2. 1001 kilometrs Islandē

alzhiirijs Golubovs 07.06.2014 7 min lasīšanai 5 foto

Apkārt nevienas dzīvas dvēseles, vienīgās skaņas pasaulē ir ūdenskrituma šaltis, mērena vēja brāzmas, kas ik pa brīdim iegaudojas, apklusinot nerimstošā lietus pakšķēšanu. Gaisā virmojoši tvaiku mutuļi un sēra smaka, auksts, slapjš un riebīgs, bet es atlaidies upes līkumā, ūdenī karstā kā vannā un šķiet, ka esmu vienīgais cilvēks uz planētas, ak, romantika... Bet, paga, visu pēc kārtas.

Deviņas dienas, tā teikt, ieturējuši pauzi pēc Rietumeiropas un solīdi atlaiduši Notingemā, 20. maijā, 1:25 pēc Anglijas laika uzsākām savu ''lielo'' ceļojumu. Ar autobusu līdz Lūtonas lidostai un tad uz Keflavikas lidostu Islandē, kur ieradāmies 10:00 pēc vietējā laika. Iegādājām karti un gājām stopēt. Visai veikli mūs paķēra pāris jau gados un aizveda līdz Reikjavīkai. Izstaigājām visus kempinga un tūrisma veikalus, ko atradām, ar domu iegādāt alkohola ''krāsniņu'', jo, kā izrādījās kravājoties, oriģinālie pričendāļi bija palikuši Jarika mašīnā, taču visur piedāvāja tikai gāzes aparātus. Centrā viens jaunietis piedāvāja 1,5h bezmakas tūri pa pilsētu, taču nebija īsti laika tad. Tā nu mazliet vīlušies soļojām ārā no Reikjavīkas. Novilkušies savus 10km ap 20:00 piestājām pie eglāja atvilkt elpu un izlēmām, ka turpat jāmetas naktsmītnei, jo nebij daudz gulēts un bijām piekusuši, jo vēl nebij aprasts vazāties apkārt ar somām. Sakurinājām ugunskuru, lai uzvārītu buljonu un roltonu un vilkāmies gulēt.

Nogulējuši savas 16h, cēlāmies ap 15:30, savācām mantas un gājām lūkot spotu stopēšanai, kas, kopā veikala apmeklējumu, prasīja savas divas stundas. Nostopējās ātri un ceļā līdz Eyrabaki ciematam Islandes holandietis pastāstīja par netālu esošo parku ar karstajiem avotiem, kuru būtu vērts apmeklēt. Ciematā ievērtējām nemīlīgu jūras krastu un gājām stopēt tālāk uz Selfosu. Mazliet pastāvējuši ceļmalā, nepacietība ņēma virsroku un atlikušos 10km pieveicām kājām. Atradām labu labo vietu mazā, pamestā futbola laukumā. No 0,33l skārda bundžas sameistarojām improvizētu ''krāsniņu''. Kamēr vārījās ūdens kartupeļu biezputrai un cīsiņiem, uzslējām telti, paēdām un gājām čučēt.

Pa nakti bija nedaudz nolijis, taču no rīta bija ok un jau ap 11:00 stāvējām ceļmalā ar paceltu īkšķi un plānu izbraukt tūristīgo “Golden Circle”. Ilgi nebija jāgaida līdz mūs savā mašīnā uzņēma viena vietējā dāma, kura aizveda līdz mazam ciematam Borg un deva padomu, - ja gadās apmaldīties kādā Islandes mežā, tad vienkārši vajag piecelties kājās. Borgā kādas divas ar pusi stundas izklaidējāmies izgudrojot dažādas, ar akmeņu mētāšānu saistītas, spēles, līdz viens vietējais aizveda līdz Laugarvatn. Tur mums laiku kavēja jautra, dzeltena gumijas bumba, tad divi vīri gados, un iespējams pālī, aizrāva nelielu gabaliņu un ''nometa'' gandrīz nekurienes vidū, tāpēc uzreiz sākām iet geizeru virzienā un, tavu laimi, apstājās otrā mašīna ar islandiešu dzīvnieku aizsardzības aktīvistu, kurš veda ekskursijā savu indiešu čomu no Londonas tieši pa to maršrutu, kuru vajadzēja arī mums.

Vispirms apstājāmies ievērtēt pasaulslaveno geizeru parku. Tā jau neko, dažāda izmēra atveres zemē, no kurām burbuļo un plūst ārā 100`C ūdens, un ceļas pēc sēra smakojoši (vai smaržojoši?) tvaika mutuļi. Kamēr tur sabijām, pasaulē otrais lielākais regulārais gaisā ejošais geizers Strokkur uzšāvās veselas trīs reizes ar augstāko šalti pāri 20m.

Pēc tam aizbraucām uzmest aci Islandes otram ūdeņainākajam ūdenskritumam Gulfoss, kurš sastāv no 11m un 20m augstiem, platas upes, kritumiem, nu smuks jau bija un nelielu šļakatu dušu ar atrāvām, kamēr vazājāmies tur apkārt.

Atpakaļceļā islandiešu dabas aktīvists stāstīja, ka viņa galvenais uzdevums ir atrunāt tūristus no vaļu gaļas garšošanas, tikai nelaime tā, ka tā esot patiešām laba. Pa ceļam vēl piestājām pie vulkāniskā krātera ezeriņa, kur mums uzsauca 2EUR ieejas maksu.

Selfosā pateicāmies un atvadījāmies priecīgi, ka tik veiksmīgi sanāca veikt “Zelta Apli”. Apēdām pa roltonam un pa ceļam uz savu futbola laukumu nespējām ignorēt bērnu rotaļlaukumu. Izšūpojušies un izvingrojušies, labā noskaņojumā laidāmies slīpi.

Piecēlušies pusdienlaikā, jau pēc stundas, pabijuši arī veikalā, stāvējām ceļa malā apņēmības pilni pieveikt 120km līdz Vik ciematam, pa ceļam apskatot divus ūdenskritumus. Sākums labs, jo jau pēc pusstundas mūs paņēma pensionāru pāris un aizveda aptuveni pusi ceļa līdz plānotajam dienas galamērķim. Pa ceļam arvien vairāk pārliecinājāmies, ka Islandē ir pārsteidzoši daudz zirgu, es pat teiktu, ka vairāk kā cilvēku. Smējāmies, ka parasti mašīnām aizmugurē ir piekabināti velosipēdi, bet Islandē to vietā ir treileris ar zirgu. Pēc tam uzreiz tikām vēl kādus 10km tālāk un, būdami nepacietīgi un ne pārāk tālu no pirmā ūdenskrituma, gribējām jau sākt soļot, taču pēdējā mašīna apstājās un atkal izcēlām džekpotu. Apstājās grieķu tūristi no Anglijas ar tādiem pašiem intereses objektiem kā mums.

Piestājām patīksmināties par 65m, augsto Seljalandfoss ūdenskritumu. Apskatījām no visām pusēm, jo varēja apiet apkārt un pēc tam arī kopā ar grieķu kolēģiem bijām vienīgie, kas nemīza uzrāpties ievērtēt apburošo skatu, kas pavērās no augšas.

Nākamais bija 75m augstais un 20m platais Skogafoss - tāds, tā teikt, klasiskais ūdenskritums. Pazīstams ar to, ka ir teju katrā bukletā par Islandi. Lai tiktu līdz skatam no augšas jāpieveic 287 metāla pakāpieni. Vēl pa ceļam uz Viku neplānoti piebraucām uz īsu pastaigu pie Solheimajokull šļūdoņa. Daudz, daudz ledus un smukas ainavas visapkārt, krāsas un kontrasti. Visnotaļ apmierināti ieradāmies Vikā, aizgājām līdz ''melno smilšu'' pludmalei, redzējām miglā tītās klintis, kas pēc leģendas ir trīsmastu kuģis, ko troļļi izvilkuši krastā. Uzknipsējām kopbildi ar Teo un Sofiju, apmainījāmies feisbukiem, atvadījāmies un gājām lūkot naktsvietu, kas atradās blakus golfa laukumam.

24. maija rīts izvērtās ne pārāk patīkams, jo pamodāmies stiprā vējā, slavenajā horizontālajā lietū un bonusā vēl ūdens kaut kā bija pamanījies tikt teltī, kā sūdīgs ciemiņš. Steidzīgi novācām telti un aizgājām klints iedobē iekost roltonu un uzdzert buljonu. Pēc tam aizvilkāmies līdz kalonkai, kur nosēdējām līdz pat 16:00, līdz beidzot varēja iziet pamēģināt kādu nostopēt. Randoms bija vēlīgs un drīz vien piestāja jauns čalis, kurš tieši brauca uz 150km tālo Vatnajokutll Nacionālā parka nometni Skaftafell. Kā izrādījās viņš tur strādā par tūristu pavadoni. Pa ceļam bija fantastiski vērot kā teju ik pa 20km mainās ainavas, gandrīz kā ar līniju nodalītas: neauglīgas zemes strēles, ūdenkritumiem rotātas plakankalnes, sūnām klāti lavas lauki, vulkānisko pelnu klāti tuksnesīši, plašas, smilšainas upes gultnes. Galamērķī tikām pie wi-fi un ūdens rezervēm. Maucām iečekot parku un ūdenskritumus, kas tur viens pie otra un katrs nākamais smukāks par iepriekšējo. No kalna pavērās fascinējošs skats uz milzīgajiem un melnajiem plūdu sanešu laukiem, kas mūsu iztēlē bija kā Mordora “Lord of the Rings” pasaulē. Pie viena no ūdenskritumiem arī vārījām cīsiņus biezputrai, divdesmitajos celta miniHES būdiņā.

Pat svētdienas rīta agrumā apkārt jau siroja tūristi un pusdienlaikā lejā nometnē mudžēja kā pūznī. Mēs pavisam mierīgi aizgājām izmest līkumu Vatnajokull ledāja pakājē, kas ir lielākais Eiropā. Daudz vairāk ledus kā iepriekšējā, slidens, auksts, un turpat netālu slejas Islandes augstākā virsotne klāta žilbinošā sniegā un tīta miglas plīvurā. Pa ceļam Aivars atrada foršu vilnas cepuri, kuru, protams, veikli padarīija par savu.

To redzējuši, devāmies uz Islandes galveno ceļu pamēģināt tikt līdz, vēl kādus 50km tālāk esošajai, Glacier Lagoon. Apstājās kārtējie tūristi, šoreiz pensionēts kanādiešu pāris, ar kuriem arī tikām līdz lagūnai. Ievērtējām gleznaino skatu kā aisbergi atdalās no šļūdoņa un cenšas iepeldēt jūrā līdz izkūst.

Daudz nečammājāmies un griezāmies atpakaļceļam. Vienā momentā panesās garām mašīna ar trīs jauniešiem, kuri pēc kāda kilometra apgriezās apkārt, lai varētu mūs paķert. Ar viņiem tikām līdz Vikai, kur joprojām valdīja horizontālais lietus un izlēmām vēl mēģināt kādu nostopēt deviņos vakarā, kas arī attaisnojās, jo laipns lauku vīrs aizveda 30km līdz Skogafosai, lai gan viņam pašam bija jābrauc tikai 10km.

Uzrausāmies pusdienlaikā visai nepatīkamā laikā un, pēc kādas stundas ilgas slēpšnanās zem klints bluķa, kur mums netika klāt lietus, sākām iet un pēc dažiem kilometriem apstājās kundze ar tukšu tūristu busiņu un aizveda mūs 110km līdz pašai Hveragerdi pilsētiņai. Uzpildījuši paikas krājumus un padzēruši kafiju par brīvu, devāmies lūkot to karsto avotu parku. Vispirms turpat netālu pabradājām gar visādiem karsto ūdens krāteriem: dzidriem, burbuļojošiem, dubļainiem, dzīvsudrabainiem un pēc sēra smakojošiem.

Tur nevienu siltu, bet ne verdošu peļķi neatraduši, devāmies uz pašiem karstajiem avotiem. Jāiet bija 5km gar upi līdz ''Elles vārtiem''. Lieli, draudīgi mutuļojoši un agresīvi tvaikojoši krāteri, kuros negribētos ievelties, ja vien nav vēlmes izvārīties dzīvam. Turpat blakus, klinšu ieksauts, majestātisks ūdenskritums. Tas gan auksts kā ledājs. Turpat pie upītes uzslējām telti un atradām vienā no upes līkumiem jauku vietu, kur noplunčāties. Ārā kādi +5`C, lietains, bet mēs sēžam karstā, tekošā ūdenī - burvīgi.

Cēlāmies kā parasti, kad apkārt jau klaiņoja tūristi un čaloja zirgu cilvēki. Sapakojām slapjo telti un slājām atpakaļ uz pilsētu. Nevelkot garumā, nostopējām labu onkuli, kurš brauca ar monstrīga izmēra džipu, kuri tur Islandē, ka biezs, bet citur nav īsti redzēti. Aizveda mūs līdz Reikjavīkas nomalei, kur iegājām veikalā un jutāmies pelnījuši nogaršot vietējo alu. Tam izrādījās tikai 2,25%, bet, ko padarīsi. Aizvilkāmies caur omulīgiem parkiem gandrīz līdz pašam centram. Uzcēlām telti, paēdām un beidzot gājām gulēt bez lietus.

No rīta cēlāmies labā noskaņojumā, jo beidzot nelija, nebija stiprs vējš un pat spīdēja saulīte, kā arī telts bija izžuvusi. Aizgājām līdz centram, kur atradām bibliotēku, lai izprintētu biļetes uz Kanādu. Tālāk priekšā ilgais ceļš kāpās jebšu 15km cauri Reikjavīkai. Tos pieveikuši un, kādu laiciņu pastāvējuši, apstājās laipna tantiņa, kura brauca uz Grindavik un nolēmām, ka kāpēc gan nē, tikai 23km no lidostas un laika pietiekami. Turklāt turpat blakus atrodas populārā Blue Lagoon, kurā bijām cerējuši ielavīties. Mūs noveda garām un atklājās, ka tas reāli ir labi nožogots karstais ezers, kuru acīmredzot dēvē par lagūnu kristāldzidrā ģeotermālā ūdens dēļ, ar briesmīgu 40EUR ieejas maksu. Izkāpām pilsētā, kur tantiņa mūs aplaimoja ar smēķu paciņu, kuponiem bezmaksas kafijai lidostā un vēl iedeva tel. nr., ja gadījumā mums nestopējas uz lidostu pēc tam. Gribējām vēl izmest mazu loku ap Reykjanes pussalu, bet uz vientuļā lauku ceļa nestopējās un sāka līņāt, tāpēc metāmies nost turpat ceļmalā, sūnu apaugušajā lavas laukā.

29. maija rīts bija pirmais līdz šim, kad cēlāmies modinātāja pavadīti un jau pirms pusdienlaika bijām kaujas gatavībā tikšanai uz lidostu. Izrādījās, ka Grindavikā dzīvo laipnas 70-gadīgas tantiņas, jo jau pēc 20min atradāmies ceļā uz lidostu. Aizveda mūs līdz pašām durvīm, lai gan viņai tas bija lieks brauciens. Lidostā nokārtoju atļauju, lai oficiāli varu ierasties štatos, Aivars atdāvināja Islandes karti citam kolēģim, cik varējām uzlādējām visas elektroniskās ierīces, padzērām bezmaksas kafiju, nokurījām smēķus, un 18:40 jau bijām komfortablā Icelandair reisā uz Halifaksu, kur atšķirībā no ierastajiem, lētajiem ryanairiem, bija vietas kājām un pat filmas varēja paskatīties.

Kopsavilkums:

Nobraukti ap 1000km, viss ar kājām vai stopiem.

Izdevumi Islandē – ap 25eur katram.

Visas bildes: https://plus.google.com/u/0/photos/112222498920649802885/albums/6020390009876577985

Turpinājums sekos!

1. daļa te: http://dra.lv/boKAg