Buongiorno e arrivederci l’Italia!

19.10.2008
11 min lasīšanai
114 foto

Egils Johansons 20.septembris. Nakts, agrs rīts, visa nākamā diena ceļā. Piebalga. Rīga. Bauska. Tālāk Lietuva, līdz sasniedzam Čestohovu Polijā. Pilsētu skatīsim atceļā. Smidzina sīks lietutiņš. Bet tagad tik ātrāk iekārtoties viesnīcā „Etap”, lai atpūstos pēc nogurdinošā un ilgā brauciena. 21.septembris. Nekāda ilgā gulēšana no rīta. Pēc brokastīm pusastoņos kāpjam autobusā. Kārlis, mūsu gids, ar kuru kopā daudziem no mums šis nav pirmais ceļojums, mudina nekavēties, jo šoferi Vladimirs un Andrejs mūs jau gaida. Pēc pāris stundām Polijas-Čehijas robeža. Pārbaudītāji šoreiz nepievērš uzmanību mūsu fizionomiju saderībai ar pasē redzamo, viņus vairāk ieinteresējis 48-vietīgais „Volvo”. Tas, kamēr drebināmies dzestrajā rīta miglā, tiek laists cauri tādai kā rentgena uzpariktei. Morāvija. Bohēmijas reģions. Īsa pietura benzīntankā un atkal tālāk. Ieķeram ko uzgraužamu, kādu spirdzinājumu. Intereses pēc arī „Staropromen” alu, pa mēriņam „Becherovas”. Beidzas Karpati un to Beskīdu daļa. Autobusa lielo vējstiklu turpina klāt sīks mitrums – ne ta migla, ne lietus. Garām Ostravai – lielākajam Čehijas ogļu ieguves rajonam, garām 1805.gada Austerlicas kaujas vietai, kurā netālā šosejas malā uzstādīts amizants veidojums, cauri Brno. Pēcpusdienā esam Austrijā. Vīnē pārbraucam Donavu. Grāca, Klāgenfurte, Villaha. Tik tālāk, tālāk uz Itāliju, kura ir mūsu vilinājums un vasaras turpinājums. Satikties, atkalredzēties ar tevi, dienvidniece! Pulksten 21.00 ļaujamies īslaicīgām gavilēm un emocijām, jo ieripojam Itālijā – „Buonasera, l’Italia!” Pierobežas pilsēta Tarvisio. Te „satiekas” trīs kaimiņvalstis – Austrija, Slovēnija, Itālija. Ceļam plecos somas, ņemam čemodānus un veram viesnīcas „Raibl” durvis. 22.septembris. Skatam paveras nakts tumsas slēptās kalnu virsotnes, tepat gluži vai ar roku sasniedzamas. Saule. No Alpos esošās Tarvisio pa autostrādi cauri daudziem tuneļiem pamazām uz leju. Apkārt klintis. Ielejās upes un to pavasarī pārplūstošās akmeņainās gultnes. Tik uz leju vien – gan no kalniem, gan kartē raugoties. Globālais navigators bezkaislīgi cauri Friuli un Venēcijas reģioniem orientē pareizajā virzienā. Venēcija. Šoreiz turp ar motorlaivu pa Grand kanālu. Dzenskrūvēm sakulta ūdens vilni aiz sevis atstājot, tā nogādā krastmalā. Svētā Marka laukums. Sezona beidzas, tūristu ir mazāk. Varbūt mazāk arī ...baložu. Vai tādēļ, ka putraimiņus, sēkliņas putnu barošanai nemanīju tirgojam?! Greznā Sv.Marka katedrāle un Dodžu pils – ietekmīgo venēciešu varas vīru un valdības bijusī rezidence. Ar liftu paceļamies Zvanu tornī. Lejā laukuma četrstūris ar miniatūrām cilvēku figūrām. Visapkārt pilsētas rudie, sarkanbrūnie dakstiņu jumti, kas paslēpuši daudzos kanālus. Tie no augšas nav saskatāmi, toties acis žilbina spožā saule, tās atspulgs lagūnā un Adrijas jūrā. Nesteidzīgi klīstam pa šauro ieliņu un eju labirintiem, kur ziņkāres atvilinātam ceļotājam nomaldīties neļauj norādes uz populārajiem objektiem, ko tas vēlas savām acīm ieraudzīt. Notiek restaurācijas darbi, saliktas sastatnes, novilkti tīkli. Rialto tilts. Daudzas suvenīru tirgotavas, arī dārgi brendu veikali. Murano stikls, rotaslietas, bižutērija, suvenīri, T-krekli, šorti ar Dāvida vīrietības atribūtu un starp kaklasaitēm arī tās, kurām skatāmāka ...otra puse. Garlaikojas gondoljeri – nav lāga pieprasījuma uz vizināšanos. Stalti stāvi balti-zilajos kreklos, melnās biksēs, tradicionālajās, ar platu lentu greznotās platmalēs. Dāmām neatsaka kopīgu fotografēšanos un par to eiro neprasa /būs, kur prasīs!/. Lai lasītājs nesamulst, bet turpmāk šo steigšanos pa ielām un fotografēšanos savā starpā sākam dēvēt par drāšanos un kniebšanos. Ja nu kāds, ne no mūsu grupas, tautietis to nejauši padzirdēja – kas zina, ko nodomāja. Venēcijā gan steigas nav. Iepērkam kādu visnotaļ gaumīgu suvenīru, garšojam augļus, priecājamies par garajām sarkano piparu virtenēm, pārdevēju veidotajām piparu pākstu un ķiploku buķetēm, citām līdzīgām kompozīcijām. Turpat ieliņas malā ieēdam picu un baudām vīnu. Sv.Marka laukumā uz kafejnīcas āra estrādes aizrautīgi muzicē ansamblis. O, sole mio! Atpakaļ uz autobusu stāvvietu motorlaiva mūs aizrauj pa lagūnu. Līdz Rimini Romanjas reģionā nav pārāk tālu. Vakarā esam tur. Nepacietībā aizejam līdz jūrai, bet tumsa saskatīt ļauj visai maz. Kādu gaismas atspulgu. Un sadzirdēt viļņu čalu, tiem satiekot krastu, bet kājas sajust 15 km garās pludmales mitrās smiltis. Nelielā pastaigā pa pilsētu, kurā neskaitāmi hoteļi, pilsētu, kura ir lielākais Eiropas pludmales kūrorts, kurā kādā no namiem dzīvo kādreizējā Latvijas šosejas riteņbraukšanas slavenība Pēteris Ugrjumovs, nolemjam, ka rīt celsimies agri, lai tiktos liedagā, lai teiktu sveikas Adrijas jūrai. 23.septembris. Mostamies Rimini 3-zvaigžņu viesnīcā „Beppe”. Rīts ir auksts. Peldēšanās nav prātā. Laikam gan esam vieni no pēdējiem, kuri te saulītē vēl gribējām sildīties. Droši vien drīzumā „Beppe”, tāpat kā daudzas citas, tiks slēgtas līdz nākamajai sezonai. Sanmarīno atrodas uz Romanjas un Markes reģionu robežas. Kārlis stāsta par šo pundurvalstiņu, kurai jau 1700 gadu, stāsta leģendu par Titano kalnu un Svēto Marīno, no kura tā ieguvusi savu nosaukumu. Aptuveni tūkstoš reižu mazāka par Latviju, ar nemainīgu Konstitūciju kopš 1600.gada, Sanmarīno ir visvecākā republika pasaulē. Tāpat kā valsti sauc arī tās galvaspilsētu. Lejā atrodas valsts lielākā pilsēta Borgomadžore. Satiksme uz to pa kalna serpentīnu vai taisni ar vagoniņu pa trosu ceļu. Brauciens-lidojums noteikti aizraujošs, bet šoreiz tas izpaliek. Mums Sanmarīno iepazīšana sākas tā mazliet dīvaini... ar dzērienu veikalu, kaut gan neliegšos, ka alkoholu gatavojāmies iegādāt tieši šeit. Cenas priecē. Vispirms gan produkcijas degustācija – pa piņģerotam, puspiņģerotam, lāsītei. Vīni /arī tie „geografico tipico”/, liķieri, atpazīstamais „Limončello” visdažādākā tilpuma figūrpudelēs, vietējais balzams, grappa, alus pudelītes ar Hitlera, Staļina, Ļeņina, Če Gevaras, Dučes Musolīni un citu izbijušu pasaules pārdalītāju un revolucionāru attēliem. Degustācija ir atraktīva, pārdevējs Anatolijs, pēc tautības moldāvs, brīvi runā krievu valodā, kādu vārdu, frāzi pasakot latviski. Skaidrs – ne mēs te pirmie pircēji no Latvijas. Reklāma iedarbojas, jo veikalā atstātā summa nav maza. Katram sasaiņoto kasti, kurai virsū pašrocīgi uzrakstāms vārds, veikalnieki nogādā autobusā. Bonusā vēl pa pudelei vīna. Parlamenta ēka ar valsts balti-zilo karogu. Titano kalna virsotnē augšup slejas cietokšņa-pils tornis. Kāpjam pa akmens pakāpieniem, ik pa laikam no skatu laukumiņiem paveroties apkārt. Pašā torņa augšā ved ne vairs akmens kāpnes – tik daži sienā iemūrēti metāla kāpšļi un izeja caur lūku. Dziļi lejā vieglā dūmakā tīta apkārtne, ceļu pavedieni, lauki, kuri „sakūst” ar horizontu. Un atkal veikals pie veikala abpus ieliņām. Apģērbi, apavi, ādas galantērija. Plaša somu, somiņu izvēle. Parfimērija, pazīstamu zīmolu saulesbrilles. Skatlogi ar dzērieniem, citrondzelteno limončello, bet mums pietiek, mums ir gana. Vienīgi gabalu picas un glāzi vīna sāta sajūtai, tonusam! Turpat Sanmarīno vēl apskatām „Ferrari” muzeju ar šīs markas visdažādāko modeļu kolekciju. Tur paši pirmsākumi, masveida produkcijas paraugi, arī Merilinas Monro baltais auto, gan pavecas formulas. Gribējās ieraudzīt ko jaunāku. Muzejs attaisno nosaukumu, tas nav ne „F-1” bokss, ne veikals. Tālāk Toskāna. Vakars pienāk Montekatīni. 24.septembris. No Montekatīni uz Pizu. Uz Brīnumu laukumu, kur Baptistērijs un šķībais tornis. Rosās melnīgsnēji viltotu brendu preču tirgotāji. Policisti un andelējošā puse saglabā pieklājīgu distanci – kad kārtības sargi tuvojas, tirdzniecība tiek pārtraukta, lai pēc brīža tiktu atjaunota. Tūristi no visām malām, arī paši cenšamies torni vismaz vizuāli stutēt vai atsliet atpakaļ. Mums tas reizēm sanāk tikai vizuāli uz digitālā foto, bet kādai angļu kompānijai pēc zinātnieku akceptēta projekta, ilgiem darbiem un iespaidīgiem finansiāliem ieguldījumiem tas sākot izdoties arī praktiski, jo daudzus gadus ieilgušais vairāk kā 5 metru slīpums mazināts par veseliem... 40 centimetriem. Nevar gribēt visu tūliņ un uzreiz. Nebūs šķībā Pizas torņa, zudīs tūristu interese, jo taisno torņu ir diezgan – kāpēc lai dzītos skatīties tieši šo! Iegādājam biļeti, lai varētu tikt tornī. Biļetē apskates objektu piktogrammas, bet skatāmā izvēle, no kuras atkarīga biļetes cena, katra paša ziņā. Tornis ir tas dārgākais. Vispirms gan mantu glabātuvē jānodod somas, jo ar tām uzraugi neielaiž. Foto un video atļauts. Ejam augšā, gaitu diezgan izteikti velk uz vienu pusi. Volterra pa gabalu ieraugāma. Viduslaiku cietoksnis un augsta mūra ieskauta pilsēta kalna galā. Jau izsenis slavena ar saviem alabastra /smalkgraudaina ģipša paveida/ apstrādes meistariem. Šis rūpals te cieņā arī tagad. Viesojamies vienā no darbnīcām – „Rossi alabastri”. Mūsu acu priekšā meistars no sagataves veikli uzvirpo vāzīti. Kādu izgatavotu etviju, kārbiņu, figūriņu nopērkam piemiņai. Ir, protams, arī lielas, skaistas, filigrāni izstrādātas lietas un statuetes. Apkārt uzarti plašie un kalnainie Toskānas lauki. Zeme mālaina, sakaltusi lielās pikās. Vīnogu stādījumi. Citrusu, olīvkoku un kukurūzas plantācijas. Liela daļa to novākti. Vēl arī vāc. Traktors velk piekabi pilnu vīnogu ķekariem. Ceļš šaurs. Līkums aiz līkuma. Reizumis līkumā autobusa ātrums nokrīt līdz nullei. „Volvo” aizņem visu ceļa platumu. Pretimbraucēji saprotoši griež ceļu, gaida vai godbijīgi atkāpjas un gaida, kamēr manevrs izdarīts. Vīna darītavā „Fattoria Sovestro” San.Gimignano degustējam vīnu, Itālijā iecienītāko alkoholu. Redzot, ka saimniece iebildumus neceļ, iesprūkam turpat blakusesošajā vīna laukā. Raža vākta mehanizēti, zeme pilna sīkiem vīnāju zariem. Vīnogulājos vēl slēpjas daļa nogatavojušos ogu ķekaru. Vīns garšīgs, vīnogas saldas. Līksme „sit augstu vilni”, dvēseles gavilē. Ko tur daudz! Kā skaistā pasakā – arī es tur biju un to visu pārpārēm baudīju. 25.septembris. Brokastis „Lazzarini” viesnīcā ir kontinentālas un šoreiz arī izteikti skopas. Kruasāniņš celofānā, mazītiņš džema ķopsītis, sviesta piciņa un kafija. Pēc normas strikti. Itālis kafiju katram tecina pats, nepilnu jau tā nelielo tasīti. Un kafijas riktējamais bundulis ar saimnieku uz vienu roku – ik pa brīdim niķojas, kaut gan varbūt tas savstarpēji ... „sarunāts”. Trūcīgo rīta maltīti autobusā papildinām ar desertu – iepriekšējā novakarē ievāktajām vīnogām. Lai jau tas skopais itālis iet galīgi ...ratā. Atkal tunelis aiz tuneļa. Redz paplašinām un asfaltējam esošās šosejas. Gar logiem slīd Toskānas vīna lauki, nenovākta kukurūza, tabaka. Sudrabots olīvkoku lapu spīdums, pa kādai pīnijai, cipresei. Umbrijas reģionā Orvjeto, vēl viena uz klints celta pilsēta. Speciālisti gan uzskatot, ka šī klints nav no tiem stiprākajiem pamatiem, jo grunts ne īsti stabila. Tomēr kopš 13.gadsimta mūri un celtnes stāv kā stāvējušas. Ievērības cienīga gigantiskā svītrotā katedrāle, viena no lielākajām Itālijā. Lai pie tās tiktu, jāceļas kalnā ar funikulieri. No pilsētas mūra lielisks skats uz līdzenumu, tuvāko un tālāko apkārtni. Cauri Lacio reģionam līdz Sorrento vēl 370 km. Pa autostrādi esam pietuvojušies Kampānijas reģionam un Itālijas trešajai lielākajai pilsētai Neapolei. Šķērsojam tās dienvidu daļu. Kreisajā pusē Vezuvs. Nāk vakars. Dienvidos satumst ātri. Cauri vēl vienai vulkāna izvirduma laikā mūsu ēras 79.gadā iznīcinātai pilsētai Herkulānai, kuru no likteņa neglāba pats Hērakls, par godu kam tā nosaukta. Neapoles līcī atspīd pilsētiņu ugunis. Autobuss tumsā līkumo pa pussalas šauro ceļu serpentīnu. Starmeši pa brīdim izgaismo te klints sienu pagriezienā, te stars pazūd naksnīgajās debesīs. Sorrento tuvums ir ilūzija. Pulkstenis iet, bet buss nebeidz līkumot, ik pa laikam rādīdams ugunis Neapoles, te jau Salerno līcī. Amalfi piekraste un Pozitāno. Ak, senjora, raksti vēstuli man no Sorento, tik pastāsti, kā tur nokļūt! Beidzot! Sorrento paliek kalnam otrā pusē, mēs turpat netālu Marina del Cantone ciematā. Kempings „Nettuno” pussalas pašā spicē ir mūsu apmetne. Izvietoti tiekam kur kurais – atsevišķos namiņos, augstā mūra citadelē, dažs elegantos apartamentos. Ar tuvākajiem varam sasaukties /neesam vienīgie trokšņotāji/, pie citiem nokļūt pa takām un kāpnēm. Una gatavo vakariņas. Tās kopīgas ar tuvajiem kaimiņiem Irēnu, Dainidu, Sandiju, Ivo un Līvu, Ilonu, Inesi no „torņa”. Neskatoties uz to, ka apetīte laba, visa kā diezgan, arī vīna. Pirms gulētiešanas vēl noejam uz oļu klāto Tirēnu jūras piekrasti. Klusi šalko jūra, krastā atskrien kāds sīks vilnītis. 26.septembris. Ceļamies agri. Saullēkts. Sārtojas apvārsnis, rīta dūmakā jūra slinki šūpo laivas, reidā kāds neliels kuģis. Pirmie stari apspīd klinšu virsotnes. Pēc bagātīgām brokastīm ar kuģīti uz Kapri. Prieks par sauli, jūru un spirgto vēju. Sanmikela villa kraujas malā. Piestājam pie Zilās grotas. Iekļūt tajā liedz augstais ūdens, kas atspīd spoži zilā dzidrā krāsā. Pasakaini. Trīs raksturīgie klints bluķi – Faraljoni. No Tirēnu jūras puses iepazīstam salu. Piestājam Marina Picolla. Ar funikulieri un busiņu uzbraucam augstāk, ar trosu pacēlēju līdz pašai augšai. Ainava burvīga. Cenšamies viens otru iemūžināt uz tās fona. Tālu lejā pilsēta, virs galvas zila debess un saule. Ļaujamies atpūtai, viens otrs sauļojas, peldas. Bet laiks ir nepielūdzams – tas skrien pārāk ātri. Steidzam izbaudīt mums atvēlēto, kas mirklis vien. Vakarā Līva, Ilona, Inese un Zeltīte aicina ciemos uz savu cietoksni, no kura balkona visas priecājušās par saullēktu. 27.septembris. Rīts pie Sorrento, gan saule vēl, gan viļņu šalkas. Tomēr – raksti raksti, senjora, vēstuli! Pompeju bojāeja Vezuva vulkāna izvirduma laikā, visas pilsētas bojāeja. Tagad senā pilsēta atrakta no pelniem un akmeņiem. Staigājam pa ielu bruģi /ar to vienā momentā pret savu gribu iepazinos pavisam tuvu/ , vērojot celtņu, Foruma un tempļu kolonnu paliekas tukšo teātri un milzīgo amfiteātri, kurā savulaik notikušas asiņainas izrādes, māju un lupināriju, no kurām ne vienā vien līksmots izvirtīgās orģijās, drupas. Suvenīru kioskos keramika, no vulkāniskiem iežiem darinātas rotas, daudz kā cita, arī erotiskas atklātnes ar seno pompejiešu „draiskulībām”. No Pompejiem kalnā uz Vezuvu. Pa ceļmalas koku un krūmu starpu redzams līcis, zemāk esošā pilsēta, lavas lauki. Arvien augstāk un tuvāk apdzisušā vulkāna krāterim. Stāvvietā daudz tūristu busu un vieglo automašīnu. Tālāk ceļš kājām. Kāpiens nav viegls, bet diezgan garš un nogurdinošs pa pelnu-izdedžu klātu gājēju taku, līdz nokļūstam pie nepilnus 1300 metrus augstā Vezuva krātera. Dziļš piltuvveida konuss ar tumšu iežu, sacietējušas lavas atsegumiem. Vienā vietā ceļas tievs dūmu, varbūt tvaika mākonītis. Iemalkojam lāsīti Rīgas melnā balzama, tirgotavā krātera malā garšojam un mājup vešanai iegādāju Vezuva vīnu „Lacryma Christi del Vesuvio”, gatavotu no vulkāna nogāzē augušām vīnogām. 28.septembris. Pārnakšņojuši viesnīcā netālu no Romas „Fast Hotel”, pošamies ceļā uz Mūžīgo pilsētu, jo visi ceļi, arī mūsējais, šodien ved uz Romu. Vēlamies būt vieni no pirmajiem apmeklētāju rindā Vatikānā. Vienas dienas laikā visu te pilsētā apskriet un apskatīt nav iespējams. Esam izvēles priekšā. Mēs daži atsakāmies no muzeja, lai atkal nodotos kāpšanai augšup – šoreiz Sv.Pētera katedrāles Mikelandželo projektētajā kupolā, lai no tā augstumiem paraudzītos uz Romu, uz Vatikānu, tā dārziem. Pēc nepilnas stundas laukumā katedrāles priekšā jau burzma, uniformēta sardze, izlikti lieli ekrāni, rosās tehniķi. Svētā Eņģeļa pils-cietoksnis un skulptūrām bagātais tilts pār Tibru. Senākā Romas celtne – unikālais Panteons. Navona laukumu apsēduši mākslinieki – eļļas gleznas, akvareļi, grafikas. Ja vēlies, sēdies – pārdesmit minūtes, pārdesmit eiro, un tavs portrets uzzīmēts. „Iekrīt acīs” skaista eļļas glezna ar trijām efektīgām magonēm. Mākslinieks iebilst pret darba fotografēšanu, saprotot, ka pircējs no manis nesanāks. Kaut gan vēlāk uzzinot cenu... gleznu iespējams būtu pircis. Bet, kas par vēlu... Pārējie pret foto-video ir noskaņoti labvēlīgāk. Pie Trevī strūklakas iejūkam pūlī, kurā sniegbaltās blūzēs lepojas glītas itāļu policistes. Pār plecu strūklakā tiek mestas monētas ar klusu vēlēšanos. Kādu – tas katram pašam vien zināms. Varbūt uz laimi, uz atgriešanos. Neliela atelpa uz Spāņu kāpnēm. Malkojam vīnu, garšojam ceptus kastaņus. Salvis ar Unu pozē dubultportretam. Saule žilbina acis. Līdzība ar portretējamo tomēr panākta. Cits mākslinieks strādā akadēmiskāk, sejas ovālu vispirms ieskicē kopumā, arī zīmējums mīkstāks, sulīgāks. Bet katram jau sava metode un stils. Pie Trinita dei Monti baznīcas Spāņu kāpņu augšgalā uzstājas mūziķi, tiek teiktas īsas uzrunas. Kapitolija kalnā par godu karalim Viktoram Emanuelam II balts un majestātisks skulpturāli arhitektonisks piemiņas ansamblis. Garām atraktajam senās Romas foruma drupām ejam uz Kolizeju. Kamēr domājam iet iekšā Kolizejā vai skatīt tikai ārpusi, iekšā laišanu pārtrauc, jo pulkstenis jau seši vakarā. Žēl gan, jo šodien /svētdienā/ ieeja bijusi bezmaksas. Pakavējamies, lai kopīgi Dainidai un Unai ļautu „kniebties” ar gladiatoru. Kaut gan šis pasākums nav bezmaksas, ar fotosesijas rezultātu esam apmierināti. 29.septembris. Nakts, vienīgā šajā braucienā, tiek aizvadīta autobusā. Ērti tas nav. Agrā rīta stundā iebraucam Austrijā. Izkāpjot pārņem drebuļi, jo temperatūra ārā tikai kāds grāds virs nulles. Brokastis Rozenbergera restorānā. Pavārs uz pannām veikli cep olas un speķi. Lieki bilst, ka pēc itāļu picām par apetītes trūkumu neviens nežēlojas. Pēcpusdienā esam Čehijā. Joprojām apkārt vīnogulāju stādījumi, kukurūza, dzelteniem ķirbjiem(?) piebiris lauks. Mikulovā tax free veikalā tiekam pie čehu kronām, gan vēl kāda lētāka pirkuma. Vakars brīvs. Pārsteidz pilsētas laukumā izrotāta un gaiši iedegta Ziemassvētku egle /tagad – septembra beigās!/. Darbojas svētku tirdziņš. Varētu padomāt..., ja vien pa ielu netiktu staipīti kabeļu rituļi. Svinēts te nekas vēl netiek – pagaidām tikai filmēts. 30.septembris. Pirms izbraukšanas sātīgas brokastis pansijā „Roze” turpat Mikulovā. Un turpinās atceļš cauri Brno Polijas virzienā. Pēc 12.00 šķērsojam čehu-poļu robežu. Pakavējamies Čestohovā populārā svētceļnieku pulcēšanās vietā, kuru katru gadu apmeklē 4-5 miljoni cilvēku. Arī pašlaik notiek dievkalpojums, lūgšanas, tiek uzklausītas grēksūdzes. Pēc apmeklējumu skaita un nozīmīguma klosteris Jasna Gora esot piektais pasaulē, zina teikt Kārlis, mūsu gids no ceļojumu kluba RSP. 1.oktobris. Ceļojuma pēdējā diena. Kārtojam somas ar domu, ka vakarā jau būsim mājās Latvijā. Viesnīcā „Aramis” brokastojam kopā ar vienu citu tūristu grupu, kura bijusi Horvātijā. Dalos iespaidos, jo vēl atmiņā neaizmirstamais ceļojums pa šo zemi jautrā kompānijā. Polija mūs turpceļā sagaidīja ar sīku lietutiņu, tagad ar tādu pat izvada mājup. Vasaru esam piedzīvojuši Itālijā. Saule palikusi tur. Saule palikusi Kapri un Sorrento, no kuras, ceru, senjora atrakstīs vēstuli man. Izdevumi par ceļojumu un apskates vietām: Ceļojuma cena = Ls 352+10 Venēcija: motorlaiva (turp-atpakaļ) = EUR 23 lifts Zvanu tornī = EUR 8 Sanmarīno: cietoksnis = EUR 5 „Ferrari” muzejs = EUR 10 Piza: šķībais tornis = EUR 15 San Gimignano: vīna degustācija = EUR 7 Orvjeto: funikulieris (turp-atpakaļ) = EUR 5 Kapri: kuģītis (turp-atpakaļ) = EUR 27 autobuss (turp-atpakaļ) = EUR 2.80 Monte Solaro pacēlājs (turp-atpakaļ) = EUR 8 Vezuvs: pieeja vulkāna krāterim = EUR 4.50 Roma: Sv.Pētera katedrāles kupols = EUR 5

Buongiorno e arrivederci l’Italia!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem