Ar velo Algarvē

26.10.2008
6 min lasīšanai
22 foto

Neatstāstīšu brauciena idejas rašanos, savējie sapratīs, svešajiem tas neko neizteiks. Algarve – Portugāles reģions valsts dienvidos. Dzirdēts sakām, ja esi bijis Algarvē, nevari teikt, ka biji Portugālē, un otrādi. Brauciena mērķis nebija gozēties okeāna krastā ik dienas un baudīt okeāna un saules peldes, bet vairāk vai mazāk aktīvi atpūsties- uz velosipēda! Pirms brauciena, cik nu laiks atļāva, pasērfoju internetā informācijas meklējumos ar atslēgvārdiem – cycling in Algarve, cycle rental, cycle tours utt – kaut kāds priekšstats radās, un pāris izprintētas lapeles ar informāciju iegūla mugursomā līdzņemšanai. Tā kā uzsvars tika likts uz velopriekiem, tad neko daudz informāciju par katra miesta tūrisma piedāvājumu, „must see” vietām un tamlīdzīgai informācijai uzmanību nepievērsu, tomēr pirms brauciena „Jāņa Sētas” veikalā iepirku Vācu izdevniecības „Baedeker” ļoti detalizēto ceļvedi par Algarvi, klāt tam nāca arī 1: 200 000 karte, kas velobraucējam ir mazliet par mazu, jo ideālā variantā derētu 1: 100 000. Ja saprotat vācu valodu, tad rekomendēju kā labu informācijas avotu, jo vissīkākais miests šajā ceļvedī kaut vai viena teikuma apjomā ir atrodams. 1.diena. Acoteias – Albufeira – Silves. 45 km. Tiek izīrēti velosipēdi uz 7 dienām, sapakots pats minimums velosomā, un var doties ceļā. Ieteikums – ja gribas kādu profesionālu padomu par maršrutiem, var kontaktēties ar Fred van der Meer (toursandtracks@mail.telepac.pt), šo vīru satikām pēdējā dienā Albufeirā viņa birojā. Mūsējie velo izīrētāji bija kaut kādi brīvmākslinieki, džeks, kas atveda velo vispār pats nebrauc ar velo un izrādījās, ka velo bizness viņiem jau ir beidzies, bet pa telefonu, kad pasūtījām, neminēja ne vārda. Bet tas tā – sīkums. Maršruts iezīmēts samērā elastīgi – tikt līdz Sagres un Cabo de Sao Vicente ragam – Eiropas galējam dienvidu punktam. Un tad jau tālāk manīs – vai brauks atpakaļ uz Lagos vai uz ziemeļiem uz Aljezur un Monchique. Zemāk te sadalīju braucienu pa dienām un nobraukto posmu, ja nu kādam noder, nedaudz pakomentējot. Un tad tādas vispārīgās atziņas, ko var ņemt vērā. Karte tiek iestutēta karšu turētājā, ceļabiedram pa rokai – telefons ar GPS ar NOKIA piedāvātajām kartēm. Jāsaka, ka ar šiem abiem rīkiem tīri labi sanāca orientēties, protams, lielākās problēmas radās pilsētās, lai izbrauktu pa pareizo ielu ārā, un sanāca šad tad arī nedaudz pamaldīties. Sākotnēji ceļabiedrs saprot, ka vajag nopirkt to mīksto uzliekamo uz sēdekļa un dodamies uz it kā pa ceļam esošo tirdzniecības centru Algarve Shopping, kur līdzās atrodas arī NIKE fabrikas veikals ( ja nu esat NIKE fans, te var atrast labas lietas par samērā zemām cenām). Sēdekļa pamīkstinājums tiek iegādāts, un var vīlēt tālāk. Braukt pa N nozīmes ceļu ir samērā neinteresanti, jo uz ceļa ir liela satiksme, lai gan braukt samērā droši – jo ceļa malā ir plata josla, kas acīmredzot domāta velobraucējiem, ēzelīšu pajūgiem un citiem mazgabarītiem, kas pārvietojas ne ātrāk par 30 km/h. Tomēr – pie pirmās izdevības nogriežamies no N ceļa – virzienā uz Silves. Pārbrauciens pa mierīgu ceļu – kas vijas gar apelsīnu koku laukiem un golfa laukumiem, bet vairāk sanāk mīties pret kalnu, lai gan kāpums samērā neliels. Pie Silves – iemetu aci ceļvedī - kas stāsta, ka te ir Eiropas lielākais industriālais muzejs – Korķa muzejs, ko arī pa ceļam atrodam bijušajā ražotnē, muzeja ēka paslēpusies starp neskaitāmiem krodziņiem un restorāniem. Tā kā nav vairs sezona – tāda tukšuma un pamestības sajūta. Muzejā viss skaidrā portugāļu valodā, neskatoties uz to, muzejs pamanījies iegūt kaut kādu Eiropas industriālo muzeju balvu. Tomēr kaut kāda nojausma rodas, kā tur tos korķus ražo. Ja vēl nedaudz par korķu lietām – tad saskāros ar divām pretrunīgām versijām – viena, ka korķa industrija ir apdraudēta, jo sarūk korķa koku skaits, otra- ka korķa industrija apdraudēta, jo strauji ienāk plastmasas korķi. Katrā ziņā – domāju, gan jau jebkurā versijā – portugāļi no Eiropas kādu kompensāciju varētu izspiest. Jāpiebilst, ka korķu industrija Portugālē skaitās lielākā pasaulē. Silves apmeklējam arī pilsdrupas, kuras restaurācijā un konservācijā ieguldīta arī Eiropas naudiņa, par ko liecina lielie plakāti ( tas tā – vairāk profesionāls vērojums). Bet tādi objekti bija ne mazums. Un tā valkājoties apkārt lēnam saprotam, ka tepat Silves jāmeklē naktsmītne. Laimīgas sagadīšanās rezultātā iemitinamies t.s. „quartos” – istabas tūristiem (nu tādas mazās viesu mājas), kas ir cenu ziņā draudzīgas, visu ceļojumu izmantojām šādas, maksājot no 25-35 EUR par istabu. 2.diena. Silves – Portimao – Praia de Rocha – Lagos. 50 km. Dienas sākumā tiek nolemts, ka jātiek līdz Lagos. Portimao neiebraucam, un lielāku pusdienpauzi taisām Praia da Rocha (pludmale). Pludmale ir viena no skaistākajām un vairāk fotografētajām. Tad seko samērā apnicīgs pārbrauciens līdz Lagos, jo nekā savādāk kā tikai pa N ceļu (ar maziem izņēmumiem) tur nevar tikt. Pa ceļam piestājam un no ceļmalas augļu tirgotāja iepērkam mazu arbūzu, ko turpat uz vietas notiesājam, pārdevējs vēl pacienā ar melones šķēlēm un smaržīgām ananāsu ripām. Nu vakariņas tikpat kā paēstas. Beidzamais izrāviens līdz Lagos. Vecpilsētā atrodam „quartos” un dodamies izmest līkumu pa vecpilsētu. 3.diena Lagos – Sagres. 51 km. No rīta nolemjam vēl izbraukt ar laivu - aplūkot alas klintīs okeāna krastā, laivas stūrētājs ir ar bagātu iztēli un aizrautīgi rāda klintīs iedomātos tēlus – Merilinu Monro, Maiklu Džeksonu, kamieli, ziloni, Triumfa arku u.c. Fantāziju pārņemtais vīriņš arī samērā virtuozi izvizina pa grotām, minot to nosaukumus. Tālāk seko ceļš uz Sagres. Lai izvairītos no lielā ceļa, metam līkumus pa maziem ceļiem, kas vietumis ir mazi zemes ceļi un braucam ar aptuvenu nojausmu, ka virziens ir pareizs. Tomēr kopumā vērtējot tieši posmi pa „nekurienes” ceļiem palikuši atmiņā visvairāk – ainava, daba, mazie miestiņi, kas tālu no civilizācijas. Sagres ir plašs „quartos” piedāvājums, ka jau piekopjam taktiku – apjautāties vairākās vietās, apskatīt piedāvājumu un tad izvēlēties cenu ziņā un piedāvājuma ziņā draudzīgāko. Esam samērā ātri iebraukuši un vakarā paspējam vēl aizbraukt līdz Sagres fortam, ceļvedis stāsta, ka tas esot bijis 15. un 16.gs. portugāļu zinātnes un atklājumu centrs. 4.diena Sagres – Vila do Bispo – Aljezur. 56 km. Atpakaļceļa vairs nav – nolemjam braukt uz ziemeļiem gar rietumu piekrasti. No Cabo de Sao Vicente, kurā maza vilšanās, jo pašam ragam netiek klāt – tur Aizsardzības ministrijai piederošs īpašums – bāka un vēl šādas tādas būves. Tūristiem nekas cits neatliek, kā iepirkt vilnas džemperi un paskatīties no sāna uz Eiropas galējo dienvidu punktu un doties tālāk. Mēs pa maziem celiņiem cauri „nekurienei” dodamies līdz Vila do Bispo, tad kādu gabalu pa lielo N ceļu, kas gan nav pārāk intensīvs, jo faktiski – Rietumu piekraste nav populārs tūristu galamērķis un tūrisma infrastruktūra ir nabadzīga, uz šo pusi dodas lielākoties ceļotāji, kurus vairāk interesē daba, pludmales šeit patukšas un vairāk sērfotāju iecienītas. Pamaldamies vēl pa nelieliem celiņiem, pa ceļam pusdienojot pie līču krūma, ogas saulē nogatavojušās saldas un garšīgas. Kas gan izsalkušam velobraucējam var būt labāks!!! Beidzot Aljezur, ceļvedī jau brīdināts, ka tikai dažas naktsmītnes, no pieredzes – ejam pirmajā krogā iekšā un prasām pēc „quartos”, krodziniece - it kā jau ierasts, iedod divas vizītkartes, kā rezultātā paliekam pie Dona Sančesa. Diemžēl – tā kā pa dienu gadījās ķibele ar velo, kuļoties pa bezceļiem tika pārdurta riepa, un remonti paņēma kādu laiku, kā arī saules un karstuma nogurdināti vairs nebijām spējīgi aizbraukt līdz nepilnus 7 km tālajai Arrifanas pludmalei okeāna krastā, par ko tagad mazliet žēl, jo esot skaita vieta. 5.diena. Aljezur – Monchique 35 km. Besīgs, besīgs brauciens pret kalnu – no 131 m vjl. līdz 500 m vjl. Būtiski, ka tas nebija serpentīna ceļš, bet vienkārši lieli taisni augšupvedoši posmi, kas braukšanu kalnup padara vēl grūtāku. Liekas, ka nieka 17 km braucām kādas 4 stundas. Neliela pauze miestā Marmelete, tad ceļš mazdruskuciņ virzījās lejup no kalna, un sākās arī ainaviskais posms, kas vismaz tīri vizuāli padarīja braucienu baudāmāku. Vienviet pamanījāmies arī pamieloties ar jau samērā pasaldiem apelsīniem, lai gan vēl īsti ražas sezona nebija, it kā februārī - martā tie visgatavākie. Monchique vēl nabadzīgāka izvēle ar naktsmītnēm, tomēr „quartos” centrā atrodam, un izmetam līkumu pa pilsētu. Vakarā sāk līt. 6.diena. Monchique - Foia – Portimao 60 km. No rīta ar jauniem spēkiem braucam iekarot 900 m augsto Foia virsotni, kas ir augstākā Algarvē. Tā kā ceļš vijas augšup kā serpentīnā, tad uzminam augšā samērā veikli. Ceļvedī minēts, ka skats no virsotnes esot iespaidīgs, tā kā mazliet apmācies un miglains, tad apmēram varam nojaust iespaidīgumu, bet kopumā – ainavu nomāc virkne mobilo telefonu antenu un visādas citādas „uzpariktes”, ak, civilizācija.... Heijā, bet kas par baudi ripot lejā:)))). Arī turpmākais ceļš līdz pat Portimao tikai lejup vien – no 900 m vjl – līdz 60 m vjl. Piedevām pa ainavisku ceļu. Mazliet braukt prieku atkal sabojā kameras remonts, un līdz Portimao ripinos ar nemitīgu domu – kaut tik nenoputētu kamera. Viss beidzās laimīgi. Kā redzams, vidēji dienā braucām ap 50 km, kas nav daudz, jo salīdzinoši pa Latviju pierasts pedāļot ap 70-90 km, bet ņemot vērā svešo apkārtni, kā arī to, ka ik vakarus vēl jāmeklē naktsmītnes, tad tas, manuprāt - tāds optimums, pie tam – šāda distance bija starp mūsu iezīmētā maršruta apdzīvotajām vietām, citviet naktsmītnes būtu atrast grūti – vai neiespējami. Vēl alternatīva – ņemt telti. Gastronomiskie ieteikumi – velobraucējam ir viena svarīga lieta - labi paēst, tādēļ vakaros parasti devāmies baudīt Algarves virtuvi, kas patiešām, neatkarīgi no krodziņa vienkāršuma vai „krutuma”, vienmēr bija ļoti garšīga. Kā jau reģionā pie okeāna – visdažādākās zivis, noteikti pamēģiniet „Cataplana” – jūras produktu mix sautējum-veidīgs paēdiens, protams – slavenās sardīnes, kas gan nekā īpašāk par mūspusē ceptām reņģēm negaršoja; tad vēl tāds putrveidīgs ēdiens ar rīsiem, kastaņiem, pupiņām, cūkgaļas gabaliņiem. Nu un parastie tunča salāti, dārzeņu salāti utt. Kopumā – varēja secināt, ka velobraukšana nav ar lielām tradīcijām šajā reģionā, tā aktīvāk tikai kādus 3-4 gadus, tomēr, pateicoties klimatam, samērā perspektīvs tūrisma virziens. Šis brauciens notika oktobra otrajā pusē, un laika apstākļi bija ideāli velobraukšanai, nu dažas dienas pat mazliet par karstu. Vietējie ļaudis neieteica braukt uz Algarvi jūlijā, augustā, kad Portugālē un visā Eiropā ir atvaļinājumu laiks, un attiecīgi cenas ir augstākas, un brīvas vietas pat „quartos” ir grūti atrast, tāpat arī tradicionālo brīvdienu laikā, piem. Lieldienās.

Ar velo Algarvē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem