Dažas atziņas no rudenīgās Portugāles (29.oktobris- 5.novembris 2008)

  • 15 min lasīšanai
Šeit būs dažas atziņas, kas var noderēt vai nenoderēt citiem ceļotgribētājiem, kuri varbūt nav izlasīti citos draugu aprakstos , kā arī apstiprinājums vai neapstiprinājums, ko esmu pats šeit un citur lasījis. Varbūt vairāk praktiskas lietas, jo emocijas tāpat neuzrakstīt uz papīra(lai gan, kas to zina, kā būs līdz apraksta beigām :) ). Aizlidot līdz Portugālei var salīdzinoši lēti, ja izmanto lētās aviokompānijas Ryanair. u.c. Biļetes rezervēju vasaras vidū , līdzko parādījās Rīgas reiss ar Londonu, pie tam meklēju dienu(dienas), lai skolā būtu rudens brīvlaiks(jo daži ceļotgribētāji bija atkarīgi no skolas), kā arī dienu, kurā bija atlaides un reisus, tā, lai var aizbraukt pa vienu dienu. Tā arī sameklēju, ka 11:00 izlidojot no Rīgas, 20:50 bijām Porto(caur Londonu) par lidojumu samaksājot 0,00LVL . Maksājam tikai nedaudz lidostu nodevas, bagāžu un komisijas maksas. Principā šai aprakstā minēšu iespēju robežās cik kas maksā, jo man pašam interesanti lasīt citu aprakstus, kur minēta nauda plānojot izdevumus. Domāju, ka arī citiem potenciālajiem ceļotgribētājiem tas varbūt varētu noderēt, bet pieredzējušie ceļotgribētāji varētu salīdzināt savus izdevumus un izdarīt secinājumus. Jāņem gan vērā, ka šis ceļojums skaitījās ārpus sezonas. Un tā vienam pieaugušajam lidojums ar 4 lidmašīnām prom atpakaļ no Rīgas uz Porto caur Londonu ieskaitot nodevas, bagāžu un komisijas maksas izmaksāja 120 latus. Lielākais gaidīšanas ilgums starp reisiem bija prombraucot Londonas lidostā kādas 6 stundas, taču jāņem vērā, ka pulksteņus vajadzēja 2 stundas griezt atpakaļ. (tā pietiktu ar kādām 4 stundām). Tūlīt beigšu par lidošanu, tikai pateikšu, ka lidojot ar Ryanair lidmašīnām lielās bagāžas svars nedrīkst pārsniegt 15kg. Šajā sakarībā ievērojām, ka daudzi izmanto palielas rokas bagāžas, kuru svars it kā nedrīkst pārsniegt 10kg,un ir noteikti izmēri, bet kurus īpaši nesver. Un tā es un vēl 4 ceļotgribētāji, kuru vārdus apsolīju nesaukt, bet ir man ļoti tuvi un pazīstami cilvēki, nosēžoties Porto lidostā pa skaļruni no Ryanair lidmašīnas skaļruņa izdzirdam prieka fanfaras, izraisot smieklu šalti pasažieru salonā. Par nokļūšanu no lidostas līdz pilsētas centram arī jau uzzināju no šo draugu.lv aprakstiem, ka var nokļūt ērti ar metro. Man tikai mājās bija jāizvēlas ne pārāk dārga viesnīca pēc iespējas tuvāk centram un metro stacijai, jo nodomāju, ka es un mani ceļotgribētāji pēc nogurdinošā pārbrauciena diez vai gribēs ar koferiem klaiņot pa naksnīgajām Porto ielām. Izvēle krita uz daudziem jau zināmo Residencial Rex viesnīcu, kur rezervējot parādās arī attālums līdz tuvākajām metro stacijām. Atlika tikai kartē un dzīvē uz metro kases automāta atrast īsto metro staciju un nospiest vajadzīgo zonu, lai saņemtu braukšanas biļeti. (Naudiņa gan iepriekš jāiemet , bet nav salīdzinoši daudz- kādi nepilni 2 EUR pa biļeti). Tie, kas apmulst, gan ņemiet vērā, ka tur piedāvā 1; 2;5; un varbūt 10 biļetes. Tas ir biļešu skaits vienam cilvēkam, ja brauc vairākus maršrutus, nevis biļete uz 5 cilvēkiem, tā kā sākumā izvēlējāmies mēs(Sanāca nedaudz lētāk). Bet kontroles nebija :). Izkāpjot no metro , nedaudz apmulstam, jo grūti saprast vai pa kalna ielu iet augšup vai lejup, bet te sastopamies ar arī jau dzirdēto vietējo viesmīlību pret tūristiem, kas paši piedāvājas palīdzēt un skaidrā portugāļu valodā izstāsta un parāda virzienu kā jāiet . Vārds Jardim (parks laikam) daļēji sakrīt ar angļu dārzu un mēs pārliecināmies, ka viņš ir sapratis, ko mēs vēlamies uzzināt. Rexa viesnīca (40EUR divvietīgā) puslīdz pieņemama vidusmēra ceļotgribētājam, ja nav pārāk izvēlīgs uz brokastīm. Varbūt kādam gadīsies, ka gulta krakšķ;), bet varbūt kāds tieši tādu vēlas... Porto no rīta lija daudz, padsmit grādu silts, bet to jau es zināju nedēļu atpakaļ un biju uz to morāli sagatavojies.(www.windguru.com). Diena pagāja klaiņojot pa Porto ielām te saules apmirdzēta, te mijoties ar lietus gāzēm. Izmantojām arī braucienu ar kuģīti pa Douro upi (10EUR pieaugušam, bērniem līdz 12 gadiem gratis- bezmaksas). Brauciens 50 min. Izbraucot pa apakšu visiem 6 Porto tiltiem, tad gandrīz līdz okeānam. Nobaudījām arī 1. portvīnu (no 4-6un uz augšu EUR par pudeli) Pasūtījām pusdienās it kā vienu no tradicionālajiem portugāļu ēdieniem. Rakstīts it kā no cūkgaļas , bet atnesa tādas kā cūkgaļas ādas, kur nedaudz klāt arī desa un šķiņķis pupiņu mērcē ar rīsiem. Pie tam mērcei laikam bija klāt specifiska garšviela, kas latvietim laikam nav pierasta – liekas, ka smaržas pielietas, taču omlete esot bijusi laba, arī atnestais portugāļu baltvīns nebija smādējams. Pati Porto pilsētiņa – šauras ieliņas iet uz leju Douro upes virzienā. Upes krastus savieno 6 tilti, kurus ir vērts redzēt. Pie tam veiksmīgi savienota modernā arhitektūra (tiltiem)ar senlaicīgām vecpilsētas viduslaiku pilīm, baznīcām un namiem. Nākamajā rītā dodamies pēc rezervētas mašīnas no firmas Sixt. Principā biju paredzējis , ka pasūtītā Opel Astra Caravan modeļa vietā mums piedāvāja citu. Pārliecinoties, vai īres maksa nemainīsies, starp Renault Megana un Alfa Romeo izvēlējamies Alfa Romeo. Mums gan piedāvāja 2 veidu apdrošināšanas – lētāku un dārgāku. Pie lētākas (ap 300EUR uz 5 dienām ieskaitot īri) mums gribēja papildus iekasēt 1500EUR drošības naudu, protams, nevienam tādas naudas uz kartes nebija. Tad piedāvāja dārgāku, kur jāmaksā 444 EUR ieskaitot īri , drošības naudu ieturot 300EUR apmērā, bet cik sapratām, tad mēs to mašīnu kaut vai varējām no kraujas okeānā nolaist. Diezgan pasāpēja, bet nekas cits neatlika un izvēlējāmies pēdējo, apzinoties, ka vienalga nekas cits neaizstās mūsu ceļošanas brīvību, pie tam, ja izdala uz cilvēku skaitu, nemaz tik daudz nesanāk. Varbūt mūs apčakarēja varbūt nē, bet iesaku šis mašīnas lietas papētīt pašiem, kur izdevīgāk. Lai nu kā, mašīna skaitās nobraukusi 11 tk. km , reizēm pasmagi motoram, bet lēnām sākam virzīties Portugāles dienvidu virzienā. Pirms autostrādes sākam apgūt maksas ceļa norēķināšanās kārtības īso kursu. Sīkumos nerakstīšu mūsu aprobežotību, bet izrādījās, ka tā ir gaužām vienkārša. Vēlāk secinājām, ka maksas lielums zināmā mērā ir atkarīgs no nobrauktā ceļa garuma. Iebraucam Aveiro pilsētiņā un izmēģinājām, kā mūsu Alfa griežas pa Portugāles ieliņām. Vēlējos atrast to skaisto tiltu pāri De Sao Roque kanālam, bet tā kā nebija konkrētas adreses, tad mūsu sestais pasažieris „Toms” (GPS vadātājs), to šoreiz precīzi noteikt nevarēja. Ceru, ka jums to izdosies atrast. Lai nu kā, nospraudām virzienu uz pilsēteli Figueira Da Foz, bet šoreiz braucam caur okeāna piekrastes ciemiem. Pa ceļam pirmo reiz uztankojamies (mašīnu neiedeva ar pilnu bāku, ar pilnu arī neatdevām), izvēlējāmies DUS ar nosaukumu „Repsol”, kur lētākā dīzeļdegviela maksāja 1,158 EUR par litru. Izrādījās vēlāk, ka citu nosaukumu tankštellēs nekas lētāks tā arī nebija. Tad caur Leiras pilsētu pa bāni virzāmies uz Obidos pilsētu. Mašīna mūs uzved augšā līdz pilij. Plaši skati, kuri jāskatās jums pašiem, bet mēs pagriežamies tālāk uz okeāna pusi – Peniches pilsētu, kur pēc neliela brauciena pirmoreiz tā pa īstam satiekamies ar okeānu. Izjūtas ir jāizjūt atkal jums pašiem. Penichē izrādās ir vietējais lielveikals un šo to sapērkamies vakariņām, jo pusdienot kafejnīcā šajā dienā tā īsti neiznāca. Virzāmies gar okeāna krastu caur pilsētelēm pasūtītās viesnīcas virzienā pie Maceiras pilsētas. Viesnīca, kā jau vajadzēja būt, atradās paša okeāna krastā. Nedaudz nervozējam, ka izrādījās, ka viesnīcas durvis ir ciet un izskatījās tā kā pamests. Tomēr uz durvīm ir telefona numuri, uz kuriem sākām zvanīt, bet gaišākā un jaunākā ceļotgribētāja galva pie durvīm atrada arī zvana pogu, uz kura piespiešanas sākās kaut kāda rosība. Viesmīle, kā arī jau biju dzirdējis par dažu viesnīcu viesmīļu valodas prasmēm, diezgan švaki runādama angļu valodā, bija satraukusies, kad konstatēja, ka vienā istabiņā nedarbojās TV pults. Ņemot vērā, ka viņa pēc vairākām stundām tomēr atnesa ejošu pulti, secinājām, ka visu to laiku viņa bija aizņemta ar šo rūpi. Mēs gan pie pusdienvakariņu klātā galda TV fonā jau sen bijām ieslēguši ar televizora pogām. Pirms, tam viņa nebija arī kārtīgi paskatījusies, ka vienu 2 vietīgo istabiņu vajag ar extra gultu. Viņa ātri mums ierādīja citu istabiņu, pa kuras vienu logu redzama okeāna viļņošanās un nakts un miegs paiet šo viļņu izraisītajā šalkoņā. Istabiņā ir pavēss, bet skats pa logu un 35EUR par divguļamo gultu atsver visu. No rīta pa mitrajām smiltīm, kas gan vairāk izskatās kā grants, aizgājām pie paša ūdens. Viļņošanās likās vēl lielāka nekā vakar. Nedaudz iebridu- ūdens pavēss. Sasveicinājušies ar okeānu, sēdāmies mašīnā un virzījāmies tālāk uz dienvidiem pa paugurainu un ielejainu ceļu uz Sintras pilsētu. Sintrā pabildējāmies pie Palacio Nacional de Sintra fona, kura baltie torņi esot saskatāmi vienmēr -arī miglā. Tad centāmies uzbraukt pie vienas pils, bet piebraucām jau pie cita, kur ieeja bija jāmaksā. Sāka līt un mašīnīte, lai gan ļoti gribēja mūs vēl un vēl vadāt pa Sintras pilskalnu līkločiem, tomēr beigās veda uz slaveno Cabo da Roca – Eiropas rietumu galējo punktu. Aizbrauciet tur, izjūtiet šo apziņu! Bet mēs jau virzāmies tālāk gar okeāna krastu Cascais virzienā uz Lisabonas pusi. Ievēroju, ka gar okeāna krasta ceļu ir speciāli ietaisītas apstāšanās vietas , lai baudītu okeāna skaistumu. To var, protams, redzēt arī pa automašīnas logu un vairāku kilometru garumā paveras burvīga ainava ar bangojošajiem viļņiem. Kļūst vēl apdzīvotāks, un parādās bagātāki kūrorti. Vienā no tām – Ericeirā ieraugām pirmos dzīvos sērfotājus. Mēs piestājam, lai aplūkotu kārtīgāk, bet pie viena ieraugam arī restorāniņu pašā okeāna malā. Paraugāmies- liekās pa smalko un nodomājam, ka vienreiz jāpaēd pa smalko kādā portugāļu zivs maltīte. Uzmanību piesaista ēdienkarte, ka tik glaunā ēstuvē nav tulkojums citā valodā, bet oficiants acīmredzot, piešāvies, ka klienti tā dēļ grib iet prom, mums saprotamā angļu valodā sāk stāstīt, ko katrs ēdiens nozīmē. It kā izskatās ļoti glauni, lai gan cena nemaz nav tā drausmīgākā. Zivs ēdienu pasūtījām pa 13 EUR, nedaudz šaubīdamies, vai neatnesīs kā Porto, kaut ko pavisam specifisku. Šoreiz viss kārtībā un visiem garšoja. Aiz restorāna loga okeāns, kuģi un sērfotāji. Interesanti, ka ēdiena gaidīšanas laikā vispirms tiek atnesta maize, olīvas, eļļa un zivs salāti, kas nav iekļauta cenā, bet var jau degustēt, taču šajā restorānā tika ierēķināta dzeramnauda, kādi 10% no summas. Citās tā nebija, lai gan maize un olīvas bija neiztrūkstoši. Ja pasūta vīnu, vispirms piedāvā ūdeni. Pēc maltītes piedāvā kafiju, no kā parasti gan mēs atteicāmies. Paēduši, dodamies uz Lisabonu meklēt slaveno Torre de Belem, kas vienam no mūsu ceļotgribētājiem parādās automātiski telefonā kā fona attēls, līdzko bijām ieradušies Portugālē. Pie Torre de Belem jau ierodamies no otras puses, nobraukuši visu pilsētu gar Tejo upes krastu. Slavenā nelielā pils ar tornīti atrodas no visām pusēm ūdens apskalota. Tur tiekam pa laipiņu ejot, bet ja gribat tālāk iekšā tikt tad būs jāmaksā 4EUR , lai gan ceļvedī nebija norādīts, ka par maksu. Bet skaisti izskatās arī no krasta. Aizbrauciet un apskatieties! Nedaudz pariņķojam beztolkā pa Lisabonas ielām, redzam tiltu „Ponte 25 de Abril”, kas savieno upes krastus pilsētas centrā, taču kartē redzu vēl vienu 10 reiz garāku, netālu no Lisabonas pilsētas. Ziņkāre ir liela, un mēs uzdodam „Tomam” rādīt ceļu uz vienu no tilta otrā gala Lisabonas piepilsētām. Tilts apmēram 10km garumā savieno Tejo upes krastus vienā no plašākajām vietām. Ceļš ir automaģistrāle, taču pārbraucot tiltam pāri ātri nospraužam naktsmāju virzienu arī vienā no Lisabonas piepilsētām, bet kura atrodas okeāna krastā iecienītā Lisabonas pludmales un sērfotāju kūrortpilsētiņā Costa da Caparica. Attālums ir 60 km un mēs līkumojam pa piepilsētiņām apkārt Lisabonai uz naktsvietu. Viesnīcas administratore runā angliski, istabiņa normāla, nedaudz pamaz vietas, bet pa 40 EUR divguļamā istabiņa liekas pieņemama priekš Lisabonas apkārtnes. Pie tam TV daudz kanālu un bagātākas brokastis:). Pēc iekārtošanās viesnīcā angļu valodu saprotošā viesmīle mums izstāsta, kur ir lielveikals, mēs uzpildāmies vakariņām. Ceļotgribētājas degustē vīnu Rosa. Aizdomīgi lēts 1,60Eur par pudeli, bet ceļvedī ieteikta marka un izrādās nav nemaz peļama, nedaudz tā kā dzirkstošs, bet nav šampja pudelē. Pēc brokastīm ejam kārtējo reizi sasveicināties ar okeānu. Ir pavēss, tāpēc redzam atkal tikai sērfotājus un makšķerniekus uz mola. Mūsu uzmanību pievērš sērfotājs- pavecs vīrs- vismaz tāds izskatījās. Atpakaļceļā iegriežamies lielveikalā- dāmas nopērk to pašu rožu vīnu. Veikalā mūsu uzmanību jau kārtējo reizi piesaista Portugāles norēķināšanās sistēma- ja pietrūks kāds cents un nevar precīzi iedot, tad pārdevējs to obligāti neprasa. Pēc veikala sēžamies auto un dodamies arvien tālāk uz dienvidiem. Laiks kļūst saulaināks un siltāks. Priekšpusdienā piestājam vēl netālajā 50- 60 km no Lisabonas pilsētā Palmelā. Dodamies uz pili- skatāmies apkārtni, arī ar binokli. Rakstīts, ka ļoti skaidrā laikā varot redzēt Lisabonu. Lai gan saulains, pie apvāršņa dūmakains un īsti saskatīt to neizdodas. Ja jūs atbrauksiet, varbūt jums paveiksies:). Pēc apskates nobriestam uz ilgāku pārbraucienu- Bejas pilsētu. Pilsēta iekšzemē. Pastaigājam pa pilsētas šaurajām ielām, kas ieskautas ar vecpilsētas un ne tikai vecpilsētas baltajiem mūriem. Visa pilsēta izskatās balta. Un tāda nav tikai Beja. Bejā atkal atradām veikaliņu un šo to jau iegādājāmies vakaram. Parasti lielveikalos iepirkšanās mums izmaksāja vidēji 5 Eur uz diviem cilvēkiem. Pēc Bejas apskates dodamies Mertolas pilsētas virzienā. Pa ceļam daba izskatās patuksnešaina ar plašām olīvkoku audzēm. Pēc nelielas līkumošanas pa pauguriem un ielejām nonākam Guadianas upes ielejā esošajā Mertolas pilsētiņā. Braucam augšā uz pils pusi, daļu ejam augšā kājām. No augšas redzam tuvumā esošās baznīcas jumtu , visu pilsētu un tiltu pār Guadianas upi. Pilsēta ir klusa un mierīga. Gandrīz neviena cilvēka. Atvērti ir tikai ziedu veikali. Pie pils un baznīcas ir pilsētas kapi. Ir svētdiena un neviens nekur nesteidzas. Atvērts ir arī neliels krodziņš, kur paēdam nedaudz lētāk ap 7 EUR vista ar kartupeļu frī, bet olīvas maizi un sviestu piedāvāja tāpat, šoreiz gan zaļās olīvas, kas nebija tik garšīgas (bet tā jau gaumes lieta) , pie tam ar visiem kauliņiem. Pēc pusdienām dodamies uz Portugāles pašiem dienvidiem –Albufeiru , kur sarunātas arī naktsmājas . Sākumā pa diezgan šauru un varētu teikt- Latvijas asfaltu līdz Almodovarai tad pa autostrādi līdz galam. Viesmīle liekas nav ieinteresēta par samērā laicīgi ieradušamies ciemiņiem- sākumā runā pa telefonu, tad it kā nepatīk, ka mēs esam rezervējuši istabiņu ar extra gultu, lai gan pasūtīt tā varēja. Galu galā atslēgas dabūjam un extra gultu arī – kaut ko līdzīgu labai „raskloduškai’ atnes. Otrai istabiņai savukārt trāpījās laikam pīpētāju istabiņa, lai gan pieteiktas abas bija nepīpētāju (lai gan pelnu trauku neatradām, bet sazin kādas tur ierašas), jo smacenieks bija diezgan paliels, bet nodomājām, ka kārtīgi izpūtīs ar kondicionieri un pavēdinās. Ņemot vērā viesnīcas cenu- 21 EUR pa divvietīgo, nolēmām neiet kasīties. Pie tam no rīta atklājās bagātīgs brokastu galds, kas bija iekļauts cenā(daudzas dienvidu daļas viesnīcas brokastis cenā neiekļāva) un arī peldbaseinu varēja izmantot pa brīvu. Tas gan atradās uz jumta. Mēs uz baseinu gan negājām, bet , šķērsojot pāris kvartāliņus, nogājām līdz okeānam, pabaudījām to mēnesgaismā. Vakarā pie istabiņu vakariņu galda baudot vīnu, uztaisījām sapulci, ko darīt nākamajā dienā, jo šajā pilsētā paliekam 2 naktis. Es devu iespēju kaut kur izlaist kādu līkumu vai arī nē. Viens gan bija skaidrs, ka jāizmanto ir valsts dienviddaļas siltums un pēcpusdienā ir jāpeldas un jāsauļojas vienalga kur, vai tepat Albufeirā, vai kādā citā pilsētas vai piepilsētas pludmalē. Jāsaka, ka Portugāles dienvidu krasts ir noklāts ar dažāda izmēra pilsētām un villām. Lai nu kā, sapulcē nolēmām vadīties pēc laika apstākļiem : ja līs, tad braucam uz kalnaino apvidu „Serra de Monchique”, ja nelīst, tad uz Portugāles un Eiropas dienvidrietumu galējiem punktiem Sagres pilsēteli un netālu esošo Cabo de Sao Vicente ragu. No rīta, protams, nelīst, bet ir padzestrs un dodamies Sagres virzienā. Pēc neliela pārbrauciena ,apm. 75 km, esam jau Cabo de Sao Vicentes ragā. Uz raga bāka. Izkāpjam ārā- tāds paliels un pavēss vējš- apgabals līdzens, tāpēc, lai gan vējš pūš no sauszemes, tas uzņem diezgan lielu ātrumu. Dažiem ceļotgribētājiem mugurā bija tikai krekliņš, es laikam biju vainīgs, jo iestāstīju, ka šajā dienā būs silts. Taču nav ļaunuma bez labuma- varēja bildēties ar plīvojošiem matiem. Šajā vietā arī suvenīru piedāvājumi un iegādājamies vīnu dežūrkorķi ar Portugāles simbolisko gailīti no Barcelos pilsētas. Šis gailītis ir visos iespējamos suvenīros- uz krekliņiem, glāzēm , krūzēm, segām, korķuviļķiem u.c. No šā gaiļa nav jāapmulst, jo tas ir tipisks Portugāles simbols, par kuru ir leģenda. Legenda būs nedaudz vēlāk:) Pēc raga apmeklējuma piebraucam uz netālo Ponta de Sagres- tāds kā dabas parks pašā okeāna krastā. Par 1,5 EUR tiekam iekšā- ieraugam vēja pulksteni vai kompasu , kuru tā arī nesapratām kā darbojas, visapkārt krastam ik pa gabaliņam uz klintīm lielgabali (senlaicīgi—nedarbojās), arī pa kādam makšķerniekam. No šis vietas redzas arī Cabo de Sao Vicentes rags un uz tā esošā bāka. Nedaudz pastaigājuši, braucam caur Sagres, tad nolemjam doties uz netālo Lagos pilsētu. Pa ceļam atrodu un izdomāju, ka varētu apmesties nelielā, bet skaistu klinšu ietvertā peldvietā pie Lagos pilsētas. Peldvietai nav norādes uz tuvāko ielu, tāpēc pēc piespiedu pilsētas apskates atrodam arī tūrisma informācijas centru, kurā man iedod pilsētas plānu ar visām ielām un peldvietām. Peldvieta ar nosaukumu Praia de Dona Ana tiešām tāda, kā nobildēta ceļvedī. Meklējam aizvējā vēl lielāku aizvēju un 3. novembrī velkam nost drēbes pāri pa +20C siltumā. Es un jaunākais ceļotgribētājs iemēģinām peldi okeānā. Ūdens auksts, bet apziņa, ka jānopeldas ir spēcīgāka. Sauļošanās un peldes laikā varēja novērot kā pakāpeniski rodas paisums. (Vismaz mēs tā domājām). Viļņi kļūst lielāki un mēs ar dvielīšiem tik ik pa laikam mūkam arvien tālāk un tālāk krastā pie klintīm. Pie tam viļņi, kas taisīja pirmīt bangas pie tikko izlīdušajām nelielajām klintīm, tagad jau virzījās praktiski netraucēti pāri . Ap plkst. 16:00 jau saule tuvojas krasta augstākajām klints smailēm, pie tam rodas dūmaka un mēs dodamies uz pludmales kafejnīciņu iebaudīt kārtējās pusdienas- šoreiz itāļu gaumē. Es gan piedevām pasūtīju garšīgu zivju zupu. Pica maksāja 5 ar pus EUR, garšīgā zupa ap 2 EUR. Kārtējo reizi it kā ļoti glaunajā kafe, kur pa logu paveras skats uz mūsu peldvietu ar visām klintīm, mēs paēdām pa salīdzinoši labām cenām. Jau iepērkoties veikalā Lagos pilsētas centrā, kur iegādājāmies lietiņas mājāspalicējiem , vīrieši –ceļotgribētāji nolēma, ka jānogaršo būtu arī portugāļu alus, jo vairākās ēstuvēs novērojām, ka portugāļi lieto arī to. Pārsvarā tirdzniecības vietās acīs krita tikai 2 veida alus „Sagres” un „Super Bock” Sagres alus ražotnes vieta varētu būt pati par sevi saprotama, bet Super Bock pēc nelielas meklēšanas ceļvedī, varētu būt netālu no Porto. Mūsu izvēle šoreiz krita uz Super Bock cenas un grādu dēļ. Vakarā bijām atkal Albufeirā , šoreiz aizgājām uz klints ietaisītā atpūtas vietiņu ar soliņiem- tur tad baudījām alu, vērodami pilsētas vakara ugunis, saulrieta krēslu un mēnesnīcu... Plānojot ceļojumu , uzmanību pievērsu arī pilsētai Faro, kura atrodas netālu no Albufeiras Portugāles dienvidos ar starptautisko lidostu. Tomēr reisa nesakritības dēļ un arī cenas ziņā biju izplānojis, ka no Faro nav izdevīgi lidot atpakaļ uz Londonu, tādēļ jādodas atpakaļ uz Porto ar auto, pie tam pa ceļam piestājot un apskatot dažas vēl skatāmas vietas. Albufeira- Porto 585 km it kā pa autostrādi nebūtu nekas. Pēc brokastīm un istabiņu nodošanas( vienīgajā viesnīcā piedāvāja kaut kādas aptaujas lapas par viesnīcas apkalpošanu u.t.t), sēžamies Romeo un dodamies pa bāni ziemeļu virzienā. Pirmais pieturas punkts Santarem pēc apmēram 250 km. Drusku nošokējamies, kad par ceļu paprasīja 21 EUR. Nedaudz pagrozījāmies pa Santarem pilsētu un dodamies šoreiz par līkumainiem celiņiem cauri mazpilsētām uz Fatimu . Fatima ar izcilo svētvietu un baziliku (kaut kas līdzīgs mūsu Aglonai tikai 10 x plašāks viss). Pēc bazilikas apskates un pastaigas pa plašajiem laukumiem, iegādājamies sveces. Mēs atšķirībā no iepriekšējās rakstītājas par Fatimu gan neredzējām, ka sveces kāds mestu ugunī , varbūt nebijām īstajā laikā un vietā. Sveces mēs atvedām mājās kā suvenīru. Bez svecēm nedaudz tālāk pilsētā vēl iegādājāmies vairākus suvenīrus no neskaitāmiem suvenīru veikaliņiem. Lai gan nospiedošais vairākums bija dažnedažādi Dievmātes tēli, tomēr netrūka izvēles arī uz citiem suvenīriem . Pēc veiksmīgas suvenīru veikaliņu apmeklējuma, iegriezāmies vienā kafejnīciņā futbola atribūtikas noformējumā. Laikam kafejnīcas īpašnieks vai nu pats izbijis futbolists , vai kaislīgs kāda portugāļu komandas fans. Lai gan pats nebija tai sliktākajā formā, tomēr nospriedām, ka diez vai viņš šobrīd nodarbotos ar aktīvo futbolu. Aiz loga atkal parādās lietus lāses, it kā vēstot, ka tuvojamies ziemeļu reģionam, bet mēs ieturam zivju ēdienu, kas nedaudz līdzīgs zivju pirkstiņiem, tikai, protams, iekšā īsta, kārtīga zivs un līdz ar to kārīga izmēra. Atkal olīvas, maize, sviests, šoreiz arī kausēts siers, bet maize un siers papildus iekšā cenā. Viss tāpat izmaksā nepilnus 10 EUR , paēdušiem arī šoks par maksas ceļiem ir mazinājies un es piedāvāju doties tālāk pa bāni. Ņemot vērā to, ka pa šāda veida ceļiem ietaupās laiks, iesaku doties garām Porto līdz Bragai apskatīt slaveno Bom Jesus Do Monte . Ceļš iet raiti uz priekšu un ap 16:00 jau esam netālu no Porto, pie tam par ceļu paprasot salīdzinoši tikai 12EUR. Dodamies tālāk vēl 60 km uz ziemeļiem un nelielā krēsliņā jau braucam pa līkloču ceļu uz Bom Jesus katedrāli. Katedrāles torņu gali jau tinas dūmakā, tāpat kā lejā esošā ar vienu acu skatienu redzamā Bragas pilsēta. Viss ir ļoti kluss, nav daudzo tūristu pūļi, kas droši vien ir sezonas laikā. Esam tikai es un mani 4 mīļie ceļotgribētāji. Dodamies pa kāpnēm, kas caurvij neskaitāmos vārtus un kapelas ar statujām lejā un bildējamies uz fona kas ir tāds pats, kas uz mana līdzpaņemtā, daudziem droši vien zināmā un izslavētā, bet ne salīdzinoši lētā ceļveža vāka. Ieteiktu iegādāties tiem, kam vēl nav, bet plāno ceļot individuāli. Man iestājas zināms miers, ka esmu pabijis šajā vietā. Dodamies uz Porto viesnīcu, uz to pašu Rexi, kur bijām ceļojuma pirmajās dienās. Šoreiz gan mūs neved metro, bet joprojām izīrētā mašīnīte un „Toms” saka, kur jābrauc. Liekas, ka Toms arī zina, kur ir sastrēgumi, jo veiksmīgi izbraucam bez tiem, bet tādus varēja redzēt. Ir ap 18:30 Porto ielās. Viesnīcā sarīkojam atvadu vakariņas ar neizdzertajiem aliņiem un vīniem. Nākamajā rītā ir jāizlido 9:20 uz Londonu, bet vēl jāpaspēj nodot mašīna. Sixt kantoris sāk darbu 7:00 no rīta. Ierodamies kādas 20 minūtes agrāk un gaidām, cik laicīgi sāk portugāļi darbu. Ap 7:00 tiešām sākas rosība un mēs mašīnu nododam raiti. Meitene mūs ar busu pieved klāt pie pašas lidostas, vairākkārtīgi atvainodamās par to, ka automātiski neaizvērās durvis un nezinādama to, gabaliņu mūs veda ar atvērtām durvīm. Pēc vairāk kā 2 stundām esam Londonā. Pa ceļam lidmašīnā iegādājāmies suvenīru mūsu mazajam Pēčukam- Ryanair lidmašīniņu, kas pati rūc un arī brauc- tikai nelido.. Nezinu vai lietus iespaidā, vai tāpēc, ka agrā pēcpusdienā lidostā bija maz cilvēku, bet mums Londonas lidostā reģistrējoties uz Rīgu lika iet pie kaut kāda automāta un spaidīt vairākas pogas, lai izdrukātu lapiņu, ko parasti aizstāj ar sen jau izdrukātām rezervācijas lapām no interneta. Pie tam , tāpat kā prombraucot Rīgā, nepatika bagāžas svars- no 3 somām mums bija jānoņem kopā 10kg uz rokas bagāžu. Nezinu, man kādreiz skolā mācīja, ka summa nemainās, ja saskaitāmos maina vietām. Varbūt vienīgi smaguma centrs. Lai tas paliek Ryanair ziņā. Ņemot vērā draudzīgās lidojuma cenas , mēs kā ierindas tūristi paciešam šīs neērtības un 7:30 vakarā esam Rīgā. ...Mūs ved mīļie sagaidītāji ar mašīnīti Jelgavas virzienā. Pa logu mēness- tas pats, kas pirms 2 dienām Albufeirā, tikai nedaudz miglaināks- Latvijas rudens miglā ietinies...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais