ERASMUS Stambulā.

Rihards Zeiļa 09.04.2014 4 min lasīšanai

Vispirms - ir tik ļoti grūti atkal pieķerties pie kāda garāka teksta rakstīšanas, kā nekā no mana pēdējā ceļojumu dienasgrāmatas ieraksta jau ir pagājuši vairāk kā septiņi mēneši! Sazin, kur tas laiks paliek! Jebkurā gadījumā, šoreiz raksts par manu Erasmus pieredzi Turcijā. Turciju, kā savu galamērķi, izvēlējos lielākoties tāpēc, ka bija vēlme kārtējo reizi mazliet pabūt atstatus no Latvijas, un, tā kā biju dzirdējis pozitīvas atsauksmes par šejienes aktīvo Erasmus dzīvi, zemo studiju līmeni, un ļoti patīkamajiem laika apstākļiem, Stambula likās visai vilinošs variants. Jāsaka, ka visi iepriekšminētie kritēriji pagaidām ir arī visai veiksmīgi attaisnojušies. :) Ar šodienu aprit tieši divi mēneši un trīs dienas, kā esmu ieradies šajā tik ļoti ne-Eiropejiskajā valstī. Kad devos uz šejieni, jāsaka godīgi, man pat īsti nebija pārlieku liela satraukuma, baiļu vai prieka sajūtas. Tā vien liekas, ka, gadiem ejot, paliek arvien mazāk lietu, kas mani tā patiešām varētu pārsteigt tā, lai aizrautos elpa. Man pašam liekas, ka, visdrīzākais, pēc vasaras Havaju salās mana „expectations” latiņa ir uzcelta tik augstu, ka lielākoties viss pārējais liekas tāds viduvējs „meh”. Bet es ne pavisam nesaku, ka ir kaut kas, par ko būtu jāsūdzas, nebūt ne! Lielākoties šis laiks tiek pavadīts ballējoties un čillojot, kā arī laikapstākļi pamazām sāk kļūt aizvien vasarīgāki un siltāki, tāpēc mājās sēdēt gribas aizvien retāk. Ja es šo pieredzi no sākuma vēlējos salīdzināt ar savu vasaru Havajās, tad pašlaik ir jāsaka vien to, ka Stambula ir nu pavisam savādāka, un ka šīs abas vietas nu vienkārši nevar salīdzināt! Savas pirmās četras dienas pavadīju dzīvojot pie divām turku meitenēm, ar kurām savu nakšņošanu biju sarunājis caur portālu Couchsurfing. Jāsaka, ka turcietes spēja radīt par šo vietu un cilvēkiem patiešām labu pirmo iespaidu – tiku sagaidīts jau lidostā, pēc kā šīs jaukās meitenes mani gan izguldīja, gan pabaroja, gan izrādīja Stambulas kultūrvēsturiskos objektus četru dienu garumā. Mazliet jau palika neērti, bija tāda sajūta, ka viņas pret mani izturējās kā pret tādu Eiropas princi – uzdāvināju katrai pa Balzāma pudelei un latvju aprocītei, atvadījos un visbeidzot atradu sev patstāvīgu dzīvesvietu – izīrēju dzīvokli pie astoņiem Erasmus studentiem – divas meitenes no Nīderlandes, poliete, divi spāņi, zviedrs, turks un viena vāciete. Nodzīvoju tur pusotru mēnesi, tā teikt, apošņāju gaisu, un sapratu, ka nevar atlikušo Erasmus pariodu pavadīt nebaidzamās ballītēs, tā sakot, vēlos arī mazliet paceļot, kā arī atlicināt mazliet līdzekļus vasarai. Tā nu es nolēmu kopā ar diviem latviešiem īrēt kopēju istabu, tādejādi samazinot savus dzīvošanas izdevumus gandrīz vai uz pusi. Tā kā pašlaik dzīvoju piecu miūšu attālumā no minētā dzīvokļa, šad tad arī sanāk apciemot vecos ballīšu purnus. ;) Runājot par studentu dzīvi – katru nedēļu tiek rīkoti visdažādākie pasākumi Erasmus studentiem. Visbiežāk tās ir random tematiskās ballītes dažādos Stambulas klubos, bet pa laikam tiek organizēti arī lielāki pasākumi, piemēram, jahtu ballītes un milzīgi mūzikas festivāli. Viena no lietām, kas mani te visvairāk apbēdina ir fakts, ka 90% rīkoto pasākumu galu galā beidzas kādā no iepriekšminētajiem klubiem – no sākuma bija visai interesanti, bet pašlaik jau nu patiešām pietrūkst aiziet ar čomiem pasēdēt kādā rokbārā un padzert aliņu, vai aiziet uz Vecrīgas „Alu” un padejot ar latvju zeltenēm pie kādas Prāta Vētras dziesmas. Nu nepatīk man tā klubu mūzika, galīgi nē! Dīvaini, bet var teikt, ka visi latvieši, ar kuriem sarakstos, jautā, kā tad man patīk tās turku meitenes. Jāsaka vien to, ka tā pa lielam var teikt, ka gluži viņas iemīlējis neesmu. Varbūt pie vainas ir fakts, ka tā labi esmu iepazinies vien ar dažām, jo viņas lielākoties ir ļoti noslēgtas, un turki kā tādi lielākoties vispār nerunā angļu valodā. Islāms arī spēlē savu lomu, bet pēc, pēc paša pieredzes jāsaka, ka tas nav attiecināms uz visām. Visbiežāk uzturos Erasmus’nieku kompānijās, jo tos nākas satikt gandrīz vai jebkurā Stambulas rīkotajā pasākumā. Turki kā tādi ir ļoti skaļi, it īpaši tie, kas cešas ko pārdot uz ielām. Nepaies ne diena, kad, ejot uz universitāti, nedzirdēsi skaļus „Buyrun, buyrun, buyrun” kliedzienus, kas tiešākajā tulkojumā varētu nozīmēt „Nāc, ņem, pērc!”. Vēl ir pavisam normāli redzēt divus pusmūža turku vīrus, kas sadevušies rokās vai elkoņos staigā pa Stambulas ielām. Te privātā zona ir daudz mazāka, kā citās Eiropas valstīs. Es, piemēram, tagad, sasveicinoties ar draugiem, vienmēr nobučoju abus viņu vaigus – tā te vienkārši ir pieņemts. Uz ielām cilvēki pārdod visdažādākās lietas, sākot ar Rolex pakaļdarinājumiem un beidzot ar pildītām austerēm. Pirmajā menēsī es pats vispār neko sev netiku gatavojis ēst – vienmēr pieēdos uz ielām, jo cenu atšķirība veikalos un jau gatavā pārtikā uz ielas nu nemaz nav tik liela. Tomēr, ieraugot savu pirmā mēneša bankas izrakstu, esmu pārdomājis savu rīcību. Paspēju izbaudīt arī savus pirmos protestus un saņemt kārtīgu devu asaru gāzes sejā - laikam "aiziet paskatīties protestus" dažkārt av tā labākā ideja. Protestē šeit pārsvarā pret pastāvošo varu - lielākais protests notika dienā, kad nomira 14 gadīgs zēns, kurš tika ievainots pirms gada notikušajos protestos, un kopš tā laika gulēja komā. Var teikt, ka ceturtdaļa Stambulas izgāja ielās, un arī es izbaudīju sadurmses starp iedzīvotājiem un policiju, kur tika izmantota asaru gāze, steki un ūdens lielgabali no policijas puse un akeņu lietus un pirotehnikas uzbrukumi no protestētāju puses. mazāki protesti notika arī dienās, kad valdība nobloķēja Twitteri un YouTube, bet viltīgākie spēj atrast veidus, kā apiet šīs valdības uzliktās barjeras. Vēl šeit ir bloķēti visi pornosaiti.

Vēl viena lieta, ko vēlos pieminēt, ir Stambulas satiksme, respektīvi, lieta, kas šeit nepastāv. Par tādām lietām kā gājēju pārejas vispār var aizmirst, labāk vienkārši izspraukties caur mašīnām sastrēgumu laikā, un pārskriet pāri ielai laikos, kad ceļš ir daudz maz brīvs. Ja luksaforā deg sarkanā gaisma, tad pastāv 30% iespējamība, ka tā tik un tā tiks ignorēta, it īpaši no gājēju puses, tāpēc nekad evar īsti būt drošs par savu drošību uz ceļa. Pirmajā mēnesī bija grūti, bet tagad esmu jau iemantojis šādas tādas ceļu šķērsošanas spējas! Par mācībām - pašlaik man norisinās tā saucamie „Midterm” eksāmeni. Studēju Marmaras universitātes Biznesa Administrēšanas fakultātē. Kā jau gaidīju, studiju līmenis šeit patiešām ir visai zems. Tā īsti pirmos mēnešus neko nedarot, varēja tīri bez problēmām nokārtot pirmos eksāmenus – jāskatās, kādi būs atlikušie, bet lielas cerības uz ko smagāku es nelieku. Kopēji mans mērķis „pavadīt vienu semestri atpūšoties no mācībām” ir tīri veiksmīgi sasniegts! Pēc eksāmeniem ir plānots doties ceļojumā uz Antāliju un tad uz Izmiru - beidzot varēs redzēt arī kaut ko no Turcijas dabas! :)