No Bostonas līdz pat Kanādas robežai jeb 540km ar velo cauri trīs ASV štatiem

18.02.2014
12 min lasīšanai

03.06.2010.

Ir agrs ceturtdienas rīts. Uz lidostu braucot vēroju saullēktu. Lidostā nenostrādā kompis (met ārā visādus errorus), un mums bagāžas biļetes tiek uzrakstītas ar roku. Berlīnē pirms lidojuma jāpārreģistrē. Diez, tas uz labu? Nolemjam, ka noteikti tikai uz labu!

Lēnām Rīgas lidosta pazūd skatienam. Jau pēc 1:35 nosēžamies Berlīnes lidostā Tegel...manās ausīs kaut kas specifiski krakšķ (vārda tiešākajā nozīmē). Pēkšņi vairs nav ne motora rūkoņas...nekā...apkārt klusums! Cenšos sazināties ar tēvu, bet nedzirdu pati sevi...dīvaini! Kurlo reiss?

Berlīnes lidosta mūsu rīcībā 8h. Izstaigājam lidostas apkārtni – aizklīstam līdz kanālam. Kādā benzīntankā uzpildamies – iepērkam dzeramo! Tad lēnu garu velkamies uz lidostu, ieejam kafejnīcā iekost...kafija ar maizītēm! Vēl kādas 4stundas jāturpina garlaikoties...turpinam klīst pa pieblīvēto lidostas teritoriju. Aizdomājos...sadzirdu balsis, ups, esmu saskrējusies! Raugos uz vīrieti, kurš stāv Londonas reisa gaidītāju rindā...un tikai tad, kad blakus viņam parādās vēl viens līdzīgs tipiņš, saprotu, kas tie tādi: Right said Fred! Grupa, kas skandināja 90.gadu vidū populāros hītus: I’m to sexy, Don’t talk just kiss, utt. Kāda fane pabīda mani malā un steidz kopā nofoķēties...

Mūsu lidmašīna uz Londonu tikai 16:40. Laižamies pār Londonas jumtiem. Londonas lidostā mēs nemaz neizejam no lidostas – mūs uzreiz pa koridoru aizfīrē uz 5.terminālu. Lidostas mani nebiedē...mierīgi varētu ceļot viena!

Tā 19:30 sākas mūsu 7h lidojums uz Bostonu...ar komfortu. Lidojums pretī laikam...vai kā savādāk nosaukt lidojumu, kas ilgst 7h, bet pēc laika zonas maiņas tikai 2h? Atpakaļ nākotnē! :)

Lidmašīnā mums laicīgi iedod aizpildīt deklerācijas. Bostonā ielidojam tumsā. Pēc vietējā laika plkst.21:45. Departamentā mūs apstiprina – esam ielasti ASV! Taču bez surprise mēs neiztiekam: mūsu bagāžu naffffff! Re, uz ko vilka trešā datuma rīta stundas norādes – pazudis tulkojumā!

Nokārtojam formalitātes ar bagāžu – aprakstam somas, norādam apmešanās vietu, un ejam...uz kurieni nakts melnumā...tikai uz taxi! Hostelis, kurā esam pieteikuši apmešanos ir ārpus pilsētas centra., Brookline...taksists uzreiz nomaina tarifu. Nu neko...šķiramies no 26$.

Galā esam: Berkeley residence! Ir plskt.23:20. Karstums! Iezvanās telefons – kādam Latvijā esmu nepieciešama?! Ir plkst.2:00. Pēc īsas sarunas iemiegu atkal.

04.06.2010.

Rīts iekāpis pa logu arī 207.istabiņā. Ir 6:30. Laiks dušai...bet ak, jēee...man tak nav dvieļa! Eju uz dušu ar palagu azotē. Ārprāts, cik neērti slaucīties palagā! Kas to būtu domājis!? :P

Izrādās dvieli ir iespējams paņemt rģistratūrā. :D

Brokastu laiks klāt. Ēdam pēc pilnas programmas – omlete ar šķiņķi, sula, kafija, ābols...un vēl pati cepu riktīgās amerikāņu vafeles...mmmm, ar kļavu sīrupu! Pirms tam gan mazliet pavēroju kā jārīkojas ar tām vafeļu pannām...bet nebij tik traki, pēc tam pie sienas piespraustu ievēroju arī pamācību krievu valodā! :D

Par bagāžu pa dotajiem telefoniem neko nenoskaidrojam...atliek tikai gaidīt! Un tā nu mums jāpiesaka vēl viena nakts šajā hostelī (sit pa kabatu, atkal 84$).

Tad dodamies uz iepriekš noskatīto velo veikalu „Bikes not bombs” ( http://bikesnotbombs.org/bikeshop ). No Back bay pieturas ar Orange line (pilsētas vilcienu) feini aizbraucam līdz Green street stacijai, un turpat blakus arī minētais veikals. Iepazīstamies ar Metu (iepriekš sazinājāmies ar viņu caur internetu). Mets izrāda mums pieejamos velo. Izvēlamies.

Kad esam gatavi maksāt, mūsu karte pēkšni atsakās tukšoties...Ha, bankas dienas limits – labi, ka otrā kartē ir aizķērusies nauda (būtu citādi katrs ritenis jāpērk savā dienā). Riteņiem tiek sarakstītas pases. Viss kā nākas! Mets aicina mūs uz svētdienas braucienu Green Roots Festival, kur var pieteikties 14, 25 un 65 jūdžu gariem braucieniem. Tajā piedalās no dažādām pasaules valstīm...būtu interesanti, bet mums citi plāni – iekarot nelielu daļiņu Ziemeļamerikas !

Atgriezušies hostelī noskaidrojam, ka somu vēl nav. Sazvanamies ar Andri Veidi un sarunājam tikšanos uz rītu. Tad ejam dzīvē – esam nolēmuši apskatīt Bostonas apkārtni. Iepērkamies. Kuriozs – tēvam pērkot aliņu uzprasa personas apliecinošu dokumentu...es smejos!

Paēdam.Es lūztu nost! Miegs mani nolauž ap 21:00. Pa nakti pamatīgs lietus...ducina pērkons!

05.06.2010.

Kad ilgāk vairs vienkārši nogulēt nevar...ceļamies! Ir 6:00. Aiz loga patīkams dzestrums...lietus nolijis!

Brokastis šodien stundu vēlāk – ir taču sestdiena! Ejam jautāt par somām...vēl nav! Esam reāli sašutuši...pirmkārt, mums pamatīgi iegriež pa kabatu, ja jāpaliek vēl viena nakts, otrkārt, tiek iekavēts laiks, kas jāvelta n-to km nobraukšanai. Sapakojamies, un esam gatavi doties uz lidostu skaidroties. Hosteļa reģistratūrā saku, ka mēs Check out, bet riteņus atstāsim, jo dodamies uz lidostu meklēt somas...vīrietis mani pārtauc: Grava and Rumpis?

Jāaaaaaa, cik mēs bijām atviegloti, ka nav jādodas uz lidostu. Saģērbjamies, saliekam velo somas un 11:00 pametam hosteli. Dodamies uz tikšanos Blue Hills Brewery. Pa ceļam vēlreiz iebraucam pie Meta – atrādamies, lai uzmet aci mūsu pilnajam ekipējumam! Iegādājamies arī katram ritenim vienu rezerves kameru. Atvadamies. Top kopējs foto.

Dzestrums izplēnējis un atkal pamatīgs karstums. Braucam un „mirstam nost”. Piestājam pie kāda benzīntanka, lai uzpildītu ūdeni, bet tantiņa mums iespiež rokās katram pa pudelei ūdens...”for free”!

Blue Hills Brewery sasniegts ap plkst.14:30. Andris mūs sagaida. Iepazīstamies ar feino cilvēku, ar kuru pirms tam tikai esam sarakstījušies netā un sazvanījušies. Andris izrāda mums savu alus brūzi, kur viņš ielicis milzīgu darbu, atdevi. Nogaršojam piedāvātās 6 šķirnes alus. http://www.bluehillsbrewery.com

Gardi gan...mūs visvairāk uzrunāja Red Baron Ale. Andris mums izsniedz firmas krekliņus ...tā mēs braucot līdz Kanādas robežai pareklamējām viņa aliņu!

Tad mēs painteresējamies par kempinga iespējām 30km rādiusā. Meklējam netā, bet tad viņš prasa, uz kuru pusi jums vairāk vajag, man Milisā ir draugs, kuram ir daudz zemes, kur jūs var izmitināt...jā, mums der!

Kamēr Andris zvana Uldim, es izmantoju pieeju pie neta...aizsūtu ziņu mājiniekiem!

Tātad 16:30 (sadzērušies – pagaršojuši no visām šķirnēm alu) dodamies uz Milis. Pie Sharon mazliet nomaldamies, un 35km vietā sanāca visi 50km. Pie Sharon mums kāds indietis zīmē taisnāko ceļu – taisni, pa labi, pie gaismām pa kreisi...

Ir O.K. – tālāk aiziet, vien saprotam, ka būs jābrauc pa tumsu, jo jau pēc 19:30 kļūst tumšs. Village street...atkal pagriežam nevis pa labi pa to, bet pa kreisi...zvanam Uldim, šis atbrauc mums pretī. Himelltarb Rd, Duļevsku namā esam plkst. 21:15. Atkal iepazīstamies. Tēvs nodod Uldim Andra sūtīto alu.

Šodien nobraukti 75km.

06.06.2010.

Guļam savos guļammaisos. Verandā svaigs gaiss, putniņi no rīta čivina...vien lietus plīkšķina koku lapās...arvien stiprāk un stiprāk! Ceļamies pirms 7:00. Arī Uldis rosās...sacep mums omleti, uztaisa kafiju.

Paēduši sākam krāmēt somas, bet Uldis saka, ka vecāki ierosinājuši šo dienu palikt pie viņiem un paviesoties Bostonas latviešu trimdas baznīcā. Mēs ļaujamies pierunāties, jo braukšanai diena nav īsti piemērota, bet priekš ciemošanās tieši laikā!

Iepazīstamies ar Birutu un Staņislavu Duļevskiem. Izrādās, tie ir tie paši Duļevski, kurus mums kā kontaktpersonas ieteica jelgavniece Ruta Kļaviņa. Redz, kā mēs liktenīgi nonākam tur, kur vajag!

Bostonas latviešu trimdas baznīcā tiekamies vēl ar dažiem latviešiem. Iepazīstamies ar mācītāju Jogitu Minginu, kura strap citu arī ir jelgavniece. Pēc dievkalpojuma mācītāja stāstīja par savu viesošanos Svētajā zemē Izraēlā un iesvētīja visus klātesošos ar Nāves jūras ūdeni. Mēs jutāmies apgaroti...un zinājām, ka arī mūsu ceļojums ir iesvētīts!

Duļevsku namā esam pēc 17:30. Biruta mums piedāvā izmazgāt drēbes, mēs to arī darām. Sarunājamies, skatamies filmiņas par mūsu ceļojumiem, Staņislavs mums sameklē dažādas štatu kartes, kas mums ceļā noderēšot, Biruta izrāda savus rokdarbus – adītas cepurītes, kas tiks bērniem no bērnu namiem. Ap 22:00 miegu ciet...laikam no tādas atpūtas vēl vairāk sagurstu. Tiešām jauka diena bija...gaiši cilvēki mums apkārt!

07.06.2010.

Pēc vakardienas draudzīgajām sarunām, šodien mums paredzēta neliela ekskursija pie alpakām un lamām, kas tepat netālu kādā fermā atrodamas...fermas saimniece atpazīst katru alpaku...to bija vismaz 150...katrai esot vārds. Saimniece labprāt pastāstapar alpakām...Birutai arī ir šis tas šai sakarā sakāms: alpakām esot sava tualete, viņas tur arī iet nevis kā govis, atstāj pļekas kur vien iedomājas! :)

Pēc šīs ekskursijas Uldis im Stanislavs mūs aizved līdz Athol (100km, kas atbilst iekavētās dienas gabalam). Tur arī šķiramies, atvadamies. Jau plkst.11:00, sākam braukt. Nu, ļoti pretimnākoši cilvēki, paši piedāvājas un jūtas laimīgi par katru ciemiņu, ko uzņēmuši savā namā.

Athol – maza, jauka pilsētele, caur kuru tālāk dodamies uz Warwick pa Tuly Rd. Ceļš līkomo augšup, lejup, gar lauku mājām, dārzniecību. Ātrā tempā Warwick klāt. Krustcelēs dodamies pa labi, pa 78. ceļu, virzienā uz Windchester. Feini! Tādā ātrumā traucamies lejā pa līkumoto ceļu – turi tik rokas uz bremzēm...visi 60km/h!

Ripinām cauri Hinsdale. Nolemjam pusdienot...piesēžam pie upes uz akmeņiem, attaisam līdzpaņemtās šprotes...mmm, labais!

Nogaidam 15-20 minūtes, lai ēdiens nosēžas...tikmēr piezvanam mājiniekiem (nemaz nenojausšt, ka trīs dienas paliksim bez sakariem). Tālāk dodamies uz Brattleboro. Pa ceļam paķeru kadrā Newfanes baznīcu. Braucam pa 30. ceļu, meklējot kempingu, kuru noskatīju google.maps. Nekur neko tamlīdzīgu nemanām. Pajautājuši vienam šoferim, kur te var uzcelt telti, saprotam, ka tepat lejā pie upes...ok, ceļam telti, bet tad atbrauc parka teritorijas apsardze, un saka, ka te telti nevar celt, un parāda virzienu uz kempingu. Ehh, jaucam telti nost, bet šī piebrauc vēlreiz, un saka, ka mūs aizvedīšot..nu, mēs jau ar mieru, sakrāmējam velo bagāžas nodalījumā, un braucam...Mendija stāsta, ka zvanījis šefs, un teicis, kas tur notiek, viņi ceļ telti? Tūlīt jāslēdz ciet (jau 20:00), bet riteņbraucēji parka teritorijā, tad nu šī mūs fiksi aizgādā prom!

Un tā mēs atkal nonākam tur, kur mums bija jānonāk – Townshend kempingā. Kempingā smejas...Jums gan serviss, pieved pie pašām naktsmājām! Samaksājuši 18$, ejam uz norādīto telts un ugunskura vietu...ceļam telti un ēdam jau tumsiņā 20:30. Turpat lejā burbuļo kalnu upīte.

Šodien nobraukti 80km.

08.06.2010.

8:00...nogulēts par ilgu, bijām nolēmuši celties stundu agrāk, bet pulksteni kā katru dienu neuzlikām...vienmēr kaut kā ap 6:30 paši pamožamies!

Duša strādā labi – auksts, auksts, auksts! Esmu riktīgi pamodusies, un gatava šai dienai!

10:30 izbraucam. Caur Townshend braucam tālāk caur Jamaica (mazs miestiņš), tad gar Mančesteru, kur iepirkāmies. Es, kamēr tēvs veikalā, cilvēkiem stāstu: no kurienes, uz kurieni, no kurienes esam, utt... Pašreklāma tāda sanāk gandrīz katrā miestiņā vai pilsētā, kur apstājamies, jo cilvēki šeit ir atvērti, kgandrīz atrs garāmgājējs piestāj pajautāt, parunāties....

Tālāk dodamies uz South Dorset. Ieraudzījusi Dorset Rv park kempingu, māju tēvam, ka šeit jāpaliek. Arī šis ir noskatīts netā. Šodien agri metam mieru, ir tikai 18:10.

For tenters! Ha, labi skan...un šādu uzrakstu pie kempingiem nekur citur nemanījām. Šeit šķiramies no 20$ (arī šeit dušās tikai ledaini auksts ūdens, āāāā!) . Braucot prom gan ievēroju, ka varēja dabūt arī siltu ūdeni, tik bija jāiegādajas žetoni.

Kamēr gaišs sarakstu dienasgrāmatu, sazīmēju kartes, ieskatos rītdienas maršrutā...apkārt skraida vāveres un burunduki...un kalni vienreizēji!

Šodien nobraukti tikai 60km.

09.06.2010.

Atveru acis...gaišs. Pulkstens 6:30...kā pēc pulkstens! Rosos...lēnu garu pošamies...jāizvingrojas, jāveic rīta darbi, brokastis...kā katru rītu! Braucot porm, no kempinga paņemu kartes.

Mūsu ceļš šodien iet caur Dorset – Pawlet – Wells...gar ezeru uz Poultney. Sasnieguši Fair Haven, atrodam veikalu un iepērkamies (akcents uz akcijas precēm – tātad tēvs uz 40minūtēm pazūd mārketā!).

Es atkal nodarbojos ar Latvijas vārda nešanu pasaulē. Kāds atpazinis karodziņu saka: āaa, jūs no tās sportiskās valsts!

Piesēžam...kājas beidzot jūt, ka tiek braukts vajadzīgo km skaits. Apēduši pa nektarīnam, dodamies tālāk gar Orwell uz Shoreham, tad Bridport...sākam skatīties pēc apmešanās vietas, jo velk uz lietu....Nolemjam nakšņot pirms Bridport, ceļa malā atrodam pļaviņu...turpat blakus siena ruļļi, no ceļa esam nemanāmi – aizsedz kupli krūmi... Uzceļam telti, paēdam...sāk līt! Ielienam teltī un štukojam, vai telts būs necaurlaidīga...jo šuvums kaut kāds kreisais!

Šodien nobraukti 105km.

10.06.2010.

Uhhh, beidzot gulēju labi...man nesala, nebij pa nakti jāmeklē kas mugurā velkams! Brokastīs maize, kāpostu salāti ar majonēzi, siers. Pa nakti feini nolijis, un telts, kā jau domājām, štruntīga...vēl iekšā netecēja, bet bija jālien uzlabot kontūras – jābāž kas apakšā, lai virsējais audums neskartos klāt apakšējam.

Caur Bridport uz Chimney Point, kur esam nolēmuši celties pāri ar prāmīti Champlain ezeram...uz Ņujorkas štatu. Gar ezeru ripinām augšup, lejup...caur Point Site, Moriah, Port Henry līdz par Westport (tur iepērkamies vakariņām). Atkal sāk līt...nogaidam cerībā, ka pāries...nekā, sāk gāzt! Veikalā mums iesaka doties uz Westportas stacijas pusi, kur esot hotelis, vai var piestāt un uzprasīt baltajā mājā pa ceļam...tad nu, kad lietus pierimis, mēs braucam meklēt balto māju :P

Atrodam māju, kurā ir info centrs un džentelmeņu kluba vadība. Uzklausījusi mūsu stāstu, sieviete sazvanās un pie mums atbrauc kāds džentelmenis un saka:es jums parādīšu, kur jūs varat uzcelt telti. Parāda dušas un atpūtas galdiņus.

Lietus pierimst...un mēs traki gribam braukt tālāk, bet līdz ko mēs tā padomājam, atkal sāk gāzt...nu, ko...jāpaliek! Lietus pierimst tikai ap 18:00, kur tad nu skries...ja te nakšņošana par brīvu, utt...ceļam telti, un ejam pastaigā pa apkārtni. Aizejam līdz Westportas stacijai, paskatamies vilcienu sarakstu. Turpat pie stacijas izvietoti plauktiņi ar grāmatām...ņem un lasi...pēc tam atstāj citā stacijā. Savdabīga ceļojošā bibliotēka.

Pār Rodeo pārliekusies skaista varavīksne. Saimnieki atbraukuši apkopt zirgus. Melns kaķis ar baltu krūtažu lepni nostaigā garām...

Labais...joga slapjā zālītē pirms gulētiešanas...no sērijas: es jau sen to biju pelnījusi! Vien dušu joprojām pelnījusi tikai aukstu...

Mazliet...nē, ļoti kremt, ka lietus mūs bremzē. Šodien nobraukti nieka 45km!

11.06.2010.

Agrs rīts. Vēl pirms sešiem. Pa nakti lietus vēl mazliet padancoja pa telts virsmu... Ļaujos mitrajai zālītei...pirmās sāk kaifot kājas, pēdas vienkārši „debesīs”, tad pamazām pamostas viss augums!

Wesporta drīz paliek aiz muguras. Pa 9N ripinām uz Elizabethtown, kur atkal lielais šopings. Caur Keene, tad nogriežam uz 73.ceļu...jēeeee, dodamies uz Lake Placid (90% uz augšu vien)! Muskuļi vibrē!

Lake Placid – pilsēta, ko noteikti var saukt par sportisku pilsētu. Visapkārt cilvēki kustās – skrien, soļo, brauc ar velo... Arī motociklistiem te laikam kāds reids...vienbrīd paskrēja garam 79...es saskaitiju ...vismaz kādu brīdi nebij jāvirpina pa galvu doma, vai līdz augšai tikšu vai nē...Arī Lake Placidā ar motocikliem pilnas ielas! Apskatām Lake Placid staciju un Station street strūklaku. Tālāk dodamies uz Olimpisko spēļu stadionu. Ieliņas mudž. Kustība diezgan liela tādai mazai pilsētelei...visa iela vienos krodziņos un ēstuvītēs. Tēvs filmē...kāda sieviete iespurdzas – viens otru paķēruši kadrā!

Izbraukuši no pilsētas atvelkam elpu. Ūdens pauze. Vēlreiz mēģinu pieslēgties zonai...yesssssss, beidzot! Mājinieki jau zvanījuši, sūtījuši sms...kur palikuši? Trīs dienas nekādu ziņu. Nu, redz, tāda nu te kalnos tā zona!

Pēc maniem datiem (google maps atrastajiem datiem), pēc 8 jūdzēm jābūt kempingam. Tā arī ir. 17:30 esam kempingā „Wilmington Notch”. Cena 20,75$.

Šodien pieveikti 70km. Diena izdevusies. Arī mana ādas krāsa strauji mainījusies saules staru apmīļota. Daudz jauku ainavu priecējušas acis...un ceļš šodien tiešām bija feins...

Euuuuuuu, neticami, bet fakts...beidzot dušās silts ūdens!

Iepazīstamies ar kādu amerikāņu pāri, kuri ceļo no Mičiganas štata ar auto (vīrietim līdzi velo – ik pa laikam viņš kādu gabalu nobrauc ar velo). Vēlāk viņi atnāk pie mums ar viņu pusē iecienītajiem kupātiem...mmmmmmm, labais! Parunājam par jau apskatītajām vietām, un maršrutu, kurp dodamies...Iesaka mums Niagāru skatīties tikai no Kanādas puses.

Rīt ir doma aizbraukt līdz Plattsburgai un tad uz Monreālu ar vilcienu- tā mēs atgūtu iekavēto...Jāceļas stundu ātrāk.

12.06.2010.

Pēc 5iem esmu pamodusies...jāsāk lamāties...vai nav škrobe? Atkal sāk līt. Sākumā smalki rasina, tad vienkārši sāk dauzīt telti. Nē, nu neesam jau no cukura, bet līst pamatīgi. Tupam teltī un gaidam...iemiegu. Pēc 10iem vēl līst...bet minimāli. Ceļamies! Kamēr krāmējamies arī lietus pierimst. No kempinga teritorijas izbraucam pēc 11iem. Jā, nu tā nu mums tie plāni mainās...paralēli laikapastākļiem!

Braucam pa 86.ceļu, un kādā krustojumā vienkārši pēc inerces nogriežu pa labi. Pēc 4km, kad nonākam pie pagrieziena uz Keene, saprotu, ka nošauts greizi. Minam atpakaļ pa 9N. Vēlreiz caur Upper Jay un uz Clintonviile. Pamanu mūsu kempinga kaimiņus pabraucam garām. Apstājamies, parunājam – šie ar dodas uz Champlain. Atvadamies ar laba ceļa vēlējumiem!

Mēs tālāk pa 9N nonākam Keeseville, kur sameklējam veikalu – atkal jāuzpildās! Pēc stundas dodamies tālāk pa 9.ceļu gar Champlain ezeru līdz pat Plattsburgai. Meklējam nakšņošanas vietu. Kāds vīrietis palīdz – izšķirsta dzeltenās lapas, un saka, ka kempings ir 15km, motelis 4km. Mēs izlemjam par labu motelim, jo rītu tak mums tā stacija tepat Plattsburgā vajadzīga...kam mums lieki 30km (turp-atpakaļ)?

Iebraucam ieēst ko neveselīgu iekš „Domino’s” – american legend! Izbaudam 30cm garu sendviču ar sēnēm un sieru....mmmmm, un malkojam kolu! Šodien prasījās pēc kaut kā tieši tāda!

Motelis sasniegts...Champlain ezera krastā, tepat 9.ceļa malā. Tēvam tāds nemiers...prasās pēc aliņa?! Aizbraucam pakaļ...un, cik viņš vīlies, ka nopircis kaut kādu vieglo! Paviegls?! :P

Vēroju saulrietu...laivas atgriežas krastā, saule lēnām kāpj pār pretējā krasta kalniem...

Šodien nobraukti 85km.

13.06.2010.

Ar ko lai sāk? Varbūt ar uzsvaru, ka šodien ir 13.datums? Nu, ir...par to jau tikai pēcpusdienā aizdomājāmies, jo līdz plkst. 11:00 nekas vēl neliecina par to, ka diena varētu izvērsties tāda...nekāda!?

Tā kā mums jāizrakstās tikai ap 11:00, un vilciens ir tikai 15:15...kur mums skriet? Nesteidzīgi pošamies ceļā. Pavizinamies pa Plattsburgu. 11:30 esam stacijā...Šoks! Biļetes uz vietas nepārdod, tās jārezervē pa telefonu. Mēģinu...ok, jā – biļetes var, bet bagāža (riteņi) – sorry, ne ar šo vilcienu – tam neesot bagāžas vagona.

Nu i nevajag...braucam nikni prom...uz Monreālu...kādu stundu abi esam klusi – laikam katrs štukojam ko un kā tālāk...

Caur Champlain uz Amerikas – Kanādas robežu. Robežpunktā meitene smejas un brīnās par mūsu ceļošanas veidu. Uzprasa, no kurienes esam un, vai pirmo reizi...pēc tam jautā, vai ir naži, vai sprāgstvielas? Kratam galvas. Tad jautā, vai ir alkohols? Es atbildu: just one beer ! Smejamies. Novēl mums jauku ceļojumu, un mēs dodamies iekarot Kanādas ceļus!

Pa ASV nobraukti 540km un esam pabijuši trijos štatos – Massačūsetas, Vermontas un Ņujorkas štatos. Ar velo braukts 7dienas, un laikapstākļu dēļ ne visas no tām bija pilnas dienas...ehhh, gribējās braukt vairāk!

Tā kā ceļojums turpinājās arī 2011.gadā, tad radās doma izdot grāmatu par šo ceļojumu piedzīvojumiem un satiktajiem cilvēkiem. Tā kā 2012.gadā braucu strādāt uz latviešu nometni Sidrabene, vēlējos šiem viesmīlīgajiem cilvēkiem, kas bija nu jau kļuvuši par draugiem, prezentos aizvest šo grāmatu, un tā tika veiksmīgi publicēta tieši prms braukšanas uz Sidrabeni.