlienā, līdz bijām gatavi mērot ceļu atpakaļ uz pilsētas centru svelmainās saules pavadībā. Piemetāmies pludmalē apmēram turpat, kur iepriekšējā dienā. Tajā pašā momentā uzradās mazie šakāļi, kas diedelēja smēķus un sīceni. ‘’No, no, no, you’re not more than fourteen, we’re not giving you a shit, go away,’’ teicām mēs viņiem, bet jāsaka, ka šie bija no tiem, kuri varētu piedalīties uz nerviem krišanas sacensībās, jo ne kurš katrs var sēdēt un 15min no vietas griezīgi stiept: ‘’Money, money, money..’’ Gabaliņu no mums karstās saules reibināti izklaidējās amerikāņu tūristi, bet mēs bridām pēc peldes, sauļojāmies un ēdām kebabus. Yariks pilnīgi bez stresa izmeta kādu 1,5km apli līdz mazajai bojai, līdz lielajai bojai un atpakaļ. Uzradās arī viens no vakardien sastaptajiem kolēģiem, tas, kurš neprata angliski. ‘’Aivarēn, uzbliežam beidzot pirmos tripa piemiņas tatūžus?’’ teica alzhiirijs un jautāja vietējam paziņam vai viņš zina, kur, ko tādu, var saorganizēt, taču vienīgais, ko viņš spēja, bija norādīt centra virzienā.
Sacīts – darīts, soļojām pa pilsētu lūkot kādu salonu, taujājām ļaudīm, taču sākumā ļoti neveiksmīgi, līdz atradās viens palīdzīgs palīgs ar ciešamu angļu valodu, kurš piedāvāja mums izlīdzēt. Tāpat vien, tāpēc, ka labs cilvēks. Vēl pēc neilga brīža viņš jau atrada divus citus izpalīgus, kuri konkrēti zināja kur, kas un kā. Vēl palūdzām, lai uzraksta mūsu interesējošās piemiņas frāzes, lai nesanāk tā, ka uztetovē, piemēram, ‘’rīsu pudiņš’’ un uzreiz jau varu piebilst, ka ar to viss bija pareizi. Tad nu pateicāmies un sekojām abiem jaunajiem draugiem.
Sākumā mazliet samulsām, jo ēka, kurā mūs veda, nedaudz atgādināja stroiku, taču aiz otrā stāva durvīm atklājās omulīgs dzīvoklītis – tetovēšanas darbnīca, uz plašā balkona sava mājiņa bija arī četrkājainajam draugam. Pats meistars mazliet atgādināja padzīvojušu hipiju, gariem, iesirmiem matiem un, lai gan angliski nerunājošs, tomēr gana atsaucīgs un ar interesi nopētīja manus un Aivara, jau esošos, ķermeņa zīmējumus. Izskaidrojām savas vēlmes un, kamēr meistars taisīja šablonus, pētījām tattoo žurnālus, pīpējām, spriedām lietas un smējāmies. Zane izlēma, ka savai pūcei un kaķītim grib pievienot rupucīti, nū, jebšu bruņurupuci. Vietējais kolēģis pieklājības pēc uzjautāja vai mums nav iebildumi pret marihuānu un uztina visnotaļ iespaidīga izmēra kāsi, mums nebija iebildumu. Piedāvāja arī mums, taču visi attiecās. Izņemot mani. Tā nu tur čilojām, līdz šabloni bija sagatavoti un meistars, kurš arī kūpināja zaļo, bija gatavs darbam. Pirms vēl sākt, protams, pajautājām par cenu uz ko mums atbildēja, ka 50 eiro par katru, uz ko mūsu reakcija bija – paga, paga, bišķi tā kā par šerpu, ne, 20 maksimums, uz ko meistars sacīja, ka darbs laiku prasa un nogurdinoši, mēs teicām – come on, 10-15min katrs un viss. Nokaulējām līdz 100 eiro par visiem trīs, bet Zane pa to laiku jau bija pati kaut ko izdomājusi, un pati apvainojusies un teica, ka negribot vairs un pēc tam Skotijā uztetovēšot un, vispār nav būtiski. Galu galā meistaram acīmredzot apnika kaulēties ar mums un viņš bija ar mieru divus pa 50 uztetovēt. Izvēlējos frāzi, kuru gribēju uz sevis un tur atklājās pārpratums, proti, meistars domāja, ka mēs abi gribam visas trīs frāzes, nevis katrs vienu, plus vēl Zanes rupucītis. Uzjautājām tad kā ar visiem kopā pa 50 eiro, ko viņš bija ar mieru, taču Zane jau bija izlēmusi par labu netetovēšanai šeit, Sarandē. Tā nu palikām pie 20 eiro gabalā. Teikšu, ka kopumā zem zaļā dūma, bija forši tetovēties – bija tā, ka vienlaicīgi sāpju slieksnis ir augstāks, taču visas izjūtas ir intensīvākas, bet, jebkurā gadījumā, allaž ir paticis tas process. Kā jau teicām, 10-15min un gatavs - kārta mūsu maršruta teicējam Aivaram. Kā Zaņs teica – no malas, esot izskatījies, ka Aivaram ir sāpīgi salīdzinot ar mani.
Pēc aptuveni 2h, kas bija pavadītas ar albāņu tetovētāju un vietējiem čilotājiem, devāmies atpakaļ ārā, cepinošajā saulē, lai lūkotu pēc autobusa uz mūsu nākošo pieturas punktu – Girokastru. Ievērtējām potenciālos autobusus, taču īsti nebija vairs neviena autobusa, kurš kursētu mums nepieciešamajā virzienā. Nometāmies turpat ielas malā uzvilkt kādu dūmu un apspriest rīcības plānu līdz rīta autobusam, kad uzradās mūsu glābiņš pusmūža albāņu taksista izskatā. Sākumā viņš piedāvāja mūs visus aizvest līdz ''Blu Eye" pa 50 eiro uz ko Aivars atbildēja: "Nu, tas ir sākums." Aivars cilvēks pacietīgs, taupīgs un kaulēties mīlošs, pēc vairāk kā stundu garām sarunām no oriģinālā piedāvājuma tika līdz tam, ka pa 40 eiro, kā vēlāk atklājās, visai foršais taksists, mūs aizvedīs līdz "Blue Eye" un pēc tam līdz šosejai no kuras ar autobusu tiksim līdz Girokastrai, par kuru šoferis arī samaksās. Šams tik noteica, ka vēl nekad neviens nebija tik cītīgi kaulējies, sevišķi par pārdesmit eiro.
"Blue Eye" principā ir vieta, kur pa taisno no zemes dzīlēm, burbuļodams plūst ārā kristāldzidrs avotu ūdens, kas tālāk pārtop par upi. Tad nu tālāk aizbraucām līdz tai šosejai un pārsēdāmies autobusā, kas mūs aizripināja līdz Girokastrai. Tur ieskrējām veikaliņā, izgājām ārpus ciemata un uzlīkumojām pa diezgan stāvu ceļu līdz atradām cik-necik piemērotu vietu divām teltīm un šūpuļtīkliem.
Puse svētdienas pagāja sabiedriskajā transportā. Ar agru rīta autobusu aizbraucām no Girokastras līdz Rogozhinei, no kurienes ar nākošo autobusu līdz Elbasanai un trešais autobuss mūs aizveda līdz dienas galamērķim - Linas pilsētai Ohridas ezera krastā.
Lai tiktu līdz pašam ezeram vajadzēja iet cauri mazam miestiņam un beigās brist caur dubļ-sūd-ūdenim gar kūtiņu, taču veiksmīgi tikām līdz krastam. Yariks gan tam bija par krutu un papūlējās atrast apkārteceļu. Akmeņainajā ezera krastā ieturējām maltīti un iepazināmies ar vietējo misteru krabi, kuru piedzirdījām ar alu. Atpakaļ gājām pa Yarika maršrutu: uzrāpāmies kalnā, ievērtējām bunkuru un skatu uz ezeru no augšas un rāpāmies lejā uz miestu. Piestājām pie veikala un pie reizes palaidām garām maršējošo kazu un aitu ganāmpulku.
Aizvilkāmies līdz sliedēm un cerējām, ka varēsim šķērsot robežu pa sliedēm caur tuneli, taču, kad pietuvojāmies aizlieguma zonai, no sargbūdas izvilkās vecs vecis ar tikpat vecu šaujamo rokās un mudināja mūs griezties atpakaļ. Neko darīt, sākām apkārtceļu pāri kalniem. Uzgājām labu gabalu un sākām lūkot, kur nomesties, jo sāka krēslot. Spītējot vējam uzslējām teltis turpat kalnā un Aivars savu hammocku saimprovizēja dzelkšnaiņu krūmu apaugušā gravā. Vakariņas, alus un arlabunakti.
No rīta paēdām un sākām iet uz robežu pāri kalniem. Pa ceļam Zane piekusa, čīkstēja un strīdējās ar Agri, iepazināmies ar diviem vietējiem rupučiem, no kuriem viens bija agresīvs un mēģināja uzbrukt Aivaram, taču viss labs, kas labi beidzas. Tikām līdz šosejai un tad mierīgā garā līdz robežai. Uz robežas viens onkulis piedāvāja mūs visus aizvest 15km līdz Strugai pa piecīti, kam arī piekritām. Aizgājām līdz tam pašam Ohridas ezeram, nu jau Maķedonijā, kur es, Agris un Yariks uztaisījām īsu peldi. Autenē nopirkām biļetes un gandrīz 4h gaidot autobusu pavadījām kā allaž, spēlējot durakus un dzerot alu.
Autobusā, šķiet, visi cik-necik pagulēja, izņemot mani. Vēroju krāšņos Maķedonijas skatus ar nebeidzamiem kalniem, gravām, upēm un ezeriem. Kad ieradāmies Skopjē bija jau tumšs. Mazliet ieēdām friškas un stundas gājiena attālumā no autoostas atradām piemērotu parku, kur pārlaist nakti.
No rīta cēlāmies agri, jo jau 6:00 bija jābūt autobusā uz Kosovas galvaspilsētu Prištinu. Būtu gan jau iztikuši bez, bet savu artavu rīta cēlienā deva Allāha zvani. Paspējām pēdēja brīdī, taču autobusā visiem sanāca pasnaust un ap 10:00 jau bijām Prištinā. Tā kā visi bijām izsalkuši, tad turpat pie autoostas ieturējām labu labo maltīti ar kotletēm, salātiem, maizi, gaļu un alu, kas izmaksāja kādus 15 eiro uz visiem.
Pēcpusdienā ar diviem autobusiem caur Maļiševu jau bijām tikuši līdz mūsu galvenajam apskates objektam Kosovā - Mirušas ūdenskritumiem. Autobusa pietura sīkā miestā no kura vēl kādi 5km jāiet līdz pašiem ūdenskritumiem, bet ir tā vērts. Vieta visai nomaļa un bez tūristu burzmas, jo kā izskatījās vietējie tikai tagad bija apzinājuši vietas tūrisma potenciālu. Kritumi skaisti un daudzos līmeņos.
Kamēr Zane palika lejā ar mantām, mēs izkāpelējāmies pa takām un klintīm, tiekot cik nu tālu spējām, bet tāpat ūdenskritumi turpinājās vēl tālāk uz augšu kā līdz tālākajai vietai, kur spējām uzkāpt. Izvandījušies un mazliet notestējuši cik spēcīga ir straume, gandrīz pirms paša ūdenskrituma, rāpāmies atpakaļ lejā. Nokāpuši lejā visi, izņemot Zani, izpeldējāmies, es ar Yariku aizpeldējām palīst zem ūdenskrituma, āā, forši.
Vēlāk, nelielu gabaliņu atpakaļ, pārbrienot pļavu atradām labu vietu pie upītes, kur iekārtoties uz nakti. Kamēr pārējie gatavoja vakara ēdmaņu, es un Agris deleģējāmies aiziet atpakaļ līdz miestam paskatīties vai tur var atrast, ko dzeramu. Sākumā šķita, ka nekas nespīd, jo abi pusveikaliņi bija gandrīz tukši un neviens vietējais īsti nespēja izskaidrot vai te ir iespējams kaut kur dabūt alu. Beigās uzradās pāris sīko ar desmit vārdu angļu valodas zināšanām un parādīja cik-necik jēdzīgu bodīti. Rezultātā atgriezāmies nometnē ar trīs litriem alus un trīs litriem vietējā vīna darinājuma. Tā nu atkal izvērtās vakars parastais.
Divās pirmspēdējās dienās man karma laikam atspēlējās, jo pirms tam smējos par Aivaru, kuram ierasts tripu sākumos būt slimam, par to, ka viņš pazaudēja saulenes, pat divus pārus, ja atmiņa neviļ, par Yarika puņķošanos, par Agra deguna asiņošanu, vienvārd sakot, par citu kaitēm un nelaimēm. Beigās pašam vēders sāpēja, deguns noasiņoja un savas foršās saulenes ar pamanījos aizmirst Prištinas autenē.
1. maija trešdienā jau atkal rausāmies ārā no migām agri, jo jau 8:00 vajadzēja būt autobusam uz Maļiševu. Aizvilkāmies līdz miestam un starp mums valdīja visai nelaimīgs garīgais, jo viss ūdens cauri, smēķi beigušies un vēl gribas gulēt. Oma mazliet uzlabojās, kad, no pagalma iznākušajam, opim ar zīmju valdoas palīdzību uzjautāju pēc ūdens. Tā nu šams uzpildīja mums ūdeni un vēl iedeva gandrīz pilnu smēķu paku. Tad jau drīz arī busiņš bija klāt.
Maļiševā izmantojām iespēju iegādāt cīgas un alu, sagaidījām autobusu un jau 12:00 bijām atpakaļ Prištinā. Atkal ieturējāmies kafenē pie autenes, mazliet izstaigājām pilsētu un pie nomaļākas piecstāvenes kavējām laiku ar alu un kārtīm.
Ap sešiem jau atkal ieradāmies Skopjē, atradām no kurienes iet busiņi uz lidostu un lēnā garā sākām gaidīt rīta lidojumu. Kamēr gaidījām busiņu un malkojām alu, apkārt siroja mazie, pretīgie, uzbāzīgie čigānu ubagi. Yariks vienai iedeva kaut kādu sīceni, bet Aivaram vienā momentā izbesīja visvairāk. Viņš pieiet pie šamās, izstiepto roku iebāž bezmaz sejā gluži kā šie paši un saka: "A, davai, iedod tu man naudu, davai, money, money me, nu kā pašai patīk, patīk, a?" Sīkā arī iedeva viņam pāris santīmus un aizlasījās.
Lidojums bija kādos astoņos no rīta, tāpēc sanāca uz kādu stundiņu arī atlaisties. Sākumā to darījām ārā, uz mauriņa, kur viens neatlaidīgs suns dikti gribēja iedraudzēties ar mums, lai šo pabaro. Vēlāk izrādījās, ka mauriņš nebija laba vieta, jo vienā brīdī ieslēdzās laistītājs un dabūjām nelielu dušu. Tad nu sagaidījām lidojumu, busiņu Lūtonas lidostā, kas aizveda pie Yarika mašīnas un pēcpusdienā jau bijām atpakaļ Notingemā.
Izdevumi katram ap 300 eiro.
Saites uz visām bildēm: