3 traku Latvijas meiteņu pieredze- Milāna,Venēcija

  • 6 min lasīšanai
  • 39 foto
Var ceļot viens, var ceļot ar otru pusi, var ceļot arī draudzenēm. Visam ir savi plusi. Ieskats Itālijā tika gūts kopā ar draudzenēm. Ja man vajadzētu raksturot šo ceļojumu pāris vārdos, tad lietotu – lieliski, neaizmirstami, jautri. Un pats galvenais- noteikti ir vērts atgriezties. Tātad – par pašu ceļojumu. Viss sākas 11.10.2008. Air Baltic reiss uz Milānu. Patiesībā īsti pat negribas braukt, jo paredzama kārtējā neizgulēšanās un steigā, kā jau tas ceļojumos notiek. Tu cilvēks paņem atvaļinājumu, bet pēc tā vēl vajag pāris dienas, lai atpūstos no paša atvaļinājuma. Pirmais patīkamais mirklis man ir, kad pa lidmašīnas logu ieraugu Alpu sniegotās virsotnes, sajūsmināta lūkojos pa logu un nebeidzu atkārtot: „Cik skaisti!”. Viena no ceļa biedrenēm īsti nesaprot, vai sajūsma ir kaut kāda savdabīga ironijas izpausme vai arī es tiešām esmu sajūsmā. Bet noskaidrojam, ka emocijas ir patiesas. Kārtējo reizi jāatzīst, ka nav nekā skaistāka un varenāka par dabu. Un cik atšķirīgas ir pasaules vietas. Nav divu vienādu cilvēku, tāpat nav divu vienādu akmeņu, koku vai ūdens peļķu. Apmēram stundu pēc brīža, kad pamanījām Alpu kalnus, sākam nolaišanos Milānas Malpensa lidostā. Viesnīcas gan Milānai, gan Venēcijai esam jau rezervējušas interneta portālā www.hostels.com. Manuprāt, ir ideāli izskaidrots, kā līdz tām nokļūt. Līdz ar to mūsu ceļojums norit pilnīgi bez starpgadījumiem vai muļķīgas apmaldīšanās. Būtībā, lidostā uz katra stūra tiek piedāvāti autobusi, kas tūristus pa 5-7 EUR nogādā Milānas centrālajā stacijā. Un tālāk no stacijas vislabāk pārvietoties ar pilsētas maršruta autobusiem. Protams, ja naudas daudz – ir arī taksis, kas aizvedīs jebkur, kur vien kārojas. Bet mums studentēm gana labs šķiet autobuss. Tiko speram kājas uz itāļu zemes, mums jau sazin no kurienes uzrodas visu tūristu draugs ( vismaz man viņš kļūst draugu jau 5 minūtes pēc iepazīšanās) ar savu palīdzību un tradicionālo jautājumu: „Where do you come from?” un ko viņam atbildu „I don’t need any help!”. Protams, naiva ir mūsu cerība, ka draudziņu tas aizbiedēs. Diezgan uzstājīgi jauniepazītais āfrikāniskas izcelsmes palīgs tirda mūs ar jautājumiem. Izlemjam, ka ja jau tā – paprasīsim, lai parāda, kur var paēst. Jau lidmašīnā esam izsapņojušas par itāļu picām un Mozarella salātiņiem. Esam ārkārtīgi vīlušās, kad pēc haotiskas skriešanas no viena stacijas gala uz pavisam citu, nonākam pie Mc Donald’s izkārtnes. Noraucam degunus un liekam manīt, ka tāda ēstuve mūs nepavisam neapmierina. „Draugs” laikam domā, ka esam izlutinātas, bet ved mūs uz nākamo objektu. Beidzot saprotam, ka pašas gluži labi taču varam visu atrast, palīgs tiek maksimāli pieklājīgi padzīts. Priecīgas pamanām itāļu+ ķīniešu restorānu. It kā pilnīgi nesavienojamas virtuves, bet ēst gribas, tā kā ejam uz labu laimi iekšā. Mmmmmm, cik neizsakāmi gardas picas pasūta manas ceļa biedrenes. Par savu ēdienu esmu nedaudz vīlusies- kā gan es varēju nojaust, ka „green salat” tiešām būs tikai bļodiņā sagriezti zaļie salāti? :D Ļoti veiksmīgi pēc pusstundas jau esam savā viesnīcā, ko gan laikam būtu labāk saukt kādā vienkāršākā vārdā, piemēram, par ūķīti. Ir šādas tādas nepilnības, bet par tādu cenu ir tikai jāpriecājas, ka vismaz ir kur nakti pārlaist (2 naktis trim personām ap 190 EUR). Pie tam vēl 15 minūšu gājienā no Milānas centra. Protams, dodamies izlūkos. Gaisa temperatūra ap 25 O pēc Celcija, kamēr Latvijā ap 15. tas mūs priecē, esam gluži kā citā pasaulē. Nopērkam saldējumu un atpūtinām kājas kādā parkā, vērojam itāļu cilvēkus un ... viņu suņus. Izskan teikums no draudzenes mutes: „Te pat suņi ir laimīgi”. Un, jā kaut kas neiedomājams- cilvēki ved pastaigā savus suņus, pilnīgi nevienam četrkājainajam mīlulim nav uzpurņa, un visi suņi draudzīgi spēlējas kopā. It kā esam nonākušas idillē. Ap 20.00 kļūst vēsāks, tāpēc lēnā solī mērojam ceļu uz savu mājvietu. Ko gan trīs lieliskas jaunas meitenes darīs sestdienas vakarā Milānā? Protams, ka jāsāk domāt par izklaidēm. No mūsu hosteļa administrācijas uzzinām, ka tieši pāri ielai atrodas tīri labs klubs Rolling Stone (http://www.rollingstone.it). Uzvelkam savas labākas koferī atrodamās drānas un dodamies. Viesnīcā pirms tam esam ļoti sīki izrunājušas dažādas filmas par ceļotājiem – piemēram, Hostelis, Turistas. Sižets- maksimāli baiss un asiņains. Tā kā atkal esam mazliet badā, nolemjam iegriezties iekost tuvējā kebabu bārā. Pēc neliela flirta ar bārmeni uzsākam cīņu ar kebabiem, kuri ir tik asi, ka šķiet, ka sāksim izelpot uguni. Pēkšņi man tiek ausī iečukstēts: „Tagad neskaties, bet tas viens mūs fotogrāfē no telefona”. Protams, nemanāmi uzmetu acis uz „to vienu” un pamanu telefonu, kas notēmēts tieši mūsu virzienā. Uzreiz mūsu attīstītā fantāzija uzbur iespējamo mūsu vakara scenāriju- vai nu viņš mūs nolaupīs vai arī atkārtosies Hosteļa 2 variants. Pēc Martini glāzes iztukšošanas man kļūst gluži vienalga kas un kā. Klubā esam tūlīt pēc pusnakts, cenšamies arī iesprukt pa velti, notēlojot Erasmus programmas studentes, bet ar nelielu kauna devu tiekam atmaskotas un samaksājam savus 10 EUR par ieeju. Pirmais iespaids- ir ok. Labāka mūzika ir 2.stāvā. Kā jau daudzviet Eiropas klubos, dzēriens tiek pasniegts plastmasas glāzēs- es palūdzu, lai man uzbur kaut ko stipru un saldu. Tieku pie stipra sintētiski salda dzēriena. Ātri vien sākas arī manam prātam neaptveramais. Meitenes, kas pieradušas pie latvju bāleliņu kautrīguma un ne pārliecinātības nu ir nonākušas hiēnu barā. Mīļās sievietes- ja jums kādreiz šķiet, ka jums trūkst uzmanības- taisnā ceļa brauciet uz Itāliju! Varbūt šķietam tumšajiem itāļiem eksotiskas vai arī vienkārši esam kaut kas svaigs, bet garlaicīgi nav ne mirkli. Ejot uz WC, atnāku atpakaļ pēc neparasti ilga laika- vismaz ar trim jauniem cilvēkiem esmu aprunājusies un iepazinusies. Un tā visu vakaru. Visnotaļ patīkami. Rīts. Brokastis. Ēdam ilgtermiņa kruasānus un tostermaizes. Vismaz kuņģis apmuļķots. Dodamies uz Milānas centru. Mērķis- Doma katedrāle. To ieraugot, esmu sajūsmā. Drusciņ nožēloju, ka neesmu labāk apguvusi kultūras mākslu vidusskolā, bet skaista arhitektūra izsaka par sevi visu. Par katru detaļu ir piedomāts. Atliek atkal un atkal apbrīnot, kā kaut kas tik skaists ticis radīts. Protams, izmantojas iespēju uzkāpt uz Doma jumts (5 EUR). Temperatūra aizvien kāpj, kļūst jau mazliet neizturami. Nākamais apskates objekts- Sforcu pils. Ceļojuma laikā nospriežam, ka es laikam izskatos vislētticīgākā no mums, jo kā tikai kāds tūristu ķērājs iedomāsies tuvoties mūsu kompānijai, pirmā, ko viņš centīsies apvārdot, būšu es. Tā tas notiek arī Doma laukumā. Ļoti veikli manās rokās tiek iebērti kaut kādi graudiņi, roka pacelta gaisā un tiek saukti baloži. Es tikai bolu savas ačteles un gaidu. Uztaisu pāris bildes ar baložiem un dodos prom, bet tieku apstādināta ar tekstu „Give me money”, es iesmejos un saku, ka man nav. Vīrelis aizvainotā balsī saka: „But it’s my work”. Uz ko es viņam smaidot aizrādu, ka neko neesmu lūgusi no viņa. Tie, kas daudz ceļo, it sevišķi valstīs, kas tuvākas Dienvidiem, ļoti labi zina, kādi ir tūristu apmuļķošanas triki- draudzīgas sarunas, it kā vienkārša palīdzēšana. Bet jāsaprot, ka nekas netiek darīts tāpat vien. Iespējams, ka arī pārspīlētā vīriešu uzmanība ir tikai kā priekšspēle vai cerība uz iespējamām tālākajām izdarībām. Bet es vienmēr saku, ka, kur ir aitas, tur ir cirpēji. Ko viens dod, to otrs ņem pretī. Ja nedod, piespiest ar varu nesanāks. Pēc lielas staigāšanas, beidzot esam pelnījušas arī ieturēties. Cenas- kā Latvijā. Nekādu atšķirību. Protams, vietās, kur vairāk tūristu, cenas ir uzskrūvētas, bet arī mūsmājās valda tāda pati sistēma. Draudzenes dodas uz viesnīcu, bet es palieku centrā, nedaudz iepērkos, un vienkārši veltu laiku sev. Vakars ļoti silts un patīkams. Patiesībā nogurums mūs ātri pieveic un dodamies gulēt. Tieši mana ceļojuma laikā arī kāda cita mana draudzene atrodas Itālijā un man patīk viņas spriedums- kājas var tagad miskastē izmest. Tiešām, sēdoša darba darītājām visa diena uz kājām līdzinās ļoti nopietnai nodarbībai sporta klubā. 3.diena- ceļš uz Venēciju. Vilciena biļete maksā 22 EUR. Brauciena ilgums – 3 h. Esam rezervējušas viesnīcu uz sauszemes nevis uz salas. Brauciens uz pašu Venēciju 15 min – cena 1.20 EUR. Venēcija – neesmu nekāda romantiskā būtne, bet šī pilsēta mani aizrauj. Noteikti atgriezīšos ar mīļoto cilvēku. Katra ieliņa ir interesanta, katrs tiltiņš ir kā piedzīvojums. Marko laukums- jūtos kā filmā, kājas tā vien grib dejot. Sēžam un vērojam ūdeni, un ir tik labi. Protams, es būtība bez pārtraukuma ēdu saldējumu. Gards bez gala. Labākais- amaretto. Kur vien ejam, mūs pavada kāri skatieni, sveicieni un komplimenti. Ko gan vēl var vēlēties?  Pēdējā diena- ceļš mājup. Pa lidmašīnas logu apbrīnoju mūsu Latvijas skaistumu (spilgti dzeltenas lapas, lauki, ezeri upes un Baltijas jūra) un atkal pie sevis nopriecājos: „Nekur nav tik labi kā mājās”. Patīk man paceļot, taču vislabāk man iet pie sirds atgriešanās Latvijā- te viss ir savs un pazīstams. Kopējie iespaidi: • nav nekāds brīnums, ka itāļi tiek uzskatīti par karstasinīgiem- pavisam cits temperaments; • kā jau vienmēr, ceļojot uz kādu valsti, ieteicams iemācīties standartfrāzes tās valsts valodā, uz kuru dodaties (vismaz jā-si, nē-no, paldies-grazie, labdien – buon giorno utt.) • cenas, kā jau minēju, ir ļoti līdzīgas, kādas tās ir pie mums, vienīgais, kas ir dārgāks- sabiedriskais transports; • ieteicams Venēcijā izmanot karti, jo visas ielas tik ļoti līdzinās cita citai, ka uz dullo varētu būt pagrūti censties atrast vēlamo objektu; • Nevajag brīnīties, ka pie 30 O pēc Celcija itāļi staigā vējjakās un zābakos. Viņiem taču ir rudens.  Protams, žēl, ka laika bija par maz, lai apskatītu Romu un Itālijas dienvidus, bet tas noteikti tiks izdarīts tuvākajā nākotnē.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais